IESNIEGUMI ĢENERĀLKOMISĀRAM

     
    1942. g. 4. novembrī. A. Valdmanis iesniedza ģenerālkomisāram personīgu memorandu ar „latviešu problēmas" iztirzājumu. Šai memorandā A. Valdmanis pēc vēsturiska apskati cita starpā raksta:


     „Izceļoties karam Vācijas un Padomju Savienības starpā un īpaši vācu karaspēkam iesoļojot Latvijā, pirmajā brīdī visi latvieši ticēja, ka viņi atbrīvoti. Atbrīvoti šī vārda vistiešākā nozīmē. Ticēja, ka Latvijas neatkarība atjaunota. Boļševiku varmācību laikā kaut kā, nelaimīgi, savu dzīvību vilkdami, latvieši bija likuši visas cerības uz vāciešiem. Nav iespējams pilnīgi izteikt sirsnību, ar kādu vācu karavīrus sagaidīja Latvijā. To apliecināja ari frontes ziņojumi. Aizmirsts bija naids, neuzticība, viss. Viri steidzās pie ieročiem, gribēja organizēt savu karaspēku, cīnīties.
      Viss notika citādi. Šī memoranda uzdevums nav kritizēt. Atzīmēsim vienīgi, ka arī tā sauktajai — faktiski nepastāvošai — Latviešu pašpārvaldei līdz šim nav izdevies sastapt pat nevienu augstāku vācu iestādi, kas vācu rīcību Latvijā atzītu par visumā pareizu. Vai tāpēc nav viegli iedomāties, ko par to domā paši latvieši?
      No starptautisko tiesību viedokļa Latvija joprojām uzskatāms par suverēnu valsti.
      Latviešu brīvības ideāla realizācija, tātad, pašreiz ir atkarīga no tā, kā pret to nostājas Vācija, resp. vācu vadonis".
      Par šī memoranda iesniegšanu Valdmanis pārējos ģenerāldirektorus informē tikai 16. novembra apspriedē, kuras protokolā teikts:
      „Ģenerāldirektors Valdmanis ziņo, ka tas ar savu parakstu iesniedzis ģenerālkomisāram puslīdz plašu memorandu, kura noslēgumā tas liek priekšā atjaunot Latvijas patstāvību, līdz ar to varētu piedalīties kā sabiedrotā cīņā pret lieliniekiem." (Protokols nr. 67.)
      27. novembra apspriedē ģenerāldirektori parunā vispārējo stāvokli sakarā ar jautājumu par latviešu bruņoto spēku tālāku izveidošanu un soļus, kādi būtu sperami, lai panāktu lielāku skaidrību un noteiktību politiskā plāksnē. Lūdz ģenerāldirektoru Valdmani sastādīt nelielu iesniegumu." (Protokols nr. 69.)
      Bet 30. novembrī Valdmanis atkaļ vienīgi ar savu parakstu iesniedz ģenerālkomisāram sekojošu sava 4. novembra memoranda papildinājumu:
    „Rīgā, 1942. gada 30. novembrī. Ļoti godātais
   Ģenerālkomisāra kungs,
   es atļaujos atgriezties pie sava š.g. 4. novembra iesnieguma „Das lettische Problem" un, paturot prātā notikumus kara laukos šī mēneša otrā pusē, uzskatu par savu pienākumu daudzu latviešu patriotu vārdā apstiprināt sekojošo.
    Latviešu tauta vēlas piedalīties cīņā pret boļševismu. Bet latviešu tautai nav iespējams šinī cīņā piedalīties, ja neievēro viņas minimālās prasības:

     1) neatkarības restaurāciju, un
     2) noteikumu, ka Latvijas karaspēks cīnīsies vienīgi uz Latvijas robežas.
      ad. 1. Šinī karā Vācija pratusi tiešām nest tautām arī brīvību (Slovākija).

       Ir jau ļoti vēls, bet. varbūt, vēl tomēr nav par vēlu pierādīt darbos, ka arī Baltijā vācieši ienākuši ne kā iekarotāji, bet kā atbrīvotāji. Vācijas vadoņa attiecīga un nepārprotama deklarācija varētu radīt bāzi, uz kuras abas puses varētu diskutēt kā līdzīgi partneri un saprasties;
      ad. 2. Latvijai nav agresīvu nolūku ne pret vienu valsti pasaulē, latvieši grib vienīgi brīvu dzīvi savā zemē. Tādēļ latvieši nevar iesaistīties karā kaut kur plašajā pasaulē, bet viņi cīnīsies ar ārkārtīgu varonību un nāves nicināšanu austrumu frontē, uz savas tēvu zemes robežām.
      Savā laikā neatkarīgās Latvijas ģenerālštābs bija aprēķinājis, ka totālā mobilizācija Latvijā dotu 200.000 karavīru: 7 kājnieku divīzijas, 1 jātnieku brigādi un pārējās attiecīgās vienības. Pēc lielajiem zaudējumiem boļševiku okupācijas laikā, kā arī ievērojot vēlākos jaunradošos apstākļus un pārmaiņas, mūsu militārie lietpratēji ir aprēķinājuši, ka, mobilizējot 1907.-1925. gados dzimušos vīrus, suverēnā Latvija iegūtu 100.000 vīru lielu karaspēku; aizmugures dienestam varētu mobilizēt vēl tālākos 25.000 (1897.-1906. gados dzimušos). Virsnieku un instruktoru mums ir pietiekamā vairumā; protams, domājot par nākotni, nekavējoties būtu atjaunojama kara skola un speciāla instruktoru skola, — bet tas jau būtu neatkarīgās Latvijas kompetencē. Pirms šī karaspēka iesaistīšanas frontē tas vismaz 3 mēneši jāapmāca.
      Rūpīga frontes stāvokļa analīze un bailes par mūsu tautas likteni, par mūsu sievu un bērnu dzīvībām, diktējušas šo iesniegumu. Mēs nevēlamies bojā iet, bet, ja tomēr būtu mums nolemts iet bojā, tad latviešu viri gribētu iet nāvē ar zobenu rokā. Ja Lielvācijas vadība atrastu par iespējamu akceptēt mūsu augstāk minētos divi noteikumus, tad latviešu tauta ņemtu savu likteni pati savās rokās. Mēs nešaubāmies, ka mūsu piemēram, pēc tādiem pašiem noteikumiem, sekotu mūsu kaimiņi igauņi un mūsu brāļi lietuvi. Kopā ar varonīgo somu tautu mēs, uz savas zemes robežas stāvot, aizstāvētu visu Baltijas telpu, kura ir mūsu kopš neatminamiem laikiem.
    Mēs saprotam, ka šis jautājums nav izšķirams Rīgā un ka sarunas par šo problēmu prasīs daudz pārdomu un laika. Mēs saprotam arī, ka konkrētās sarunās pacelsies daudzi jautājumi, kurus mēs apzināti neskaram, lai jau pašā sākumā ainu nekomplicētu. Bet mēs būtu jums, godājamais ģenerālkomisāra kungs, ļoti pateicīgi, ja jūs atrastu par iespējamu šinī iesniegumā aprādīto ideju virzīt tālāk pēc piekritības.

