LATVIEŠU KARAVĪRU DEZERTĒŠANA UN ATVAĻINĀŠANA

           Karam sākoties, 181. strēlnieku divīzija, artilērijas pulki un citas vienības atradās Ostroviešu nometnē pie Litenes. Korpusa aviācijas eskadriļa atradās Gulbenē un 111. atsevišķais zenitartilērijas divizions Rīgā. 183. strēlnieku divīzija paziņojumu par kara sākšanos saņēma Cēsu tuvumā, atrazdamās pārgājienā no Litenes uz Carnikavu, kur nonāca 24./25.jūnija naktī.
           Ar kara izcelšanās brīdi 24. korpusu līdz ar citām Baltijas kara apgabala rietumu daļā novietotām sarkanarmijas daļām iekļāva 27.armijā, kuru komandēja Krievijas latvietis ģenerālpulkvedis N. Bērzariņš (dzim. 1904.g. Pēterpilī). 27. armijas štābs kara pirmajās dienās atradās Rīgā. Vācu armijas straujā uzbrukuma un pirmo uzvaru radītais sajukums sarkanarmijas vadībā atsaucās arī uz korpusu. Korpusa vadība saņēma pavēles, bieži pretrunīgas un neskaidras, ko drīz vien atkal atcēla vai grozīja.
           Tūliņ pēc kara sākšanās no korpusa Sakaru un Sapieru bataljoniem uz Carnikavu izsūtīja nelielas komandas papildinājumu saņemšanai. 183. divīzija un abas komandas Carnikavā arī saņēma dažus ešelonus mobilizēto no Krievijas. Parādījās arī daži autobusi ar komjauniešiem no Rīgas. Sakaru bataljona komanda Carnikavā saņēma rīkojumu doties uz Rīgu, tur rekvizētos pajūgos uzlādēt bataljona noliktavas mantas un pārvest tās uz Liteni. Sapieru komandai bija jādodas uz Ogri.
           24./25.jūnijā korpusa štābu līdz ar Sakaru un Sapieru bataljoniem Litenes stacijā iesēdināja vagonos. Tajā pašā laikā Gulbenes stacijā iekrāvās korpusa 613. artilērijas pulks un citas 181. divīzijas daļas. Ceļa mērķis atklāti nebija zināms, bet runāja par korpusa pārvešanu caur Abreni un Daugavpili uz Viļņu. Daži vilcieni ar korpusa daļām aizgāja līdz Rēzeknei un pat līdz Višķiem, bet pēc tam tos atgrieza atpakaļ it kā uz Rīgu. Vēlāk arī šo ceļa mērķi grozīja un pavēlēja atgriezties Litenē.
           183. strēlnieku divīziju drīz pēc 14. jūnija deportācijām pārvietoja gājiena kārtībā uz Carnikavas nometni, kur tā 27. jūnijā saņēma pavēli uzsākt gājienu uz Cēsīm, bet jau 29.jūnijā pavēlēja doties uz Madonu, vienu pulku izsūtot uz Krustpili pāreju nodrošināšanai pāri Daugavai.
           Par 183. divīzijas pārgājienu uz Carnikavu stāsta 227. strēlnieku pulka kapteinis J. Rulliņš:
           — 16. jūnijā divīzija saņēma pavēli gājiena kārtībā doties uz Carnikavu, kur saņemšot krievu rezervistu papildinājumu. Kad bijām sasnieguši Inčukalnu, pie Meltura kroga notika mītiņš, kurā paziņoja, ka vācieši iebrukuši Padomju Savienībā.
           Carnikavā lielā steigā divīzija papildinājās ar krievu rezervistiem un virsniekiem un pēc 2 diennaktīm devās atpakaļ uz Ziemeļvidzemi. Rīgas virzienā bija dzirdams kaujas troksnis. Sākās masveidīga latviešu karavīru dezertēšana. Kad bijām nonākuši pie Raunas un pārgājuši Rīgas-Pleskavas šoseju, 227. strēlnieku pulks apmetās Kaparkalēju māju tuvumā. Kaujas troksnis bija jau dzirdams arī Madonas virzienā. Pulka komisārs Negodjuiko sapulcināja visus pulka virsniekus un jautāja — kuri no latviešu virsniekiem nevēlas iet līdzi uz Krieviju? Iznāca visi latviešu virsnieki. Tad komisārs paziņoja, ka virsnieki var saņemt atvaļināšanas dokumentus un palikt Latvijā.
