19. DIVĪZIJAS KAUJAS VIDZEME


TANKU BEDRE

19. DIVĪZIJAS KAUJAS VIDZEMĒ

          VI korpuss, kurā ietilpa bez dažām vācu arī latviešu 15. un 19. divīzijas, šķērsoja Padomju Savienības un Latvijas robežu 1944. gada jūlija otrā pusē. Visa vācu Ziemeļu armiju grupa, 16. un 18. armijas — ar plaša vēriena atkāpšanās manevru atstāja Ziemeļu Krieviju, jo šīs armiju grupas aizmugures sakari ar Austrum Prūsiju bija ļoti nopietni apdraudēti sakarā ar Centra ar­miju grupas frontes sabrukumu Vitebskas un Mogiļevas telpā.
          VI korpusa organizētais atkāpšanās manevrs nebija laimīgs. Korpusa, tāpat divīziju vadība kājniekiem uzstādīja pārspīlētas prasības. Diennaktī nācās mainīt vairāk nekā divi pretošanās pozīcijas, kas noveda pie neizbēgamas vienību sajaukšanās un līdz ar to pie kaujas spēju mazināšanās. Aizmugures organizācija bija ārpus katras kritikas. Tā, piemēram, 19. divīzijas štāba dienestu nodaļa pārņēma savā ziņā pulku vezumu diriģēšanu, kas izsauca zināmu sajukumu: nepiemērotu pavēļu dēļ kaujas vezumi aizbrauca pārāk tālu no savām vienībām, tā kā absolūti nespēj a pildīt paredzētos pienākumus. Dažu bataljonu virtuves atradās pie Kārsavas, Rēzeknes un pat Biķernieku mežā pie Rīgas laikā, kad vienības pašas veda kauju pie Opočkas un Krasnojes.
          Februāra, marta un aprīļa kaujās Veļikajas krastos dienviduaustrumos no Ostravas bija ciesti smagi zaudējumi, īpaši kadru No robežsargu pulkiem saņemtie papildinājumi ne taktiskā, ne tehniskā, ne arī kaujas morāles ziņā nevarēja atvietot zaudējumus virsnieku un instruktoru sastāvā. Stabilizācijas perioda laikā Kudeveras pozīcijās labākie un piedzīvojošākie instruktori un kareivji bija nosūtīti uz kara skolu un instruktoru rotām, kas vēl jūlija kauju sākumā nebija atgriezušies. Tie bija iemesli latviešu vienību vājam sniegumam atkāpšanās manevra laikā.
          17. jūlijā 19.(2.) divīzija šķērsoja robežu pie Goliševas un Latvijas teritorijā novietojās Kārsavas rajonā.
          18. jūlijā divīzija komandieris Strekenbachs bija sapulcējis puiku komandierus Mērdzenes pagasta valdē, lai lemtu par divīzijas tālāko likteni. No latviešu puses piedalījās pulkvedis Lobe, kas tanī laikā bija divīzijas kājnieku priekšnieks, pulkvedis Skaistlauks, pulkvedis-leitnants Taube, pulkvedis-leitnants Kociņš un majors Galdiņš. Pārrunājot organizācijas jautājumus, noskaidrojās, ka divīzija sastāva ziņā nevar atjaunot tādu stāvokli, kāds bija pirms 10. jūlija, kad krievi sāka uzbrukumu. Toreiz katrā kājnieku pulkā bija trīs bataljoni. Tā kā bija ciesti zaudējumi, tad ne kadru, ne ierindas sastāva ziņā šādu stāvokli atjaunot nevarēja. Ģenerālis Strekenbachs paziņoja, ka 15. divīzija nolemta pārformēšanai un apmācībai novest uz Vāciju. Jautājums esot atklāts par 19. divīziju. Šinī apspriedē jāpieņemot attiecīgs lēmums. Vispirms latviešu priekšniekiem jāizšķiroties principā par to, vai latviešu vienības vispār vēlas ņemt dalību savas zemes aizstāvēšanā. Latviešu priekšnieki vienprātīgi izteicās par piedalīšanos. Pulkvedis-leitnants Kociņš nāca ar priekšlikumu Vidzemē atstāt nelielas, toties labi apbruņotas un ar labu vadību apgādātas vienības, kas vissliktākā stāvokļa attīstības gadījumā varētu pāriet uz partizānu darbību. Pulkvedis Lobe bija domās, ka jāpatur 19. divīzija kā tāda un par cik apstākļi atļauj, tanī jāietilpina lielāks skaits karotāju. Divīzijas komandieris izšķīrās par to, ka nomināli paturama divīzijas organizācija. Izdarot reorganizāciju, pulkos jāsaformē tik daudz rotu, cik daudz spējīgu virsnieku palicis attiecīgā pulka rīcībā. Lai vienības turpmāk saņemtu īstam kaujas stiprumam atbilstošus taktiskos uzdevumus, tad korpusam un armijai paziņoja, ka 19. divīzija reducēta un nosaukta par „Kampfgruppe Streckenbach".
          Pārorganizēšanās atvieglināšanai 19. divīzijas daļas atvilka dziļāk aizmugurē. 1. artilērijas pulks palika frontē vācu vienību pabalstīšanai.
          20. jūlijā divīzija uzsāka gājienu un 23. jūlijā sasniedza Lubānas—Dzelzavas rajonu, pie kam pulki novietojās sekojoši: 1. pulks Dzelzavas Zofijas rajonā, 2. pulks Liedeskroga Dzīšļu un 6. pulks Dambīšu—Apogu rajonā. Divīzijas štābs novietojās Baložos.
          Nedēļas laikā pārorganizēšanās bija nobeigta. Pulkus pārdēvēja par ,,kaujas grupām: 1. pulks — Kampfgruppenbataillon 42, 2. pulks —Kampfgruppen­bataillon 43 un 6. pulks — Kampfgruppenbataillon 44. Oficiāli bruņoto spēku sarakstos divīzija skaitījās kā tāda, tāpat pulki paturēja savus pirmatnējos nosaukumus. Tāpēc tālākā aprakstā tie tiek lietoti kā līdz šim.
         
Uz 27. jūliju divīzijas stiprums bija šāds:
                     
Kājnieki. 1. pulks (majors Galdiņš) 6 strēlnieku rotas, štāba rota, kājnieku baterija (4 kjn. lg., 2 sm. kjn. lg.), smagā rota ar granātmetējiem un prettanku lielgabalu rotu.
2. pulks (majors Stīpnieks) 4 rotas, smagā rota un štāba rota.
6. pulks (pulkvedis-leitnants Kociņš) 4 strēlnieku rotas, smagā un štāba rota.
1. pulka kājnieku baterija, pateicoties tās enerģiskajam komandierim virsleitnants Ziedainim, bija palikusi pilnīgi vesela. 2. un 6. pulka kājnieku bateriju 4 vgl. kājnieku lg. iedalīja smagajās rotās. Normāli smagās rotas ar 8 cm granātu metējiem un sm. ložmetējiem ietilpa bataljona organizācijā. Turpretī 4 vgl. kājnieku lg., 2 smagie kjn. lg. un 4 12-cm sm. granātmetēji ietilpa pulka organizācijā un sastādīja 13. rotu (kājnieku bateriju). Pulka organizācijā bez tam ietilpa prettanku lielgabalu rota pēc numerācijas 14. Atkāpšanās manevra laikā gandrīz visas ptk. lg. rotas bija zaudējušas motorizēto velkmi. Pārorganizētos pulkos bija pa ptk. lg. vadam (4 lg.) smagās rotās.
19. divīzijas papildinājumu bataljons (majors Laumanis) 3 strēln. rt. un smagā rota.
Artilērija; 1. artilērijas pulks (pulkvedis Skaislauks) ar 3 vgl. un 1 sm. divizionu pienāca no jauna 19. divīzijas pabalstam 5. augustā Lubānas, Meirānu kauju laikā. 2. artilērijas pulks (majors Grāvelis) ar 2 vgl. divizioniem.
          Šī pulka 1 vgl. un 1 sm. dzn. atradās kaujās pie Gaujienes un pienāca pie savas divīzijas tikai septembra pirmajā pusē Tirzas pozīcijās.

Tehniskās vienības.

15. sapieru bataljons (virsleitnants Ijabs)

19. sakaru bataljons (majors Gosepath)

19. sapieru bataljons (pienāca no Čehoslovakijas augusta otrā pusē pulkvedis-leitnants Saulīša vadībā)

19. ptk divizions (kpt. Akmeņkalējs)

506. pret aviācijas divizions (pulkvedis-leitnants Gusens).