A. Valdmanis"

    2. decembrī ģenerālkomisārs uzaicina visus Pašpārvaldes ģenerāldirektorus pie sevis, un viņa vietnieks Simms atdod Valdmaņa iesniegumus atpakaļ ar paskaidrojumu, ka tos nevarot virzīt tālāk, jo tie uzstādot neiespējamas prasības un, ka tos parakstījusi tikai viena persona, ko viņi par latviešu pārstāvi neuzskatot.
    Tad, turpat ģenerālkomisāra sēžu zālē, visiem ģenerāldirektoriem klātesot, Valdmanis ar roku uzraksta jaunu iesniegumu, diplomātiskākā stilā, kas satur tās pašas prasības, un to tad arī tūliņ paraksta visi ģenerāldirektori un nodod Simmam.
   Ģen. Dankers 23. decembrī apmeklēja reichskomisāru Lozi, kas to pieņēma kopā ar ģenerālkomisāru Dreksleru, lai dotu atbildi uz latviešu ģenerāldirektoru 2. decembra iesniegumu. Pašpārvaldes 28. decembra apspriedē, kurā ģen. Dankers ziņo par šo apmeklējumu, ģenerāldirektori nolēma „sakopot ziņas par visiem sasāpējušiem jautājumiem." (Protokols nr. 74.)
    Pašpārvaldes 1943. g. 26. janvāra apspriedē „direktors Silgailis ziņo, ka iekšlietu ģenerāldirektora 1. palīgs Voldemārs Veiss, Fiziskās kultūras un sporta pārvaldes priekšnieks R. Plūme un viņš bijuši aicināti pie vācu SS- un policijas vadītāja Latvijā brigadefīrera un policijas ģenerālmajora Šrēdera, kurš lūdzis tos griezties pie studentiem un sportistiem ar uzaicinājumu iestāties Latviešu leģionā, par kura pamatvienību esot uzskatāmi daži latviešu kārtības sargu bataljoni Ļeņingradas frontē. Mūsu pārstāvji atbildējuši, ka tie nav pilnvaroti vest šādas sarunas, lai ģenerālmajors Šrēders griežas šinī jautājumā pie Zemes pašpārvaldes, pēc kam pēdējais lūdzis visus ģenerāldirektorus ierasties šodien, plkst. 16.00 pie viņa uz pārrunām. Sēdes dalībnieki atzīst, ka nav pieņemams nodoms iesaistīt galvenā kārtā latvju inteliģenci paredzamā leģionā, un nolemj šīs dienas sanāksmē tikai noklausīties vācu priekšlikumus, nedodot uz tiem tūlītēju atbildi." (Protokols nr. 78.)
    Pašpārvaldes ģenerāldirektori 30. janvāra apspriedē lūdza ģenerāldirektoru Valdmani uzmest 29. janvāra apspriedes pie ģenerālkomisāra, kā arī 26. janvārī pie ģenerālmajora Šrēdera notikušās sanāksmes protokolu.

    1943. g. 27. janvāra apspriedes protokols:*)

      „Trešdien, 1943. g. 27. janvārī, plkst. 18, Latvijas augstākā SS- un policijas vadītāja ģenerālmajora Šrēdera uzaicināti, pie viņa ieradās latviešu iekšlietu ģenerāldirektors ģen. Dankers, izglītības ģenerāldir. Prīmanis, finanšu ģenerāldir. Skujēvics, saimniecības ģenerāldir. Zāgars, satiksmes ģenerāldir. Leimanis, tieslietu ģenerāldir. Valdmanis un revīzijas lietu šefs Vanags; bez tam vēl bija ieradušies sporta vadītājs Plūme, plkv. Silgailis un pltn. Veiss.
     Ģen. Šrēders paziņoja, ka viņš lūdzis klātesošos kungus ierasties, lai tiem paziņotu, ka vācu vadonis ir atļāvis uzstādīt latviešu brīvprātīgo leģionu ar nosaukumu „Waffen-SS Legion Lettland”. Latvieši vienmēr esot vēlējušies piedalīties cīņā pret boļševismu. Jau 32.000 latviešu kā „drošības sargi" (Schutzmänner) ir frontē. Šie vīri, no kuriem laba daļa cīnījusies vis pirmajās rindās, atkal atjaunojuši latvju tautas labo slavu un atkal uzspodrinājuši latvju tautas vairogu, kas boļševiku laikā ticis aptumšots. Viņš vēloties šo apstākli izcelt jo sevišķi tādēļ, ka viena latviešu tautas daļa šo brīvprātīgo akciju noraidījusi, un vēl vairāk, nosaukusi par tautas nodevējiem tos, kas bijuši aktīvākie vervētāji. Bet taisni šie pirmie brīvprātīgie ar savu straujumu frontē panākuši to, ka vācu vadonis tagad latviešiem uzticas vairāk. Viņš, ģen. Šrēders, karsti ieteicot šo izdevību izmantot. Ja latvju tauta dos brīvprātīgos lielā skaitā, tad viņa pati ar to izcelsies un pārspēs daudzas tautas — pat balmūtīgos frančus — un, visbeidzot, tiešām iegūs „Latviju latviešiem". Runas nobeigumā ģen. Šrēders prasa, ko viņš lai ziņojot obergrupenfīreram Jekelnam: vai latviešu vadītāji vīri uzņemsies iniciatīvu leģiona uzstādīšanā? Patiesībā, gan jau kopš vakardienas leģions pastāvot. Kadri tam sastādīti no 3 drošības sargu bataljoniem, kas bijuši frontē. Vēlāk leģionā pārskaitīšot vēl citus drošības sargu bataljonus. Bet ģenerāldirektoru akcijai vajadzētu dot arī vismaz 5-6000 jaunekļus no studentu un sportistu vidus, no tiem, kas nav materiālisti, bet karsti ideālisti. Viņš, ģen. Šrēders, esot vienmēr bijis latviešu draugs, lai nu tagad latvieši nepametot viņu kaunā. Nevajagot arī aizmirst, ka boļševiki nav tālu no Latvijas robežām.
      A. Valdmanis atbildes runā uzsver, ka latvieši vienmēr tiešām gribējuši cīnīties pret boļševismu, bet paši vācieši veidojuši apstākļus tā, ka šo vēlēšanos nav bijis iespējams īstenot.
      Kad iepriekšējā gadā (1942.) sāka vervēt brīvprātīgos kara dienestam, daži no mums tūliņ norādīja, ka cilvēkam, kuru sūta karā, arī jāzina, par ko viņš iet cīņā un varbūt, nāvē.
       Mēs vēlējāmies godīgi cīnīties par savu tautu, savu valsti, savu zemi, par savas tautas vietu Eiropā. Bez tam mēs nevēlējāmies cīnīties kā algotņi — „drošības sargi" bet kā godīgi karavīri.
      Pagājušā gadā jūs neatļāvāt šādus mērķus proklamēt. Un tomēr esot pieteikušies tūkstošiem latviešu vīru un jaunekļu par brīvprātīgajiem „drošības sargiem". Šie vīri laikam būs vispirms cieši ticējuši, ka viņi būs īsti karavīri, jo tāda „drošības sargu" sistēma mums nemaz nav zināma; tālāk, šie vīri ideālisti bija pārliecināti, ka arī bez kāda rakstveida nolīguma Latvijā atkal atjaunos Eiropas kārtību, resp. kā jūs tai nestāsities ceļā. Šie vīri tagad jūtas iznīcināti un piekrāpti; viņu ticība vācu godīgumam un taisnības sajūtai ir salauzta. Viņi domāja, ka tie cīnās par neatkarīgu Latviju, bet izrādījās, ka bijis jācīnās par vācu Eiropu. Cīnīties par „galīgo uzvaru" nozīmē asiņot par vācu lietu. Frontes ciņa pret boļševismu un par tā iznīdēšanu ne mazākā mērā netraucēja vāciešus atstāt Latvijā boļševismu praktiski spēkā, un to pat padziļināt. Mums šodien nav vairs savas mājas, par ko cīnīties, jo boļševiku „nacionalizācijas" atstātas spēkā; par savas tautas nākotni mēs nedrīkstam cīnīties, jo jūs to neļaujat pat pieminēt: tos, kas to dara, vācu policija tūliņ met cietumā. Varbūt varētu vēl uzaicināt tautu cīnīties par kailu dzīvību, tā sakot, par savu ādu, jo boļševiki tiešām ir pie Latvijas sliekšņa, bet vai jūs to tūliņ neapzīmēsit par ļaunprātīgu melu propagandu?
    Vēl kaut kas — 32.000 vīru „jūsu drošības sargos" nebūs vis gājuši pavisam brīvprātīgi. Mēs neko tieši par šo akciju nezinām, jo jūs to izdarījāt mums aiz muguras, bet mēs esam saņēmuši ziņojumu, kas liecina, ka šie „brīvprātīgie" gājuši jūsu bataljonos tikai zem vis lielākiem spaidiem. Katrs pats var iedomāties, kāds tādēļ ir mūsu noskaņojums. Tālāk. Daļa ideālistu tomēr palika mājā, es apzīmēju par ideālistiem visus tos, kas spējīgi cīnīties un uzupurēties ne par naudu un mantu, bet par ideālismu, un kaut tie vēlāk desmitreiz izrādītos par sapņiem vien. Šie ideālisti šodien atrodas jūsu cietumos. Mēs pat nezinām, cik daudzus jūs esat apcietinājuši.
    Tagad daži latviešu ģenerāldirektori, daži pulkveži un sporta vadītājs lai uzaicinot latviešu ideālistus brīvprātīgo rindās! Kā tad to lai izdara? Visa Latvija, — mums jārunā skaidri un gaiši, jeb šādām sarunām vispār nav ne mazākās jēgas — visa Latvija ir kā sastinguma pārņemta; jau daudziem no mums liekas vienalga, vai mūs boļševiks aprij vai vācietis izsūc — iespēju dzīvot mēs neredzam ne ar vienu, ne otru. Kas ir vainīgs pie tā, ģenerāla kungs? Un kur lai mēs tagad ņemam brīvprātīgos?
    Un tomēr es labi saprotu, ko nozīmētu strupa atbilde, ka mēs leģionu noraidām. Varbūt vācu vadonim netiktu vis atreferēta pilna patiesība, un mūsu tautai tas varētu sagādāt pavisam nepelnītu likteni. Arī par to man šinī brīdī jādomā.
     Lai ari kas notiktu, viena lieta man ir skaidra: man ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar mūsu vārdiem, blakus minot, es domāju, ka mēs savus labos vārdus jau sen esam zaudējuši. Ja nav izredzes leģionu uzstādīt, tad mūsu pienākums ir šo uzdevumu noraidīt, dara it ar mums, ko gribiet. Mēs neatļausim mūsu tautas ienaidniekiem iet un apgalvot, ka latvieši paši pēc leģiona un, kad atļauja dota, tad izrādījies, ka šai tautai brīvprātīgo nav un ka visa akcija jāvirza citos ūdeņos (mobilizācija).
     Mēs esam šī jautājuma priekšā nostādīti pilnīgi negaidot, mums šī lieta jāpārdomā. Tikai vienu lietu es jums pateikšu jau tūlīt: ja jūs nemaināt apstākļus Latvijā, tad mums brīvprātīgo nav. Atslēga atrodas pie jums. Es nerunāšu šinī mirklī par Latvijas neatkarību, par to parunāsimies tad, kad jūs nerunāsit par brīvprātīgiem, bet sāksit runāt par mobilizāciju.
    Bet tagad, jums runājot par brīvprātīgo akciju, mēs runāsim par visu apcietināto latvju patriotu atbrīvošanu, par pilnīgu līdztiesību ar vāciešiem, zīmējoties uz algām, pensijām, pārtikas devām, un mēs runāsim par tiesību sargāt tikai savu tautu un tikai savas zemes robežas. Tad, varbūt, daži tūkstoši brīvprātīgo būs.
     Prof. Prīmanis un ģen. Dankers pievienojas Valdmaņa viedoklim un arī no savas puses uzsver mūsu labo gribu no vienas, bet faktisko neiespēju no otras puses.
      Ģen. Šrēders galavārdā sola iesniegt savai priekšniecībai ziņojumu par izvirzītiem 4 punktiem un lūdz klātesošos paziņot visam atbildi visdrīzākā laikā.
Apspriedi slēdz."
      Šis A. Valdmaņa sastādītais protokols ir stipri nepilnīga. Tanī gan atstāstīts tas, ko teicis pats protokolu sastādītājs, bet noklusēts pārējo ģenerāldirektoru izteiktais. Nav arī minēts, kādi šie 4 izvirzītie punkti bijuši.
     Plkv. Silgailis, kas arī piedalījās šai sanāksmē, savā grāmatā „Latviešu leģions" sanāksmē izvirzītās 4 prasības formulē sekojoši:
     „1) dot latvju tautai noteiktu politisku cīņas mērķi, kā ari garantijas, ka latvieši tiešām cīnās par brīvu un neatkarīgu Latviju;
      2) nekavējoties pārtraukt nacionāli noskaņoto latviešu vajāšanu un atbrīvot no apcietinājuma visus par nacionālo darbību arestētos un ar tiesu sodītos latviešus;
     3) atdot agrākiem īpašniekiem visus viņu lielinieku valdīšanas laikā nacionalizētos īpašumus;
    4) pielīdzināt latviešus vāciešiem uztura, algas, apgādes un tiesību ziņā."

