LATVIJA BRĪVĪBAS PIEMINEKLIS

 

Brīvības pieminekli ir kļuvusi bagātāka un skaistāka nevien Rīga, bet visa Latvija.

Par Brīvības pieminekļa celšanu sāka runāt pēc atbrīvošanas cīņu izbeigšanās, bet tieši šai lietai kā pirmais piegāja ministru prezidents Z. Meierovics 1922. g. vasarā. Minētā gada 11. jūlija “Latvijas Kareivja” numurā lasām šādu ziņojumu: “Piemineklis kritušiem Latvijas atbrīvotājiem. Ministru prezidents Z. Meierovics, kā mums ierosinājis jautājumu par piemiņas staba celšanu Rīgas centrā Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušiem karavīriem. Tādu pieminekli no vienkārša lauku granīta Lietuva uzcēlusi Kauņā. Pie tā pastāvīgi dežūrē sevišķi goda sargi, kuri katru rītu ar sevišķu ceremoniālu uzvelk pieminekli nacionālo karogu un tāpat vakarā to nolaiž. Pieminas staba vietu noteiks ministru kabinets; paredzams, ka to uzstādīs bijušā Pētera Lielā pieminekļa vietā uz Aleksandra bulvāra (tagad Brīvības bulv.) un atklās valsts proklamēšanas svētku dienā, 18. novembrī.” Toreiz valdība bija domājusi uzcelt pieminekli ar saviem līdzekļiem, jo sabiedriskā doma bija jau tik stipri sadrumstalota, ka nebija cerību īsā laikā ar ziedojumiem savākt vajadzīgos līdzekļus. Z. Meierovica projekta realizēšana aizkavējās arī citu iemeslu dēļ. Laika līdz 18. novembrim bija atlicies maz, un tanī rudenī stāvēja priekšā pirmās saeimas vēlēšanas. Pret “pārāk vienkāršu piemiņas stabu” sāka izteikties arī mūsu mākslinieku aprindas. Viņas teica, ka mūsu tēlojošā māksla jau esot sasniegusi pietiekoši augstu attīstības pakāpi, lai mēs varētu Brīvības pieminekli izveidot arī par ievērojamu mākslas darbu, kas raksturotu mūsu kultūras sasniegumus. Aprādīto iemeslu un iebildumu dēļ, 1922. g. ierosinātā Brīvības pieminekļa celšana izpalika.

Z. Meierovica ierosinātais jautājums tomēr neapklusa un valdība 1923. g. sākumā uzdeva vairākiem tēlniekiem izstrādāt Brīvības pieminekļa projektu. Bija paredzēts, ka piemineklim pamatus varētu likt 1923. g. 22. jūnijā — mūsu nacionālas armijas uzvaras svētkos. Lielā steigā uzmestie Brīvības pieminekļa projekti tomēr sabiedrību neapmierināja. Izstrādāto projektu kritikā bija dzirdamas neiecietīgas un stipri skarbas balsis. Ievērojot domstarpības, valdība piekrita jaunas sacensības izsludināšanai, par ko lasām sekošu ziņu:

“ Ministru kabinets uz kara ministra J. Ducena ierosinājumu 1923. g. 9. oktobrī pieņēma noteikumus par Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību. Paredzēts, ka piemineklis ceļams uz Brīvības bulvāra, starp Raiņa bulvāri un kanāla tiltu. Pieminekļa projekti izstrādājami un iesniedzami valsts kancelejā līdz 1924. g. 1. februārim. Par trīs labākiem projektiem noteiktas godalgas. Labāko projektu izvēlei nodibināta žūrija, kurā ieiet ministru prezidents, kā priekšsēdētājs, kara ministrs, izglītības ministrs, pa divi priekšstāvi no mākslas akadēmijas un universitātes arhitektūras fakultātes un pa vienam priekšstāvam no Neatkarīgo un Rīgas mākslinieku apvienībām.

