15. divīzija Izlūku bataljons

(LETT. SS-FUESILIER-BATAILLON 15)

 

1944. gada 8. novembri, pēc atgriešanās divīzijā no bataljons komandieris kursiem par 15. divīzijas izlūku bataljons komandieri nozīmēja majors Vili Hāzneru.
         Savās atmiņās (grāmatā Varmācības torņi, 1977. g.) majors Hāzners stāsta:
         „No jauna saformētais 15. divīzijas fizilieru (izlūku) bataljons man nebija svešs. Vienīgi kadri man nebija pazīstami, bet paša bataljons vīri man, kaut pavisam īsu laiku, jau reizi bija padoti. Tās bija dažas dienas augusta sākumā, kad Valmierā izdarīja mobilizāciju un Brenguļos saformēja 32. grenadieru pulka III bataljonu.
          Brengulos toreiz bataljons komandēja virsleitnants Jānis Cubins. Viņš savās atmiņās stāsta, ka tajā laikā Brengulos esot darbojusies otrā iesaukšanas komisija (pirmā bija Valmierā). Iesauca 1925/26. gadā dzimušos jaunekļus un nedaudz instruktorus, pie kam iesaukšanas komisijas darbs nobeidzies jau 9. augustā, pieņemot bataljons ap 650 vīru. Cubins visus tos bija sadalījis 4 rotās un lai jaunajiem zēniem paliktu kaut nosaukumos dzimtās puses siltums, viņš tās nosaucis par Valmieras, Valkas, Smiltenes un Rūjienas rotām. Šis nosaukums pastāvēja bataljonā visu laiku. Man pārņemot šo bataljonu, gan dažus nosaukumus grozīja. Patiesībā tie pastāvēja vienīgi pašu vajadzībām, jo uz ārpusi dienesta sarakstos visas vienības nesa attiecīgos numurus. Rotas tajā laikā komandēja iesauktie instruktori, jo Cubins Brenguļos bija ieradies viens pats, kopā ar pulka dažām transporta vienībām, no pēdējām izraugot vajadzīgos pavārus, rakstvežus, rēķinvežus un citus amata vīrus, bataljons saimniecisko pienākumu veikšanai. No Brenguliem bataljons devās ar vilcienu uz Rīgu 9. augusta pievakarē, Rīgā iebraucot 10. augusta rītā. Pa ceļam ešelonam Cēsīs vēl pievienojās citi jauniesauktie. Ešelons palicis Braslas stacijā un kad bijuši nokārtoti uztura un citi pārvietošanās uz Vāciju jautājumi, tad uzlādēšanās kuģī DONAU notikusi 10. augusta pēcpusdienā un Rīga atstāta tās pašas dienas vakarā. Uz kuģa bijuši arī vēl vācu karavīri un daļa no 15. divīzijas štāba.
        Atstājot Rīgas Daugavas krastmalu, puiši nodziedājuši mūsu valsts himnu, bet braucot gar pili — „Nu ardievu, Vidzemīte". Kuģis pa nakti palicis Daugavgrīvā un kustība uz Vāciju uzsākta 11. augusta rītā mazā gaismiņā, pie kam šo transporta kuģi pavadījušas 3 apsardzības vienības. Danciga pie Neufahrwasser sasniegta 12. augusta pēcpusdienā. Nakts pavadīta jūrmalas kāpās, nākamā dienā notikusi atutošana un 13. augusta vakarā viss bataljons sasēdināts vilcienā, ar gala mērķi Sofienvalde, kur ieradušies 14. augusta priekšpusdienā. Šis bataljons tajā laikā bijis pirmais šī ciema latviešu iemītnieks. Visas barakas jau bijušas iekārtotas ar attiecīgu inventāru. Visu laiku bataljons, kopš Rīgas, pavadījis kāds vācu kapteinis (SS Hauptsturmfuehrers), kurš gan rūpējies vienīgi par apgādi ar uzturu, ietērpu un ieročiem. Bataljons komandēšana palikusi virsleitnants Cubina rokās. Tā arī visa audzināšana, iespējamā apmācīšana un organizācija bijusi viņa ziņā. Katru vakaru tikusi izdarīta vakara junda, pēc Latvijas armijas parauga, pulksten 21.00, bataljons nostādot ar fronti uz dzimtenes pusi un dziedot abas mūsu armijas jundas dziesmas. Lielas grūtības bijušas ar apmācībām, jo nav bijis ne drēbju, ne apavu, ne ieroču, tomēr darīts viss, kas šādos .apstākļos iespējams: savrupēja apmācība, ierindas mācība, maskēšanās, piemērošanās apvidum, sargu pienākumi, iepazīstināšana ar ieročiem, kādi bijuši līdzi vecajiem kareivjiem un citi pirmā apmācības sākuma priekšmeti. Ik dienas notikusi vingrošana, dažādi vieglatlētikas vingrinājumi un peldēšanās. Gara stāvoklis puišiem bijis labs un uzturs arī apmierinošs.
        Pēc šādas pirmās apmācības, apmēram pēc trim nedēļām, sācis pienākt ietērps un apavi. Ieradies arī jauns bataljons komandieris — virsleitnants (SS Obesrsturmfuehrer) Valjē un bariņš vācu instruktoru. Viss nu sācis ritēt pēc vācu drillēs un ar vācu komandām. Valjē arī pateicis, ka šī vienība būs nākamais divīzijas izlūku bataljons Valjē arī lūdzis Cubinu palikt bataljons par viņa palīgu un tāpat kā latviešu instruktoriem palīdzēt apmācībās pārvarēt valodas barjeras un izpildīt tulku lomas. Cubinam arī viņš lūdzis turpināt izpildīt visus audzināšanas uzdevumus, paskaidrojot, ka šis ir vienīgi pārejas laiks, ka komandieri būs citi un viņam tāpat neesot lielas izpratnes par latviešu puišu mentalitāti. Valjē, pēc rakstiem, bijis ļoti enerģisks un darbīgs. Viņš prasījis daudz padomu Cubinam un attiecības ar vācu instruktoriem arī izveidojušās ciešamas.
        Pēc dažām nedēļām pienākušas arī šautenes un apmācības intensivitāte vēl kāpinājusies. Tad arī Valjē bataljonu atstājis un tā vietā stājies kapteinis Pomrēns (SS Hauptsturmfuehrer Pomrehn). Oktobra sākumā arī Cubins bataljons atstājis un devies uz savu pamat pulku -- 32. grenadieru pulku.
         Pomrēns izlūki bataljons bija komandējis līdz manis iecelšanai viņa vietā. Pomrēnu pazinu jau no Krievijas kara laukiem. Bija neviens izcils karavīrs, bet arī labs latviešu draugs. Viņš un pirms tam virsleitnants Valjē nebija mūsu puišus pārāk tramdījuši, kaut gan straujais apmācību temps un vācu instruktoru dresūra bija mūsu jaunajiem vīriem pasveša. Uzturs pie šādām fiziskām pie pūlēm augošiem zēniem bija pavājš un tā savus nākamos vīrus atradu diezgan nodzītus.
         Komandējošais sastāvs mani pazina no Krievijas cīņu laikiem. Visu laiku bataljons bija arī iepotēts uzskats, ka izlūki bataljons ir divīzijas izlases vienība un tā man nebija ne mazāko grūtību ieiet jaunajā komandiera amatā. Izrādījās, ka visi arī bija gaidījuši latviešu tautības komandieri.
        Pomrēns arī 'bija priecīgs, ka varēja amatu nodot man. Viņš atgriezās divīzijas štābā un domāja, ka turpmākā dienesta saskarē ir labi, ja viņa sagatavotu bataljons pārņem viņam pazīstams virsnieks un piemērots kolēģa.
        1944. gada 8. novembra pēcpusdienā ierados izlūku bataljons novietojumā. Tās pašas dienas vakarā Sofienvaldes tuvumā notika divīzijas karavīru svinīgais solījums. Šis atšķīrās no parastiem mūsu karavīru solījumiem ar savu svinīgi latvisko nacionālismu un bija mums priecīgs pārsteigums.
        Pēc solījuma divīzijas virsnieku klubā bija maza „partija", kuru atstājot jau vēlā vakarā dodamies naktsguļai uz savu jauno vienību, iekūlos tādā tumsā, kādu vēl savā m0ã nebiju piedzīvojis un tikai pēc nojautas atradu ceļu uz bataljons novietojumu.
        Ar nākamo rītu mums visiem, bataljons komandieru kursus beigušajiem, bija piešķirts 7 dienu atvaļinājums. Pāris dienas paciemojies pie ģimenes Bērentā, devos uz 32. grenadieru pulka štābu, kur man bija vēl jānokārto pulka nodošanas lietas, jāparaksta manā prombūtnes laikā sagatavotās pulka pavēles, jāsaved kārtībā mani karavīra personības dokumenti, jāpievāc sava karavīra mantība, jānokārto ziņneša pārvietošana līdz ar mani uz izlūki bataljons un vēl dažas citas lietas. pulkvedis-leitnant Celle vēl nebija atgriezies no pulka komandieru kursiem un tā visas lietas izkārtoju ar adjutantu leitnant Zaķi.
        Pie izlūku bataljons pieņemšanas stājos 16. novembrī. Trijās dienās paspēju sīki iepazīties ar bataljons karavīru apmācības stāvokli, jo 17. un 18. novembrī apmācību skati izdarīja divīzijas komandieris . Kā viesis -- novērotājs piedalījās leģiona ģenerālinspektors ģen. Bangerskis, kopā ar leģiona štāba ap-mācības daļas priekšnieku majors Augstkalnu. Bataljona karavīri bija ļoti labi sagatavoti savrupējā un grupas apmācībā, par ko kapteinis Pomrēnam izteicu atzinību. Pomrēns bija tiešām veicis lielu darbu.
        Bataljona pieņemšana notika 18. novembrī pulksten 15.00, reizē noturot arī valsts svētku piemiņas brīdi. Ar nākamo dienu, kura bataljons vīriem bija pirmā brīvdiena visā apmācību laikā Vācijā, pārkārtojām jundas kārtību, padarot to ceremoniālāku  izveidojot laukuma malā lielu ugunskuru (ik vakarus) un izdarot svinīgu karogu nolaišanu.
        Ar to pašu dienu bataljonu, gan vienīgi iekšējām vajadzībām, nosaucām par Tālavas izlūku bataljons, rotas nosaucot (nedaudz mainot, pēc pašu karavīru vēlēšanās, virsleitnants Cubina ievestos nosaukumos, bataljons formējot vēl Brenguļos) 1. par Valkas, 2. — Smiltenes, 3. — Valmieras un 4. — par Burtnieku.
        Reizē ar mani bataljons atgriezās arī latviešu virsnieki — rotu un zemāko vienību komandieri. Rotu komandieri bija: 1. rotā — leitnant Lejiņš, 2. — leitnant Krieviņš, 3. — kadets Vārpiņš un 4. rotā — virsleitnants Makovskis. Bataljona adjutants bija leitnant Rudzītis un sakaru vada komandieris virsnieka vietnieks Briedītis. Bataljons saimniecības virsnieks bija leitnant Zaums un bataljons ārsts-leitnant Dr. Jansons.
         Neilgi vēlāk bataljons ieradās virsleitnants Krūka, kurš stājās pie 3. rota komandēšanas, bet kadets Vārpiņš pārgāja uz 4. rota par smago mīnmetēju vada komandieri."
         Par bataljons turpmākām gaitām Leģiona arhīva vajadzībām virsleitnants Janelsiņš iesniedzis šādu pārskatu:
         (Šajā pārskatā visi vietu nosaukumi uzrādīti vācu valodas rakstībā, tā, kā tas bija minēts tā laika apvidus kartēs. Pārskata lasīšanai izmantojamas visas jau šajā grāmatā agrāk minētās shēmas un kartes.)
         1944. gada decembra mēneša otrajā pusē no Tornas būvju pulkiem ieradās virsleitnants Janelsiņš, kuru iecēla par bataljons adjutantu. Līdzšinējo bataljons adjutantu leitnant Rudzīti bija paredzēts sūtīt uz spēkratu virsnieku kursiem. Bataljons virsnieku sastāvs bija sakomplektēts. Sākās rosīgs apmācības darbs, galveno vērību piegriežot v. un rota kaujas mācībām un kaujas šaušanai. Izkārtoja vairākas paraug mācības, kurās noskatījās visi divīzijas virsnieki. Līdztekus vienību kaujas mācībām adjutants organizēja vadības grupas un sakaru dienesta apmācību, izmantojot arī vien vīra radiostacijas sakariem starp rotām. Visu laiku notika arī virsnieku un instruktoru apmācības bataljons apmērā. Decembra beigās izlūku bataljons un pārējās divīzijas vienības bija tik tālu sagatavotas, ka varēja pilnīgi pāriet uz bataljons mācībām.
         Tad pēkšņi no Berlīnes divīzijā ieradās kāds kaujas apmācību speciālists, vācu SS-Obersturmbannfuehrers Horn, kurš atzina, ka līdzšinējās apmācības neesot bijušas pietiekami labi nostādītas. Viņš izstrādāja jaunu apmācības plānu 10 nedēļām, sākot ar savrupēju apmācību. Tas bija pilnīgi nevajadzīgs darbs un lielā mērā aizkavēja visas divīzijas sagatavošanu par pilnvērtīgu kaujas vienību.
         Vecā gada vakarā bataljons notika instruktoru vada izlaidums, kas deva 32 jaunus, labi sagatavotus instruktorus, līdz ar to stipri uzlabojot instruktoru sastāvu. Teicams bija arī bataljons kareivju sastāvs, kuru caurmēra izglītības līmenis pārsniedza vidējo. Pielika pūles, lai bataljonā atgrieztos karavīri, kuri no 1944. g. jūlija dienām bija iedalīti 34. grenadieru pulkā, bet ne pulka, nedz divīzijas komandiera piekrišana ne- tika saņemta. Rosīga bija bataljons iekšējā dzīve. Rūpīgi izdaiļoja telpu apkārtni, izdeva bataljons laikrakstu un žurnālu, skanēja latviskas dziesmas un vispār latvisks gars mājoja bataljons karavīru vidū. Pēc plāna 1945. gada februāra mēneša vidū divīzijai vajadzēja būt pilnīgi sagatavotai kaujas darbībai. 1945. g. janvāra sākumā inspekcijā no Kurzemes ieradās VI SS-korpusa komandieris SS-Obergruppenfuehrers Krueger's, kurš apstiprināja domu par divīzijas pārvešanu uz Kurzemi februāra mēneša vidū. Tajā pat laikā uz Kurzemi devās 3 saformēti bataljons 19. latviešu grenadieru divīzijas papildināšanai. Tas jo vairāk deva cerības atgriezties dzimtenē un tur cīnīties par savas tautas neatkarību un brīvību.
         Apmācības darbs turpinājās. Karavīri visu laiku tika radināti pie patstāvības kaujas darbībai un izlūkošanas uzdevumu veikšanai. Visas bataljons rotas bija kājniekotas, izņemot 1., kas bija riteņbraucēju rota Smago rotu bija paredzēts daļēji motorizēt. Saņēma spēkratus, bet apmācības nevarēja sākt degvielu trūkuma dēļ. Šoferi bija aizkomandēti uz kursiem.
         Transportam bataljons bija pietiekami daudz zirgu, apbruņojums bija labs un munīciju šaušanas apmācībām netaupīja.
         Pienāca 1945. gada janvāra mēneša vidus. Sākās krievu lieluzbrukums Vislas frontē. Radās šaubas, vai iecerētās Kurzemes vietā nebūs jāsāk cīnīties uz prūšu zemes.
        19. janvārī divīziju nolika trauksmes stāvoklī. Vienībām bija jāatrodas savos novietojumos un pēc pavēles segvārda „Luetzow 01.00" saņemšanas, 4 stundu laikā bija jābūt gataviem atstāt novietojumu. 22. janvārī pulksten 02.00 izsludināja trauksmi. Bataljons sevišķu uzdevumu virsnieku leitnant Rudzīti izsauca uz divīzijas štābu Salisch'ā, : kur viņš saņēma pavēli būt gataviem doties uz Sofienvaldes staciju un uzlādēties ešelonā. Daļu mantu jau nogādāja stacijā. Trembornā meklēja šoferus. Izformēja instruktoru apmācību vadu. 2. rota pārņēma leitnant Bērziņš, jo līdzšinējais rota komandieris leitnant Krieviņu slimības dēļ nevarēja ierindas dienestu pildīt. Bataljons sagatavojās novietojuma atstāšanai, visu laiku nepārtraukti atrazdamies telefoniskos un radio sakaros ar divīziju. Pulkstenis 14.00 saņēma telefonisku rīkojumu nekavējoši uzsākt gājienu kājām uz divīzija komandpunktu Salisch'ā. Turp devās bataljons komandieris turpmāko pavēļu saņemšanai.
         Pulkstenis 14.30 bataljons uzsāka pārgājienu uz austrumiem fronti. Uz fronti bataljons izgāja šādā sastāvā:
         Bataljona komandieris majors Hāzners,
         Bataljona adjutants virsleitnants Janelsiņš,
         Sakaru vada komandieris virsnieka vietnieks Briedītis,
         Bataljona ārsts — leitnant Jansons,
         Bataljona saimn. priekšnieks leitnant Zaļums,
         Vadības gr. komandieris un štāba vseržants kpr. Freimanis, Transporta kolonnas pr-ks virsnieka vietnieks Miesnieks,
         Bataljona štāba instr. un kareivju kopskaits 130.

1. rotas komandieris leitnant Lejiņš,

1. vada komandieris leitnant Rudenis,

Instruktoru un kareivju kopskaits 105.

2. rotas komandieris leitnant Bērziņš,

1. vada komandieris virsnieka vietnieks Egle,

Instruktoru un kareivju kopskaits 87.

