Ģenerālis K. Goppers

Starp divām revolūcijām

          Brīvība

          
1917. gada februāra beigās) 7. un 8. latviešu strēlnieku pulku nomainīja pozīcijās; tajās pulki atradās, sākot ar lielajām janvāra kaujām. Abi pulki pārnāca atpūtā Dubultos. Pašā sākumā atpūta nebija visai patīkama: ierādītajā rajonā nevarēja atrast pietiekami telpu pulku novietošanai, nebija arī malkas krājumu, lai varētu šīs telpas apsildīt. Strēlnieki ieradās Dubultos naktī, kad nebija iespējams pat noskaidrot, kur un kādā ceļā varētu malku sagatavot. Visus koka žogus un palieveņus šajā rajonā bija sadedzinājušas agrāk novietotās krievu karaspēka daļas. Nav brīnums, ka strēlnieki jau pirmajā naktī noplēsa maziņu vasarnīcu, izlietodami to malkas vietā, lai drusku sasildītos.
           Nākošās dienas bija domātas pulku savešanai kārtībā, kā tas mēdz būt allaž pēc ilgākas atrašanās kaujās un pozīcijās. Tas attiecās nevienu uz pulku materiālo stāvokli (ieročiem, munīciju, apģērbiem, zirgiem), bet arī uz pašu pulku sastāvu un morāli. Bija jānoskaidro atsevišķo karavīru līdzdalība kaujas uzdevumu pildīšanā, viņu apbalvošana, jāatrod nolaidīgie elementi, jo tādi arvien katrā pulkā slēpjas.           
           Pirmajās atpūtas dienās brigādes štābs noorganizē a strēlniekiem lekciju ciklu Dubultu ģimnāzijas telpās. Kā lektori piedalījās paši strēlnieki mūsu iecienītie rakstnieki J. Akurāters un K. Skalbe. Referātu tēmas no tautas vēstures un dainām; iztirzāja arī tādus jautājumus, par kuriem karam nedrīkstēja runāt, piemēram, par Baltijas baronu lomu zviedru-krievu karā. Referātus strēlnieki noklausījās ar sajūsmu un sirsnīgi sumināja lektorus. Strēlnieku gara stāvoklis, pēc tikko pagājušajām grūtajām cīņu dienām, likās tomēr pat možs kā kaujām.
            Izmantojot atpūtas laiku, nodomāju rezervēt vienu dienu arī savai personīgai atpūtai un devos uz Valmieru pie savas ģimenes. Ceļā uz Valmieru, tas varēja būt ap 4. vai 5. martu, vagonā dzirdēju diezgan atklātas sarunas par nemieriem Petrogradā. Baumas par to klīda arī vēl agrāk, kādēļ nepiegriezu tām lielu vērību. Valmierā pavadīju tikai. dažas stundas: saņēmu telegrammu no pulka adjutanta, ka nekavējoties jāierodas Rīgā, jo pulks ar armijas komandiera pavēli izsaukts no Dubultiem uz Rīgu un jau atrodas ceļā uz turieni.
          Ar nemierīgu sirdi devos atpakaļ, un atkal vagonā dzirdēju jau pilnīgi atklāti runājam par notikušo apvērsumu Petrogradā. Pulka pēkšņā izsaukšana uz Rīgu mani ļoti uztrauca, jo nodomāju, kā varbūt arī Rīgā ir kādas nekārtības. Kad iebraucu Rīgā, lieta noskaidrojās: pulkam uzdots stāties aizgājušās policijas vietā, un man jāuzņemas Rīgas prefekta pienākumi.
          Tas bija ļoti neparasts uzdevums. Es ļoti labi apzinājos šā svarīgā brīža nopietnību, tikpat labi zināju arī, ka man personīgi un arī pulkam nav šāda uzdevuma veikšanai nekādu zināšanu un piedzīvojumu, bet vēl vairāk apzinājos lielo atbildību, kāda jānes pulkam, šos pienākumus veicot šajā svarīgajā brīdī. Tomēr grozāms te nekas vairs nebija.
           Augsti bijā jāvērtē 12. armijas komandiera ģenerāļa Radko Dimitrijeva uzticība latviešiem, ka viņš aizgājušās policijas vietā nebija norīkojis kādu sibīriešu vai citu krievu pulku, bet uzticējis šo uzdevumu latviešiem. Varbūt taisni te meklējamā atslēgā izskaidrojumam, kāpēc pirmās brīvības dienas Rīgā noritēja bez kādiem traucējumiem. Ja būtu norīkota kāda krievu karaspēka daļa, domājams, tā nebūtu baudījusi vairāk Rīgas iedzīvotāju uzticību kā aizgājušā policija.
           Pulka uzdevumu pa daļai atviegloja apstāklis, ka strēlniekiem bija jāuzņemas vienīgi ārējās kārtības uzturēšana. Strēlnieki nāca gardovoju vietās, rotu komandieri pristavu vietās, turpretim viena daļa kancelejas darbinieku paturēja savus posteņus, tādēļ iekšējais darbs, kas prasa tehniskas zināšanas, varēja turpināties netraucēti. Šo dienestu, pulks pildīja visu marta mēnesi. Notika arī daži starpgadījumi un pārpratumi, kādi vispār mēdz būt policijas dienestā, bet to skaits, cik atceros, nebija sevišķi liels. Neatceros tādus starpgadījumus, kas būtu pievērsuši sev vispārēju uzmanību. Visspilgtākais no tiem bija tas, ka kāda krievu pulka kareivji pirmo brīvības dienu reibumā ielauzās vienā alus darītavā, un tur viens kareivis noslīka alus kublā.
           Pildot šo dienestu, pulks bijā tieši pakļauts ģenerālmajoram kņazam Meļikovam, kuram ārējās kārtības uzturēšanas ziņā bija piešķirtas vicegubernatora tiesības attiecībā uz visu Rīgas fronti.
          Mans miteklis bija prefektā dzīvoklis. Bijušo prefektu (Rīgas policijmēistaru) netiku redzējis, jo viņš savu dzīvokli bija atstājis līdz ar visām dzīvokļa mēbelēm priekš manas ierašanās.
          Pirmajās brīvības dienās sabiedrībā valdīja diezgan liels apjukums. Lai gan par iespējamo revolūciju un apvērsumu slepenība runāja arī agrāk, un tas skanēja cauri arī visās Valsts domes sēžu runās, tomēr notikušais apvērsums nāca it kā ne gaidīts. Likās neviens nekā nezināja, kas un kā darāms, atskaitot vienīgi galīgi kreiso sabiedrības slāni, kas jau no paša sākuma labi apzinājās ne tikai to, ko tas grib, bet arī to, kā mērķis sasniedzams.
          Pašās pirmajās mana jaunā amata dienās pie manis kā Rīgas prefekta ieradās neliela Valmieras pilsoņu delegācija ar nelaiķi Dr. G. Apini priekšgalā pēc norādījumiem, ko darīt viņiem: policija noslēpusies, kara priekšniecība no savas puses neko nedarot, notiekot jau zādzības un pat viens laupīšanas gadījums. Manās kompetencēs jau nu pavisam neietilpa šādu jautājumu izšķiršana, tomēr ieteicu viņiem, kā vienīgo izeju nekavējoties nodibināt pašiem savu miliciju. Šo domu viņi ar prieku uztvēra un steidzīgi aizbrauca. Kā es vēlāk dabūju zināt, šādu miliciju viņi bija noorganizējuši jau nākošajā dienā.
           Marta sākumā ieradās no Petrogradas arī mūsu Krievijas Valsts domes deputāti J. Goldmanis un J. Zālītis. Viņi vēlējās runāt arī ar strēlniekiem par lielajiem notikumiem. 7. Bauskas pulkā tanī laikā bija grūti strēlniekus šim nolūkam sapulcēt, jo pulks bija izkaisīts pa visu pilsētu. Dažas no dienesta brīvās pulka daļās sapulcējās tagad. Vienības laukumā, kur domnieki viņus apsveica ar iegūtajām brīvībām.
          Šajā valsts domnieku apciemojuma laikā latviešu pilsoniskajā sabiedrībā dzīvi pārrunāja jautājumu, ko mums latviešiem tagad prasīt sev. Viena apspriede šajā jautājumā notika arī manā tukšajā prefektūras dzīvoklī, kurā kopā ar valsts domniekiem piedalījās vēl daži organizācijas komitejas locekļi un daži strēlnieku pulku komandieri. Pārrunājot jautājumu, vairums izteicās par to, ka latviešiem jāprasa sev pilnīga patstāvība un neatkarība. Mazākums domāja, kā pagaidām būtu jāapmierinās ar prasību pēc kulturāli-saimnieciskas autonomijas, motivējot šīs domas ar to, ka prasība pēc neatkarības patlaban būtu velta, jo dot to Krievijas valdība nedos, bet tāda vēlēšanās radīs neuzticību pret latviešu pulkiem frontē, kās var draudēt ar pulku izformēšanu un frontes vājināšanu, un tādā ceļā vārām zaudēt visus ieguvumus.
          Pulkos šajā pirmajā brīvības mēnesī valdīja sajūsma. Pirmie armijas demokratizācijas soļi visiem patika kā strēlniekiem, tā priekšniecībai. Nodibināja pulku komitejas; no tām gaidīja lielāku tuvības nodibināšanu virsnieku un kareivju vidū. Ar likumu komitejām piešķīra tikai saimnieciskas funkcijas, tādēļ, jāatzīstas, arī es gaidīju no tām tikai labu. Mūsu strēlnieku pulkos, man likās, bija ļoti laba saprašanās starp strēlniekiem un virsniekiem ja varēja runāt par kaut kādu neuzticību, tad tā vienīgi bija rodamā saimnieciskajā sfērā. Strēlnieku līdzdarbībai šīs nozares vadībā vajadzēja panākt arī šajā ziņā pilnīgu savstarpēju saprašanos un uzticību. Tādēļ visi ar lielu interesi gaidīja pirmo vēlēšanu iznākumus. Likās, ka nekādu partiju pulku vienībās vēl nav, tādēļ kandidātu izvēlē loģiski būtu jāvadās vienīgi no kandidātu morāliskām īpašībām un viņu lietpratības saimnieciskos jautājumos. Pirmajā vēlēšanu gājienā tas par daļai tā arī notika.
          Es piedalījos pirmās jaunievēlētās pulka komitejas sēdēs galvenokārt ar nolūku tuvāk iepazīties ar tās sastāvu. Man tomēr tikai divas reizes izdevās piedalīties šajās sēdēs; tagad pēc 23 gadiem atceros tikai divas personas no toreizējās 7. Bauskas pulka komitejas. Jādomā, ka šīs divas personas bija arī tās spilgtākās komitejas sastāvā. Viņas bijā: no virsniekiem — stabs kapteinis (tagad pulkvedis), Birkenšteins, no strēlniekiem — strēlnieks Bārda. Jau pirmā sēdē noskaidrojās, ka sadarbība ar šīm komitejām nebūs tik vienkārša. Daži komitejas locekļi tūlīt parādīja stipru tendenci lemt ne tikai par saimnieciskiem, bet arī par visiem citiem jautājumiem. Tādēļ pirmā sēde bija jāveltī vienīgi pašas komitejas tiesību noskaidrošanai. Atceros, ka, noskaidrojot šos jautājumus, mans krasākais oponents bija strēlnieks Barda, bet stiprākais domubiedrs štābs kapteinis Birkenšteins.
          Nākošā sēde jau bija veltīta lietišķiem jautājumiem saimnieciskā nozarē, un man radās iespaids, ka sadarbība būs pilnīgi iespējama. Turpmākajās sēdēs dienesta apstākļi man kavēja piedalīties, bet drīz pēc tam man no pulka bija jāšķiras.
          Marta beigās (23. vai 24. martā) Rīgas pareizticīgo katedrālē notika svinīgs dievkalpojums, veltīts to visu piemiņai, kas krituši vai cietuši cīņā par brīvību pagājušos monarhijas laikos. Jau stundas divas dievkalpojumam sākuma viss tagad Brīvības bulvāris bija ļaužu pārpildīts. Virsnieki, kareivji, ierēdņi un privāta publika bija pilnīgi vienā jūklī, nekādas nodalīšanas, nekādas ierindas, pilnīga vienlīdzība. Augstākā amata persona visā Rīgas frontē ģenerālis Radko Dimitrijevs nāca kājām tieši pūlī, viens pats, bez adjutantiem un svītas. Viņu tomēr visi pazina, visi godbijīgi sveicināja. Pie katedrāles un pašā katedrālē nekādas policijas, nekādu kārtības uzturētāju, tomēr visur kārtība, nekādas spiešanās, pilnīgs klusums. Viss tas nelikās dīvaini, visu šo lielo pūli bija pārņēmusi svētsvinības sajūta. Šī sajūta sasniedza savu augstāko pakāpi, kad garīdzniecība uzsāka aizlūgumu par visiem kritušajiem brīvības cīnītājiem. Šis brīdis, man liekas, bija visgaišākais, kādu nācās pārdzīvot visā Krievijas revolūcijas laikā. Ļoti daudzi ar skumjām atcerējās šo brīdi, kad divus mēnešus vēlāk, "šajā pašā vietā bulvārī, pretim Apgabaltiesas namam notika lielinieciski - demagoģiskie mītiņi.
          Pēc dievkalpojuma ģen. Radko Dimitrijevs uzaicināja mani viņu pavadīt. Ceļā viņš vispirms apjautājās par kārtību Rīgā. Tad kategoriskā tonī pateica, lai es jau rītdien nododu savus prefekta pienākumus un pulka komandēšanu vecākajam bataljona komandierim (plkv.-leitn. Mangulim) un ja iespējams, jau rītdien pieņemu 1. latviešu strēlnieku brigādes komandēšanu. Pavēle par to esot jau gatava, man tomēr neesot jāgaida pavēlēs saņemšana pulkā. Vēlāk es sapratu, ka steidzamību šajā jautājumā rādija 1. latviešu strēlnieku brigādes iziešana uz pozīcijām. Tā izbeidzās manas 7. Bauskas latv. strēln. pulka komandiera un neilgās Rīgas prefekta gaitas.
           Man ir uzglabājies no atvadīšanās pavēles eksemplārs. Pavēle pulkam datēta ar 1917. gada 25. martu, un tā raksturo tā laikmeta strēlnieku gara stāvokli un tanī pašā laikā ir neviens mans, bet, liekas, liela strēlnieku vairuma ticības apliecinājums. Citēju to vārdiskā tulkojumā.

