Atmiņas par Ziemeļvidzemes atbrīvošanu 1919.g.

 

          1918. g. 18. novembrī proklamēja mūsu valsti — Latviju. Līdz ar valsts proklamēšanu sākās arī mūsu jaunās armijas formēšanās un organizēšanās. 1918. g. dec. mēnešu beigās bija saformētas: Neatkarības rota, Studentu rota un Cēsu rota.
          Šīs trīs nelielās vienības pulkveža Kalpaka vadībā 1919. g. 3. janvāra rītā atstāja Rīgu un zem lielinieku spiediena atkāpās uz Jelgavu. Pēc tam, ar kaujām, soli pa solim viņas atkāpās uz Ventas krastiem pie Skrundas.
          Ventas krastos lielinieku tālāk virzīšanos apturēja un mūsu fronte nostabilizējās. Pēc frontes nostabilizēšanas radās doma nacionālo armiju formēt arī mūsu sabiedrotās Igaunijas (Estijas) teritorijā.
          1919. g. janvāra mēneša beigās un februāra mēneša sākumā Estijas armijai izdevās atbrīvot Rūjienu, viņas tuvāko apkārtni un Valkas pilsētu ar pieguļošiem pagastiem.
          Februāra mēnesī saņēmām Estijas valdības atļauju mūsu karaspēka formēšanai uz Estijas teritorijas un mobilizācijas izsludināšanai atbrīvotos pagastos. Tā sākās Latvijas nacionālās armijas formēšana Ziemeļvidzemes atbrīvošanai.
          Pirmo vienību formēšanai, Pagaidu valdība, no Liepājas uz Tallinu izsūtīja vairākus virsniekus. Par pirmā bataljona (pulka) komandieri iecēla pulkvedi-leitnantu Jansonu, bet par visa Ziemeļu Latvijā saformētā karaspēka virspavēlnieku — pulkvedi Zemitānu.
          Kā pirmā vienība tika saformēts: 1. Valmieras kājnieku pulks, kā otrā — Valmieras baterija un kā trešā — 2 Cēsu kājnieku pulks. Pēdējais pie Ziemeļu Latvijas atbrīvošanas dalību neņēma, jo tanī laikā atradās formēšanas stadijā. Visu minēto triju vienību šūpulis tika kārts mūsu sabiedrotās Igaunijas teritorijā, Tērbatas (Tartu) pilsētā.
          1. Valmieras k. p. formēšana iesākās 1919. g. 18. februārī. Pulku saformēja no Ziemeļvidzemē mobilizētiem virsniekiem, instruktoriem un kareivjiem — 2. bataljonu (8 rotu) sastāvā, ar ložmetēju, sakaru un saimniecības komandām. Pulkā ieplūda daudzi brīvprātīgie no tiem pilsoņiem, kuriem izdevās pārbēgt lielinieku fronti. Lielākais vairums karavīru pulkam pienāca 26. un 28. februārī pēc mobilizācijas Valkā un Rūjienā. Pulka formēšanās un apmācības gaita vilkās no 1.--26. martam un 27. martā, pulks divos ešelonos caur Valkas pilsētu izbrauca uz fronti, lai uzsāktu Ziemeļvidzemes atbrīvošanu.
          1919. g. 28. marta vakarā, pulka ešeloni nobeidza izsēšanos, zem mūsu sabiedroto igauņu bruņoto vilcienu aizsardzības, pie Mellupes tilta un līdz tumsai novietojās naktsmītnē Alakūla ciemā un Saaru muižas rajonā, izliekot apsardzību Mellupes kreisā krastā — Konikulas — Mencu muižas līnijā (visi minētie punkti atrodas Estijas teritorijā).
          Ziemeļvidzemes atbrīvošanu varam iedalīt trijos posmos: 1) uzbrukuma gājiens un tuvošanās Alūksnei; 2) atkāpšanās ar vilcinājuma kauju un pāriešana uz aizstāvēšanos Mellupes krastos un 3) uzbrukuma gājiens un Ziemeļvidzemes un visas Vidzemes atbrīvošana no lielinieku jūga (sk. shēmas Nr. Nr. 1., 2., 3., 4. un 5.).
          Grūtas bija Valmieras pulka pirmās cīņas. Pulks bija vāji apgādāts: katrs iztika ar no mājām līdzņemtiem apģērbiem un apaviem, tamdēļ pulka sastāvs bija ļoti raibs. Vienīgā pazīšanās zīme bija baita lenta, ar mūsu nacionālā karoga krāsām ap kreiso roku. Ložmetēju nebija. Uz visa pulka Estijas armijas vadība izdeva apm. 12 pat šautenes; tāpat pulka vezumu sastāvs bija ļoti trūcīgs. Apgādi pulks saņēma no Estijas 2. Divīzijas intendantūras. Pulks bija apbruņots ar krievu 3" šautenēm. Estijas karaspēka vadība patronas izdeva pietiekošā daudzumā.
          Pēc izsēšanās pie Mellupes tilta, pulka un sabiedroto Estijas karaspēka daļu nolūks bija atbrīvot Alūksni un pēc tam turpināt uzbrukumu Gulbenes virzienā.
          1919. g. 29. martā, Valmieras pulks caur Mencu muižu, Jaunrozes muižu (Estijā) iesāka savu pirmo uzbrukuma gājienu un līdz vakaram sasniedza Apes rajonu, kur novietojās uz naktsmītni. Apsardzību izlika: Zosu krogs (Jaunais krogs), Apes muiža, Lūšu krogs līnijā. Nakts no 29. uz 30. martu pagāja mierīgi, vienīgi uz Rīgas - Pleskavas šosejas pie Zosu kroga, notika neliela izlūku sadursme, kur tika sagūstīti trīs ar revolveriem bruņoti lielinieku spiegi. Tie bija ieradušies no Smiltenes.