          Reducējot 19. divīzijas kājnieku pulkus, daļa sastāva tika izdalīta un nodota 15. divīzijas rīcībā pārvešanai uz Vāciju apmācībās.
          27. jūlijā divīzija saņēma pavēli iziet uz Lubānas ezera pozīcijām, jo vācu vienības bija viscaur atspiestas atpakaļ un fronte tuvojās Lubānas ezera basei­nam. Lubānas ezera telpa ir visumā pasīvs iecirknis. Vācieši bieži bija cietuši neveiksmes nepareizi novērtējot krievu spējas pārvarēt šādus pasīvus iecirkņus, kurus sastāda mežu masīvi, purvi, ūdeņi utt. Nepiegriežot šādam apvidum pietiekamu vērību, vācieši daudzkārt bija tikuši pārsteigti, konstatējot savos flangos un aizmugurē stipras krievu kājnieku daļas. Lai arī šeit tas nenotiktu, tad 19. divīziju, kuras kaujas spējas pēc pārformēšanas vadība vēl īpaši gribēja novērtēt, novietoja īsti pasīvā iecirknī Lubānas ezera R. krastā un mežos ziemeļiem no Lubānas ezera. Vācieši bija pat tik tālu iebaidīti, ka gaidīja krievu daļas šķērsojam tieši Lubānas ezeru. Neskatoties uz pasīvo iecirkni, 2. divīzijas daļām abos divīzijas flangos nācās vest smagas kaujas, to kā jau vadība bija paredzējusi, arī te pārsteiguma labad, krievi centās izmantot mežus, lai apietu svarīgākās apdzīvotās vietas.
          Divīzija Lubānas ezera telpā bija grupēta sekojoši: labā spārnā 6. pulks, centrā 2. pulks un kreisā spārnā i. pulks. Katram kājnieku pulkam tiešam pabalstam tika nozīmēts art. divizions. Divīzijas robežas: labā Lubānas ezeru dienviduu gals, Bulmeistari (19 .divīzija), Salu ezeru (19. divīzija). Kreisā robeža bija noteikta kaut kur starp Roznieki un Līčagals. Robežas starp pulkiem: starp 6. un 2. p. Vidzemnieki (2. p.), Strodi (2. p.); starp 2. un 1. p. Dzērvītes, Lielpurvi (abi 1. p.). GKL: Aizkārkles, Ikaunieki, Asni, Liepiņas, Jaunkanči, Zvidziena, Mžsr. Purmaļi, Lielpurvi, Cērpēji, Līčagals, Roznieki.
          Dažas dienas vēlāk divīzijas pap. bataljons novietoja starp 6. un 2. pulku, pie kam šī bataljons labā robeža bija Lubānas kanāls. 6. pulkam uzdeva izvilkt divi rotas rezervē un turēt aiz sava labā spārna.
          Kā redzams pēc spēku sadalījuma, divīzija visus kājnieku spēkus bija novietojusi kaujas ešelonā, izņemot divas 6. pulka rotas, kas veidoja vietējo rezervi. Krievu spējas apvidus pārvarēšanā bija ievērojamas, bet tieši Lubānas ezeram pāri tikt arī tiem nebija iespējams. Lubānas ezers pēc tā nolaišanas nav vairs ezers vārda pilnā nozīmē. Tas faktiski ir niedrēm un meldriem aizaudzis dūksnājs. Ūdeni nevienā vietā no malas nevar saskatīt. To var redzēt tikai lidojot ar lidmašīnu. Šādu ievērojamas platības dūksti nevar pārvarēt ne ar peldrīkiem, ne arī bez tiem. Tāpēc spēku novietošana tieši Lubānas ezera R. krastā nebija pamatota.
          Līdz 29. jūlijam visas vienības ieņēma un turpināja izbūvēt aizstāvēšanas pozīcijas. Abos Lubānas ezera galos tālu uz priekšu tika izdarīta izlūkošana. 29. jūlijā 6. pulka izsūtītie izlūki konstatēja spēcīgas krievu kājnieku daļas mežā A. no Saleniekiem. Acīmredzot krievi sāka izmantot pasīvos iecirkņus, lai apietu Varakļānus un tādā kārtā atslogotu frontālu uzbrukumu, kas tur bija pasākts un triju dienu kaujā nebija sekmējies. Salenieki atradās ārpus 19. divīzijas robežas un formāli par šo punktu atbildību nenesa. Skaidrs tomēr bija, ka ienaidnieka spēki jau tuvāko stundu laikā varēja parādīties Saleniekos un pēc tam apņemt 6. pulka labo flangu. Sava un līdz ar to divī­zijas labā flanga nodrošināšanai 6. pulka komandieris nosūtīja uz Saleniekiem 3. rt. ar uzdevumu tos noturēt un turpināt izlūkošanu mežā A. no Saleniekiem. Rotas atbalstam tika dota artilērija, nosūtot tur art. priekšējos novērotājus.

30. JŪLIJS

         
Krievi uzbruka Saleniekiem un ieņēma Salenieku austrumu mājas. Jau 30. jūlija agrā rītā uz Saleniekiem nosūtīja arī 4. rotu, pamatojoties uz izlūko­šanā iegūtām ziņām, kas liecināja, ka krieviem mežā ir stipri spēki. 4. rota atradās Salenieku dienvidu mājās. Redzot krievus ieņemam austrumu mājas, 4. rt. kom. ltn. Biters pārgāja prettriecienā un krievus no šīm mājām izsita. Krievi atvilkās mežā, tomēr arvien vēl trieciena attālumā no mājām. Sakaru līdzekļu trūkuma dēļ ziņas pulka komandpunktā pienāca gausi un pulka komandieris ieradās personīgi noskaidrot stāvokli. Uzbrukuši bija krievu kājnieki bez artilērijas atbalsta. 6. pulkam bija artilērijas atbalsts un pulka komandieris nolēma uzbrukt un atspiest krievus tālāk mežā. Pēc artilērijas piešaudes un īsa brāziena 4. rota divi grupējumos devās mežā. Ienaidnieka uguns rādīja, ka tas atrodas ļoti blīvi kopā, kas atviegloja mūsu uzbrukumu ar maziem spēkiem. Pēc saņemtajiem gūstekņiem noskaidrojās, ka uzbrucis krievu 7. gvardes divīzijas 26. pulks. 4. rotas prettrieciena laikā bija kritis šī pulka I bataljons komandieris.
          30. jūlija rītā kāds cits krievu grupējums gar Lubānas ezeru dienvidu galu un vēlāk gar Lisiņas upītes ziemeļu krastu virzījās uz Ikauniekiem, pakāpeniski spiežot atpakaļ virsleitnants Kalnāja priekš grupu. Krievi, uzdūrušies mūsu GKL automātisko ieroču ugunij, sapulcējās mežā A. no Ikauniekiem. Bija pienācis vakars. Virsleitnants Kalnājs, kas atradās saskarē ar krieviem pie Ikauniekiem, ziņoja, ka turpina pienākt jauni krievu spēki. Šīs dienas kauja rādīja, ka, pirmkārt krievi dažādus kājnieku grupējumus izklaidējuši mežā un, otrkārt tos neatbalsta artilērija. Tāpēc 6. p. komandieris nolēma uzbrukt arī tam krievu grupējumam, kas atradās mežā pie Ikauniekiem. Jau 30. jūlija vakarā tika izsūtītas gar Cirskas upīti virzienā uz ezeru 3. un 4. rotas, kurām bija uzdevums pa nakti nepielaist jaunu ienaidnieka spēku pienākšanu un nākošā rītā veidot uzbrūkošo grupējumu krieviem aizmugurē.
          Divīzijas centrā pie Laumaņa bataljons un 2. pulka diena pagāja mierīgi. Pašā kreisajā spārnā krievi ielauzās Rozniekos, ko aizstāvēja kāda vācu vienība. Tā nespēja tikt galā ar iebrukušo ienaidnieku un 1. pulkam nācās iet palīgā. Uz iebrukuma vietu tas nosūtīja savu 4. rotu (ltn. Pauzers), kas nakts prettriecienā iebrukuma vietu iztīrīja un pārņēma tā aizstāvēšanu. SCHĒMA1

31. JŪLIJS

         
Divīzijas labajā spārnā Saleniekos atradās 6. p. štāba rota, kas tika nozīmēta to aizstāvēšanai. Štāba rota šinī dienā veda izlūkošanu dziļi mežā, kur sadūrās ar nelieliem krievu spēkiem. 6. p.3. rt. rīta agrumā nomainīja 2. rt. un pārņēma tās aizstāvēšanās iecirkni pie Buzāniem. Apm. plkst 11.00 2. un 4. rt. sāka uzbrukumu pret to krievu grupējumu, kas iepriekšējā dienā bija iesūcies mežā pie Ikauniekiem. Pēc īsas un spēcīgas artileriskās sagatavošanas abas rotas kapt. Lauka vadībā sāka uzbrukumu. Mūsu rotas straujā triecienā krievus pārsteidza, sakaujot viņu 85. strēln. divīzija 251. pulku. Saņēma vairāk nekā 40 gūstekņus. 6. p. zaudējumi bija 4 krituši un 11 ievainotu.
          Pulkvedis Lobe tanī laikā bija 19. divīzija kājnieku priekšnieks. Viņš atstāstīja kādu epizodi, kas norisinājusies 31. jūlija vēlā pēcpusdienā VI korpusa štābā. Korpusa vadība bija ierosinājusi mani atcelt no amata. Pulkvedis Lobe ieteicis no šāda soļa atturēties. Tad pienākuši 6. pulka sagūstītie krievi un iegūtais kara materiāls. Ar to korpusa štābā apklususi prasība pēc manas atstādināšanas.
          Laikā, kamēr kaujas risinājās pie Saleniekiem, man nebija sakaru ar pulka komandpunktu un 19. divīzija štābs nebija pietiekami informēts par notikumiem. Nelaimīgā kārtā pulka adjutants virsleitnants Vikmanis bija divīzija štābam (nepieņemamā tonī, žēlā balsī) uzsvēris faktu par mūsu 4 kritušiem karavīriem. Divīzija komandieris ar pavēli atcēla Vikmani no adjutanta amata. Šinī pavēlē tas aicināja mani Vikmani nodot tiesai. Es īsi atbildēju: ,, ... uzvarētājus netiesā.
          Aizstāvoties platā frontē, mēs bijām krievus pamatīgie iekāvuši. Adjutanta pienākumus pārņēma kpt. Lauks, bet Vikmanim uzticējām apgādes pārzināšanu, kas attiecas uz kaujas materiālo pusi.
          Divīzijas centrā pie Laumaņa bataljons un 2. pulka diena pagāja mierīgi.
          Kreisā spārnā pie 1. p. krievi neatlaidīgi tanku atbalstā uzbruka Rozniekiem ko aizstāvēja ltn. Pauzers. Smagās kaujās visus krievu uzbrukumus atsita, iznīcinot ar tuvcīņas ieročiem vairākus krievu tankus.
          Neatlaidīgie uzbrukumi, kas tika vērsti pret Rozniekiem, norādīja uz krievu nolūku dabūt šo punktu savās rokās, lai ar to sagatavotu ceļu tālākam uzbrukumam uz Līčagalu un Lubānu.
          Tā kā frontālie uzbrukumi pret Rozniekiem sekmes nedeva, krievi izvēlējās jaunas uzbrukuma vietas ziemeļiem un dienvidu no Rozniekiem. Ar šiem triecieniem krievi trāpīja vācu vienības un panāca iebrukumu. Pauzers pazaudēja sakarus ar kaimiņu vienībām un konstatēja, ka rota ielenkta. Pateicoties mežam, rotai izdevās atrauties un atiet uz Lubānu.

