KAUJAS KURZEMES CIETOKSNĪ

Kurzemes cietokšņa rašanās attēlota vispārējā stāvokļa aprakstā.

19. DIVĪZIJAS NOKĻŪŠANA KURZEMĒ

Schēma

           19. divīzijai kaujas darbība Vidzemē izbeidzās līdz ar Mores kauju apkulšanu 29. septembrī. Līdz 6. oktobrim te iestājās stabilizācijas periods. Naktī no 6. uz 7. oktobri divīzija uzsāka atkāpšanās gājienu uz Kurzemi. Ziemeļu Armiju Grupas stabs, organizējot atkāpšanās gājienu, bija sadalījis ceļus, pie kam kājniekiem un zirgu velkmes kolonnām bija nozīmēts maršruts: pagaidu tilts pāri Daugavai pie Mazjumpravas, Agenskalns, Kalnciema šoseja, Kalnciems, Batari, Džūkste. Motorizētām kolonnām: Rīgas pontontilts, Raņķa dambis, Jūrmalas šoseja, Sloka, Tukums. Kustības regulēšanai bija organizēts īpašs štābs. Kopš 3. oktobra abi ceļi bija dienām un naktīm aizņemti, kur ar pulksteņa precizitāti virzījās kolonna aiz kolonnas, cilvēks pie cilvēka, vezums aiz vezuma.
           Ziemeļu Armiju Grupā, nonākot Kurzemē, bija pavisam 32 divīzijas, kas ieņēma aizstāvēšanās pozīciju uz vispārējās līnijas: Jūrmalciems, (D no Liepājas), Bārta, Vaiņode, Zvārde, Zebras ezers, Maisukrogs, Viksele, Klapkalns.
           11. oktobrī 19. divīzija sasniedza Džūkstes rajonu. Divīzijas organizācija šinī brīdī bija sekojoša: divīzijas komandieris ģen. Štreckenbachs. Kājnieki: 42. grenadieru pulks majora Galdiņa vadībā ar bataljonu komandieriem majoru Reinholdu un kapteini Šeibeli. Pēc latviešu numerācijas šis bija 1. pulks. Oficiālais nosaukums mūsu pulkiem bija šāds: "Waffen-Grenadier Regiment 42 (lett. Nr. 1.). Praksē pašu latviešu starpā tika lietoti tikai latviskie pulku numuri. Tāpēc es savā aprakstā pieturēšos pie latviskās numerācijas. 43. grenadieru pulks (latviešu 2.) pulkveža Oša vadībā ar bataljonu komandieriem kpt. Bumbēru un kpt. Ruku. 44. grenadieru pulks pulkv. ltn. Kociņa vadībā ar bataljonu komandieriem majoru Praudiņu un majoru Zālīti. 19. fizilieru bataljons majora Laumaņa vadībā.
           Artilērija: 15. artilērijas pulks (latv. 1.) plkv. Skaistlauka vadībā ar divizionu komandieriem majoru Rēbergu, pltn. Katiševu, kpt. Strautu, pltn. Šēlu un kpt. Liniņu. 19. artilērijas pulks (latv. 2.) pltn. Grāveļa vadībā ar divizionu komandieriem kpt. Jaunsilu, majoru Insbergu, majoru J. Ozolu un kpt. Velmeru. 19. prettanku divizions kpt. Akmeņkalēja vadībā.
           19. sapieru bataljons pltn. Taubes vadībā.
           Kurzemē bez tam bija sapulcēti pltn. Birzuļa, pltn. Zvaigznes, kpt. Ķikuta un kpt. Brigadiera policijas bataljoni.
           Tieši VI korpusam bija pakļauts 106. grenadieru pulks plkv. Jansona vadībā ar bataljonu komandieriem kpt. Salmiņu, majoru K. Ozolu un kpt. Ķīsi. ,Šis pulks radās no 2. robežsargu pulka, kam novembra vidū vēl pievienoja atliekas no t.s. Ivanova bataljona un 5. robežsargu pulka. Bez tam korpusam tieši pakļauts bija 506. Zenītartilērijas divizions pltn. Guseva vadībā.
           Pltn. Birzuļa vadītais bataljons piedalījās 1. Kurzemes lielkaujā kopā ar 2. grenadieru pulku. Pēc šīs kaujas bataljonu izformēja. ltn atlikušo sastāvu ietilpināja 2. pulkā. Pltn. Zvaigznes un kpt. Brigadiera bataljoni nodarbojās ar nocietināšanas darbiem. Kpt. Ķikuta bataljons piedalījās 5. un 6. Kurzemes lielkaujā, izceļoties ar sevišķu kaujas sparu.