          30. martā uzbrukuma gājiens turpinājās. Pulks bez sadursmēm sasniedza Jaunzemji, Alvateri (Atvari), Karvas pag. valdes, Karvas muižas līniju, kur palika uz vietas. Pulka štābs novietojās Lintenes muižā. Apes muižas un Zosu kroga rajonā novietojās Estijas Rēveles zemessargu b-na vienības ar uzdevumu apsargāt pulka labo flangu, bet, pēc ziņām, pulka kreisā flangā — Lāzberģa muižas rajonā (Alūksnes ez. Z. A. krastā) atradās Estijas 1. jātnieku pulks. Apes stacijā atradās 3 Estijas bruņotie vilcieni.
          Ziņas par sarkanarmijas karaspēku bija tādas, ka viņu spēki nav lieli, ka tiem trūkst patronu un citas munīcijas un ka pie mazākā spiediena tie atkāpjoties.
          Nakts no 30. uz 31. martu pagāja mierīgi. Vienīgi igauņu bruņoto vilcienu desanta rota, naktī no 30. uz 31. martu uzbruka Rezakas muižai, ar nolūku atņemt lieliniekiem bateriju, bet cieta neveiksmi un ar zaudējumiem atgriezās uz Korvas (Vaidavas) staciju.
          Pa nakti pulka štābā, — Lintenes muižā tika sagatavots uzdevums uzbrukumam, pēc kura uzbrukumu bija nolemts izvest trijās kolonnās 31. martā:
          a) Labai kolonnai, kurā ietilpa pulka II bataljons un pulka kājnieku izlūku komanda kapt. Bojara vadībā, uzbrukt Rezaka muižai, ieņemt to un līdz plkst. 12,00 sasniegt Lukinu māju rajonu;
          b) Vidus kolonnai, kurā ietilpa pulka 1. un 2. rotas un 1. Estijas bruņotais vilciens, kapt. Skreijas vadībā uzbrukt Alsviķu muižai, ieņemt to un līdz plkst. 12,00 sasniegt Laiviņu mājas;
          c) Kreisai kolonnai, kurā ietilpa 3. un 4. rotas, 3. rotas komandiera kapt. Liepiņa vadībā, virzoties caur Māriņkalna muižu un līdz plkst. 12,00 ieņemt Griguļu ciema māju grupu (pie Alūksnes — Ziemera muižas ceļa) pēc kam turpināt uzbrukumu Alūksnei;
          d) Estijas - Rēveles zemessargu bataljona vienībām bija uzdots virzīties caur Repe kalnu un ieņemt Adama muižu.
          Tagad apskatīsim visu triju kolonnu darbību saskaņā ar doto uzdevumu uz 31. martu un 1. aprīli, viņu panākumus un neveiksmes.
          Labā kolonna kapteiņa Bojara vadībā 31. martā, agrā rītā, sapulcējās pie Jaunzemju mājām, lai uzbruktu Rezaka muižai. Galveno spēku kolonnā ietilpa 5., 6., 7. rotas un kājnieku izlūku komanda. Šī kolonna izgāja cauri mežam un nonāca pie Celmiņu kroga (uz Rezakas - Adama muižas ceļa), tās nokļuva ienaidnieka flangā un gandrīz aizmugurē. Pie Celmiņu kroga, mežā kolonna izvērtās un uzsāka uzbrukumu. Rezakas muižai no sāniem un aizmugures uzbruka visas trīs minētās kājnieku rotas, bet no frontes gar Karvas - Rezakas ceļu no Miku māju puses uzbruka kājnieku izlūku komanda.
          Pēc strauja uzbrukuma ap plkst. 13,00 Rezakas muiža tika ieņemta Ienaidnieka spēki (48. krievu kājnieku pulks) panikā atkāpās Ķemera un Alsviķu muižas virzienos. Pa ienaidnieka pēdām tika izsūtītas izlūku patruļas, kurām bija uzdots noskaidrot arī kreisās kolonnas darbību. Bataljona 8. rota uzdevumu par uzbrukumu Rezaka muižai saņēma tieši no pulka komandiera. Šī rota virzoties pa Karvas - Rezakas lielceļu, nenogaidot bataljona pārējo spēku pienākšanu, uzsāka uzbrukumu Rezakas muižai, bet tika no ienaidnieka atsviesta uz Sūnekļu mājām un pievienojās bataljonam tikai pēc muižas ieņemšanas.
           Tā kā par kreisās kolonnas darbību līdz krēslai ziņas neienāca un abos bataljona flangos kā Adama, tā arī Alsviķu muižās, atradās stipras ienaidnieka sarkanarmiešu daļas, tad bataljona komandieris nolēma Rezakas muižā pāriet uz aizstāvēšanos un savas vienības novietoja sekojoši: 6. rotu Celmiņu krogā un mājās ar fronti pret Adama muižu, 5. rotas pus rotu dzirnavās un lielā mūra šķūni ar fronti pret Alsviķu muižu un 8. rotu Miku mājās ar uzdevumu apsargāt muižu no aizmugures, ja ienaidnieks mēģinātu iziet caur mežu.
            Bataljona rezervē muižas ēkā palika kājnieku izlūku komanda un 5. rotas pus rota. Šādi novietojot savas vienības, bataljona komandieris nebija maldījies. Jau krēslai iestājoties ienaidnieka 6, latviešu komunistu strēlnieku pulks uzsāka uzbrukumu no Adama muižas puses Rezakai, bet pēc sīvas kaujas tika atsists un pēc tam nakts pagāja mierīgi un darbojās tikai mūsu izlūki.
          1. aprīli, agri no rīta, lieli ienaidnieka spēki uzsāka uzbrukumu Rezakas muižai no Alsviķu muižas puses un vēlāk arī no Zeltiņu muižas (Lukinu māju) puses, bet neskatoties uz viņu sīviem uzbrukumiem, apm. pēc 4 stundu ilgas kaujas tika atsists un atkāpās Zeltiņu un Alsviķu muižu virzienos: 1., aprīļa vakarā no pulka štāba II bataljona komandieris saņēma pavēli pārtraukt Rezakas muižas aizstāvēšanu un atiet uz Jaunzemju, Uķu, Zušu un Medņu māju līniju, uz kuras noorganizēt jaunu aizstāvēšanās pozīciju. Kā vēlāk redzēsim, šai II b-na atvilkšanai par iemeslu ir bijusi vidus un kreisās kolonnu neveiksmes. Bataljons Rezakas muižu atstāja un jauno aizstāvēšanās pozīciju ieņēma bez kādiem traucējumiem no ienaidnieka puses.