1. un 2. AUGUSTS

          Pēc iepriekšējās dienas smagajām neveiksmēm pret 6. pulka fronti, krievi šeit 1. un 2. augustā neizrādīja nekādu aktivitāti. Tāpat divīzijas centrā abas dienas pagāja mierīgi. 1. augustā 6. p. aizstāvēšanās fronti pagarināja līdz Barkavai, pēdējo izslēdzot. Tagad pulkam ar 4 strēlnieku rotām nācās aizstāvēt 9 km platu iecirkni. Rotu starpā palika lielas, līdz 1 km platas atstarpes. Iecirkņa aizstāvēšana kļuva problemātiska, jo apvidus neļāva pozīciju priekšā izveidot nepārtrauktu sprostuguni: nenopļauti labības lauki veidoja nenovēršamus neķerlaukus. Divīzijas štābs pavēlēja izšķirīgi aizstāvēties. Šāda pavēle bija visīstākā birokrātija. 4 strēlnieku rotās esošie automātiskie ieroči neatbilda uzstādītajam kaujas uzdevumam.
          Divīzijas centrā nekas nenotika. Kreisajā spārnā pret 1. p. 1. augustā ienaidnieks sīvi uzbruka, bet tika atsists. 2. augustā arī šeit krievu uzbrukumi bija pārtraukti.

3. AUGUSTS

         
3. augustā, kad krieviem bija izdevies salauzt vācu pretestību un ieņemt Varakļānus, viņi uzsāka plašā frontē kustību uz R. Pēcpusdienā tie ielauzās Barkavā. 6. p. ltn. Kovtuņenko kopā ar kādu latviešu prettanku vienību straujā prettriecienā krievus no Barkavas izsita un nodeva tos aizstāvēt vāciešiem. Vakarā 6. p. iecirknī krievi ielauzās Aizkārklēs, kuras aizstāvēja virsleitnants Ādamsons ar štāba rotu. Virsleitnants Ādamsonu smagi ievainoja. Krievi bija pievilkuši spēcīgu artilēriju no Varakļānu rajona un, turpinot uzbrukumu, ielauzās augstumā 99,0, uzlabojot izejas stāvokli nākošās dienas uzbrukumam. Ienaidnieks tagad bija nopietnā pārsvarā, jo mūsu artilērijai nebija vairs šāviņu.
          Arī 1. p. iecirknī ienaidnieks bija pievilcis jaunus spēkus un atjaunoja uzbrukumus. Ar lielu sparu tie uzbruka Līčgaliem, lai, tos ieņemot, varētu attīstīt tālāko uzbrukumu virzienā uz Lubānu.. Pēc pusdienas spēkošanās, krievi Līčgalus ieņēma. 1. pulks prettriecienos centās tos atgūt un pievakarē daļēji tas izdevās, bet visu šo apdzīvoto vietu, kas sastāvēja no vairākām saimniecībām, nespēja. Naktī, kad artilērijas uguns aizdedzināja krievu ieņemtās mājas, tie izvācās.

4. AUGUSTS

          No rīta varēja novērot, ka krievi pieved jaunus spēkus pie Aizkārklēm un gatavojas uzbrukumam. Tie tika traucēti ar visiem 6. p. rīcībā esošiem līdzek­ļiem, bet šo līdzekļu nepietika un artilērijai nebija neviena šāviņa. Krievi uzbrukumu ievadīja ar spēcīgu artilērijas brāzienu. Tā kā 6. p. rotas bija izstieptas plašā frontē un starp rotām platas spraugas, kuras nenopļautās labības dēļ nebija pārvaldāmas ar automātisko ieroču uguni, tad ienaidniekam bez sevišķām grūtībām izdevās iespiesties šinīs atstarpēs. Drīzā laikā kauja risinājās visā pulka dziļumā. Pulka komandieris izšķīrās atvilkt rotas, lai dabūtu tās blīvāk kopā un lai nodibinātu vismaz vienā virzienā sakarīgu fronti. Rotām atdeva pavēli atiet uz Ošagaliem, pie kam Kalngalu—Malinieku ceļš tika noteikts par jauno pretošanās līniju. Pateicoties apvidum, rotām atraušanās izdevās labi, kaut dažām atceļš bija jāizkaro caur dziļumā esošām krievu ķēdēm, 2., 1. un 3. rota sasniedza Ošgalus un ieņēma jauno pretošanās pozīciju. 1. rota, kas atradās pie Barkavas un ar ko nebija sakaru, bija jau agrāk aizgājusi Sturmežnieku virzienā. Pirms atraušanās 6. p. komandieris informēja papildinājumu bataljonu.
          Īsā laikā krievi bija sakārtojušies jaunam triecienam. To viņi uzsāka nekavējoties, bet ar mūsu automātisko ieroču uguni tika atsisti. Krievi neatlaidīgi turpināja spiedienu. Tā kā 6. pulka 3 rotas varēja ieņemt tikai nelielu fronti, tad krievi gar pulka kreiso flangu aizslīdēja garām, par ko tika informēts pap. bataljons 6. p. komandierim izdevās satikties ar pap. bataljons komandieri un norunāt, ka 6. p. ar vilcinošu pretošanos segs virzienu uz Meirāniem gar Lubānas kanāla dienvidu malu, bet pap. bataljons gar ziemeļiem malu. Neilgi pēc tam ieradās divīzijas komandieris, kas šo vienošanos apstiprināja. Starplaikā krievi atjaunoja uzbrukumus Ošagaliem, sagatavojot tos ar artilērijas uguni. Kāda uguns brāziena laikā smagi ievainoja 3. rt. kpt. komandieri Augustu Sūnu, kas vēlāk slimnīcā mira. Īsi pēc pusdienas vienības no Ošagaliem tika atvilktas kādus 4 km atpakaļ, līdz pievakarē nonāca uz līnijas Stūrmežnieki Paukalnieki. Vienības vairāku dienu kaujās bija nogurušas un arī šodien visu dienu cīnoties bez artilērijas atbalsta, nebija spējīgas vairs nopietnu spiedienu izturēt. No divīzijas vadības pieprasīja artilērijas pabalstu un kājnieku munīciju, kas bija izbeigusies. Divīzijas komandieris kājnieku atbalstam norīkoja zenitartilērijas vienības, kas ar koncentrētu uguni visus tālākos krievu uzbrukumus atsita. Vakarā pienāca pavēle, ka 6. pulks un divīzija pap. bataljons naktī tiks atvilkti uz Aiviekstes R, krastu.
          1. pulka iecirknī kāds pastiprināts vācu pulks uzsāka strauju uzbrukumu no Laubertiem pāri Robežniekiem uz Līčagalu un atjaunoja agrāko GKL. Bet tad krievi sāka no jauna savus uzbrukumus. Vācu pulks bija izlietojis visu munīciju un nespēja to atjaunot; krievu uzbrukumus tas nespēja atvairīt un gūtās sekmes pārvērtās asiņainā zaudējumā. Krievu uzbrukumu pie Līčagaliem uztvēra 1. pulks un to apturēja.