1923. g. 22. novembrī grozīja 9. okt. pieņemtos noteikumus. Jaunie noteikumi paredzēja, ka Brīvības piemineklim cēlās, skaidrās un saprotamās formās jāizteic Latvijas atbrīvošanas ideja. Pielaižams ietērpt šo ideju kā skulptūras, tā arī arhitektūras veidos. Piemineklis saskaņojams ar norādītās vietas raksturu, pie kam pieminekļa tiešā apkārtne tam mākslinieciski piemērojama.

Projektu iesniegšanas termiņu nolika uz 1924, g. 1. aprīli, bet vēlāk to pagarināja līdz 15. maijam. Pavisam bija iesniegti 25 projekti. Komisija atzina, ka starp iesniegtiem pieminekļa projektiem neesot neviena, kas pilnā mērā atbilstu komisijas uzturētām prasībām. Par relatīvi labākiem atzina tēlnieka K, Zāles un N. Liepiņas-Skulmes projektu.

Sacensības negatīvie iznākumi atstāja visai sliktu iespaidu. Par pieminekļa drīzu uzcelšanu vairs nevarēja runāt. Novērtējot sacensības iznākumus, atklātībā pacēlās pirmās balsis, ka no tīri idejiska pieminekļa celšanas būtu jāatsakās un jāmeklē kāds cits pieminekļa veids. Šo ideju pirmie ierosināja mūsu inženieri, un to kāri uztvēra sociālisti, kas prasīja celt vai nu Brīvības pili, vai arī Brīvības tiltu pār Daugavu, vai iemiesot atbrīvošanas ideju kādā citā praktiski noderīgā celtnē.

Tad iestājās ilgāks klusuma periods. 1927. g. 29. decembrī ministru kabinets izdeva noteikumus par Brīvības pieminekļa komiteju, kurā iegāja: valsts prezidents par priekšsēdētāju, saeimas priekšsēdētājs, ministru prezidents, kara, izglītības un. iekšlietu ministrs, valsts kontrolieris, Rīgas pilsētas galva, kā arī pašvaldības iestāžu un sabiedrisko organizāciju pārstāvji un atsevišķas personas pēc valsts prezidenta aicinājuma. Komiteja paredzēja līdzekļus gūt no ziedojumiem. Dažādo darbu veikšanai komiteja varēja ievēlēt attiecīgas komisijas ar tiesībām pieaicināt lietpratējus. Pēc tam, kad komiteja bija konstruējusies, tā izstrādāja līdzekļu vākšanas plānu un vispusīgi pārrunāja projektējamā pieminekļa veidus. Komitejas vairākums atzina, ka jāceļ idejisks piemineklis. Ar sāpēm tagad jāatceras, ka jau 1927. g. latviešu sabiedrība bija sadalījusies vairākos krasos lēģeros, kurus bija grūti piedabūt kādam kopējam darbam. Tas atsaucās arī uz Brīvības pieminekļa veidošanās gaitu. Vispirms Rīgas pilsētas pašvaldība ilgi un sīvi pretojās Brīvības pieminekļa komitejas lūgumam — ierādīt vietu pieminekļa celšanai Brīvības bulvārī. 1928. g. 12. janvārī Brīvības pieminekļa komiteja ar attiecīgu lūgumu griezās pie Rīgas pašvaldības. Ar lielu nokavēšanos pilsētas dome apsprieda šo jautājumu 1928. g. 20. jūnijā. Komunistu frakcija krasi nostājās pret Brīvības pieminekli. Sociālisti prasīja celt nevis māksliniecisku tēlu, bet kādu lietderīgu celtni. Pret idejisko pieminekli un pret Brīvības bulvāri izteicās arī vairāki pil­soniskā spārna domnieki, un rezultātā Rīgas pilsētas dome noraidīja komitejas lūgumu — ierādīt vietu piemineklim Brīvības bulvārī. Otru reizi šo jautājumu pārrunāja dome 1928. g. 19. jūlija sēdē un palika pie sava iepriekšējā noraidošā lēmuma.

