KAUJAS PIE BAUSKAS UN ATIEŠANA UZ KURZEMI

          1944. g. jūnija vidū bija sākusies krievu lielo ofensīva ne tikai Latgales, bet arī Lietuvas virzienā. Jau 19. jūlijā sarkanarmija šķērsoja Ostrovas—Rēzeknes šoseju, pārgāja Latvijas robežu un devās Viļakas, Liepnas, Alūksnes virzienā. 26. jūlijā krita Narva un dienu vēlāk Rēzekne, Daugavpils un Šauļi. Jūlija pēdējās dienās krievu tanku smailes pārsteidzošā triecienā izlauzās no Lietuvas puses pat līdz Rīgas jūras līcim starp Sloku un Ķemeriem, atšķeļot Kurzemi no pārējās Latvijas un tieši apdraudot Rīgu. 1. augustā krievi ieņēma arī Jelgavu.
          Prettriecienā vācu spēkiem drīz tomēr izdevās krievus no Tukuma, Slokas un Ķemeriem atkal padzīt un atjaunot zemes ceļa satiksmi ar Kurzemi un Rītprūsiju.
          29. jūlijā ienaidnieks tuvojās arī Bauskai, kur to uztvēra Latviešu un vācu vienības, 6 nedēļas sekmīgi atvairot visus uzbrukumus. Pirmo uzbrukumu pilsētai jau 29./30. jūlija naktī sekmīgi atvairīja iepriekšējā dienā saformētais pilsētas aizstāvju bataljons maj. J. Uļuka vadībā. Smagas cīņas pie Bauskas izcīnīja arī 3 Latviešu kd. bataljoni: 319., 322. un 23.
          Pēc vairākkārtīgiem nesekmīgiem mēģinājumiem ienaidniekam 19. augusta agrā rītā spēcīgas artilērijas un mīnmetēju uguns atbalstā izdevās bataljona stiprumā pāriet Mūsas upi pa Dirdas sēkli un ielauzties pilsētā. Sekoja prettrieciens, un sīvās tuvcīņas latviešu un vācu vienības iebrukumu likvidēja, iznīcinot krievu bataljonu.
          Tā 6 nedēļas ienaidnieks taustīja aizstāvju vājās vietas,, lai tiktu pāri Mūsai un Lielupei, izmantojot Dirdas, Vimbu kroga, Bornsmindes un Mežotnes sēkļus. Dažkārt tas arī nelielām vienībām izdevās, bet iebrukumus drīz atkal likvidēja. Tad, septītā nedēļā, sekoja izšķirīgi triecieni: 11. septembrī pirmais lielais gaisa uzbrukums tieši pilsētai, 12. septembrī sekoja nākošais. Ko visā cīņu laikā nespēja artilērija un mīnmetēji, to divās dienās veica ienaidnieka aviācija — pilsētu sagrāva.
          13. septembrī par cīņām pie Bauskas ziņu birojs ON (Ostland Nachrichten) ziņoja:
           „Austrumos no Bauskas Bungas atradās niknu vietēja rakstura cīņu viduspunktā. Šo cīņu laikā kāds tanku atbalstīts boļševiku pulks sastapa mūsu vienību visstiprāko pretestību; te sašauti 3 ienaidnieka tanki, vājākas ienaidnieka daļas, kurām bija izdevies nokļūt Mēmeles ziemeļu krastā, atsviestas atpakaļ.”
          14. septembra rītā sāka darboties ienaidnieka visu šķiru ieroči un viļņveidīgi nāca gaisa uzbrukumi. Visa pilsēta un tās apkārtne drebēja un dunēja. Dūmu un putekļu mākoņi pieblīvēja gaisu un aizsedza sauli. Līdz pusdienas laikam Bauskas aizstāvju pretestība bija salauzta. Aizstāvju vienības atstāja degošo pilsētu zem ienaidnieka ložu krusas, brienot līdz krūtīm pāri Mēmeles upei un nesot līdzi savus ievainotos. Kritušie biedri bija jāpamet degošā pilsētā.
          15./16. septembra naktī uz Iecavas rajonu automašīnās no Rīgas pārveda 2. Latviešu robežapsardzības pulku pltn. Jansona vadībā un tūliņ ievadīja aizstāvēšanās kaujās.
         Par cīņu smagumu pie Bauskas liecina arī vācu bruņoto spēku virspavēlniecības 1944. g. 1. septembra ziņojums:
         „Ziemeļos no Bauskas risinās pretuzbrukumi. Pēdējās 3 dienās šeit iznīcināti 234 padomju tanki."


