PIRMO LATVIEŠU BATALJONU FORMĒŠANA

       Ar vislielāko nozīmi nākotnei bija SS-brigf. un pol. ģen. Stālekera 1941. g. 20. jūlija rīkojumā paredzētā t.s. "rekrutēšanas rezerve". Tās 500 vīrus uzdeva pltn. Veisam saformēt slēgtās vienībās. Ar to bija legalizēta viņa jau agrāk pasāktā latviešu vienību formēšana. No šīs "rezerves" saformētas pirmās 4 rotas tad arī bija pirmās oficiālās latviešu organiskas militāras vienības Otrā pasaules karā.
        Ar 1941. g. 28. jūlija pavēli pltn. Veiss iecēla oficiāli par saformēto vienību - rotu komandieriem: 1. rotai — kltn. A. Beišanu, 2. rotai — kapt. A. Brantu, 3. rotai — kapt. V. Zaķi un 4. rotai —kapt. F. Rubeni. Ar tās pašas dienas pavēli rekrutēšanas rezervē ieskaitīja 66 virsniekus un 297 instruktorus un 130 kareivjus, kas bija pamatsastāvs šīm pirmajām 4 rotām. Drīz ar šīm 4 rotām vien nepietika, vajadzēja saformēt vēl 7 citas rotas.
        Vēlākais Latviešu policijas papildinājumu vienību komandieris pltn. A. Bulle savā 1945. g. 7. jūnija ziņojumā ģen. R. Bangerskim raksta:
        “Tā ka apsargājamo objektu skaits arvien pieauga, atļāva rotas apvienot bataljonos. Tā septembra sākumā saformēja pirmos trīs bataljonus, kas vēlāk ieguva numerāciju 16, 18 un 20. Toreizējais Kommandeur der Ordnungspolizei Lettland (KdOL) pol. pltn. Fliks deva rīkojumu vienu bataljonu (16.) turēt gatavībā izbraukšanai uz fronti. Rīkojums bija mutisks un bataljona pienākumus izteica vienā frazē: "Kampf gegen Bolschewismus”.
        Tā kā toreiz valdīja liels cīņas prieks, dusmas par nodarīto pārestību un svaigi bija visi boļševiku režīma nejēdzīgie spaidi un tautai sagādātās ciešanas, tad brīvprātīgo netrūka. Daudzus vajadzēja noraidīt, jo skaits bija stingri noteikts. Par bataljona komandieri izbraukšanai bija jābūt gatavībā pltn. Veisam jeb pltn. Osim. Vēlāk tomēr nāca rīkojums par bataljona komandieri nozīmēt kādu citu latviešu virsnieku. Nozīmēja pltn. K. Manguli.


Pltn. Kārlis Mangulis

        Šis bataljons izbrauca uz kaujas darbības joslu 1941. g. 21. oktobrī. Decembra vidū šī bataljona vietā saformēja citu bataljonu (19.), bet decembra beigās 3 dienu laikā bija jāsaformē vēl viens bataljons (17.) nosūtīšanai uz Lepeļi.
        Zīmīgu pirmo latviešu bataljonu raksturojumu sniedz kāds 26. Tukuma bataljona (10. pēc kārtas) karavīrs 1951. g. novembrī laikrakstā "Latvija Amerikā":
        “Sākumā, pēc saformēšanas bijām tikai salasīts bars. Cits uz citu pat raudzījāmies ar neuzticību. Bet jau drīz pēc apmācībās pavadītā laika sākām justies gandrīz kā vienas ģimenes locekļi. Bet cik ļoti viss pārgrozījās pēc pirmām uguns kristībām! Kritušo un ievainoto draugu asinis un ciešanas saliedēja mūs vienā kopā ciešā kā cīņai sažņaugta dūre. Varbūt arī tas bija svarīgi, ka bijām brīvprātīgie. Mēs, skaidri apzinoties, bijām izvēlējušies savu ceļu. Iemesli šai izvēlei bija dažādi. Dažiem tas bija personīgu rēķinu kārtošana ar boļševikiem, citi bija nākuši pārliecības, ideālu dēļ  cīnīties par Latviju, citi dēku vilināti u.t.t. Bet šis raibais bars sakusa kopā un pārvērtās no bara par kaujas vienību, kas godam var nostāties blakus mūsu vecajiem strēlniekiem un atbrīvošanas cīņu dalībniekiem.