           Divīzijai bija divi lauku lazaretes, kuras apkalpoja latviešu medicīniskais un sanitārais personāls. I lazareti vadīja Dr. Rublauskis, II lazareti Dr. Rode.

PIRMĀ KURZEMES LIELKAUJA

           12. oktobrī 19. divīzija saņēma pavēli ieņemt aizstāvēšanās pozīciju uz līnijas Rasas—Eglītes—Gardenes stacija.
           Šo iecirkni divīzija ieņēma ar visiem trim grenadieru pulkiem kaujas ešelonā, pie kam labā spārnā bija 2. pulks, centrā 1. pulks, bet kreisā spārnā 6. pulks bez II btl., kas bija paturēts divīzijas rezervē.
           15. oktobrī ap plkst. 10.00 sākās (SCHEME-1944-15oct) krievu uzbrukums Dobele—Džūkste virzienā, kas sākumā skāra galvenā kārtā 1. pulku. Pirms kājnieku uzbrukuma krievi izdarīja artilērijas sagatavošanu. Krieviem izdevās iebrukums 1. pulka labā spārnā, ko aizstāvēja šī pulka II btl. Tā kā iebrukums bija izdevies samērā platā frontē, tad 1. pulka II btl. turpināja cīņu atsevišķos atbalsta punktos, tādējādi bremzējot krievu uzbrukuma sparu. Bataljona komandpunktu kpt. Šeibelis atvilka uz Pūcēm, bet arī šo punktu visai drīzi jau apdraudēja krievu kājnieki. Ar pievestām vācu un pašas 19. divīzijas rezervēm norobežoja krievu spiešanos no iebrukuma vietas uz Z ZA. Šinī virzienā krievu spiedienu apturēja. Toties ļoti bīstams stāvoklis izveidojās iebrukuma vietas R pusē, 1. un 2. pulka Salaidnē. Atejot 1. pulka II btl. pazaudēja kaujas sakarus ar savu labo kaimiņu 2. pulka II bataljonu. 2. pulka pašā kreisā spārnā atradās šī pulka 2. rota, ko komandēja ltn. Piterāns. Atspiežot 1. pulka labo spārnu, atklāts tapa arī 2. pulka kreisais flangs un aizmugure, Ar pirmo iebrukumu ienaidnieks bija nokļuvis 2. pulka kreisā spārna aizmugurē. Drīz sekoja spēcīga ienaidnieka artilērijas uguns ar sekojošu triecienu pret 2. pulka 2. rotas flangu un aizmuguri. Neskatoties uz 2. rotas sīksto pretestību un paša ltn. Piterāna enerģisko rīcību, ienaidnieka vilnis vēlās rotai pāri. Rotas paliekas tika sapulcētas sākumā Nabadziņu atbalsta punkta nodrošināšanai, bet kad ar nākošo triecienu Nabadziņi nokļuva ienaidnieka rokas, 2. rotas atliekas tika savāktas btl. rezerve. Bataljona kreisā spārnā uz līnijas Nabadziņi—Krikšas nosūtīja 3. rotu.
           Pēc 2. pulka komandiera pieprasījuma divīzija bija nodevusi tā rīcībā pltn. Birzuļa bataljonu. Pēc ierašanās šo bataljonu novietoja I btl. iecirkņa vidū paralēli ceļam Krikšas—Putnakrogs. Kad ienaidnieks pēc artilērijas sagatavošanas un tanku atbalstā iebruka Nabadziņos un mežā R no šī punkta, 2. pulka 1. rota tika atspiesta. Tieši pretī iebrukuma vietai otrā līnijā atradās pltn. Birzuļa bataljons. Tas pārgāja prettriecienā un atjaunoja stāvokli pie Nabadziņiem un meža D malā R no Nabadziņiem.
           16. oktobra priekšpusdienā visas vienības noturējās. Pēcpusdienā 2. pulka spēki jau bija jūtami iedragāti un divīzija deva palīgā Laumaņa fizilieru bataljonu un 2 trieciena lielgabalus. Pēcpusdienā ienaidnieks bija atkal mis Nabadziņus, un 2. pulka komandiera organizētā pretuzbrukumā fizilieru bataljons Nabadziņus atguva. Pulka frontē bija radusies sprauga, pa kuru ienaidnieks bija pienācis līdz Putnakrogam. Pretuzbrukuma laikā arī šo spraugu likvidēja. Kaujas smagumu raksturo šinī iecirknī sašautie 26 krievu tanki.