           Atvaļināšanas dokumentos bija teikts, ka virsnieki atvaļināti kā nepiemēroti dienestam sarkanarmijā. Saprotams, ar tādu „vilka pasi” nekur nevarēja iet, atlika vienīgi mežs. Tā arī darījām. Piecu virsnieku grupā devāmies pa mežu dienvidu virzienā un 3. jūlijā laimīgi sasniedzām Cēsis. —
           Korpusa atsevišķā sakaru bataljona komandieris pltn. Aperats raksta:
           — 22.jūnijā komisārs aizbrauca uz korpusa štābu un no turienes piezvanīja, lai es sapulcinot virsniekus un plkst. 13 klausoties radio, jo no Maskavas būšot ļoti svarīgs paziņojums. Salasījāmies klubā. No Maskavas runāja Molotovs un paziņoja par kara sākšanos ar Vāciju. Ar lielām bažām vēroju klausītāju sejas izteiksmi. Ar katru Molotova vārdu poļitruku sejas kļuva garākas un drūmākas, bet latviešu virsnieku sejās atspoguļojās nepārprotams prieks. Bija jāvaldās, lai sevi nenodotu, bet poļitrukus dzirdētais bija tā uztraucis, ka tie nebija spējīgi kaut ko ievērot.
           Drīz arī ieradās komisārs un uzdeva sasaukt mītiņu. Mītiņi vienībā bija ļoti parasta lieta, ar skaļām dedzīgām runām, „vienbalsīgi” pieņemtām rezolūcijām u.t.t.
           Arī šis pēdējais mītiņš noritēja pēc parastā šablona ar nekautrīgiem meliem un lielību, ka pēc dažām dienām būsim Berlīnē un ka nu varenā, neuzvaramā sarkanarmija parādīšot fašistiskajiem suņiem savu spēku u.t.t. Mītiņš beidzās ar „vienbalsīgu” vāciešus pazudinošu rezolūciju. Vērojot poļitrukus, bija redzams, ka tiem dūša nemaz tik varonīga nav. Kā par brīnumu tagad gandrīz visi poļitruki lika nodzīt sev matus „uz nulli”, tāpat kā kareivjiem. Pavasarī, kad es nogriezu matus un uzaicināju arī poļitrukus to darīt, tie ar visādiem iemesliem no tā atrunājās. Vienam no tā sāpot galva, otram tas neglīti izskatoties, trešam sieva neļaujot u.t.t. Kad tagad ieprasījos kādam poļitrukiem, kāpēc viņš iedomājies nogriezt matus, poļitruks naivi pateica, ka drošs paliekot drošs, jo ko varot zināt, ja krītot vācu gūstā, tad, noplēšot zvaigznes un nozīmes, varot uzdoties par vienkāršu kareivi. Tāda nu izrādījās faktiski lielā poļitruku bravūra. Mums, latviešiem, bija skaidrs, ka vairs ilgi nebūs jāgaida uz brīdi, kad tiksim vaļā no boļševiku murgiem.
           Nākošā dienā mani izsauca uz korpusa štābu, kur paziņoja, ka korpusam ir jāpāriet uz kara laika statiem, t.i. jāmobilizējas. Vienības sakomplektēšanas vieta bija paredzēta Carnikavas-Gaujas poligonā pie Rīgas. Tā bija ļoti laba ziņa. Vispirms patīkami bija, ka tikšu Rīgas tuvumā; otrkārt, papildinājumā saņemšu latviešu karavīrus un tā vienībā latvieši atkal būs pārsvarā. Korpusa štābā saņēmu mobilizācijas dokumentus, ko ar sava štāba virsniekiem sākām kārtot. Līdz nākošās dienas rītam mobilizācijas dokumentiem vajadzēja būt izstrādātiem sīki par katru vienību atsevišķi. Pēc plāna bija paredzēts, ka, lai mobilizētos, vienībai jāpārceļas uz Carnikavu, bet tad saņēmu rīkojumu, ka vienībai jāpaliek uz vietas, bet mobilizēties jāizsūta tikai kadri. Tas jau bija stipri nepatīkami, bet nekā nevarēja darīt. Uz Rīgu aizbrauca ļoti labi un pret boļševistiski noskaņoti virsnieki.
           Saņēmu rīkojumu vienībai 25. jūnijā kaut kur izbraukt ar ešelonu, bet uz kurieni, to neteica. Baidījāmies, ka boļševiki mūs neaizsūta uz Krieviju. Nospriedām tādā gadījumā sacelties un doties mežā. Īsi pirms izbraukšanas korpusa komandieris pateica, ka mums jābraucot kaut kur uz Kauņas rajonu, kur arī pienākšot mobilizācijas papildinājums. Kad sasniedzot Daugavpili, lai pie stacijas komandanta atstājot ziņojumu, kā nobraukuši.