PAVĒLE

7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkam

85. Nr.

25. martā 1917. g. Rīgā.

§ 3.

Biedri strēlnieki un virsnieki! Šķiroties šodien pēc neilga, bet lieliem notikumiem bagāta kopīga dienesta ar jums, es izsaku savu dziļāko, sirsnīgāko atzinību par jūsu varonību, pašaizliedzību, vīrišķību, izturību un vienprātību, ar kādu bija pilna visa jūsu darbība un rīcība šajā īsajā, bet grūtajā laikā. Jūsu kaujas nopelni decembra un janvāra kaujās ir jau ne vienreiz vien augstākās kara priekšniecības atzīti, bet ne mazākus nopelnus dzimtenei jūs rādāt arī tagad, sargādami tautas izcīnītās brīvības. Uzturot priekšzīmīgu disciplīnu, jūs uzturējāt pilnīgu kārtību pilsētas ielās revolūcijas dienās, ar ko jūs pierādījāt, ka jūs pilnīgi nobrieduši un brīvas dzimtenes cienīgi brīvi pilsoņi. Brīvā Latvija teiks jums par to savu tēvišķīgo paldies netālā labākā nākotnē.
          Es cieši ticu šai labākajai nākotnei. Nevar būt, ka Eiropas tautu izlietās asins straumes pazustu velti. Vecā Eiropa, noslīcinājusi asinīs visus brīvības apspiedējus, celsies apskaidrota un radīs jaunas, brīvas dzīves formas, tādas formas, kas nodrošinās brīvību un vienlīdzību visām tautām. Tad brīvā Latvija ieņems viņai cienīgu stāvokli, pirktu ar viņas labāko dēlu asinīm.
           Kaujas biedri! Jūs spīdoši izpildījāt un izpildāt arī tagad savus pienākumus, un ne man jums par to pateikties, jums pateicību teiks dzimtene.

§

Oriģinālu parakstījis pulka komandieris pulkvedis

Goppers

Pareizi, pulka adjutants štābs kapteinis

Skaidrais Revolūcijas «padziļināšana».

Nodevis pulka komandēšanu līdz ar Rīgas prefekta pienā kumiem pulkv.-leitn. Mangulim, cik atceros, vēl tanī pašā dienā devās uz 1. latv. strēln. brigādes štābu, kas atradās Torņk alnā. 1. brigādes komandieris ģenerālis Misiņš bija jau apmēram priekš 2 nedēļām aizbraucis uz savu jauno dienesta vietu. Viņa pārcelšanas iemesls: pārāk asās attiecības ar ģenerāli Trikovski, kuram ģenerālis Misiņš bija pa kļauts janvāra kaujās. Šajās kaujās ar ģenerāļa Trikovska n eapdomāto, pat varbūt, aplamo rīcību, latviešu 1. brigādes pulki bija cietuši visai lielus zaudējumus. Ģenerālis Misiņš ļoti asā tonī bija kritizējis sava bijušā priekšnieka rīcību, kas bija radījis plašu sarakstīšanos par janvāra kauju apstākļiem tādā pašā asā tonī. Ar šo sarakstīšanos attiecībās abu ģenerāļu starpā bija tik tālu pasliktinājušās, kā viņu sadarbība 12. armijā vairs nebija iespējama. Armijas komandieris Radk o Dimitrijevs redzēja, kā taisnība bija ģenerālā Misiņa pusē, bet viņš negribēja šķirties no ģenerāļa Trikovsk a, k uru domāja par ļoti spējīgu kaujas - virsnieku. Tādēļ ģe nerālim Misiņam piedāvāja divīzijas komandiera amatu 6 . ar mijas sastāvā. 1. latviešu strēlnieku brigādes komandiera vietu p agaidām izpildīja pulkvedis G. Karlsons.
          Kad ierados brigādes štābā, sastapu tur štāba priekšnieku plkv.-leitn. Suchodoļski un štāba amata personas; starp tām bija daži veci paziņas no rezerves bataljona. Štābā jau zināja par drīzumā sagaidāmo 1. brigādes pulku iziešanu uz pozīcijām, kādēļ apskatīt pulkus un iepazīties ar tiem, kamēr tie stāvēja vēl rezervē, neatlika vairs laika. Pulku komandierus arī es nepazinu, tādēļ uzaicināju viņus nākošā dienā ierasties brigādes štābā.
          Man dziļi atmiņā iegulās labais iespaids, kādu man sagādāja šī iepazīšanās ar 1. brigādes pulku komandieriem. Visi viņi bija piedzīvojuši kaujas virsnieki, kas modināja paļāvības un drošības sajūtu. Pārrunājām novietošanās kārtību pozīcijās. Atgādināju arī pulku komandieriem, ka šīs dienas pēcpusdienā izsludināta latviešu strēlnieku delegātu sapulce Jonatāna biedrības namā, Slokas ielā, un ka būtu vēlams zināt visu to, kas notiek šajās sapulcēs. Jāatzīstas, ka es vēl līdz šim laikam nezinu, kas bija šīs sapulces sasaukšanas ierosinātājs. Pilnīga vārdu un sapulču brīvība bija arī karaspēkā, tā-pēc par to neviens neinteresējās. Šī sapulce bija pirmā noteikti negatīvā parādība visos tālākajos revolūcijas notikumos frontes joslā. Še pirmo reizi atskanēja armiju graujošie lielinieku lozungi. Lozungus pieņēma rezolūcijās kā vadītājus principus, pie kam pašā rezolūciju pieņemšanas veidā bija saskatāma lielinieciskā demagoģija. Bija redzams, ka vienīgi lielinieki še darbojas pēc iepriekš izstrādāta plāna. No tā jāsecina, ka lielinieki arī bija latviešu strēlnieku delegātu sapulces sasaucēji. Pati šī sapulces organizēšana, kā to varēja spriest no laikrakstiem, noritēja it kā zem nacionālu interešu karoga. Sapulcē arī es pāris reizes pieteicos pie vārda jautājumos, kas skāra frontes stipruma intereses. Tagad šāda polemika ar lieliniekiem šķiet diezgan naiva. Jāpaskaidro, ka tas notika tādēļ, ka vispār komandējošam sastāvam, atskaitot vienīgi, varbūt, armijas komandierus, nebija zināma lielinieku pieņemtā programma un viņu darbības plāns.
          Vispār cariskajā Krievijā sociālistiskā literatūra bija stingri noliegta. Krievijas iedzīvotāju vairākumam nebija jēgas par sociālistisko ideoloģiju. Tomēr pagrīdes un kontrabandas ceļā šī literatūra iekļuva Krievijā diezgan daudz. Kas par šiem jautājumiem interesējās, tam nebija grūti šai literatūrai tikt klāt. Inteliģence, vismaz Erfurtes programmas apmēros, ar šo ideoloģiju bija pazīstama. Par jaundibināmās 3. internacionāles lēmumiem, kas bija pieņemti 1915. gada rudenī, tā tad jau kara laikā, arī Krievijas inteliģencei nebija nekādu ziņu. Tagad mums zināms, ka cara valdību tās aģenti, kas piedalījās visās lielinieku sapulcēs, ļoti labi informēja par lielinieku pieņemtajiem lēmumiem un viņu darbību. Tāpat par to bija informēta Kerenska valdība. Nav saprotams, kāpēc valdība visu to slēpa no armijas komandējošā sastāva. Tādi lēmumi, kā «cenšoties panākt savas valsts armijas sakaušanu karā», būtu komandieriem devuši lielu skaidrību par to, ar ko viņiem darīšana. «Kļūt par savas valsts nodevēju», tas nebija pieņemams virsniekiem un armijas vairumam. Tādēļ lielinieki savas kārtis neatklāja, bet laida klajā vienu pēc otra atsevišķus lozungus, lai tā maskētu masām lozungu kopīgo mērķi armijas sagraušanu. Lielinieki savu programmu izklāstīja tik veikli, ka pat virsnieki nesaprata, ka ar armijas demokratizēšanu īstenībā notiek armijas apzinīga un plānveidīga sagraušana.


Krievu armijas kareivji Rīgas frontē jūsmo par krievu cara Nikolaja II gāšanu un veiksmīgu revolūciju Pēterpilī 1917. g. martā.