3. rotas komandieris virsleitnants Krūka,

1. vada komandieris kadets Sams,

2. vada komandieris leitnant Jurgens,

Instruktoru un kareivju kopskaits 102.

4. rotas komandieris virsleitnants Makovskis,

1. vada komandieris kadets Ķempe,

2. vada komandieris kadets Vārpiņš,

Instruktoru un kareivju kopskaits 171.

Bataljons spēkrati: 1 montieris, 3 kāpurķēžu vilcēji, 1 smagā automašīna, 2 vieglās automašīnas, 5 motocikleti, 2 kāpurķēžu motocikleti, ap 120 zirgu un 60 pajūgu.

Apbruņojums: katrā rotā 15 patšautenes, smagā rotā 4 ložmetēji. Munīcijas apgāde bija pietiekama: viegliem mīnmetējiem 800, smagiem 90 mīnu. Pārtika saņemta vienai nedēļai. Apģērbs trūcīgs: nebija silto virsdrēbju, trūka zeķu, autu un cimdu. Bruņu cepures bija tikai 1. rota, baltā maskēšanās tērpa neviena. Karavīru garastāvoklis bija možs, jo visi juta, ka dodamies veikt kādu noteiktu uzdevumu, lai pēc tam atkal atgrieztos atpakaļ, jo mūsu ceļš ved tikai uz Kurzemi. Ap pulksten 15.00 bataljons komandieris saņēma šādu priekš pavēli:

1. Zitas par ienaidnieku: Skaties Virspavēlniecības ziņojumu. (Šādas ziņas varētu apmierināt kādu armijas komandieri, bet ne atsevišķa bataljons komandieris)

2. Uzdevums: Divīzija ar visiem satiksmes līdzekļiem tiek pārvietota uz Nackel — Bromberg rajonu.

Izlūku bataljons izdarīt pārgājienu līdz Salisch, tur uzlādēties automašīnās un doties uz Nackel, kur stāties pilsētas komandanta, kāda vācu pulkvedis rīcībā un aizturēt ienaidnieku līdz divīzijas pārējo vienību pienākšanai.

Divīzijas komandieris (v.i. pulkvedis Janums) vēl uzlika par pienākumu —neļaut bataljons sadalīt, bet kaujās to ievadīt kā veselu vienību un dod padomu — neļauties vācu komandieru ietekmei. Bataljons piedalīja divīzijas radiostaciju sakaru uzturēšanai un uz bataljons komandieris pieprasījumu dažus prettanku lielgabalus. Pēc bataljons uzlādēšanās automašīnās bataljons komandieris personīgi bija jāziņo divīzijas komandieris par izbraukšanu. Pārgājiens uz Salisch bija diezgan grūts. Ceļš noledojis un slidens, laiks auksts, ap —15 gr. C. Bataljons virzījās uz priekšu ļoti lēnām, jo cilvēki nebija pieraduši nest mugursomas, divriteņi šinīs apstākļos bija tikai par nastu un lielu daļu no tiem nācās salauztus pamest jau pašā sākumā. Daudziem zirgiem trūka pakavu radžu, tāpēc uz slidenā ceļa visgrūtāk klājās vezumniekiem. Sasniedzot Salisch, bataljons komandieris pavēlēja vezumniekiem turpināt ceļu uz Konitz un riteņbraucēju rota doties tālāk Konitz — Nackel virzienā. Pārējās bataljons vienības 22. janvāra vakarā sakāpa 19 automašīnās un pulksten 18.45 bataljons komandieris devās ar ziņojumu pie divīzijas komandieris Te noskaidrojās, ka ienaidnieka tanku smaile atrodas starp Nackel'i un Konitz'u, tas nozīmēja, ka bataljons paredzētais gala mērķis jau atrodas ienaidnieka rokās. Tāpēc bataljons komandieris saņēma jaunu uzdevumu doties cauri Konitz'ai Nackeles virzienā, uzņemt saskari ar ienaidnieku un ar uzbrukumu ieņemt Nackel, kur noturēties līdz divīzijas pārējo spēku pienākšanai.