5. AUGUSTS SCHĒMA 2

          Jau 4. augusta vakarā pienāca pavēle, ka 6. p. un divīzija pap. bataljons pēc pusnakts jāatraujas un jāaiziet uz Aiviekstes R. krastu, kur jāieņem aizstāvēšanās iecirkņi: 6. pulkam no 42,4 līdz Vecapļiem, bet divīzija pap. bataljons abpus Jaun. Lubānai. 2. pulks sedza Lubānu, bet 1. pulks aizstāvēja savu agrāko iecirkni.
          5. augustā plkst. 01.00 6. p. un divīzija pap. bataljons atrāvās un ieņēma savus aizstāvēšanās iecirkņus. Pa labi no 6. p. aizstāvējās kāds vācu sodīto bataljons, bet tālāk uz dienvidu vācu regulārās daļas. Pēcpusdienā krievi uzsāka spēcīgus uzbrukumus Barkavas—Madonas virzienā un ieņēma pāreju pie Švāna tilta, kā arī Liepukalnu—Ubānu rajonā. Pie Meirāniem 6. p. visus Aiviekstes forsēšanas mēģinājumus likvidēja. Arī šeit ienaidniekam spēcīgas artilērijas uguns aizsardzībā izdevās ielaist plostus Aiviekstē un uzsēdināt uz tiem kājniekus. 6. p. vīri ar prettanku dūrēm visus plostus sasita, un krievu mēģinājums forsēt upi asiņaini sabruka. No iegūtām tilta gala pozīcijām krievi attīstīja uzbrukumus Madonas virzienā un uz Meirāniem 6. p. flangā un aizmugurē. Madonas virzienā triecās ļoti stipras kājnieku un tanku vienības. Uz ziemeļiem pa pagrieztais grupējums sasniedza īsā laikā Zariņu—Krūmiņu rajonu, kas atradās 2. rotas aizmugurē. 6. p. komandieris ar pēdējo rezervi — štāba rotu — izdarīja pretuzbrukumu un krievus atspieda atpakaļ. Tā kā šeit visas divīzijas labais flangs bija atklāts neierobežotā dziļumā, tad VI korpuss deva palīgā savu pēdējo rezervi savu štāba rotu. Kopēji labo flangu mežā atlieca dažus km atpakaļ, nodrošinot Aiviekstes pozīcijās esošos cīnītājus. Varenais Meirānu meža masīvs pulka labos sānos un Olgas purvs aizmugurē stipri atviegloja divīzijas flanga nodrošināšanu taktiskā dziļumā. Caurvedošo meža ceļu nosprostošanai 6. p. izdalīja kaujas grupas pie Dzeltsalas un Ozolkalniem. Pievakarē arī te parādījās ienaidnieks. Mūsu kaujas grupām nācās izcīnīt smagas kaujas. Pie Dzeltsalas krita ltn, Sils un smagi ievainoja ltn. Rozenšteinu. Aizmugures apdraudējums šādā kārtā tika novērsts.
          Divīzijas centrā šinī dienā nekādu pārmaiņu nebija, jo ienaidnieks te neuzbruka Tālāk uz ziemeļiem 1. pulkam uzdeva steidzīgi nomainīt 2. pulka vienības, kuras ar autotransportu nogādāja uz Dambīšu rajonu, jo te parādījās stipri krievu spēki. Nevarēdams vairāku dienu kaujās salauzt 1. p. pretestību pie Līčagala, ienaidnieks bija izmantojis meža ceļus no Laubertiem uz Mandaugām, lai izvairītos no pretestības un Lubānu dziļi apietu no ziemeļiem un pārrautu Lubānas—Cesvaines lielceļu, kas bija vienīgais piegādes ceļš visai 19. divīzijai. Dienvidos veidojās tikpat bīstama situācija. Lai gan 6. pulks atklāto divīzijas flangu bija salāpījis, tad tomēr ceļš uz Madonu un Cesvaini bija brīvs. Virzienu Varakļāni—Madona sedza vācu vienības. Tās nebija atejot sabojājušas tiltu pār Aivieksti pie Švāna, ko krievi ieņēma, atspieda vāciešus un devās Madonas virzienā. Arī 6. pulka labie kaimiņi, vācu sodīto vienība, krieviem sākot pārcelšanos, izklīda. Tā krievi nonāca 6. pulka flangā. Cesvaines zaudējums nozīmētu pilnīgu 19. divīzijas ielenkumu Lubānas mežos.
          Divīzijas pašā kreisā spārnā pret 1. p. līdz ar gaismu gar Rugāju—Lubānas lielceļu uzbruka krievi apm. bataljona stiprumā 3. rotai, bet tā uzbrukumus atsita.

6. AUGUSTS SCHĒMA 3

          Divīzija labā spārnā pret 6. p. ienaidnieks frontālus uzbrukumus neturpināja, bet uzbruka pulka atliektam spārnam pie Zariņiem un mežā R. no Ozolkalniem. Visi krievu uzbrukumi tika atsisti. 1. art. p. majora Liniņa III dzn. šodien ļoti sekmīgi apkaroja ienaidnieka transportus, kas pāri pagaidu tiltam pār Aivieksti pie Blisiņiem apgādāja savas vienības ar munīciju un citu nepieciešamo. Vairāki munīcijas auto tika trāpīti un uzsprāga gaisā.
          Divīzija pap. bataljons un 1. p. iecirknī diena pagāja mierīgi.
          2. pulka vienības ieradās Dambīšos 6. augustā plkst. 02.00. Ar krieviem saskarē atradās kāds vācu būvju bataljons, bet tas izturējās pasīvi un nebija ievācis ziņas par ienaidnieku. 2. p. nācās izdarīt izlūkošanu. Bija jānoorganizē artilērijas un citu smago ieroču uguns pabalsts. Pulks saņēma pavēli uzbrukt ienaidniekam, kas atradās Apogu rajonā. Uzbrukuma sākumu nolika uz plkst.
          05.00. Pulka labā flanga un aizmugures nodrošināšanai nolika vācu būvju bataljonu gar Dambīšu—Apogu ceļu. Pēc īsas artilērijas sagatavošanas 2. pulks sāka uzbrukumu, kas attīstījās sekmīgi un līdz pusdienai ienaidnieks bija sakauts: tika iznīcināti divi krievu pulki no divi dažādām divīzijām. Arī šeit, tāpat kā Lubānas ezeru dienvidu galā krievi nebija gaidījuši pretestību, triecot spēcīgas kājnieku daļas uz priekšu bez artilērijas atbalsta. Šāda rīcība attaisnojas un ir absolūti nepieciešama, ja vajājamais tik tālu morāli satricināts, ka nav spējīgs organizētai pretestībai. Šinī brīdī krievu kājnieku sviešana uz priekšu bez artilērijas atbalsta jāuzskata par nopietnu kļūdu, jo Lubānas telpā panika nekur nebija manīta.
          Ap plkst. 13.00 krievi bija pievilkuši jaunus spēkus Cepurītes rajonā, no kurienes tie uzsāka uzbrukumu Dambīšu virzienā. Krievu uzbrukumu atsita. Plkst. 14.00 2. pulks saņēma pavēli savākt vienības, lai tās pārsviestu uz Cesvaines rajonu.
          Krievi pēc Aiviekstes pārvarēšanas dienvidu no Meirāniem, turpināja spēcīgus uzbrukumus pret Madonu, pie kam stiprus spēkus pagrieza gar Lubānas mežu masīviem uz ziemeļiem, nolūkā ieņemt Cesvaini, ar ko 19. divīzijai būtu pārrauti aizmugures sakari. Jau 6. augusta rītā krievu priekšējās vienības uzdū­rās pie Bodes 19. divīzija cepēju rotai un divīzija lopu baram, tās īsā laikā izklīdinot. Vēl dažas sīkas vienības kavēja krievu virzīšanos un vakarā ar autotransportu piesteidzās 2. p. komandieris ar savu 2. un 4. rotu, sākumā novietojoties Daļģos. Trūkstot ziņām par ienaidnieku, 2. p. kom. izveidoja aizstāvēšanās pozīciju atbalsta punktu veidā ar 2. rt pie Poteriem un 4. rt. pie Krustiņārēm. Smagai rotai un pārējām pulka vienībām vajadzēja pienākt nākošā dienā.
          6. augusta pēcpusdienā stāvoklis 19. divīzija iecirknī nebija nekādā ziņā spīdošs. Lai gan 2. p. ar pretuzbrukumu bija iznīcinājis Dambīšu—Apogu rajonā 2 krievu avangarda pulkus un pārējās vienības Aiviekstes krastos turējās droši, tomēr stipras krievu daļas dziļi divīzijas sānos pie Cepurītēm un aizmugurē pie Bodēm padarīja vienību stāvokli ārkārtīgi nedrošu. Ja divīzija vai VI korpusa rīcībā būtu rezerves, ar ko vērsties pret krievu spēkiem, kas spiedās no ziemeļiem un dienvidu, 19. divīzija aizstāvēšanas iekārtā veidojot dziļu apņemšanu, tad va­rētu Aiviekstes krastos cīnošās vienības tur atstāt. Tā kā rezervju nebija pat 1 6. armijai, tad stāvokli varēja glābt tikai atkāpšanās no Aiviekstes pozīcijām. Sakarā ar to šeit esošās vienības 6. augusta vakarā saņēma pavēli nakti atrauties un atiet Cesvaines virzienā.
          Atiešanas kustībai divīzija rīcībā bija tikai Lubānas—Cesvaines lielceļš. Pēc 2. p. vienību aizvešanas no Dambīšu—Apogu rajona tur palika tikai vācu būvju bataljons. 1. pulkam uzdeva pastiprināt flanga pozīciju pie Dambīšiem. Pirms 1. pulka vienību pienākšanas krievi pārgāja triecienā un ieņēma Dam­bīšus. Stāvoklis līdz ar to kļuva nopietns, jo Dambīši atradās tikai labu kilometru no Lubānas—Cesvaines lielceļa. Steigā pievestā 1. p. ltn. Melbārža rota ar prettriecienu krievus no Dambišiem izsita.
          Ari 6. p. vajadzēja nokļūt uz šī ceļa. 6. p. atradās pie Meirāniem un nokļūšanai uz lielceļa bija jāvirzās pa sliktiem meža ceļiem A. no Olgas purva. Pulkam bija piedalīti 1. art. p. III dzn., ptk. lg. rota (mot.) un znt. art. rota (mot.). Ceļš kājniekiem un zirgu velkmes art. bija vieglāk veicams, ne tā motorizētām vienībām. Līdz ar tumsas iestāšanos atiešanu uzsāka motorizētās vienības, pēc tam artilērija un plkst. 23.00 atrāvās un atgāja kājnieki pa ceļu Mežamuiža—Olgas vārti—Gala birze—Silupieši, no kurienes taisna stiga iziet uz Lubānas—Cesvaines lielceļa. Kad ap plkst. 02.00 kājnieki sasniedza šo stigu, tās vidusdaļā bija apstājusies visa motorizētā kolonna, jo 3 priekšējās mašīnas bija iegrimušas. 6. p. kom. norīkoja visus brīvos vīrus pie ceļa labošanas. Divīzija štābs ik pusstundu atgādināja, lai pasteidzas ar nokļūšanu uz lielceļa, jo sagaidīja jaunus krievu triecienus pret Dambišiem. 6. p. kom. kustības nodrošināšanai stigas ziemeļiem galā izsūtīja 1 kājnieku rotu un 3 ptk. lg., kas bija tikuši pāri dūksnājam. Ar saullēktu visa kolonna bija pāri dūksnājam un pa lielceļu devās pildīt nākošos uzdevumus. Divīzija pap. bataljons ar autotransportu nogādāja uz Daļģu—Aizkujas rajonu, kur ar krievu avangardiem bija iedegusies ļoti smaga kauja.