Pret domes rīcību presē un sabiedrībā sacēlās skaļi protesti, bet uz Rīgas pilsētas domes vairākumu tas nekādu jūtamu iespaidu neatstāja. Domniekos populārs bija projekts — Brīvības pieminekli celt Daugavmalā. Ne ar kādiem argumentiem domes kreiso vairākumu nevarēja pārliecināt, un tāpēc 1929. g. 18. septembrī Brīvības pieminekļa komitejas prezidija sēde jutās spiesta pieņemt Rīgas pilsētas domes uzskatus, ka piemineklis ceļams Daugavmalā. 1929. g. 19. septembra domes sēde pilnvaroja pilsētas valdi, saziņā ar pilsētas izbūves komisiju, galīgi noteikt vietu, kur būtu ceļams Brīvības piemineklis, bet ar noteikumu, ka Brīvības bulvārī vieta nav ierādāma. Rēķinoties ar to, ka Brīvības pieminekli nāksies celt Daugavmalā, pieminekļa komiteja 1929. g. 17. oktobrī izsludināja pieminekļa projekta sacensības noteikumus. Projekti bija jāiesniedz līdz 1930. g. 1. septembrim.

Tagad likās, ka Brīvības pieminekļa realizēšanai nestāv ceļā nekādi šķēršļi, bet tad nāca pilsētas izbūves komisijas lēmums, kas uzsvēra, ka Daugavmalas izbūves projekts neatļauj Brīvības pieminekli novietot Daugavmalā. Komisijā izvirzījās vairāki projekti. Viens no tiem ieteica Brīvības pieminekli celt uz kādas Daugavas salas vai savienot pieminekļa celšanu ar jauna tilta būvi.

Tāds lēmums radīja sašutumu sabiedrībā un savstarpējā polemika pieņēma ļoti asu veidu. Sociālisti, dažas minoritātes un dažas labā spārna aprindas ietiepīgi prasīja atmest idejiska pieminekļa celšanas projektus, atvietojot tos ar kādu praktisku celtni. Tāda prasība bija gan ļoti izdevīga Rīgai, bet plašākos tautas slāņos šī prasība nebija populāra.

Par idejisku pieminekli un par Brīvības bulvāri kā celšanas vietu iestājās arī Zemnieku Savienība. Zemnieku Savienības aizstāvētais uzskats guva arvien vairāk piekritēju. Ar 1931. g. arī Rīgas pilsētas domes sastāvs kļūst labvēlīgāks pieminekļa lietai. Pieminekļa vietas jautājums atkal nāk domes. sēdē, un beidzot 1931. g. 18. jūnijā Rīgas pilsēta ierāda Brīvības piemineklim sen izraudzīto vietu Brīvības bulvārī.

No iesūtītiem Brīvības pieminekļa projektiem par labāko atzina K. Zāles metu. Tas notika jau 1930. g. oktobrī. Tāpēc 1931. g. 18. novembrī jau varēja svinīgi likt pamatus Brīvības piemineklim. Pēc četriem gadiem, kā zināms, piemineklis bija jau gatavs un to 1935. g. 18. novembrī nodeva Latvijas valstij un tautai.

Līdzekļus pieminekļa celšanai sāka vākt 1930. g. No Brīvības pieminekļa gada grāmatām redzams, ka uz 1932. g. 1. novembri bija savākts Ls 438.206,06; uz 1933. g. 1. oktobri — Ls 559.012,31; uz 1934. g. 25. oktobri Ls 777.249,80. Pēdējo reizi līdzekļus pieminekļa celšanai vāca 1934. g. 18. novembri, kad ar uzviju sanāca nepieciešamā summa Ls 1.000.000,—. Pēc pirmie lieliem ziedojumiem Brīvības piemineklim iestājās it kā atslābums. Turpmāk ziedojumu vākšana īpaši sekmējās 1933. g. 18. nov., kad svinējām valsts 15. g. pastāvēšanas svētkus, un 1934. g. 18. novembrī, kad visiem bija liels prieks un sajūsma par atgūto tautas vienību pēc 1934. g. 15. maija.