*

    Pašpārvaldes ģenerāldirektoru 27. janvāra apspriedē „ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka 29. janvārī plkst. 11.00 pie ģenerālkomisāra nolikta visu ģenerāldirektoru sanāksme un lūdz pieteikt jautājumus, kādi sanāksmē būtu apspriežami, kuri tam līdz rītdienai jāpaziņo von Brimmeram ģenerālkomisāriātā.
    Ģenerāldirektors Zāgars izsakās, ka nav skaidrības, kas īsti šo sanāksmi ierosinājis, pēc vienas versijas ģenerālkomisārs, no otras puses, Dr. v. Borke (Borcke) šodien teicis, ka pēc ģenerālkomisāra izteicieniem mēs to ierosinājuši. Mēs savas prasības jau esam iesnieguši, kas gan jauns būtu ko runāt. Ģenerālmajora Šrēdera vakardienas pieejai trūka īstas nopietnības, sākumā tas bija domājis nokārtot visu lietu ar mūsu karavīriem, kad tie nebija ar mieru, tas uzaicināja mūs. Ievadā ģenerālmajors Šrēders izteicās par „Polizeiliche Angele Ģenheit", vēlāk tas ieminējās, ka mums trūkstot virsnieku, tie galvenokārt būšot vācieši. Šodien Dr. v. Borke izmeta, lai tikai mēs nenākot ar rakstiskiem iesniegumiem attiecībā uz ģenerālmajora Šrēdera ierosinājumi. Visa lieta liekas pus personīga, jāzina, kas mums īsti piešķirts, ar atbildi nav ko steigties.
     Ģenerāldirektors Skujēvics liek priekšā atgādināt mūsu karavīriem nedot nekādus solījumus attiecībā uz karaspēka vienību formēšanu bez Zemes pašpārvaldes piekrišanas. Vakar bija atkal runa par jauktu pārvaldi, laikam domāts tāpat kā Saimniecības ģenerāldirekcijā. Vēlreiz būtu jāiesniedz memorands ar visām prasībām, un, kad viss būs izrunāts un nekas panākts, vai tad tomēr nebūtu labāk visiem aiziet un nogaidīt, kad atlaidīs pa vienam sakarā ar posteņu likvidēšanu.
     Ģenerāldirektors Prīmanis izsākas, ka, kamēr mums nav fīrera rīkojuma par leģiona nodibināšanu, kādu ģenerālmajors Šrēders arī pats neesot redzējis, mēs neko nevaram iesākt. Ģenerālmajors Šrēders vakar solīja pārtikas devu palielināšanu, policijas un robežapsardzības nodošanu Pašpārvaldei un reprivatizāciju. Pie ģenerālkomisāra būtu jārunā galvenokārt par leģionu. Atkāpšanās pašreiz nebūs vietā, tikai pārmetīs mums, ka negribam strādāt.
     Ģenerāldirektors Dankers atgādina, ka ģenerālmajors Šrēders vakar teicis, ka visos jautājumos mūsu lietās viņi negribot jaukties iekšā, nekā arī neparakstīšot. Rītdienas sanāksmē varētu runāt arī par ģenerālkomisāra norādījumiem par ģimenes piemaksu, daudzbērnu ģimeņu pabalstiem un bērnu dārzu uzturēšanai paredzēto līdzekļu svītrošanu valsts budžetā.
     Ģenerāldirektors Valdmanis liek priekšā runāt par apcietināšanām**), par kurām mums liedz jebkādas ziņas. Ja Pašpārvalde nolemtu atkāpties, ģenerālkomisārs būtu par to laikus informējams, lai tas būtu sagatavots, varbūt tad viņš arī pateiktu kaut ko vairāk par mūsu nākotni.
     Kontroles šefs Vanags uzsver, ka nevaram nostādīt lietu tā, ka pirmā kārtā leģions sastādāms no mūsu studentiem, tas nozīmētu mūsu inteliģences jaunās paaudzes nesamērīgu upurēšanu, mums nav tiesības to darīt.
     Apspriede nolemj visus paceltos jautājumus likt sanāksmes darba kārtībā." (Protokols nr. 79.)

*

     29. janvāra rītā, pirms došanās pie ģenerālkomisāra, visi ģenerāldirektori vēl sapulcējās pie Valdmaņa Tieslietu ģenerāldirekcijā, lai vienotos par kopīgu nostāju, jo paredzamā darba kārtība bija zināma. Vienojās, ka:
    1) No formālā viedokļa noteikti jāšķiro brīvprātīgo vervēšana no mobilizācijas; pie kam pirmo nevar noliegt, bet otru okupētā zemē nedrīkst izdarīt.
    2) Latviešu asinis var upurēt tikai Latvijas brīvībai, un tādēļ, ja nav absolūtas garantijas, ka latviešu karaspēks kalpos tikai latviešu tautai, nedrīkstam atbalstīt ne mobilizāciju, ne arī brīvprātīgo akciju.
   