Vienlaicīgi ar izlūku bataljons pulksten 19.00 ceļā devās arī divīzijas prettanku divizions. Pa ceļam bataljons komandieris mašīnā apbrauca 1. (riteņbraucēju) rotu un uzdeva rota sekot pa gājiena ceļu. Pulkstenis 23.00 bataljons ieradās Konicā, kur tikko bija ieradies arī prettanku divizions komandieris mal. Trēziņš. Viņa kolonna braucot ar vilcējiembija atpalikusi. Bez prettanku lielgabalu atbalsta bataljons komandieris tālāk negribēja doties, jo ziņas par ienaidnieku bija ļoti trūcīgas un ik brīdi varēja sastapties ar ienaidnieka tankiem. Bataljons gan bija 30 tanku dūres, bet nākošā rītā izrādījās, ka pusei no tām trūka degļu. Konicas stacijā bataljons komandieris sastapa divīzijas komandieri, kurš atgriezās no atvaļinājuma. Arī viņš par stāvokli vairāk nekā nezināja.
         23. janvārī pulksten 02.00 izlūku bataljons un prettanku divizions vads atstāja Konicu. Izbraucot no Konicas, pilsētas nomalē bataljons komandieris apturēja kāda vācu patruļa„ kura viņu negribēja tālāk laist, jo ienaidnieks esot tuvu. Pēc bataljons komandieris paskaidrojuma, ka aiz viņa seko vesels bataljons karavīru, vācu patruļa atļāva doties tālāk.
         Pulkstenis 05.00 bez starpgadījumiem bataljons sasniedza Zempelburgu, kur kāds vācu volkšturma bataljons komandieris sniedza pirmās noteiktās ziņas par ienaidnieku. Wandsburga esot mūsu rokās.
         Bataljons izbraucot no Zempelburgas, arvien vairāk pretim plūda bēgļu straumes un juceklīgas karaspēka vienības, reizēm pilnīgi aizsprostodamas bataljons gājiena ceļu. Pulkstenis 06.00 bataljons komandieris un prettanku divizions komandieris ieradās Wandsburgā, kur pēc ilgākas meklēšanas atrada turienes vācu militāro komandantu — majors pakāpē. Izrādījās, ka viņš viens pats atrodas Wandsburgā. Drīz pēc tam šeit ieradās divīzijas štāba SS-Hstuf. Šērs un iekārtoja divīzijas priekšējo ziņu vākšanas punktu. Šis virsnieks arī paziņoja, ka Wandsburgas stacijā esot pienākuši 2 mūsu divīzijas transporta vilcieni, ar kuriem atbraukuši 34. grenadieru pulku II bataljons majors Baloža vadībā un divīzijas sapieru bataljons kapteinis Ijaba vadībā. Ap pulksten 07.00 Wandsburgā ieradās arī izlūku bataljons vienības. Btl, komandieris devās apvidus izlūkošanā. Pie izejas no Wandsburgas pretim nāca latviešu būvpulku karavīri, kuri bez ieročiem atkāpās no Tornas.
         To vidū bija arī pirmais izlūku bataljons komandieris majors Lapainis, kurš pastāstīja, ka krievi ieņēmuši Immenheimu.
         Wandsburgā ieradās arī 34. grenadieru pulka komandieris pulkvedis-leitnant Vīksne, kurš pavēlēja savam II bataljons un sapieru bataljons uzsākt gājienu uz Immenheimu pulksten 08.30. Ceļā devās arī izlūku bataljons Apvidu klāja bieza migla. Pretim nāca bēgļu bari. Ceļa grāvjos gulēja sadragātas mašīnas, salauzti bēgļu rati, krituši zirgi un civiliedzīvotāji. Mēs gājām pretim arvien lielākai postažai. Pusceļā starp Wandsburgu un Immenheimu sastapām 3 vācu virsniekus, kuri nāca no Immenheimas. Viņi pastāstīja, ka Immenheimā esot 3-5 tanki, ap 60 sarkanarmiešu un ap 200 atbrīvoto krievu gūstekņu, kuri esot apbruņoti, kā arī poļu partizāni. Immenheimā viņi bijuši pirms pāris stundām, no kurienes izbēguši. Bijis iespaids, ka krievi pagaidām uz priekšu nenākšot. Viņi bija drusku pārsteigti, kad bataljons komandieris uzdeva viņiem braukt līdzi un būt par ceļvežiem. Šo prasību viņi arī izpildīja, kaut gan divi no viņiem pie pirmās izdevības aizbēga, bet trešais, kāds leitnants, piedalījās uzbrukumā Immenheimai kopā ar 2. rotu un tika ievainots.
         Pulkstenis 11.45 avangards sasniedza Klaras Hoehe. Bija jau pagājusi vesela stunda, kopš satikām pēdējos pretimbraucējus. Pēc ceļvežu norādījumiem vēl gabaliņu varējām braukt. Klarashoehe atstājām prettanku lielgabalus un divīzijas radiostaciju. Bataljons komandieris deva pavēli uzbrukumam.
         Braukšus tuvoties vēl vienu km, pēc tam tieši no mašīnām izvērsties uzbrukumam: pa labi no ceļa 2. rota, pa kreisi 3. rota. Ložmetēju vadam palikt šosejas rajonā un segt abu rotu izvēršanos uz priekšu. Robežas starp rotām — šoseja. Bataljons komandpunkts atradīsies pie šosejas. Bataljons pārsienamais punkts — mājā, kas ceļa kreiso pusē starp Klarashoehe un Immenheimu.
         Uzbrukuma plāns: izmantojot miglu, pārsteidzoši iebrukt pilsētā vienlaicīgi no abām pusēm. Tankus iznīcināt ar tanku dūrēm. Kaujai sākoties prettanku lielgabaliem doties uz priekšu un segt izejas no pilsētas. Pēc pilsētas ieņemšanas sasniegt tās dienvidi malu, kur palikt uz vietas un aizstāvēties līdz pavēlei. Uzbrukuma sākums pulksten 12.00.
         Uzbrukums norisinājās pēc noteiktā plāna. Krievi gan pamanīja mūsu tuvošanos, atklāja nemērķētu uguni no tankiem, šāva arī viņu ložmetēji, bet mūsu vīri darbojās ļoti strauji un jau pulksten 12.30 bataljons komandieris saņēma leitnant Bērziņa ziņojumu, ka 2. rota savu uzdevumu bija izpildījusi. Pēc brīža arī virsleitnants Krūka ziņoja, ka 3. rota savu darbu veikusi. Immenheima bija ieņemta. Piebrauca arī mūsu prettanku lielgabali. Bataljons vienības sakārtojās uz aizstāvēšanos pilsētas dienvidi malā. Bataljons komandieris izsauca ar ziņojumu pie divīzija komandieris Viņš lūdza divīzija komandieris, lai bataljons tālāk šodien uzbrukumā nelaiž, jo vīri bija noguruši ielu cīņās un nepieciešama bija atpūta. Diviziona. komandieris tam piekrita un uzbrukumu pavēlēja turpināt 34. grenadieru pulka II bataljons, ieņemot izejas stāvokli uz mūsu sasniegtās līnijas. Pilsētas tīrīšanu pavēlēja izdarīt sapieru bataljons Izlūku bataljons divīzijas komandieris pavēlēja savākties atpūtā pilsētā un izlikt novietojuma apsardzību. Noskaidrojās, ka ieņemot pilsētu, bijām zaudējuši 12 ievainotos, to vidū agrāk minēto vācu virsnieku — ceļvedi. Krūtīs ievainots bija 2. rota komandieris leitnant Bērziņš. Mūsu guvums bija šāds:
        1. no gūsta izglābti ap 1000 latviešu būvpulku karavīru, kurus krievi bija pārķēruši atkāpšanās gājienā no Tornas;
        2. atbrīvoti krievu rokās kritušie angļi un franči — bij. vācu gūstekņi. To skaitu varēja vērtēt ap 100. Kādam gara auguma anglim bataljons komandieris jautāja, uz kuru pusi viņš labāk gribētu doties. Ne mirkli nedomādams, anglis izšķīrās par vācu gūstu, piezīmēdams, ka ar krieviem esot gana iepazinies;
         3. Atbrīvoti lielāks skaits civilo bēgļu, kurus bija pārsteigušas krievu vienības,
         4. Iegūtas vairākas vieglās un smagās auto mašīnas, viens benzīna tanks ar lielāku daudzumu benzīna;
         5. Saskaitīti vairāk nekā 30 kritušu ienaidnieka karavīru;
         6. Atrasti nošauti vairāki desmiti civilistu un vairāki gūstā kritušie latviešu karavīri;
         7. Saņemti vairāki desmiti gūstekņu.
         Iedzīvotāji bija draudzīgi noskaņoti. Krievu pusē esot pārgājuši daži poļu sarkanie gvardisti, kuri piedalījušies pilsētas aizstāvēšanas cīņās, bet tagad aizbēguši krieviem līdzi. Ar tanku dūri bija trāpīts kāds krievu tanks, kas tomēr palicis kustības spējīgs.
         Pulkstenis 15.00 mūsu vienības nomainīja 34. grenadieru pulka II bataljons Pēc nomainīšanas bataljons novietojās atpūtā pilsētā, izliekot novietojuma apsardzību.
         Vienība atradās trauksmes stāvoklī. Nakts pagāja mierīgi. Vakarā ieradās arī 1. rota, kas bija pārgājienā no Konitzas uz Immenheimu un novietojās atpūtā.
         24. janvārī bataljons komandieris saņēma pavēli ar izlūkošanu nodrošināt 34. grenadieru pulku uzbrukuma kreisās flangu. Uzbrukuma sākums pulksten 08.00 virzienā uz Nackeli. Sasniedzot Brombergas kanāla līniju, palikt uz vietas, no kurienes izsūtīt izlūkošanas patruļas līdz Nackeles - Brombergas ceļam. Izlūkošanas sākums vienlaicīgi ar uzbrukuma sākumu. Labai vienībai uzturēt sakarus ar 34. pulku 3. rota, kas bija pulku kreisā vienība. Sastopoties ar ienaidnieku, to atsviest aiz Brombergas kanāla. Termiņ ziņojumus sūtīt pa radio divīzija štābam ik pēc 2 stundām. Izlūkošanas josla ap 10 km bataljons bija par platu, bet tā kā izlūkošana notika noteiktos virzienos, tad uzdevums tomēr bija veicams.
         Pakāpeniski sasniedzamas nolīdzināšanās līnijas, kuras noteica pāriet tikai uz bataljons komandieris pavēli:
             a) Drenzen - Hauensee,
             b) Suchenheim - Gummenhof - Gūntersfeld,
             c) Brombergas kanāls.
         Sasniedzot gala līniju, novietoties apkārtējās mājās, izliekot novērošanu.
         3. rota izsūtīt izlūkošanu līdz Thure. 2. rota - pa kreisu Brombergas ceļa virzienā, bet pārējām vienībām otrpus Brombergas kanēlim.
         Bataljons karavīru gara stāvoklis bija reti možs. Pēc gūtiem iespaidiem pirmajā kaujas dienā, karavīri redzēja, ka kaujas laukos nemaz tik briesmīgi nav. Visur tikai jāpieiet ar prātu. Bataljons komandieris izvadot vienības izlūkošanā piezīmēja, ka šodiena būs vieglāka par vakardienu un iespējams, ka sadursmes ar ienaidnieku nemaz neiznāks. Par to karavīri sevišķu sajūsmu neizrādīja. Daudzi karavīri no pamestajām vācu noliktavām bija dabūjuši bruņu cepures. No palagiem un galdautiem, ko atrada pamestajās mājās, izgatavoja baltos maskēšanas tērpus. Ar katru brīdi karavīri mācījās vairāk piemēroties kaujas apstākļiem.
         24. janvāris pagāja bez kaujām. Līdz vakaram pavēle bija izpildīta. Bataljons komandpunkts un divīzijas ziņu vākšanas punkts pārvietojās uz Drenzen. Šeit pārvietojās arī divīzijas radio stacija un bataljona pārsienamais punkts. Ap pulksten 18.00 bataljons komandpunkts pārvietojās uz Suchenheimu. Šajā dienā saņēma vairākus izbēgušos krievu gūstekņus, kuri bija paslēpušies vai klīda apkārt pa atstātām mājām. Šos gūstekņus nosūtīja uz divīzijas gūstekņu savākšanas punktu Immenheimā. Nebija vēl pienākuši bataljons vezumi, tāpēc par pārtiku bija jārūpējas pašiem. Vakarā ap pulksten 23.00 bataljons komandieris ieradās 34. grenadieru pulku komandpunkts Herzfeldā sakaru uzņemšanai. No šejienes viņš stājās tel. sakaros ar divīzijas štābu un saņēma no divīzijas Ia šādu pavēli:
         a) bataljons ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas uz Brombergas kanāla līnijas iecirknī starp Hohenbergu (iesk.) un Strelau (iesk.)
         b) izlikt priekš grupas dienvidi no Brambergas kanāla,
         c) izvest izlūkošanu līdz Nackeles - Brombergas ceļam, dienvidi no Brombergas kanāla,
         d) bataljons komandpunkts Gummenhofā,
         e) kaujas sakaru vienības izsūtīt uz 34. grenadieru pulku 3. rota, pie kam sakarus uzturēt nepārtraukti.
         Nakts pagāja mierīgi.
          Pozīcijas ieņēma atbalsta punktu veidā. Priekš grupas izlika savos iecirkņos pāri Brombergas kanēlim: 1. rota pie Josephinen, 3. rota pie Corsen, 2. rota nodrošināja ar vienu vadu ceļa krustojumu ziemeļiem no Gruenbergas. 1. un 3. rota priekšgrupu stiprums - 1 grupa.
         Izlūkošanu veda: 3. rota līdz Thurei, bet 2. rota pa kreiso ceļa virzienā uz Brombergu (līdz pilsētai).
         Pulkstenis 08.00 ieradās bataljons komandpunkts 32. grenadieru pulku sakaru virsnieks leitnant Bergtāls sakaru uzņemšanas. Viņš paziņoja, ka šodien visu bataljons nomainīs 32. grenadieru pulku un ka izlūku bataljons atvilks divīzijas rīcībā sevišķu uzdevumu veikšanai.25. janvārī ap pulksten 10.00 saņēmām pārtiku. Tai pat laikā bataljons ieradās kāda vācu trauksmes rota 86 vīru sastāvā, to starpā 4 virsnieki, visi veci vīri. To apbruņojums bija 50 dažādas sistēmas šautenes ar 20 patronām uz katras. Šī vienība, likās, pilnīgi kaujas nespējīga, tāpēc tai iedeva vēl 12 vācu šautenes un uzdeva novietoties Suchenheimā, kur pildīt garnizona dienestu un nodrošināties pret varbūtējiem ienaidnieka uzbrukumiem no dienvidiem.
         1. rotas komandieris ziņoja, ka Hohenbergā viņa rokās kritis benzīna tanks ar vairākiem 1000 litriem benzīna. Bataljons uzpildīja visas iespējamās rezerves.
         Pulkstenis 14.00 bataljons komandpunkts pārvietojās no Suchenheimas uz Gummenhofu. Pēcpusdienā tur atbrauca arī 1 smagais mīnmetējs ar 90 šāviņiem. Otrs bija palicis ceļā, jo sabojājies vilcējs. Atveda arī daļu vieglo mīnu (ap 300). Nodibināja tel. sakarus ar divīziju. Bataljons komandieris atkārtoti lūdza izsūtīt sapierus sprostojumu darbiem, vai arī izsūtīt sprāgstvielas. Ap pulksten 15.00 bataljons komandpunkts ieradās 32. grenadieru pulku komandieris majors Rubenis ar savu štābu. Pienāca arī pulka 1. rota leitnant Dukāta vadībā un krēslā ieradās štāba rota 32. grenadieru pulku I bataljons bez 1. rota bija ievadīts kaujā Nackel'es virzienā, jo 34. grenadieru pulku savu uzdevumu veica ar grūtībām. Par 32. grenadieru pulku II bataljons ziņu nebija. 33. grenadieru pulku, kuram bija jāieņem aizstāvēšanās pozīcijas pa kreisi no izlūku bataljons, iesaistījies kaujā Bergfeld'as rajonā, t.i., mūsu aizmugurē, kur cīnījās ar krievu spēkiem, kas nākuši no Brombergas, bet pagaidām uz priekšu netika. Kaut gan Nackele jau ieņemta iepriekšējās dienas vakarā, ap to visu laiku risinājās niknas cīņas, kur kauju izcīnīja pastiprināts 34. grenadieru pulku Tikai izlūku bataljons iecirknī vēl valdīja klusums. No rotu komandieriem ienāca pakāpeniski ziņojumi par pozīciju ieņemšanu. 3.rota ziņoja, ka izlūku patruļa sasniegusi Thure, kur novērojusi ienaidnieka transporta kolonnu kustību uz ceļa starp Nackeli un Brombergu. Līdz ar tumsas iestāšanos pienāca ziņojums no 3. rotas komandieris, ka ienaidnieka tanki ielauzušies Schloessen'ā. Mūsu vienības ciemu atstājušas un saviem spēkiem ienaidnieku atsist nevarot. Jāpiezīmē, ka šai iecirknī vismazāk gaidīja tanku uzbrukumu, jo apvidus šeit pozīciju priekšā bija zems un staigns, ar mežu apaudzis, bez tam jāšķērso bija Brombergas kanāls. Sals mūsu aprēķinus bija izjaucis. 32. grenadieru pulku komandieris nodeva izlūku bataljons komandieris rīcībā savu 1. rota, kurai bataljons komandieris pavēlēja ar pretuzbrukumu atgūt atpakaļ Schloessen'u. Pretuzbrukums neizdevās un rota komandieris leitnant Dukāts ievainots atgriezās komandpunkts Nedaudz vēlāk divīzijas komandieris pavēlēja izdarīt jaunu pretuzbrukumu, un to personīgi vadīt 32. grenadieru pulku komandieris majors Rubenim. Arī šis pretuzbrukums bija neveiksmīgs un rota uz priekšu netika, jo nebija iespējams saņemt pienācīgu uguns atbalstu. Vienīgais smagais mīnmetēju vads, kas citkārt būtu vērā ņemama uguns vienība, tagad bija pilnīgi bezspēcīgs. Trūka sakaru līdzekļu novērošanas punkta ierīkošanai un iekārtošanai, un dot uguni tumsā tikai pēc kartes, bija šai gadījumā pārāk bīstami, jo viegli varēja trāpīt savējos, kuri pēc atvilkšanās no ciema atradās kaut kur apvidū.
        Ap pulksten 18.00 3. rota komandieris ziņoja, ka ienaidnieks ielauzies arī Strelau'ā. 2. rota bija atgājusi no ciema un ieņēmusi pozīciju rietumiem no Strelau'as. Ienaidnieka spēki šai vietā virzījās uz ziemeļrietumu, tā tad uz mūsu aizmuguri. Ar pašu 2. rota bataljons komandieris sakaru nebija, jo radio kaut kādu iemeslu dēļ nedarbojās. Bataljons komandieris ziņoja divīzijas komandieris par stāvokli un lūdza paziņot 33. grenadieru pulku komandieris, lai viņš mēģina uzņemt sakarus ar izlūki bataljons, jo ienaidnieka spēki spiedās starp mums. Divīzijas komandieris pavēlēja bataljons komandieris pašam ar 32. grenadieru pulku štāba rota un vācu trauksmes rotu doties uz Strelau un vadīt šī punkta atgūšanu. Bataljons komandieris aizrādīja, ka abas šīs vienības nav kaujas spējīgas, jo štāba rota tikko bija ieradusies komandpunkts pēc pārgājiena, bet vācu trauksmes rota bija kaujas nespējīga vispār. Šie bataljons komandieris iebildumi netika ievēroti. Bataljons komandieris vēlreiz lūdza pēc sapieriem sprostojumu darbiem. Divīzijas komandieris atbildēja, ka pavēle jau dota. Pulkstenis 19.30 bataljons komandieris ar abām piedalītām vienībām devās uz Strelau. Pie Kaethenhof'as viņi nokļuva flankējošā ugunī, kas nāca no Schloessen'as rajona. Vācu trauksmes rota aizbēga un štāba rota atpalika. Pulkstenis 23.00 bataljons komandieris ar atlikušiem karavīriem nonāca 3. rota komandpunkts Šeit pie sevis viņš izsauca 2. rota komandieris Kopēji izstrādāja uzbrukuma plānu: 32. grenadieru pulku štāba rota bija jāatgūst Strelau, bet 2. rota jāatgūst Gruenberg. Veselu stundu bija jānopūlas, kamēr štāba rota karavīriem ieskaidroja, kā jādarbojas nakts kaujā apdzīvotā vietā, jo šī rota kājnieku uzdevumiem nebija sagatavota. Uzbrukuma sākumu nolika 28. janvārī pulksten 02.00.
         Bataljons adjutants komandpunkts atradās nepārtrauktos tel. sakaros ar bataljons komandieris Radio sakarus ar 2. rota neizdevās atjaunot, tāpēc bija jāiztiek tikai ar ziņnešiem. Rotas lūdza munīcijas papildinājumus. Nebija citas iespējas to piegādāt kā nešus. Nakts bija tumša un plosījās sniegputenis. Munīcijas nesēji nebija droši, vai varēs atrast ceļu uz vienībām. Te lielu asprātību un pašaizliedzību parādīja sakaru vada komandieris virsnieka vietnieks Briedītis. Viņš uzveda munīcijas nesējus uz pareizā ceļa, iedeva rokā telefona kabeli, kas veda uz attiecīgo rotu un tādā veidā munīcijas nesēji droši varēja nokļūt galā. Virsnieka vietnieks Briedītis bija vienīgais un neaizstājamais palīgs adjutantam šai naktī: viņš rūpējās par nepārtrauktiem sakariem, pats pārbaudīdams tel. līnijas, organizēja ievainoto nogādi un munīcijas piegādi un pārzināja ziņnešus.
         Pēc pusnakts komandpunkts ieradās 32. grenadieru pulku 2. rota kapteinis Bremšmita vadībā. Adjutants deva rīkojumu šai rota doties uz 3. rota komandpunkts Kaethenhof'ā bataljons komandieris rīcībā.