           Izbraucām plkst. 13. un braucām stipri lēni, t.i., faktiski braucām gaužam maz, bet lielāko daļu stacijās stāvējām. Pienāca nakts, bet no Daugavpils bijām vēl tālu. Naktī mani piecēla ešelona dežurants un pateica, ka mēs esot bijuši netālu no Daugavpils, bet tagad nezin kādēļ braucot atpakaļ. Nākošā stacijā mani izsauca pie telefona korpusa operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis Savinovs un pateica, ka man ar ešelonu esot jādodas uz Rīgu. Acīm redzot, maiņa bija radusies sakarā ar notikumiem frontē. Tas, ka braucām tagad uz Rīgu, bija pavisam patīkami. Mūs pārlidoja kādas lidmašīnas, ko krievi dūšīgi, bet bez rezultāta apšaudīja.
           Aglonas stacijā, ko sasniedzām 26. jūnijā no rīta, ešelonam noņēma lokomotīvi, un tā aizripoja atpakaļ uz Daugavpili. Stacijas priekšnieks teica, ka uz Rīgu tik ātri netikšot, jo priekšā sabumbots ceļš un arī telefona sakari bojāti. Jāgaidot, kamēr visu to salabošot. Es par to nemaz neuztraucos. Nekur jau mums nebija jāsteidzas. Paklusu jau cerēju, ka varbūt te radīsies apstākļi, kad varēsim sākt darboties, un šādos apstākļos daudz plusu būtu mūsu pusē, jo ešelonā bijām vieni un apkārt mums nebija citas karaspēka daļas. Ar pašu poļitrukiem un krieviņiem mēs viegli tiktu galā. Sacelties varējām, bet radās jautājums, ko tālāk darīt. Nelāga bija arī tas, ka mums nebija vietējā rajona karšu. Arī automātisko ieroču mums nebija. Tāpat nebija ziņu, kur atrodas fronte un vai tuvumā nav kādas krievu sarkanarmijas daļas vai pat tanki. Arī apvidus bija atklāts, un tuvumā nebija mežu. Tomēr gataviem vajadzēja būt.
           Visu laiku rotām nebija izdotas patronas, lai gan vairākkārtīgi biju ar komisāru par šo jautājumu runājis, jo bija taču kara apstākļi, bet komisārs patronu izdošanai arvien bija pretim. Tagad atkal ierosināju izdot vienībām patronas, bet bez panākumiem. Pateicu komisāram, ka pēc manām domām viss var gadīties, jo kas var zināt, vai vācieši kaut kur nav izsēdinājuši gaisa desantu, ka mums var arī uzbrukt „5. kolonna”, par ko tik daudz paši poļitruki vienmēr runāja. Pateicu komisāram, ka, ja viņš nepiekrīt patronu izdošanai, tad atbildību no sevis noņemu, un ja kaut kas notiks, tad lai rīkojas viņš ar visu vienību pēc saviem ieskatiem. Tad komisārs piekrita, ka patronas izdala pa vagoniem aizzīmogotās kastēs, bet kareivjiem uz rokas pagaidām vēl lai nedodot.
           Aglonā pienāca arī garš ešelons ar „grieķiem” (tā kareivji bija nosaukuši ebrejus). Izrādījās, ka tie bija bēgļi no Kauņas. Pēc kāda laika pienāca otrs ešelons ar ebreju ģimenēm, pa lielākai daļai sievietēm un bērniem. Kad apjautājos, kas tie un no kurienes, tad saņēmu atbildi, ka tās esot NKVD locekļu ģimenes no Daugavpils. Pēc šī ešelona sastāva tagad skaidri varēja redzēt, no kādas tautības piederīgiem pa lielākai daļai komplektējās čeka.
           Pa radio dzirdējām ziņojumus par vācu aviācijas uzlidojumiem Krustpilij un Pļaviņām. Skaidrs bija, ka „neuzvaramai” armijai frontē neveicas. Neuzkrītoši pie stacijas priekšnieka noskaidroju, ka Daugavpils vēl nav ieņemta, jo telefoniski sakari ar Daugavpili nebija pārtraukti. Ka stāvoklis nopietns, bija spriežams pēc stacijas priekšnieka ziņām, ka Daugavpils prasot pēc lokomotīvēm un vagoniem.
Pie manis šai laikā ieradās kāds virsleitnants un ziņoja, ka viņa rotas kareivji jautājot, vai neesot laiks sākt darboties. Ieteicu pagaidām nekā neuzsākt un gaidīt tālākos notikumus. Kad būs izdevīgs moments, tad solījos dot signālu.