3) Nostājai iepretim vāciešiem tādēļ jābūt: mēs gribētu, bet nevaram. Mums nav tiesību. Atdodiet neatkarību, un latvieši savu brīvību aizstāvēs.
    Vienojās arī, ka šoreiz galvenais runātājs būs ģen. Dankers, ko tomēr nerāda A. Valdmaņa sastādītais šīs sanāksmes protokols:
    — 1943. g. 29. janv., plkst. 9.30, ģenerālkomisāriātā notika kopsēde, piedaloties ģenerālkomisāriāta augstākai vadībai un latviešu pašpārvaldei. Kopsēdi vadīja Ģenerālkomisārs Drekslers un tanī piedalījās: augstākais SS- un policijas vadītājs Latvijā Ģen. Šrēders, galveno daļu vadītāji Simms un v. Borke — no vāciešiem; un: Dankers, Prīmanis, Zāgars, Skujēvics, Leimanis, Vanags, Valdmanis — no latviešiem (pašpārvalde pilnā sastāvā).
    Ģenerālkomisārs atklāj sēdi. Ģen. Dankers viņam pateicas par iespēju apspriest sekojošos jautājumus:
        1. Brīvprātīgo leģiona dibināšana,
        2. Latviešu dzimstības veicināšana,
        3. Ierēdņu apcietināšanas,
        4. Latviešu pašpārvaldes stāvoklis.

    Pie pirmā jautājuma:
    Ģen. Dankers atgādina, ka pirms dažām dienām Ģen. Šrēders paziņojis, ka vācu vadonis atļāvis dibināt latviešu brīvprātīgo leģionu. Šis jautājums radījis lielākas grūtības. No vienas puses mums ir skaidrs, ka latviešiem jāpiedalās cīņā pret boļševismu cik vien iespējams; no otras puses — mūsu zemē valda apstākļi, kas cilvēkus no iestāšanās brīvprātīgo vienībās attur. Vēl arvien pie mums pastāv boļševiku likumi, kas nolaupīja privātīpašumu; dzirdam baumas, ka šos īpašumus latviešiem vairs neatdošot. Smagu depresiju radījusi vienlīdzība tiesībās ar vāciešiem: smieklīgas pensijas, nesamērīgi zemas pārtikas normas. Bez tam mūs biedē vācu nostāja jautājumā par mūsu tautas pieaugumu. Pie budžeta apspriedēm nupat paziņots, ka algu pielikumi daudzbērnu ģimenēm, tāpat laulības aizdevumi un bērnu nami likvidējami. Šāda nostāja vairs nav savienojama ar latviešu tautas interesēm. Ja Pašpārvaldei vajag veicināt latviešu jaunekļu iestāšanos leģionā, tad Pašpārvaldei jāzina, kas viņai ir tautai sakāms.
    Ģenerālkomisārs jautā, vai tieslietu ģenerāldirektoram A. Valdmanim nekas nav ko teikt.
    A. Valdmanis atbild. ka viņš šinī pašā jautājumā jau izteicis savas domas, pirms dažām dienām, apspriedē pie ģen. Šrēdera, un šeit jau tā apmēram stāvokli raksturojis viņa šefs ģen. Dankers. Šo jautājumu nemaz nav iespējams apskatīt atsevišķi; tas jādiskutē kopā ar visiem jautājumiem, kuri Latvijā ir aktuāli.
    Vispirms par pašu leģionu. Noskaidrosim, lūdzu, vai vācu vadonis leģionu ir atļāvis — tādā gadījumā taču kāds to būs lūdzis — jeb vai viņš ir pavēlējis to dibināt, un šinī gadījumā būtu jāzina, kam šī pavēles izpildīšana uzdota. Pagaidām mēs to nezinām. Mēs gan zinām, ka tādu leģionu vēlējāmies pirms gada, bet jau ap to laiku, kad igauņi savu leģionu dabūja, mēs, sakarā ar Latvijā radīto stāvokli, uzdevām ģen. Dankeram paziņot ģen. Šrēderam, ka mēs vairs brīvprātīgo leģionu nelūdzam, jo neredzam ne mazākās iespējas viņu noorganizēt.
     Kad 1941. gada jūlijā vācu armija trenca boļševikus, arī visi latvieši ķērās pie ieročiem. Neviens nekā nejautāja, neviens neprasīja neko, visi tikai gribēja palīdzēt. Tad nāca pirmais sitiens mums: vācu pavēle, lai mēs daža dienu laikā noliekam ieročus. Jūs latviešus kā kara biedrus atstūmāt. Tālāk. Šis esot krusti karš pret boļševismu. Mēs nevarējām citādi, kā uzskatīt pašu par sevi saprotamu, ka arī mūsu zemē atjaunos Eiropā pieņemto kārtību, kura te valdījusi vienmēr. Bet mēs redzam, ka notiek kaut kas pavisam cits. Pieskaršos mūsu saimniecībai. Apgalvo, ka to tagad ceļot, bet mums šķiet, ka to tagad noārda galīgi. Ar šiem rūgtajiem vārdiem es nevēršos ne pret v. Borki, ne pret ģenerālkomisāru, jo mums ir zināms, ka viņi abi vēlētos rīkoties citādi, varbūt tāpat kā mēs. Bet taisni tādēļ mēs vispār nesaprotam, kas te notiek.
      Daudz notikumu nosaukt īstā vārdā mums palīdz pati vācu prese. Ja vācu Ostlandzeitung pirmā lappusē mēs lasām milzu virsrakstu „Rūzvelts izvaro Libērijas nēģeru pašnoteikšanās tiesības", tad šis virsraksts liek mums pār- domāt mūsu pašu stāvokli; ja mēs tai pašā avizē lasām, ka Persijā angļi ieveduši dzimtbūšanu, jo pēc angļu iemaršēšanas Persijā katram pieaugušam jānostrādā zināmas dienas nedēļā vai mēnesī raktuvēs, — tad mēs jautājam tūliņ: un kā ar to „dzimtbūšanu" ir pie mums? Un mūsu „latviešu" avīzīte pārtulko un iespiež jo cītīgi visus savas lielās vācu māsas gudros rakstus un, protams, kvalificē visu tāpat. Bet tad nebrīnāties, ka mūsu tautai par daudziem jūsu jaunievedumiem ir pašai sava doma un spriedums.
     Tālāk. Liekas, ka latviešu dzejniekiem it kā vēl nebūtu aizliegts runāt par latviešu tikumu, latviešu zemi un latvju tautu. Šīs dzejas vācu cenzūra vēl atļauj pat iespiest avīzēs. Bet ja šādu dzeju, un tieši tādu, kas bijusi tulkojumā iespiesta pat „Deutsche Zeitung im Ostland", piecpadsmit gadus veca skolas meitenīte nodeklamē Brāļu Kapos, jūs šo bērnu liekat apcietināt un to vairs neatbrīvo. Ir apcietināti un iemesti cietumā daudzi latvju patrioti. Par ko? Liekas tādēļ, ka viņi dziedājuši skaistas patriotiskas dziesmas — diemžēl gan nelegālās sanāksmēs. Bet kādēļ šie cilvēki juta vajadzību savākt kopā? Vai tomēr ne aiz izmisuma, neredzot vairs nekādas izejas.
     Un tagad es runāšu par mums pašiem, tā sauktajiem ģenerāldirektoriem, septiņiem izbālējušiem pīlāriem, kas pazaudējuši savu agrāko labo slavu un arī paši savā starpā nesatiek un uzlūko viens otru šķībi. Es griba ,lai Jūs, ģenerālkomisāra kungs, zinātu, kādi mēs izskatāmies savā iekšienē. Es jums to gribu pateikt taisni šodien, jo mums ir ļoti reti tāda izdevība jums to pateikt, un ne vienmēr un ne visiem mums ir drosme jums to pateikt acīs:
     Mums visiem ir viens kopējs un viens vienīgs ideāls, tikai viena vienīga vēlēšanās: lai būtu atkal neatkarīga Latvija. Tas ir vienalga, ko mēs darām un ko mēs katrs atsevišķi jums stāstam: šī doma, šis sapņu vēlējums vada mūs rītos, kad pieceļamies, un vakaros, kad mēs savu darbu beidzam. Šeit, šinī vietā, mums visiem klātesot, es vēlreiz atkārtoju, ka savās sirdis neviens pats no mums nedomā citādi. Mēs ceram ,ka mēs savu mērķi reiz sasniegsim. Bet mēs labāk gribētu neatkarīgo Latviju saņemt no vācu rokām, nekā no kādām citām. Teorētiski runājot, mēs varētu šo neatkarību saņemt arī no angļu-amerikāņu rokām, bet tad mums atkal būs vienmēr jābīstas, ka jaunā godība turpināsies atkal tikai kādus 15 līdz 20 gadus un atkal būs beigas. Tādēļ mēs gribētu ar jums, ar vāciešiem kopā turēties un iet. Bet neesiet taču paši tie, kas mūs no šī ceļa dzen prom.
      No vācu puses mums bieži saka, lai mēs vispirms „izturot pārbaudījumu", un tad jau reiz nākšot arī alga. Tāds nu reiz esot nacionālsociālisma princips, kas esot izrādījies par pareizu arī nacionālsociālisma iekšējās cīņas laikā. Ticība un uzticība vadonim esot vācu tautu uzvedusi tagadējās varas augstumā, tādēļ arī lai mēs ticot vien, ka gan reiz būs labi.
      Bet es šeit redzu lielu starpību starp jums un mums. Jūs pacēla un aizrāva sev līdzi kāds virs, kam bija tās pašas asinis, tā pati dvēsele, kas jums. Bet mēs piederam citai tautai. Mēs varam vācu vadoni apbrīnot, bet mēs esam latvieši. Dievs vien zina, vai tādēļ tomēr nebūtu pareizi, ja jūs turētos pie Goethes devīzes: „ja tu gribi ņemt, tad doti vispirms pats!" Goethe nedomāja kā veikalnieks, ar es tā nedomāju. Bet ar šiem vārdiem es gribēja teikt: uzticību un paļāvību tu vari prasīt tikai tad, kad pats esi nācis pretī ar uzticību. Lūdzu, nelieciet mums, mazai tautai, virsū nastas, kuras nevienam nav pa spēkam!
       Boļševiki jau esot tuvu mūsu robežai. Mēs to zinām. Visa Latvija zina, kas latviešu tautai sagaidāms, ja boļševikiem izdotos šinī zemē ielauzties vēl reiz: mūs gaida nāve un iznīcība. Un tomēr: vai jums, ģenerālkomisāra kungs, pašam neliekas, ka visa mūsu zeme klusē, ka tā nomākta baigā klusumā. Tas ir bezcerības un izmisuma drausmīgais miers, kas uzgulies mūsu zemei. Mēs neredzam vairs neviena, uz ko likt savas cerības, mēs neredzam arī vairs, kam vēl dzīvot. Nevar taču dzīvot tikai naidam; jābūt arī kādam pozitīvam ideālam. Vācu tauta zina par ko cīnās: nevis tikai lai iznīdētu boļševismu, bet arī lai uz mūžīgiem laikiem nodrošinātu savas dzīves un tālāk attīstīšanās iespējas, lai sev un saviem pēcnācējiem iegūtu labāku un skaistāku dzīvi. Bet kāda mērķa dēļ lai cīņās dotos latvieši ? Ko vēl mums teikt šiem cīnītājiem, izņemot to, ka vajag iznīdēt boļševismu ? Man liekas, ka mums gan nav vairāk nekā ko teikt.
     