          Kad latviešu strēlnieku delegātu sapulces laikā, Jonatāna biedrības zālē, atskanēja pirmie lielinieciskie lozungi, arī man nebija jēgas par lielinieku gala mērķiem. Izvirzītajos lozungos dominēja vienīgi nemākulīgi armijas demokrātijas mēģinājumi, kurus, kā toreiz domāju, nebūtu grūti atspēkot. Šīs pārliecības dēļ arī es dažas reizes piedalījos debatēs kā šinī, tā arī turpmākajās sapulcēs, gadījumos, kad skāra armijas uzbūves un dienesta pildīšanas principus.
          Pirmā delegātu sapulce Jonatāna biedrības namā ilga vairākas dienas. Es piedalījos tikai pirmajā dienā. Nākošā dienā, cik atceros, brigāde devās uz pozīcijām, Ķekavas rajonā. Neatlika vairs laika sekot sapulces gaitai.
          Novietošanās pozīcijās noritēja gludi. Pozīcijas brigādes pulkiem bija jau pazīstamas. Šajās pozīcijās viena brigādes daļa bija piedalījusies kaujās 1916. gadā. Brigādes iecirknis vilkās no Bauskas šosejas pie Franču mājām līdz Daugavas krastam pie Bērzmentes. Pozīciju pirmajā līnijā novietojās: labajā spārnā 2. Rīgas pulks, vidū 3. Kurzemes un kreisajā spārnā 4. Vidzemes pulks. 1. Daugavgrīvas pulks palika rezervē mežā, austrumos no Ķekavas.
         
Kājnieku maiņu laikā pozīcijās artilērija palika savās vecajās vietās. Biju patīkami pārsteigts, kad brigādes štābā ieradās iecirkņa artilērijas priekšnieks un ziņoja par artilērijas stāvokli. Iecirknī atradās 31 baterija. Lielgabalu kopējo skaitu neatceros, jo baterijās bija dažāds lielgabalu skaits. Tomēr tas bija spēks, kas varēja atsist pat ļoti stipru ienaidnieka uzbrukumu. Arī šāviņu krājumi bija pietiekami. Strēlnieku gara stāvoklis bija možs un pacilāts. Pirmajās dienās, apstaigājot pozīcijas un iepazīstoties ar pulkiem, strēlnieki manī atstāja vislabāko ietekmi. Atceros, Kurzemes pulkā viena bataljona pozīcijas bija tik tuvu ienaidniekam, ka mums un ienaidniekam tur bija kopīgi aizžogojumi. Šo vietu dēvēja par «meščerskij uzel». Strēlnieki ar interesi stāstīja savus novērojumus un zobojās par Fričiem tāpat kā priekš Ziemassvētku kaujām. Tomēr ilgi šāds gara stāvoklis nepastāvēja. To pamazām un klusi saindēja aģitācija. Pirmo nopietnāko soli gara. stāvokļa lūzumā, kā man likās, rādija saņemtās Lieldienas svētku dāvanas.
          Vienā dienā brigādes štābā saņēmām armijas štāba priekšnieka telefonogrammu, ka brigādes pozīcijās ieradīsies Petrogradas strādnieku delegāti ar Lieldienu dāvanām strēlniekiem. Sekoja aizrādījums neliegt delegātiem apmeklēt strēlniekus pozīcijās personīgi, lai tos personīgi arī apsveiktu un izdalītu dāvanas. Telegrammas norakstu brigādes štābs paziņoja pulkiem ievērošanai.
          Tās pašas dienas vakarā brigādes štābā ieradās kāds kungs armijas štāba kareivja pavadībā un parādīja armijas štāba rakstu, saturā līdzīgu ar nupat minēto telefonogramu. Es, protams, izteicu viņam pateicību par strēlniekiem parādīto uzmanību un apjautājos kādas dāvanas viņi strēlniekiem atveduši. Man atbildēja, ka esot īstas Lieldienu dāvanas (paschaļnije), esot arī nedaudz Petrogradas avīžu. Gribēju būt viņam izpalīdzīgs un piedāvāju brigādes štāba palīdzību dāvanu sadalīšanā, jo vakars bija jau klāt. Kungs lūdza atļauju pārnakšņot 1. Daugavgrīvas pulkā, jo tur viņa, pavadonim esot radinieki; dāvanas viņi gribot izdalīt- paši. Uz jautājumu, cik viņu, viesu, īstenībā ir, kungs atbildēja, ka tikai divi, viņa biedrs palicis pie automašīnas. Man gribējās redzēt, cik daudz dāvanu apmēram atvests, tādēļ izgāju pavadīt viesi līdz mašīnai. Ārā ieraudzīju, ka pie otra viesa šosejas malā sapulcējušies apmēram 50—60 strēlnieku un tur notiek īsts mītiņš. Smagais auto, pilns ar papīros iepakotām dāvanām, stāvēja uz šosejas dažus desmit solus attālumā. Es arī piegāju pie strēlniekiem un gribēju noklausīties, ko jaunu ziņo no Petrogradas ieradušies viesi. Manu ierašanos Petrogradas viesis pamanīja un man šķita, ka viņš krasi grozīja sava referāta tematu un toni. Klausījos dažas minūtes, bet nekā nevarēju saprast no tā, ko viesis runāja. Arī strēlniekiem, likās, tas apnika; viens no viņiem pārtrauca viesi un sāka sūdzēties par kārtību brigādes pulkos, starp citu arī par brigādes komandieri, kas esot arestējis vienu strēlnieku par to, ka viņš devies brāļoties. Viesis sākumā nostājās strēlnieka pusē, sniegdams paskaidrojumu tādā gara, ka tagadējos brīvības laikos tādas lietas kā arestēšana vairs neesot pielaižamas, brigādes komandieris esot rīkojies nelikumīgi. Tad bija arī man jāņem vārds. Es paskaidroju, ka šo strēlnieku citi strēlnieki noķēruši pie spiegošanas (ziņu sniegšanas vāciešiem pār fronti), viņu aizturējuši un noveduši pulka štābā. Mana rīcība izpaudās vienīgi pavēlē viņu nodot tiesai un tas ir pilnīgi likumīgi, jo spiegi un nodevēji uz vietas jātiesā. To zina un saprot arī visi strēlnieki. Pēc tam viesis vairs neuzdrošinājās strīdēties par šo jautājumu.
           Bija jau satumsis, un es uzlūdzu abus viesus uz glāzi tējas brigādes stabā. Pēc tam viņi aizbrauca uz pozīcijām dalīt dāvanas. Tikai dažas dienas vēlāk, es dabūju zināt, ka ar dāvanām bijuši divi smagie auto un iesaiņotajās pakās bijusi vienīgi lielinieciska literatūra, īpaši laikraksts «Pravda».
          
Pats par sevi saprotams, ka to revolūcijas literatūru, kuru iespieda Rīgā, plaši piegādāja strēlniekiem, un jāsaka, ka revolūcijas sākumā šo literatūru strēlnieki alkstoši uzsūca. Aģitācijas iespaids strēlniekos nekavējoties izpaudās uz ārieni, vispirms nekārtīgā dienesta pienākumu pildīšanā, savu daļu patvarīgā atstāšanā, šaudīšanā pozīciju aizmugurē, mēģinājumos brāļoties ar ienaidnieku u. t. t. Strēlnieku vairākums gan izturējās pa vecam, bet bija nelielas grupas, kuras izrādīja lielu aktivitāti visādās nekārtībās. Tas īpaši sākams par bezmērķa šaudīšanu pozīciju aizmugurē. Likās, tas tika darīts plānveidīgi, lai pastāvīgi radītu zināmu satraukumu, jo tas ir viens no līdzekļiem radīt karaspēkā pūļa izjūtu.
          
No 1917. gada aprīļa man ir uzglabājušies divi brigādes pavēļu oriģināli. Šie dokumenti diezgan spilgti attēlo laikmeta parādības. Citēju šīs pavēles, pirmo manā, otru Kaktiņa tulkojumā:

PAVĒLE

1. latviešu strēlnieku brigādei

68. Nr. 8. aprīlī 1917. gadā.

          1. brigādes pulku strēlnieki un virsnieki; šajās nedaudzajās dienās, kamēr es komandēju 1. latviešu strēlnieku brigādi, dažos tās pulkos bijuši atsevišķi gadījumi un parādības, kas liecina par to, ka vēl tālu ne visi brigādes pulku locekļi pietiekoši apzinīgi uztvēruši pārdzīvojamo laikmetu un piesavinājušies pareizu jēdzienu par iekaroto tautas brīvību un par to lomu un atbildību, kāda gulstas uz mums, sargājot šo brīvību.
           Ir bijuši mēģinājumi neizpildīt priekšnieku pavēles, bija gadījums uzsākt sakarus ar ienaidnieku, stipri pavairojušies dezertēšanas gadījumi pulkos u.t.t.
          Biedri karavīri, padomājiet par to, kas būs, ja šīs parādības vairosies, kas notiks tad, ja mēs par dārgu maksu iegūto pilsonisko brīvību pārvērtīsim huligānisma brīvībā. Jūsu vidū ir pietiekami daudz politiski attīstītu cilvēku; viņiem ir pazīstama to tautu politiskā vēsture, kas neprata cienīt asinīm iekaroto brīvību un kas caur anarhiju ir nonākušas vēl lielākā despotismā kā agrāk. Mums taču kaut kas jāmācas no tautu vēstures. Neaizmirstiet, kādu cēlu un atbildīgu laikmetu mēs patlaban pārdzīvojam... Mūsu nelielās tautas vēsture nepiedos mums, ja mēs nepratīsim būt brīvības cienīgi pilsoņi.
          Mēs esam tautas organizēta daļa, mēs esam tās spēks, tās armija, tādēļ vienīgi uz mums gulstas atbildība par brīvības uzturēšanu. Mēs to saglabāsim vienīgi tanī gadījumā, ja pratīsim palikt stipri. Bet armijas spēks ir tās vienībā, apzinīgā un stingrā disciplīnā.
          Nav armijas darīšana atrisināt plašus politiskus jautājumus un valsts turpmākās iekārtas problēmas — tā ir valdības darīšana. Pagaidu valdībā ir personas ar lieliem politiskiem piedzīvojumiem un zināšanām. Valdības darbību kontrolē strādnieku un kareivju deputātu padome, kura vairakkārt jau ir apliecinājusi, ka pagaidu valdība iet pareizu ceļu — tautas brīvības interešu ceļu. Mūsu pienākums vienīgi visā pilnībā godīgi un svēti pildīt tās rīkojumus.
           Tagad, kur mums uzlikts dubults uzdevums — dzimtenes aizstāvēšana no ienaidnieka un mūsu brīvības aizstāvēšana, tagad, kad vācieši mūs apmētā ar proklamācijām un provocē mūsu nodevību pret mūsu sabiedrotiem, lai noslēgtu ar mums separātu mieru, tagad mūsu pienākums ir dubultot visus mūsu spēkus un enerģiju. Ja agrāk mūsu jaunie pulki bija vienkārši stipri un drošsirdīgi, tad tagad mums ir jālepojas ar savu spēku, vienprātību un pilnīgu solidaritāti savā starpā un kopā ar sabiedrotiem. Ar nodevību vien vēl neviens nav pircis savu brīvību.
           Tādēļ būsim stipri un brīvības cienīgi pilsoņi šinī lielajā un atbildīgajā laikmetā. To prasa no mums dzimtene. Viņa teiks pēc tam savu pateicību par svēti pildīto pienākumu.