7. AUGUSTS

          Jau 6. augusta pievakarē 2. p. 2. rt., ieņemot aizstāvēšanās pozīcijas pie Poteriem, uzdūrās stipriem ienaidnieka spēkiem un tika no Potericm spiesta atpakaļ uz R., jo pulkam pagaidām nebija nekādu smago ieroču. Nakti no 6. uz 7. augustu šī ienaidnieka kolonna aizsoļoja uz R. gar 2. p. dienvidu flangu. Gaismai austot 2. rt. ieņēma no jauna aizstāvēšanās pozīcijas pie Poteriem, jo ienaidnieks te vairs nebija. Ap plkst. 07.00 2. p. pastiprināja ar znt. art. rotu, kas te ieradās pēc atkāpšanās no Meirāniem. Plkst.08.00 sākās ienaidnieka uzbrukums apm. i kājnieku bataljons stiprumā. Šo uzbrukumu rota, znt. art. uguns atbalstīta atsita. Pienāca arī 2. art. p. I dzn. un tika atsists otrs uzbrukums. Krieviem pienāca jauni spēki, kas izvērsās abpus ceļam. Šai laikā pakāpeniski pienāca arī 2. p. pārējās vienības un Laumaņa bataljons Pēcpusdienā ienaidnieks bija izvērties stipri platākā frontē nekā 2. p. un Laumaņa bataljons vienības. Kāda krievu vienība tika garām mūsu grupējuma kreisajam flangam, bet uzdūrās 2. art. p. 2. btr. kaujas pozīcijai. Šī baterija tuvcīņā ienaidnieku izklīdināja. Stāvoklis 2. p. frontē bija bīstams, jo abi flangi bija atklāti. Lai uzlabotu savu aizstāvēšanās pozīciju kreisā spārnā, 2. p. kom. izdarīja uzbrukumu ar ierobežotu mērķi, ieņemot Lejasbulatas (ltn. Butkus rota) un meža malu A. no Kalnabulatām. Ar to izdevās veidot zināmā mērā nepārtrauktu fronti. Pēcpusdienā krievi izdarīja jaunu uzbrukumu un ielauzās mežā dienvidu no Kalnabulatām, kur to apstādināja. Prettriecienā ievadīja 1. rotu, kas mežu iztīrīja, pārņemot pēc tam arī Butkus rt. iecirkni. Pievakarē ienaidnieks bija iesūcies mežā apm. 1 km A. no Gaitniekiem. Līdz ar krēslas iestāšanos Butkus rota straujā prettriecienā šo mežu iztīrīja. Meža aizstāvēšanai norīkoja 2. p. sapieru vadu. Vēlā vakarā konstatēja, ka ienaidnieks atrodas arī mežā A. no Sileniekiem. Šāds stāvoklis palika līdz nākošam rītam.
          6. pulks sasniedza savu jauno pozīciju ap plkst. 14.00 un stājās pie tās noorganizēšanas. Kad pozīcija bija daudzmaz noorganizēta, tika saņemta divīzijas pavēle sapulcēt pulku Ataugās (1,5 km A. no Aizkujas). Pulks saņēma pavēli uzbrukt Aizkujas—Silenieku virzienā un ieņemt Piegāzes, Ābolkalnes, Jauno cepli, Sileniekus un Sīmaņus. Pabalstam tika nozīmēts i. art. p. I dzn. (majors Rēbergs). Uzbrukumu sāka naktī.
          1. pulks, pēc atkāpšanās no Lubānas, ieņēma pretošanās pozīcijas pie Liedes kroga, bet pēc tam saņēma uzdevumu aizstāvēties iecirknī Elstes—Roznieki—Kadāres.

8. AUGUSTS SCHĒMA 4

         
Sākot uzbrukumu, 6. p. bija grupēts sekojoši: virsleitnants Kalnājam ar 2. rt. bija jāuzbrūk virzienā gar ceļu Aizkuja—Bāliņi un jāieņem Priednieki; ltn. Biteram ar 4. rt., kurai tanī laikā bija pievienotas arī kpt. Sūnas 3. rt. atlie­kas, jāuzbrūk virzienā Aizkuja—Silenieki, pakāpeniski ieņemot Lejiešus, Jauno cepli un Sileniekus; štāba rotai virzienā Aizkuja—Ābolkalns, nodrošinot 4. rt. kreiso flangu. Pulka . rt. 7. augusta vakarā bija nosūtīta uz Pietniekiem, lai aizstāvētu šo punktu. Pietniekos 1. rotai pievienojās 2. p. 4. rt. atliekas, kas bija padzītas no Krustiņārēm ltn. Saulīša vadībā. Šī grupējuma atba1stīšanai 6. p. kom. norīkoja smago rotu. Šinī rajonā pozīcijas ieņēma arī 1. p. kājnieku btr., un 6. p. kom. lūdza šīs btr. komandieri virsleitnants Ziedaini atbalstīt Pietnieku grupējumu ar uguni, jo šis grupējums ltn. Krūpēna vadībā bija vienīgā saite starp 6. un 1. pulku.
          Plkst. 02.00 6. p. sāka uzbrukumu pēc artilērijas uguns brāziena. Uzbrukums sākumā noritēja sekmīgi, pie kam tika saņemti gūstekņi no divi dažādiem krievu pulkiem. Tas liecināja, ka priekšā nav vājas vienības, bet stipri kājnieku spēki ar kājnieku artilēriju. Līdz plkst. 04.00 bija ieņemti Priednieki, Lejieši un Ābolkalns, bet pārējos punktus neizdevās ieņemt ienaidnieka stiprās kājnieku uguns dēļ. Bez labi organizētas artilērijas pabalsta nebija nekādu izredžu gūt tālākos panākumus. 6. p. zaudējumi bija jūtami. Tika ievainots 4. rt. komandieris ltn. Biters, krituši leitnanti Bukums un Vitenšteins. Ap plkst. 03.00 pienāca divīzijas komandiera norādījums, ka viņa vienīgais nolūks ir, lai 6. p. ar uzbrukumu sasniedz 2. p. kreiso flangu Lābānu—Kalnabulatas rajonā un nodibina nepārtrauktu fronti. Diemžēl šis norādījums nāca par vēlu: tam. nolūkam 6. p. nedrīkstēja uzbrukt tik plašā frontē un tā spēki bija par maziem šāda uzdevuma veikšanai.