          Vidus kolonna, kapteiņa Skreijas vadībā, uzbrukuma, gājienu Alsviķu muižas virzienā uzsāka 31. martā agri no rīta un bez kaujas sasniedza Bitenieku māju rajonu, kur arī ieņēma izejas stāvokli uzbrukumam Alsviķu Jaunai muižai. Pēdējā sastāv no vairākām lielām stiprām mūra ēkām, kuras sarkanarmieši bija ieņēmuši ar ložmetējiem un ar diezgan stipru dzīvo spēku. Neskatoties uz 1. un 2. rotu sīvo uzbrukumu un arī Estijas bruņotā vilciena artilērijas uguni, Alsviķu Jauno muižu ieņemt 31, martā neizdevās un uzbrūkošās rotas atgāja uz izejas stāvokli Bitenieku mājām, Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka vajadzējis uzbrukumu turpināt vēl 10 minūtes, tad muižu lielinieku spēki būtu atstājuši, jo vezumus un arī daļu dzīvā spēka esot uzbrukuma laikā jau aizvākuši Alsviķu muižas virzienā un mūra ēkās atstājuši tikai automātiskos ieročus.
          Nakts no 31. marta uz 1. aprīli arī Alsviķu muižas virzienā pagāja mierīgi. 1. Aprīlī no rīta uzbrukumu Alsviķu Jaunai muižai vajadzēja atkārtot. Tāpat uzbrukumu vajadzēja turpināt Griguļiem, kuri arī no kreisās kolonnas 31. martā iebija ieņemti.
          Vidus kolonnas priekšnieks 1. btl. komandieris kapt. Skreija, lai nodotu rīkojumus par saskaņotu darbību, 1. aprīļa agrā rītā, 2. rotas virsseržanta Anerauda un jātnieku komandas virsseržanta Vīksnes pavadībā nogāja uz Māriņkalna muižu. Lielinieki bija ieņēmuši Ozolkalnu mājas un novērojuši kapteiņa Skreijas un viņa pavadoņu jāšanu uz Māriņkalna muižu.
          Netālu no virsseržanta Anerauda tēva mājām, lielinieki bija ierīkojuši slazdus, lai atpakaļ ceļā visus trīs jātniekus sagūstītu vai nošautu. Šai slazdā, pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, norīkots viens vads sarkanarmiešu.
          Kapt. Skreija pēc rīkojuma nodošanas Māriņkalnā, atgriezās uz Biteniekiem, bet atpakaļ ceļā uzdūrās uz ierīkoties lielinieku slazdiem. Pie Aneraudu mājām kapt. Skreija krita. Virsseržants Vīksne tika smagi ievainots un vēlāk no lielinieku rokām zvēriski noslepkavots. Ievainots tika arī virsseržants Anerauds, bet kad lielinieki, viņam tuvojās, tad tas pats nošāvās, lai nekristu lielinieku rokās. Viss šis zvēriskais skats norisinājās virsseržanta Anerauda tēva un mātes acu priekšā, bet palīdzību neviens nevarēja sniegt.
          Pēc visu triju minēto personu noslepkavošanas un aplaupīšanas lielinieku vads aizgāja atpakaļ uz Ozolkalniem. Noslepkavoto līķi ilgāku laiku palika uz vietas, lielinieki vietējiem iedzīvotājiem neatļāva tos apglabāt.
          Piezīmējams, ka lieliniekiem lielu palīdzību sniedza vietējie komunisti.
          1. aprīļa rītā uzbrukums Alsviķu Jaunai muižai tika atkārtots, bet tagad ne vairs bataljona komandiera kapt. Skreijas, bet 1. rotas komandiera kapt. Ozola vadībā. Arī šis uzbrukums neizdevās. Tā kā pie šīs kolonnas atradās arī pulka komandieris, tad kolonna saņēma uzdevumu pārtraukt kauju un atiet aizstāvēšanās pozīcijā: Suski, Dunduri, Tīloni, Sebri, Kambari līnijā, kuru abas rotas sasniedza bez traucējumiem 1. aprīļa pēcpusdienā.
          1. aprīli, uzbrukuma laikā, lieliniekiem izdevās sabojāt Estijas bruņotā vilciena lokomotīvi un bojāto vilcienu ar grūtībām no kaujas izdevās izvilkt otram Estijas bruņotam vilcienam.
           Kreisai kolonnai kapt. Liepiņa vadībā, Māriņkalna muižu izdevās ieņemt bez kaujas. Kolonnas galvenie spēki šeit novietojās atpūtā. Griguļu virzienā kolonnas priekšnieks izsūtīja stipras izlūku patruļas ar uzdevumu noskaidrot lielinieku spēku stiprumu un grupējumu Griguļu rajonā.
          1. aprīļa agrā rīta kapt. Liepiņš pārgāja uzbrukumā uz Griguļiem un tos ieņēma.
          Pēc Griguļu ieņemšanas Māriņkalna muižā., no Ozolkalnu māju puses iebruka lielāka sarkanarmiešu nodaļa un sagūstīja tur atrodošos vezumus un kareivjus; izbēgt izdevās vienīgi 4. rotas virsseržantam Pētersonam, kurš par šo traģisko notikumu paziņoja kolonnas priekšniekam kapt. Liepiņam. Pēdējais, sakarā ar aizmugures ceļa pārraušanu, nejutās vairs drošs turpināt kauju pie Griguļiem, to pārtrauca un pa ceļu caur Šļukuma muižu atkāpās uz Ziemera muižu.
           Ziemera muižu kreisā kolonna atstāja ap pusdienas laiku un gar Kaktiņu skolu devās uz Malteniekiem. Lielāki lielinieku spēki ar ložmetējiem īsi pirms pusdienas ieņēma Ratenieku mājas un tādējādi atgrieza mūsu kolonnas atiešanas ceļu.