Pieminekļa uzcelšana prasīja milzu darbu. Izlietoto materiālu kopsvars sasniedz, apmēram, 2500 tonnu . Materiālu atvešanai pa dzelzceļu būtu vajadzīgs, apmēram, 200 vagonu.
Brīvības pieminekļa autors, kā zināms, ir tēlnieks Kārlis Zāle, bet arhitektonisko izveidojumu darinājis arhitekts Ernests Stālbergs.

Tagad apskatīsim pašu Brīvības pieminekli. un dosim vārdu māksliniekam J. Siliņam.
41 metru augstais piemineklis sastāv no dzelzsbetona konstrukcijā veidotā kodola un akmens ietērpa. Darba savdabīgā pievilcība sakņojas nevienu veidojuma raženumā, nevienu tehniskā izpildījuma pamatīgumā un rūpībā, bet arī dažāda veida un dažādu krāsu materiālu mākslinieciskā saskaņojumā.

Apakšējā stāvā iekvēlojas kā nemierā, kā cīņas sparā sārtais granīts. Vidējās daļas lielie tēli kalti pelēkzilā Ništates granītā. Aukstā un noslēpumainā krāsu noskaņa te liek nojaust akmenī it kā ziemeļu mierā snaužam sensenus sapņus un ilgas. Šos krāsu valodas pretstatus: trauksmi un klusumu vieno un izlīdzina gaišais Itālijas viesis — travertīns, gan ieskanoties apakšdaļas ciļņos un laukumos, gan gavilējot slaidā obeliskā. Travertīna dzeltenīgie toņi mirdz pret debesu zilgmi it kā uzvaras un gaišas ticības vēstītāji, vaiņagodamies pieminekļa virsotnē ar tumšo vara zaļumu.

Tādā kārtā jau ar materiāla raksturīgām īpašībām un to izkārtojuma veidu piemineklis vērīgai acij pauž savus noslēpumus, atklāj māksliniecisku un idejisku domu.
Tautas patstāvības centienus un to piepildījumu Brīvības piemineklis izteic ar daudzām iekšēji sakarīgām tēlniecības grupām un ciļņiem.

Ikviena šāda aina rāda vai nu kādu svarīgu posmu mūsu tautas attīstībā, vai atkal tēlo mūsu valsts un kultūras dzīves veidotājus spēkus. Sen bijušais un nesen notikušais latviskās dzīves un latviskā gara attīstībā te parādīts tagadnes cilvēka izpratnē un skatījumā, ar to apliecinot latvieša jaunu radīšanas spējas mūsu laikmetā.

Ejot apkārt plašā laukumā uzceltajam piemineklim, skatītājam soli pa solim atveras aizvien jaunos tēlojumos teiksmaini cildenā varoņu pasaule. No dažādām vietām lai ieskatāmies jo vērīgi šajos latviskā gara veidolos: aizvien lielāka, aizvien bagātāka, aizvien skaistāka dzīve atklāsies viņu cēlumā un varenumā. Tuvosimies bijīgi varoņu pasaules skaistumam: šis skaistums dara dižu un stipru tautas dzīvi.

Un tā — še notēlotā varoņu cilts savā lielā vienkāršībā, svinīgā mierā, savā dižciltīgā lepnumā mums kļūs aizvien tuvāka, aizvien mīļāka.

Piemineklis savu galveno skatu atklāj no Daugavas puses. viņš sastāv no platformas, uz kuras paceļas, viens virs otra, trīs kubi, pie kam ikviens augšējais ir šaurāks un pēdējais arī augstāks par apakšējo. Virs tiem izaug slaids stabs — obelisks ar vara tēlu galā.
Apakšējā granīta platforma veidota divos pacēlumos. Tās caurmērs ir 28 metri , bet augstums sasniedz 1,8 metra. Daugavas pusē šīs terases kāpnes izveido nelielu taisnstūri, tālāk turpinādamās plašā lokā,. ko no abām pusēm apņem masīvs (3 m biezas) granīta margas. Tuvojoties piemineklim pa Brīvības bulvāra gatvi, šā granīta iežogojuma sienās redzam divus travertīna ciļņus (1,70 m augstumā un 4,50 m platumā)Ciļņi ietver no abām pusēm. terases uzejas 10 pakāpienus. Cilnī pa labi skatāmi. latvju strēlnieki Pabeiguši cīņas, viņi pārnāk dzimtajās sētās, lai, pēc sīvās kaujās pavadītiem gadiem, atgrieztos savos darbos., Otrs cilnis rāda tautas dzīvi svētku noskaņā. Dziesmu gars vieno tautu: vīri un jaunekļi, sievas un meitas tautiskos tērpos, skandinot dziesmas, dodas svinīgā gājienā.. Virs platformas trijos kāpinājumos paceļas pati pieminekļa celtne.