319-F. BATALJONS

          22. jūlijā 319. bataljona sāka kājām pārvietoties uz Daudzevas rajonu. To sasniegt tomēr vairs neizdevās, jo frontes apstākļi bija strauji mainījušies. Jelgava jau dega un atradās zem stipras krievu tanku un lidmašīnu uguns. Bataljonu novirzīja uz Bausku, kuru arī izdevās sasniegt 29./30. jūlija naktī. Tur bataljons ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas Mūsas upes labajā krastā, no Bauskas tabakas fabrikas garām Pamušai. Jau 31. jūlijā krievu spēki parādījās pie Bauskas no Lietuvas puses. Tos bataljons kopā ar nelielām vācu vienībām uztvēra Bauskas pilsētas dienvidus nomalē. Bauskas rajonā atradās vēl arī 23. un 322. bataljons. Abi bataljoni ietilpa vācu „Kampfgruppe Gieseke”.
          319. latviešu bataljons pozīcijās gar Mūsas upi, sākot no Bauskas betona tilta līdz Žiglu mājām un tālāk pa kreisi starp Egertu un Vepru mājām virzienā uz Mēmeles upi, palika visu augusta mēnesi. Cīņas pie Bauskas augusta beigās izvērtās ļoti smagas, jo Bauskas pilsēta krievu spēkiem bija nozīmīga tālākiem panākumiem ceļā uz Rīgu. Šais cīņās bataljons zaudēja daudz kritušo. Ievainoja arī bataljona komandieri maj. O. Tiltiņu, viņa vietu pagaidām izpildīja kapt. J. Krūmiņš.
          22. augustā bataljona sastāvā skaitījās 14 virsnieki, 79 instruktori un 225 kareivji kopā 318 vīri. Apbruņojumā šai laikā bija bez šautenēm vēl arī 6 smagie ložmetēji, 25 pat šautenes un 15 mašīnpistoles. 1. rotu komandēja ltn. Krasts, 2. rotu ltn. Dzenītis, 3. rotu vltn. Grigals, 4. rotu kapt. Krūmiņš un sapieru vadu ltn. Kalniņš.
          5. septembrī bataljons pārvietojās uz jaunām pozīcijām Jaunsaules rajonā gar Mēmeles upi, kur nomainīja kādu vācu vienību, kas šai frontes iecirknī bija izbūvējusi ierakumus un bunkurus. Te bataljonam bija jāieņem pozīcijas apm. 2 km platumā katrai rotai, jo vācu pavēlniecība šo frontes iecirkni uzskatīja par pasīvu un nesvarīgu. Šeit tomēr bataljons nevarēja ilgi palikt, jo sākās krievu ofensīva Bauskas rajonā un bataljonam draudēja aizmugures nogriešana. Jaunsaules frontes iecirkņa kaujās krita ltn. Sarkans un daudz citi bataljona karavīri.
          16. septembrī bataljons saņēma pavēli atrauties no pozīcijām Jaunsaules rajonā un atiet uz Iecavas upes līniju Baltā kroga rajonā, kur bataljons ieradās nākošās dienas agrā rītā un ieņēma pozīcijas gar Iecavas upes ziemeļu krastu. Cīņas troksnis dunēja jau stipri bataljona aizmugurē. Drīz arī bataljona labā spārnā novietotā rota uzsāka kauju ar tuvojošos ienaidnieku. Lai izvairītos no ielenkšanas., bataljons saņēma pavēli atiet, jo bija cerības atrauties Bārbeles—Tomes muižu virzienā pa kādu meža spraugu, ko ienaidnieks vēl nebija ieņēmis. Sakari bija pajukuši, smagie ieroči, mīnmetēji un prettanku lielgabali bija sabojāti jāpamet ienaidniekam. Arī bataljona vezumu lielākā daļa krita krievu rokās. Karavīri individuāli pēc savas iniciatīvas atgāja pa brīvo meža spraugu uz ziemeļiem, Tomes—Lielvārdes virzienā. Pēc vairākām dienām bataljona atliekas salasījās Lielvārdē, kur karavīri dažas dienas piedalījās ceļu labošanas darbos. No Lielvārdes bataljons 3 rotu sastāvā pārvietojās uz Ogri.
          Ogrē bataljons palika tikai pāris dienas. No Ogres bataljons pie Nāves salas pārgāja Daugavas tiltu un devās uz Olaini, kuru sasniedza 5. oktobrī. Te bataljons strādāja pie ceļu labošanas, lai karaspēks varētu atiet uz Kalnciemu. No Olaines bataljonu atvilka uz Kurzemi, -kur to izmantoja galvenokārt pozīciju izbūves darbos. Te bataljons kopš 8. novembra bija piedalīts Sicherungs Regiment 120, kas bija tālāk pakļauts Korük 584 (Kommandeur des rückwärtigen Armeegebiets) un 16. armijas štābam.
          Bataljona štābs sākumā atradās Kuldīgas pagasta Lejās, vēlāk Zemītes pagasta Pekās. 1945. g. februāra sākumā bataljonā skaitījās 382 vīri, bet 13. martā vairs tikai 120 vīri. Daudzi bija krituši, ievainoti vai saslimuši, bet papildinājumi nepienāca. Kurzemes periodā bataljonu komandēja maj. O. Tiltiņš, 1. rotu kapt. Krūmiņs, 2. rotu ltn. Ozols un 3. rotu vltn. Grigals. Bataljons 1945. g. 8. maijā nokļuva krievu gūstā. bsp;                                                                   

