LEONĪDS REIMANIS

1915.31.III 1953.6.IX

 

NACIONĀLIE PARTIZĀNI

 

                Pēc krievu komunistu iebrukuma Latvijā daudzi, lai glābtu no sarkanā terora savu dzīvību, bija spiesti uzsākt nelegālistu gaitas. Tie pārcēlās dzīvot svešā pusē, strādāja nekad nestrādātu darbu, dzīvoja bez pierakstīšanās vai ar svešiem dokumentiem un pārveidotā izskatā. Tomēr ne visiem laimējās izvairīties no čekas rokām. Tā, piemēram, bij. Rīgas pilsētas komandants pulkv. V. Malcenieks ilgi slēpās mežos, bet, dzirdot par meitas nāvi, tēva sirds gribēja no sava Berna atvadīties, un pulkvedis 1940. g. rudenī iekrita čekas izliktajos slazdos. Nelaimējās ari brīvības ciņu laika leģendārajam Gulbenes apkārtnes partizānu vadītājam L.k.o.k. A. Veckalniņam. Ilgāku laiku viņš bēguļodams izvairījās no apcietināšanas, bet tad kādā nelaimīgā dienā vajātāji viņu ielenca Jumurdas alus brūzī un sagūstīja. Pēc tam viņš vēl bija redzēts Madonā, sasietām rokām un stiprā apsardzībā. Vairāk par viņa likteni nav nekas zināms.

            Sākot ar 1941. g. pavasari, bet it sevišķi pēc baigās 13./14. jūnija nakts, daudzi no jauna meklēja patvērumu mežos. Bet bija arī pretēja rīcība. Daudzi, kas visu laiku bija slēpušies mežos, pieteicās paši, kad uzzināja par ģimenes aizvešanu, lai grūtās dienās būtu kopā ar piederīgiem. Tā, piem, pēc ģimenes aizvešanas 13./14. jūnija naktī otrā dienā milicijā pats pieteicās arī bij. Vidzemes divīzijas staba prks atv. pulkvedis O. Fogelmanis. Šīs cerības tomēr bija veltas, neviens savus piederīgos vairs neredzēja.

             Bija ari daudz gadījumu, kad latviešu patrioti pēc ģimenes aizvešanas izšķīrās par pretēju rīcību — komunistu aktīvu apkarošanu. Piem. Tērvetes aizsargu nodaļas priekšnieks Ž. Butkus, kad tā ģimeni aizveda, palika mežā un, apvienojot vienā grupā lielāku partizānu skaitu, uzsāka aktīvu cīņu ar režīma funkcionāriem. Vēlāk, cīnīdamies Latviešu leģionā, Butkus no kaprāļa sasniedza kapteiņa dienesta pakāpi un izpelnījās par varonību daudzus apbalvojumus,

              Sevišķi jūtami nacionālie partizāni lika sevi manīt pēc kara sākšanas. Tad kā uz burvja mājienu tika bojātas dzelzceļu, telefona un telegrāfa līnijas, apšaudīti bēgošie čekisti un nekārtībā atkāpjošās sarkanarmijas vienības u.t.t. Pat New York Herald Tribune jau 24. jūnijā ziņoja, ka “Baltijas valstis sacelšanas ugunīs un dienu vēlāk, ka “Ar ieročiem labi apgādāti latvieši vēršas pret padomju varu. Latvieši izveidojuši regulāru armiju un uzspridzinājuši tiltus un svarīgus ceļus."

            Partizāni ar pēkšņiem uzbrukumiem padarīja atejošajai sarkanarmijai nedrošu aizmuguri un spieda to ātrāk izvākties no Latvijas, ar ko bija novērstas turpmākās masu deportācijas un lielā mērā arī slepkavības un laupīšanas.