          Par to, ka ienaidnieks ieņēmis Rateniekus, nekas nebija zināms, kādēļ kolonna, bez apsardzības no Kaktiņu skolas virzījās tālāk Maltenieku virzienā. Nonākot Polīšu kalna D. nogāzē, mūsu kreisā kolonna no Ratenieku māju puses tika pārsteigta ar ložmetēju un šauteņu uguni. Pateicoties tādai negaidītai ienaidnieka ugunij, kolonnā izcēlās apjukums un viņa izklīda.
          Lielinieku gūstā krita 4. rotas komandieris vltn. Veiss un 7 kareivji, kuri bija ievainoti. Ltn. Veisu pie Ratenieku māju durvīm zvēriski noslepkavoja, bet kareivjus aizsūtīja gūstā, kaut gan arī par viņu likteni līdz šim laikam nekādu ziņu nav.
          Kreisās kolonnas karavīri pēc izklīšanas pie PoIīšu kalna, 1. aprīlī pie Malteniekiem vidus kolonnai nepievienojās, bet naktī no 1. uz 2. aprīli sapulcējās Apes miestā.
          Kā jau agrāk minēju, labās un vidus kolonnu rotas līdz 2. aprīļa rītam noorganizēja aizstāvēšanos Jaunzemju, Ūķu, Zušu, Medņu, Susku, Kambaru māju līnijā.
          Nakts no 1. uz 2. aprīli pagāja mierīgi. Mūsu pozīcija netika traucēta pat no ienaidnieka izlūkiem.
           2. aprīļa rītā Rezakas - Karvas virzienā, Zušu mājām tuvojās lielāka sarkanarmiešu izlūku patruļa, bet ar mūsu uguni tika padzīta un viņai uz pēdām 5. rota izsūtīja izlūku patruļas, kuras nogāja vairākus kilometrus Rezakas virzienā, bet ienaidnieku nesastapa.
          Kad mūsu izlūku patruļas atgriezās, tām uz pēdām pa meža joslu, kas pa abām pusēm Rezakas-Karvas lielceļam, sekoja lielākas ienaidnieka nodaļas, ieņēma Dambe - Zušu māju uzkalniņus un, turot Zušu mājas zem stipras ložmetēju uguns, pārgāja no meža straujā uzbrukumā uz Zušu mājām. Kauja pie Zušu mājām vilkās apm. vienu stundu.
          5. rota ienaidnieka uzbrukumu neizturēja un atkāpās uz Karvas staciju, kurā atradās II btl. štābs. Bataljona komandiera rīcībā rezervju nebija, tādēļ stāvokli atjaunot neizdevās.
          Gandrīz vienlaicīgi ar Zušu māju ieņemšanu ienaidnieka nodaļa iebruka Karvas muižā un nokļuva 1. btl. aizmugurē.
          Sakarā ar lielinieku iebrukumu mūsu līnijā pie Zušu mājām un Karvas muižas, pulka komandieris deva rīkojumu atiet Apes virzienā un ieņemt jaunu aizstāvēšanās pozīciju Apes muiža, Siļi, Koruļi, Trapene, Ančkas, Grūbes dzirnavas, Jaunlaicenes skola, Zimšukalns līnijā.
          Pulka labā. iecirknī no Sīļu mājām līdz Grūbes dzirnavām ieskaitot -- II btl. rotas, bet kreisā iecirknī no Grūbes dzirnavām — I btl. rotas.
          3. aprīlī no rīta mūsu rota saņēma pavēli pāriet uzbrukumā Lūšu kroga un Rumpānu virzienā, bet lielinieki uzbrukumu uzsāka pirmie. Šeit uzbruka 6. latviešu komunistu pulks un 48. komunistu pulks. Visi lielinieku uzbrukumi tika atsisti ar lieliem zaudējumiem. II btl. pārgāja pretuzbrukumā, saņēma vairākus gūstekņus un ieņēma Lūšu krogu. Stipru uzbrukumu, ar artilērijas pabalstu no Rumpānu māju uzkalniņiem, lielinieki izdarīja Jaunlaicenes skolai un Vuškalnu mājām. Šeit uzbruka 9. Novgorodas, 49. krievu un 2. Pleskavas strādnieku pulki. Visi lielinieku uzbrukumi tika atsisti un I btl. rotas pārgāja pretuzbrukumā Rumpānu un Rušku māju virzienos. No sākuma pretuzbrukums sekmējās, mēs saņēmām gūstekņus un vezumus ar munīciju. Beidzot tomēr mūsu uzbrukumu atsita un mūsu rotas atgāja uz Jaunlaicenes skolu.
          Otrs uzbrukums ar 1. un 2. rotām kapt. Ozola vadībā no mums tika izdarīts Kambaru — Ievandes

     -Karvas muižas virzienā. Šis uzbrukums sevišķus panākumus nedeva, bet šī uzbrukuma laikā lieliniekiem izdevās pārraut Rīgas - Pleskavas šoseju pie Rušku mājām un nokļūt mūsu aizmugurē, kamdēļ mūsu rotas bija spiestas atiet izejas stāvoklī.
          3. aprīļa kaujās pie Vuškalna mājām krita 8. rotas vada komandieris ltn. Cukurs un ievainots tika vada seržants Brūveris.
           Nakts no 3. uz 4. aprīli un tāpat pārējās dienas pagāja bez sevišķām pārmaiņām. Norisinājās vienīgi izlūku darbība no abām pusēm. Lielinieki izdarīja arī vairākus vietējā rakstura uzbrukumus, bet tika atsisti.
          Lielu saviļņojumu mūsu pulka karavīru rindās sacēla 1. Valmieras baterijas ierašanās Apē virsleitnanta, tagadējā mūsu armijas artilērijas inspektora ģen. Danneberga vadībā.
          Baterija tūlīt pēc izsēšanās ieņēma pozīcijas un atbalstīja mūsu rotas lielinieku atsišanā pie Jaunlaicenes skolas un Lūšu kroga.
          Vietēju raksturu uzbrukumos lielinieki guva arī nelielus panākumus, piem. 4. aprīlī 6. latviešu strēlnieku komunistu pulkam izdevās ieņemt Vosu krogu, bet 5. aprīlī Vosu krogs no mūsu jātnieku nodaļas un kājnieku izlūku komandas tika atgūts.