Un ja šādos apstākļos no mums prasa, lai mēs saucam savu tautu karā, tad tas līdzinās prasībai, lai mēs neapbruņoti un kailām rokām uzvarētu lāci. Esot reiz bijuši tādi laiki, kad vīri plikām rokām pieveikuši lāčus, bet mūsu laikos tas vairs nenotiek. Ja mums pavēlēs to darīt, un ja mēs pavēlei klausītu, — rezultāts taču ir pavisam skaidrs. — Un ja mēs tomēr neteiktu strupu „nē", vai jūs, ģenerālkomisāra kungs, varbūt nepārdomātu, vai jūs mūsu lāča pieveikšanai tomēr nevarētu iedot kādu ieroci — ja arī ne bisi, tad varbūt kādu kabatas nazīti. Varbūt ka tad mēs tomēr pamēģinātu.
      Šinī sakarā man sakāms vēl kaut kas. No vācu puses mums pārmet kaulēšanos un pat prasību uzstādīšanu. Varbūt mēs neprotam tik labi jūsu valodu, un tādēļ rodas šie pārpratumi. Bet es neatzīstu, ka es būtu diktējis noteikumus vai prasības, ja mēs runājam tikai par cilvēku atribūtiem. Ja mēs sūtam mežā malkas cirtēju un tas lūdz cirvi, tad es tur neredzu nekādu prasību diktēšanu. Ja vīrus sauc karā, un tie grib zināt „par ko", jeb, pareizāk sakot, ja mēs jau paši no sevis gribam viņiem dot līdzi cīņas mērķus un ideālus, tad mēs esam gribējuši tiem iedot līdzi tikai absolūti nepieciešamos karavīra atribūtus, un citu neko, jo cilvēks, kas nezina par ko viņš cīnās, ir viss kaut kas, bet tikai ne karavīrs. Mans šefs ģen. Dankers jau ievadā dažus punktus nosauca. Tie nav pietiekami, bet kaut kas tas tomēr ir. Ja jūs šos punktus akceptētu, varbūt mēs varētu kaut ko uzsākt. Brīvprātīgo akcijai nekādu panākumu nebūs, bet daži tūkstoši tad tomēr pieteiksies.
      Ģen. Šrēders aizrāda, ka lietuvi iepriekšējā dienā paziņojuši, ka viņi uzstādīšot leģionu ar 30.000 vīriem.
      A. Valdmanis atbild, ka viņš nepazīstot labi lietuvju apstākļus, bet tomēr ir loti pārsteigts. Bet Latvijā par šādu atsaucību nevar būt runas.
      Ģenerālkomisārs saka, ka viņš klausījies Valdmaņa runā, kā labā klavieru improvizācijā. Tur viņš sadzirdējis tēmas no filozofijas, politikas, arī no reālās dzīves. Tā vispārīgi jau arī viņš pazīstot latviešu rūpes, un ja arī viss nenorit tā, kā viņš un arī latvieši to vēlas, tad viņš, vismaz, vēloties atstāt pārliecību, ka viņš dara visu, kas vien viņa spēkos, lai uzlabotu pašreizējo stāvokli.
      Runājot par apcietinātiem skolniekiem, viņš uzsver, ka tie nav arestēti par dzejas deklamēšanu, bet par rīkojuma pārkāpšanu, kas noliedz sarīkojumus kapos. Tāpat katra vara ir spiesta apkarot nelegālās sapulces. Bet ģen. Šrēders esot runājams par šo jauno cilvēku amnestēšanu. Kas attiecas uz reprivatizāciju, tad viņš ir pārliecināts, ka tā tagad beidzot notiks, un nevis kā prēmiju viedīga, bet īsta un vispārēja denacionalizācija. Arī pirmais rīkojums par pensijām jau esot gatavs, un liekoties arī, ka turpmāk nebūs nekādas starpības starp latviešu un vācu pārtikas devām — kaut gan šis jautājums esot ļoti komplicēts, jo Somijā, kas ir Vācijas sabiedrotā, pārtikas normas vēl mazākas nekā Latvijā.
      Latvijas neatkarību gan vēl tūliņ neatzīšot, jo tas neesot ne viņa paša, ne reichskomisāra un pat ne Austrumu ministra kompetencē — tur vajadzīgs vācu vadoņa lēmums. Latvieši vācu vadoni nepazīstot, bet viņš, ģenerālkomisārs, gan: vadonis visu izlemjot pats, bet tikai pēc tam, kad attiecīgā jautājumā pamatīgi iedziļinājies. Un vadonim pašreiz neesot varas. Bet reiz vadonis izšķiršot arī šo jautājumu. Domājot par brīvprātīgo akcijas rezultāta, arī viņš pats neesot nekāds optimists, jo noskaņojumu Latvijā pazīstot. Bet varbūt to vajadzētu izkārtot tā, lai smagumu sadalītu uz visiem vienlīdzīgi. Ģenerālkomisārs jautā ģen. Dankeram, ko varētu darīt, lai leģionā dabūtu lielāku skaitu latviešu karavīru.
      Ģen. Dankers atbild, ka dažus gada gājumus varētu vienkārši mobilizēt, bet ka viņam neesot attiecīgas pilnvaras.
      Ģenerālkomisārs un ģen. Šrēders domā, ka viņi varētu Dankeram šādu pilnvaru dot.
      Galv. daļas vadītājs Simms saka, ka pilnvaras jautājumu nokārtošot 7 — 10 dienu laikā.
      A. Valdmanis atbild, ka nevienam okupantam nav tiesība izdarīt mobilizāciju okupētā zemē. Tādēļ arī okupācijas varas izdots pilnvarojums, lai mobilizāciju izdara kāds cits, vienkārši nav spēkā.
      Ģen. Šrēders domā, ka brīvprātīgo vervēšanu vajadzētu sākt tūliņ. Mobilizāciju varētu izdarīt vēlāk, kad būs noskaidrots jautājums par pilnvarām ģen. Dankeram.
      A. Valdmanis piezīmē, ka nupat arī pats ģenerālkomisārs šaubījies vai brīvprātīgo vervēšana dos kādus panākumus. Viņš atzīst, ka arī brīvprātīgo vervēšana nebūtu uzsākama.
     Klātesošie tam piekrīt.
     Pie otrā jautājuma ģen. Dankers norāda, ka Reichskomisāriāts nosvītrojis budžeta summas, kas bijušas paredzētas daudzbērnu ģimeņu atbalstīšanai. Tas pats izdarīts ar pabalstiem bērnu namiem un laulību aizdevumiem. Bērnu namus varētu, ļaunākā gadījumā, pārņemt Tautas Palīdzība, bet pārējām vajadzībām nekādu citu līdzekļu nav.
      Simms apsola par šo jautājumu vēlreiz aizrunāt pie reichskomisāra.
       Pie trešā jautājuma ģen. Dankers norāda, ka apcietināti latviešu ierēdņi, par to viņu iestādēm pat nepaziņojot. Viņš lūdz nākotnē par tādām apcietināšanām paziņot resoru vadītājiem un neslēpt apcietināšanas iemeslus. Viņam esot jāatbild par personālpolitiku Latvijā, un tādēļ arī viņam vajadzētu zināt, kādēļ tā apstiprinātus ierēdņus apcietina.
      Simms apsola panākt vienošanos šinī jautājumā ar vācu drošības policiju.
      Pie ceturtā jautājuma prof. Prīmanis deklarē, ka ģenerāldirektori jau vairakkārt pārrunājuši savu atkāpšanos. Pirms dažiem mēnešiem viņi to ziņojuši ar rakstu arī ģenerālkomisāram.
      Ģenerāldirektoru stāvoklis tiešām neapskaužams, sabiedrībā viņi pamazām zaudē savu labo vārdu. Reiz par visām reizēm taču vajadzētu dabūt skaidrību pašpārvaldes jautājumā, sevišķi kompetenču jautājumos. Tagad, piem., neviens nezina, vai tāda Saimniecības ģenerāldirekcija pastāv, vai ne.
      Ģenerālkomisārs atbild, ka ari viņš ar pašreizējo zemes pārvaldes stāvokli ļoti neapmierināts. Šinī jautājumā būs skaidrība visdrīzākā laikā, kaut arī jaunā kārtība nebūs paliekama.
      Atgriežoties pie tā, ka Valdmanis šīsdienas apspriedē vairakkārt lietojis vārdu „mans šefs ģenerālis Dankers", ģenerālkomisārs stingri norāda, ka nav nekādas Latviešu pašpārvaldes kā koleģiāla orgāna ar it kā kādu prezidentu priekšgalā. Neesot nekāda prezidenta, tāda amata piedēvēšana ģen. Dankeram ir nevietā, jo citādi latviešu ģenerāldirektori kādreiz pat apgalvošot, ka viņš, ģenerālkomisārs, indirekti atzinis kādu latviešu valdību.
      Ģen. Dankers pateicas ģenerālkomisāram par doto iespēju atklāti pārrunāt vissāpīgākos jautājumus.
      Apspriedi slēdz. —