        Uzbrukumu ievadīja vieglo mīnmetēju uguns brāziens. Šeit piedalījās arī smagais mīnmetējs no Gummenhof'as rajona. Niecīgs bija munīcijas krājums, ko nebija vairs iespējams papildināt, jo divīzija bija atņēmusi tos rezerves krājumus, kas bija atstāti Immenheimā. 32. grenadieru pulku štāba rota uz brīdi atguva Strelau'u, bet ciešot lielus zaudējumus, bija atkal spiesta to atstāt, atvelkoties uz augstumiem ciema rietumiem malā. Mūsu bataljons 2. rota savu uzdevumu izpildīja un bez zaudējumiem atguva Gruenberg'u. 32. grenadieru pulku 2. rota nomaldījās. Tikai vēlā rīta stundā tā ieradās bataljons komandieris rīcībā un pretuzbrukumā nepiedalījās. Rīta gaismā rota nonāca ienaidnieka ugunīs, kur krita rotas komandieris kapteinis Bremšmits. Bataljons komandieris vēl nepaspēja šai vienībai dot kādu uzdevumu, kad saņēma rīkojumu rota sūtīt atpakaļ uz Gummenhofu pulka komandieris rīcībā. Joprojām nebija izdevies uzņemt sakarus ar 34. grenadieru pulku kaujas vienībām pa labi, nedz ar 33. grenadieru pulku pa kreisi. Ar rīta gaismu atjaunojās krievu uzbrukumi. Manīdami mūsu pozīciju vājās vietas, tie vērsa savus uzbrukumus pret mūsu atklātajiem flangiem. Mums nebija iespējams pat izprasīt artilērijas uguni pa apdraudētām un krievu tanku koncentrācijas vietām. Par stāvokli bataljons adjutants nemitīgi ziņoja divīzijas štābam, bet bez cerībām gūt kādu pabalstu. Divīzija. štāba priekšnieks lakoniski pavēlēja tankus iznīcināt ar tanku dūrēm. Krievi, skaidri redzēdami pilnīgu prettanku ieroču trūkumu šai sektorā, bez mazākā riska piebrauca mūsu pozīcijām uz pāris simts metriem, t.i. ārpus tanku dūru sniedzamības attāluma un ar artilēriju un ložmetējiem pēc patikas sadragāja vienu atbalsta punktu pēc otra. Tikai apdzīvotās vietās tanki nejutās droši, jo te vieglāk varēja pielavīties un sagādāt pārsteigumus ar tanku dūrēm. Rīta pusē bataljons komandpunkts ieradās sapieru grupa, bet tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo pārejas pār Brombergas kanālu jau atradās krievu rokās. Adjutants paturēja šo grupu pagaidām savā rīcībā un norīkoja komandpunkts apsardzībai. Vēlāk šīs grupas komandieris tanku granātas ķerts krita. Gaismai austot kaujas darbība atjaunojās visā bataljons iecirknī ar vēl lielāku niknumu. Ap pulksten 09.00 divīzija komandieris pavēlēja atliekt bataljons kreiso spārnu, atvelkot 2. rotu uz Sittigschen'u. Brīdi vēlāk pie komandpunkts parādījās vairāki krievu tanki. Nesastapuši nekādu pretestību tie savus lielgabalu torņus grozīdami apbrauca apkārt Gummenhofas muižas augstajai mūra sētai, bet iekšā nebrauca. Neizšaudami neviena šāviena, tie atkal pazuda. Šai brīdī komandpunkts nebija pat nevienas tanku dūres, tāpēc tankiem iznīcināt komandpunkts būtu nieka lieta. Pilnīgais klusums komandpunkts krieviem laikam likās aizdomīgs un baidīdamies no varbūtējiem nepatīkamiem pārsteigumiem, muižas pagalmā tie baidījās doties. Tie bija izlūku tanki, kuri, uzskatīdami savu uzdevumu par paveiktu, atkal aizbrauca.
        Kauja visā bataljons iecirknī kļuva arvien niknāka un krievi gar mūsu flangiem arvien vairāk dzinās mūsu aizmugurē.
        Pulkstenis 11.00 pienāca divīzijas pavēle nekavējoties atrauties no ienaidnieka un ieņemt jaunu aizstāvēšanās pozīciju, labo flangu pieslēdzot pie Kaethenhof'as 32. grenadieru pulku 1. rotai, tālāk uz augstumu 112 un Guentersfeld. Bataljons komandpunkts — Theresenfeld'ā.
        Kā pirmā atrāvās un atgāja 32. grenadieru pulku štāba rota Tai pavēlēja doties uz jauno komandpunkts Theresenfeld'ā, kur līdz turpmākam rīkojumam bija jāpaliek izlūku bataljons rezervē. Jāpiezīmē, ka šai rota bija atlikuši ap 40 vīru leitnant Apiņa vadībā. Tālāk bataljons komandieris pavēlēja atrauties un atiet 2. rotai un ieņemt pozīcijas no Kaethenhof'as līdz augstumu 112,3. 3. rotai vajadzēja doties virzienā uz Guenterfeld'u. Atraušanās notika zem stipras ienaidnieka kājnieku un artilērijas uguns. Uz jaunām pozīcijām devās vieglo mīnmetēju vads, kuram pozīcijas bija paredzētas Theresenfeld'as rajonā. Sasniedzot augstumu 112, bataljons komandieris novēroja aizdomīgas karaspēka kustības uz augstumiem dienvidi no Reichenhuben'as. Varēja redzēt, ka 32. grenadieru pulku 2. rota bija nogūlusies grāvī apmēram 500 m Dienvidu Austrumos no šiem augstumiem. Noejot no augst. 112 virzienā uz Guentersfeld'u, bija redzams, ka lielāka ienaidnieka kolonna braukšus un jāšus, apmēram 500 vīru stipra, jau izbraukusi cauri Guentersfeld'ai un tuvojās Theresenfeld'ai. Vienlaicīgi Theresenfeld'ai tuvojās bataljons piedalītā 32. grenadieru pulku štāba rota, kura pēkšņi sāka apšaudīties ar ienaidnieku, kas tur jau atradās priekšā. Daļa šīs rota vīru atgāja rietumiem virzienā. Ienaidnieks jau atradās mūsu jaunās pozīcijas aizmugurē. Kā redzams, pavēles devējs nebija skaidrībā par frontes stāvokli. Izlūku bataljons ar piedalītām vienībām bija ielenkts, izlaušanās bija jāsāk nekavējoties. Nebija arī tuvumā lielāka meža, kur varētu paglābties no ienaidnieka tankiem. Izdevīgākais atiešanas ceļš bija uz Michelfelde un tad tālāk uz Immenheimu. Apvidus šeit nelīdzens un izlaušanās darbībai piemērots. Ieradās arī 32. grenadieru pulka ziņnesis un ziņoja, ka ienaidnieks jau ieņēmis augstumus pie Reichenhuben'as, t.i. mūsu jaunās pozīcijas aizmugurē. Bataljons komandieris pavēlēja 32. grenadieru pulku 2. rota nekavējoši uzbrukt ienaidniekam, pasakot, ka izlūku bataljons vienības uzbruks Michelfeldes virzienā.
       Ienaidnieka braucēju kolonna ātri kājniekojās un uzbruka mūsu spēkiem. Krievi novietoja pozīcijās arī vairākus pret lielgabalu, kuri apšaudīja mūs no aizmugures. Šāva arī ienaidnieka artilērija. Plosījās sniegputenis. Spēcīgs kaujas troksnis bija dzirdams arī pa labi un kreisi no mūsu bataljons Tur cīnījās 34. un 33. grenadieru pulki. 34. grenadieru p atgāja uz Immenheim'u. Vadošai grupai izdevās nedaudz ienaidnieku apsteigt un kopā ar bataljons komandieris izlauzties no ielenkuma, bet sedzošie augstumi un nelīdzenais apvidus atšķīra šo grupu no pārējām bataljons vienībām. Šai kaujā ievainoja bataljons komandieris majors Hāzneru, kuram karavīri palīdzēja izkļūt līdz Immenheim'ai. Pulkstenis 16.00 nodevis ziņojumu divīzijas štābā, viņš devās tālāk uz divīzijas pārsienamo punktu Wandsburgā. Pēc izlaušanās no ielenkuma bataljons atliekas sapulcināja Immenheimā.
        Uz brīdi jāatgriežas pie stāvokļa bataljons un 32. grenadieru pulku kopīgajā komandpunktā Gummenhofā. Pa telefonu paziņojis bataljons komandieris divīzijas pavēli par atkāpšanos, bataljons adjutants uzdeva sagatavoties komandpunkts atstāšanai. (Šoferis ar ar bataljons komandieris mašīnu bija jau laikus patvaļīgi aizbraucis.) Šai laikā komandpunkts atradās vēl 4. rota komandieris, kaujas rakstveži, daži ziņneši un bataljons pārsiešanas punkts ar vairākiem ievainotiem, kuri vēl nebija nogādāti uz divīzijas ievainoto savākšanas vietu. Pozīcijā atradās 1 smagais mīnmetējs. Tika doti rīkojumi visu šo vienību evakuēšanas. Kaujas troksnis bija jau dzirdams stipri iesānis aizmugurē. Uzkalnos ap 300 m rietumiem no muižas bija redzamas strēlnieku ķēdes, kas nāca komandpunkts virzienā. Sniegputenī uz reizi nevarēja izšķirt, vai tās bija mūsu atejošās vienības, vai uzbrūkošie krievu kājnieki. Tad pār muižu nobira mīnmetēju granātu lietus. Lielākā daļa mūsu karavīru bija jau komandpunkts muižas ēkā atstājuši un ievainotie novietoti bataljons štāba un divīzija radio mašīnās. Sekoja jauns granātmetēju uguns brāziens, kurā krita viens kaujas rakstvedis — tulks. Vairāki citi guva vieglākus ievainojumus. Majors Rubeni viegli ievainoja zodā. No-vērojot tālskatī, tagad varēja skaidri atšķirt, ka krievi uzbruka komandpunktam ar apmēram divām rotām. 32. grenadieru pulku komandieris nolēma, ka mašīnām ar ievainotiem jāmēģina tūlīt izbraukt Suchenheim'as virzienā, bet pats majors Rubenis ar pārējiem izlūki bataljons un sava pulka karavīriem mēģinās sasniegt mežiņu, kas rietumiem no Gummenhof'as un izmantojot tā aizsegu, atrausies no ienaidnieka. Tiklīdz bataljons adjutants ar štāba mašīnu izbrauca uz ceļa, krievu ķēdes to pamanīdamas, sagūlās sniegā un atklāja šauteņu un automātisko ieroču uguni no apmēram 300 m attāluma. Ar iespējami lielāko ātrumu virsleitnants Janelsiņš dzina mašīnu pa aizputināto ceļu, kas labu gabalu gāja līdztekus pakalnā sagūlušām krievu ķēdēm. Nevienu tomēr neievainoja, tikai pēc brīža kaut kur trāpīta, apstājās mašīna, kuru adjutants novadīja tuvējās mājās aizsegā. Tūliņ klāt bija arī divīzija radio mašīna. Adjutants apturēja to un novietoja ievainotos no savas mašīnas un pavēlēja braukt tālāk. Pats viņš sagaidīja sekojošo 32. grenadieru pulku mašīnu un uz dubļu aizsarga uzmeties aizbrauca tai līdzi. Nebija iespējams iznīcināt štāba dokumentus bojāto mašīnu sadedzinot, jo tādā veidā aizsprostotu vienīgo atkāpšanās ceļu citiem spēkratiem, kas vēl sekoja aiz mums. Nonācis uz Immencheimas — Nackeles šosejas, bataljons adjutants pieteicās 34. grenadieru pulku komandpunkts Par bataljons vēl nekādu ziņu nebija. Šeit noskaidrojās, ka pazudis divīzijas komandieris, kurš bija paredzējis apmeklēt mūsu komandpunkts Gummenhofā. Pēc tam bataljons adjutants devās uz divīzijas pulcēšanās vietu Klarashoehe rajonā. Uz ceļa braucēji sastapa 32. grenadieru pulka komandieris, kurš ar savu kaujas grupu organizēja jaunu aizstāvēšanās pozīciju.
       Pēc majors Hāznera ievainošanas izlūku bataljons komandēšanu 26. janvārī uzdeva SS-Hstuf. Pomrehnam. Bataljons, kas pirms dažām dienām izgāja uz fronti apmēram 600 vīru sastāvā, tagad bija saplacis uz apmēram 250 vīriem. 1. rota bija zaudējusi apmēram 20 °/0, 4. rota — 50 0/0, 3. rota — 60 0/o, bet vissmagāk bija cietusi 2. rota, no kuras bija atlikusi tikai 1 grupa. Krituši vai bez vēsts pazuduši bija daudzi komandieri. Izlaužoties zudumā bija gājuši visi sakaru līdzekļi, vieglie minumetēji un lielākā daļa transporta līdzekļu. Bataljons atliekas pagaidām saformēja vienā rotā virsleitnants Krūkas vadībā, kurai uzdeva aizstāvēt Immenheimu. Vēlāk ieradušos leitnant Lejiņu ar 1. rota atstāja rezervē. Naktī uz 27. janvāri leitnant Lejiņš saņēma uzdevumu izlūkot Herzfeldu, kura atradās 4 km dienvidi no Immenheimas. Šo uzdevumu rota veica. Pēc tam rota uzņēma sakarus ar Joachima kaujas grupu. (Šī bija divīzijai piedalīta kaujas grupa, sastāvoša no kroātiem, jugoslaviem un ukraiņiem.) Pēc uzdevuma izpildīšanas rota atgriežoties uz novietojumu nonāca ienaidnieka tanku un kājnieku ugunī, no kuras rota izkļuva, pārbrienot upi un apejot Immenheimu no austrumiem.
        27. janvārī bataljons saņēma uzdevumu pārvietoties uz Herzfeldu. Bataljons bija paredzēts ieņemt uztverošo pozīciju, lai segtu 34. grenadieru pulku atiešanu. Tā kā paredzētais transports visām bataljons vienībām neieradās, tad virsleitnants Krūka nolēma Herzfeldi sasniegt kājām. Vienību apmēram rotas stiprumā izvērsa abpus Immenheimas šosejai. Tikko vienība bija uzsākusi gājienu, kad no austrumiem puses parādījās krievu tanki ar uzsēdinātiem kājniekiem, kuri pārgāja uzbrukumā. Sadarbojoties ar Immenhofā novietotiem 3 mūsu prettanku lielgabalu, uzbrukumu atsita. Tālāk varēja redzēt, ka austrumiem no Immenheimas atgāja 33. grenadieru pulks un rietumiem no Immenheimas 34. grenadieru pulks. Virsleitnants Krūka, sazinoties ar prettanku lielgabalu komandieris, nolēma Immenheimu atstāt. Atiešana notika bez kaujas, ienaidniekam nemanot. Pēc atiešanas visa 15. divīzija pulcējās Klarashoehe — Wiele rajonā. Te izlūku bataljonu pārformēja 3 strēlnieku rotās. Bataljons pagaidu komandēšanu uzdeva virsleitnants Krūkam, 1. rotas komandieris leitnant Lejiņam, 3. rota kadetam Vārpiņam un 4. rota komandieris kadetam Ķempem Bataljons stiprums šinī laikā bija apmēram 200 vīru. To paļāva majors Rubeņa kaujas grupai un ap pulksten 16.00 tā ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas šosejas Immenheim — Wandsburg rietumiem malā pie Wiele's ciema. Pusnaktī bataljons pārgāja 34. grenadieru pulku komandiera padotībā un saņēma uzdevumu atiet no līdzšinējās pozīcijas un nodrošināt divīzijas atiešanu, ieņemot pozīcijas ezeru spraugā 1 km ziemeļiem no Zabartowo. Jau pārgājiena laikā bataljons iznāca sadursme ar vienu krievu tanku. Tas liecināja, ka ezeru sprauga jau atradās ienaidnieka rokās. Bataljons tika izvērsts rotu trīsstūrī un uzsāka tuvošanos. Netālu no minētās ezeru spraugas vienības saņēma kājnieku un artilērijas uguni.
        Bataljons palika uz vietas un pārgāja uz aizstāvēšanos, aizkavējot ienaidnieka spēku virzīšanos uz priekšu un neļaujot pārraut divīzijas vienīgo atkāpšanās ceļu. Šī bija jau ceturtā negulētā nakts, arī sals pieņēmās. Pulkstenis 08.00 bataljons saņēma pavēli pēc visu divīzijas vienību atiešanas, atrauties un atiet virzienā Runowo. Pēc īsas pusdienas atpūtas Runowo, bataljons pēcpusdienā sasniedza Sypniewo. Bataljons saņēma pavēli ieņemt aizstāvēšanās pozīciju divīzijas atklātā kreisā flangā dienvidi no Seeorf. Pozīcijas ieņemšana notika nakts tumsā. Pa labi gar dzelzceļa malu pozīcijas ieņēma Joachima kaujas grupa.
       29. janvārī pulksten 01.00 izlūku bataljons komandēšanu atkal pārņēma S-Hstuf. Pomrehn's. Viņa adjutants bija leitnant Jurgens. Bataljons bija saņēmis divīzijas komandiera atkārtotu pavēli ieņemtās pozīcijas turēt līdz pēdējam, pat tādā gadījumā, ja kaimiņi pa labi tiktu atsviesti un sakari būtu pārtrūkuši. Pulkstenis 10.00 ienaidniekam uzbrūkot tanku atbalstā uz Sypniewo, atkāpās Joachima kaujas grupa. Ienaidnieks bataljons sektorā darbojās ar jātnieku izlūku patruļām un apšaudīja bataljons rietumiem retu mīnmetēju un pret lielgabalu uguni. Izlūki noskaidroja, ka paceļu, kas ved no Zempelburgas uz Kujan gar bataljons aizmuguri, virzījās lieli krievu spēki: jātnieki, artilērija un kaujas vezumi. Šo kustību novēroja visu dienu. Pēc vēlāk ienākušajām ziņām, ienaidnieks atradās bataljons aizmugurē apmēram 30 km dziļumā. Pulkstenis 17.00 sākās atraušanās. Pa mežu takām, reizēm pilnīgi bez ceļa, bataljons apgāja apdzīvotās ietas. Ceļvedis bija kāds vietējais iedzīvotājs. Sasniedzot Pr. Friedand—Kujan šoseju, bataljons komandieris ar rota komandieriem devās kādās mājas, lai noskaidrotu atrašanās vietu un iegūtu informāciju. Šī pārgalvība gandrīz kļuva liktenīga visam bataljonam. Ieejot pagalmā, pa otru pagalma stūri tur iejāja grupiņa krievu komandieru. Attālums bija apmēram 10 metru. Uz krievu saucienu: savējie, krievi?", mūsējie atbildēja "savējie". Atbildei sekoja vairāki šāvieni un krievi izkrita no sedliem. Tiem drīzi piesteidzās papildspēki un mūsu komandieri atvilkās atpakaļ mežiņā pie savām vienībām. Pēc tam krievi aplenca n aizdedzināja minētās mājas. Tālākais nodoms bataljons bija pāriet Pr. Friedland — Kujan šoseju un pāri ezeriem sasniegt Flatow. Pa šoseju Kujan virzienā virzījās krievu kaujas vezumi un kājnieki. Pēdējam krievu vienībām pabraucot garām, bataljons tika pāri ceļam un turpināja gājienu.
        30. janvārī, rīta gaismā bataljons sasniedza Fridrichsbruch, no kurienes bija redzams, ka līdztekus mūsu gājiena virzienam virzās lielas krievu, vienības. No vietējiem iedzīvotājiem uzzinājām, ka Flatow ir mūsu rokās. Tālāk bataljons devās uz Stewnitz, kur palika atpūtā, izliekot apsardzību. Bataljons komandieris devās uz Flatow uzņemt sakarus. Pulkstenis 18.00 bataljons saņēma pavēli doties uz Flatow, kur solīja atpūtu. Apdraudētais divīzijas stāvoklis atpūtu tomēr nepieļāva. Bataljons saņēma jaunu uzdevumu līdz pulksten 05.00 ieņemt pozīcijas austrumiem un rietumiem no Gursen un nodrošināt divīzijas iziešanu cauri tai, pēc tam segt divīzijas atiešanu uz Jastrow.
        31. janvārī bataljons uzsāka gājienu uz Gursen, ko sasniedza pulksten 03.00. Laikā no pulksten 06.00 līdz 12.00 šeit izgāja cauri divīzijas vienības. Šai laikā bataljons bija vairākas sīvas sadursmes ar ienaidnieku. Pulkstenis 12.30 bataljons saņēma pavēli atiet uz Jastrow. Kad divīzijas pēdējās vienības atstāja Gursen, bataljons komandieris izsūtīja pa ceļu Flatow virzienā bataljons padoto apgādes vienības (Kodinas) vadu. Tas nākot saskarē ar ienaidnieku tika izklīdināts un bataljons par ienaidnieka tuvošanos netika brīdināts. Bataljons štābu pārsteidza Gursenā iebrukušā ienaidnieka priekš rota. 3. un 4. rota nonāca kritiskā stāvoklī, jo ienaidnieks nogrieza tām atiešanas ceļus. 1. rota tuvcīņā izdevās apturēt krievu tālāko virzīšanos uz priekšu un apiešanas mēģinājumus no labās puses. Tā 3. un 4. rota radās iespēja atrauties un pievienoties pārējam bataljons Nonākot Jastrowā, karavīri saņēma kārtējo uzturu un naktī varēja izgulēties.
        1. februārī pulksten 12.00 bataljons saņēma jaunu uzdevumu. Divīzija bija ielenkta un tās vadība bija nolēmusi izlauzties uz ziemeļiem. Krievi bija novietojušies augstienē ziemeļiem no Jastrow. Nesekmīgs bija bijis vācu 59. pulka mēģinājums padzīt krievus no šīs augstienes un atbrīvot ceļu. Šis uzdevums tagad bija veicams izlūku bataljons Uzbrukuma atbalstam piedalīja 2 artilērija baterijas kopsummā ar 10 šāviņiem. Bez tam bataljons bija padotas arī 1 vācu kājnieku un 1 vācu mīnmetēju rotas, kuras kaujās gan tiešu dalību neņēma. Uzbrukums sākās pulksten 14.00. Bataljons uzbruka abpus Jastrowas—Flederbornas dzelzceļam. Sīvās cīņās bataljons karavīri izrādīja vislielāko varonību un uzupurēšanos. Augstieni aizstāvēja kāds krievu pulks. Viņu pusē bija arī daudz lielāks materiālais pārsvars: vairāki zenīta un prettanku lielgabali, kā arī spēcīgs artilērija un mīnmetēju pabalsts. Ienaidnieks izrādīja pilnīgu nāves nicināšanu un katrs mazākais paugurītis bija jāieņem tuvcīņā. Līdz pulksten 18.00 uzdevums bija veikts. Šīs cīņas bija prasījušas ļoti smagus upurus. Bataljons bija saplacis uz apmēram 70 vīriem. Par šinī kaujā izrādīto varonību vēlāk apbalvoja daudzus bataljons karavīrus. Ar dzelzs-krusta I šķ. apbalvoja virsleitnants Krūku, bet leitnant Lejiņu ar I un II šķ. Neievainoti bija palikuši tikai 2 bataljons virsnieki. Krieviem šai kaujā bija krituši ap 100 vīru, to vidū 1 pulkvedis un 1 majors Iegūti 2 — 7,5 cm lielgabali, 7 — 4,5 cm prettanku lielgabalu un 1 — 4,5 cm garstobra prettanku lielgabals, 2 zenītložmetēji un liels vairums kājnieku ieroču. Kaujas laukā krievi pameta daudz sakaru līdzekļu. Ienaidniekam atņemto kara materiālu ziņā, šis bija vislielākais ieguvums izlūku bataljons vēsturē.
        2. februārī pulksten 02.00 bataljons nomainīja un līdz pulksten 10.00 tas atpūtās Jastrowā. Šajā dienā pulksten 12.00 sāka gājienu uz ziemeļiem visa divīzija. Par gājiena priekš rotu nozīmēja izlūku bataljons Apm. 2 km no Fledebornas bataljons uzdūrās ienaidnieka spēkiem. Bataljons saņēma uzdevumu izsist ienaidnieku no augstienes starp dzelzceļu un Flederbornu. Uzdevumu izpildīja. Šai kaujā un sekojošās sadursmēs naktī no 2. uz 3. februāri bataljons karavīru skaits samazinājās uz dažiem 10 vīru un līdz sastāva atjaunošanai bataljons kā atsevišķa vienība kaujās vairs nepiedalījās.