           Vairākas reizes staciju pārlidoja lidmašīnas, bet vai tās bija vācu vai krievu, — to neviens nezināja pateikt. Kad lidmašīnas aizlidoja, tad poļitruki teica: „Eto naši” (Tās ir mūsējās). Bet mūsu zēni smējās, ka vācietis pazīstot savas Krupa automašīnas un tādēļ bumbas nemetot. Jāpiezīmē, ka īsi pirms lielinieku ienākšanas Latvijā vienība saņēma vairākas Vācijā rožotās Krupa firmas automašīnas. Ap pusdienas laiku ieradās lokomotīve, un mēs sākām turpināt ceļu. Bet jau nākošā stacijā man paziņoja, ka esot rīkojums mūs uz Rīgu nevirzīt, bet sūtīt atpakaļ uz Liteni. To arī laimīgi sasniedzām vēlu vakarā. Kareivji zobojās, ka mēs esot „apceļojuši dzimto zemi”.
           Litenē novietojāmies vecajās barakās, bet kaimiņi mums tagad bija citi. Blakus bija novietojies 195. kājnieku pulks. No rīta jau agri mani izsauca pie sevis korpusa komandieris un žēlojās, ka viņam jau ceturto dienu neesot sakaru ar Rīgu. Viņš nezinot, kas notiekot Rīgā un kur patlaban esot fronte. Jautāja, kā esot ar radio sakariem. Atbildēju, ka radio sakarus starp korpusa karaspēka daļām uzturēt varam, bet ar Rīgu tos nodibināt nevaram. Apstākļi bija tādi, ka boļševiki, mums neuzticēdamies, visu laiku nedeva mums ne krievu radio noteikumus, ne arī viņu šifras un kodus. Mums nebija arī zināmi pašreizējie Baltijas kara apgabala (PRIBAVO) izsaukšanas signāli un viļņu garumi. Jāpiezīmē gan, ka mēs nemaz sevišķi nepūlējāmies un necentāmies sakarus nodibināt. Korpusa komandieris vēl pateica, ka, ņemot vērā neskaidro stāvokli, viņš esot nolēmis ieņemt aizstāvēšanās pozīciju katram gadījumam, ar komandpunktu Stāmerienā, uzdodot man ar šo punktu un korpusa vienībām nodibināt vajadzīgos sakarus. Tādus arī nodibinājām. —
           Pēc dažām dienām 24. teritoriālā korpusa Sakaru bataljona faktiski vairs nebija, tā latviešu karavīri bija izmantojuši katru radušos iespēju pazust no bataljona. Arī bataljona komandierim kopā ar bataljona štāba priekšnieku un adjutantu laimējās „pazust” no korpusa un uzsākt partizāņu gaitas.

*


           Jau pirmās ziņas par Vācijas-Padomijas kara sākšanos un baumas par vācu armijas panākumiem, par spīti draudošiem nāves sodiem, korpusa vienībās radīja dezertieru strauju pieaugumu. Vēlāk, sākoties komunistu vietējo varas vīru bēgšanai un jo sevišķi parādoties atpakaļ plūstošu dezorganizētu sarkanarmiešu bariem, korpusā sākās latviešu karavīru masveida dezertēšana.
           Īsi pirms Ostroviešu nometnes atstāšanas poļitruki A. Siļuks, Grenaders u.c. zvēriski noslepkavoja kapteini P. Ozolu. Viņam poļitruki uzbāzuši galvā maisu un nodūruši ar durkļiem. Bez jau iepriekš minētiem Litenes nometnē noslepkavoti vēl kapteiņi J. Lielbriedis un K. Šēnfelds.
           30. jūnijā korpusa komandieris ģen. maj. Kačanovs palikušiem korpusa štāba latviešu virsniekiem noprasīja, vai viņi vēlas turpināt dienestu sarkanarmijā vai, ja sarkanarmijai nāktos atkāpties uz Krieviju, tie gribētu palikt Latvijā. Tos, kas izšķīrās par palikšanu Latvijā, atvaļināja, izsniedzot apliecības par atvaļināšanu uz „Likuma par dienestu sarkanarmijā” 43-a vai arī 43-b pantu.*) Arī dažās korpusa vienībās, bet ne visās, bija notikušas līdzīgas atvaļināšanas. Igaunijā notika pretējais, tur visus ieročus nest spējīgos vīriešus lielā steigā mobilizēja „tēvzemes aizstāvēšanai”.