           Naktī no 16. uz 17. oktobri notika pārkārtošanās. Vienības, kas atradās uz A no krievu iebrukuma vietas, to starpā 6. pulks un 1. pulka I bataljons tika atvilktas dažus km atpakaļ. Jaunā GKL tika noteikta uz līnijas St. Gardene —Nabadziņi —Straģi —Pūces—73,O—Balti—Pēteri—Pikšas. 19. divīzija saņēma aizstāvēšanās iecirkni ar labo robežu lielceļš Dobele—Saldus un kreiso Pūces—Vanagi. Jaunā iecirkņa labā spārnā palika 2. pulks, bet kreisā spārnā nāca 6. pulks. 1. pulku izvilka rezervē. Par robežu starp 2. un 6. pulku noteica Pūces (6. p.), Straģi (2. p.). Naktī no 16. uz 17. oktobri 1. un 6. pulks izdarīja atraušanos un atiešanu. 6. p. II btl. ieņēma jauno aizstāvēšanās pozīcijā, pieslienoties ar labo flangu 2. pulkam pie Straģi un ar kreisi pie Augst. 73,0 504. vācu grenadieru pulkam. 6. pulka II btl. pēc atraušanās un atiešanas bija jāsapulcējas Audžu mājās. Šis bataljons 16. oktobrī bija pakļauts 1. pulkam un sprostoja iebrukuma vietas Z galu. Bataljonam bija šinī pozīcijā  jāpaliek zināmu laiku un jāsedz 1. pulka atraušanās un atiešana. Pēc tam pašam jāatraujas un jāatiet. Diemžēl, notika pārpratums: 1. pulka stabs bija aizmirsis noteikt laiku, cik ilgi 6. pulka II btl. jāpaliek arjergarda pozīcijā  un kad tam jāatiet. 17. oktobrī ap plkst. 08.00 btl. kom. vltn. Leimanis konstatēja, ka krievi atrodas pa labi un kreisi, kā arī aizmugurē. Bataljons tā tad bija ielenkts. Btl. komandieris nolēma izlauzties ar uzbrukumu Pūces virzienā. Uzbrukums sekmējās un btl. atgriezās pie savējiem. Zaudējumi bija jūtami.
           17. oktobrī plkst. 10.00 krievi uzsāka kājnieku un tanku uzbrukumu Spriguļi, Miekuļi, Straģi virzienā, kas skāra 2. pulka I btl. un Laumaņa btl. Ar kājnieku un artilērijas uguni šo uzbrukumu izdevās apturēt. Miekuļus krievi bija ieņēmuši jau 16. oktobra vakarā. Ap plkst. 11.00 ltn. Piterāns uz savu ierosmi ar prettriecienu Miekuļus atguva. Tā kā šīs mājas nebija izdevīgas aizstāvēšanai, tad tās atkal atstāja un GKL izveidoja Straģu priekšā. 17. oktobrī krievi, izmantojot Miekuļu māju aizsegu, kā arī kustībai izdevīgās graviņas šo māju rajonā, pulcējās vairakkārt uzbrukumam, bet tika atsisti. Šeit lieliski darbojās latviešu artilērija. Ļoti labas novērošanas iespējas deva novērošanas punkts pie Pūcēm, no kura varēja pārredzēt visas krievu kustības Ķempju, Sprikuļu , Eglītes rajonā. 6. pulka tiešā pabalsta artilērija un kājnieku baterija atkārtoti iejaucās kaujā un palīdzēja 2. pulkam krievu uzbrukumus atsist.
           17. oktobrī varēja novērot, ka krievi pievelk spēkus pret 6. pulka fronti. Bija sagaidāms uzbrukums ziemeļu virzienā, lai ieņemtu Džūksti vai arī uz rietumiem, lai atspiestu mūsu vienības no ceļa Dobele—Ķempji—Džūkste, kas krievu uzbrukuma turpināšanai bija nepieciešams. Sakarā ar to 6. pulks izdarīja nelielu pārgrupēšanos, kaujas ešelonā novietojot abus bataljonus, pie kam no katra bataljona 1 rotu paturēja rezervē.
           18. oktobris pagāja visumā mierīgi.