Pirmie ieraksti 16. Zemgales bataljona dienasgrāmatā

    1. Atsevišķais Rīgas kd bataljons.
        Par šī pirmā bataljona formēšanu bataljona 1. rotas komandieris kapt. A. Beišans jau pieminētajā rakstā pastāsta:
         Augusta beigās pienāca pavēle par 1. frontes bataljona formēšanu.*) To veica pltn. K. Mangulis. Šai pirmajā bataljonā pieņēma tikai tos, kas tiešām brīvprātīgi pieteicās doties uz fronti. Tā ka pirmā sajūsma bija jau pārgājusi, tad diezgan daudzi "noziedēja". Pirmā rotā, izņemot dažus virsniekus, pieteicās gandrīz visi.
        Bataljonu saformēja 4 rotu sastāvā, galvenokārt no pirmajām trim līdz šim atsevišķām rotām, bet drīz 4. (kapt. R. Kociņa) rotā iedalīja visus neapmācītos no pirmajām trim rotām, kuŗas savukārt saņēma no 4. rotas apmācītos karavīrus. Pirmās trīs rotas gāja sardzēs un pa retam Rīgas apkārtnē tvarstīja noklīdušos sarkanarmiešus un izpletņu lēcējus. 4. rota izveda vienīgi apmācības.
        Bataljona karavīri valkāja Latvijas armijas formas tērpus, bet bez zīmotnēm un darba cepures bez "saulītes". Rotu komandieri pie svārku un mēteļu apkakles nesa 3 zvaigznītes, vadu komandieri —virsleitnanti divas un leitnanti vienu zvaigznīti. Instruktori nesa Latvijas armijas uzšuves, bet bez zīmotnēm.
        23. septembrī šo pirmo bataljonu nosauca par 1. Atsevišķo Rīgas kārtības dienesta bataljonu, bet 1942. g. 5. janvārī, esot jau ārpus Latvijas robežām, par 16. (Zemgales) kārtības dienesta bataljonu.

1. Rīgas kd bataljons  

        1941. g. 4. septembrī no dažām atsevišķām Rīgā esošām latviešu pašaizsardzības vienībām (4., 5., 6., 7. rotas) kapt. K. Bēms sāka formēt 2. bataljonu. To 23. septembrī pārdēvēja par 1. Rīgas kārtības dienesta bataljonu un 1942. g. 5. janvārī par 18. (Kurzemes) kārtības dienesta bataljonu.
        No 12. decembra līdz 13. janvārim bataljonu komandēja kapt. K. Porietis,**) no 1942. g. 13. janvāra — pulkv. A. Kurše un no 21. februāra kapt. F. Rubenis. Rotu komandieri bija pltn. A. Doniņš, vltn. F. Švēde, vltn. E. Elsis un vltn. K. Babris.
        Bataljona 4. rota pltn. A. Doniņa vadībā jau 1942. g. 13. janvārī izbrauca uz Dno rajonu (skat. 101. lpp.) bet pārējās rotas pildīja sardžu dienestu Rīgā līdz tā paša gada 4. maijam, kad bataljonu pārcēla uz Minsku.