9. AUGUSTS  

          Šīs dienas rītā stāvoklis 19. divīzijas frontē izskatījās šāds: labā spārnā 2. p. ar divīzija pap. bataljons ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas gar Pļaviņu—Gulbenes dzelzceļu; centrā 6. p. uz līnijas Strautiņi, Aizkuja, Stūrīši, Eglītes; kreisā spārnā 1. p. uz līnijas Dailes, Kodiņāres, Elstes, Mežlīči. Starp aizstāvēšanās iecirkņiem bija plašas neieņemtas atstarpes, jo divīzija atradās stāvoklī, kāds izveidojās pēc pēdējām kaujām un tagad bija jāpārkārto. 9. augusta rīta puse bija ļoti mierīga, jo arī krievi iepriekšējo dienu smago zaudējumu iespaidā nebija spējīgi tūlīt uzbrukt.
          6. p. frontes saīsināšanai atvilka savas rotas uz augstāk pieminētās līnijas. Pārkārtošanās notika gludi, izņemot 1. rt., kurai pie Pietnieku meža sekoja krievi un artilērijas atbalstā mēģināja ieņemt augst. 120,1. 1. rt. krievu uzbrukumu atvairīja, pie kam, ievainoja rotas kom. ltn. Krūpēnu.
          Lai novērstu lielās spraugas pulku starpā, divīzija bija nolēmusi izdarīt pārkārtojumus, atvelkot vienības atpakaļ vienā augstumā ar 2. p. uz Pļaviņu —Gulbenes dzelzceļa līnijas. Kustības bija jāizved dienas laikā.
          Atraušanos uzsāka plkst. 10.30 un līdz plkst. 12.00 1. un 6. pulks bija savos jaunajos iecirkņos.
          Pēcpusdienā krievi pienāca visā divīzijas iecirknī pie mūsu jaunās pozīcijas un uzņēma ar to saskari.
          2. pulka iecirknī ienaidniekam dažās vietās izdevās vietēji iebrukumi. Iztīrot kādu iebrukuma vietu, smagi ievainoja divīzija pap. bataljons rotas komandieri ltn. Butkusu.
          1. pulka iecirknī krievi ielauzās Cesvaines stacijā, bet ar tūlītēju prettriecienu ltn. Kallītis tos izsvieda ārā. Šodien Cesvaines stacija vēl dažas reizes mainīja īpašnieku, bet kaujai apklustot stacija palika ltn. Kallīša vīru rokās.
          Kreisā spārnā krievi sekoja 6. pulkam apm. bataljona stiprumā. 6. p. sarukušās rotas bija izstieptas 4 km garā frontē, tā kā aizstāvēšanas iecirkni varēja turēt tikai atbalstu punktu veidā. Krievus laikā pamanīja, un tā kā tie nebija izveidojuši gājiena apsardzību, ne arī izsūtījuši izlūkus, tie nāca no meža gājiena kolonnā un nokļuva mūsu kājnieku automātisko un smago ieroču blīvā sprostā. Šis krievu bataljons burtiski tika sašauts.
          Lubānas kaujās stipri bija cietuši 6. un 2. pulks, kā arī pap. bataljons Sakarā ar to divīzija vadība bija nolikusi 6. p. pasīvākā iecirknī — Kujas upītes pļavās. 2. p. bija nodomāts izvilkt no frontes, dodot tam nepieciešamo atpūtu un laiku uzpildīšanai no jauna. Tika jau atdota nomaiņas pavēle, bet kāda vācu vienība, kam 2. p. bija jānomaina, bija aizkavēta kaut kur citur un nevarēja paredzētā laikā ierasties. Tādā kārtā 2. p. nācās turpināt aizstāvēt ieņemto iecirkni. Šīs dienas vakarā no GKL ziņoja, ka ienaidnieks savelk 2. pulka frontes priekšā stiprus spēkus un bija sagaidāms jauns uzbrukums.

Noraksts.

Ģen. Kdo. VI SS-brīvpr. A.K.

IIa Korpusa k.p. 6.8.44.

KORPUSA DIENAS PAVĒLE.

19. Latviešu SS-brīvpr. divīzijai. Leģionāri!

          Ziemeļu armijas grupas virspavēlnieks man šodien izteicis augstāko uzslavu un atzinību par Jūsu varonību ļoti smagās mežu cīņās Lubānas telpā, kurās Jūs izcilā pienākuma apziņā un upuriem bagātajā cīņā esiet pierādījuši savu vīrišķību.
          Ar Jūsu varonību šajās smagajās cīņās izdevās sakaut kādas boļševiku divīzijas galvenos spēkus.
          Es pateicos visiem virsniekiem, apakšvirsniekiem un kareivjiem un esmu pārliecināts, ka Latviešu leģions arī turpmāk uzticīgs savam karoga zvērestam un savai dzimtenei cīņā pret boļševistisko nāves ienaidnieku stāvēs ar vīrišķīgu stāju savā vietā.

Jūsu tēvzeme var būt lepna uz Jums.

Tādā pašā garā tālāk!