322-F. BATALJONS

          1944. g. 23. jūlijā pltn. K. Gerbers saņēma no Latviešu policijas vienību sakaru virsnieka štāba pavēli par 322. latviešu policijas bataljona formēšanu, kas tad arī bija pēdējais garajā t.s. latviešu policijas bataljonu rindā. Kadrus bataljonam ņēma no 20. Rīgas bataljona un policijas vienību instruktoru skolas Bolderājā. Bataljons bij. Sapieru pulka kazarmās Bolderājā bija jāsaformē nepilnās 24 stundās. Bataljona apmācīšanai bija apsolīts dot apm. 6 nedēļas laika.
          Pēc saformēšanas, 26. jūlijā, bataljona komandējošais sastāvs bija sekošs: bataljona komandieris pltn. Gerbers, 1. rotas komandieris kapt. E. Elsis, 2. rotas vltn. A. Ozols, 3. rotas vltn. Balodis, 4. rotas kapt. A. Roga un sapieru vada komandieris ltn. N. Zirnis. Bataljona ārsts bija kapt. H. Brūveris. Apbruņojumā bez krievu šautenēm bija tikai dažas pat šautenes un pāris ložmetēju.
          Vāciešu solījums par 6 nedēļu apmācību laiku palika tikai solījums, jo jau 25. jūlijā bataljons saņēma pavēli sagatavoties nākošā rītā izbraukt uz Bausku, kur to novedīšot ar auto transportu. 26. jūlija rītā padotais auto transports varēja uzņemt tikai pusi no bataljona karavīriem. Pirmajā ešelonā bataljona komandiera tiešā vadībā uz Bausku devās 2. un 4. rota. Tās Bauskā ieradās pēcpusdienā plkst. 4, kur tūliņ tās pakļāva Bauskas rajona operējošo vācu spēku komandējošam ģenerālim. Bataljona transports uz Bausku pārvietojās pa zemes ceļu.
          Bataljona komandierim vācu ģenerālis paskaidroja, ka viņa rīcībā esot visai trūcīgas ziņas par ienaidnieku, kas nocietinājies Mūsas upes dienvidu krastā. Ienaidniekam pretim stāvot vācu 16. policijas pulks un citas mazākas vācu vienības. Ģenerālis uzdeva pltn. Gerberam ar abām rotām ierasties vācu policijas pulka komandiera rīcībā Vašķos, apm. 25 km uz dienvidiem no Bauskas, Lietuvas teritorijā. Kad rotas ar auto transportu ieradās Giņeiku ciemā, tad tur priekšā jau atradās 16. policijas pulka štābs ar komandpunktu. Nemaz neinformējot par frontes vispārējo stāvokli, pulka komandieris uzdeva pltn. Gerberam ar abām rotām uzbrukt ienaidniekam virzienā Vaški Joganiškeļi, atsviest to un ieņemt Joganiškeļus. Uz to pltn. Gerbers paskaidroja, ka, nezinot vispārējo stāvokli un ievērojot abu rotu vājo apbruņojumu, uzdevums viņa divām rotām nav veicams. Tad vācu pulka komandieris deva rotām citu uzdevumu. Vienu rotu nosūtīt uz Teterviņiem palīgā kādai vācu rotai, kas sedza Pasvalu—Bauskas virzienu, izcīnot kauju ar stipru ienaidnieka pārspēku. Vienu pus rotu nosūtīt pozīcijās apm. 1 km rietumos no Gedzjuniem un ar atlikušo pus rotu novietoties Vaškos. Pirmā uzdevuma pildīšanai nosūtīja 2. rotu, otra uzdevuma veikšanai pus rotu no 4. rotas. Nākošās dienas agrā rītā Vaškos ieradās 3. rota un bataljona pārsienamais punkts. Reizē ar šo rotu ieradās arī sakaru virsnieks pie vācu 16. pulka kapt. Šteinbergs ar pulka komandiera jaunu pavēli: 3. rotai uzspridzināt šaursliežu dzelzceļa tiltu ienaidnieka aizmugurē. Šis dzelzceļš bija būvēts 1. pasaules kara laikā un uz kartes nemaz nebija atrodams. 3. rotas komandieris vltn. Balodis paskaidroja, ka 1. rota un sapieru vads šinī rajonā nemaz neieradīsies, jo to vācu pavēlniecība esot pārķērusi un nosūtījusi Šauļu virzienā.