           1. Blažēvics, kas līdz pārdzīvoja 195. strēlnieku pulka sairšanu, liecina:
           — Jūnija beigās pēkšņi sasauktā komandieru sapulcē, pulka komandieris paziņoja, ka pulks no Litenes došoties uz Padomju Savienību. Kas nevēloties sekot, tie pēc ieroču nodošanas štābā saņemšot atlaišanas papīrus un atļauju atstāt nometni; transporta līdzekļi uz Alūksni jau stāvot gatavībā, bet obligātā dienesta kareivjiem gan jādodoties pulkam līdz. Tāds esot rīkojums no Maskavas. Laika nebija daudz, apspriedes aizliegtas. Tādēļ steidzāmies kārtot vajadzīgo. Pie štāba barakas ugunskurā dedzināja pulka papīrus un kareivju Latvijas pases.
           Bija jau krēsla, kad neuzticēdamies apsolītajam transportam, lavījāmies laukā no nometnes. Pēkšņi mežā atskanēja daži šāvieni un eksplozijas. Taurētājs pūta trauksmes signālu. Īsā laikā visa Litenes nometne vārījās kā raganu katls. Liels rekvizēto zirgu bars savvaļā un panikā auļoja pa mežu un laukiem. Šī panika, liekas, bija mūsu glābiņš, jo varējām netraucēti no nometnes attālināties un sākt virzīšanos uz Alūksni.
           Instinktīvi izšķīrāmies iet mazās grupiņās gan pa ceļiem, gan pa laukiem un mežu. Neviens nezināja, kura ceļa izvēle drošāka. Mums garām pabrauca artilērijas pulka mašīnas ar karavīriem, kas rāva nost zīmotnes par zīmi, ka ir atvaļināti. Kādā birzē uzdūrāmies pulka veterinār ambulances divjūgam ar 4 sanitāriem, kuri jau pirms dažām dienām ceļā no Alūksnes uz Litenes nometni bija dezertējuši, kādēļ stipri nobijās, ieraugot mūsu vidū savu priekšnieku veterinārārstu ltn. Lūsi.
           Pats pulks no Litenes uzsāka nakts gājienu, bet vēl Latvijas teritorijā virzīšanos uz priekšu stipri traucēja zemu lidojošās vācu lidmašīnas. Traukšņu brīžos latviešu karavīri izmantoja apjukumu un centās pazust krūmos. Pēdīgi pulkam uzbruka lielāka lidmašīnu formācija un to pilnīgi izklīdināja. Kapt. Belinsons krita lidmašīnu ložmetēju šāviņu krusā, pulka komandieri Ničipurenko nonāvēja kāda latviešu pat šautenes ložu šalts brīdī, kad tas vērsa savu mašīnpistoli pret latviešu kareivjiem, kas mēģināja bēgt. Komisārs Bisenieks, bēgot armijas limuzīnā ar pilniem koferiem pulka veikala mantu, nokļuva vācu gūstā.
           Daži izbēdzēji no pulka krita pie Alūksnes cīņā ar sarkanajiem gvardistiem, bet vairumu uztvēra pie Viļakas, ietērpa un apbruņoja no palikušajiem mūsu armijas krājumiem bij. 7. Siguldas pulka kazarmās un noliktavās. Vācu un latviešu komandantūru sadarbībā no šiem karavīriem saformēja pašaizsardzības rotu kārtības uzturēšanai un mežu iztīrīšanai no sarkanarmiešu un sarkano varas vīru atliekām. —
           Atvaļinātie latviešu karavīri saņemtās apliecības nedrīkstēja posteņiem vai iestādēm uzrādīt, jo tad viņus tūliņ apcietināja un nošāva. Atvaļināto nošaušana dažās vietās notika tūliņ pēc vienību atstāšanas. Par šo kara laikā nepieredzēto „demobilizāciju” kāds „demobilizētais” latviešu virsnieks stāsta:
           — Atvaļinātos karavīrus atbruņoja, atņemot arī personīgos ieročus un mājās virzīšanās ceļu norādīja Piebalga — Cēsis un Piebalga — Lejasciems, stingri piekodinot nenovirzīties no norādītā ceļa un nekādā gadījumā neatstāt lielceļu, jo atvaļināto gājienam sekošot un tos, kas atstāšot lielceļu, uzskatīšot par bandītiem un partizāniem un kā ar tādiem arī rīkošoties.
           Pusceļā starp Piebalgu un Cēsīm atvaļinātos latviešu karavīrus sagaidīja čekistu rota, lai tos iznīcinātu. Pateicoties tam, ka karavīri bija savlaicīgi brīdināti, mūsu zaudējums bija tikai 4 kritušie un viens ievainotais.