 2. Rīgas kd bataljons.

        Arī šo 3. bataljonu sāka formēt 1941. g. 4. septembrī. To formēja kapt. K. Porietis no līdzšinējās 8., 9., 10. rotas un Rīgas policijas iecirkņu darbiniekiem. 23. septembrī bataljonu nosauca par 2. Rīgas kārtības dienesta bataljonu, bet 1942. . 5. janvārī par 20. (Rīgas) kārtības dienesta bataljonu.
        No 1941. g. 4. decembra līdz 1942. g. 13. janvārim bataljonu komandēja kapt. K. Bēms, pēc tam atkal kapt. Porietis. 11. martā kapt. K. Porieti nomainīja kapt. O. Tiltiņš un pēdējo 1942. g. oktobrī pltn. Užāns. 1. rotu no sākuma komandēja kapt. N. Pļavenieks, kuŗu vēlāk nomainīja kapt. O. Šeturiņš, 2. rotu — kapt. Laivinieks, 3. rotu — kapt. P. Šūmanis, vēlāk kapt. K. Zīverts un 4. rotu — vltn. K. Mednis. Saimniecības priekšnieks bija pltn. A. Zaķis. Pirmais bataljona adjutants bija vltn. Eglītis, bet viņu drīz pārcēla uz kādu frontes vienību, kur viņš cīņās krita. Par vācu sakaru virsnieku darbojās pol. maj. Krešmers, vēlāk pol. maj. Apels.
        20. Rīgas bataljons visu pastāvēšanas laiku palika Rīgā kā rezerves un veselības uzlabošanā esošo karavīru vienība

  „SCHUTZMANNSCHAFT "

          Ar Vācijas SS-reichsfīrera un policijas pr-ka Himlera 1941. g. 6. novembra pavēli vietējo palīgpoliciju ieņemtajos Austrumu apgabalos pārdēvēja par ,,Schutzrnannschaft (kārtības dienestu***), pēdējo šķirojot kārtības savrupdienestā un slēgto vienību kārtības dienestā.
        Savrupdienestam bija jāveic visas parastās policijas funkcijas dzimtenē, un tā statos Latvija bija paredzētas 6,016 personas. Šis skaitlis tomēr nekad netika sasniegts, jo no savrupdienesta bieži ņēma kadrus jaunformējamām slēgtām vienībām — bataljoniem.
        Slēgtās vienības bija paredzētas apsardzības u.c. uzdevumiem kā Latvijā, tā ārpus tās, neizslēdzot arī frontes pirmās līnijas. Tādēļ vācieši šīs slēgtās vienības (bataljonus) parasti bez numerācijas apzīmēja vēl ar burtiem, atkarībā no vienības uzdevuma, piem., ar burtu W (Wach), F (Front), Pi (Pionier und Bau), E (Ersatz).
        Slēgto vienību pakļautība bija tāda pati kā savrupdienesta. Vienīgi nonākot frontē, šīs vienības pārgāja attiecīgā frontes sektora kaujas iecirkņa priekšnieka pakļautībā līdzīgi pārējām kaujas vienībām. Paši latviešu karavīri, no kuriem šīs slēgtās vienības galvenokārt sastāvēja, tās uzskatīja ne par kārtības dienesta vai policijas vienībām, bet par armijas vienībām.
        Pltn. P. Pommers savā 1945. g. 14. aprīlī Libekā sastādītā pārskatā par policijas savrupdienestu raksta:
        Pirmās slēgtās policijas vienības sastādījās no brīvprātīgiem, kuri nāca no savrupdienesta rindām. Vēlāk savrupdienesta locekļiem dienestu slēgtās vienībās uzlika par pienākumu. Pēdējais apstāklis nozīmīgi ietekmēja savrupdienesta locekļu skaitu un derīgumu. Izbeidzās arī brīvprātīgo iestāšanās savrupdienestā. Savrupdienestam bija ņemta katra iespēja izveidot pamatsastāvu no piedzīvojušiem un labi apmācītiem vīriem.
        Arī apbruņojums savrupdienestam bija vājš. To pašu atkārtoti vajadzēja nodot Kārtības dienesta komandiera rīcībā. Bija brīži, kad A-grupas piederīgiem nebija nekādu ieroču. Stāvoklis B- un C-grupās bija attiecīgi sliktāks. Tikai pēdējā brīdī pirms ienaidnieka ienākšanas Latvijā no KdOL tika saņemts lielāks daudzums ieroču un munīcijas. Valdīja arī liels apģērbu un apavu trūkums.