1. latviešu brigādes komandieris

pulkvedis K. Goppers


Viens no pašiem pirmajiem latviešu strēlnieku pulku (4. Vidzemes latv. strēln. pulka) 1917. g. marta revolūcijas karogiem ar revolūcijas pirmajam posmam raksturīgiem uzrakstiem.

Otrā pavēlē jau runa par vienu konkrētu gadījumu.

PAVĒLE

Dzīlītē                                                                    1917. gada 25. aprīlī.
§ 1.

          Vienā no latviešu laikrakstiem, kas politikas propagandas nolūkā īpaši plaši izplatīts mūsu pulkos, parādījās neķītrs raksts par aizgājušo 2. latviešu strēlnieku brigādes priekšnieku pulkvedi Auzānu. Šis raksts, par parakstu «Strēlnieks - izlūks», ietver sevī rindu tendenciozu, izķēmotu un gluži aplamu faktu, kuru nolūks ir padarīt pulkvedi Auzānu par reakcionāru, karjeristu un kaitīgu latvju tautai un brīvai tautas armijai. Raksta mērķis skaidrs: attaisnot tumšo intrigu un aģitāciju, kas bija vērsta pret pulkvedi Auzānu un pa daļai bija iemesls viņa aiziešanai. Bet tos līdzekļus, kurus lieto minētā raksta autors — mēlnesība un faktu sagrozīšana, mēs agrāk bijām paraduši redzēt vienīgi melnsimtnieciskajos izdevumos; demokrātiskā prese turpretim vienmēr karojusi tikai ar godīgiem ieročiem. 1. latviešu brigādes pulku strēlnieki, vēršot jūsu uzmanību uz šo rakstu, es uzaicinu jūs pievienoties ar lielāku uzmanību tiem avīžu rakstiem, kas, sekojot Ļeņina mācībai, par savu mērķi sprauduši radīt dezorganizāciju armijā, vājināt to un padarīt kaujas nespējīgu. Panākt ar aģitāciju neķītru apmelošanu, enerģiskāko un spējīgāko priekšnieku aiziešanu no armijas, tas ir tikai viens no daudziem līdzekļiem novājināt mūsu armiju. Vācijas valdība, pārvedot Ļeņina kungu Krievijā, ļoti labi zināja, ka Ļeņins ar savām mācībām izdarījis viņai nesamaksājamu pakalpojumu. Pavēle vācu armijai, nešaut uz mūsu karaspēku, kad tas iznāk no ierakumiem brāļoties — viss tas raidīts darbā, lai vājinātu mūsu stiprumu. Kad šī provokācija parādīs pienācīgi savu postītāju iespaidu, vācu armija dos mums triecienu.
          Iegaumējiet strēlnieki, ja Latvija nāks zem Prūsijas varas, jums neredzēt brīvību un bezzemniekiem zemi, jo Baltijas baroni par velti nesniedza savu palīdzību Vācijai. Veltas tad būs cerības uz revolūciju Vācijā, jo pēc vēstures likuma - uzvarai karā seko līdzi reakcija. Vācu proletariāts, cīnoties kopā ar vācu valdību, necīnās vis par starptautiskā proletariāta interesēm. Vācijas uzvaras gadījumā tās bez šaubām tikai iegūs, jo vācu rūpniecība sagrābs pasaules tirgus, izpletīsies un reizē ar to uzlabosies arī Vācijas strādnieku stāvoklis uz citu nāciju strādnieku rēķina.
          Biedri strēlnieki, ir tikai viens līdzeklis, nostiprināt mūsu brīvību un drīzāk sasniegt mieru, un tas ir — uzvarēt vācu militārismu. Bet lai to panāktu, mums jābūt stipriem un kaujas spējīgiem. «Strēlnieks-izlūks», rakstīdams mēlnesības rakstus, iet vienā barā ar Hindenburgu; varbūt viņš ir tā rokas puisis, bet mums ar viņu nav pa ceļam.
          Petrogradas kareivju un deputātu padomi mēs nevaram turēt aizdomās kā brīvības nodevēju, bet arī tā atzina biedra Ļeņina un kompānijas aģitāciju par kaitīgu; tāpēc mūsu latviešu avīzes, kuras iet to pašu ceļu, nenes brīvības karogu, tām, acīm redzot, izdevīga ir anarhija un Vācijas uzvara.
          1. brigādes pulku strēlnieki un virsnieki; es aicinu jūs uz apvienību, pilnīgu uzticību jūsu priekšniekiem un brīvības sargāšanu. Brīvība ir visas tautas svēts ieguvums, bet ne mazas ļaužu grupas vien, — kura pagaidām iet vienu ceļu ar Vācijas valdību, sējot mūsu vidū šķelšanos, ārdot kareivisko stiprumu un aicinot jūs šajā lielajā ārējo briesmu brīdī uz šķiru citu, — monopols un privātīpašums.
          Vienā no latviešu pulkiem bija pat šāds aģitācijas mēģinājums: Latvijas apvienošanas labā vajagot arī visu Vidzemi pievienot Vācijai.
          Biedri, vai vēl nav pietiekami skaidrs, no kurienes viss tas izriet? Šis ceļš mūs nekad nevedīs pie miera un brīvības.

1. latviešu brigādes komandieris

pulkvedis K. Goppers.

Lielinieku sagatavotais uzbrukums 2. brigādes komandierim pulkvedim A. Auzānam 1. brigādē atbalsojās šādi:

          1. brigādes štābā atbrauca Apvienotās strēlnieku lazaretes priekšnieks Dr. Jankovskis un atstāstīja par aģitāciju, kas notiekot 2. brigādē pret brigādes komandieri. Brigādes komiteja esot pieprasījusi pulkveža Auzāna atcelšanu. Turpat kopā mēs pārrunājām, kas būtu darāms, lai aizkavētu šo ne ģēlīgo intrigu. Nākošā dienā es uzaicināju 1. brigādes pulku. komitejas sapulcēties mežā aiz Ķekavas pie brigādes rezerves, lai pārrunātu šo apstākli un kaut ko uzsāktu pret 2. brigādes komitejas rīcību. Kad komitejas bija sapulcējušās, es tās iepazīstināju ar notikumiem 2. brigādē. Pret brigādes komandieri celtie apvainojumi bija tik, aplami, ka arī bez kādas izmeklēšanas bija acīm redzama negodīga apmelošana. Iepazīstināju sapulci ar lietas apstākļiem, uzaicināju to pieņemt rezolūciju pēc labākās sirdsapziņas un tad sapulci atstāju, jo bija kaut kāda . steidzoša darīšana. Kad biju 500 soļu attālumā, ieraudzīju šī pāri pļavai uz sapulces vietu dodamies divus virsniekus. Vienā no tiem pazinu 2. brigādes štāba priekšnieku kapteini V. Ozolu. Man likās, ka viņa ierašanās sapulcē veicinās lietu labvēlīgā virzienā, jo Ozols vislabāk pazina pulkveža Auzāna dienesta apstākļus, tādēļ varēja sniegt sapulcei izsmelošu informāciju. Tā varētu tūliņ pieņemt zināmu protesta rezolūciju, lai iesniegtu to armijas komandierim.
          Otrā dienā, kad es painteresējos par sapulces rezultātiem, izrādījās, ka es biju ļoti maldījies. Sapulces dalībnieki pārliecībā, ka pret pulkvedi Auzānu tiek celta negodīga intriga, bija patiesi gribējuši protesta rezolūciju pieņemt, bet kapteinis v. Ozols pierunājis sapulci to nedarīt, citi, vispārējie politiskie apstākļi prasot, lai pulkvedis Auzāns aiziet no sava amata. Pēc tam sapulce nolēma komandēt uz 2. brigādes štābu savus pārstāvjus lietas noskaidrošanai. Kas bija licis priekšā šādu rezolūciju, es nezinu, bet tās nolūks, acīm redzot, bija lietu novilcināt.
          Šīs noskaidrošanas rezultātā «Brīvajā Strēlniekā» parādījās šāds raksts: 2 )

«Brīvā Strēlnieka» redakcijai.

          Lūdzu neatteikt nodrukāt klāt pielikto rakstu palkavnieka Auzāna lietā.
          Šis raksts ir jāuzlūko par Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka oficieru un strēlnieku domu izteicēju.

          Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komiteja savā 14. aprīļa sēdē š. g., noklausījusies sava delegāta Eichvaldta ziņojumā par izmeklēšanu palkavnieka Auzāna lietā, pieņēma šādu pārejas formulu: «Apspriežot palkavnieka Auzāna aiziešanu, komiteja atzīst, ka viņa aiziešana nav pamatota, tie pārmetumi, kuri viņam izteikti, nav pierādīti. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka oficieru un strēlnieku vārdā komiteja nožēlo palkavnieka Auzāna aiziešanu no latviešu strēlnieku pulkiem un nolemj griezties pie viņa ar sekošu adresi:

Dārgais Andrej Ivanovič!

          Tikai tagad, Jums aizejot, mēs skaidri apzināmies, ko latvju tauta zaudē Jūsu personā. Jūs aizejiet pašā grūtākā brīdī. Lieli ienaidnieka spēki draud mūsu dzimtenes atliekām uz Daugavas krastiem. Aizmugures, apdraudēdams Vidzemi, ienaidnieks savelk spēkus, gatavodamies izcelt desantu. Nekad vēl Latvija nav bijusi tik apdraudēta, kā mūsu dienās, nekad vēl Jūsu palīdzība nav bijusi tik nepieciešama, kā taisni tagad. Pagājušā gada decembrī, sakaudami vācu pulkus, Jūs mums parādījāt vienīgo cīņas veidu ar nežēlīgo ienaidnieku, kurš izpostījis un minis kājām labāko Latvijas dalu. Tik ļoti vajadzīga mums šajā brīdī būtu Jūsu stingrā roka, Jūsu drošais, radošais prāts.
          Šajā brīdī grūti spriest par to, kas Jūs bijiet latviešiem, ko Jūs atdevāt viņiem, atstādami spoži uzsākto karjeru, ģimeni, iedams pretim nāvei par mīlēto dzimteni. Tie, kuriem bija laime tikties ar Jums nikno cīņu dienās, tie Jūs nekad neaizmirsīs. Mūsu armijas štābs, kurš tagad, ne no viena nebīdamies, paziņo, ka vienīgi. Jums jāpateicas par pag. gada decembra lielajiem panākumiem, kuri ne aiz mūsu vainas netika attīstīti tiktāl, ka visa mūsu Kurzeme būtu tikusi atsvabināta, šis štābs droši var sacīt, ka viņš zaudē vienu no saviem labākiem karavadoņiem. Šis latviešu tautas zaudējums tajā pašā laikā ir smags zaudējums visai krievu armijai.
          Mēs cieši ticam, ka tagad nenotiks tas, ka mūsu tauta pazudīs, ka paies neilgs laiks un zemās dziņas norims, ka pašā grūtākā brīdī visa tauta apvienosies pret draudošām briesmām vienā ticībā uz brīvu jaunu dzīvi. Un tad varbūt daži ļaudis nožēlos, ko izdarījuši aiz patmīlīgām dziņām, padodoties sīkai ļaunprātībai, varbūt bargi nosodīs tos, kuri jaunas dzīves ausmā mūsu mīļās dzimtenes grūtākā pārbaudījumu brīdī padevušies vāciešiem draudzīgai politikai. Vēsture teiks savu taisnīgo, nenopērkamo vārdu. Un viņa teiks, ka latvju tautai grūtā pārbaudījumu brīdī, kad sensenais niknais ienaidnieks atnācis samīt mūsu zemi, netaupīdams nekā, jau izplezdams rokas pēc visas Latvijas, tad Daugavas krastos stājās latviešu strēlnieki un pārsteidza visu pasauli ar savu drosmi un nāves nicināšanu, mirdami uz brīvības sliekšņa. Dzelžu pulku priekšgalā stājās izveicīgi vadoņi; līdz šim klusā, mierīgā tauta ieguva kara slavu un viens no šiem vadoņiem, viens no pirmajiem un labākiem bija palkavnieks Andrejs Auzāns.