          Bataljona komandiera rīcībā tagad Vaškos palika 4. rotas pus rota un jaunpienākušā 3. rota. 4. rotas otru pus rotu pie Gedzjuniem vācu policijas pulka komandieris pārņēma savā tiešā pārziņa. Tanī pašā dienā (27. jūlijā) pltn. Gerbers ar 3. rotu izbrauca uz Gedzjunu tiltam pozīciju. Gedzjunos karavīriem bija auto mašīnas jāatstāj, jo ceļš gar Mūsas upes krastu uz tiltam pozīciju bija zem stipras ienaidnieka mīnmetēju un ložmetēju uguns. Rota ieņēma pozīcijas no apm. 1 km rietumos Gedzjuniem līdz 1 km uz austrumiem no ciema. 4. rotas pus rota pēc nomainīšanas novietojās uzkalniņā apm. 1 km ziemeļos no Gedzjunu ciema. Bataljona komandpunkts novietojās ciema austrumu galā. Kaimiņi pa labi nebija zināmi. Pa kreisi Teterviņu rajonā atradās bataljona 2. rota un kāda vācu policijas vienība. Pulka komandpunkts atradās Giņeiku ciemā, apm. 18 km ziemeļos no bataljona komandpunkta. Sakarus ar pulka komandpunktu izdevās nodibināt tikai pēcpusdienā pa vietējo telefona tīklu. Ienaidnieks bija loti aktīvs. Tomēr visus tā mēģinājumus tikt pāri Mūsas upei Gedzjunu rajonā bataljons atsita. Izcīnot visu laiku nepārtrauktu kauju, sāka trūkt munīcijas.
          Plkst. 16 3. rotas vads tiltam pozīcijā ienaidnieka spiedienu neizturēja un atgāja. Paplašinot uzbrukumu, ienaidnieks vērsās arī tieši pret Gedzjūnu ciemu. Stāvoklis kļuva kritisks. Plkst. 17 Gedzjunos bataljona komandiera rīcībā ieradās kāds SS-ostubaf. ar 70 SS- vīriem, kas bija labi apbruņoti un kaujās rūdīti vīri. Ievadot šo vācu vienību kaujā, ienaidnieku atsvieda atpakaļ un agrāko stāvokli atjaunoja. Nakts uz 28. jūliju pagāja mierīgi.
          Nākošā rītā pa telefonu bataljona komandieri izsauca pie pulka komandiera 8 km attālajā Poļepi ciemā, jo esot paredzama atiešana. Pirms došanās pie pulka komandiera pltn. Gerbers uzdeva kapt. Jenkevičam, kas palika viņa vietā, ar vienu vadu ieņemt uztverošo pozīciju uz līnijas Aņuni Turčiņi Vendzindzi, un pēc uztverošās pozīcijas ieņemšanas, priekšējām daļām uz ienaidnieka spiedienu atiet.
          Plkst. 7.30 ienaidnieks vienlaicīgi sāka uzbrukumu bataljona pozīciju abiem flangiem. Bataljona automātisko ieroču uguns ienaidnieku uz laiku tomēr apturēja. Izmantojot gadījumu, bataljona karavīri aizdedzināja kādu salmu kaudzi Gedzjūnu ciema austrumu galā, un, pateicoties labvēlīgam vējam, vienības varēja netraucēti atrauties. Vienlaicīgi no Teterviņu rajona atgāja arī 2. rota.
          29. jūlijā plkst. 01 bataljons sasniedza pārceltuvi pār Mūsas upi rietumos no Ceraukstes un pēc stundas bija novietojies Ceraukstē. Pēc īsas atpūtas bataljons ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas gar Mūsas upes austrumu krastu uz līnijas Bauska Ceraukste Brunava un iesāka nocietināšanos. Rīta gaismai austot, atskanēja arī pirmie ienaidnieka šāvieni no upes rietumu krasta.
          29. jūlijā pltn. Gerberu evakuēja uz Kara slimnīcu Rīgā. Par bataljona komandieri viņa vietā iecēla kapt. A. Ķikutu. Šai laikā bataljonu ieskaitīja ģen. Jekelna kaujas grupā.
          Pēc Mūsas upes aizstāvēšanās pozīciju zaudēšanas bataljons ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas starp Mūsas un Mēmeles upēm uz līnijas Krasta krogs Mžsr. Vilks Bungas, kur izcīnīja smagas kaujas. Krievu vispārējā uzbrukuma laikā bija jāzaudē arī šīs pozīcijas. Sevišķi smagus zaudējumus bataljons cieta 20. augustā Ārces muižas rajonā. Krita 19 karavīri, to starpā vltn. A. Gailītis un ltn. T. Eglājs, bet ievainoja 73 karavīrus.  