           19. oktobra priekšpusdienā krievi sāka uzbrukumu pēc intensīvas artilēriskas sagatavošanas. Uzbrukums trāpīja 6. pulka I bataljonu un vācu 504. pulka labo spārnu. Mūsu artilērija nodarīja uzbrūkošiem krieviem smagus zaudējumus. Visu dienu turpinājās pieaugošs krievu spiediens, bet 6. pulka vienības visus uzbrukumus atsita.
           20. oktobrī līdz ar gaismu krievi uzbrukumus atjaunoja, ievadot kaujā tanku daļas. Pret augstumu 73,0 tie izveidoja smagumpunktu un D no tā tie panāca iebrukumu 6. pulka I btl. iecirknī. Kaujā ievadīja rezervē esošo 1. rotu ltn. Bērziņa vadībā un stāvokli atjaunoja, bet rotas komandieris šinī prettriecienā krita. Pēcpusdienā krievi iebruka vēlreiz. Šoreiz tos iztrieca ltn. Šmits ar 7. rotu.
           21. oktobrī krievi savu spiedienu turpināja. Pret pusdienas laiku pulka centrā tie uzbruka sevišķi spēcīgi, pie kam kājnieku uzbrukumu atbalstīja tanki. 6. pulka 2. rotas iecirknī izcēlās mazs apjukums, kad vairāki krievu tanki pārbrauca ierakumus, cenzdamies iznīcināt tanīs esošos mūsu grenadierus. Ltn. Karelis rotu saturēja kopā un atsita krievu kājnieku uzbrukumu, atdalot tos no tankiem.. Tanki ielauzās rotas aizmugurē. Mūsu speciāli trenētās tuvcīņas grupas pielavījās tankiem un tos iznīcināja. Medībās piedalījās ar prettanku dūrēm arī artilēristu novērotāju grupa. 5 krievu tanki dega 2. rotas aizmugurē. Tanku medībās sevišķu veiksmi parādīja serž. Šiņķis sašaujot vairākus tankus un saņemot gūstā krievu kapteini. Artilēristu tanku apkarotāju virsn. vietn. Āzis sašāva vienu tanku, bet nepareizas tanku dūres turēšanas dēļ pats sevi apdedzināja tik stipri, ka no tā mira.
           21. oktobra pievakarē krievi izveidoja no jauna smagumpunktu pret 6. pulka un vācu 504. pulka salaidini pie augst. 73,0. Šis augstums bija arī divu dažādu divīziju robeža. Šinī augstumā atradās mūsu artilērijas novērotāji, kas ieskatījās dziļi krievu aizmugurē un tā nodrošināja mūsu artilērijas sekmes. Augst. 73,0 krieviem bija nepieciešams tālākā uzbrukuma vajadzībām. To ieņemot, varēja ieskatīties vairākus km dziļi mūsu aizmugurē. 21. oktobra vakarā ar tanku palīdzību krieviem izdevās ielauzties augst. 73,0. Triju dienu smagajā kaujā pulka rezerves bija izsīkušas, cilvēku skaits sarucis un cīnītāji noguruši. Lai atgūtu augst. 73,0, rezervju vairs nebija. No staba rotas un pulka staba ziņnešiem sastādīja trieciena vienību. Prettriecienam bija jāizmanto nakts, lai panāktu pārsteigumu un izvairītos no kājnieku uguns. Pie tam prettrieciens bija jāizdara iespējami ātri, lai nedotu ienaidniekam iespēju noorganizēties aizstāvēšanai. Tā kā augstuma Z galu aizstāvēja vācieši, tad bija nepieciešams vienoties ar tiem, par kopējiem soļiem, jo arī tie bija no kalna padzīti. 6. pulka komandieris organizēja un vadīja prettriecienu. Ar vācu 504. pulka labā spārnā esošās rotas komandieri vienojās, ka prettriecienu sāks 21. oktobrī plkst. 21.00 bez iepriekšējas artilēriskas sagatavošanas, lai panāktu pārsteigumu. Bez tam mūsu vienības arvien vēl atradās cieši kalna piekājē un artilērija varēja trāpīt savējos izej stāvoklī. Prettrieciens sākās precīzi plkst. 21.00 un pēc desmit minūtēm asā tuvcīņā kalns bija atgūts. 4. rotas komandierim ltn. Homkam uzdeva noorganizēt kalna aizstāvēšanu. Vācu 504. pulka vienības norunu neturēja un prettriecienā nepiedalījās. Pat tad vācieši neieņēma atpakaļ savu iecirkni, kad 6. pulks kalnu bija atkal atguvis. Tas stāvokli padarīja ļoti nedrošu, jo mūsu aizstāvētāju garnizona kreisie sāni bija pilnīgi atklāti. Tad sākās krievu pretdarbība. Pusotras stundas kalns atradās visblīvākā krievu visu kalibru artilērijas ugunī. Visi 4. un 6. rotas virsnieki bija izvesti no ierindas. Kalnu varonīgi turēja ltn. Homka. VI korpusa komandieris ģen. Krīgers ieradās 6. pulka komandpunktā un zvanīja uz priekšu pulka komandierim, informējoties par stāvokli augstumā 73,0. 6. pulka komandieris pieprasīja, lai vācu vienības nekavējoties pieslienas augstuma ziemeļu daļā. Tad sekoja korpusa komandiera pavēle kalnu atstāt. Starplaikā smagi ievainots bija arī šīs aizstāvēšanās dvēsele ltn. Homka.