   —SS-REICHSFIRERS
 UN VĀCU POLICIJAS PRIEKŠNIEKS
          Iekšlietu ministrijā                                                                  Berlīnē, 1941. gada 6. novembrī

       Kdo. I 0/1/0 Sch. nr. 1/41

Saturā: Kārtības dienests Austrumu apgabalos.
Norāde :1941. gada 25. jūlija pavēle O-Kdo. I g 24/41/g un 1941. gada
              31. jūlija pavēle 24 II/41 (g).

              a) Augstākajam SS- un policijas vadītājam Ziemeļkrievijā,
            b) Augstākajam SS- un policijas vadītājam Ostlandē un Ukrainā.


              Papildinot augšā norādītos rīkojumus, tiek pavēlēts sekojošais:
...................................................................................

           1) Visi uniformētās policijas spēki, kas darbojas Krievijas apgabalos un kas sastāv
                no vietējiem iedzīvotājiem, apvienojami Kārtības dienestā.
         2) Kārtības dienests sadalās: Pilsētas kārtības dienestā (savrupdienestā),
             Lauku kārtības dienestā (savrupdienestā),
             Slēgtu vienību kārtības dienestā,
             Ugunsdzēsēju kārtības dienestā,
             Palīgkārtības dienestā.
         3) kārtības dienestam (savrupdienestā)
             pilsētās un laukos pieder līdzšinējā vietējā policija, ciktāl tās piederīgie
             ir igauņi, latvieši, lietuvieši vai ukraiņi, savā tagadējā organizācijas formā.
             Ja ir jāuzstāda jaunas Kārtības dienesta vienības (savrupdienestā), tad tās
             izveidojamas pēc reicha drošības policijas, resp. žandarmērijas parauga.
         4) Kārtības dienesta slēgtās vienības sadalāmas bataljonos, rotās, vados un grupās.
             Bataljoni jānumurē tekošiem skaitļiem. Šim nolūkam Augstākā SS un policijas
             vadītāja Ziemeļkrievijā un Ostlandē rīcībā ir numuri 1—5O, Viduskrievijā
             numuri 51—100, Dienvidkrievijā un Ukrainā 101  -200.
                   Techniskās un sevišķās vienības apzīmējamas par pionieru (sapieru)
             rotām, transporta rotām, spēkratu vadiem, sakaru vadiem utt un pakļaujamas
             bataljoniem. Tā, piem., rodas sekojošie apzīmējumi: „102. Kārtības dienesta
             bataljons", „13. Kārtības dienesta bataljona sakaru vads."
                   Palīgkārtības dienesta vienības uzstādāmas saskaņā ar vietējām nepieciešamībām
             priekš policijas darba komandām un uz armijas pieprasījuma gūstekņu apsargāšanai.
                   Pats par sevi saprotams ir tas, ka Kārtības savrupdienesta vienības pakļautas
             vietējo vācu policijas orgānu uzraudzībai, pilsētās tātad Kārtības dienesta
             komandierim, laukos žandarmērijas komandierim un viņam pakļautajiem žandarmērijas vadītājiem.
                      Civilās pārvaldes jautājumos Kārtības dienesta bataljoni pakļauti Kārtības
             policijas komandierim, pārējos jautājumos attiecīgajam armijas aizmugures
             apgabala Augstākajam SS- un policijas vadītājam.
                      Kārtības dienesta bataljoniem piekomandējami vācu virsnieki uzraudzītāji.