Krūger

SS-Obergruppenfīrers

un ieroču-SS ģenerālis

CESVAINES UN KĀRZDABAS KAUJAS

10. AUGUSTS SCHĒMA 5

          2. pulka iecirknī bija jau ieradušies vācu nomainītājas vienības vietraudži, kad plkst. 11 .00 sākās ārkārtīgi spēcīga krievu artilērijas sagatavošanas uguns, kurā piedalījās līdz šim Vidzemē nepieredzēts skaits zalvju lielgabalu („Staļina ērģeles"). Tā kā ierakumi nebija pilnīgi izbūvēti, tad briesmīgajā ugunī vienības cieta smagus zaudējumus. Plkst. 13.00 ienaidnieks uzsāka kājnieku uzbrukumus spēcīgu tanku vienību atbalstā. 2. pulks ienaidnieka uzbrukumu atsita, bet blakus pa labi esošais vācu sapieru bataljons spiedienu neizturēja. Te krievi izlauzās cauri GKL un sāka apņemt 2. p. labo flangu. Tā kā nekādu rezervju nebija, tad nebija iespējams pāriet prettriecienā, ne arī atliekt apdraudēto labo spārnu. 2. p. vienības sāka atiet. Atiešana dažās vietās notika bez pavēles, un pulka rindās draudēja izcelties panika. Pateicoties majors Stīpnieka enerģiskai vadībai, kas izsūtīja visos bīstamākos virzienos sava štāba virsniekus, kā arī pats piedalījās vienību sakārtošanā, izdevās no jauna ieņemt pozīciju un uzbrūkošo ienaidnieku apturēt. Divīzijas labā spārnā jaunā GKL izveidojās uz līnijas st. Cesvaine, Ceplīši, Kurpnieki, Murēni, Kaunēni, Jaunveideres, Nesaules kalns.
          1. pulka iecirknī šodien turpinājās asas cīņas ap Cesvaines staciju, ko vairakkārt ieņēma krievi, bet ar prettriecieniem vienmēr atguva.
          6. pulka iecirknī abpusēja smago ieroču uguns. Citādi diena pagāja mierīgi.
          Divīzija pap. bataljonu šodien nosūtīja uz Jaunpiebalgu apmācībai un pārformēšanai par 19. divīzijas fizilieru bataljonu.
          Līdz 14. augustam nekas sevišķs nenotika. Abas puses viena otru taustīja ar izlūku patruļām. 12. augustā vienības tika papildinātas.
          Naktī no 14. uz 15. augustu 6. p. nomainīja 2. pulku, pēc tam, kad 6. p. vietā bija nostājusies kāda vācu vienība. Arī 15. un 16. augusts pagāja mierīgi.
          17. augustā ar 2. p. izdarīja pastiprinātu izlūkošanas iebrukumu Saulītes —Gigortu rajonā. Pulks ieguva vairāk nekā 30 gūstekņus, 3 granātmetējus, 1 ptk. lg. un lielāku skaitu šauteņu un pat šauteņu. Iebrukuma laikā ļoti smagi cieta pulka 2. rota, kas nonāca ienaidnieka artilērijas un granātmetēju blīvā sprostā. Ieguvumi nekādā ziņā neatsvēra zaudējumus. Ienaidnieka spēku noskaidrošanai pietika kaujas grupa 10—1 5 vīru stiprumā.
          19. augustā 2. pulku no jauna novietoja aizstāvēšanās pozīcijā pa labi no 6. p., pauguros R. no Kaunēniem un meža dienvidu malā dienvidu no Veideres. Pulkam nācās aizstāvēšanās pozīcijas ieņemt . nakts tumsā, jo bija uzdots steidzīgi nomainīt tur esošo vācu vienību.
          20. augustā, gaismai austot, ienaidnieks sāka uzbrukumu, kas skāra 2. p. centru un labo spārnu. Šo uzbrukumu pulks atsita. Ap pusdienas laiku ienaidnieks uzbruka no jauna, un tam izdevās ielauzties labā spārnā un centrā. Labā spārnā iebrukušo ienaidnieku ar prettriecienu izsvieda, bet centrā to vairs nevarēja izdarīt, jo nebija rezervju. Krievi iebrukuma vietā palika netraucēti, tomēr tālāku uzbrukumu neturpināja neveiksmes dēļ pret 2. p. labo spārnu. Pulka pastiprināšanai divīzija kom. nosūtīja palīgā 1. p. 1. rotu un kādus 100 vīrus no divīzijas aizmugures vienībām. Šo grupējumu uzdeva vadīt majors Reinholdam, vienam no divīzijas drošsirdīgākajiem virsniekiem. 6. pulkam rezervē bija 3. rota. Ar to uzdeva paplašināt pulka aizstāvēšanās iecirkni pa labi, nomainot 2. p. 2. rotu. Ar šiem spēkiem nosprostoja iebrukušo ienaidnieku. Krievi nemitīgi apšaudīja ar artilēriju un granātmetējiem 2. p. iecirkni. Pašā vakarā krievi uzbruka no jauna un ielauzās 2. p. labā spārnā. Pulks iebrukuma vietu spēja tikai nosprostot.
          6. un 1. pulka iecirknī diena pagāja mierīgi.
          21. augustā plkst. 09.00 ienaidnieks savus uzbrukumus atjaunoja pēc īsas, bet ļoti spēcīgas artilērijas sagatavošanas. 2. p. centra un kreisā spārna vienības neizturēja un sāka atiet ziemeļiem virzienā. Krievu uzbrukums skāra arī visu 6. p. labo spārnu — 2. un 3. rotu. 2. rota aizstāvēja Kaunēnus, bet 3. rt. uzkalnus uz R. no Kaunēniem. Kad 2. p. vienības bija atgājušas, neizturēja arī 6. p. 3. rota un atgāja uz mežu ziemeļiem no Kaunēniem. Ienaidnieks iebruka arī Kaunēnos, bet 2. rt. kom. virsleitnants Kalnājs prettriecienā tos izsita ārā, pie kam pats tika ievainots.SCHĒMA 6
          Stāvoklis ar radušos pārrāvumu kļuva ārkārtīgi bīstams. Pārrāvuma likvidēšanu divīzijas komandieris uzdeva 6. pulkam, personīgi ierodoties pulka komandpunktā Miķelēnos. 6. p. rīcībā bija brīvs viens štāba rotas vads. Tas tomēr bija par maz, lai aizpildītu ap 4 km platu iebrukuma vietu. Lai rastu vairāk spēku, tad no pulka kreisā spārna izvilka 1. rotu, kuras iecirkni pār ņēma 4. rota, paplašinot savējo. Kamēr ieradās 1. rt., no Kaunēniem ziņoja, ka krievu kolonna dodoties uz Kārzdabu. Divīzijas komandieris, neteicis ne vārda, sēdās mašīnā un brauca uz Kārzdabas augstumu. Ja ienaidniekam izdotos Kārzdabu ieņemt, tad ārkārtīgi kritiskā stāvoklī nonāktu 6. pulks, kura aizmugure kļūtu pilnīgi pavērta ienaidnieka iedarbībai. Sava flanga un aizmugures nodrošināšanai uz pārvaldošo Vaļģu augstumu nosūtīja štāba rotas divi vadus ar ptk. lielgabaliem, ar uzdevumu šo augstumu noturēt. Ar 1. rotu atspieda krievus nedaudz atpakaļ un izveidoja flanga pozīciju ar fronti pret R. uzkalnos ZR no Kaunēniem.
          2. p. 1. rota pēc atiešanas ieņēma aizstāvēšanās pozīciju Kārzdabas augstumā. Krievu uzbrūkošais grupējums jau bija sasniedzis Kārzdabas augstienes dienvidu nogāzi un kapsētu. Bet tad, pateicoties ptk. lg un vieglās znt. art. (t.s. ,,firlingi") ieroču ārkārtīgi blīvam sprostam, ko personīgi diriģēja divīzijas komandieris ģen. Strekenbachs, uzbrūkošos krievus izdevās pārsteigt un nodarīt tiem ļoti smagus zaudējumus. Krievu atliekas aizplūda atpakaļ Veideres— Apeltienes virzienā. Šinī laikā Kārzdabā pienāca vēl viena 1. pulka rota, ko 2. p. kom. izvirzīja pozīcijā dienvidu no Kārzdabas augstuma. Līdz ar to kauja šeit apklusa. Jaunā GKL 19. divīzijas iecirknī izskatījās šādi: St. Cesgaine, Ceplīši, Saulītes, Kurpnieki, Kaunēni, Vaļģi, Pakuļi (R), Doriņi.
          Ar šo brīdi noslēdzās arī Cesvaines, Kārzdabas kaujas un iestājās stabilizācijas periods. Visi trīs divīzijas pulki saņēma jaunus bataljonus. 1. pulkam pienāca kpt. Ivanova bataljons, 2. pulkam kpt. Stiprā bataljons un 6. p. majors Rubeņa bataljons Tādā kārtā visi trīs grenadieru pulki bija divu bataljonu stiprumā ar kājnieku btr, sapieru un sakaru vadu. Līdz ar to atmeta arī pagaidām ievesto ,,Kampfgruppe" apzīmējumu. Tad vēl divīzijai taktiski pakļāva t.s. ,,Rgt. Ulrich", kas sastāvēja no viena vācu bataljona un pulkvedis-leitnants Birzuļa policijas bataljona.
         Pēc nesekmīgā mēģinājuma salauzt 19. divīziju pie Cesvaines un Kārzdabas, krievi šinī iecirknī uzbrukumus pārtrauca, jo starplaikā tiem bija izdevies ietriekt tanku ķīli no Madonas līdz Ērgļiem. Skaidri redzams, ka šeit bija izstiepta roka pēc Rīgas, pie kam ar tās ieņemšanu būtu uz visiem laikiem izšķirts arī vācu Ziemeļu Armiju grupas liktenis. Vācieši ar mehanizēto vienību pretuzbrukumu krievu tanku masas pie Ērgļiem smagi sakāva, līdz ar to draudi Rīgai uz laiku bija novērsti. Ģen. pulkvedis Šernera 16. augustā ievadītais uzbrukums pret tiem krievu spēkiem, kas jūlijā bija izrāvušies līdz Tukumam, deva sekmes: krievus atspieda atpakaļ līdz Dobelei un Šauļiem. Tādā kārtā atbrīvojās šaura josla abpus Babītes ezeram sakariem ar Kurzemi un Rītu Prūsiju. Frontes līnija Vidzemē lielos vilcienos augusta otrā pusē Vidzemē izskatījās šāda: Skrīveri, Ērgļi, Liezere, Kārzdaba, Cesvaine, Dzelzava, Ušuru ezeru, Gulbene, Lejasciems, Gaujas upe. Tuvāk apskatot šo frontes konfigurāciju, redzam, ka no Liezeres līdz Lejasciemam izveidojies maiss uz austrumiem. Šinī maisā kopā ar citām korpusa formācijām atradās arī 19. divīzija. Cesvaines, Lejasciema maisa aizmugurē uz Kujas un Tirzas upēm bija priekšzīmīgi izveidota jauna pozīcija. (Apvidus nocietināšanas darbos ļoti plašā mērā tika norīkoti latviešu civiliedzīvotāji.) Šī pozīcija saucās ,,Tirzas pozīcija".
          Septembra sākumā 19. divīzija bija grupēta sekojoši — labā spārnā 6. p. starp Pakuļiem un Kurpniekiem, centrā 1. p. starp Kurpniekiem un Auguļiem, Rgt. Ullrich starp Auguļiem un Puntūžiem; kreisā spārnā 2. p. starp Puntūžiem un Ušuru ezeru.
          Komandējošā sastāvā arī bija radušās pārmaiņas: 2. p. komandieris majors Stīpnieks bija smagi saslimis. Viņa vietā. par 2. p. komandieri nāca majors Rubenis (1945. g. ziemas kaujās krita Pomerānijā).