 

 

 

 

 

         28. augustā bataljona sastāvā bija 9 virsnieki, 87 instruktori un 301 kareivis. 1. rotu komandēja ltn. A. Lavenieks, 2. rotu ltn. Ž. Remesis un 3. rotu vltn. V. Briedis. Apbruņojumā bez šautenēm bija vēl 2 smagie. ložmetēji, 35 pat šautenes un 26 mašīnpistoles. Bez tam bataljonam bija piedalīti arī 2 prettanku lielgabali un 5 granātmetēji.
          9. septembrī bataljons no Ārces muižas rajona pārvietojās uz Jaunsaules rajonu, kur palika līdz 15. septembrim, kad saņēma pavēli atiet. Atiešanas operācijā bataljonu pārsteidza ienaidnieka tanki un pie Bārbeles Popjiem pārķēra atkāpšanās ceļu. Te bataljons zaudēja daudz karavīru un visu transportu. No Bārbeles bataljona atliekas devās pāri Daugavai un sapulcējās Ogrē. No apm. 400 bataljona vīriem Ogri sasniedza tikai kādi 170. Ogrē bataljona karavīrus iesaistīja pozīciju izbūves darbos.
          Pēc pārformēšanas bataljons 28. septembrī atstāja Ogri un, šķērsojot Daugavu pie Ikšķiles, devās uz Olaines stacijas rajonu, kur to atkal iesaistīja pozīciju izbūves darbos gar Misas upi austrumos no Rīgas Jelgavas šosejas.
          13. oktobrī bataljons saņēma pavēli atiet pāri Tīreļa purvam uz Kurzemi, kur to starp Dobeli un Džūksti atkal iesaistīja pozīciju izbūves darbos. 20. oktobrī bataljons te nokļuva ienaidnieka tanku ugunīs, bet cieta samērā niecīgus zaudējumus.
          Pēc pāris dienām bataljonam bija jāpārvietojas uz Tukuma rajonu, kur starp Tukuma—Slokas ceļu un Praviņu staciju bija jāizbūvē pozīcijas. Tur 24. oktobrī ienaidnieks ar artilēriju apšaudīja Praviņu stacijas un Ozolpils skolas rajonu. Krita 3 bataljona karavīri.
          27. oktobrī bataljonu nomainīja, un tas gājiena kārtībā devās cauri Tukumam, Stendei, Spārei, Usmai un Rendai. Visu novembra mēnesi bataljons raka ierakumus pie Vānes, Aizupes un Zemītes. Pēc tam bataljons pārcēlās uz Ādzeles muižu, dienvidos no Kuldīgas. Tur bataljons palika ilgāku laiku, būvējot ierakumus un tanku aizsprostus. No turienes bataljonu pārvietoja uz Kabiles rajonu, kur bataljons būvēja Ventas upes aizstāvēšanai paredzētās pozīcijas. Vēlāk bataljonu pārcēla uz Zentes muižas rajonu, kur bataljona štābs novietojās Strēlnieku mājās.
        Kādu nedēļu pirms 1945. g. Lieldienām bataljonu, kurā laikā skaitījās 354 vīri, lielā steigā apbruņoja un naktī automašīnās pārveda uz Blīdenes rajonu, kur to novietoja frontē starp kādu vācu un 19. latviešu divīziju. Šinī laikā frontē risinājās 6. un pēdējā Kurzemes lielkauja. Atrodoties frontē, jau pirmās nakts beigās ienaidnieks bataljona iecirknī pārgāja spēcīgā uzbrukumā. Uzbrukumu-atvairīt bataljonam palīdzēja vairāki vācu tanki. Pēc kaujas bataljonu atvilka uz ziemeļiem no dzelzceļa, kur tas palika pozīcijās vēl 4 dienas. Šeit lielāku kauju vairs nebija. Ienaidnieks tomēr visu laiku bija ļoti nemierīgs un bieži apšaudīja bataljona pozīcijas ar artilērijas uguni. Piektā naktī bataljonu izņēma no frontes. Par krievu uzbrukuma sekmīgu atvairīšanu bataljona komandieri kapt. A. Ķikutu apbalvoja ar Dzelzs krusta 1. šķiru.
        Kaujās Blīdenes rajonā bataljons zaudēja apm. 40 kritušos un ievainotos. Pa dubļainiem ceļiem bataljons pārvietojās uz Vānes pusi, kur saņēma papildinājumam lielāku skaitu neapbruņotu aizmugurnieki no Ventspils. Vānes rajonā bataljonu iedalīja 19. latviešu divīzijā un kā būvu bataljonu nodarbināja pie artilērijas pozīciju izbūves. Tur bataljons sagaidīja Kurzemes kapitulāciju. Naktī pēc kapitulācijas tas vēl atgāja līdz Kabilei, kur karavīri izklīda katrs uz savu pusi.