             Ne velti ari paši sarkanarmieši pēc bēgšanas aiz Latvijas robežas stāstījuši, ka tādu uguns pirti, kādu tie piedzīvojuši Latvija un Igaunijā, tie otrreiz vairs nevēloties piedzīvot. Ari jau pieminētā Rīgas izdevuma (“Latviešu tautas ciņa lielajā tēvijas kara") paši komunisti raksta:

             “Vācu karaspēks Ventspili ienāca 1. jūlija, kur pēc tam, kad to bija atstājuši padomju karavīri, dažas dienas bija plosījušies buržuāziskie nacionālisti." Citā vieta:

             “Vidzeme vienību atkāpšanās noritēja, vietām cīnoties pret buržuāzisko nacionālistu bandām". (Lasi: nacionāliem partizāniem.)

             Smiltenes apkārtnes partizāni pulkv. A. Krīpena vadībā nosprostoja Vidzemes šoseju un 5. jūlija ieņēma Smiltenes pilsētu.

             Pie Madonas operēja pltn. K. Aperāta partizānu grupa, sastāvoša galvenokārt no 24. strēlnieku korpusa Sakaru bataljona dezertējušiem karavīriem

             Valkas apkārtnes partizānus vadīja ltn. J. Simsons.

             Siguldas partizāņu grupu vadīja ltn. V. Paulis. Grupa jau 2. jūlijā ieņēma Siguldu. Vācu karaspēks Siguldā ienāca tikai 4. jūlijā. 

             Rīgā Mežaparka un Jaunciema rajona ar prāviem spēkiem sekmīgi darbojās bij. militārais atašejs Igaunija, Somijā un Vācijā pltn. V. Hasmanis. Viņa ģimeni boļševiki 14. jūnija bija deportējuši uz Sibīriju.

             Bolderājas-Buļļiciema rajona partizānus vadīja vltn. P. Vīlips. Šie partizāni, labi apbruņoti ar Daugavgrīvas cietoksnī iegūtiem ieročiem, saņēma gūstā ap 400 sarkanarmiešus.

             Asiņainākās sadursmes partizāniem ar sarkanarmijas vienībām notika 4. jūlija Limbažos, kur partizāni zaudēja 5 virsniekus un 11 instruktorus un kareivjus; 5. jūlija pie Olaines, kur zaudēja vienu virsnieku un 1 instruktorus un kareivjus; 9. jūlija pie Alūksnes, kur zaudēja 19 instruktorus un kareivjus. Alūksnes partizāni bez tiem 19 vel zaudēja 1 virsnieku un l kareivi.

             Par kādas 183. divīzijas rotas partizānu gaitām un Limbažu atbrīvošanu pastāsta žurnālā Lāčplēsis (nr. 7) E. Sauleskrasts;

             1941. g. jūnijs. Baigais gads ari mani, tāpat kā daudzus latviešus, bija iedzinis meža. Dažas dienas pēc Jāņiem tur mani uzmeklēja kāds attālāks kaimiņš un lūdza, lai otra diena aizejot pie viņa satikties ar kādu latviešu karavīru.

             Pārgājienu izdarīju naktī. Nākošā dienā norunātā vietā un laikā ieradās kāds jauneklis, ģērbies ādas virssvārkā. Viņš atkārtoja iepriekšējā dienā man stāstīto. Bija tā ap launaga laiku. Ar savu pavadoni gājām pa aizaugušām pļavām un ganībām, šķērsojām krūmainas un ataugas. Nopratu, ka mans pavadonis šeit ir svešinieks un vāji orientējas apvidū. Te piepeši no kāda krūma izlīda kāds karavīrs, un latviski noprasīja caurlaidi. Ejot tālāk, mūs atkal apturēja kāds krūmājā paslēpies sargs. Vēl īss gājiens un bijām telšu pilsētiņā, kur karavīri ar latviešu nozīmēm sēdēja pulciņos.