BATALJONA PĀRFORMĒŠANA

       8. februārī izlūku bataljons komandieris majors Pomrehn's ieradās Sophienvaldē, kur no Feldersatz bataljons izvēlējās bataljons komandējošo sastāvu, saņēma ieročus, nedaudz veļas un citus ietērpa priekšmetus. Uz izlūku bataljons pārskaitīja šādus virsniekus: virsleitnants Šnitku, virsleitnants Segli, leitnant Puriņu, leitnant Balodi, leitnant Štaueru, virsleitnants Pulksteni. Krumensee jau atradās divīzija Jēgeru rota ar leitnant Neilandu, leitnant Liepnieku un leitnant Donath'u (vācietis), kuru ieskaitīja izlūku bataljons.
        9. februārī izlūku bataljons saformēja jaunā sastāvā ar 2 strēlnieku rotām, 1 smago rotu, izlūku vadu, bataljons štābu un trosu, kas atradās 30 km no Konitzas. No veciem izlūkiem bataljons vēl bija palikuši virsleitnants Janelsiņs, pārvaldes virsnieks leitnant Zaļums, leitnant Jurgens, ieroču virsnieks leitnant Rozenbergs, virsnieka vietnieks Rozenbergs, kadets Kļumka, nedaudzi instruktori un kareivji, kopā 76 vīri. Papildinājumus vēl saņēma no 34. grenadieru pulka un Tornas būvju pulkiem. Karavīrus jaunformējamām bataljons no būvju pulkiem uzaicināja pieteikties brīvprātīgi.
        Komandējošais sastāvs tagad bija šāds: 1. rota komandieris virsleitnants Šnitkus. I vada komandieris leitnant Balodis, II vada komandieris leitnant Puriņš, III vada komandieris bija paredzēts kadets Kļimka, bet vadu nesaformēja. 2. rota komandieris leitnant Donath's (SS-Ustf.), I vada komandieris leitnant Štauers, II vada komandieris kadets Lazdiņš. Smago rotu komandēja virsleitnants Neilands. Vieglo mīnmetēju vadu leitnant Liepnieks, smago granātmetēju vadu virsnieka vietnieks Vijārs. Izlūku vadu komandēja leitnant Saliņš. Šis vads ietilpa smagajā rotā, apvienoja izlūkus un snaiperus, bet uzdevumus saņēma no bataljons štāba.
        Strēlnieku rotu stiprums bija 96-102 vīru un 9 patšautenes katrā. Sakaru līdzekļi — ziņneši. Kaujas vezumi — 2 munīcijas rati, 2 pārtikas rati un 1 lauku virtuve. Smagajā rotā apmēram 80 vīru (bez izlūku vada), 1 smago granātmetēju grupa, 2 vieglo granātmetēju grupas, ložmetēju vads ar 2 patšautenes uz ložmetēju balstiem un vadības grupa. Sakaru līdzekļi — ziņneši un 2 raitnieki. Transports: 4 munīcijas rati, 2 pārtikas rati un lauku virtuve. Bataljons štābs — 18 vīru, 1 „švimvāģis", 1 motociklets, 2 velosipēdi, 2 raitnieki, 2 vieglie pajūgi, 2 munīcijas rati, 2 telefona aparāti un 1 smagā mašīna.
        Virsleitnants Seglis un virsleitnants Pulkstenis palika rezervē pie bataljons trosa, kuram bija jāierodas Krumensee.
        10. februārī rotas papildināja ieročus, munīciju un tērpa priekšmetus. Cilvēki bija kaujās noguruši, nozaudējuši mantas un satiksmes līdzekļus, nebija saņēmuši apgādi un cietuši smagus zaudējumus.
        Pulkstenis 10.00 bataljons saņēma pavēli pēc 2 stundām uzsākt gājienu uz Wordel sādžu, apmēram 2 km ziemeļrietumi no Kamin, kur palikt atpūtā un gaidīt turpmākos rīkojumus. Pārgājiena garums apmēram 40 km. Laiks skaidrs, bet atkusnis. Wordel sasniedza pulksten 01.00 naktī.
        11. februārī pienāca pavēle bataljons novietoties naktsmītnē Kamin. Kaujas tross palika Wordelē. Bataljons tagad bija piedalīts 33. grenadieru pulku, kas atradās kaujas saskarē ar ienaidnieku dienvidu austrumos no Kamin. Pa kreisi atradās vācu vienības, bet pa labi 34. grenadieru pulks. Ienaidnieks apšaudīja pilsētu ar smagiem granātmetējiem un spiedās uz Kamin ezera dienvidi galu.
        12. februārī pulksten 02.00 izsūtīja 2. rota aizpildīt spraugu, kas radās starp 33. grenadieru pulku un vācu daļām apmēram 1 km ziemeļiem no pienotavas. Izsūtītais izlūku vads, kuram bija uzdots noskaidrot, kur atrodas 33. grenadieru pulka kreiso spārns un cik tālu ienaidnieks ievirzījies minētajā spraugā, bija atgriezies un ziņoja, ka leitnant Saliņš ar vienu grupu virzoties gar pienotavu uz ZA apmēram 1,5 km, aiz tās uzdūries krievu posteņiem, tad pagriezies pa labi un uzņēmis sakarus ar 33. grenadieru pulka kreisā spārnu pie pienotavas. Tur atradusies arī kāda vācu grupiņa, bet stacijas rajonā pozīcijas ieņēmusi 33. grenadieru pulku rota. Pulkstenis 04.00 1. rota saņēma uzdevumu izvirzīties uzkalnos aiz pienotavas un tos noturēt, uzņemt sakarus ar 2. rota un 33. grenadieru pulku kreisā spārnu. Smagā rota novietojās klostera rajonā. 1. rota sasniedza staciju, kas atradās zem ienaidnieka granātmetēju uguns un tur saņēma ziņu, ka tagad pienotavā nocietinājies ienaidnieks. Virsleitnants Snitkus nolēma krievus no pienotavas izsist. Pārejot dzelzceļu apmēram 200 m no pienotavas, rota saņēma stipru automātisko ieroču uguni un palika ceļa grāvī uz vietas. I vads ar triecienu mēģināja krievus no pienotavas izsist, bet pēc divreizēja mēģinājuma tas neizdevās. Pa to laiku ienaidnieks divas reizes pārnāca pretuzbrukumā II vadam, bet to atsita. 33. grenadieru pulku rota atgāja uz Kamin, bet 1. rota sajukusi devās atpakaļ uz staciju, pametot pie pienotavas 7 kritušos un 3 smagi ievainotus. Vieglāk ievainoti bija 7 karavīri. Ejot triecienā bez vēsts bija pazudis kadets Kļumka. Ātrumā saformēja 2 kaujas grupas mazākā sastāvā. 15 kareivji ar 2 patšautenes. palika stacijas atsevišķo ēku rajonā, bet lielākā grupa virsleitnants Šnitkus vadībā pie upītes pļavā, pa kreiso no šosejas. Mazāko kaujas grupu komandēja leitnant Puriņš. No mājās esošās veļas pagatavoja maskēšanās pārvalkus un no segām ierīkoja blendēs. Pulkstenis 12.00 zem stipras granātmetēju uguns, stacijā ielauzās krievi, kur uzstādīja savus protat lielgabalus. Sekoja 3 ienaidnieka tanku uzbrukumi, kurus atsita 100 metros no atbalsta punkta. Atsevišķas ēkas dega. Klostera rajonā jaunas pozīcijas ieņēma vācu vienības un 2. rota, kura rīta ausmā bija atgriezusies Kaminā, nesasniedzot savu mērķi. Pulkstenis 15.00 vienības saņēma pavēli atiet naktsmītnēs uz Kamin. Dienas uzdevums visumā bija veikts. 1. rota zaudējumi: leitnant Balodis viegli ievainots, kadets Kļimka pazudis, 7 vīri krituši, 10 ievainoti. Saņemts 1 poļu nacionālās armijas gūsteknis ar zirgu un kamanām, kurš no sākumā likās nekā nesaprotam, jo jautāja krievu valodā. Kad atradās kāds poļu valodas pratējs, viņš pastāstīja, ka viņš esot artilērijas sakarnieks un viņam bijis uzdots iekārtot artilērija priekšējo novērošanas punktu. Jāpiezīmē, ka ar poļu nac. armijas vienībām mēs sastapāmies kaujās pie Flederbornas. Viņu karavīri bija tērpti poļu uniformās, bet apbruņoti ar krievu ieročiem. Toreiz saņemtie gūstekņi stāstīja, ka viņu vienība esot nosaukta Sikorska vārdā. 34. grenadieru pulku vienības bija saņēmušas šos gūstekņus iebrūkot Flederbornā. Mūsu tagadējais gūsteknis stāstīja, ka Zempelburgas rajonā esot savilktas lielas artilērija un tanku vienības, kas gatavojoties uzbrukumam. Pēc nopratināšanas gūstekni nosūtīja uz divīzijas štābu.
        Kaminā katru apgaismotu vietu apšaudīja paki un granātu metēji. Kaujas tross no Wordel aizbrauca uz Rosenfeldi. Rotu rīcībā palika 1 pajūgs, bet smagai rotai un ambulancei 3 pajūgi.
        13. februārī ienaidnieka loks ap Kaminas pilsētu bija jau savilcies. Pēc pusnakts bataljons saņēma uzdevumu atsviest atpakaļ ienaidnieka spēkus, kas ienākuši starp 33. grenadieru p .un 34. grenadieru pulku un uzņemt sakarus ar 34. grenadieru pulku vienībām. Uzdevums bija jāveic naktī bez artilērija un citu smago ieroču pabalsta. Apsvēris stāvokli, bataljons komandieris redzēja, ka šāds uzdevums mūsu vājinātam bataljons nebija pa spēkam, tāpēc viņš kopā ar bataljons adjutantu nekavējoši devās uz divīzija štābu un stingri uzstādamies atteicās šādos apstākļos uzdevumu pildīt, apzīmēdams to par nelietīgu dzīvā spēka izšķērdēšanu. Jāatzīst, ka divīzija štābā bija jūtams saprātīgas vadības trūkums.
        Bataljons komandieris arī panāca uzdevuma atlikšanu uz rīta ausmu ar artilērijas pabalstu. Uzbrukuma sākumu nolika pulksten 07.00. Vienai mūsu divīzijas artilērija baterijai, kas atradās Wordel rajonā, un vienai vācu artilērija baterijai bija jāpabalsta bataljons uzbrukums pēc tā komandieris norādījumiem. Nekavējoties uzņēma sakarus ar attiecīgiem baterijas komandieriem. Bez grūtībām vienojāmies par uzdevuma pildīšanu un sakariem ar pašu divīzija baterijas komandieris kapteinis Piksi. Viņš gan aizrādīja, ka daudz munīcijas viņa rīcībā neesot, bet iespējamo atbalstu viņš apsolīja un deva līdzi priekšējo novērotāju ar radio sakariem.
        Pavisam grūti bija vienoties ar vācu rota komandieris un viņš pieņēma mūsu bataljons atbalstīšanu tikai kā papildus uzdevumu. Kādu leitnant viņš deva bataljons līdzi par priekšējo novērotāju.
        Īsi pirms gaismas iestāšanās bataljons izgāja šādā kārtībā: 2. rota, 1. rota, bataljons štābs, 33. grenadieru pulku sakaru grupa un smagā rota Gājiens virzījās lēcienveidīgi upītes gravas aizsegā, kas tek ziemeļiem no Kamin. Gar kraujas dienvidi malu gāja sānu apsardzības priekšgrupa ar novērošanas uzdevumu. Pēkšņi no kādas viensētas priekšgrupa saņēma spēcīgu uguni. 2. rota pārgāja uz aizstāvēšanos mežmalā, bet 1. rota saņēma uzdevumu ar 1 vadu krievus no viensētas izsist. Smagā rota ar ļoti aprobežotu munīcijas daudzumu atbalstīja uzbrukumu. Uz brīdi izdevās viensētu ieņemt, bet kad pretuzbrukumā izbrauca 3 krievu tanki ar uzsēdinātiem kājniekiem, vadu no viensētas izsita. Šeit ievainoja leitnant Balodi. Arī 1. rota bija spiesta pāriet uz aizstāvēšanos meža malā. Bataljons komandieris izprasīja pa viensētu artilērija uguni. Nokrita kādi piešaudes šāviņi, bet tālāka uguns izpalika. Sakarus ar artilēriju vairs neizdevās atjaunot, jo novērošanas punkts neatbildēja. Uz novērošanas punktu sakaru atjaunošanai izsūtīja leitnant Jurgenu, kurš vairs neatgriezās pie bataljons Izlūku vads, kas bija izsūtīts pa labi no 2. rota Wittkau virzienā sakaru uzņemšanai ar 34. grenadieru pulku, atgriezās un ziņoja, ka sakarus nav izdevies uzņemt, jo ienaidnieks, apmēram rotas stiprumā, iespiedies starp mums un 34. grenadieru pulku Sadursmē ar ienaidnieku bija 1 kritis un 2 ievainoti.
        Krievi sāka apiet bataljons no kreiso puses un spiedās iekšā mežā. Vairākas vienības jau pārgāja upītes gravu un nonāca mūsu aizmugurē. Bija redzami arī vairāki tanki. Bataljons komandieris par stāvokli nosūtīja ziņojumu 33. grenadieru pulku komandieris Ilgāku laiku notika abpusēja uguns kauja. Krievi vēl vilcinājās tieši pāriet uzbrukumā, jo viņiem nebija īstas skaidrības par mūsu spēku lielumu, bez tam bataljons atradās meža aizsegā. Tomēr ar katru brīdi bataljons stāvoklis tuvojās ielenkumam. Bija skaidrs, ka savu uzdevumu izpildīt nevarējām, jo solītā smago ieroču atbalsta nebija. Skaidri bija redzams, ka šai stāvoklī cita atrisinājuma nebija, ka mēģināt atiet atpakaļ uz Kamin pie 33. grenadieru pulku Tomēr bataljons komandieris vilcinājās pieņemt šādu lēmumu, jo uz spēles bija vācieša komandiera gods. Bataljons komandieris pats bija noraidījis divīzijas pavēli uzdevumu veikt tumsā un pieprasījis smago ieroču pabalstu, bet nu iznāca, ka arī tagad uzdevumu nevarēja veikt. Bataljons adjutants pieteicās sameklēt artilērijas novērotājus. Patiesībā adjutanta nodoms bija vienlaicīgi noskaidrot labākās iespējas izkļūt no draudošā ielenkuma. Ne artilērija novērotājus, nedz agrāk izsūtīto leitnant Jurgenu viņš nesastapa, bet gan noskaidroja, ka pa šauru meža stigu varēja nokļūt līdz upītei, kuru izdevīgi varēja pārbrist kalna un līkuma aizsegā. Atgriezies pie bataljons komandieris, adjutants nāca ar priekšlikumu kā iespējami mazākiem zaudējumiem varētu atiet, kamēr tas bija vēl iespējams. Bataljons komandieris priekšlikumam vilcinādamies piekrita.
        Pa to laiku krievi jau bija ienākuši mežā bataljons kreiso flangā. Atraušanos pavēlēja izdarīt pakāpeniski un visa bataljons atiešanas segšanu uzdeva 1. rotai. Atiešanas virzienā izsūtīja izlūku vadu atiešanas ceļa izlūkošanai. Krievi, manīdami mūsu nodomus, mēģināja mums sekot pa pēdām, bet virsleitnants Šnitkus tos turēja pienācīgā attālumā. No sākuma atkāpšanās izvērtās bēgšanā un karavīri, izmantodami izdevīgo meža aizsegu, iespējami ātri centās nokļūt drošībā.
         Atraušanās ieilga, jo ievainoto pārvešana gāja lēnām. Vieglāk ievainotie gāja paši, bet smagi ievainotos pārveda munīcijas ratos, ar kuriem braukšana bez ceļa bija ļoti apgrūtinoša. Kad bataljons pēdējās vienības brida pāri upei, krievi kreiso spārnā bija pienākuši tik tuvu ar saviem granātmetējiem, ka skaidri bija dzirdamas komandas. Kā pēdējais, savu uzdevumu godam izpildījis, atrāvās un atgāja virsleitnants Šnitkus.
         Otrā upes krastā bataljons sapulcējās un novietojās aizsegā mežiņā, kādas viensētas tuvumā, lai sakārtotos un nedaudz atpūstos. Priekšā pāris kilometros bija redzama Kamina. Pilsēta dega, ap to notika smagas cīņas. Izlūku vads gar upes krauju bija aizgājis pilsētas virzienā. To no meža puses bija pārsteigusi kājnieku uguns, kur kritis klusais cīnītājs un apbrīnojami veiksmīgais šāvējs virsnieka vietnieks Abele. Mežā, sedzot atkāpšanos, krita arī leitnant Rudenis. Ap pulksten 15.00 bija redzams, ka pa kreiso no bataljons kādos 500 m no meža izjāja krievu patruļa un ieslīpi virzīdamās garām bataljons, devās Wordel virzienā. Pozīcijā norīkoja pāris pat šauteņu un, pielaižot patruļu izdevīgā šaušanas attālumā, tās atklāja uguni. Izcēlās pilnīgs apjukums ienaidnieka rindās, lielākai daļai krītot par upuri mūsu lodēm. Pēc brīža pa bataljons novietni sāka līt granātu lietus, tas nozīmēja, ka bijām atklāti. Pirmajā uguns brāzienā bija kritis kāds 2. rota vada komandieris — vācietis. Bija jāmēģina tikt atpakaļ uz Kamin, kur pievienoties 33. grenadieru pulkam. Lauks līdz šosejai un pilsētai bija pilnīgi atklāts. Tad pēkšņi kā uz pavēli, starp mums un ienaidnieku nolaidās sniegputeņa plīvurs. Izmantodami šo dabas labvēlību, mēs pārgājām atklāto lauku bez zaudējumiem.
         Nonākot pie ceļa, bataljons novietojās tuvējo māju aizsegā, bet bataljons komandieris ar adjutantu devās uz 33. grenadieru pulku komandpunkts pieteikt savu ierašanos. Plkv. Janums pašlaik bija sasaucis pie sevis vienību komandierus un atdeva pavēli par izlaušanos no ielenkuma. Viņš bija priecīgi pārsteigts, par izlūku bataljons atgriešanos, jo viņam bija ienākušas ziņas, ka bataljons ielenkts un pilnīgi iznīcināts. Bez tam bataljons varēs piedalīties pie izlaušanās no ielenkuma, kas nolikts pulksten 17.00. Pulka komandieris īsumā pastāstīja, ka esam pilnīgi ielenkti, jo arī Wordelē ir krievi. Divīzijas pavēle esot turēties līdz rīkojumam, bet munīcija esot izšauta un viņš, pulka komandieris, atbildot par saviem karavīriem un savas rīcības sekām.
         2. rota norīkoja majors Lazduzieda rīcībā, kurš ar savu bataljons uzbruka uz Wordel. 1. rota bija jānodrošina labais flangs, bet smagā rota norīkoja uguns atbalstam. Izlaušanās notika samērā viegli, jo ienaidnieks vēl nebija paspējis nostiprināties ieņemtās vietās. Pēc īsas cīņas krievi aizdedzināja Wordel un to atstāja.
        Pēc izlaušanās izlūku bataljons sedza visu kopējo atkāpšanos uz Schlochau. Cilvēki bija pārguruši un gāja snauzdami. Ap pulksten 03.00 bataljons sasniedza Schlochau.
        Noskaidrojās, ka divīzija komandpunkts atradās apmēram 8 km attālajā Bischofswalde sādžā. Tur ierodoties izrādījās, ka nebija vietas, kur apmesties un tā bataljons devās tālāk uz 5 km. attālo Buschwinkel. Te bataljons novietojās izkaisīts plašākā apkārtnē.
         15. febr. ieradās kaujas tross, ko Rozenfeldē bija pārsteiguši krievi. Zaudēti bija 2 pajūgi. Tās pašas dienas vakarā sasauca vienību komandieru sapulci divīzijas štābā. Divīzijas vadību pārņēma jaunais divīzijas komandieris SS-Oberfūhrer's Burk. Viņš ļoti varonīgi solījās pacelt divīzijas disciplīnu un kaujas spējas. Sapulce beidzās ar vārdiem: „Katru virsnieku, kurš kareivjiem neprasīs cīnīties līdz pēdējam, vai kuru vienības nometīs ieročus, — nošaus. " Klusējot virsnieki izklīda. Ar šādiem draudiem iebiedēt mūs nevarēja, jo ne mēs bijām pametuši ieročus un bēguši, bet tās bija vācu armijas atliekas un dažādas salasītas vienības, kas daudzkārt aizbēgušas un atstājušas mūs vienus, līdz bijām nokļuvuši ielenkumā.
         Bataljons zaudējumi bija diezgan smagi. Puse bija saaukstējusies un ar noberztām kājām. Transporta līdzekļu, uztura, un munīcijas nebija. Pulkstenis 21.00 notika virsnieku sapulce pie bataljons komandiera. Rotu komandieri ziņoja par stāvokli. Uzdeva no bataljons sastādīt vienu kaujas spējīgu rotu, kuru labi apbruņoja. Šo rotu uzdeva formēt un komandēt virsleitnants Šnitkum. Apzinoties karavīru bēdīgo veselības stāvokli, virsleitnants Šnitkus paziņoja, ka kaujas spējīgu rotu viņš pašlaik saformēt nevar, tāpēc atteicās no tās komandēšanas. leitnant Donath's bija slims un arī pārējie virsnieki, atcerēdamies divīzijas komandiera draudus — atteicās. Tad rotas komandēšanu uzņēmās pats SS-Stubaf. Pomrehn's. Par vadu komandieriem viņš izvēlējās virsleitnants Šnitkus, leitnant Saliņu un leitnant Štaueru. Pārējiem kopā ar slimiem kareivjiem bija jārok ierakumi.
         16. februārī notika ārsta apskate, kurā bataljons ārsts bez kautrēšanās vairāk nekā pusi no visa bataljons atzina par slimiem un kaujas nespējīgiem.
         17. februārī notika kaujas rotas un trosa formēšana. Leitnant Štauers saslima un par II vada komandieris kaujas rotā nozīmēja leitnant Puriņu. Pulkstenis 22.00 kaujas rotu ar smagām mašīnām pārveda uz Landeck II rajonu.
         18. februārī Landeck II ieradās bataljons štābs un novietojās mežniecībā. Pulkstenis 18. kaujas rota saņēma pavēli nomainīt 33. grenadieru pulku 3. rotu, kura atradās pozīcijās uz upes krasta. Pa kreiso atradās kāda vācu rota, pa labi kaimiņu nebija. Ienaidnieks bija pasīvs.
         Nomaiņa noritēja bez traucējumiem. Pēc 24 stundām rotu atkal nomainīja kāda 34. grenadieru pulku vienība.
         20. februārī bataljons štābs ar kaujas rotu pārcēlās uz atsevišķām viensētām apmēram 3 km rietumiem no Peterswalde. Šeit no bataljons trosa ieradās atspirgušie karavīri un arī Buschwinkelē palikušās grāvraču vienības.
         21. februārī saformēja bataljons 2. un smago rotu, pagaidām ar 1 ložmetēju vadu. 1. rotu atkal komandēja virsleitnants Šnitkus, 2. rotu leitnant Donath's, smago rotu — virsleitnants Pulkstenis, ložmetēju vadu — leitnant Liepnieks. Virsleitnants Neilands palika bataljons štāba rīcībā.
         22. februāris bija atpūtas diena.
         23. februārī notika bataljons komandieru maiņa. Par jauno bataljons komandieri nāca SS-Ostuf. Schūtze (vācietis).
         24. februārī izlūkoja varbūtējās pozīcijas.
         25. februārī pulksten 08.00 Konitzas virzienā pēkšņi bija dzirdams stiprs kaujas troksnis. Sazinoties ar 33. grenadieru pulku komandpunkts izrādījās, ka pulka iecirknī viss mierīgi. Pret vakaru sāka plūst atpakaļ franču brigādes daļas, vēlāk arī vācu vienības. Pulkstenis 16.00 bataljons saņēma uzdevumu segt 33. grenadieru pulku atklāto flangu pie Ludwigshof, 4 km austrumiem no Petersvalde. Šī vieta bija jānotur līdz 26. februārim pulksten 04.00.
         No pretim nākošiem vāciešiem ievāktās ziņas liecināja, ka ienaidnieks atrodās vēl apmēram 5-6 km no Ludwigshof. Nonākot pie Ludwigshof, bataljons palika uz vietas aizsegā. Virsleitnants Šnitkus ar vadu komandieris leitnant Puriņu, kadets Pudņiku un seržants Liepiņu devās izlūkot pozīcijas. Kad II un III vadiem pozīcijas bija izlūkotas, virsleitnants Šnitkus ar leitnant Puriņu sasniedza ciema ziemeļiem galu. Te viņi sadūrās ar krievu patruļu apmēram 2 grupu stiprumā. Kaut gan apšaudīšanās notika no dažu soļu attāluma, abi virsnieki neievainoti ieradās bataljons komandpunkts Tai pašā laikā pa ceļu tuvojās kāda slēgta kolonna. Vakara krēslā nevarēja izšķirt, vai tie ir krievi, vai vācieši. Pirms kāda brīža kāda vācu grupiņa garāmejot ziņoja, ka viņi esot pēdējie. Tā tad pēc apstākļiem spriežot, šai kolonnai vajadzēja būt krieviem. Bataljons komandieris bija noteicis uguni atklāt tikai pēc viņa pavēles. Kad uz saucieniem no kolonnas neatbildēja, bataljons komandieris pavēlēja patšautenes izšaut kārtu ceļa virzienā pār nācēju galvām. Tagad noskaidrojās, ka tie tomēr bija vācieši.
         Tūliņ aiz vāciešiem sekoja krievu uzbrūkošās vienības. Izcēlās apjukums, jo tumsā bija grūti izšķirt bēgošos vāciešus no uzbrucējiem krieviem. Ienaidniekam izdevās ielauzties ciemā. Prettriecienā devās 1. rotas I vads ar leitnant Puriņu priekšgalā. Sādžas iztīrīšana veicās lēni, bet apmēram pēc stundas tā bija paveikta. Tuvcīņas ievainoja 3 kareivjus un 2 grupu komandierus, bet vieglāk leitnant Puriņu. Pirmo reizi krieviem iebrūkot ciemā bija kritis kadets Pudņiks. Krievi turpināja uzbrukt platā frontē abpus ciemam. Pa labi viņu uzbrukumus atvairīja leitnant Liepnieka ložmetēji, bet pa kreisi krievi sasniedza ciema dienvidi galu un to aizdedzināja. Ciemu nācās atstāt.
         Atvilkšanās izdevās un mežmalā noorganizēja drošāku aizstāvēšanos. Ilgāku laiku nekur nebija sastopams bataljons komandieris. Pēc atgriešanās viņš stāstīja, ka esot bijis pie labās vienības. Likās, ka jaunais bataljons komandieris nejutās visai drošs savā stāvoklī un bieži vien viņš vairāk pildīja grupas, nekā bataljons komandiera pienākumus. Ap pusnakti krievi uzbruka ar vājiem spēkiem. Šo uzbrukumu bataljons atsita. Ap pulksten 01.00 sekoja uzbrukums 1. rota labajā spārnā. Uzbrukums notika masveidīgi, pat neizvēršoties un braukšus krievi gāzās virsū mūsu pozicijām. Ienaidniekam izdevās ielauzties 1. rota III vada iecirknī un nokļūt rotas aizmugurē. Izcēlās sajukums. Pārtrūka arī ziņnešu sakari.
         Daļa bataljons pa atsevišķiem cilvēkiem atgāja uz Peterswalde, to vidū leitnant Donath's, leitnant Liepnieks un leitnant Puriņš. Peterswalde ziemeļiem galā ar apmēram 20 savāktiem karavīriem ieņēma jaunu pozīciju un par stāvokli paziņoja 33. grenadieru pulku komandieris Bataljons atlikušā daļa ar komandieri, štābu, virsleitnants Neilandu un leitnant Štaueru atgāja uz tilta rajonu, kas atradās ap 2 km. DR no Ludwigshof, tur ieņemot poziciju un noturot līdz pulksten 04.00, pēc tam bez ienaidnieka spiediena atgāja. Kaujas grupa pie Peterswalde atiešanas pavēli saņēma pulksten 06.00. Šī grupa atgāja zem traucējošas granātmetēju uguns. Atiešanas laikā bija pazudis virsleitnants Šnitkus. Kāds kareivis, kurš gājis ar viņu kopā, stāstīja, ka viņi uzskrējuši virsū krieviem. Pēc sauciena ,Stoi" sekojusi mašīnpistoles kārta un virsleitnants Šnitkus pakritis smagi ievainots. Viņš pavēlējis kareivim bēgt un licis saprast, ka pats tiks ar sevi galā. Ar to bataljons bija zaudējis vienu no visdrosmīgākajiem komandieriem, kurš ar savu aukstasinību un atjautību vairākkārt bija izglābis visu bataljons no bojā ejas. 1. rotas vadību tagad pārņēma leitnant Puriņš. Šai nakts kaujā krievu gūstā bija kritis kāds mūsu kareivis, kuru krievi pēc nopratināšanas bija palaiduši vaļā. Viņš bija tiem solījies atvest pārbēdzējus. Krievi bija iedevuši caurlaidi, ar kuru viņš varēja pāriet fronti. Minētais kareivis vēl pastāstīja, ka krievi bijuši krietni iereibuši un pret viņu izturējušies visumā laipni. Ludwigshof ziemeļiem galā pēdējās mājās laikam bijis pulka štābs, jo tur novērojis daudz virsnieku. Kareivi pratinājis kāds pulkvedis.
         Bataljona zaudējumi šai kaujā bija ap 30 ievainoti kareivji, kritis 1 virsnieks, 1 kadets un 2 kareivji. Vairāki smagi ievainotie bija paši nošāvušies, lai nekristu krievu rokās.
         26. februārī bataljons sapulcējās Domslaff un novietojās kādā skolā. Gājienā bija noklīduši apmēram 20 kareivju. Šeit bataljons pēdējo reizi saņēma kārtīgu uzturu un cigaretes. Pusdienas laikā bataljons saņēma rīkojumu novietoties tepat tuvu apsardzībai, jo krieviem izdevies pārrāvums. Stāvokļa tuvākai noskaidrošanai bataljons komandieris ar adjutantu devās uz 33. grenadieru pulku štābu Schoenwerder mežniecībā. 33. grenadieru pulku bija ieņēmis pozīcijas uz Zierfliess upītes rietumiem krasta. Noskaidrojās, ka ienaidnieks plašā lokā apgājis pulka aizstāvēšanās pozīcijas un sasniedzis Neubergen. No augst. 182 krievi tagad sprostoja ceļu Schonwerder —Domslaff. Pulka komandieris pavēlēja ar 1. rota padzīt ienaidnieku no uzkalniņiem un ceļu atbrīvot. Izlūku bataljons komandieris ar adjutantu nezināja, kas bija noticis pa šo laiku un bataljons, kas atradās Domslaff, tikai varēja redzēt, ka ciemu apšaudīja ar mīnmetējiem. Ceļu tik drīzi neizdevās atbrīvot, tāpēc adjutants nāca ar priekšlikumu atstāt mašīnu ar šoferi pie 33. grenadieru pulku štāba un kopā ar 'bataljons komandieri mēģināt sasniegt Domslaff, apejot krievus no dienvidi. Kad viņi nonāca Domslaff, bataljons tur vairs nebija, jo tumsai iestājoties tam bija pavēlēts ieņemt pozīcijas pie Domslaff dzelzceļu stacijas divīzijas kreiso spārna nodrošināšanai. Domslaff ciems jau atradās krievu rokās.
         27. februārī ap pulksten 02.00 pienāca pavēle par atiešanu uz Hammerstein, kas notika bez ienaidnieka spiediena. Pilsēta dega, jo dienā to bumboja no gaisa. Bataljons apmetās pilsētā īsai atpūtai, bet jau pulksten 05.00 saņēma uzdevumu doties uz Steger, apmēram 10 km uz ziemeļiem no Hammerstein. Tur krievi, izmantojot caur rāvumu, operēja frontes aizmugurē ar motorizētiem kājniekiem. Sasniedzot Rozenfelde ciemu, 1. rota ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas ar fronti pret ziemeļiem, 2. rota devās cauri mežam rietumiem virzienā, lai uzņemtu sakarus ar kādu 33. grenadieru pulku rotu apmēram 4 km attālumā. Katrai rotai piedalīja 1 ložmetēju grupu. Bataljons štābs devās līdzi 2. rotai.
        