Te redzam sarkana granīta apšūtu kubveida pakāpi ar gludām sienām. ,Tās priekšējā sienā lasām:

“Tēvzemei un brīvībai.” Pāri šai pakājei paceļas otrs, mazāks kubs ar daudziem izvirzījumiem un ieapaļotām. nišām stūros. Virs šīm joslām paceļas trešais, vēl šaurāks un augstāks kubs, kam pakļaujas četras milzīgu tēlu grupas zilpelēkā granītā. Šī daļa ir par pamatni jau minētam smailam (19 m augstam un apakšā 3 m X 2,5 m lielam) obeliskam ar 9 metri augsto Brīvības tēlu.

Vidējais kubs ar trejfigūru grupām stūros veidots sarkanā granītā. Šīs joslas tēlos rādīti galvenie pamat spēki, uz kuriem dibinās valsts dzīve. un tautas labklājība. Pretim Daugavai, pa kreisi, redzami trīs spēcīgi stāvi: zemnieks, zvejnieks un amatnieks. Tie izteic ,latvisko darba tikumu un nenogurdināmo centību. Stalti noaugušais zemnieks nostājies grupas vidū. Tulznainās rokās tam izkapts, ap kuras kātu vijas ozola lapas ar zīlēm — vīrišķības un darba panākumu simbols. Rūpju izgrumbotā zemkopja seja ,ir nopietna un enerģiska. Šī tautas labklājības galvenā pamata abās pusēs redzam uz celi nometušos darbiniekus: amatnieku ar darba rīkiem un vējos un vētrās norūdīto veco zvejnieku ar tīklu pāri plecam. Dziļa nopietnība un godīgums viņu sejas vaibstos; bet vingrās, muskuļainās rokas, nemitīgi gādājot par labklājību, cēlušas un ceļ valsts ēku.

Pretējā stūrī atrodas tēvijas modrie sargi, kas gatavi ik brīdi ar savām asinīm aizstāvēt tautas godu un tautas tiesības. Vidējais — sen latvju kareivis mierīgi tur zobenu, sargādams dzimtenes svabadība. Viņa augšup vērstais skats vēstī drosmi un nesatricināmu paļāvību uzdevumam. Blakus nometušies neatkarīgās Latvijas modrie sargi.

Brīvības bulvāra pusē pa kreisi redzama latvju māte, tautas tikumisko spēku gaišais avots un ģimenes dzīves sargātāja. Segtu galvu, platu villaini pār plecu, ar ozola lapu vītni un garu lejup krītošu palmas zaru labā rokā, māte pauž sievietes maigumu, pauž mieru un saticību. Blakus viņai redzama jūsmīgā, nākamības sapņu pilnā jaunā paaudze. Mātes tuvumā viņu sejas top vēl gaišākas, vēl tīrākas.

Līdzās darbam, militāram spēkam un ģimenei redzam gara dzīves veidotājus. Iegrimis dziļās pārdomās, ar ceļa spieķi rokās, stāv iekšējā nemiera pamudinātais jauno atziņu meklētājs. Pie viņa kājām redzami divi vīri: ilgā darbā nosirmojušais burtnieks, tautas, dvēseles tulks; tam līdzās dzīves praktiskām vajadzībām tuvais tautas centienu modinātājs, rosinātājs, rakstos gudrību meklēdams.


Cīņas uz Dzelzs tilta 1919. g.

Šās pieminekļa joslas ciļņos pretim Basteja kalnam attēlota 1905. g. revolūcija, bet Nacionālās operas pusē Latvijas atbrīvošanas cīņas.