II  

       Pārņemto pilsētu un lauku policijas spēku dienesta pakāpju iedalījums un atalgojums līdz turpmākajam pēc līdzšinējiem vietējiem noteikumiem.
     Slēgto vienību dienesta pakāpju iedalījuma un atalgojuma jautājumā spēkā manas līdzšinējās pavēles.
       Visiem Kārtības dienesta piederīgiem jādod rakstisks apņemšanās solījums. Apņemšanās solījuma precīzo tekstu vēl paziņos. Nozvērināšana tiks pavēlēta vēlāk.
       Jauniestājušiem kareivjiem vispirms jāsolās dienēt 6 mēnešus. Šinī laikā viņiem ir tiesības katra mēneša 1. datumā ar 14 dienu ilgu termiņu uzteikt līgumu. Beztermiņa atlaišanas jautājumu kārtos disciplinārie noteikumi, kas sekos atsevišķi.

  lll Aprūpe

       Kārtības dienesta kareivju piederīgo un palicēju jautājums kārtojams šādi (ar nosacījumu, ka sekos tālāki rīkojumi):

       1)  Pārņemto pilsētu un lauku policijas spēku aprūpe (sal. II nodaļas 1. punktu) līdz turpmākajam vadās pēc līdzšinējiem vietējiem noteikumiem.
       Ja nepastāv aprūpes noteikumi, tad attiecīgi pielietojams 2. punkts. Aprūpes nesēja ir tā iestāde, uz kuŗas rēķina izmaksā dienesta ienākumus (dienas naudu utt.).
       2) Slēgto vienību piederīgie (sal. 11 nodaļas 2. punktu) saņem saskaņā ar veselības noteikumiem, kas attiecas uz reicha policiju, medicīnisko aprūpi par brīvu.
 

------------------------------------------------------------------------------------------------------

        4b) Pilnvaras noteikt un kārtot tos pabalstus, kas jāmaksā reicha kasei (reicha aprūpes budžets — atsevišķā plāna XII 5a nodaļa), līdz ar šo nododu Augstākajiem SS- un policijas vadītājiem. Pabalstus izmaksā attiecīgās iestādes, kas kārto kases lietas.  

------------------------------------------------------------------------------------------------------

  Atvietojot parakstījis  

Daluege          

         (SS-ogruf. un pol. ģltn. K. Daluēge bija Vācijas kārtības policijas priekšnieks)

           Ar 4. decembra pavēli (Ia 50 00 Nr. 1708/41) Ostlandes kārtības policijas pavēlnieks pol. ģen. Jedike Ostlandei 6. novembrī piešķirtos bataljonu numurus sadalīja sekojoši:

Lietuvai —
1—15
Latvijai —
16—28
Igaunijai —
29—40
Baltkrievijai—
41—50

      Bataljonu lielumu noteica apmēram sekojošu: bataljonā 4 rotas, rotā 4 vadi, vadā 3 grupas un grupā 10 vīru.
     Ar 1942. g. 27. februāra pavēli pol. ģen. Jedike deva sīkākus norādījumus par bataljonu iedalījumu.

         KĀRTĪBAS POLICIJAS PAVĒLNIEKS
                OSTLANDĒ

                 

Ia 10.00 nodaļa                                                                                         Rīgā, 1942. gada 27. februārī
Saturā: Kārtības dienesta bataljonu iedalījums.

                Norāde: 1941. gada I/4. decembra pavēle Bd O I a 50.00 nr. 1708/41.