             No kādas karavīru grupas piecēlās neliela auguma vīrs ar kapteiņa zīmotnēm, un stādījās priekšā par nometnes vecāko — kapteini L. īsos vārdos tas pastāstīja savas bēdas, ka viņa rotai kopš dažām dienām pietrūcis uztura un lūdza manu palīdzību uztura sagādāšanā. Tik tālu no ceļiem un apdzīvotām vietām uztura apgāde bija grūta, kādēļ ieteicu pārcelties uz izdevīgāku vietu. Kapteinis tam piekrita. Pāris desmit minūšu laikā teltis jau atradās karavīru mugursomās un latviešu zēni zosu gājienā soļoja pa pļavām un mežmalām. Kad saule taisījās pazust aiz kāpu priežu galiem, šķērsojām Saulkrastu Vidrižu lielceļu un Ķīšupi. Tur, kādas jaunaudzes un gāršas norobežojumā vēl nebija nobeigti pēdējie telšu nostiprināšanas darbi, kad jau ieradās latviešu saimnieka vadīts pajūgs ar kūpošām kannām, maizes klaipiem un žāvētiem cūku stilbiņiem.

             Tā tas turpinājās trīs reizes dienā. Izpalīdzīgas sirdis un čaklas rokas zināja, kurās mājās vārīs zupu, kurās ceps maizi, un kurās piena slaukums ceļos uz telšu pilsētiņu meža biezoknī...

             Jau vairāk kā nedēļu vācu karaspēks vajāja “neuzvaramo" sarkanarmiju. Bija jūnija mēneša pēdējais vakars. Karavīru pulciņi kā bites bija aplipuši radiouztvērējam un klausījās ziņas. Pie manis uz blakus celma apsēdās virsleitnants Miervaldis Brunovskis. Pienāca arī kapteinis un izstāstīja visos sīkumos, kā viņa rota “nomaldījusies" pie Lilastes no atkāpjošās divīzijas, un ko viņa puiši pārdzīvojuši pirmajās dienās.

             Pāri mežam klājās vakara krēsla. Kapteinis beidzis stāstīt nolaidās snaudā pie egles. Vienīgi vēl vltn. Brunovskis sēdēja uz celma, galvu atbalstījis rokās. Likās, ka viņa domas kavējās kaut kur tālu prom. It kā uzminēdams manas domas, viņš teica: “Jā, biju domās aizgājis savā dzimtenē, Neretā. Diezin kā tur visas šīs pārmaiņas no ritējušas? Liels smagums un drūms paredzējums mani nospiež. Es neredzēju savu tēvu, jo pirms manas dzimšanas viņu pie Viesītes 1906. gadā nošāva kazaki. Diezin, vai mans dēls vai meita mani redzēs. . . — Šādās drūmās pārdomās laidāmies snaudā.

             Ausa 1. jūlija rīts. Rīgas radiofons noraidīja Latvijas himnu. Visos valdīja priecīgs noskaņojums. Vienīgi vltn. Brunovskis nebija atbrīvojies no drūmajām domām.

             4. jūlija pēcpusdienā Ādažu pagasta komandantūra, ko vadīja atv. pltn. L.k.o.k. B., organizēja vietējos aizsargus Limbažu atbrīvošanai. Tie izbrauca pievakarē, un Saulkrastos tiem pievienojās arī kapt. L. rotas vīri. Limbažu atbrīvošanas vadību uzņēmās pltn. R. Kādu vienību, kuru vadīja vltn. Brunovskis, un kura tuvojās pilsētai pa Vidrižu ceļu, no kāda namu izlaiduma sagaidīja stipra šauteņu uguns. Vltn. Brunovskis gribēja pārskriet ielas otrā pusē, lai no namu aizsega apklusinātu šāvējus, bet ielas vidū to nāvīgi ievainoja. Viņam palīgā steidzās kaprālis Zirnis, bet arī tas lodes trāpīts saļima.

             Vltn. Brunovskim palīdzības vairs nevajadzēja. Viņa drūmais paredzējums bija piepildījies: turpat uz Limbažu ielas akmeņiem viņš mira. Arī kapr. Zirnis pēc dažām stundām pievienojās savam mūžībā aizgājušam komandierim. —

             5. jūlijā no čekistu lodēm pie Limbažiem krita vēl arī 14 citi latviešu karavīri. Tie apglabāti Limbažu kapsētā.