*

      Nākošās dienas (30. janvārī) apspriedē Pašpārvaldes ģenerāldirektori „iztirzā pie ģenerālkomisāra notikušās pārrunas attiecībā uz leģiona dibināšanu.
      Kontroles šefs Vanags konstatē, ka brīvprātīgo vervēšana atkrīt, bet iesaukšanu nevaram izdarīt, kamēr nav atzīta mūsu suverenitāte. Attiecībā uz privatizāciju, amnestiju, vienādām tiesībām nekas konkrēts netika solīts, tikai izteikta cerība, ka reichskomisārs nāks ar deklarāciju. Līdz šim vēl nekad neviens nav pateicis, ka šī zeme pieder mums.
      Ģenerāldirektors Skujēvics atzīmē, ka no vienas puses vakar izteikta doma, ka viņi nevarot iesaukšanu izsludināt, bet uzdot mums gan varot. Uz nevienu jautājumu nav skaidras atbildes, teica, ka būs armijas vienības, bet kāpēc tad tās uzstāda ģenerālmajors Šrēders. Teica, ka būs latviešu pulki, bet pulku komandieri vācieši, apmācības paredzētas Vācijā. Privatizācija nākšot, bet nepateica, kas saņems nolaupītos objektus, patstāvību šinī gadījumā arī nedošot. Ģenerāldirektors Valdmanis vēl reiz pateica visu, kas sasāpējis. Vai nebūtu laiks atļaut katram ģenerāldirektoram rīkoties pēc pārliecības, negaidīt, kamēr visi 7 kopīgi aiziet?
      Ģenerāldirektors Zāģeris pievienojas novērtējumam par ģenerāldirektora Valdmaņa vakardienas uzstāšanos. Labi, ka atkrita prasība pēc mūsu uzsaukuma iestāties leģionā. Varbūt drusku bīstams bija ģenerāldirektora Dankera teiciens, ka iesaukšanu mēs izdarītu, ja saņemtu rakstisku pilnvarojumu, bet skaidrs, ka ne ģenerālkomisārs, nedz arī Austrumu reichsministrs patreizējā stāvoklī šādu pilnvaru dot nevar. Nedrīkst zaudēt aukstasinību, jāiegūst laiks.
      Ģenerāldirektors Prīmanis atgādina, ka arī ģenerālkomisārs vakar piekritis, ka uz brīvprātības pamatiem nekas neiznāks, bet kā lai izdara mobilizāciju — uz rīkojumu par pajūgu klaušām to nevar pamatot. Ja pilnvarojumu arī saņemtu, jārunā vispirms par mūsu priekšnoteikumiem, kuru dēļ visu laiku cīnāmies, vispirms jāsagaida deklarācija par zemes īpašumiem. Nepietiktu, ja ģenerālkomisārs rakstītu, ka „nav iebildumu" pret iesaukšanas izsludināšanu, lai gan mums ieteic likt to jurisprudenci mierā. Mūsu daži tūkstoši karu neizšķirs, bet mums citas izejas beigu beigās nav, un cerams, ka jaunā Eiropā tomēr būs kāda nacionāla kārtība un tiesības.
      Ģenerāldirektors Dankers uzsver, ka, spriežot pēc lietu gaitas, vāci katrā ziņā leģionu uzstādīs un iesauks mūsu cilvēkus vienkārši ar policijas palīdzību, līdz ar to tos 100 procentīgi pārņemot savā rīcībā. Vai nebūtu tāpēc izdevīgāk mūsu tautai, neatkarīgi no varbūtējā pilnvarojuma likumības, ja mēs paši uzņemtos iesaukšanu, tad mums būtu lielāka līdz noteikšana. Ja lielinieki atkal iebruktu mūsu zemē, tad labāk būs tiem, kas būs karaspēka vienībās, varēs atkāpties un turēt fronti kaut vai pie Vislas, kamēr šeit palicējiem draud iznīcība.
      Ģenerāldirektors Valdmanis ieteic dienas 7-10 neko neuzsākt, bet gadījumam, ja kādu no ģenerāldirektoriem speciāli izaicinātu, būtu atsevišķā rakstā jāfiksē mūsu viedoklis leģiona lietā, lai tad tas varētu atsaukties uz kopējo lēmumu." (Protokols nr. 80.)
     Pašpārvaldes 5. februāra apspriedē klātesošie „pieņēma zināšanai, ka šodien laikrakstā „Tēvija" būs iespiests uzaicinājums visiem virsniekiem un instruktoriem reģistrēties policijas iecirkņos, kāda ziņa radījusi tautā zināmu satraukumu. Pārrunās noskaidrojās, ka iekšlietu ģenerāldirekcijā nesen apsvērta vēlamība gūt pārskatu par mūsu virsnieku un instruktoru skaitu un tagad ģenerālmajors Šrēders uzdevis šādu reģistrāciju, pie kam nekādas sankcijas pret rīkojuma nepildītājiem nav paredzētas un līdz tiesiskās bāzes noskaidrošanai nav domāts izdarīt arī iesaukšanu." (Protokols nr. 82.)
     Pašpārvaldes 8. februāra apspriedē „ģenerāldirektors Dankers, plkv. Krīpens un plkv. Silgailis ziņo par savu 6. februāra apmeklējumu pie vācu SS- un policijas vadītāja Latvijā ģenerālmajora Šrēdera, kurš tikko bija saņēmis mūsu iesniegumus, pie kam ģenerālmajors Šrēders karsti iestājies par mobilizāciju, pilnvaras kara laikā neesot no svara, Ulmanis arī neesot prasījis nevienas atļaujas; lai parādot aktivitāti, griežoties pie tautas un latvju tautas vārdā pasniedzot fīreram latviešu divīziju. Raksta norakstu par leģiona dibināšanu tas solījās sagādāt. Mūsu pārstāvji bijuši rezervēti, un ģenerālmajors Šrēders apmeklējuma noslēgumā izteicis nožēlu, ka nav panākta vienošanās. Tai pašā dienā ģenerāldirektors Dankers ar pavadoņiem apmeklējis Austrumzemes augstāko SS- un policijas vadītāju ģenerāli Jekelnu, kurš jautājumam par latviešu leģiona formēšanu piegājis mierīgākā garā un bijis vienis pratis, ka attiecībā uz mūsu zemi pielaistas daudzas kļūdas, kuras jā mēģinot labot, lai varētu turpmāk pozitīvi sadarboties. Leģionā, līdz bataljona komandierim ieskaitot, paredzēti latviešu virsnieki, pie kam viņa štāba priekšnieks piebildis, ka saņemts raksts, ka arī pulku komandieri paredzēti latvieši.