          6. aprīlī Valmieras pulka frontē tika izdarīts pārgrupējums. Tās pašas dienas vakarā Valmieras pulka štābā tika saņemta pavēle no Estijas brigādes komandiera pulkv. Kubo 7. aprīlī plkst. 04,30 pāriet enerģiskā uzbrukumā Alūksnes virzienā ar visiem rīcībā esošiem spēkiem. Uzbrukums tika organizēts sekojoši: 1. un 3. rotām kapt. Liepiņa vadībā. 7. aprīlī līdz plkst. 07,00 sasniegt Rīgas - Pleskavas šoseju un pēc tam turpināt uzbrukumu Rušku māju virzienā. 2., 5., 6. un 8. rotām kapt. Bojara vadībā, ar bruņotā vilciena pabalstu, uzbrukt Lūšu kroga un Miķeļu māju virzienā. 4. rotai un kājnieku izlūku komandai apsargāt uzbrūkošo vienību labo flangu no Vosu kroga un Jaunās muižas virzienā, 7. rotai palikt rezervē Apē. Valmieras baterijai pabalstīt uzbrūkošās vienības apšaudot Lūšu krogu un Rumpanus.
          7. aprīļa rītā pozīcijas pie Vosu un Jaunās muižas ieņēma Estijas - Rēveles bataljona 5. rota, nomainot mūsu pulka izlūku komandu, kura pārgāja uz Api pulka rezervē.

          Uzbrukums iesākās noteiktā laikā 7. aprīlī plkst. 04,30. Uzbrukuma gaita īsumā norisinājās sekojoši: 2. rota ieņēma vispirms Rīgas - Pleskavas šoseju un pieprasīja no pulka štāba rīkojumu tālākai darbībai. 5. un 6. rotas iesāka uzbrukumu reizē ar bruņoto vilcienu Nr. 4, bet no Lūšu kroga tika saņemtas ar stipru ložmetēju uguni un no Miķeļu mājām ar stipru artilērijas uguni. Pie Koruļu mājām lielinieki ar artilērijas granātām sašāva Estijas bruņoto vilcienu Nr. 4 un izpostīja dzelzceļa sliedes. Bruņotais vilciens tika pamests savam liktenim: komanda noņēma ložmetējus un pat šautenes un atkāpās uz Api. Atkāpšanās laikā vilciena komandieris tika smagi ievainots.
          5. un 6. rotas palikušas bez bruņotā vilciena artilērijas pabalsta, ieņēma aizstāvēšanās pozīciju Gavaru - Koruļu māju līnijā. 8. rota uzbruka Ančku mājām, bet sastopot stiprus ienaidnieka spēkus, panākumus neguva un palika pozīcijā netālu no Cekuļu mājām. Vēlāk no pulka rezerves pienāca 7. rota, bet arī abu rotu (7. un 8.) uzbrukums Ančkām panākumus nedeva.
           Ienaidnieks ar lieliem spēkiem un vairākiem ložmetējiem bija ieņēmis izdevīgas pozīcijas Lūša kroga mūra ēkas, uz augst. 56,0 un uz uzkalniņiem pa abām pusēm Ančku mājām. Frontālie uzbrukumi šai pozīcijai panākumus nedeva, tamdēļ 2. rotai tika ,dots uzdevums uzbrukt caur mežu un Lūšu mežsarga māju un ieņemt Lūšu krogu no sāniem un aizmugures, pēc kam palikt uz vietas un izdarīt izlūkošanu Miķeļu māju virzienā. 2. rotas uzbrukums sekmējās: Lūšu mežsarga māja un Lūšu krogs tika ieņemti. Pie Lūšu mežsarga mājās ievainoja 2. rotas k-ri vltn. Zariņu un rotas komandēšanu uzņēmās ltn. Zīle. Lūša krogā bija atradušies prāvi ienaidnieka spēki ar 5 ložmetējiem.
          1. rota ap plkst. 17,00 ieņēma Rušku mājas un pārgāja ienaidnieka vajāšanā uz Silamitēm, kur atradās lielinieku baterija. Pie Silamiķeļa Rušku mājām krita 1. rotas k-ris kapt. Ozols un rota, palikusi bez vadoņa, pārtrauca ienaidnieka vajāšanu un atkāpās uz Krievanu mājām, kur atradās I. btl. k-ris un 3. rota.
           Lielinieki, redzēdami, ka mūsu rota atkāpjas, ieņēma atpakaļ pamestās Rušku mājas, atguva savus pamestos ložmetējus un uzsāka vajāt ar uguni atkāpjošos 1. rotas kareivjus. Bez rotas komandiera pie Rušku mājām krita 3 mūsu kareivji un viens ievainots kareivis krita gūstā.
          7. aprīļa pēcpusdienā pie Apes norisinājās baigi brīži. Tanī laikā, kad 2. rota ieņēma Lūša krogu, lielinieki ar lieliem spēkiem uzbruka Vosu krogam un Jaunai muižai. Estijas - Rēveles bataljona 5. rota lielinieku spiedienu neizturēja, atstāja Jauno muižu, nepaziņodama par to pulka štābam. Tāpat Vosu krogu atstāja Valmieras pulka 4. rota. Pateicoties šo abu rotu aiziešanai, pulka labais spārns palika atklāts. Lielinieki straujā uzbrukumā ieņēma Apes muižu un Lāču mājas, no kurienes uzsāka uzbrukumu Apei no Z.
          Pulka komandieris ar viņa rīcībā palikušām rezervēm (7. rotas 1 vads, kājnieku izlūku komanda un orķestris) ieņēma Apes D. malu gar dzelzceļu un ar uguni lielinieku uzbrukumu uz laiku apturēja. Apes D. malā ļoti kļūmīgā stāvoklī nokļuva mūsu baterija. Atrodoties zem stipras lielinieku šauteņu uguns, baterijai nevarēja pievest zirgus un lielgabalus ar lielām grūtībām izvilka kareivji. Pateicoties baterijas enerģiskai rīcībai un šaujot līdz beidzamai iespējamībai, lielinieku uzbrukums pie Apes muižas tika apturēts.