             Par cīņām pie Alūksnes kāds 285. strēlnieku pulka latviešu karavīrs stāsta:

               — Atkāpjoties 285. strēlnieku pulks nonāk manas dzimtenes Alūksnes tuvumā. Tur izdevīgā brīdī atšķiros no pulka un iebēgu mežā. Alūksnes “Jāņkalniņā" sapulcējusies grupa partizānu. Tie priecīgi par manu ierašanos, jo “īstu" karavīru viņu vidū nav. Drīz partizānu grupai pievienojas arī no sarkanarmijas izbēgušie pltn. Avotiņš, kapt. O. Varleja, vltn. Nātiņš, ltn. V. Graumanis u.c. karavīri.

                 Kapt. Varleja liek visiem nostāties ierindā, pārbauda mūsu ieročus un sadala grupās. Viņš arī uzņemas Alūksnes pilsētas aizsardzības vadību pret pilsētas izlaupīšanu no atpakaļ klīstošām sarkanarmiešu un komunistu funkcionāru bandām. Uzdevums nebija viegls, jo trūka ieroču.

                 Mūsu kaujas spēku sadalījums bija sekojošs: Alūksnes lopkautuves un stacijas rajonā ieņēma pozīcijas 10 vīru grupa kapr. Medņa vadībā ar vienu pat šauteni un 5 šautenēm. Dores muižas rajonā 6 vīru grupa ar vienu pat šauteni un dažām pistolēm. Lielākās grupas, kurā arī mani iedalīja, uzdevums bija no Jāņukalniņa apsargāt dzelzceļu un izeju no Alūksnes dienvidu virzienā. Mums bija jāuzvelk Latvijas sarkani -balt- sarkanais karogs virs jaunās ģimnāzijas ēkas, kā arī jāuzņemas ielu novērošana pilsētā un jāorganizē policija.

             Nakts paiet mierīgi. Paspējam noorganizēt sakarus starp atsevišķām grupām, sadalīt vienlīdzīgi mūsu rīcībā esošos ieročus un munīciju, izlikt posteņus un uzņemt sakarus arī ar lauku partizāniem. Mūsu skaits pa nakti ir krietni pieaudzis un 5. jūlija rītā sniedzas jau pāri simtam. Kaprālis Mednis bija jau arī paspējis sašaut divas krievu smagās mašīnas un ieguvis 2 ložmetējus un apm. 50 šautenes.

             5. jūlijā Alūksnei tuvojās lielāki sarkanarmijas spēki, apmēram pulka stiprumā. Pievakarē tie arī sasniedza pilsētu. Mēs jau laikus atgājām uz segtām pozīcijām Dores muižas mežā un savilkām visas grupas vairāk vienkopus, izliekot uz visām pusēm novērošanas posteņus. Vakarā pilsētā iebrauca arī lielāka kolonna ar miličiem un privātpersonai, to starpā ir ari Kirchenšteins, Spure un Kalnbērziņš. Tie sākuma novietojas jaunajā ģimnāzijā, bet, tumsai iestājoties, pārceļas, miliču un sarkanarmiešu apsargāti, uz Alūksnes pili.

            6. jūlija rītā pilsēta ir tukša un klusa, sarkano varas vīru mašīnas naktī ir aizbraukušas. Ap pusdienas laiku atgriežamies savās iepriekšējās vietās. Vēl atsevišķas sarkano mašīnas mēģina izbraukt cauri pilsētai, bet krīt mūsu rokās. Krīt arī vairāki sarkanarmieši.

            Mums ziņo, ka pie Alūksnes stacijas sapulcējies bars sarkanarmiešu un mobilizē apkārtējo māju iedzīvotājus labības izbēršanai no elevatora un iekraušanai stacijā stāvošā vilcienā. Rekvizējot arī govis un cūkas, pavēlot iekraut vagonos. Pārtika esot jānogādā Valkā sarkanarmijas vajadzībām.