          Aktīvā armijā, 15. aprīlī 1917. gadā

Pulka komitejas priekšnieks Alf. Rozentāls.

         Grūti konstatēt, vai pret pulkvedi Auzānu vērstā aģitācija patiesi arī ietekmēja viņa pārvietošanu citā dienesta vietā vai ne, jo patiesībā pulkv. A. pārvietošana bija ierosināta Kara ministrijā Petrogradā vēl - priekš tam, kad bija organizēta šī aģitācija.
          Pēc ievāktajām ziņām, 3. aprīlī pulkvedis Auzāns bija saņēmis armijas štāba priekšrakstu (telegrammā) ierasties pie ģenerālštāba priekšnieka Petrogradā. Petrogradā viņu uzaicināja pieņemt Krievijas armijas topogrāfu korpusa priekšnieka amatu. Pulkvedis A. no šī augstā amata bija atteicies. Viņa iecelšanai šai amatā nebija arī piekritis 12. armijas komandieris un Ziemeļu frontes pavēlnieks. Pēc divi dienām pulkvedis A. bija atgriezies. Tad bija sākusies pret viņu vērstā aģitācija; tās pirmsākums meklējams vienā no 5. Zemgales pulka rotām; no turienes tā pārnesta uz 6. Tukuma pulka komiteju, tad tālāk uz 2. brigādes komiteju kopsapulci. Pēdējās lēmums iesniegts armijas komandierim un armijas Iskosolam. Lieta atradās šajā stadijā, kad man par to ziņoja Dr. Jankovskis. Tas varēja būt 9. vai 10. aprīlī. Vēlāk tomēr pulkveža A. iecelšana topogrāfu korpusa pr-ka amatā bija notikusi bez viņa piekrišanas; vai savu piekrišanu bija devuši armijas un frontes komandieri, to man nav izdevies noskaidrot. Iespējams, ka kara ministrija pati izlēmusi šo jautājumu bez formalitātēm, tādēļ pielaižama varbūtība, ka aģitācijas ierosinātājiem bija zināma pulkveža A. iecelšana jaunajā amatā un viņi šo gadījumu izmantoja, lai radītu masās iespaidu par komiteju un sapulču lēmumu lielo nozīmi, un tā  stiprinātu to autoritāti.


Viena no grandiozākajām kareivju manifestācijām Rīgā 1917. g. marta revolūcijas sākumā, kur lielā pārsvarā bija plakāti un karogi, kas apliecināja uzticību pirmajai Pagaidu valdībai.

          Sakarā ar šo jautājumu es vēlāk interesējos, - kas slēpjas aiz pseudonima «Strēlnieks-izlūks», jo ar šo parakstu parādījās vairāki aģitācijas rakstiņi lielinieciskos izdevumos. Šo rakstu saturam vienmēr bija sakars ar 2. brigādes pulku dzīvi un dienestu. Autoru noskaidrot neizdevās.
          Tikko pieminētā pavēle brigādei norāda, ka vēl Ķekavas pozīcijās 1. brigādes pulkos revolūcijas padziļināšana noritēja huligānisma virzienā. Par to liecina arī nedaudzie fakti, kurus vēl atceros. Piemēram: šaudīšana pozīciju aizmugurē ar kaujas patronām un rokas granātu sviešana Daugavā, lai apdullinātu zivis. Ja pēdējai parādībai bija vēl savs praktisks mērķis zivju loms, tad pirmo t. i. šaudīšanu, nebija iespējams attaisnot. Tikai vēlāk, kad tāda pat šaudīšana atkārtojās Rīgas namu pagalmos un kad bija jau novērojumi, kas tādu šaušanu izdara, nācu pie pārliecības, ka to noorganizē plānveidīgi un ka tai noteikts nolūks nervozēt pūli, turot to pastāvīgā satraukumā, kas vispār veicina pūļa psihes izveidošanos.
          Nekāda kaujas darbība ar ienaidnieku pozīcijās nenotika. Dienesta pildīšana bija viegla, bija arī ļoti silts pavasaris, viss tas kopā šķita kā laba un patīkama atpūta. Tomēr jau aprīļa mēneša otrā pusē strēlnieki sāka sūdzēties par nogurumu un prasīja pozīcijās maiņu. Šādai prasībai nebija nekāda pamata, acīm redzot tā bija tikai lielinieciskās aģitācijas sekas, kas vilināja strēlniekus ar gaidāmām izpriecām Rīgā. Drīz vien noskaidrojās, ka visos pulkos notikuši vairāki mītiņi, kur pieņemtas rezolūcijas ar prasību par steidzamu maiņu pozīcijās, pat piedraudot patvaļīgi atstāt pozīcijas, ja šo prasību neievēros. Rezolūcijās pasvītroja prasību, lai pulkus atpūtai nogādātu Rīgā. Bija notikusi arī brigādes pulku delegātu pilnsapulce, lai apspriestu šo jautājumu, un pilnsapulces lēmumu piesūtīja man. Šis papīrītis man vēl uzglabājies ar visiem parakstiem un tulkojumā skan šādi:

Apvienotās latviešu strēlnieku brigādes sapulces protokola

IZRAKSTS

1917. g. 21. aprīlī.

          1. latviešu strēlnieku pulku apvienotā delegātu sapulce vienbalsīgi nolēma pieprasīt visu brigādes pulku nomaiņu visdrīzākā laikā, novedot pulkus atpūtā Rīgas pilsētā.

          Šīs rezolūcijas iesniegšanai sapulce izvēlēja pārstāvjus no visiem brigādes pulkiem: vienu virsnieku un 4 strēlniekus.

Paraksti:

poručiks A. Plensners

pārstāvji: no 1. pulka Zariņš

„  2. pulka Mamčis

 „  3. pulka Butevičs

„  4. pulka Celms.

           Prasība par pulku pārvietošanu Rīgā man likās īpaši bīstama, jo ja jau pozīcijās revolūcijas padziļināšana gāja tik ātriem soļiem uz priekšu, tad atrašanās Rīgā šajā ziņā solīja neiedomājamas varbūtības. Mēģināju vismaz šo nomaiņu uz Rīgu novērst un nosūtīju attiecīgu motivētu rakstu augstākai priekšniecībai. Tas tomēr nelīdzēja. Enerģiskie aģitatori pārvarēja visas grūtības un sasniedza savu prasību izpildīšanu, uzstājoties ar draudiem korpusa un armijas štābā. Maija sākumā 1. brigādes pulkus nomainīja un tie pārnāca Rīgā, kur tos novietoja lielāko daļu privātos namos. Brigādes štābs novietojās Lāčplēša, toreizējā Romanova ielā 25.
           Pirmajās dienās pēc pārnākšanas Rīgā apstaigāju dažas brigādes daļu novietojuma vietas. Jau dažu rotu apmeklējumi vēl vairāk pastiprināja negatīvo iespaidu, kāds bija radies pēdējā laikā pozīcijās. Nekur neatradu dežurantus un dieniniekus savās vietās. Tikai dažu dienu laikā kaktos un aizdurvēs bija saradušās veselas mēslu kaudzes, un nebija iespējams piespiest uzturēt telpas tīrībā un kārtībā. Nevienā telpā neatradu kaut pusi no tur novietotiem strēlniekiem. Visi pārējie bija patvaļīgā prombūtnē.
           Tomēr es vēl nebiju zaudējis cerību, ka veselais prāts strēlniekos uzvarēs, tādēļ darīju vēl vienu mēģinājumu uzturēt disciplīnu ar pārliecināšanu vienīgo līdzekli, kāds bija mums vēl atlicies. Sasaucu sapulci, kurā aicināju piedalīties visus feldfēbeļus un vadu apakšvirsniekus, kā arī pulku komitejas

 
Bij. Krievijas Valsts domes loceklis P. Makogons Rīgā no katedrāles kāpnēm ziņo par 1917. g. marta revolūcijas norisi Petrogradā un par pirmās Pagaidu valdības darbību. No viņa pa labi stāv ģenerālis Radko Dimitrijevs, pa kreisi bij. Krievijas Valsts domes loceklis I. Jefremovs.

         Atklājot šo sapulci, norādīju, ka neesmu aicinājis šurp, lai iztirzātu kaut kādus politiskus jautājumus, 'bet vienīgi, lai pārrunātu, vai mūsu pulkos ir nepieciešama kaut viselementārākā disciplīna vai nē. Pieminēju veselu rindu novērotu disciplīnas pārkāpumu, aizrādīju, ka šie pārkāpumi progresīvi vairojas, ka disciplīnas uzturēšana karaspēkā nepieciešama neatkarīgi no politiskā virziena un ka bez elementāras disciplīnas ievērošanas mēs nevaram vairs dēvēt sevi par karaspēku, jo mēs pārvēršamies pūlī. Uzaicināju apspriest šo jautājumu un pašiem atrast kaut kādu līdzekli disciplīnas uzturēšanai, ja jau atceltā disciplīnas vara ir atzīta par nederīgu.
          Pēc šīs uzrunas daži dalībnieki pieprasīja sapulces vadības ievēlēšanu. Es nevarēju tam pretoties, lai nenonāktu pretrunā ar saviem tikko izteiktajiem slēdzieniem; demokrātiskie principi prasīja kārtību, lai katra sapulces vadība būtu vēlēta. Pēc sapulces vadības ievēlēšanas nāca daži runātāj i, kas pastiprināja manas izteiktās domas un vēl papildināja tās ar dažiem disciplīnas graušanas gadījumiem, ko es nezināju. Es tanī laikā vēroju dzīvu sačukstēšanos starp dažādu pulku komiteju locekļiem. Beidzot viens no viņiem piecēlās un lika priekšā rezolūciju. Tā nenoliedza ierosināto jautājuma svarīgumu, bet jautājumus nepiekrītot izšķirt šajā sapulcē. Tie jā pārnesot augstākā demokrātijas instancē. Sapulces vadītājs lika šo rezolūciju uz balsošanu; to ar balsu vairākumu pieņēma, un sapulce līdz ar to izbeidzās.
          Man vispārīgi nebija nekādas prakses politiskās dzīves tehnikā, un saprotams, ka arī nemaz nebija manā dzīvē iespējams tādai gadīties. Es šeit tikai pirmoreiz sapratu, ka pulka komitejās ietilpst personas ar krietniem piedzīvojumiem šajā nozarē un ka viņiem ir jau gatavi paņēmieni, kā «noraut» sapulci vai atlikt jautājumu, ja tā izšķiršana, atkarībā no sapulces sastāva vai gaitas, nesola viņiem labvēlīgu lēmumu.