           Lejasciema grupai veicās vēl labāk. Šo grupu iznīcināt bija devušies 12 augstāki politnodaļas virsnieki ar 6 smagiem ložmetējiem. Šī „kaujas grupa” ieradās pie Lejasciema smagajā automašīnā un ieņēma pozīcijas netālu no ceļa. Bet to bija uzzinājuši partizāni un uzbruka tai. Panikā augstie „biedri” pameta ložmetējus un mašīnu un pazuda krūmos. Mašīnu un ložmetējus pievāca partizāni. Mūsu atvaļinātie karavīri bija glābti. Daudzi no viņiem vēl šodien nezina, kāds liktenis tos gaidīja pie Lejasciema. —
           Pēc atvaļināšanas nošauti, piem.: pie Carnikavas kapt. V. Krūmiņš, pie Stāmerienes kapt. L. Kalnietis, ltn. T. Ozoliņš un v.v. Mazutis, pie Krāslavas kapt. K. Zariņš, pie Straupes vltn. J. Kalniņš un pie Dzērbenes ltn. Vītols.
           Visu laiku, kamēr korpusa daļas devās savā pēdējā gājienā uz Krievijas robežas pusi, latviešu karavīri, izmantojot kuru katru radušo iespēju, atstāja savas daļas. Tas vislabāk bija iespējams, kad notika vācu lidmašīnu uzbrukumi, un arī naktīs. Bet ne visi to varēja. Daudzi bija spiesti aiziet pāri robežai līdzi bēgošajiem krieviem. Labai tiesai gan arī vēlāk izdevās nokļūt vācu gūstā un laimīgi atgriezties dzimtenē, bet par daudzu likteni mums ir tikai baiga nojauta.
           Kāds virsleitnants, kam izdevies pie Krasnojas ciema, ap 30 km aiz Latvijas robežas, izbēgt no 639. artilērijas pulka, stāsta:
— Nonākot Litenē, domājām par bēgšanu, bet to kaut cik organizēti darīt likās grūti, jo apsardzība visu laiku bija sevišķi stingra.


Litenes nometnes tuvumā noslepkavotie latviešu karavīri; E. Vilkājs, J. Pinka, V. Leja, V. Tumašēvics un A. Tumašēvics


Noslepkavotie pieci karavīri pirms apbedīšanas

           Ap 22. jūniju no mācībām pazuda 3 latvieši. Jau agrāk viņi bija pārdomājusi bēgšanas iespējas, un domāju, ka šiem karavīriem arī izdevās izbēgt. Šai lietā pratināja kā latviešu virsniekus, tā instruktorus un publicēja aizliegumu ar piedraudējumu uz vietas nošaut katru, kas attālināsies no pulka novietojuma.
           Tikko kļuva zināms, ka sākusies kara darbība, noskaņojums kļuva ārkārtīgi trauksmains. 24. jūnijā pulkā ieradās ap 400 mobilizētu krievu rezervistu, kas visi tika sabāzti telpā, kurā normāli var novietot 75 karavīrus. Naktī augšējās nāras no lielā pārslogojuma lūza un viss bars ar saucieniem „vācu bumbvedēji” panikā metās mežā. Arī citādi pulkā valdīja pilnīgs haoss. Visur saskatīja spiegus, neviens latvietis par savu dzīvību nebija drošs. Nošāva kādu latviešu kareivi par to, it kā tas esot raidījis vācu lidotājiem signālus. Naktī, kad pulks sāka virzīties uz robežu, bija pēkšņi dzirdama pistoļu šaušana. Vēlāk kļuva zināms, ka pulka slepenā dienesta priekšnieks un poļitruki nošāvuši pltn. V. Pinceru.
           Forsētā tempā pulks virzījās uz Krievijas robežu. Bēgt nebija iespējams, jo latviešus apsargāja sevišķi uzmanīgi. Netālu no robežas pasludināja lēmumu par to latviešu karavīru atvaļināšanu, kas nevēlas palikt armijā. Pieteicās visi, bet atlaida tikai dažus. Pārējiem norādīja, ka atvaļinās vēlāk, bet tas nenotika. Poļitruki norīkoja patruļas atvaļināto „pavadīšanai”. Tās pašas dienas vakarā pazuda grupa latviešu instruktoru. Tos meklēt devās virsseržants, bet arī pats vairs neatgriezās. Mani apvainoja bēgšanas veicināšanā un apcietināja.