             Ārpus pilsētas vairākās vietās izņemam sliedes un gaidām, kad vilciens atstās staciju un tuvosies Jāņkalniņam. Tur gribam to pienācīgi sagaidīt. Ap plkst. 15 iekraušanas darbi stacija bija nobeigti, un vilciens lēni tuvojās Jāņkalniņam. Pārgājām uzbrukumā, un no mūsu uguns krita vairāki sarkanarmieši un arī daži žīdi, pārējie pameta vilcienu un aizbēga. Vilciena sastāvs palika mūsu rokās. Tas bija mums liels ieguvums. Lielu pārsteigumu mums sagādāja kritušo sarkanarmiešu pārmeklēšana. To kabatās mēs atradām daudz pulksteņu, dārglietas un vairākus latviešu karavīru personības dokumentus.

             Pēc vilciena aizturēšanas mēs pakāpeniski ieņemam visu pilsētu. Pilsētā liela dala veikalu ir izlaupīti. Ap plkst. 16.30 mūsu izlūki ziņo, ka vācu motorizētās vienības atrodas apm. 8 km no Alūksnes un lēni braucot pilsētas virzienā. Pēc vienas stundas pirmie vācu spēkrati (2 tanketes un 3 smagās mašīnas) arī iebrauc Alūksnē.

             Kapt. Varleja dod pavēli Jāņkalniņa partizāniem pulcēties pie Dārza un Jāņukalniņa ielas stūra, pilsētas ārējai apsardzībai atstājot posteņus līdzšinējās vietās. Mums visiem ap rokām nacionālās lentas. Par to nozīmi vācieši ir labi informēti. Vācu vienības komandieris ieteic papildināt mūsu spēkus, jo viņi pārņemšot pilsētu tikai nākošā rītā. Pēc tam vācu vienība aizbrauca atpakaļ.

            7. jūlija rītā pilsētā viena pēc otras iebrauca automašīnas ar vācu kājniekiem. Pirmo pārņēma telefona centrāli, nomainot mūsu posteni. Pēc tam pārņēma pastu, valsts banku un pilsētas pārvaldi. Policijas iecirknī tikai informējās par mūsu darbību, pavēlēja palielināt mūsu spēkus un, sadarbojoties ar vācu karaspēku, turpināt komunistisko bandu apkarošanu.

            Vispirms izsludinājām Alūksnes pilsētā un apkārtnē dzīvojošo bij. Latvijas armijas instruktoru mobilizāciju, uzaicinot tos nekavējoši ierasties Alūksnes III policijas iecirknī. 8. jūlija pēcpusdienā jau bija saformēts viens bataljons. To nosaucām par Alūksnes un apkārtnes apsardzības 1. latviešu bataljonu. Bataljona komandēšanu uzņēmās kapt. Varleja. Rotu komandēšanu uzņēmās leitnanti Graumanis, Auziņsv un Zvejnieks.

             9. jūlija rītā pie 1. rotas telpām piebrauca smagā mašīna ar trim šautenēm bruņotiem partizāniem. Atbraucēji sniedza sīku pārskatu par pagasta partizānu darbību un informāciju par komunistu bandām, kas terorizējot un aplaupot lauku saimniecības. Atbraucēji lūdza palīdzību kādas apm. 150 vīru lielas sarkano bandas iznīcināšanai Ziemeru muižas rajona.

            Bataljona komandieris uzdod ltn. Zvejniekam ar vienu 1. rotas vadu doties uz Ziemeru muižu un bandu iznīcināt.

            Ltn. Zvejnieks uzdevumu izpildīja, bet no 35 vīriem atgriezās tikai 16, pārējie 19 bija krituši cīņā ar bandītiem. Iemesls tik lieliem zaudējumiem bija tas, ka mūsu vīri, salīdzinot ar pretinieku, bija vāji apbruņoti un uzbrukumā bija gājuši pārāk pārdroši pāri klajam laukam. Kritušos partizānus apglabāja Alūksnes pilsētas kapos.

