1000 JAUNIESAUKTOS NOSŪTA UZ FRONTI

 

       28. martā Doma laukumā bija nostādīti parādei un svinīgā solījuma.*) nodošanai ap 1000 jauniesaukto. Pēc svinīgā solījuma parakstīšanas jaunos latviešu karavīrus uzrunāja ģen. Bangerskis. Uzrunu ģenerālis nobeidza ar uzaicinājumu nodziedāt Dievs, svēti Latviju. To visi klātesošie nodziedāja ar lielu sajūsmu.
       Nākošā dienā ģen. Bangerskim piezvanījis kāda iesauktā tēvs un satraukts stāstījis, ka visi jaunieši, kas vakar nodevuši svinīgo solījumu, pašreiz atrodas Zemitānu stacijā nosūtīšanai uz fronti.
       Par to ģen. Bangerskis grāmatas „Mana mūža atmiņas" 2. sējuma 344. lpp. raksta:
       — Šī ziņa man likās absurds, un runātājam atbildēju, ka nekas tamlīdzīgs nevar būt, tāpēc šādas runas uzskatu par ļaunprātīgu baumu izplatīšanu. Gluži neapmācītus jaunekļus no skolas sola neviens nesūtīs uz fronti. Var būt, ka sūta tepat uz kādu novietni, uz kādu citu pilsētu, kur vairāk brīvu telpu.  Apsolījos Tikt lietu un piezvanīt vēlāk.
       Tūliņ zvanīju pulkv. Silgailim un lūdzu gadījumu noskaidrot. Arī Silgailis bija pārsteigts un atbildēja, ka tas nevarot būt taisnība, bet viņš iešot pie ģen. Hansena un noskaidrošot.
       Pēc kādas pusstundas Silgailis man piezvanīja un teica, ka neticamā ziņa tomēr esot pareiza. Jaunieši jau no paša rīta pa klusākām ielām apbruņotas vācu pus rotas pavadībā novesti uz Zemitāna staciju, kur jau padots arī vilciena sastāvs. Jaunieši visi esot ļoti uztraukti, un ģen. Hansens ļoti lūdzot, lai es aizbraucot uz staciju ar jauniešiem parunāt. Dziji sašutis atbildēju, ka nekur nebraukšu, jo uzskatu šādu rīcību no vācu puses par ārkārtīgi nejēdzīgu, kurā es piedalīties nevaru. Ja aizbraukšu uz staciju, tad latvju tauta un jaunieši domās, ka šāda rīcība notiek ar manu ziņu un piekrišanu, ko es nepavisam nevēlos. Pulkvedis Silgailis piebilda, ka arī ģenerālis Hansens ļoti nemierā ar notikušo un telegrāfiski protestējis pret jauniešu sūtīšanu, ļoti asos vārdos sacīdams, ka latvju tauta uzskatīšot, ka vācieši sūtot neapmācītus jauniešus uz fronti kā „lielgabalu barību", bet atbilde bijusi — rīkojums jauniešus tomēr sūtīt. Saniknots noliku klausuli, devos pie ģenerāļa Dankera un ziņoja par radušos stāvokli. Teicu, ka tādos apstākļos es strādāt nevaru.




Pirmais 1000 jauniesaukto dodas uz Doma laukumu svinīga solījuma nodošanai
 

        Sākām apspriest stāvokli — braukt uz staciju kādam no mums vai nebraukt. Ja vācieši tādu soli spēruši, tad prestiža dēļ viņi ne ar ko nerēķināsies un, kaut ar ieroču pielietošanu, jauniešus tā kā tā nosūtīs. Latvieši stacijā ir neapbruņoti, bet vācu pavadkomanda apbruņota, var rasties sadursmes un upuri, kur cietēji būs tikai latvju zēni. Bez tam jauniešu traģisma pilnā braucienā pretim nezināmam liktenim nav neviena latviešu virsnieka vai kāda latvju tautas pārstāvja, kas viņiem novēlētu laimīgu ceļu. Viņi dosies uz fronti ar lielu sarūgtinājumu sirdīs arī pret mums un sevišķi pret mani, kurš  tikko parādē vakar runāja par apmācībām. Nācām pie slēdziena, ka tomēr jābrauc.