           Pēc robežas pāriešanas latviešu apsardzība vēl pastiprinājās. Krievu atkāpšanās turpinājās dienu un nakti. Cilvēki un zirgi vairākas dienas nesaņēma nekādu uzturu, un karaspēks ceļmalā sāka pamest mantas. Tai pašā dienā pulku panāca vācu kustīgās vienības. Tālākā atkāpšanās pārvērtās paniskā bēgšanā. Šai juceklī latviešu virsniekus izsauca uz pulka štābu, kur paziņoja, ka visi arestēti, un atņēma ieročus. Man paziņoja, ka piespriests nāves sods un sodu izpildīšot rīt plkst. 6. Rīta ausmā, kad pulks nonāca Krasnojas sādžā, uzbruka vācu tanki. Izmantojot vispārējo paniku un mirkli, kad apsardzībai norīkotie poļitruki bija aizņemti, šaujot bēgošo krievu kareivju pūlī, mēs, latvieši, aizbēgām. Kāds šāviens ievainoja mani rokā, bet tomēr izdevās patverties rudzu laukā un sasniegt tuvējo mežu, kur nespēkā saļimu. Tur mani atrada vācu karavīri, pārsēja ievainojumu un parādīja ceļu uz aizmuguri. —
           Tos korpusa latviešu karavīrus, kas piespiesti vai labprātīgi aizgāja sarkanarmijai līdz uz Krieviju, iedalīja krievu vienībās vai arī nosūtīja uz Gorkijas rajonu, kur sarkanarmijas vadība steidzās sākt jaunas „latviešu divīzijas” formēšanu primitīvos apstākļos. Šai divīzijas, kas ieguva nosaukumu „201. latviešu divīzija”, ar 24. strēlnieku korpusu nebija nekāda sakara. To formēja pilnīgi no jauna, iesaucot Padomju Savienībā esošos un atkāpjoties līdz aizrautos latviešus. Retam no viņiem vēlāk izdevās pārkļūt pāri frontei un nonākt vācu okupētajā Latvijā.
           Daudzi dezertējušie un atvaļinātie latviešu karavīri meklēja patvērumu plašajos Vidzemes un Latgales mežos un nodibināja tur partizānu grupas vai arī pievienojās jau pastāvošiem partizānu pulciņiem un piedalījās atejošo sarkanarmiešu apkarošanā.
           Daļa 24. korpusa latviešu karavīru nonāca arī vācu gūstā, kur viņus atšķīra no krieviem un kopā ar gūstā nonākušiem lietuviešu un igauņu karavīriem nosūtīja uz Austrum Prūsijas gūstekņu nometnēm. No turienes viņus samērā drīz atbrīvoja. Vāciešu toreizējā izturēšanās pret baltiešu gūstekņiem, pretēji tam, kā viņi izturējās pret krievu gūstekņiem, visumā bija korekta un atbilstoša starptautiskiem noteikumiem. 1941. g. septembrī, pateicoties vācu militāro iestāžu pretimnākšanai, pltn. K. Tirzītis Latvijas Sarkanā Krusta uzdevumā apmeklēja latviešu gūstekņus vairākās Austrum Prūsijas gūstekņu nometnēs un noveda viņiem dāvanu sainīšus no dzimtenes. Pulkv. Tirzītim izdevās arī panākt ap 40gūstekņu atbrīvošanu, t.i., lielāko skaitu, kādu viņš ar savā rīcībā esošiem transporta līdzekļiem varēja pārvest uz Rīgu.
           181. strēlnieku divīzijas 195. strēlnieku pulka (bij. 3. Jelgavas kājnieku pulka) rakstvedis I. Blažēvics stāsta:
           — Tāpat kā daudzus citu pulku latviešu karavīrus, arī daļu mūsu pulka karavīrus vācieši saņēma gūstā, jo bijām armijas tērpos un par karavīriem bija jāuzdodas. Mūs nosūtīja vispirms uz Rēzekni, kur bija iekārtota caurlaides nometne kādiem 100.000 gūstekņiem. No Rēzeknes mūs pārsūtīja uz Daugavpili, kur cietoksnī bija priekšā jau vairāki desmittūkstošie gūstekņu. Vēlāk to skaits vēl krietni pieauga. Tur reģistrēja pēc dienesta pakāpes, karaspēka vienības un kur kritis gūstā. Beidzot mūs kopā ar igauņu un lietuvju karavīriem nosūtīja uz dažādām nometnēm Austrum Prūsijā. Kādā nometnē pie Landsbergas bija daudz bij. 3. Jelgavas kājnieku pulka karavīru, pat pulka orķestris ar visiem instrumentiem. Bijām ļoti pārsteigti, kad pie mums ieradās arī komisārs Bisenieks un uzdevās par Latvijas armijas virsnieku. Meli tomēr atklājās, un vācieši viņu ievietoja sevišķā poļitrukiem paredzētā nodalījumā, kur viņu „kollēgas” vēlāk bija nosituši. Čekists Ivanovs no gūstekņu ešelona Lietuvā bija paguvis izlēkt un iebēgt mežā.