Lūk, spēcīgā uzbrukumā pāri dzelzs tiltam, pretim ienaidniekam trauc dzimtenes varoņi. Visapkārt plosās cīņas ugunis. Šāvienu saplosīti un caurumoti tilta stiegrojumi; pa gaisu lido dzelzs gabali un kareivju cepures. Tēvijas atbrīvotāji stingri rokās satvertām šautenēm, nesdami Ložmetēju, salauž ienaidnieka pretestību. Viņu sejās vērojama drosme, ap lūpām pat bezbailīgs smaids. Tā liktenīgais Daugavas krastos top Latvijas neatkarība. Otras garenās sienas vidū redzam latvju strādniekus. Revolūcijas karogiem plīvot ar āmuriem un skrūvju griežamiem apbruņoti, tie uzbrūk zirgā ar pātagu sēdošam kazakam. Savas tiesības sargādama, darba tauta vienprātīgi Saceļas pret verdzinātājiem.

Pieminekļa nākamā stāvā paceļas 5,5—6 m augstas galveno figūru grupas, kas simboliski izteic tautas brīvības cīnītājus un paudējus.

Nākdami no Brīvības bulvāra, redzam varenu vīrišķīgu stāvu trijskani: važu rāvējus. Vidū — vecākais, sānos abi jaunākie. Lielā iekšējā spriegumā viņi satvēruši smagās važas, kas visus trīs saista; un pūlas tās saraut. Gars it kā nesamierinās ar vielas pretestību, nesamierinās ar verdzības saitēm. Grupa izteic gara mūžīgos nemierniekus. Alktin alkdami pēc brīvības gaišās saules, nīst ikvienu varu, kas nomāc tautu verdzībā.

Pretim Nacionālai operai redzam sirmo vaideloti. Viņš nulle skandinājis dziesmu. par tautas likteņiem un ilgām, par varoņu cildeniem darbiem. Ar vienu roku viņš pietur zemē nolikto kokli, bet otru uzlicis uz pleca jaunam ganam. Nometies pie sirmā dainotāja kājām, zēns vēro, dziļi saviļņots, pagājības liecinieku — zirga galvas kausu. Dziesmas gars aicinājis arī jaunieti vērsties augšup, ziedot savus spēkus tautai, sekojot varoņu piemēram. Pārdomas, nemiers un spītē jau raisās gana kustībās: vaideloša vārdi Šķīluši viņa garā dzirksti. Lūk, zēna roka jau ciešāk satver ieroci cīņai.


Ķēžu rāvēji.

Basteja kalna pusē redzam zemnieciska spēka simbolu — Lāčplēsi. Varonis pieveic cīņā meža valdnieku — lāci. Tautas varoņa vingrā stāvā vērojams pirmatnējs dabas spēks, kas modies sargāt dzimtenes kultūru un dzimtenes patstāvību pret naidīgām varām.  


Vaidelotis.

Vērodami ainu pēc ainas, esam atkal nonākuši Daugavas pusē. Te skatāms valdonīgais un gaišais Latvijas tēls. Staltais sievietes stāvs ar vaiņagu galvā pauž gandarījuma apziņu un cildenu mieru. Rokā virs vairoga ar liesmaino sauli Latvija tur zobenu, aizstāvēdama mierīga. darba augļus — vārpas, kas redzamas kreisajā rokā.

Blakus grupas galvenajam tēlam redzam topošo paaudzi: jaunavu un jaunieti. Brīvības domas apgaroti, viņi droši paceļ dzimtenes karogu pret debesīm un zvēr to sargāt.

Šo trauksmi uz augšu, pretim skaistākai un cildenākai dzīvei, izteiksmīgi vada tālāk smailā obeliska kustība. No valsts dzīves pamatiem apakšējā daļā, cauri pagātnes sapņiem un ilgu tēliem augšējā stāvā, kā varena bulta šī kustība uzlido, vēstījot jaunu, Brīvības saulē mirdzošu pasauli.