Strēlnieku «lielnieciskošana»

          Tanī pašā laikā pulkos notika gatavošanās «Iskolastrela» (latviešu strēlnieku izpildu komiteja) pilnsapulces sēdēm. Vēl pozīcijās sēžot aprīļa mēnesī un sekojot laikrakstos «Iskolastrela» sēdēm Jonatāna biedrības telpās, nāca zināms, ka «Iskolastrels» ierosinājis jautājumu par pulku delegātu pārvēlēšanu. Ierosinātāji bija panākuši sev labvēlīgu šī jautājuma atrisinājumu un maija sākumā (varbūt arī aprīļa beigās) šāda pārvēlēšana notika. Šīm pārvēlēšanām latviešu strēlnieku pulku lielnieciskošanā piekrīt vislielākā nozīme. Kā zināms, « Iskolastrels» maija mēneša pilnsapulces sēdes beidzās ar viņiem pazīstamo 17. maija lieliniecisko rezolūciju pieņemšanu. Latviešu sabiedrība bija pārsteigta un meklēja izskaidrojumu šai negaidītajai parādībai. Izskaidrojumu tā atrada pa daļai strēlnieku nogurumā, ticības zaudēšanā uzvarai, krievu ģenerāļu nodevībās u.t.t. Pēc manas dziļākās pārliecības neviens no šiem paskaidrojumiem neatbilst īstenībai. Izskaidrojums meklējams vienīgi maija sākumā notikušajās delegātu pārvēlēšanās. Strēlnieku pulki savā vairumā nebija lielinieciski, tāpat kā latvju tauta. Bet tie visi bija politiski nepiedzīvojuši. vienīgi lielinieku vadoņiem bija pazīstama Ļeņina skolas demagoģijas nozīme. Ar demagoģijas aģitācijas palīdzību viņi panāca savu, Maija mēneša «Iskolostrels» neatspoguļoja strēlnieku pulku iekšējo seju, tā bija viltota pārstāvniecība. Vienīgi virsnieku delegātos lieliniekiem nebija izdevies gūt sekmes. Starp visiem pulku virsniekiem lielinieciski noskaņotus varēja saskaitīt uz pirkstiem.
          Pēc divdesmit trim gadiem nevaru kaut cik pilnīgi attēlot šīs nozīmīgās sapulces gaitu, tādēļ ierobežojos ar dažu krasāku parādību atzīmēšanu, kas spilgti uzglabājušās atmiņā.


8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks 1917. g. vasarā ar savu karogu, kur raksturīgs uzraksts: «Latvija, mosties, jauna diena aust!»

          Nozīmīga vispirms bija 1917. g. 17. maija sapulces atklāšanas diena. Sapulce notika «Interimteatra» telpās (aiz tagadējā Nacionālā teātra, kanāla krastā). Telpas pietiekami plašas, lai visi delegāti novietotos parteri; ložās viesi, uz skatuves prezidijs. Sapulci atklāj a izpildu komitejas priekšsēdētājs kapteinis V. Ozols. Viņu arī izvēlēja par sapulces vadītāju. Savā atklāšanas runā V. Ozols rekomendēja sevi kā sociāldemokrātijas ideju atbalstītāju. Runa guva piekrišanu. Pēc tam vārdu deva viesiem apsveicējiem. Viņi bija strādnieku partijas pārstāvji, 5 vai 6 personas; no tām atceros: J. Daniševski, T. Draudiņu, Bruno Kalniņu. Apsveikumi turpinājās visu priekšpusdienu līdz patraukumam, apmēram 5 stundas. No tiem vislielāko piekrišanu guva J. Daniševaska runa, kas redzami ietekmēja delegātus. Mazāk ietekmēja runas saturs, bet gan Daniševska saldi indīgais balss tonis.
          Pēc apsveikumiem sapulces vadītājs kapteinis V. Ozols lūdza sapulci atļaut viesiem - apsveicējiem palikt pie prezidija galda, kam sapulce vētraini piekrita. Likās, tas bija jau agrāk norunāts. Arī turpmākajās dienās viesi palika pie prezidija galda. Viņiem allaž ar sapulces piekrišanu deva runas iespēju ārpus kārtas, kad viņi to gribēja, bet gribēja viņi to diezgan bieži un pēc katras runas, kas viņiem nepatika. Runātāju rinda katrā jautājumā bija krietni gara un, lai tiktu pie vārda, dažiem bija jāgaida 1 2 dienas. Radās iespaids, ka sapulci nevada ievēlētais prezidijs, bet viesi apsveicēji. Patiesībā tā tas arī bija; viesi, lai gan nebūdami strēlnieki, tomēr faktiski iekļuva izpildu komitejas sastāvā un visā turpmākajā laikā, līdz pat strēlnieku pulku aiziešanai no Latvijas teritorijas, tur aktīvi darbojās.
           Viesi un arī pašu strēlnieku lielinieciskie pārstāvji savās runās nekad līdz galam neatklāja savas kārtis. Es nekad nevienā runā netiku dzirdējis atkārtojam toreiz mums nezināmo, bet tagad pazīstamo Ļeņina un 1916. gadā lielinieku Centrālkomitejas pieņemto tēzi «rūpēties par savas valsts armijas sakaušanu». Tik atklāta nostāšanās būtu strēlniekus atbaidījusi. Šos pašus vēžus pasniedza tikai citā kulītē: pasīva aizsargāšanās, brāļošanās, neuzticība Pagaidu valdībai, priekšniecības vēlēšanas, operatīvās kaujas darbības pārņemšana komiteju rokās u.t.t.
           Ka šo lozungu realizēšana dzīvē nozīmē savas valsts armijas sakaušanu, to strēlnieku vairākums nesaprata. Ar to izskaidrojama tā ilgstošā un nevienlīdzīgā vārdu cīņa, kura noritēja vairākas dienas no vietas «Interimteatrī». Lielinieku opozīcija, it sevišķi virsnieki, no savas puses darīja visu, lai atmaskotu šo «Trojas zirgu». Bija ieradušies labākie armijas «Iskosola» oratori (armijas izpildkomiteja nebija lielinieciska). Viņu pārliecinošās runās klausoties, šķita, ka veselais prāts uzvarēs un lielinieku rezolūcijas noraidīs. Bet lielinieku vadoņi tikai smējās; viņi zināja, ka delegātu sapulcē viņiem ar pārvēlēšanām jau sagatavots savs vairākums, kas balsos tā, kā viņi to vēlas. Šāds lielinieku redzes viedoklis visspilgtāk atspoguļojās viņu vadoņa P. Stučkas uzrunā, kas arī bija ieradies ar apsveikumu tūliņ pēc armijas Iskosola pārstāvju uzstāšanās. P. Stučka nemēģināja pēc būtības atspēkot opozīcijas izvirzītos argumentus, viņš to arī nebūtu varējis; viņš izteicās tikai, ka viņa domas sapulcei jau zināmas un par to pareizību nevar būt šaubu.
          Uzkrītoša bija arī lielinieku labi noorganizētā trokšņošana, lai ārēji atbalstītu savus runātājus ar aplausiem- gan runas vidū, gan runu beigās un lai ar starpsaucieniem mazinātu pretinieku runu iespaidu. Interesanta bija arī parādība, ka lielinieki savās runās kavējās vienīgi pie armijas un frontes jautājumiem, gandrīz nemaz neaizkarot sociālisma ideoloģiju, tikai retumis raidot dažas frāzes, kā «mieru būdām, karu pilīm». Pēc vienas šādas runas, starpbrīdī, es jautāju vienam strēlniekam lieliniekam, kas savā runā šādas domas bija citējis, vai tad viņi nopietni domā par sociālo revolūciju tādā zemkopības un tehniski neattīstītā zemē, kāda Krievija, jo tas taču nesa skan ar Marksa mācībām. Uz to šis strēlnieks atbildēja ar tādu pus jautājumu: «Jūs gan laikam esat «obororņecs», mēs «poraženci» esam par to citādās domās». Tas man bija jauns atklājums. Jāatzīmē vēl tas, ka sēžu protokolos, kurus publicēja «Brīvajā strēlniekā», komunistu pretinieku runas tendenciozi saīsināja. Gala rezultātā ar lielu balss vairākumu 17. maijā pieņēma lielinieciskās rezolūcijas 12. pantos. 3 )
          Šo rezolūciju tekstu, saprotams, neiesniedza strēlnieki, tas nāca no viesiem apsveicējiem J. Daniševska personā.
          Pieņemtās rezolūcijas lielinieki tūlīt publicēja ar lielu troksni kā savu idejisko uzvaru, kā strēlnieku vairākuma domas, kurām uz demokrātisko principu pamata jāpadodas visiem. Virsniekiem, kas sekoja sapulces gaitai, bija skaidrs, ka strēlnieku vairākums nemaz tā nedomā, bet, ka viņi vienkārši apmuļķoti delegātu pārvēlēšanā tādējādi, ka ļāva sevi pierunāt balsot par lielinieku izvirzītajiem kandidātiem. Šīs pieņemtās rezolūcijas rādija sašutumu virsniekos un latviešu inteliģencē ārpus strēlnieku rindām, kas tūliņ atbalsojās presē. Aprunājies ar pulku komandieriem, nolēmu sasaukt brigādes pulku virsnieku sapulci, lai uzklausītu virsnieku domas pirms cīņas sākšanas ar lieliniecisko demagoģiju.
          1. latviešu strēlnieku brigādes virsnieku sapulce notika tagadējā Dailes teātra telpās 19. maijā.
           Neatceros vairs šīs virsnieku sapulces dalībnieku kopskaitu, bet bija ieradušies gandrīz visi pulku un brigādes pārvaldes virsnieki, atskaitot tos, kas bija dienesta norīkojumos. Visās, diezgan daudzās runās bija jaušama liela vienprātība, jo pavisam bija tikai divi lielinieciski noskaņoti praporščiki. Pieņemtās rezolūcijas visā visumā saskanēja ar 12. armijas izpildkomitejā pieņemtajiem principiem. Bez tam šinī virsnieku sapulcē nolēma atsaukt virsniekus - delegātus latviešu strēlnieku izpildu komitejā (Iskolastrelā). Klātesošie lielinieciskie praporščiki protestēja, aizrādīdami, ka virsnieki ar šādu lēmumu neievēro demokrātiskos principus, jo nepadodas strēlnieku vairākuma lēmumiem. Viņiem paskaidroja, ka demokrātiskos principus jau pats Iskolastrels lauzis, jo nav ievērojis 12. armijas (Iskosola) vairākuma lēmumus.
          Virsnieku sapulces pieņemtās rezolūcijas un it īpaši virsnieku delegātu atsaukšanu no Iskolastrela, tomēr rādija zināmu satraukumu komunistu vadoņos, jo nu viņi vairākas dienas sprieda par to, kā panākt virsnieku atgriešanos Iskolastrelā. Tikai maija beigās Iskolastrels paziņoja no jauna izstrādātas un Iskolastrela pieņemtas rezolūcijas, kuras tas bija nosaucis par «taktikas rezolūcijām». Šīs pēdējās 17. maija rezolūcijas atzina tikai par principiālām. Tagadējos apstākļos Iskolastrels apņemas darboties saskaņā ar 12. armijas Iskosolu. Tādējādi it kā atkrita formālie iemesli, kas traucēja virsnieku delegātiem darboties Iskolastrelā. Man personīgi ļoti nepatika sadarbības atjaunošana, bet man nebija tiesību to noliegt. Vispār par amatpersonu tiesībām un pienākumiem šajos jautājumos nebija nekādas skaidrības. Virsnieku delegātu sadarbība patiesībā turpinājās automātiski, jo Iskolastrela sēdēs, kur izstrādāja un iztirzāja šīs kompromisa taktikas rezolūcijas, viņi arī bija piedalījušies.
          Daudz vairāk man interesēja tā strēlnieku masa, kuras vārdā Iskolastrels rīkojās. Es neticēju, ka tā savā vairākumā lielinieciska. Jau 19. maijā, virsnieku sapulces laikā, redzot virsnieku noskaņojumu, es lūdzu pulku komandierus, lai viņi dotu mutiskus aizrādījumus virsniekiem vēl vairāk saprasties ar strēlniekiem un paskaidrot viņiem komunistu nodomu kļūmīgās sekas, kā arī noskaidrot strēlnieku masas patieso garastāvokli. Šis jautājums acīm redzot ļoti interesēja arī komunistu vadoņus, jo tūliņ pēc notikušās virsnieku sapulces 19. maijā, kā uz burvju mājienu sākās neskaitāmi mītiņi visu pulku rotās un komandās un laikraksti «Brīvais Strēlnieks» un  «Cīņa» publicēja veselu rindu rotās un komandās pieņemto rezolūciju par piesliešanos 17. maija rezolūcijām un virsniekiem izteiktajiem draudiem.