Kaujas vezumi palika pie 1. rotas. Ieejot mežā, bataljons adjutants ieteica izvirzīt gājiena apsardzības priekšgrupu, ko bataljons komandieris noraidīja kā nevajadzīgu. Tuvojoties kādai viensētai meža vidū, pa labi bija dzirdams motora troksnis. Atstājuši mašīnu meža malā, bataljons komandieris ar adjutantu sekoja priekšējai rotai. Vienu grupiņu izsūtīja uz viensētu, to izlūkot. Tiklīdz rota bija sasniegusi klajuma malu, tā saņēma no labās puses automātisko ieroču uguni. Izcēlās sajukums. Daļa rotas centās sasniegt viensētu, cerēdami tur gūt aizsegu. Pāri atklātam laukam skrēja arī bataljons un rotas komandieris, kur tos panāca krievu lodes. Bataljons komandieris krita, bet smagi kaklā ievainoja leitnant Donath'u. Bataljons adjutants palika pie ceļa, aizturēja kādu patšautene grupu, kas atgāja uz meža malu un nolika patšautene pozīcijā grāvja malā, ar uzdevumu segt izejas no meža. Izrādījās, ka viensētā bija bijusi kāda latviešu vienība, varbūt meklētā 33. grenadieru pulku rota, ar kuru mums bija jāuzņem sakari. Tā tagad, dzirdot kaujas troksni durvju priekšā, bija brīdināta un glābās kā varēdama.
         Šī bija sastapšanās ar krievu motorizētiem kājniekiem, kuri tāpat kā iepriekšējā dienā pie Domslaff, pa aizmuguri braukādami, terorizēja mūsu vienības.
         Pa to laiku virsleitnants Neilandam ar leitnant Puriņu izdevās savākt rotas paliekas un apmēram 1 km dienvidi no Rozenfeldes ciema noorganizēt aizstāvēšanos.
         Virsleitnants Janelsiņš stājās pie bataljons komandiera pienākumiem kritušā virsleitnants Schūtze's vietā. No privātiem iedzīvotājiem ienāca ziņas, ka ceļš uz Hammersteinu bija nogriezts. Arī bēgļu straumes plūda atpakaļ. Tika izsūtīti izlūki uz iepriekšējo ciemu un uz Steger. Stegerā novēroti 5 krievu tanki un kājnieki. Pēcpusdienā bataljons atvilkās vēl 3 km atpakaļ uz dienvidi, kur ar labo spārnu pieslēdzās majors Lazduzieda bataljons pozīcijas ieņēma atbalsta punktu veidā, jo aizstāvamais iecirknis bija pārāk plats. Galveno vērību piegrieza ceļa rajonam, kur varēja parādīties ienaidnieka tanki, vai smagās mašīnas ar uzsēdinātiem kājniekiem. Tanku apkarošanai bataljons rīcībā nekādu līdzekļu nebija, izņemot pāris tanku dūres.
          Izlūkojot pozīcijas, bataljons komandieris satika majors Lazduziedu un no-runāja, ka atiešanas gadījumā vienības sazināsies ar ziņnešiem, jo citu sakaru līdzekļu nebija. Bataljona komandpunkts iekārtojās ceļa malā zem lielām eglēm. Izlūku bataljons iecirknī valdīja miers un klusums.
        Ap pulksten 22.00 bataljons komandieris nosūtīja ziņnesi pie majors Lazduzieda, bet ziņnesis atgriezās un ziņoja, ka 33. grenadieru pulku bataljons vairs nebija atrodams. Kā redzams, majors Lazduzieds norunu par sazināšanos atkāpšanās gadījumā bija aizmirsis. Lai noskaidrotu stāvokli, bataljons komandieris nosūtīja uz 33. grenadieru pulku štābu Negut, 2 ziņnešus. Pagāja laiks un ziņneši neatgriezās. Tad bataljons komandieris ar mašīnu aizsūtīja virsleitnants Neilandu, bet arī tas neatgriezās. Beidzot bataljons komandieris uzdeva rotām savākties ceļa rajonā, bet pats ar ziņnesi pa to laiku devās uz 33. grenadieru p komandpunkts, lai iegūtu ziņas par stāvokli un noskaidrotu, kur palikuši iepriekš izsūtītie ziņneši. Mežā viņš uzdūrās vairākām snaudošām karavīru grupiņām Uz jautājumu, kas viņi ir un ko šeit dara, bataljons komandieris saņēma atbildi, ka esot 33. pulka karavīri. Tagad atstāti aizklājam. Pulks esot jau pirms laba laika atgājis. Tagad vairs nebija nozīmes doties uz 33, grenadieru pulku komandpunkts, bet pēc iespējas ātri bija jāatvelk bataljons Starplaikā pavēle par atiešanu bija pienākusi ar nokavēšanos no pulka štāba. Bataljons panāca 33. grenadieru pulku vienības un kopā ar tām atkāpās uz Gr. Küdde.
        Kl. Küdde 32. grenadieru pulku jau bija saskare ar krieviem.
        28. februārī pulksten 04.00 bataljons saņēma pavēli doties uz Sparsee, kur novietoties atpūtā. Pusdienas laikā bataljons sasniedza Sparsee. Te arī notika ārsta pārbaude, kurā izšķiroja kaujai derīgos un slimos. No atlikušiem saformēja 1. rotu. Slimie palika pie kaujas vezumiem. Saformētajā rotā bija 120 vīri. Par rotas komandieris iecēla leitnant Puriņu. Vadu komandieri bija leitnant Štauers, leitnant Liepnieks un seržants Liepiņš. Ložmetēju vadu likvidēja. Virsleitnants Neilands bija adjutants un leitnant Jurgens sev. uzdevumu virsnieks. Saimniecības tross bija pazudis.
        Drīz pēc pārkārtošanās un munīcijas papildināšanas rotai pavēlēja steidzīgi doties uz ezera spraugu, kur ieņemt uztverošo pozīciju. 34. grenadieru pulku šeit bija cietis smagus zaudējumus un vienības nekārtībā plūda atpakaļ. 33. grenadieru pulku štābs palika Sparsee, ziemeļrietumi no ciems pozīcijās stāvēja leitnant Rudaka lielgabali un virsleitnants Pommera tanku iznīcināšanas vads. Tikko mūsu rota sasniedza ciema baznīcu, to neizvērstu pārsteidza krievu tanku un granātmetēju viesuļuguns. Rotu izdevās izvērst pa vadiem. Lielos baros pāri ezera ledum plūda 34. grenadieru pulku vīri. Mīnmetēju granātas ārdīja ledu, bet cilvēku zaudējumu bija maz. Ezera krastā bija izbraukuši vairāki krievu tanki, bet tiem neveicās, jo stāvā krasta dēļ, neķer lauks bija pārāk liels. Izlūku bataljons komandieris mēģināja apturēt dažas bēgošās daļas, bet velti. Krievu pārsteidzošo ielaušanos ciemā aizkavēja leitnant Rudaka lielgabali. Kaujas tross paspēja ciemu atstāt. Visa divīzija atkāpās. Bataljons komandieris savāca izklīdušos vadus meža malā un sekoja vispārējam atkāpšanās virzienam. Izlūku bataljons joprojām bija piedalīts 33. grenadieru pulkam, kurš ieņēma pozīcijas uz līnijas Elfenbusch stacija — Nachtliebe. Izlūku otai bija jāieņem pozīcijas Elfenbuch stacijas — Kröslin rajonā, apmēram 3 km platā iecirknī. Pa labi vajadzēja būt vācu vienībām, bet kā parasti, to nebija, pa kreisi 33. grenadieru pulks, ar ko bija jānodibina sakari.
        28. februārī pusdienas laikā Kröslinā ielauzās krievi. Izlūku rota atlieca kreiso spārnu līdz mežmalai. Aktīva bija krievu aviācija, bombardēja Leibgustu, kur atradās 33. grenadieru pulku komandpunkts un Elfenbusch staciju. Pret vakaru stacijā iebruka krievu motora drezīna, kuru iznīcināja leitnant Liepnieks. Pakalnos aiz Elfenbusch iekārtojās krievu smagie ieroči. Kustība bija vērojama visu dienu, bet nebija neviena, kas varētu viņus traucēt, jo mūsu rīcībā nebija vairs tāda ieroča. Tad pēkšņi uz stacijas pusi izbrauca kāds bruņotais vilciens un sāka apšaudīt pakalni. Arī krievi šāva, bet bez sevišķām sekmēm. Kad parādījās krievu lidmašīnas, bruņotais vilciens bija spiests savu pozīciju mainīt, lai glābtos no lidmašīnas bumbām.
         1. martā no krievu puses pārnāca pāri viens vācu bataljons, kurš bijis ielenkts. Pulkstenis 07.00 rota bez ienaidnieka spiediena atgāja uz Zuch. Aizklājā palika 1 grupa un rotas komandieris. Bataljons štābs jau naktī pārcēlās uz Liebgustu.
         1. un 2. martā bataljons karavīri baudīja atpūtu. Iedzīvotāji ciemu bija atstājuši un karavīri tur atrada daudz pārtikas. Tika lieliski cepts un vārīts, kad pēkšņi 2. martā pulksten 17.00 pienāca rīkojums rotai ieņemt pozīcijas 1,5 km dienvidu austrumos no Zuch. Pozīcijas rota ieņēma 2 km platā frontē, ar 3 vadiem pirmā līnijā. Pulkstenis 19.00 cauri mūsu pozīcijai izgāja vācu sapieri un uzspridzināja dzelzceļu. Pēc apmēram pus stundas uz lielceļa parādījās pirmie krievu izlūki. Tad sekoja krievu uzbrukums šinī rajonā. Sakarus ar labo (leitnant Liepnieka) vadu vairs nevarēja uzņemt. Zem ienaidnieka spiediena atgāja arī kreisais vads. Zuch steigā tika atstāta, rota atgāja uz Döbel, kur tai pavēlēja ieņemt uztverošo pozīciju — 33. grenadieru pulka kreisajā spārnā. Rota ar 2 vadiem izveidoja priekš tilta pozīciju pie Döbel, Persantes upes krastā, kuru bija uzdots noturēt līdz pulksten 18.00. Pulkstenis 14.00 uzņēma kaujas saskari ar ienaidnieku. Pēc kāda laika pa kreisi bija dzirdams tanku troksnis. Visa ciema rajonā bija dzīva izlūku darbība. Pulkstenis 17.45 rota pakāpeniski sāka atraušanos, pēc tam atgāja uz Damen. Tikko pēdējā grupa bija pārgājusi tiltu, ciemā iebrauca krievu tanki. Tie apšaudīja rotu. Izmantojot vakara krēslu, un sedzoties aiz lielām kartupeļu kaudzēm, rotai izdevās atrauties bez zaudējumiem. Pa ceļam satikām sapieru grupu, kura bija izsūtīta uzspridzināt Doebel tiltu, bet no šī nodoma viņiem bija jāatsakās, jo tilts jau bija krievu rokās. Damenā īsa atpūta. Tad rotai bija jāieņem nākošā uztveres pozīcija pie Damitzas upītes. Pozīcijas iecirknis — apmēram 4 km plats purvains meža apgabals un nebija iedomājams, ka pret šo vietu ienaidnieks varētu vērst kādu nopietnu uzbrukumu. Tomēr rota ieņēma pozīciju atbalsta punktu veidā, uzturot sakarus ar .33. grenadieru pulku vienībām. Leitnant. Liepnieks apmetās kopā ar kādu 33. grenadieru pulka virsnieku, kurš pēc atiešanas pavēles saņemšanas aizgājis, atstājot leitnant Liepnieku guļot.
         33. grenadieru pulku štābs atradās Wusterbarch. Te valdīja neparasti dzīva kustība, bija redzamas visas divīzijas vienības un transporta līdzekļi. Izrādījās, ka ienaidnieks ar savām tanku vienībām bija sasniedzis Baltijas jūras krastu pie Kolbergas. Tas nozīmēja, ka ielenkts bija viss korpuss. Izlaušanos paredzēja virzoties ziemeļrietumi virzienā. Divīzijas komandieris bija šeit sapulcējis visu divīziju, lai noteiktā laikā sāktu atkāpšanos. Arī izlūku rota nonāca divīzijas pulcēšanās vietā. Tagad izlūku bataljons vairs nebija padots 33. grenadieru pulkam, bet tieši divīzijai. Tā turpmākais uzdevums bija apsargāt divīzijas štābu.
         Divīzijas vienības virzījās ļoti lēnām, jo pa šo ceļu gāja ari transporta kolonna. Sagriezās sniegputenis un kā ar baltu plīvuri aizsedza gājiena ceļu. Schivelbein virzienā bija dzirdams kaujas troksnis. ziemeļiem no Schivelbein uz ceļa radās liels sablīvējums, ceļu bija nosprostojušas vācu divīziju transporta kolonnas, kurām vajadzēja doties cauri Schivelbein. Pēc ilgas nīkšanas gājiens atkal lēnām sāka kustēties. Gājām visu nākošo dienu un nakti. Karavīri bija noguruši, bet visi turējās līdzi.
         6. martā sasniedzām Geiliz. Vakarā visa divīzija sapulcējās Ostenheide meža masīvā. Izlūku rota uzdevums bija apsargāt divīzijas štābu. Pusnaktī bataljons komandieri izsauca pie divīzijas komandiera. Tur bija sapulcējušies arī pārējo vienību komandieri. Divīzijas komandieris īsi paskaidroja, ka vispārējais stāvoklis pasliktinājies un kopējā izlaušanās vairs nevarēja notikt. Tāpēc bija jāmēģina klusi pa mazākām vienībām izspraukties no aplenkuma loka. Nākošā divīzijas pulcēšanās vieta bija nolikta Stettin. Tad sekoja pavēles baigākā daļa: visus braucamos līdzekļus un lielgabalus sabojāt un atstāt. Ievainotos un trosu pamest mežā krieviem par prieku. Tā bija trakākā pavēle, kādu izlūku bataljons saņēmis savās kauju gaitās. Bataljons komandieris saprata, ka ar divīzijas vadību kaut kas nebija kārtībā. Netālu pa labi bija dzirdama transporta kolonnas kņada, dārdēja mašīnas un bļaustījās vezumnieki. Neizprotami, kāpēc mums ievainotie un viss transports bija jāpamet mežā. Atgriezies savā komandpunkts, bataljons komandieris saaicināja pie sevis visus virsniekus un pastāstīja divīzijas komandpunktā dzirdēto. Viņš paskaidroja, ka bataljons bija jābūt gatavam uz visu, bet nepamest neko, par ievainotiem nemaz nerunājot. Komandieriem jātur kopā savi cilvēki un jāuzmana, lai tumsā neviens nenomaldītos. Vezumiem un štāba mašīnai virzīties tūliņ aiz kājniekiem, lai vajadzības gadījumā vieni otriem varētu būt palīdzīgi. Gājiens sākās. Par ceļvedi bataljons pa priekšu gāja divīzija štāba SS-Hstuf. Wally.
         Rīta krēslā bataljons nonāca mežmalā 3 km austrumiem no Witzmitz, kur atradās divīzijas štābs. Šeit bija jāizliek novietojuma apsardzība un līdz turpmākam jāpaliek uz vietas. Divīzijas vadība manāmi nervozēja un drīz noskaidrojās arī nervozēšanas iemesli. Izrādījās, ka divīzija bija pazaudējusi sakarus ar 33. grenadieru pulku. Kad pulks vēlāk atradās, divīzijas vadībā atkal atgriezās drošības sajūta.
        8. marta vakarā divīzija uzsāka gājienu uz Witzmitz. Šeit pienāca ziņas, ka ielenkuma Loks uz brīdi pārrauts, bet krievi drīz vien pārrāvumu likvidējuši. Tagad divīzija pagriezās uz ziemeļiem ar nolūku sasniegt jūrmalu. Paklīdušas visdažādākās baumas. Runāja, ka divīzijai tikai jā sasniedzot jūrmala, kur gaidot kuģi, kas divīziju izvedīšot no ielenkuma. Tās bija neticamas baumas varbūt palaistas ar nolūku pamudināt karavīrus cīnīties un pastāvēt tālākās gaitās. Bataljons saņēma papildinājumu. Ieradās leitnant Grīnlaubs ar 40 kareivjiem, kuri pēc izveseļošanās bija atkomandēti no trosa. Leitnant Grīnlaubu nozīmēja par izlūki bataljona sakarnieku pie divīzijas štāba.
        9. martā bataljons atradās gājienā.
        10. martā ienaidnieks ielauzās 32. grenadieru pulku labā spārnā. Pēcpusdienā izlūku rota saņēma pavēli ieņemt pozīcijas gar jūrmalu apmēram 6 km rietumiem no Deep, nomainot 33. grenadieru pulku vienu bataljonu. Kaimiņš pa labi 34. grenadieru pulku Norādīto rajonu rota sasniedza ap pulksten 22.00. Sasniedzot pozīciju rajonu izrādījās, ka 33. grenadieru pulka bataljons to jau bija atstājis. Pozīcija bija jāieņem 4.5 km platā mežainā apvidū. Tā kā rotas sastāvs bija tikai ap 90 vīru, tad iecirkni bija iespējams apsargāt tikai ar atsevišķiem posteņiem un patruļām.
         11. martā rota palika ieņemtajās pozīcijās. Vakarā pienāca pavēle pārcelties vēl apmēram 1 km uz priekšu un ieņemt jaunas pozīcijas. Krievi kopējās aizstāvēšanās pozīcijās labajā spārnā bija jau stipri pavirzījušies uz priekšu. Pārcelšanās uz jauno pozīciju vēl nebija nobeigta, kad sekoja rīkojums atiet. Nonākot divīzijas komandpunkts, bataljons komandieris pieteica divīzija komandierim, ka vienības karavīri ilgāku laiku nav baudījuši atpūtu, jo bataljons nemitīgi ir atradies uztverošās pozīcijās. Divīzijas komandieris piekrita bataljons novietošanai atpūtā un pavēlēja bataljons sapulcēties un novietoties Horst. Jaunajā atpūtas vietā nekavējoši noorganizēja pārtikas sagādi. Kādā pienotavā atrada lielāku vairumu skābu krējumu. Bataljons komandieris pavēlēja no iedzīvotājiem rekvizēt vai nopirkt kartupeļus, tos izvārīt un krējumā izsautēt. To arī izdarīja un karavīri dabūja siltu ēdienu.