      Ģenerāldirektors Dankers aizstāvēja domu, ka arī divīzijas komandierim vajadzētu būt latvietim, kam ģenerālis Jekelns principā pievienojies un tāpat atzinis pašu par sevi saprotamu, ka divīzija jānovieto dzimtenei pieguļošā frontes joslā. Viņš arī solījis rūpēties par latviešu bataljonu pārvešanu atpakaļ. Viņš pēc iespējas ievērošot kārtības sargu bataljonu karavīru vēlēšanos pāriet uz leģionu, kuriem pēc mūsu domām būtu kā pirmiem tiesība uz to. Mūsu prasības pēc reprivatizācijas un arī citas esot kritušas uz auglīgu zemi. Iesaukšanai būtu paredzami no 1921.-1924. g. dzimušie. Lai mēs nākot ar priekšlikumiem, kādas nacionālas nozīmes mēs vēlētos pie vācu formas tērpa, un lai labi ātri izvēloties kandidātus divīzijas un pulku komandieru amatiem, lai varētu tos ieskaitīt uz algu un sākt rīkoties. Virsniekiem atzītu viņu līdzšinējās dienesta pakāpes. Leģions jau faktiski esot nodibināts no mūsu kārtības sargu bataljoniem pie Ļeņingradas, un tas pagaidām ietilpstot kā pulks SS brigādē. Lai mēs jau veicot visus tehniskos priekšdarbus un ieceļot arī sakaru virsnieku pie standartenfīrera Hirtesa, kurš laikam, vadīšot leģiona formēšanu.
      Mūsu pārstāvji bijuši ar mieru veikt visus priekšdarbus, bet pie izvešanas stāties tikai pēc pilnvaru saņemšanas. Beidzot ģenerālis Jekelns izteicies, ka tas devis rīkojumu izbeigt visas pret latvju nacionālistiem ievadītās lietas.
      Šorīt ģenerāldirektors Dankers apmeklējis ģenerālkomisāru, lai pārrunātu mūsu 6. februāra iesniegumu, pie kam ģenerālkomisārs aizrādījis, ka vācu deklarācija par mūsu nepiederību pie Padomju Savienības nepasargātu mūsu leģionārus no nošaušanas gūstā krišanas gadījumā. Viņš arī nepiekrītot C grupas dalībnieku nosūtīšanai uz Krasnoje Selo, bet lieta bijusi steidzama un uz neilgu laiku, un šo akciju izdarījusi policija. Jautājums par reprivatizāciju esot izšķirts, tai piekritis reichskomisārs un reichsministrs. Pašreiz kārtojot formālo pusi, un tā skaršot laukus un pilsētas, izņemot sabiedriskos īpašumus, kuru lieta esot sarežģītāka. Viņš esot iestājies par pārtikas devu pielīdzināšanu Austrumprūsijas normām. Ar mobilizāciju lai nogaidot, pilnvaras varēšot saņemt caur viņu, nedēļas beigās noskaidrošoties, kas sagaidāms jauns.
       Ģenerāldirektors Valdmanis uzsver, ka pagaidām mums nav tiesības mobilizēt un ka šādā garā izteikusies arī jaunāko virsnieku delegācija, kas bija ieradusies pie pulkveža Januma, lūdzot vispirms noskaidrot mūsu tiesisko stāvokli.
      Kontroles šefs Vanags atsaucas uz dzirdētiem apgalvojumiem, ka Maskavas radio ziņojis, ka, pamatojoties uz starptautiskām tiesībām, nošauti gūstā saņemti divi latviešu vienību karavīri, un pievienojas tam, ka pirms mūsu starptautiskā stāvokļa noskaidrošanas nedrīkst izdot mobilizācijas rīkojumu.
      Ģenerāldirektors Zāgars ziņo, ka vēl šodien saņemts no ģenerālkomisāra raksts par jaunu īpašumu ieskaitīšanu Treuhandvermöģen'ā.
       Ģenerāldirektors Prīmanis izsakās, ka uz laukiem, varbūt domā, ka labāk jau izdarīt mobilizāciju nekā līdzšinējo ķeršanu, balstoties, saprotams, uz attiecīgām pilnvarām.
       Pārrunā izsludināto virsnieku un instruktoru reģistrāciju un pieņem zināšanai pulkveža Silgaiļa paskaidrojumus, ka attiecīgā aparāta trūkuma dēļ bijis jāizmanto vāciem pakļautā policija šī darba veikšanai kurš mums ļoti svarīgs, lai Būtu katram gadījumam pārskatu par virsnieku un instruktoru skaitu un sadalījumu.
      Ģenerāldirektors Dankers lūdz noteiktus norādījumus, kādu viedokli tam aizstāvēt sarunās par leģiona dibināšanu, domādams, ka nebūtu vietā piešķirt pārāk lielu svaru starptautiski tiesiskai pusei, kuru tagad neviens neievēro.
      Ģenerāldirektors Valdmanis atgādina, ka savā laikā paši piedāvājām leģionu, bet pamazām iestājušies apstākļi, kas padara leģiona uzstādīšanu neiespējamu, ko esam paziņojuši arī vāciem. Tagad leģions it kā nodibināts, nezinām, vai pamatā mūsu lūgums vai fīrera pavēle. Kārtības sargu bataljonu karavīru pierakstīšanai leģionā piekrītam; atbalstīt jaunu brīvprātīgo iesaistīšanu mēs varētu tikai tad, ja uzlabotu mūsu vispārējo stāvokli, bet mobilizācijai piekrist tikai pēc mūsu neatkarības atzīšanas. Apstākļu uzlabošana vien nav pietiekama mobilizācijas izsludināšanai. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam atteikties no tiesiskā viedokļa, kur paši vācieši ievēro starptautiskās tiesības, jo citādi tie paši būtu mūs mobilizējuši. Ar papīru „ich habe keine Bedenken" vien nepietiek.
       Apspriede izteiktam viedoklim pievienojas, un ģenerāldirektors Dankers paziņo, ka viņš pie tāda turēsies arī turpmāk šajās apspriedēs ar vācu pārstāvjiem." (Protokols nr. 83.)
      No 10. lpp. pieminētā „Spiegel" raksta izriet, ka Latviešu leģiona dibināšanas laikā starptautisko tiesību speciālisti Vācijā Himleram aizrādījuši, ka vispārējai mobilizācijai Baltijas valstīs nav likumīga pamata, kādēļ Himlers 1943. gadā Hitleram divas reizes pieprasījis piešķirt tām suverenitāti vācu valsts aizsardzībā. Pirmo reizi tas noticis 1943. g. 8. februārī. Tomēr tikai divas dienas pēc Himlera ieteiktā Baltijas valstu autonomijas projekta noraidīšanas Hitlers parakstījis pavēli par Latviešu leģiona dibināšanu. Otrreiz ar līdzīgu priekšlikumu Himlers griezies pie „Vadoņa" tā paša gada novembrī, bet Hitlers viņa prasību atkal noraidījis, raksta šis vācu žurnāls.