          Lielinieku 6. latviešu komunistu strēlnieku pulka daļas, redzēdamas, ka Apes miestu frontālā uzbrukumā grūti ieņemt, sāka to apiet caur mežiņu no R. Ap plkst. 16,30 lielinieki jau tuvojās Apes - Jaunrozes lielceļam. Pulka komandieris, redzēdams draudošo stāvokli un lai glābtu pulku no apiešanas un iznīcināšanas, ap plkst. 17,00 deva pavēli par atkāpšanos uz Jaunrozes muižu. Pavēli par atkāpšanos saņēma visas pulka vienības, izņemot 2. rotu Lūšu krogā. 2. rota līdz tumsai palika Lūšu krogā un tikai nejauši dabūja zināt, ka Apes miestā atrodas lielinieku karaspēks. 2. rota naktī no 7. uz 8. aprīli klusām atstāja Lūšu krogu, izgāja caur lielinieku fronti, agrā rītā pievienojās pulkam un novietojās Saaru muižā.
          Visas Valmieras pulka vienības, tāpat arī baterija, sapulcējās Jaunrozes muižā 7. aprīļa vēlā vakarā. Visas vienības atgāja uz Jaunrozes muižu pa meža ceļiem un no lielinieku karaspēka netika vajātas, kas pierāda, ka lielinieku karaspēks ir bijis stipri noguris un cietis smagus zaudējumus.
          Pēc sapulcēšanās Jaunrozes muižā, Valmieras pulka vienības naktī no 7. uz 8. aprīli ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas sekojoši: 7. un 8. rotas — Varstu ciemā, 1., 3. un 4, rotas Mences muižā, 5. un 6. rotas māju grupa 1,5 klm. D. A. no Mencu muižas, kājnieku un jātnieku izlūku komandas, rota un pulka štābs — Saaru muižā (visi minētie punkti tagad atrodas Estijas teritorijā).
          Nakts no 7. uz 8. aprīli, tāpat arī visa nākošā diena pulka frontē pagāja mierīgi. Visos svarīgākos virzienos tika izsūtītas izlūku patruļas, bet viņas nekur saskaros ar ienaidnieku nenonāca.
          9. aprīļa rītā mūsu vienības izvirzījās līdz Vaidavas un Pieli upju krastiem un ieņēma aizstāvēšanās pozīciju: 5. rota Konniikūlla mājās, 6. rota Andzi mājās, 3. rota Hincingas muižā, 8. rota Seveļu dzirnavās, 1. un 4. rotas pulka rezervē Mences (Mūniste) muižā un 2. rota rezervē Saaru muižā, kur arī novietojās pulka štābs. Pa labi Melnupes labā krastā novietojās Estijas Tērbatas bataljona vienības, bet pa kreisi Orando un Suurepietri māju līnijā novietojās Estijas Rēveles zemessargu bataljona vienības. Līdz 17. aprīlim vienības augstāk minētā pozīcijā vairākkārtīgi tika pārgrupētas un 17. aprīļa rītā ieņēma sekošo stāvokli: 2. rota Konniikūlla mājas, 5. rota Hincingas muižu, 6. rota Seveļu dzirnavas, 4. rota pulka rezervē Varstu ciemā, baterija pozīcijā pie Mencu muižas, pulka štābs — Saaru muižā. Estijas zemessargu nodaļas agrākās pozīcijās.

          Laikā no 8. līdz 17. aprīlim kaujas nenorisinājās, jo iestājās atkusnis, ceļi izmirka, Vaidavas un Piepli upes pārplūda. Šai laika sprīdī no mūsu puses norisinājās intensīvā izlūku darbība. Izlūki noskaidroja, ka lielinieku spēki ieņem Oburi, Dauškani, Skripji, Jankas, Dzedonas, Lāčupji, Šlukumi, Apekalna līniju un ka lieliniekiem šai līnijā starp citiem pulkiem atradās 6. un 13. latviešu strēlnieku komunistu pulki; tāpat tika noskaidrots, ka lielinieki pārnākšot uzbrukumā, ar uzdevumu ieņemt Valku un ka uzbrukuma smagums būšot gar Apas - Valkas dzelzceļu.
          17  aprīli no rīta iesākās lielinieku uzbrukums. Ienaidnieks vispirms uzbruka Estiju daļām Orando-Suurepietru māju līnijā, atspieda pēdējās un pēc tam uzbruka mūsu 6. rotai Seveļu dzirnavās no sāniem un aizmugures. 6. rota ienaidnieka spiedienu neizturēja un uzsāka atiešanu Varstu ciema virzienā. Gandrīz vienlaicīgi ar 6. rotu, zem ienaidnieka spiediena, atgāja arī 5. rota no Hincingu muižas. Kauja vilkās visā pulka frontē visu dienu un līdz krēslai mūsu vienības tika atspiestas līdz Mencas muižas, Vastru ciema līnijai un naktī no 17. uz 18. aprīli pārgāja Melnupi, izjauca tiltus un ieņēma aizstāvēšanās pozīciju Melnupes labā karstā, tas ir tai vietā, no kuras valmierieši uzsāka savu pirmo uzbrukuma gājienu Alūksnei 28. martā.
          Kaujās no 31. marta līdz 18. aprīlim mūsu jaunās, nacionālās Ziemeļu Latvijas armijas 1. Valmieras pulks bija cietis diezgan smagus zaudējumus, bet viņa ticība uzvarai un kaujas gars satriekti nebija. Laikā no 18. aprīļa līdz 27. maijam, mūsu nacionālās armijas Valmieras pulks aizstāvējās pret pārspēkā esošo ienaidnieku (lieliniekiem) Melnupes labā krastā. Šai laika sprīdī ievērojamākās kaujas ir sekošas:
         18 aprīļa rītā lielinieki zem stipras artilērijas un ložmetēju uguns pabalsta forsēja Melnupi pie Mencu (Mūniste) muižas, bet ar lieliem ,zaudējumiem tika atsisti. Šinī kaujā mūsu nelielais Valmieras pulka sastāvs arī cieta smagus zaudējumus, sevišķi komandējošā sastāvā, tā ievainots tika Valmieras baterijas k-ris vltn. Dannebergs, 3. rotas k-ris vltn. Rēkšans, 4. rotas k-ris vltn. Auniņš un vairāki instruktori un kareivji.