           Vācieši gan mums, baltiešiem, izrādīja mazliet vairāk laipnības, bet pastāvēja uz to, ka Latvija ir padomju republika un mēs esam sarkanarmieši. Tas arī bija par iemeslu, ka mēs nesaņēmām Starptautiskā Sarkanā Krusta paciņas, kādas saņēma beļģi, franči, poļi un citi. Staļins no Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzības bija atteicies, jo sarkanarmiešu gūstā nebūšot.
           Tā kā mūs pieskaitīja sarkanarmiešiem, gūsta laiks ieilga. Tikai pēc grūta Latvijas Sarkanā Krusta darba un apstākļu pamatīgas noskaidrošanas mūs atbrīvoja un pārveda uz Rīgu. Pie atbrīvošanas lieli nopelni bija arī Latvijas kara tiesas kapteinim Šēnfeldam, kas, pats būdams gūsteknis, tomēr veica atbrīvošanas sagatavošanas darbus nometnes vadībā. —


*

           Par 24. strēlnieku korpusa aviācijas eskadriļas likteni pastāsta kapt. A. Graudinš:
           — Pēc pltn. Jeres apcietināšanas 14. jūnijā, eskadriļu komandēja krievu kapt. Jorošņikovs. Sākoties karam, lidlaukā (Gulbenē) arvien dežūrēja viens lidmašīnu vads (3 lidmašīnas), bet nekādi kaujas uzdevumi netika doti. Karavīri plānoja, kā tikt no krieviem vaļā. Kādā naktsdežūras laikā dežūra vadam pavēlēja celties, jo sagaidot vācu uzlidojumu. Vienas lidmašīnas apkalpe — 2 virsleitnanti ātri nolēma attālināties no lidlauka, izlēkt ar izpletņiem, lai dezertētu. Neizdošanās gadījumā simulējot motora bojājumu. Tā arī izdarīja bet nelaimīgā kārtā viens no viņiem izmežģīja kāju un dabūja kaula plīsumu. Otrs ar izpletni nolaidās tālu, abi vairs nevarēja sazināties. Kara darbības straujās attīstības dēļ čeka nespēja savu pratināšanu nobeigt.
           Sākās Gulbenes lidlauka evakuācija. Lidmašīnas izlidoja naktī, startējot pa vienai. Pie izlidošanas viena lidmašīna avarēja, divu lidmašīnu apkalpes — 2 virsnieki un 2 instruktori — mainīja lidmašīnu kursu uz D un rītausmā nolaidās Palsmanes mežu izcirtumā. Uz Krieviju aizlidoja 5 lidmašīnas ar 8 latviešiem un 2 krieviem.
           Zemes personāla evakuācija bija paredzēta ar auto transportu pēc lidmašīnu aizlidošanas. Cilvēki atradās kā lidlaukā, tā novietojumā. Apmēram 80 cilvēku kolonnu no novietojuma uz lidlauku veda kapt.Tomass ar vltn. Salmiņu. Pusceļā viņi pagrieza kolonnu pāri pļavai uz tuvējo mežu, kaut gar ceļa malu bija nolikti ložmetēji ar krievu apkalpēm. Kolonna no sākuma soļiem, vēlāk skriešus pārvarēja apm. 800 m pļavu un mežā sapulcējās. Izrādījās, ka kolonnai bija pievienojušies arī vairāki kājnieki-ložmetējnieki. Pēdējie bija latvieši, ietērpti krievu formās, kas uzminējuši lidotāju nolūku.
           Lidlaukā esošie cilvēki, apm. 30, aizbrauca ar zemes transportu Krievijas virzienā. Vairāki no tiem ceļā dezertēja. Kopskaitā komunisti uz Krieviju aizveda 4 latviešu virsniekus, 33 instruktorus un apm. 30 kareivjus.
Aizsargu aviācijas pulka lidmašīnas palika Valmierā uz klaja lauka līdz vāciešu ienākšanai. —

_____________________________________________________________
* 43-a pants paredzēja atvaļināšanu vietu un amatu dēļ, bet 43-b pants atvaļināšanu par politisku neuzticamību.

_____________________________________________________________________
LATVIEŠU KARAVĪRS OTA PASALES KARA LAIKĀ pirmā grāmata lpp. 249-261