23. GAUJAS BATALJONS

          Pēc atgriešanās no Ukrainas 23. Gaujas bataljonu papildināja līdz pilnam sastāvam ar jauniesauktiem. 1944. g. 4. aprīlī bataljons kapt. K. Brigadiera vadībā izbrauca uz Abrenes rajonu, kur izdarīja apmācības un piedalījās vietējo iedzīvotāju aizsargāšanā pret krievu teroristiem.
          Jūlija beigās bataljonu pārveda uz Zemgali, kur tas 215. kājnieku divīzijas sastāvā iesaistījās kaujās pie Bauskas un nokļuva ienaidnieka ielenkumā. Ciešot smagus zaudējumus, bataljons tomēr no ielenkuma izlauzās un atgāja uz Ķegumu un Lielvārdi.
          5. augstā kaujas grupas vadītājs ģen. Gīseke ar rakstu izteica pateicību bataljona 3. rotai „par drosmīgi veikto triecienu”. 11. augustā 1. armijas korpusa komandieris ģen. Hilperts rakstīja 215. kājnieku divīzijai:
          „Izsaku savu sevišķu atzinību ģen. Gīsekem padotai kapt. Helda kaujas grupas latviešu un vācu SS - policijas vienībām.
          11. augustā kaujas grupas vācu un Latviešu karavīri, kopīgi cīnoties, atvairījuši savā frontes iecirknī stiprākus krievu uzbrukumus, iztīrījuši iebrukumus un drosmīgos pretuzbrukumos atguvuši GKL."
          Arī ģmaj. Gīseke savā 12. augusta dienas pavēlē raksta: „Izsaku sevišķu pateicību un augstāko atzinību 23. latviešu policijas bataljona komandierim kapt. K. Brigaderam un visiem pārējiem bataljona virsniekiem, instruktoriem un kareivjiem par 11. augustā sekmīgi veikto pretuzbrukumu un vecās galvenās kaujas līnijas atjaunošanu, ar ko novērsts ienaidnieka iecerētais mērķis izlauzties cauri Mēmeles frontei un līdz ar to saskaldīt 215. divīziju.”
          Šai kaujā bataljons saņēma 28 gūstekņus un ieguva daudz ieroču un munīcijas. Divus bataljona virsniekus un 6 instruktorus un kareivjus apbalvoja ar Dzelzs krusta 2. šķiru.
          Arī 12. augustā kāda 23. Gaujas bataljona trieciengrupa, uzbrūkot pie Upeniekiem kādai ienaidnieka pretestības ligzdai, ieguva 18 gūstekņus un 3 prettanku lielgabalus.
No Lielvārdes bataljons pārvietojās uz Kurzemi VI SS-korpusa pakļautībā. 1945. g. februāra vidū bataljons atradās Irlavas—Grenču rajonā, un tanī skaitījās apm. 350 vīru. Atrodoties Kurzemē, bataljonam piedalīja arī vienu rotu no pltn. J. Zvaigznes būvbataljona (Lett. Pol. Bau-Btl. Zvaigzne).