Jauniesaukto parāde pēc svinīgā solījuma nodošanas. Priekšplānā: ogruf. Jekelns, brigf. Hansen, ģen. Bangerskis, plkv. Silgailis u.c. virsnieki  

tikko parādē vakar runāja par apmācībām. Nācām pie slēdziena, ka tomēr jābrauc.
     Kamēr mēs vēl runājām (klāt bija arī pulkvedis Krīpens un laikam vēl kāds), atskanēja tālruņa zvans un plkv. Silgailis nodeva man atkārtotu ģen. Hansena lūgumu aizbraukt uz staciju. Viņš pats arī esot ļoti nelaimīgs par šādu rīcību ar jauniešiem un darījis no savas puses visu, lai to novērstu, bet uz rīkojuma izpildīšanu pastāvot Berlīne, un tas jā izpildot.*) Uz staciju braukšot arī viņš, plkv. Silgailis un ģen. Hansena štāba priekšnieks, jeb tā saucamais I-a, majors Knēbels, pa ceļam piebraucot pēc manis, lai varbūt brauktu kopā ar viņiem. Atbildēju, ka esmu izšķīries par izbraukšanu uz staciju, un gaidīšu viņus ģenerāļa Dankera kabinetā.
     Drīz arī ieradās abi virsnieki. Uz maniem un ģen. Dankera pārmetumiem par neapmācītu zēnu sūtīšanu uz fronti, kur visu laiku pārrunās bijusi runa par pietiekamu apmācību un labu apbruņojumu, majors Knēbels atbildēja, ka jaunieši netiekot sūtīti uz fronti kaujas līnijā, bet 20-30 km aiz frontes apmācību nolūkos. Rīgā neesot ieroču, bet frontes tuvumā esot ne vien ieroči, bet arī piedzīvojuši apmācītāji. Turpmāk tāda sūtīšana vairs nenotikšot, tikai šoreiz tas tā noticis. Atbildēju, ka neticu ne tam, ka jaunieši brauc uz frontes tuvāko aizmuguri apmācībās, redz arī tam, ka uz priekšu vācu vadība rīkosies labāk. Knēbels, uzlēcis no krēsla kājās un pieņēmis oficiālu militāro stāju, deklarēja: „Lūdzu ievērot, ka es runāju reichsfīrera vārdā un šeit sacītais nav apšaubāms!" Uz to es arī, piecēlies kājās, atbildēju, ka vēl vakar bija doti citādi solījumi, pretēji tam, ko dara šodien, un tāpēc man ticības viņa vārdiem nav.
     Tā kā pārrunās ar ģen. Dankeru jau biju izšķīries par braukšanu, tad vairs ilgāk nevilcinājos, un kopīgi devāmies uz staciju. — Stacijā ģen. Bangerskis teica jauniešiem nomierinošu runu un apsolīja tos 10 dienu laikā apmeklēt, vienalga kur tie atrastos.Atgriezies no stacijas ģen. Bangerskis par tur redzēto tūliņ informēja ģen. Dankeru un pēc tam devās pie ģen. Hansena un otrā dienā arī pie ģen. Jekelna, lai protestētu pret notikušo. Šī apmeklējuma laikā ģen. Jekelns lika ģen. Bangerskim arī saprast, ka viņa iecelšana par divīzijas komandieri ir pārpratums. Divīzijas komandiera vietā viņam piedāvāšot ģenerālinspektora amatu, kas „būšot daudz plašāks un aptverošāks".**
      Pašpārvaldes 31. marta apspriedē ģenerāldirektors Dankers ziņo par „nupat notikušo apmeklējumu pie ģenerālkomisāra, kurš attiecībā uz iesniegumu neuzskatīt Latviju par Padomju Savienības sastāvdaļu izteicies, ka līdz ar to paceļoties jautājums par Latvijas patstāvību, kas pašlaik neesot iztirzājams.