         12. martā bataljons piedalīja kādai vācu kaujas grupai. Uzdevums bija noturēt spraugu starp ezeru un jūru līdz rīkojumam. Ar dažādiem ratiem un pajūgiem nosprostoja dzelzceļa tiltu. Pulkstenis 11.00 parādījās krievu jātnieku izlūki. Pāri ezeram bija novērojama lielāka ienaidnieka spēku kustība. Pulkstenis 12.00 rotas iecirknī parādījās pirmās ienaidnieka kājnieku vienības. Drīz sekoja frontāls masveidīgs uzbrukums pāri kanālam. Tanī pat brīdī pienāca pavēle steidzīgi atiet, jo krievi bija apgājuši ezeru un apdraudēja mūs no rietumiem. Sekoja atraušanās. Sevišķi grūta tā bija kadets Lazdiņa vadam, kuram ienaidnieks bija pievirzījies uz 50 m. Bataljons sapulcējās pie Rewal, kur ar vienu vadu ieņēma pozīcijas kopā ar vāciešiem, katrā ierakumā bija viens latvietis un viens vācietis. Šeit līdz jūrmalai bija izlauzušies krievu tanki un pārrāvuši ceļu, kas gāja līdztekus jūrmalai. Mūsu bataljons un šī vācu vienība, bijām visa korpusa arjergards. Krievu kājnieki šeit neparādījās, arī tanku smaile mežainā apvidū nejutās visai droša. Brīvie bataljons karavīri sēdēja jūras krastā un raudzījās, kā kāds krievu tanks mēģināja trāpīt kādu vācu ātrlaivu. Attālums bija pārāk liels un tanka šāviņi krita ūdenī, uzšļācot gaisā baltus ūdens stabus. Tāda krieviņu niekošanās mūsu karavīriem sagādāja jautrus brīžus. Ap pulksten 17.00 pienāca rīkojums atiet gar jūrmalu. Visa pludmale bija pieblīvēta ar karaspēka vienībām un nepārredzamām bēgļu masām. Krievi šo pūli mēģināja apšaudīt ar tanku lielgabaliem, bet tas neizdevās, jo jūras krasts bija pārāk augsts un stāvs, un visa pludmale atradās neķer laukā. Daudz bēgļu rati palika salauzti un nogrima mīkstajā smiltī. Turpat palika arī aiz noguruma nobeigušies zirgi. Nelaimīgi ļaudis stāvēja pie lielā iedzīves vezuma un tukši blenzdami nezināja, ko tālāk iesākt. Kad atskanēja spēcīgāki šāvienu trokšņi aiz muguras, viņi paķēra pirmo saini, kas gadījās un turpināja savas bēgļu gaitas. Pašā apvāršņa malā bija redzams kāds kara kuģis, kurš apšaudīja ar artilēriju krastmalu labi tālu mums priekšā. Pie Hoff notika cīņas, kur vēlāk garām ejot bija redzami daudz kritušie krievi, kuri bija iznākuši līdz jūrai ar nolūku atgriezt mums atkāpšanās ceļu. 33. grenadieru pulks bija ieņēmis uztverošo pozīciju līdztekus jūrai līdz Dievenov. Vēlu naktī mēs gājām garām 33. grenadieru pulka komandpunktam. Bataljons komandieris devās turp, lai iegūtu ziņas par stāvokli. Atgriezies pie bataljons, viņš paziņoja nogurušajiem karavīriem priecīgu vēsti, ka ar šo brīdi bataljons bija iznācis no ielenkuma. Dievenovā visas telpas bija pārpildītas. Bataljons pavadīja nakti kādā šķūnī.
         13. martā no rīta pilsētu sāka apšaudīt krievu artilērija no otras ezera puses. Bataljons pārcēlās uz Dievenow-West un novietojās kādā vasarnīcā. Nekavējoši sagādāja pārtiku un iespējami pilnīgāku atpūtu. Joprojām bijām pašu apgādnieki, bet atstātās mājas bija jau vairākkārt pārmeklētas. Tomēr kartupeļus un kādu gabalu gaļas laimējās sadabūt. Maizes garša gan bija sen aizmirsusies.
         14. martā bataljons pārgāja kanālam. Pāri tiltam laida tikai transportus. Kājniekiem bija iespēja pārcelties ar kādu prāmīti uz kura varēja saiet tikai daži desmit vīru. Krievi tiltu un prāmja vietu apšaudīja ar artilēriju un granātmetējiem. Karaspēka un bēgļu sablīvējums pie tilta bija tik liels, ka granātas neglābjami krita ļaužu masā un nodarīja zaudējumus. Vienu bataljons karavīru smagi ievainoja vēderā. Skaidrs, ka ilgstošā uzturēšanās šeit nestu tikai lielus zaudējumus, tāpēc bataljons komandieris mēģināja rast izeju, kā ātrāk tikt projām no šīs nelaimes vietas. Izrādījās, ka tilta pāriešanai kājniekiem ir vajadzīga komandanta atļauja. Tādu izdevās arī dabūt un viss bataljons ar atstarpēm skriešus devās pāri tiltam. Šāviņi krita ūdenī abpus tiltam, bet bataljons pārskrējiena laikā tiltu neviens neķēra. Brīdi sakārtojušies un atpūtušies, bataljons devās tālāk iekšā Usedomas salā. Tuvojās vakars un laikus bija jāsāk domāt par naktsmājām. Tās bija grūti atrast ceļa tuvumā, kas bija pārpildīts karaspēka vienībām. Pēc ilgākas meklēšanas, gabalu nost no ceļa, atradām kādas mājas, kurās bija novietojušies kapteinis Tūtes artilēristi. Bataljons saspiedās vienkopus ar artilēristiem šķūņos un kūtsaugšas.
         15. martā sekoja apmēram 30 km pārgājiens uz Ost-Swinemuende. Ceļā saslima bataljons komandieris virsleitnants Janelsiņš.
         16. martā caur Swinemünde, kuru stipri bombardēja no gaisa, bataljons devās caur Bausin un Benz. Pārgājiens apmēram 40 km., kas prasīja no nogurušajiem karavīriem lielu piepūli.
         No 17. līdz 21. martam bataljons (patiesībā bataljons atliekas) atradās atpūtā Benzā. Te arī pirmo reizi pēc iznākšanas no ielenkuma saņēma nedaudz uztura. Šajā laikā piepulcējās arī noklīdušie karavīri un rotas stiprums pieauga līdz 170 vīriem, tādēļ bataljons atkal pārformēja divās rotās. 2. rota uzdeva komandēt leitnant Štaueram, bet bataljons tagad komandēja virsleitnants Neilands. Šajā laikā arī bataljons atbruņoja, atstājot tikai 20 šautenes un 1 patšautene Bataljons te apciemoja no ģenerālinspektora štāba vpulkvedis Silgailis, kurš sniedza informāciju par LNK nodibināšanu un citas ziņas. Te ieradās arī no Kolbergas ielenkuma izkļuvušie izlūki bataljons vīri.
         21. martā bataljons, nu jau lielā mērā papildināts sastāva ziņā, pulksten 22.30 atstāja Benzu un cauri Usedomai un Meklenburgas Friedlandei sasniedza Neu Brandenburgu un Burg-Stargardi. Šo pārgājienu veica divās dienās.
         23. martā bataljons novietojās šajā rajonā atpūtā. Te jau pāris dienas agrāk bija ieradies bataljons tross no Kolbergas, virsleitnants Pulksteņa vadībā.
         25. martā uzsāka atkal izlūki bataljons jaunformēšanu. Par bataljons komandieris iecēla divīzijas štāba (agrākais divīzija kaujas skolas priekšnieks) SS-Hstuf. Valliju (Wally), kurš tur bija pildījis Ic pienākumus. Jaunā saformētā bataljons ietilpa 1. rota, 2. rota, divīzija kaujas skolas atlikums un ap 100 vīru, kuri bija līdz šim pievienojušies pie bataljons trosa. 1. rota komandēja virsleitnants Pulkstenis, 2. rota SS-Ustuf. Schmidt (vācietis), un smago rotu SS-Ustuf. Kilps (Kilp), arī vācietis. Vadu komandieri bija: 1. rota leitnant Saliņš un kadets Lazdiņš, 2. rota leitnant Štauers un virsnieka vietnieks Laiviņš, smagā rotā — leitnant Liepnieks, leitnant Sams un virsnieka vietnieks Vijārs. Leitnant Puriņš un leitnant Grīnlaubs no vadu komandēšanas atteicās slimības dēļ. Ltn. Puriņam uzdeva trosa pārraudzīšanu līdz tā sadalīšanai pa vienībām. Par bataljons adjutantu iecēla virsleitnants Neilandu.
         Pie bataljons skaitījās arī divīzija kaujas skola ar vācu virsniekiem vadībā: SS-Ustuf. Aprils skaitījās apmācību inspektors bataljons, SS-Ustuf. Hamans — snaiperu speciālists, SS-Hstuf. Cinetti visu apmācību organizētājs un kaujas skolas priekšnieks, bet SS-Ostuf. Knorrs viņa palīgs.
         Pie apmācībām ķērās ar lielu nopietnību. Bija paredzēts visu bataljons apgādāt ar divriteņiem un moderniem ieročiem, bet viss tas trūka. Rotu stiprums bija ap 130 vīru, smagās rotas — ap 150. Pie trosa palika vēl ap 60 ierindas dienestam nederīgu vīru.
         26. martā trosu sadalīja pa rotām. Katrā rotā iznāca gan tikai divi pārjūgi un viens vieglais pajūgs, arī viens jājamais zirgs. Pārējo trosa sastāvu nodeva divīzija vet. rotai.
         27. martā leitnant Puriņš saņēma uzdevumu no ierindas nespējīgiem karavīriem saformēt vienu darba rotu un ar to pārcelties uz Ballwitz. Šo rotu nosauca par 3. rota un kā vada komandierus tajā nozīmēja leitnant Brīnlaubu, virsnieka vietnieks Ķempi un virsnieka vietnieks Šostaku.
         Bataljons štābā šajā laikā' bija: komandieris SS-Hstuf. Vallijs, SS-Hstuf. Cinetti, virsleitnants Neilands un virsnieka vietnieks Rozenbergs.
         Bataljons apmācību laikā rotām piedalīja kaujas skolas virsniekus un instruktorus. Saprašanās bija ciešama.
         1. aprīlī bataljons apmeklēja divīzija komandieris virs pulkvedis Burks un izsniedza karavīriem apbalvojumus. Tā bija pirmā Lieldienu diena, notika kopējas bataljons pusdienas un divīzija komandieris paziņoja, ka visam bataljons laikā no 12. febr. līdz 13. martam tiek ieskaitītas 7 tuvcīņu dienas.
         Īsi pēc tam 'bataljons ieradās (pie virsleitnants Neilanda) kāds virsnieks (virsleitnants Ganiņš), kurš iepazīstināja slepeni ar pulkvedis Januma plānu par pāriešanu pie ASV armijas vienībām. Izstrādāja sīku plānu kā atbruņot bataljons vāciešus un kur doties pēc tam, kā arī apsvēra visas iespējas pāriešanai pie sabiedrotiem.
         19. aprīļa notikumi visus šos plānus, saprotams, izjauca. Šajā dienā pienāca pavēle bataljons pārformēt kaujas sastāvam, lai dotos uz Berlīni. Pienāca ieroču vajadzīgais daudzums, starp tiem liels skaits tanku dūru. Tāpat jauni apģērbu un apavu priekšmeti.
         1. rota uzdeva komandēt leitnant (SS-Ustuf.) Donath'am, vienam no labākiem vācu virsniekiem, kurš ar bataljons vīriem vislabāk sapratās un tikko bija atgriezies no slimnīcas. Uz 3. rota pārskaitīja virsleitnants Neilandu (par novērotāju), par adjutantu nāca kadets Antons. Uz Berlīni aizbrauca 1. rota, 2. rota, 80 vīri no 3. rota un viens vads no smagās rota ar leitnant Liepnieku un SS-Ustuf. Kilpu, tiem līdzi arī viens sm. mīnmetējs, bet bez munīcijas. Pārējā sm. rota daļa palika novietojumā leitnant Sama uzraudzībā, gaidot, kamēr pienāks nepieciešamais transports. Pārējais bataljons vienību atlikums palika virsleitnants Pulksteņa padotībā.
         21. aprīlī pa dzelzceļu uz Berlīni vēl izbrauca bataljons saimniecības daļa leitnant Zaļuma vadībā un leitnant Rozenbergs. Novietojumā palika ap 180 vīri, kurus vēlāk uzņēmās komandēt SS-Hstuf. Cinetti ar palīgu SS-Ostuf. Knorru.
         Izlūki bataljons iedalīja pulkvedis Januma kaujas grupā kā III bataljons Tā komandējošais sastāvs bija üāds: Bataljons komandieris — SS-Hstuf. Vallijs, bataljons adjutants kadets Antons, 1. rota komandieris SS-Ustuf. Donāts, rotā bija vēl kā vadu komandieris kadeti Melderis un Sils, 2. rota komandieris SS-Ustuf. Šmits, kā vadu komandieri leitnant Štauers, leitnant Tītmanis un kadets Laiviņš. 3. rota komandieris leitnant Rutkis (kurš rota tikko bija pārņēmis no saslimušā leitnant Puriņa). 4. rota komandieris SS-Ustuf. Kilps, kā vada komandieris vēl bija kadets Krūmiņš.
          Bataljons uz Berlīni izvadīja ceremoniāli, tika paaugstināti virsnieki, karavīriem par kaujas nopelniem Pomerānijā izsniegti apbalvojumi. Tas gan karavīru gara stāvokli nepacēla, jo visi saprata, kā nākamo dienu cīņām nav vairs jēgas. Apbruņojums arī bija nepilnīgs, vadība visa vāciešu rokās. Vienīgo cerību bataljons vīri lika uz kaujas grupas komandieri pulkvedis Janumu, zinot, ka viņš vīrus neatstās krievu rokās.
        Dūšu tomēr nosita apstāklis, ka ierodoties pulcēšanās vietā, lai visa kaujas grupa kopēji dotos uz Berlīni — Lychen'ā, tur vairs Januma kaujas grupas I un II bataljons neatrada, jo tie jau bija aizbraukuši.
        Bataljons līdzi devās arī virsleitnants Neilands — sevišķiem uzdevumiem. Neviens tad vēl neparedzēja, ka viņam būs lemts Berlīnes telpā kļūt par pēdējo bataljons komandieri.
        Ierodoties Berlīnē, izlūki bataljons pielika visas pūles, lai uzņemtu sakarus ar kaujas grupas komandieri pulkvedis Janumu, bet tās palika 'bez sekmēm. Izlūki bataljons ierāva cīņās Berlīnē pret neatlaidīgi uzbrūkošiem krieviem un tas pakāpeniski atkāpjoties nonāca līdz Berlīnes centram. Bataljons visu laiku cieta lielus zaudējumus, pie kam sevišķi bēdīgi klājās ievainotiem, jo trūka gan transporta, gan medikamentu. Kad bataljons bija sasniedzis Unter den Linden rajonu, tad tā sastāvā bija palicis tikai ap 80 vīru. Daudzi bija noklīduši. Bataljons šajā laikā komandēja tā pēdējais adjutants virsleitnants Neilands, jo no vienības bija noklīdis arī kapteinis Vallijs. Šo nelielo latviešu vienību, kopā ar citām vācu armijas, ieroču SS un dažām flotes kājnieku vienību atliekām beidzot iespieda šaurā aizstāvēšanās telpā, kas aptvēra valsts kanceleju, aviācijas ministriju un galveno drošības pārvaldi (Hauptsicherheitsamt), kā arī vēl dažus citus šīm iestādēm piegulošos namu blokus, kas visi jau bija sagrauti. Divīzijas izlūki bataljons pēdējās pozīcijas bija ierādītas galvenās drošības pārvaldes blokā un virsleitnants Neilands savu komandpunkts bija iekārtojis apakšzemes bunkurā, kas bija izbūvēts reichsfīreram Himleram.
        Kad visas cerības izkļūt no ielenkuma bija zudušas, vācu armijas ģen. Krebs, kas komandēja vienības ap Unter den Linden, mēģināja ievadīt sarunas ar krieviem par pamieru, ļaujot visām vācu vienībām iziet no ielenkuma ar visiem ieročiem. Sarunvežu delegācijā piedalījās arī virsleitnants Neilands kā tulks. Šīs sarunas notika 1. maijā un, saprotams, krievi noraidīja vācu piedāvājumus, prasot bez noteikumu kapitulāciju. Pēc tam Berlīnes aizstāvji nolēma cīņu turpināt un mēģināt izlauzties no ielenkuma.
        Naktī uz 2. maiju divīzija izlūki bataljons, kura sastāvs bija sarucis uz apmēram 20 vīriem, saņēma pavēli aizstāvēt aviācijas ministriju. Par šī kaujas sektora komandieri iecēla virsleitnants Neilandu, tam pakļaujot arī dažas vācu vienības. Aviācijas ministriju, kad tur ieradās Neilands, jau bija pametušas visas vācu vienības un tā Neilands izlēma te nepalikt, bet pārvarot daudzas grūtības drupās sagrautā pilsētā, beidzot sasniedza Berlīnes priekšpilsētu Pankovu. Tālāk vairs netika. Te jau kopā bija savākti ap 10.000 vācu kara gūstekņu, tiem tagad pievienojās nelielais latviešu izlūku bataljona pārpalikums. Virsleitnants Neilands atdeva pavēli katram glābties kā var, galvenēm kārtām iejūkot vācu kara gūstekņu masā. Līdz ar to beidza pastāvēt divīzija izlūki bataljons, kas aizvadītajās kaujās gan Krievijā, gan Vācijā bija izcēlies kā viena no labākām 15. divīzijas vienībām.
Krievu gūstā krita arī virsleitnants Neilands un vairāki bataljons karavīri. Vairākiem no tiem izdevās no gūsta izbēgt, starp tiem arī Neilandam, leitnant Zaļumam un dažiem instruktoriem un kareivjiem.
        Par pulkvedis Januma kaujas grupas gaitām rakstīts šīs grāmatas citā vietā.
        Par Berlīnes pēdējām dienām sarakstīts simtam grāmatu. No tām arī uzzinām, ka ielenktie vācu spēki ir centušies izlauzties uz rietumiem. 1. maijā pulksten 19.40 atdota pavēle saformēt sevišķu brīvkorpusu (Freikorps), kuru uzņēmās komandēt pēdējais „Leibstandarte Adolf Hitler" komandieris. Šim korpusam bija paredzēts izlauzties no Berlīnes uz ziemeļiem un ziemeļrietumi, un kaut gan viss bija labi noorganizēts, uzbrukums neizdevās un krievi vācu spēkus sakāva. Vairāk laimes bija citai vācu vienībai — „Panzerkorps Grossdeutschland". Tā kā šajā izlaušanās stāstā pieminēti arī latviešu cīnītāji, tad to citējam no šveiciešu rakstnieka P. Gosztony grāmatas:

   „Mehr Glück haben jene Gruppen, die den Ausbruch in westlicher Richtung versuchen. Die „Geschichte des Panzerkorps Grossdeutschland" berichtet:
         Major Lehnhoff gibt Befehle an seine Kampfgruppen des Wachregiments Grossdeutschland, Berlin, am 1. Mai 1945 um 23 Uhr in der Kastanienallee zu sammeln, um den Ausbruch über Rathenow nach Westen zu versuchen. Dienoch vorhandenen Fahrzeige werden vollgetankt, Millionen Reichsmark Gelder auf die Männer verteilt, letzte Verpfļegung gefasst und dann geht's los. Am Bahnhof Schöhauser Allee gelingt der Durchbruch durch die sowjetischen Linien, wenn auch Stalinorgel- und Panzerfeuer schwere Verluste verursachen. Mit
         5 Panzern und 68 Mann ....) gelingt Major Lehnhoff der Ausbruch aus der Stadt bis in den Raum Oranienburg. Dort allerdings müssen die Panzer wegen Spritmangels gesprengt werden. In vier Gruppen aufgeteilt, schlagen sich die Männer weiter in Richtung Elbe und Schleswig-Holstein durch.
         Wie geht es in Berlin weiter?

Obersturmführer Neilands, der mit 80 Letten am 1. Mai „Unter den Linden" jeden Angriff abgeschlagen hatte, hat sich nach Scheitern der ersten Waffenstillstandsverhandlungen mit den Russen seines 15. lettischen Füsilier-Bataillons im Luftfahrtministerium verschanzt. Sie sind gewillt. bis zum bitteren Ende zu kämpfen, denn sie wissen, was ihnen bevorsteht. Ihre Heimat haben sie längst verloren.
         Am 2. Mai, morgens, ist es totenstill. Kein Russe und kein deutscher Soldat sind zu sehen. Dann erfahren sie von den gewaltsamen Ausbruchsversuchen in der Nacht. Man hatte die Letten vergessen."

Krievi, protams, nekur nebija pazuduši. Tikai smagā artilērija vairs nešāva.

German to English translation

        „Those groups which try the outbreak in western direction have more luck. The „history of the armored corps big German country" reports:
        Major Lehnhoff gives orders to his fight groups of the awake regiment to big German country to collect Berlin, on the 1st of May, 1945 at 23 o'clock in the chestnut avenue to try the outbreak about Rathenow to the west. Dienoch available Fahrzeige are filled up, millions imperial marks of money are distributed to the men, the last Verpfļegung is caught and then it goes off. In the railway station Schöhauser avenue the breakthrough succeeds by the Soviet lines, even if Stalin's organ fires and armoured fires cause heavy losses. With 5 tanks and 68 men....) manage major Lehnhoff the outbreak from the town till the space castle Oranien. There, however, the tanks must be sprinkled because of spirit lack. Split in four groups, the men further fight through in the direction of the Elbe and Schleswig - Holstein.
        How does it go on in Berlin?
        The upper storm leader Neiland who had beaten off with 80 Latvians on the 1st of May „under the lime-trees" every attack has entrenched after failure of the first armistice negotiations with the Russians of his 15. Latvian Füsilier battalions in the ministry of aviation. They are determined to fight up to the bitter end, because they know what approaches them. They have lost their native country long ago.
        On the 2nd of May, in the morning, it is dead still. No Russian and none German soldier are to be seen. Then they get to know from the forcible escape attempts at night. One had forgotten the Latvians."