      Hitlera 1943. g. 10. februāra pavēle:     
      „Pavēlu uzstādīt Latviešu SS-brīvprātīgo leģionu. Vienības lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.

Ādolfs Hitlers"

*

       16. februāra apspriedē „ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka viņš kopā ar ģenerāldirektoriem Prīmani, Zāgaru un Valdmani vakar bijuši aicināti pie ģenerālkomisāra, kurš paziņojis, ka, pamatojoties uz izsludinātiem noteikumiem par darba pienākuma ievešanu, paredzēts iesaukt no 1919.-1925. g. dzimušos jaunekļus. Tautas informēšanai esot sagatavots uzsaukums, kuru vajadzēšot parakstīt ģenerālkomisāram, vietējam vācu karaspēka pavēlniekam un iekšlietu ģenerāldirektoram.
       Plkst. 16.00 ģenerālkomisārs vēl reiz lūdzis pie sevis ģenerāldirektoru Dankeru kopā ar ģenerāldirektoru Valdmani un paziņojis, ka uzsaukums un arī jaunekļu iesaukums esot no Berlīnes apturēti. Esot sagaidāma mūsu tiesību ievērojama paplašināšana, varot pat iznākt, ka mēs varēsim izdarīt iesaukšanu savā vārdā. Priekšdarbi esot jāturpina, pie kam iesaucamiem došot izvēlēties starp latviešu leģionu, vācu karaspēku vai darbu karam svarīgos uzņēmumos. Par karaspēku vēl neesot skaidrības, vai iesaistīšana paredzēta izklaidus. vai arī vienkopus atsevišķās vienībās ar latviešu virsniekiem.
       Ģenerāldirektors Zāgars norāda, ka reichskomisārs ar savu rīkojumu pārkāpj ar Austrumu reichsministra rīkojumu nodibināto darba klaušu apjomu, bet ģenerālkomisārs iet vēl vienu soli tālāk, pārvēršot ar savu izskaidrojumu pirmatnējās darba klaušas, būtiski ņemot, par iesaukšanu karaspēka vienībās, kam trūkst tiesiska pamata. Aizvakar izstādē reichskomisāriāta politiskās daļas vadītājs Prēls (Prōhl) stāstījis, ka reichskomisārs zvanījis uz Berlīni, esot paredzēta reprivatizācija, pārtikas devas tikšot pielīdzinātas Vācijas devām, atkritīšot vācu noteikšana saimnieciskā laukā, atmesta doma par jaukto pārvaldi, paredzēta Pašpārvaldes tiesību paplašināšana un Igaunijā, Latvijā un Lietuvā būšot jāuzstāda pa vienai divīzijai. Vakar priekš pusdienas ģenerālkomisārs vēl lietoja pavisam citu valodu, tam, domājams, šīs Berlīnes ziņas vēl nebija.
       Vakar plkst. 15.00 esot sanākusi iesaukšanas tehniskās sagatavošanas komisijas sēde, kur pateikts, ka stāvoklis mainījies, varot iznākt, ka iesaukšanas komisijas, kas bija paredzētas vāciešu, pārņemšot latvieši, bet pagaidām esot jāturpina priekšdarbi līdzšinējā veidā. Ģenerāldirektors Zāgars pieprasījis katrā iesaukšanas komisijā pa vienam latviešu virsniekam, lai varētu vismaz iesaucamiem sniegt informāciju par izvēles iespējām, kam sanāksme galu galā piekritusi. Ieroču-SS gribot dabūt 16-17.000 cilvēku, policijas kārtības sargu


Ģenerālis R. Bangerskis***

bataljoniem 5-6.000, vācu karaspēkā 25.000, karam svarīgiem darbiem 10.000.
      Ģenerāldirektors Valdmanis atstāsta savu vakardienas sarunu ar Austrumzemes karaspēka pavēlnieku ģenerāli Brēmeru, kas izteicies, ka jautājums par leģionu laikam, iekustināts sakarā ar vācu armijas nostāju. Viņš jau pirms gada iestājies par to. Ziemeļfrontes virspavēlnieks ģenerālfeldmaršāls Kichlers (Küchler) arī par to rakstījis pirms 3 mēnešiem. Mūsu iesniegums, liekas, lietu veicinājis. Vai vācu karaspēkā iesaistītiem iesaucamiem paredzētas atsevišķas latviešu vienības, ģenerālis Brēmers nav zinājis pateikt un solījies pieprasīt informāciju ar telefonogrammu. Uzdevumus, kādus nācies veikt mūsu kārtības sargu bataljoniem Baltkrievijā, armijā neuzliekot.
      Pārrunā jautājumu par militāra centra nepieciešamību, ap kuru varētu vienoties mūsu virsniecība un kas būtu pilnvarots vest no mūsu puses informatīvās sarunas ar vāciem un kuru vajadzības gadījumā varētu proponēt par mūsu bruņoto spēku vadību. Apspriede


Pulkvedis A. Silgailis

nolemj izvirzīt priekšgalā ģenerāli R. Bangerski un pulkvedi A. Silgaili kā štāba priekšnieku.****)
      Noklausās ģenerāldirektora Dankera ziņojumu par mūsu varbūtējiem kandidātiem uz divīziju un pulku komandieru amatiem.
      Pārrunā jautājumu par tautas nobalsošanas sarīkošanu par Latvijas nepiederību pie Padomju Savienības, atzīstot, ka šādai nobalsošanai jābūt saistītai ar mūsu tiesiskā stāvokļa pozitīvu izlemšanu, un noklausās ģenerāldirektora Valdmaņa atreferējumu par satversmes uzmetumu, kādu tas no savas puses iesniedzis vācu iestādēm uz pēdējo uzaicinājumu." (Protokols nr. 84.)

------------------------------------------------
*pieminējām, ka SS-reichsfīrers Himlers, apmeklējot Ļeņingradas fronti, 1943. g.janvāri bija pavēlējis internacionālo 2. SS motorizēto brigādi pārformēt par tīru latviešu brigādi paredzētā Latviešu leģionā. Šai brigādei jau agrāk bija piedalīti latviešu 19. un 21. bataljons. Decembri pirmo reizi latviešu karavīru (gan kā „ģermāņu tautu piederīgo" sniegums bija 2 reizes atzīmēts virspavēlniecības ziņojumos. Šo atzinību bija izpelnījies 21. bataljons).  Neizprotams ir, kamdēļ protokols datēts ar 27. un nevis 26. janvāri. No Pašpārvaldes apspriežu protokoliem nepārprotami redzams, ka iešana pie ģen. Šrēdera notikusi 26. janvāra vakarā.

**Atsevišķu latviešu patriotu apcietināšana sākās jau 1942. g. sākumā, bet līdz ar pretestības pastiprināšanos pret vācu okupācijas varas izdarībām, apcietināšanas strauji pieauga ar tā paša gada rudeni.
***Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis
(dzim. 1876. g.) tai laikā bija viens no vis vecākiem un piedzīvojošākiem latviešu ģenerāliem. 1. Pasaules kara laikā viņš komandēja Daugavgrīvas latv. strēlnieku pulku (1915. g.) un bija vēlāk Latv. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks. 1918-1920. g. Kolčaka armijā komandējis divīziju, vēlāk korpusu. Latvijā atgriezās 1921. g. un 1924. g. komandēja Kurzemes divīziju. Par ģenerāli paaugstināts 1925. g. Bijis divas reizes (1925. un 1927. g.) Latvijas kara ministrs un no 1928.-1930. g. Zemgales un Tehniskās div. komandieris. 1930. g. ari Augstāko militāro kursu priekšnieks.
****Pulkvedis Arturs Silgailis (dzim. 1895. g.) 1915. g. beidzis Vilnas kara skolu un 1928. g. Augstāko kara skolu Rīgā. 1939/40. g. bija Zemgales divīzijas štāba priekšnieks.