Rīgas kareivju un strādnieku deputātu padomes vadošās personas smagajā automobilī dodas uz kādu mītiņu.

         Avīzi «Brīvais Strēlnieks» sākumā rediģēja M. Skujenieks, vēlāk Fr. Menders; pēc 17. maija redakcija pārgāja lielinieku rokās. Vēl no pozīcijām pie Ķekavas, tā tad aprīļa mēnesī, es nosūtīju dažus rakstus ievietošanai šajā laikrakstā, bet tos nepieņēma, kaut tie pēc sava satura neskāra politiku, vienīgi armijas disciplīnas jautājumus. Tagad, kad redakcija bija pilnīgi lielinieku rokās, nebija ko domāt tur ievietot kaut ko, kas būtu nepatīkams armijas grāvējiem. Strēlnieku prese bija pilnīgi vienpusīga, tādēļ nebija iespējams kontrolēt, vai tur publicējamās rotu un komandu rezolūcijas patiesi tādas, kādas pieņemtas zināmos mītiņos, vai tās bija tikai redakcijas fantāzija aģitācijas nolūkos.
          Paši mītiņi drīz kļuva par epidēmiju. Mītiņoja caurām dienām un naktīm. Lielākā daļa mītiņu dalībnieki bija pilnīgā neskaidrībā, par ko viņi debatējot balsoja. Man vēlāk atstāstīja kāda mītiņa gaitu. Mītiņš noticis 7. pulkā, un tas turpinājies bez pārtraukuma 30 stundas. Šajā laikā iztirzātas un nobalsotas 32 rezolūcijas. Pieņemtās rezolūcijas bijušas savstarpēji pilnīgi pretrunīgas.
           Tajās pašās dienās rīkoja arī lielos mītiņus sakarā ar ministru prezidenta un kara ministra Kerenska ierašanos Rīgā. Es noklausījos vienu viņa runu operas namā. Runa patiešām bija lieliska, loģiski uzbūvēta, tomēr tai nebija nozīmes armijas gara stāvokļa uzlabošanā. Lielākais vairums klausītāju bija inteliģence, Kerenska piekritēji, to pārliecināt nebija vajadzīgs, neliela daļa bija komunistu, tos pārliecināt nebija iespējams, tāpat kā rūdītu zagli nevar pārliecināt, ka zagt nav labi. Bet 12. armijas masa un mūsu strēlnieku masa šīs runas, saprotams, nedzirdēja.
          Mītiņu drudzis brigādes pulkos valdīja visu jūnija mēnesi. Lielinieku vadoņi gādāja par to ,lai netrūktu tēmu, par kurām spriest. Viņi arī bija pastāvīgie mītiņu ierosinātāji. Tas, acīm redzot, bija nepieciešams, lai turētu pūli pastāvīgi satrauktā gara stāvoklī, jo tad loģika nedarbojas, par to aug ticība brīnumiem. Tanī pašā nolūkā Rīgā turpinājās arī demagoģiska šaudīšana, kādu biju vērojis Ķekavas pozīciju aizmugurē. Lielinieki strēlnieki parasti dzīvoja privātos dzīvokļos; iznākot māju pagalmos, viņi raidīja dažus šāvienus gaisā un tad atkal ātri paslēpās dzīvokļos.
          Man bija liela vēlēšanās izraut brigādes pulkus kaut vienu dienu ārā no Rīgas, no šīs raganu katla atmosfēras, sarīkojot tiem kaut kādas taktiskas nodarbības, lai tā nomierinātu prātus. Kamēr es domāju par to, kā to izdarīt un vai to vispārīgi būtu iespējams veikt, jo, bez šaubām, tūlīt rastos iebildumi par atpūtas laupīšanu, tikām pienāca ziņa, ka Rīgā ieradies ziemeļfrontes pavēlnieks ģenerālis Dragomirovs un brigādes pulkiem nolikta parāde tagad Vienības laukumā. Man radās šaubas par parādes noritēšanu bez ekscesiem, vispirms tādēļ, ka strēlnieku gara stāvoklis stipri satraukts, bet galvenais, ka tagad komunistu maskā un strēlnieku formā gandrīz atklāti darbojas Vācijas aģenti un spiegi, jo gadījums Ķekavas pozīcijās deva par to drošu pierādījumu.
          Tomēr ārēji parāde noritēja gandrīz gludi: acīm redzot toreiz komunistu un vāciešu plānos vēl neietilpa ekscesi. Pulki tanī laikā bija gandrīz pilnā sastāvā, un parādes dalībnieku skaits bija tuvu pie 6.000 cilvēku. Laukums tikko spēja uzņemt šo parādes dalībnieku skaitu. Ģen. Dragomirovs apstaigāja rindas kopā ar ģenerāļiem: Radio Dimitrijevu un Francijas pārstāvi Krievijas frontē, ģenerāli Žanēnu. Strēlnieki izturējās ārēji ļoti braši. Parāde būtu šķitusi lieliska, ja ģenerāliem nebūtu ienācis prātā arī parunāties ar strēlniekiem. Izmantojot vidējo intervālu starp pulkiem, viņi iebrauca laukuma vidū automobilī un, izmantojot to kā tribīni, sāka runas. To nu nespēja komunisti un vācieši pielaist; nekavējoties attālākajās vietās atskanēja svilpieni, tiem pievienojās īsi kliedzieni lielinieciskā garā. Ģenerāļi, likās, bija aptvēruši savu kļūdu un savas runas stipri saīsināja. Pēc tam strēlnieki nogāja parādes maršā vadu kolonās tagadējā Kalpaka bulvārī. Parādes maršs bija ļoti brašs.
          Pēc parādes, sarunā ar dažiem armijas štāba virsniekiem, es apvaicājos par to, kādās domās viņi būtu par pulku izvešanu no Rīgas uz nodarbībām dažas reizes nedēļā. Armijas štāba pārstāvis bija pārliecībā, ka no tā jāatteicas, jo tas noteikti neizdotos, bet sagādātu lieliniekiem jaunu, sīku uzvaru.
          Ja nebija iespējams izdarīt nodarbības ar strēlniekiem, tad tas tomēr bija iespējams ar virsniekiem.
          2. Rīgas pulkam bija ierīkots virsnieku klubs kāda restorāna telpās, tagadējās Krišjāņa Barona un Stabu ielas stūrī. Telpas bija pietiekami plašas, tādēļ sapulcēju šeit visu pulku virsniekus un nolasīju referātu par uzbrukumu nocietinātām pozīcijām no iepriekšēji sagatavota placdarma ar stipru artilērijas atbalstu. Referāta vidū ieradās tieši no ielas strēlnieks Gricmanis, pazīstams komunists, nesen atbrīvots no katorgas. Viņš nostājās izaicinošā pozā un noklausījās dažas minūtes priekšlasījumā. Bet tad negaidot griezās pie manis ar jautājumu: «Kas še notiek?» Es atbildēju - «Jūs paši redzat, kas še notiek. Es jums neliedzu klausīties, ja jūs to vēlaties, bet ja traucēsiet, pavēlēšu jūs izsviest ārā». Gricmanis klusām atstāja telpas, un referāts turpinājās.
          Šis gadījums rīdīja, ka, rīkojot ik dienas mītiņus, komunisti tanī pašā laikā centās panākt, lai neviens cits nerīkotu nekādas sapulces vai apspriedes.
          Šādā bezdarbības un mītiņu atmosfērā pagāja visa jūnija pirmā puse. Beidzot pienāca pavēle brigādei nomainīt pozīcijās daļu no 86. divīzijas un 14. Sibīrijas divīzijas pulkiem, izveidojot atsevišķu kaujas iecirkni, abās pusēs Jelgavas šosejai, sākot ar Grēnamuižu labajā spārnā un ar vienu daļu Misas upes krasta, kreisajā spārnā. Vienam pulkam bija jāpaliek Rīgā, armijas rezervē. Man nav zināmi motīvi, kādēļ vienu pulku atstāja Rīgā, bet šķita, tā bija Iskolastrela vēlēšanās, sagādāt sev miesas sargus, jo tas bez strēlniekiem, Rīgā jutās ne visai droši.
          3. Kurzemes pulks uz šīm pašām pozīcijām bija devies jau agrāk, tādēļ norīkoju iziešanai 1. un 2. pulku, armijas rezervei atstāja 4. Vidzemes pulku. Par sagaidāmo iziešanu uz pozīcijām paziņoja pulkiem, lai tie varētu sagatavoties izsūtīt virsniekus izlūkus un lauku virtuves, lai ceļā uz pozīcijām vēl pirms maiņas dabūtu pusdienas. Pavēli par iziešanu izsūtīju vakarā. Tanī pašā laikā telefoniski sazinājos ar pulku komandieriem un apjautājos, vai viss ir jau noorganizēts. Pulku komandieri apliecināja, ka viss kārtībā. Visas rotas sagatavojušās, atskaitot tikai dažus strēlniekus, kas atrodoties atvaļinājumā. Atpūtas laikā no brigādes pulku komandieriem visu laiku bija klāt: 2. Rīgas pulka komandieris pulkvedis M. Peniķis un 4. Vidzemes pulka komandieris pulkvedis Zeltiņš. 3. Kurzemes pulka komandieris pulkvedis J. Kalniņš bija slims un veseļojās Apvienotā latviešu strēlnieku lazaretē; viņu atvietoja pulkv.-leitn. Gailītis. 1. Daugavgrīvas pulka komandieris pulkvedis Fr. Briedis līdz jūlija sākumam atradās komandējumā kā delegāts frontes virsnieku apvienības pilnsapulcē. Atgriezies no komandējuma un iepazinies ar to stāvokli, kāds bija radies strēlniekos viņa prombūtnes laikā, viņš bija noorganizējis savā pulkā vienu tā saukto trieciena rotu; tajā. ietilpa uzticami un nacionāli noskaņoti strēlnieki ar pastiprinātu virsnieku sastāvu un ložmetējiem.
          Pulkiem iziešana bija izdarāma agri no rīta, tāpēc es nolēmu izbraukt ap plkst. 10, lai nokļūtu 86. divīzijas štābā pirms pulku pienākšanas.
          Ap plkst. 6 no rīta brigādes štābam piezvanīja pulkvedis M. Peniķis un ziņoja, ka pulkā notiekot mītiņi, ieradušies aģitatori un musinot pulku uz pozīcijām neiet. Kad apvaicājos par atteikšanās motīviem, pulkvedis M. Peniķis atbildēja, ka nekādu nopietnu motīvu viņiem neesot, runājot, ka pozīcijas nav izlūkotas, ka viņiem neesot laikā paziņots par iziešanu un tamlīdzīgus niekus. Kad es jautāju, ko viņš domā darīt, pulkvedis M. Peniķis atbildēja, ka, pēc viņa domām, pulks tomēr iziešot: viņam esot viens nopietns neizmantots arguments strēlnieki nezinot, ka virtuves jau aizgājušas uz pozīcijām, kad dabūšot to zināt, gan tad iešot, jo nevarot taču palikt bez pusdienām. Nolēmām gaidīt. Patiesi vēdera jautājums izrādījās stiprākais, un mītiņā pulks beidzot nolēmis iziet, bet tikai līdz virtuvēm, tālāk nē.
          Tāda pat aģitācija notika 1. pulkā, tikai ne tik krasā veidā. Kā jau minēju, 3. pulks bija izgājis agrāk bez kādiem traucējumiem un bez aģitācijas. Šajā pulka komitejā nebija lielinieku pārsvara, to vadīja mazinieks Kvēps, virsniekus reprezentēja enerģiskais poručiks Jurevičs, aģitāciju šeit nepielaida.
          Vēlāk man ziņoja, ka karsta aģitācija par to, lai neietu tālāk par pulka virtuvēm, 1. un 2. pulkā notikusi arī visā gājiena laikā; neviena aģitācija, bet arī šaušana gaisā, īpaši ejot pār Daugavas tiltu.
          Ap plkst. 11 es ierados tajā vietā, kur stāvēja 2. Rīgas pulka virtuves un kur bija jau apmeties viss pulks. Tas bija neliels priežu mežiņš šosejas kreisajā malā, kilometrus 3—4 no Olaines uz Rīgas pusi. Es liku pieturēt mašīnu un pieaicināju pulka komandieri. Izrādījās, ka pulka komandieris ir aizgājis uz pozīcijām. Tad pieaicināju pulka virsniekus. Kad virsnieki pienāca pie mašīnas, tur salasījās arī visi strēlnieki un apstāja mašīnu no visām pusēm. Jautāju, kādēļ pulks neiet tālāk uz pozīcijām. Viens no virsniekiem paskaidroja, ka strēlnieki nolēmuši uz pozīcijām neiet. Tad es pavēlēju visiem virsniekiem tūliņ atstāt savas rotas un komandas, iet uz pozīcijām, ieņemt tās, nomainot tur 86. divīzijas daļas un aizsargāt pozīcijas vieniem pašiem bez strēlniekiem. Piebildu vēl, ka tie strēlnieki, kas grib būt uzticīgi savam pienākumam, var virsniekiem sekot. Virsnieki tūliņ aizgāja no auto, lai paņemtu savas mantas. Viens jauns strēlnieks, ar savvaļnieka svītrām ap uzplečiem, iznāca uz priekšu un kaut ko skaidroja par revolucionāriem pulkiem un revolūcijas pienākumiem. Es viņu pārtraucu, uzsaukdams: «Jūs vairs neesat revolucionāri, jūs esat dumpinieki, un ar tādiem man nav ko runāt». Tad iesēdos mašīnā un braucu uz priekšu. Nebiju vēl nobraucis 30—40 soļus, kad izdzirdu kliegšanu un svilpšanu, un tanī pašā laikā neliels akmens nokrita automobilī. Pavēlēju šoferim apturēt mašīnu un atvirzīt atpakaļ līdz pulkam. Kad mašīna bija nonākusi gandrīz līdz strēlnieku pūlim, es piecēlos mašīnā kājās un griezos pie strēlniekiem: «Ja jūs gribat mani nogalināt, tad lūdzu darāt to, es nepretošos.» Strēlnieki it kā nokaunējušies izklīda no šosejas mežiņā.
          Pēc tam aizbraucu uz 86. divīzijas štābu; tas atradās mazā Skrundas mājiņā, kādu kilometru tālāk pa kreisi no šosejas. Tur bija divīzijas komandieris, kas, izrādījās, jau bija informēts par to, ka mūsu strēlnieki neiet uz pozīcijām. Es pateicu viņam, ka pulka virsnieki ir jau ceļā uz pozīcijām un lūdzu viņu, vai viņš nevar atstāt pozīcijās dažus ložmetējus mūsu virsnieku rīcībā, vismaz svarīgākās vietās, tad mēs pozīcijās novietosimies un tās nosargāsim drošāk kā ar dumpīgiem strēlniekiem. Divīzijas komandieris principā tam piekrita un apņēmās parunāt par to ar attiecīgiem pulku komandieriem un korpusa štābu. Tai pašā laikā es ziņoju korpusa komandierim par stāvokli un lūdzu darīt visu, lai dumpīgos pulkus atbruņotu un izformētu.
          Neatceros visus sīkumus starpgadījuma likvidēšanā, tā vispārējā gaita bija šāda: korpusa štābs sākumā bija stājies sakaros ar 12. armijas Iskosolu; tas savukārt ar Iskolastrelu, cerēdami pierunāt strēlniekus pildīt savus pienākumus. Šīs sarunas turpinājušās visu pēcpusdienu līdz vēlam vakaram, bet bez panākumiem. Tad korpusa komandieris devis rīkojumu vienam jātnieku pulkam ieņemt ar rīta gaismu visus ceļus, kas ved uz 2. Rīgas pulka strēlnieku ieņemto mežiņu, bet dažām artilērijas baterijām ņemt vērā šo mežiņu kā mērķi. Par šiem soļiem ielenktie strēlnieki jau no rīta bija dabūjuši zināt un no savas puses apkārt mežiņam izrakuši tranšejas un uzstādījuši ložmetējus.