BAUSKAS BRĪVPRĀTĪGO AIZSTĀVJU BATALJONS

          Bauskas aizstāvēšanā piedalījās arī vietējie aizsargi, policijas darbinieki un daudz citu brīvprātīgo. Jau 23. jūlijā apriņķa aizsargi saņēma trauksmes pavēli ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas gar Lietuvas robežu. Bet drīz noskaidrojās, ka ienaidnieks pilsētai tuvojas no Jelgavas puses, kādēļ aizstāvju vienības atvilka.
          29. jūlijā apriņķa priekšnieks maj. J. Uļuks saformēja kaujas bataljonu 300 vīru sastāvā no vietējiem policijas darbiniekiem, aizsargiem u.c. brīvprātīgiem. Jau tanī pašā dienā bataljons ieņēma aizstāvēšanas pozīcijas Lielupes labajā krastā pretim Bornsmindes sēklim. Šī vieta bija sevišķi bīstama, jo pilsētas iekarotāji agrākos karos arvien bija nākuši pāri šim sēklim.
          Bataljona vienības nebija vēl paspējušas ierakties, kad ienaidnieks no upes pretējā krasta jau atklāja ložmetēju un pat šauteņu uguni. Kamēr bataljons aizturēja ienaidnieku pirmās līnijās, tikmēr policijas vads izkārtoja iedzīvotāju evakuāciju no apdraudētās pilsētas.
          Ja maj. Uļuka saformētais un komandētais bataljons nebūtu aizpildījis tukšo robu pie Bornsmindes sēkļa, tad jau 30./31. jūlija naktī krievi būtu pārkļuvuši Lielupei un pilsētu ieņēmuši. Pēc 3 dienām bataljonu nomainīja vācu vienības. Pēc īsas atpūtas bataljona rotas un vadus sadalīja starp citām latviešu un vācu (380. grenadieru pulka) vienībām tieši pilsētas sektorā.

Latviešu policijas vienību papildinājumu štābs 1944. g. 24. septembrī iesniedza ģenerālim Jekelnam sekojošo rakstu:

 

LATVIEŠU POLICIJAS VIENĪBU
    PAPILDINĀJUMU ŠTĀBS                                                                                         Rīgā, 1944. g. 24. septembrī

Nodaļa I. Dienasgr. Nr. 6396

Augstākajam SS- policijas vadītājam Ostlandē un Runo.

Noraksts: Latviešu leģiona ģenerālinspektoram.
Attiecās uz: Latviešu brīvprātīgo policijas bataljonu 23, 319 un 322 atvilkšanu no kaujām frontē.

   Šī gada jūlija beigās latviešu policijas brīvprātīgo bataljoni 23, 319 un 322 tika iesaistīti kaujās pie Bauskas. Šie bataljoni brigf. Gīsekes vadībā cīnījās galvenā kaujas līnijā, kur tie pierādīja sevi par izciliem karotājiem, kas redzams no daudzkārtīgām uzslavām vācu vadības dienas pavēlēs un daudzajiem apbalvojumiem ar Dzelzs krustu šo bataljonu karavīriem. Lieliniekiem caur laužoties pie Bauskas, bataljoni nokļuva ielenkumā. Šie bataljoni salauza ielenkumu un, pa ceļam izpildot nosprostojumu uzdevumus, ātrā pārgājienā nonāca pie Lielvārdes - Ķeguma. Tur bataljoni tika pakļauti 58. kājnieku divīzijai un saņēma pavēli nodot visus lietošanai derīgos automātiskos ieročus. Bataljoniem palika vienīgi šautenes un krievu mašīnpistoles, kurām trūkst munīcijas.
      Lai gan 215. kājnieku divīzijas komandieris bija apsolījis bataljonus izņemt no frontes kaujām, jo pēc smagajām kaujām karavīru drēbes ir saplēstas un netīras, apavi galīgi nolietoti un karavīri ir utaini, atvilkšana nav notikusi. Bez tam 2/3 karavīru ir noberztas kājas pēdējā ātrajā pārgājienā.
      Neraugoties uz karavīru aprakstīto stāvokli, 58. divīzija ir iesaistījusi šos bataljonus pozīciju izbūvē, un divām rotām jāapsargā tilti pie Ķeguma un pārceltuve pie Lielvārdes, lai gan vienībām nav automātisko ieroču un karavīri ir bez mēteļiem un segām.
      Pamatojoties uz teikto, lūdzu Jūsu gādību, lai augšā minētie bataljoni tiktu atvilkti no frontes un pēc papildināšanas un apbruņošanas tos atkal padarītu par kaujas spējīgām vienībām. Patreizējais stāvoklis atstāj nospiedošu iespaidu uz smagajās kaujās sevi pierādījušiem un apbalvotajiem karavīriem, kas tagad tiek piedalīti citām vienībām kā darba spēks un attiecībā uz kuriem nav arī notikusi apsolītā atvilkšana no frontes to savešanai kaujas spējīgā stāvoklī.