KAUJAS TIRZAS POZĪCIJĀS SCHĒMA 7

          VI korpuss bija izlēmis frontes iztaisnošanas labad atiet uz Tirzas pozīciju.
          Šis ,,frontes iztaisnošanas" manevrs ietilpa vispārējā atkāpšanās manevrā ar nolūku atstāt Vidzemi, jo cauri diviem šaurumiem Rīgas Jūrmalai un Rīgai — Ziemeļu Armiju Grupas apgāde nebija iedomājama.
          VI korpusa frontes iztaisnošanas manevrs korpusa mērogā nebija sarežģīta darbība, jo visumā bija jāizdara frontāla atiešana. Manevrs bija sarežģīts tikai tām vienībām, kas atradās korpusa abos sānos. Pēc pieredzes Kārzdabas kaujas laikā, ienaidnieka spiediens bija sagaidāms tieši pret korpusa sāniem rajonā no Cesvaines līdz Liezerei. Augusta beigās un septembra sākumā krievu aizmugurē dienvidu no Apeltienes bija dzirdama gandrīz ikdienas artilērijas kanonāde. Sākumā šī kanonāde likās nesaprotama, bet tad izlūkošanas iebrukumos saņemtie gūstekņi pastāstīja, ka krievu aizmugurē tiek izvestas kaujas mācības, pie kam kājnieku un lauku artilērija šaujot ar kaujas munīciju. Liela vērība tiekot piegriezta kājnieku un artilērijas kopdarbībai. Šādu apmācību intensīva piekopšana skaidri norādīja uz ienaidnieka uzbrukuma nolūku. Vietas ziņā varēja pielaist, ka uzbrukums notiks kaut kur starp Cesvaini un Liezeri, jo tas tad būtu vērsts pret VI korpusa flangu un aizmuguri, mēģinot gūt panākumus pārrāvumu veidā. Korpusa komandieris bija izlēmis atiet uz Tirzas pozīciju ar atkāpšanās manevru, pie kam pakāpeniski pretojoties vairākās pozīcijās ar labo spārnu triju, bet centru un kreiso spārnu divu dienu laikā sasniegt Tirzas pozīciju. Ar šādu darbības veidu uz atdodamā apvidus rēķina cerēja nodarīt ienaidniekam pēc iespējas lielākus zaudējumus. Vienībām, kas frontāli atkāpās, atkāpšanās dziļums bija apm. 20 km; korpusa spārnos esošām vienībām uzdevums bija sarežģītāks. Tā korpusa labā spārna vienībai — 6. pulkam — atkāpšanās manevrs bija jāizdara ar vēriena kustību, pie kam labais flangs stāvēja uz vietas, bet ar centru un kreiso spārnu bija jāizdara atkāpšanās manevrs 10 km dziļumā. Šinī 10 km atdodamā apvidū ienaidnieks bija jākavē divi dienas un trīs naktis.
          11. septembrī pavēlēja 6.un 1. p. atiet 3 km atpakaļ, ar ko tika saīsināta fronte un divīzija savā rīcībā ieguva vienu 1. p. un dienu vēlāk abus šī pulka bataljonus.
           6. p. atstāja savus labi iekārtotos ierakumus naktī no 11. uz 12. septembri un ar galveniem spēkiem atgāja uz līnijas Ješkas, Zirēni, Siksnēni, Līdakas, Delderi, Zaldātu mzmj. Šī līnija bija noteikta atkāpšanās manevra gaitā kā pirmā pretošanās pozīcija. Vecajā GKL atstāja vāju aizklāju, kas atrāvās īsi pirms gaismas 12. septembrī. Ienaidnieks mūsu atraušanos nebija laikā pamanījis. 12. sept. ap plkst. 10.00 tas atklāja artilērijas uguni pa mūsu ierakumiem un pēc tam tiem uzbruka.
          Kārzdabas augstienē bija atstāta 3. rota ltn. Stalbova vadībā, kas artilērijas atbalstīta, 12. sept. atsita visus ienaidnieka uzbrukumus. Pie Ješkām, Pakuļiem un Ezerniekiem ienaidnieks šinī dienā uzņēma saskari ar mūsu pretošanās pozīciju. 6. p. pretošanās pozīcijas 1.aba spārnā bija šī pulka II bataljons (pagaidu komandieris virsleitnants Leimanis), bet kreisā spārnā I bataljons (Komandieris grenadieris Praudiņš; tas 1942. g. vasarā pie Ļeņingradas komandēja 19. Latgales bataljonu, tika denuncēts, notiesāts uz nāvi, pavadīja zem nāves soda drauda Centrālcietumā vairāk nekā 3 mēnešus, uz latviešu iestāžu spiedienu to apžēloja, ar kareivja dienesta pakāpi nosūtīts uz Ļeņingradas fonti 1943. g. marta otrā pusē, iedalīts Latv. leģ. III bataljons, kas pēc neilga laika kļuva par 1. p. III bataljons 1944. g. Praudiņš nokļuva 6. pulkā, kur strādāja pulka štābā līdz 6. p. komandieris augusta otrā pusē to iecēla par bataljona komandieri, nostādot divīzijas un korpusa vadību notikuša fakta priekšā. Vēlākās kaujās Praudiņš sevi pierādīja par ļoti spējīgu bataljona komandieri un 1945. g. 30. janvārī tika paaugstināts majora dienesta pakāpē. Latvijas armijā viņš bija kapteinis 5. Cēsu kājnieku pulkā.) — Pēcpusdienā ienaidnieks uzsāka ļoti spēcīgus uzbrukumus pret I bataljons kreiso spārnu, bet šie uzbrukumi tika atsisti. Pievakarē ienaidniekam izdevās iebrukums Bokultos, bet to ar prettriecienu likvidēja. Naktī no 12. uz 13. septembri no Kārzdabas augstienes atrāvās 3. rota, kas faktiski jau bija ielenkta. Turot Kārzdabas augstumu, šī rota bija turējusi savās rokās arī ceļu mezglu, kas stipri traucēja ienaidnieka piegādi un nogādi. 3. rota, izmantojot nakts tumsu, izlauzās no ielenkuma virzienā Ezernieki, Līdakas. Naktī no 12. uz 13. septembri 6. pulka vienības atstāja pirmo pretošanās pozīciju un atgāja uz nākošo, kas bija nosprausta uz līnijas Mežkurāni, Laģi, Voicakas.
          13. septembra priekšpusdienā ienaidnieks uzsāka stiprā artilērijas uguns atbalstā enerģiskus uzbrukumus. Tomār 6. p. I bataljons ienaidnieka spiedienu izturēja. Pulka vienībām faktiski te nācās izšķirīgi aizstāvēties, jo Tirzas pozīcijai nedrīkstēja ienaidnieku ātrāk pielaist, kā 14. septembrī ar gaismu. Šis dienas vakarā 6. pulks savu uzdevumu bija sekmīgi izpildījis. Naktī no 13. uz 14. septembri pulka galvenos spēkus atvilka Tirzas pozīcijās, bet trešo pretošanās pozīciju uz līnijas Dalderi, Putniņi Z, Gaugeles katra bataljons iecirknī ieņēma ar 1 rotu. Šīs rotas veidoja uztverošo pozīciju. Līdz ar gaismu tām bija jāatiet uz jauno GKL Tirzas pozīcijās, kas bija izbūvēta līnijā: Liezere, Dobuļi, Tošpavāri, Zaldātu mzmj., Kaujpāpeni, Kaulači, Maģīši, Tirzieši, Murāni, Ķempji Grote . . . Līdz ar rīta gaismu 14. septembrī aizklāja rotas atrāvās un atgāja uz GKL.
          Arī pārējās korpusa karaspēka daļas izdarīja atkāpšanās manevru, bet tās netika ienaidnieka spiestas, jo rajonā starp Cesvaini un Gulbeni krieviem bija tikai vājas aizstāvēšanās vienības. 6. pulku centās vajāt 37. krievu strēlnieku divīzija, sviežot kaujā pakāpeniski visus trīs strēlnieku pulkus (20., 91. un 247.). VI korpusa komandieris bija uzsvēris stāvokļa nopietnību korpusa labā spārnā: — ja 6. p. ienaidnieka spiedienu neizturēs, tad krievi pirmie sēdēs labi izbūvētā Tirzas pozīcijā pirms VI korpusa formācijas būs to sasniegušas. Tas apstāklis arī noteica nepieciešamību uz laiku 11 pretošanās pozīcijā izšķirīgi aizstāvēties.
          Tirzas pozīcijā divīzija bija grupēta sekojoši: labā spārnā no Liezeres līdz Jūriņkalns 1. pulks; centrā no Jūriņkalna līdz Kaujpāpēniem 6. pulks; no Kaujpāpēniem līdz Tirziešiem 2. pulks; vēl tālāk ziemeļiemA Ullricha pulks.
          14. septembrī ap plkst. 10.00 uz ceļa pie Kujmuižas tika novērota ienaidnieka kolonna. Ar koncentrētu artilērijas uguni šo kolonnu izklīdināja. Pēc pusdienā ienaidnieks uzņēma saskari ar mūsu GKL.
          Pievakarē ienaidnieks divīzijas centrā pret 6. p. I bataljons uzņēma saskari ar mūsu GKL, un gatavojās uzbrukumam. Dažus simts m A no Kaujpāpēniem, kur Kujas upīte met līkumu uz A, šīs upītes gultnē pulcējās krievu kājnieki, acīmredzot izejas stāvoklī uzbrukumam. Tie pulcējās upes gultnē, izmantojot tās krastu kā aizsegu un pie tam ļoti blīvi kopā. Raksturīgs bija tas, ka krievi savas kustības nesedza ar artilērijas uguni. To novērojot, 6. p. kom. nolēma uzbrukt krieviem viņu izejas stāvoklī no abām pusēm. No 6. p. I bataljons rotām sastādīja 2 kaujas grupas, katru apm. 20 vīru stiprumā, apgādājot tos bagātīgi ar mašīnpistolēm un rokas granātām. Par pasākuma komandieri nozīmēja 4. rotas komandieri ltn. Homku. Tā kā Kujas upīte ziemeļu un dienvidu no Kaujpāpēniem pienāca cieši mūsu GKL, tad abām kaujas grupām izdevās nepamanītām ieslīdēt tās gultnē. Pirms trieciena pār krievu blīvējumu noklāja stipru artilērijas brāzienu. Kaujas grupas pārgāja triecienā ar rokas granātām un mašīnpistolēm, krievu grupējumu sakaujot un izklīdinot.
          Ap plkst. 21.00 cits krievu grupējums pārsteidzoši ielauzās Tošpavāru augstumā, padzenot no turienes 6. p. 5. rotu. II bataljons komandieris ar rezervē esošo 6. rotu izdarīja pretuzbrukumu un kalnu atkal atguva. Pretuzbrukuma laikā smagi tika ievainots 6. rotas komandieris ltn. Klāsons. Saņemtie gūstekņi bija no krieva 91. pulka I bataljons Labāk neklājās arī šī pulka II bataljons Tas līdz ar tumsas iestāšanos bija nodomājis izmantot nelielu purva ieplaku pie Zaldātu mzmj., kurai pāri gāja mūsu GKL un kas tieši šinī purvainajā? ieplakā nebija ieņemta ar dzīvo spēku. Krievu nodoms bija, izmantot purvu, pārsteidzoši nokļūt II bataljons aizmugurē. Abpus purva ieplakai aizstāvējās ltn. Ziemeļu 7. rota, kas pāri purvam bija izveidojis automātisko ieroču sprostuguni. 7 rotas posteņi bija saklausījuši purvā aizdomīgu troksni, izšāvuši apgaismošanas raķetes un pamanījuši kustību. Tūlīt tika iedarbināta automātiskā sprostuguns. Pret pusnakti ltn. Ziemelis izsūtīja izlūkus, kas pārveda gūstekņus. No gūstekņu izteicieniem konstatēja, ka purvā noasiņojis 91. p. II bataljons, pie kam bataljons kom. kritis. Uz rīta pusi mūsu ierakum.os rāpās ievainotie krievi, meklējot palīdzību. Smagi ievainotie vaidēja purvā. Krievi paši par tiem nelikās ne zinis. Glābšana bija jāuzņemas 6. pulka II bataljons ārstam ar savu personālu.