          Te nu gan man ir jāatzīmē kaprāļa Ozola varonība, kurš palicis viens pats Melnupes tilta galā pie Saaru muižas ar pat šautenes uguni atsita vairākus lielinieku uzbrukumus, kuri zem artilērijas uguns pabalsta forsēja Melnūpes tiltu starp Mencu (Mūniste) muižu un Saaru muižu.
          Tanī pat dienā ienaidnieks forsēja arī Melnupi pie Vecrozes muižas (Vanaroza), bet 5. rota uzbrukumus atsita. 22. aprīlī Estijas un mūsu daļas pārgāja uzbrukumā, ieņēma Mencu (Mūniste) muižu un staciju un Varstu ciemu. Varstu ciemu zem lielinieku pretuzbrukuma spiediena mūsu daļas atstāja un atgāja uz Vecrozes muižu, bet Mences muižu un staciju noturēja līdz 27. maijam, kad sākās mūsu un Eestu apvienotais uzbrukums.
          Mencu muižai lielinieki izdarīja vairākus uzbrukumus, bet visi viņu uzbrukumi tika atsisti. Sevišķi dzīvu un drošsirdīgu dalību Mencu muižas aizstāvēšanā ņēma Estijas Kaleva - Maleva bataljons.
          Laikā no 22. aprīļa līdz 26. maijam Melnupes krastos nopietnu kauju vairāk nebija neskaita abpusēju apšaudīšanos un izlūku darbību.
          23. maijā Kalpaka bataljons, pabalstīts no Landesvēra un vācu daļām ieņēma Rīgu. Līdz ar Rīgas ieņemšanu ļoti nervozas palika lielinieku karaspēka daļas, kā Sedas, tā arī Melnupes krastos.
          26. maijā Valmieras pulks saņēma pavēli 27. maijā no rīta pāriet uzbrukumā un ieņemt Alūksni. Saskaņā ar doto pavēli pulks uzbrukumu izdarīja divās kolonnās: labā kolonna (1. btl.) kapt. Liepiņa vadībā uzbruka Hūtti, Tundo, Jaunrozes muižas, Apes miesta, Rezakas un Zeltiņu muižu virzienā, kreisā kolonna (II. btl.) vltn. Rone vadībā, uzbruka Varstu ciema, Hincingas muižas, Jankas ciema, Alsviķu un Alūksnes virzienā.
          Laikā no 31. marta līdz 27. maijam Valmieras pulka sastāvs caur slimiem, ievainotiem un kritušiem bija stipri saplacis. Uz 27. maiju ierindā pulkā skaitījās 36 virsnieki un 497 instruktori un kareivji (durkļi), 24 pat šautenes un 31 jājamais zirgs. Uzbrukuma sākumā un arī par visu uzbrukuma laiku līdz Krustpils ieņemšanai, Valmieras pulkam bija pakļauta 5. Estijas baterija un 2. Estijas smagā 6 col. baterija.

          Laikā no 27. maija līdz Alūksnes ieņemšanai nopietnākā kauja notika pie Apes 27. maija pēcpusdienā. Api Valmieras pulka I. btl. līdz vakaram ieņemt neizdevās, bet to ieņēma nakts uzbrukumā 2. rotas pastiprināta izlūku patruļa v. v. Beitika vadībā nakti no 27. uz 28. maiju. No Apes līdz Alūksnei kauju vairāk nebija. Alūksni lielinieki atstāja bez kaujas 29. maija priekšpusdienā, bet pievakarē Alūksnē iegāja apvienotais Latviešu un Estijas karaspēks — Valmieras pulka II. btl., 1. un 2. Estijas jātnieku pulki, 1. Estijas kājnieku pulka 1. btl. un Dāņu bataljons. Estijas armijas karaspēka daļas Alūksne ienāca pa abām pusēm Alūksnes ezeram, t. i. no Ziemeru un Lāzberģa muižu puses. 29. maija vakarā Alūksnes pilī notika apvienoto Latviešu un Estu karaspēka daļu komandieru apspriede, kurā vienojās uzbrukumu Gulbenei izdarīt 30. maijā no rīta, trijās kolonnās I. kolonnai — 2. Estijas jātnieku pulks ar 2 lielgabaliem uzbrukt Alūksnes, Beļavas, Lejasciema virzienā, II. kolonnai — 1. Valmieras pulks ar pakļautām vienu vieglo un vienu smago Estijas baterijām uzbrukt Alūksne., Otes muiža, Kalnamuiža, Gulbenes virzienā un III. kolonnai — 1. Estijas jātnieku pulks, 1. Estijas k. pulka I. bataljons un Dāņu bataljons uzbrukt Alūksne, Litene, Sitas stacijas virzienā un Alūksnes, Liepnas virzienā.
          Pēc nelielām sadursmēm pie Beļavas muižas, Kauļu pusmuižas un Litenes, mūsu apvienotais karaspēks līdz 30. maija vakaram sasniedza Beļavas muižas, Kalna muižas, Litenes muižas līniju, uz kuras palika pa nakti. 31. maijā uzbrukums turpinājās. Ap pusdienas laiku 2. Estijas jātnieku pulks ieņēma Lejasciemu, Valmieras pulks Gulbeni, 1. Estijas jātnieku pulks Situ un Liepnu. Daļa minētā jātnieku pulka kopā ar Dāņu bataljonu ienāca Gulbenē. Lielinieki Gulbeni atdeva bez kaujas. Pie Stāmerienas stacijas lielinieki nolaida no sliedēm bruņoto vilcienu, lai tas nekristu mūsu rokās.
          30. maija vakarā no Kalna muižas izgāja izlūkošanā 2. rota ltn. Zīles vadībā. Šī rota pie Silenieku mājām sagūstīja lielinieku bateriju, sastāvošu no 2 viegliem un 1 smagā lielgabala — pilnā kārtībā ar 50 zirgiem, 2 lauka virtuvēm, 14 telefona aparātiem un 19 klm. kabeļa. Gūstā krita 40 sarkanarmieši— krievi. Ļoti grūts bija šis izlūku gājiens, jo mūsu kareivji 30. un 31. maijā bez lielākas atpūtas nogāja apm. 65 klm.