                     Norādītās pavēles I./4. punktā uzdots Kārtības dienesta bataljonu pagaidu sastāva lielums.
                     Kārtības dienesta bataljonu tālākās formēšanas laikā tika noteiktas pielikumā uzrādītās Kārtības
                     dienesta rotu un bataljonu sastāva normas. Šīs normas turpmāk skaitās saistīgas.
                     Kārtības dienesta rota līdz ar to sastāv no 140 vīriem, bataljons no 3 rotām, Kārtības dienesta
                     bataljona stabs aptver 40 vīru.
            Ja šo skaitļu samazināšana atsevišķos gadījumos, it sevišķi vietēju apstākļu dēl, tiek uzskatīta par nepieciešamu, tad var būt runa tikai par mazām atšķirībām. Tātad jāizvairās no bataljonu formēšanas, kas ir lielāki par 700 vīriem.
            Izņēmumi ir tikai E- bataljoni (skat. 4. punktu), kam ir augstāks stabs. Līdz ar to rodas nepieciešamība par jaunu pārorganizēt pastāvošos, resp. formējamos bataljonus, pie kam panākama spēku izlīdzināšanās Kārtības dienesta
            Tā ka šeit iesniegtajos ziņojumos par sastāvu atsevišķos bataljonos redzams Lielāks instruktoru skaits, nekā tas pēc plāna paredzēts, šie instruktori jāreģistrē kā lieki. Taču jāmēģina radīt izlīdzinājums bataljonu starpā. Plānotos sastāva lielumus tādēļ! nedrīkst pārsniegt. Liekie instruktori saņem atalgojumu saskaņā ar savu dienesta pakāpi.
            Līdzšinējā atalgojuma kārtība, ko noteicis SS-reichsfīrers un vācu policijas šefs, paredz Kārtības dienestam atalgojumu tikai līdz bataljona komandiera pakāpei (tātad apm. Līdz pulkvežleitnantam). Līdz ar to līdz šim nepastāv iespējas Kd iesaistītos augstākos virsniekus atalgot saskaņā ar viņu dienesta pakāpi. Tāpat no šejienes nav pārskatāms, kā Kārtības dienestā izmantojami vietējie augstāku dienesta pakāpju virsnieki, atbilstoši nolūkiem un viņu pakāpei. Ja atsevišķajās zemēs ir šādi augstākas pakāpes virsnieki, tad Kārtības policijas komandieri līdz 1942. gada 15. martam ziņo par šiem virsniekiem un ierosina priekšlikumus, kādiem uzdevumiem vislabāk izmantot šos virsniekus. Vajadzības gadījumā ir domāts pieprasīt SS- reichsfīreram un vācu policijas šefam sevišķu šo lietu kārtošanu.

           Norādītajā pavēlē atsevišķo zemju Kārtības dienesta bataljonu numerācijai piešķirti šādi numuri:

                                        Lietuvai                            Kārtības dienesta bataljonu  nr.      1 —   15
                                        Latvijai                             Kārtības dienesta bataljonu  nr.     16 —   28
                                        Igaunijai                           Kārtības dienesta bataljonu  nr.     29 —  40
                                        Baltrutēnijai                    Kārtības dienesta bataljonu  nr.      41 -— 50

                                      Tā kā šis rīkojums ticis mainīts, kopš šā brīža Igaunijai piešķirti nr. 29——45 (ieskaitot) un Baltrutēnijai -45----50. Saskaņā ar to ukraiņu bataljoni 41 un 12 numurējami par jaunu.