A. Bulle,                      
Latviešu pol. pltn. un komandieris.

 

 

 

      1944. g. vēlā rudenī Latviešu leģiona ģenerālinspektora štābs bija sadalīts divās daļās — viena Kurzemē (Liepājā) un otra Vācijā (Dancigā). 27. novembrī leģiona štāba priekšnieks raksta no Dancigas VI korpusa štāba operatīvai nodaļai (Gen.-Kdo VI. SS-Frw. A. K., Abt. Ia) Kurzemē:
     „Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors lūdz paziņot, kur atrodas latviešu policijas bataljoni 23, 267, 271, 319 un 322. Vai šie bataljoni ir pakļauti VI. SS-brīvprātīgo korpusam un kas ar šiem bataljoniem noticis. Ja bataljoni būtu izdalīti pa citām vienībām un tādējādi beiguši pastāvēt, lūdzam mums ziņot, kas ir pavēlējis bataljonu izformēšanu un kāpēc tas ir noticis.”
     No ģenerālinspektora štāba Liepājā vltn. Vairoga 1945. g. 15. janvāra un 28. marta ziņojumiem ir redzams, ka visi minētie bataljoni (izņemot 271. Valmieras) kā atsevišķas vienības atradās Kurzemē VI. korpusa pakļautībā, izņemot 267. Rēznas bataljonu., kas sargā jūras krastu Ventspils—Užavas rajonā un bija pakļautas DR iecirkņa komandierim. 271. Valmieras bataljons jau 1944. g. 19. oktobrī bija iekļauts 19. Latviešu divīzijas 43. pulkā. Par to nav bijis informēts pat KdOL., kā tas redzams no 1944. g. 13. decembra raksta.

SS - UN POLICIJAS KOMANDIERIS LATVIJĀ
     Kārtības policijas komandieris
Likvidācijas štābs — 3. nod,/Latv. pol.
        (Slēgtās vienības)
                                                                                                                                                 Lībekā, 1944. g. 13. decembrī

Attiecas uz: Priekšlikumu par vēl Kurzemē esošo latviešu policijas slēgto vienību pārņemšanu Latviešu SS- brīvprātīgo Leģionā.

Ziņojuma sniedzējs: Kārtības policijas pulkvedis Klepšs.

Kārtības policijas priekšniekam
Berlīnē NW 7, Unter den Linden 74.

     Vācijā atrodas latviešu policijas slēgto vienību pārņemšana 15. SS- ieroču grenadieru divīzijā ir pabeigta. Vienīgi Latviešu policijas papildinājumu vienību štābs vēl ir patstāvīga dienesta vieta, attiecībā uz kuru ies atļaujos norādīt uz manā 28.11.1944. g. ziņojuma 2. nodalījumā izteiktiem priekšlikumiem.
     Sakarā ar šo ieskaitīšanu es uzskatu par lietderīgu, lai vēl Kurzemē esošās latviešu policijas vienības, kuras tagad ir padotas Augstākam SS- un policijas komandierim Ostlandē un Ziemeļkrievijā un vērmahtam, un kuras daļēji ir ieskaitītas 19. SS- ieroču grenadieru divīzijā, arī tiktu pārņemtas Latviešu SS- brīvprātīgo Leģionā.
      Runa ir par sekojošām vienībām: 23., 267., 271. 319. un 322. latviešu policijas bataljonu.
     Saskaņā ar šeit no latviešu puses ienākušiem ziņojumiem minētās vienības kaujās Latvijas telpā .ir daļēji cietušas ievērojamus zaudējumus. Patreizējais vienību skaitliskais sastāvs man nav zināms.
     Šo vienību piederīgo personālo un saimniecisko apgādi vēl izdara Latviešu policijas papildinājumu vienību komandieris Dancigā.
     Ar tūlītēju vienību pārņemšanu Leģionā būtu panākta:
     a) iespējami labākā personālo jautājumu nokārtošana;
     b) labāka vienību piederīgo un sevišķi to viņu ģimeņu locekļu, kas vēl uzturas dažādās vietās Kurzemē, labāka saimnieciskā apgāde.
     Būtu arī izpildīta šo vienību piederīgo vispārējā vēlēšanās un pret papildinājumu vienību štāba pārņemšanu Leģionā nebūtu nekādu ievērības vērtu šķēršļu.
Es lūdzu Jūsu lēmumu.

Klepšs           
SS- un policijas pulkvedis.

Ar to arī faktiski bija izbeigusies ģen. Jekelna, un viņam padoto vācu SS- un policijas iestāžu, noteikšana par latviešu Kd bataljoniem.