          No 31. maija līdz 3. jūnijam Valmieras pulks un tāpat Gulbenē ienākušās Estijas karaspēka vienības palika uz vietas atpūtā. Nakti no 31. maija uz 1. jūniju Valmieras pulka 3. rotas pusrota vltn. Rēkšana un ltn. Pūces vadībā un 6. rotas pusrota ltn. Baloža vadībā izgāja izlūkošanā uz Lubānas muižu. 1. jūnijā agrā rītā minētā apvienotā izlūku grupa uzbruka Lubānas muižai un sagūstīja 4. latviešu komunistu strēlnieku pulka saimniecības rotu, orķestri un naudas lādi ar 537.000 rubļiem naudas. Pavisam gūstā tika saņemti ap 300 sarkanarmiešu — latviešu un ap 100 zirgu ar ratiem. Visu minēto laupījumu mūsu izlūki noveda Gulbenē. Caur šo kara laupījumu stipri uzlabojās Valmieras pulka materiālais stāvoklis.
          1. jūnija vakarā no Gulbenes uz Krapes muižu tika izsūtīta 1. rota, bet uz Stāķiem 5. rota. 1. rota pēc nelielas sadursmes, Krapes muižā sagūstīja lielinieku 94. pulka III. bataljona — 650 kareivjus, 7 ložmetējus, zirgus un vezumus. Tanī pat laikā 5. rota pie Stāķiem sagūstīja lielinieku 94. pulka II. bataljona 750 kareivjus, 8 ložmetējus, vezumus un zirgus.
          3. jūnijā no rīta iesākās uzbrukums Krustpils virzienā caur Jaungulbeni, Madonu, Cesvaini, Ļaudonu. No Gulbenes līdz Krustpilij kaujas nenotika. Lielinieku spēki steigā atkāpās. Izpostīja ceļus un saspridzināja tiltus kā uz dzelzceļiem, tā uz lauku ceļiem; Lielo betona tiltu pār Aivieksti, pie Ļaudonas, izglāba 1. Estijas jātnieku pulks. Piezīmējams, ka no Gulbenes līdz Krustpilij uzbrūkošo daļu galvā virzījās 1. Estijas jātnieku pulks kopā ar Dāņu bataljonu. Krustpili un Jēkabpili ieņēma minētās Estijas daļas. Krustpils stacijā tika sagūstīta viena jauna lokomotīve ar 8 ledus vagoniem. Valmieras pulks pēc Krustpils sasniegšanas izvirzījās uz priekšu un ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas starp Trepu staciju un Lubānas ezeru, bet Estijas karaspēka daļas pārgāja uz Gulbenes rajonu. Ar to izbeidzās Ziemeļvidzemes un visas Vidzemes atbrīvošana no lielinieku jūga. Liela sajūsma par atbrīvošanu bija vietējos iedzīvotājos, viņi nežēloja pat savus ziedošos ābeļu dārzus, lauza tos un kaisīja mūsu pulka karavīriem zem kājām.
          Lielu palīdzību mūsu karaspēkam sniedza arī vietējie iedzīvotāji — lauksaimnieki, braukdami šķūtīs, vezdami karaspēka mantas un munīciju, un nevienam vien no viņiem nācās atrasties ienaidnieka ugunīs un dzīvības briesmās. Atceros kādu lauku jaunavu -- šķūtnieki, kura 7. aprīlī Janku mājās visu dienu, zem lielinieku artilērijas uguns, nostāvēja pie sava zirga, neskatoties uz to, ka viņai blakus lielinieku granātas nosita pulka jātnieka zirgu, un viņai tika vairakkārt aizrādīts, lai slēpjas. Šī jaunava vakarā, kad rotas uzsāka atkāpšanos, savās kamanās iesēdināja divus nogurušus un samirkušus virsniekus un noveda uz Jaunrozes. muižu.
          Ziemeļvidzemē no lielinieku puses darbojās 1., 2., 6., 10., 13., 15. un 16. latviešu komunistu pulki.. 1. Pleskavas komunistu strādnieku pulks, 9. Novgorodas pulks, 48. krievu pulks, 83. krievu pulka I bataljons, 49. krievu pulka I bataljons, 1. Vjatkas strādnieku pulks, 1 eskadrons, 8 vieglie un 2 smagie lielgabali, ar durkļu skaitu tuvu pie 5000. Šie spēki bija apvienoti Alūksnes grupā zem bij. pulkveža Manguļa vadības.
          Bez tam Vidzemes vidienē darbojās 94. krievu pulks un 4. latviešu komunistu strēlnieku pulks.
          No mūsu puses pretim darbojās: 1. Valmieras pulks — 857 durkļi, Estijas Rēveles zemessargu bataljons — 512 durkļi un Tērbatas zemessargu bataljons 460 durkļi, kopā ap 1830 durkļi, . 3 lielgabali; 3 bruņotie vilcieni. Maija beigās gan mūsu spēki. pastiprinājās ar 1. un 2. Estijas jātnieku pulkiem, 1. kājnieku pulka I bataljonu un Dāņu bataljonu un 2 baterijām, bet tad jau vairs sīvu kauju nebija.
          Atbrīvojot Ziemeļvidzemi un Vidzemi, Valmieras pulks zaudēja: kritušus 5 virsniekus (no tiem I bataljons 2 rotu un 2 vadu komandierus) un 28 instruktorus un kareivjus, ievainotus 11 virsniekus un 85 instruktorus un kareivjus, bez vests pazudušus un gūstā kritušus 32 karavīrus, no kuriem viens ievainots virsnieks.
          Ziņu par zaudējumiem Estijas karaspēka vienībās man iegūt neizdevās, bet spriežot pēc kaujam, tie ir apmēram tādi. paši, kā Valmieras pulkā. —

Pulkvedis Bojars

LĀCPLĒSIS No. 4, 1936