           Tā ka, veicot pavēlēto pārorganizēšanu, kā arī jaunu vervēšanas pasākumu dēl, šo numuru nepietiks, vajadzības gadījumā jaunie bataljoni apzīmējami ar piezīmi "E". Ja piemēram Lietuvā uzstādīti Kārtības dienesta bataljoni 1—15 un ja dabūjamo spēku dēļ pastāv iespēja, resp. nepieciešamība uzstādīt jaunus Kārtības dienesta bataljonus, tad šie bataljoni apzīmējami "1E", "2E", "3E" utt. Kārtības dienesta "E" bataljoni turpmāk būs rezerves bataljoni. Tas nozīmē, ka no šiem Kārtības dienesta "E" bataljoniem ņems rezerves Kārtības dienesta ,.F bataljoniem. Tāpēc ir ieteicams, ka neapmācītus, resp., par jaunu pievervētus spēkus vispirms piekomandē Kārtības dienesta "E" bataljoniem. Šinī punktā jāraugās uz to, ka piekomandētie virsnieki un instruktori ir labi apmācītāji un skolotāji. Parasti viņi kā pamatsastāvs paliek Kārtības dienesta "E" bataljonos, kamēr pārējie spēki pēc vajadzības piekomandējami kādam Kārtības dienesta bataljonam.
           Tās Kārtības dienesta vienības, kas operē ārpus zemju robežām un ir pakļautas armijai, nesaucas bataljoni, bet drošības nodaļas, lai izslēgtu gadījumus, kuros tās varētu sajaukt ar vācu bataljoniem. Taču ir nepieciešams, ka arī šīs vienības saņem vienu no piešķirtajiem bataljonu numuriem un ka šīs vienības ar piešķirto numuru un ar piezīmi, kur tās operē, tiek uzrādītas sastāva ziņojumos, kas laikus iesniedzami šeit.
           Pavēlētie organizācijas pasākumi uzsākami uz vietas, it sevišķi tāpēc, ka tuvākajā laikā jārēķinājas ar jaunu Kārtības dienesta bataljonu atvilkšanu uz armijas aizmugures apgabaliem. Jāmēģina iespējami īsā laikā sagatavot dažus bataljonus operācijām ārpus zemes robežām, tas ir, formēšana saskaņā ar augšā minētām vadlīnijām nokārtojama paātrināti. Šo vienību, kas jāsagatavo operācijām, vajadzības pēc ietērpa un apbruņojuma ir uz vietas noskaidrojamas; ziņojums par trūkumiem divkāršā izpildījumā (viens Kdo. stabam, viens WuG iestādei) nosūtams uz šejieni. Šai sakarā jāievēro mana 1942. gada 28. februāra pavēle WuG IV, Nr. 130/42. Tāpat jāpārbauda vajadzība pēc zirgu ratiem un ragavām. Ja iespēja ir dota, tad transporta līdzekļus var kopā ar piekritīgo pārvaldes ierēdni pirkt. Sanitārā iekārta dažiem bataljoniem ir šeit nodrošināta. Piešķiršana notiks atsevišķos gadījumos, tiklīdz būs pavēlēta kāda operācija.
           Daļa no tiem virsniekiem- uzraudzītājiem) kas saskaņā ar Kārtības policijas komandiera priekšlikumiem pieprasīti no SS- reichsfīrera un vācu policijas šefa, ir jau nokomandēti uz šejieni. Viņus drīzumā piekomandēs vienībām. Virsniekiem uzraudzītājiem ikreiz piekomandēts sekretārs ar rakstāmmašīnu. Šiem virsniekiem uzraudzītājiem vislielākā mērā uzdodama pārorganizēšana. Ņemot vērā lietas steidzamību, tiek sagaidīts, ka pārorganizēšana tiks uz vietas uzsākta.
           Šaubu gadījumos lūdzu piezvanīt (Rīga 3512, aparāts 14 vai 15).  

Jedike                     
Policijas ģenerālleitnants.