            9. jūlija vakarā cauri Alūksnei sāka plūst vācu motorizētās vienības — tanki, artilērija, munīcijas rati. Alūksnē vācu vienības izvērtās divos virzienos: Viena daļa aizbrauca Mālupes virzienā, otra daļa —Pededzes virzienā.

             Tikai 10. jūlija pēcpusdienā Alūksnē ieradās t.s. militārā pārvalde ar vācu komandantu, kas vispirms pārņēma visas krievu karaspēka mantu noliktavas. Pēc dažām dienām vācu komandants pavēlēja visiem, arī partizāniem, nodot kā krievu, tā Latvijas armijas parauga drēbes. Mūsu apsardzības bataljonu pavēlēja izformēt, atstājot tikai vienu rotu patruļu dienestam pilsētā un sardžu dienestam pie cietuma un stacijas. Šis dienests mums bija jāveic privātās drēbēs ar nacionālo krāsu lentu ap roku. Uz lentas vajadzēja būt vācu komandanta zīmoga nospiedumam. Pēc tam sekoja rīkojums nodot ieročus visiem tiem, kas neietilpst apsardzības rotas sastāvā. —Aizsardzība, ko deva savai tautai un iestādēm šai laikā latviešu nacionālie partizāni, prasīja arī daudz upuru. Pēc Tautas Palīdzības datiem 1941. gadā krituši 126 partizāni, to starpā 13 latviešu virsnieki. Ievainoto skaits bija krietni lielāks.

             Sarkanarmiešu un čekistu skaits, kas šais sadursmēs iznīcināts vai sagūstīts, pārsniedza 2,000. Mālupes pagastā sadursmēs ar partizāniem krita arī 183. strēlnieku divīzijas komandieris pulkv. Tupikovs, komisārs Rjabcevs, divīzijas staba priekšnieks majors Tkačevs un 285. strēlnieku pulka komisārs Samoilovs. Arī viss 183. divīzijas transports krita partizānu rokās, jo tas bija iebraucis ceļā, kas beidzās purvā.

             Pēc 1944. gada, otras okupācijas laikā, komunisti daudzus 1941. gada nacionālos partizānus ir apcietinājuši un nošāvuši. To vajāšana turpinās arī vēl tagad, pēc vairāk nekā 28 gadiem. Tā, piemēram, Latvijas komunistu oficiozs Cīņa 1966. g. 26. marta numurā ziņoja, ka Rīgā esot notiesāti 3 latviešu partizāni, kas 1941. g. 20. un 21. jūlijā cīnījušies pret komunistu partizāniem Bebrenes apkārtnē. Jānim Riekstiņam piespriests nāves sods, bet Jānim Sauskājam un Staņislavam Resnim 15 gadi spaidu darbos.

             Arī vēl 1967. g. notiesāti 2 nacionālie partizāni. Cīņa 14. jūlija numurā ziņoja, ka Žanim Lagzdiņam piespriests nāves sods un Fēliksam Ulpem 15 gadi spaidu darbos. Abi apvainoti par vairāku komunistu nošaušanu 1941. gadā Kandavā. Lagzdiņš vēlāk strādājis Talsu un Rīgas policijā un pēc tam policijas bataljona sastāvā cīnījies pret padomju partizāniem un sarkanarmiju Baltkrievijā. Fēlikss Ulpe turpinājis dienestu dažādās vācu karaspēka vienībās Ļeņingradas un Volchovas frontēs un paaugstināts virsleitnanta dienesta pakāpē. Cīņa sevišķi izceļ faktu, ka abi notiesātie 1941. gadā, okupācijas varu maiņas laikā, darbojušies aizsargu un citu krievu okupācijai naidīgo elementu izveidotā “soda" orgānā resp. nacionālo partizānu vienībā.