       Pārrunā nevēlamās parādības leģiona uzstādīšanas gaitā un ģen. Bangerska oficiālo stāvokli leģiona vadībā.Ģen. Bangerskis ziņo par 1.000 neapmācīto jaunekļu nosūtīšanu uz Austrumiem un savu nenoteikto amata stāvokli. Par latviešu leģiona pavēlnieku iecelts brigadefīrers Hansens. Ierosināta viņa iecelšana par leģiona inspektoru, kura kompetences pagaidām arī nav skaidras.Atzīst, ka jāierosina prasība, ka leģiona inspektoram pakļaujamas arī tās vienības, kas tieši neietilpst leģionā, ka visu vienību priekšgalā jābūt latviešu virsniekiem un ka ģen. Bangerskis līdz turpmākam paliek arī par dibināmās latviešu divīzijas komandieri." (Protokols nr. 97.) 13. aprīļa apspriedē „ģen. Bangerskis ziņo par 29. martā uz Ļeņingradas fronti aizvesto jauniesaukto apmeklējumu. Viņš arī lūdz pārrunāt jautājumu par viņa palikšanu dienestā un vai viņam pieņemt piedāvāto ģenerālinspektora amatu, vai ne.Izglītības ģenerāldirektors Prīmanis: Jaunieši, kurus Jūs apmeklējāt, uz fronti būtu nosūtīti tā kā tā, vai ir ģenerālinspektors, vai nav. bet bez Jums Zemes pašpārvaldei būtu ņemta iespēja tik drīzā laikā kaut ko tuvāk uzzināt par viņu likteni. Ar brigādes komandieri nodibinātās labās attiecības var mūsu jauniešiem nākt tikai par labu. Kādam latviešu augstākam virsniekam šīs rūpes un gādība par mūsu karavīriem ir tā kā tā jāuzņemas. Kāda nozīme būtu jūsu aiziešanai un citas personas nākšanai Jūsu vietā? Visiem spēkiem jācīnās par lielākām tiesībām līdz runāt Latviešu leģiona lietās. Jums pamest savu posteni jeb nepieņemt piedāvāto nevajadzētu. Varbūt vāci to tikaigaida un būtu priecīgi, ja Jūs aizietu. Palieciet, turieties, cīnīsimies kopā tālāk.Ģenerāldirektora Prīmaņa viedoklim pievienojas visi pārējie apspriedes dalībnieki." (Protokols nr. 99.)
--------------------------------------
* Rīkojumu par latviešu jauniešu nosūtīšanu bija devis SS-vadības štābs Berlīnē, domājams pēc ģen. Jekelna priekšlikuma. Attiecības abu ģenerāļu starpā nebija labas. Jekelns bija SS- un policijas ģenerālis, bet Hansens — ieroču-SS ierindas ģenerālis, un katram bija sava priekšniecība. Drīz arī Jekelns panāca Hansena aizsaukšanu atpakaļ uz Berlīni.
** Ģen. Bangerska iecelšana divīzijas komandiera amatā bija notikusi aiz pārpratuma. Vainīgs pie tā esot bijis ģmaj. Hansens, kas it, ka pārpratis SS-vadības štāba 9. marta telefoniski dotos norādījumus attiecībā uz leģiona vadību. Par to ģmaj. Hansenu maija mēnesī aizsauca atpakaļ uz Berlīni un viņa vietā iecēla SS-brigf. un ieroču-SS ģmaj. grāfu Pikleru (Pückler v. Burghauss). Lai pārpratums neizjauktu Latviešu leģiona formēšanu, ģen. Bangerskim vācieši piedāvāja uzņemties leģiona ģenerālinspektora un pulkv. Silgailim divīzijas kājnieku priekšnieka pienākumus.Lai gan ģenerālinspektors turpmāko notikumu gaitā pārstāvēja ne tikai Latviešu leģionu, bet ari visu tautu, viņa pienākumi un tiesības tomēr bija stipri nenoteiktas.