LATVIEŠU BRĪVPRĀTĪGO ORGANIZĀCIJAS
     GALVENĀ KOMITEJA

                Lai sekmētu brīvprātīgo pieteikšanos, cerībā no tiem ar laiku radīt pamatu pašu latviešu bruņotiem spēkiem, kā arī lai uzturētu sakarus ar frontē esošajiem latviešu bataljoniem un rūpētos par to garīgo un materiālo aprūpi, 1941. g. beigās pie Iekšlietu ģenerāldirekcijas nodibinājās Latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenā komiteja L.k.o.k. G. Celmiņa vadībā.
          1942. g. sākumā A. Kundrats noorganizēja pie komitejas Latviešu frontes teātri. Tas nebija teātris parastā nozīmē. Tā "repertuārs" pirmajā laikā sastāvēja galvenokārt no dziesmām (dubultkvartets Tēvija), dejām (Aina Ezergaile u.c.) un humoristiskiem priekšnesumiem. Tikai vēlākā laikā izveidojās arī dramatiskais ansamblis, kas uzveda dažas lugas. 1944. g. vasarā FT bija 3 ansambli, sastāvoši no kopskaitā 83 personām.
            Ar 1942. g. martu komiteja sāka izdot latviešu frontes nedēļas laikrakstu Daugavas Vanagi (redaktori Z. Krastiņš un A. Klišans, vēlāk Dr. H. Vītols), kas ar 1943. g. augustu kļuva par Latviešu leģiona oficiozu. Izdošanas izdevumus sedza Latviešu Karavīru Palīdzība.
            Ar ģen. Dankera 1943. g. 1. maija rīkojumu Latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenā komiteja pārorganizējās par Karavīru Palīdzību (LKP) jau agrāk nodibinātās Tautas Palīdzības priekšnieka ģenerālkonsula B. Pavasara un komitejas darbinieka E. Andersona (kā ģenerālsekretāra) vadībā, tanī aktīvi Līdzdarbojoties ģen. Laveniekam, zv. adv. J. Preisbergam, pltn. Veisa kundzei u.d.c.
            1941. g. rudenī reizē ar Kārtības dienesta slēgto vienību formēšanu bij. Valmieras kājnieku pulka orķestra kapelmeistars altn. vēlāk vltn. P. Banders noorganizēja Latviešu aizsardzības vienību putēju orķestri. Pirmajā laikā orķestra vīri bija tērpti Latvijas armijas uniformās ar sarkan-balti-sarkano lentu uz kreisās rokas. Kad Kārtības dienesta bataljonus sāka sūtīt uz fronti, tad orķestris galvenokārt uzturējās pie tiem.
            Esot Rīgā, orķestris ik dienas no plkst. 8 rītā līdz 2 p.p. noturēja mēģinājumus, kā arī spēlēja radio raidījumos, fabriku darba pārtraukuma koncertos, karavīru nometnēs, kritušos izvadot uz Brāļu kapiem un vasarās Rīgas parkos.
            1943. g. rudenī orķestris kādu laiku uzturējās pie 1. Rīgas policijas pulka frontes tuvumā. Pēc tam orķestris līdz 1944. g. septembrim palika Rīgā. Tad vienu mēnesi tas bija Dundagā, Valdemārpilī un Ventspilī, no kurienes 13. oktobrī ar Mimi Horn devās uz Dancigu. Tanī laikā orķestra sastāvs no 50 vīriem bija saplacis uz tikai 28 vīriem. 1945. g. 3. maijā orķestra atlikušie vīri netālu no Lībekas laimīgi nonāca pie amerikāņiem.
________________________________________________________
* Līdz numerācijas piešķiršanai, 1942. g. 5. janvārim, saformēto bataljonu nosaukumos bija liela nenoteiktība. Vēlāk, nonākot Solčos, bataljonu nosauca vācu valodā par „16. Schutzmannschafts Bataillon”, bet vācu armijas aizmugures kara apgabala štābs turpināja bataljonu saukt par „1. lett. Sicherungs Abt. Riga”, lai it kā nesajauktu ar vācu bataljoniem (skat. ģen. Jedikes 1942. g. 27. februāra rakstu). Turpretim paši latviešu karavīri bataljonu sauca par „16. Zemgales bataljonu”. Vārdus „kārtības dienesta” vai „policijas” lietajā vienīgi sarakstē ar vācu iestādēm.
** Pulkv. Silgaiļa grāmatā latviešu leģions 328. lpp. nepareizi minēts, ka 18. bataljonu no 16.—30. decembrim komandējis pltn. K. Lobe. Pēdējais kādu laiku bataljona statos skaitījās tikai formāli,
***Sākot ar 1942. g. 11. februāri lietoja „aizsardzības dienests”.


ATPAKAĻ

©