Krievu kareivju brāļošanās ar vāciešiem pie Daugavas 1917. g. marta revolūcijas sākumā, agrā pavasari.

          Vēlāk, kad redzējuši, ka artilērijas virsnieki meklē mežiņu, viņi apdomājušies, ka pret artilēriju nav spējīgi kaut ko darīt. Steidzīgi bija nosūtījuši uz Rīgu delegāciju un izteikuši vēlēšanos sākt sarunas. Iskolastrels bija vienojies ar armijas Iskosolu, pieprasīt delegātus arī no otras puses no pulka virsniekiem; delegātu vienošanās rezultātu strēlnieki solīja izpildīt. Par šādu rīcību es dabūju zināt tikai otras dienas vakarā, kad jau notika šo delegātu apspriedes, jo pulka komandieris bija izsūtījis virsniekus delegātus, man par to nepaziņojot. Vēlu vakarā man piezvanīja korpusa komandieris un paziņoja, ka delegāti vienojušies par to, ka strēlnieki uz pozīcijām ies un novietosies tajās. Es atbildēju, kā šādam iznākumam nevaru piekrist, jo pielaist dumpīgus strēlniekus tik atbildīgā pozīcijas iecirknī, kāds ir Olaines virziens ar Jelgavas šoseju, es nevaru.
         Pagāja dažas stundas, atkal zvanīja man no korpusa štāba, šoreiz runāja korpusa štāba priekšnieks un prasīja, uz kādiem noteikumiem es būtu ar mieru novietot strēlniekus pozīcijās. Es pieprasīju, lai pulku atbruņo. Štāba priekšnieks aizrādīja: korpusa komandieris esot izteicies, ka šimbrīžam visi pulki gandrīz vienlīdzīgi nedroši un pati atbruņošana arī neesot tik viegla lieta, tādēļ labāk būtu nākt ar zināmām prasībām strēlniekiem un ar to aprobežoties. No tā bija redzams, ka augstākā priekšniecība negrib rīkoties stingri, tādēļ es lūdzu 10 minūtes laika apdomāties. Pēc 10 minūtēm es nodiktēju savas prasības. Tās bija: 1) lai strēlnieki uzrāda aģitatorus, kas aģitējuši un 2) lai katrs strēlnieks svinīgi solās savam rotas komandierim pildīt visas kaujas pavēles. Pagāja atkal stundas divas, un korpusa štāba priekšnieks paziņoja, ka strēlnieki ir ar mieru dot solījumu pildīt visas kaujas pavēles, bet viņiem neklājoties izdot savus biedrus: varot iecelt izmeklēšanu, kurā tad noskaidrošot vainīgos. Tam es piekritu un lūdzu tūliņ iecelt izmeklēšanas komisiju.
          Otrā dienā 2. Rīgas pulka rotu komandieri kopā ar saviem jaunākajiem virsniekiem ieradās pulkā. Katrs atsevišķs strēlnieks rotas frontes priekšā deva solījumu pildīt visas kaujas pavēles. Pēc tam pulks novietojās pozīcijās.
          1. Daugavgrīvas pulkā dumpis norisinājās mazāk sāpīgi. Tur saformētā triecienu rota un ložmetēju komanda nebija padevusies aģitācijai un tūliņ novietojās savās vietās. Pārējās rotas stāvēja pie virtuvēm līdz vakaram; tad pamazām, sākumā atsevišķi strēlnieki, vēlāk veseli vadi pievienojās virsniekiem un pulka štābam.
          Es velti gaidīju dažas dienas izmeklēšanas komisijas darbības rezultātus, tad apvaicājos par lietas gaitu pulka komandierim. Pulkvedis M, Peniķis paskaidroja, ka viņš nekā nezinot, esot atbraukuši no Iskolastrela kapteinis V. Ozols kopā ar divām privātām personām, sprieduši pulkā kādu stundu un atkal aizbraukuši. Varbūt tā arī esot bijusi izmeklēšanas komisija. Tādu komisiju, kurā ietilpa paši dumpja iniciatori, es, protams, nebiju domājis. Iecēlu pats izmeklēšanas komisiju, kurā bija pārstāvji no 1. un 3. pulka. Šai komisijai pavēlēju saziņā ar 2. Rīgas pulka rotas komandieriem un komandu priekšniekiem noskaidrot aģitatorus 2. pulkā.
          Pēc divām dienām saņēmu komisijas ziņojumu ar aģitatoru sarakstu. Tajā bija vairāk kā 50 personu, lielākā daļa apakšvirsnieku. Radās jautājums, ko ar viņiem darīt. Nodot tiesai nebija nozīmes, tiesas faktiski neeksistēja. Vēlams bija viņus no pulka izolēt, bet to realizēt gandrīz nebija iespējams: tas varēja radīt jaunu, varbūt vēl smagāku sadursmi. Aprobežojos ar to, ka visus sarakstā minētos apakšvirsniekus ar brigādes pavēli atcēlu no amatiem un noliku zem uzraudzības. Ar to dumpis bija likvidēts. Jāatzīst, ka 2. pulka strēlnieki pēc tam patiesi pildīja savu solījumu, priekšzīmīgi veica visus kaujas uzdevumus Olaines pozīcijās un arī vēlāk kaujās pie Juglas, Rīgas krišanas laikā.

_________________
1) Datumi pēc vecā stila.
2) Raksts nodrukāts bez valodas labojumiem.
3) Rezolūciju teksti raksta beigās.