Pašā staba virsotnē, varenā tieksmē it kā pārvarējusi zemes smagumu,. varā kaldināta sieviete tur augsti paceltās rokās trīs zeltā zvaigznes. Pieminekļa ,augšana stāvtekā virzienā te sasniedz savu augstāko kāpinājumu; jauno tālienes pret zilo debesi izteiksmīgās. vienkāršās līnijās izceļas. Brīvības tēls.

Pāri pagājušām cīņām, pāri tagadnei, augstu gaisā, kā uz nesatricināmas klints, tēlnieka veidojumā izskan Brīvības idejas augstā dziesma.

Sievietes tēlā, kā noslēdzējā gala akordā, sasaistās visi piemineklī risinātie pavedieni. Te atklājas tautas dzīves, tautas centienu dziļākā jēga: būt brīviem, pašiem veidot un pašiem piepildīt savu kultūras uzdevumu.

Rokās, kas nepagurst vērsties pret debesīm, latvju cīņām un latviskam darbam atmirdz neizdziestošās Brīvības zvaigznes, kā mūžībā nosprausts ceļa mērķis.
Tik daudz izteicas mākslinieks par Brīvības pieminekļi.

Vai Brīvības tēls, kas paceltās rokās tur trīs zvaigznes, neatgādina mums, ka Kurzeme-Zemgale, Vidzeme un Latgale ir tagad mūsu pašu rokās, ka mums jābūt nomodā par savu zemi un jātur solījums, ka šīs trīs zemes — mūsu laime un lepnums — ir un paliks mūžu mūžos latvju zemes.

Vai tālāk Brīvības zvaigznes mums neatgādina, ka taisnība, patiesība un godīgums liks tālu mirdzēt arī mūsu mīļām trim māsām: Kurzemei-Zemgalei, Vidzemei un Latgalei. Pastāvēsim darba tikumā, rakstura krietnībā un tēvzemes mīlestībā, būsim uzticīgi savai zemei, savai tautai un savam Vadonim, tad mēs iesim, kaut arī caur grūtībām, pretim labākai, gaišākai nākotnei.



Tēlu grupa: Latvija un jaunatne.

Trīs zvaigznes runā un vienmēr runās uz mums, ka tauta, valsts un tēvzeme stādāma arvien un visur pirmā vietā.

Trīs zvaigznes nozīmē arī Vadoņa atjaunoto tautas gara un tautas spēka vienību. Agrāk partiju programmu un šķiru naida šķirtas trīs tautas sastāvdaļas: zemnieki, strādnieki, inteliģence, tagad atdevušās sevi vienotiem latviešu mērķiem. Visus mūs tagad tur vienādi mīli savās rokās māte — Latvija.

Skaists ir Brīvības piemineklis ar saviem tēliem un ar savu teiksmaino valodu! Iesim ne tikai paši skatīties Brīvības pieminekli, bet vedīsim arī mūsu jauno paaudzi, mūsu nākošos pilsoņus, karavīrus un aizsargus pie Brīvības pieminekļa skatīt daiļos tēlus, mācīsim viņiem tēlos ietvertos pagātnes notikumus un nākotnes atbildīgos uzdevumus. Atcerēsimies vienmēr, ka jaunatne ir savas tautas nākamo dienu nesēja. cik stipra būs jaunatnē latviskā sirdsdedze, tautas un tēvijas mīlestība, tik droši būs mūsu tautas likteņi un ceļi nākotnē.

Būsim lepni uz savu Brīvības pieminekli! Ne kautrēsimies garām ejot uz brīdi apstāties un ieskatīties šai akmenī kaltā latvju vēsturē. Lasīsim vispirms paši un skubināsim arī citus lasīt dienu dienā šo dzīvo vēstures, grāmatu svētā cieņā.

Lai Brīvības pieminekļa mirdzošās zelta zvaigznes, kas paceļas pret debess zilgmi, skubina mūs arvienu atraisīties no vecās skaudības, nenovīdības, nesaderības un liek mums sekot Vadoņa aicinājumam un sadoties rokām, sirdīm un domām uz kopīgiem darbiem, kas sniedzas mūžībā. K. O.

©