           22. oktobrī līdz ar gaismu krievi sāka no augst. 73,0 uzbrukumu pret 6. pulka I btl. labo flangu. Krievu rokās atradās augst. 73,0 daļa no mūsu kaujas grāvja. Izmantojot to, krievi centās 6. p. II bataljonu uzvelt. Neskatoties uz milzu nogurumu 4 dienu kaujās, 6. pulks krievu uzbrukumus atsita. Šinī pat laikā vācu 504. pulks ar divi rotām izdarīja pretuzbrukumu, kas nesekmējās, bet prasīja smagus zaudējumus, jo krievi augstumā bija jau nostiprinājušies. Lai mūsu vienības, kas atradās augst. 73,0 piekājē, netiktu trāpītas ar pašu artilērijas uguni, tad GKL atvilka vēl 300 m atpakaļ gar Pečuru mežmalu.
           22. oktobra priekšpusdienā, pēc veltīgiem mēģinājumiem uzvelt 6. pulka ierakumus, krievi uzbrukumus pārtrauca, jo viņu uzbrukuma spars bija izsīcis. Astoņu dienu kaujā krievi bija ieguvuši 2 km dziļu apvidus joslu, ziedojot par to vairāk nekā 4 kājnieku divīziju un 2 tanku brigāžu kaujas sastāvu. Ar to noslēdzās pirmā Kurzemes lielkauja un uz laiku iestājās stabilizācijas periods.

OTRA KURZEMES LIELKAUJA
STARPLAIKS

           Visas divīzijas vienības bija ārkārtīgi sīksti cīnījušās un cietušas jūtamus zaudējumus. Pēc šīs kaujas 19. divīzijā parādījās morāliska krīze, kas izteicās ar daudzām. dezertēšanām. Nāca priekšā arī atkārtoti gadījumi, kur karavīri pārbēga pie ienaidnieka. .Ārējā disciplīna bija priekšzīmīga — nekur neredzēja gadījumus, kas raksturīgi sabrūkošam vai vājam karaspēkam kā piem. necienīga izturēšanās pret priekšniecību, pavēļu nepildīšana u.t.t. Šinī ziņā divīzijā, vismaz tās kaujas vienībās, viss bija labākā kārtībā. Tomēr karavīri klusām pa divi vai lielākos pulciņos pazuda. No divīzijas kaujas vienībām šādā kārtā pazuda ap 500 vīru, no papildinājuma depo, kas atradās Dundagas rajonā, aizgājušo skaits tika vērtēts ap 2000. Šis papildinājumu depo tolaik sastāvēja no apmācībā iesauktiem jauniem cilvēkiem, kam kaujas piedzīvojumu nebija. Kā vēlāk noskaidrojās, tad aizgājušie dzīvoja kaut kur Dundagas mežu rajonā uz savu roku, bet daļa pieslējās t.s. "kureliešiem". Pirmā grupa uzturu ieguva ar patvaļīgām rekvizīcijām, kas izsauca stipru neapmierinātību civilos iedzīvotājos.
           Šīs krīzes pamatā bija neziņa par KURZEMES LIKTENI. Pēc vācu militāro autoritāšu liecībām ir zināms, ka vācu virspavēlniecībai ir bijis nodoms jau laikus evakuēt vācu spēkus no Baltijas telpas. Tikai pateicoties apstāklim, ka Ziemeļu Armiju Grupu nevarēja pietiekami ātri izvākt caur Rīgu un Rīgas jūrmalu ceļu trūkuma dēļ, vācieši zaudēja kaujas sakarus starp savām Centra un Ziemeļu armiju grupām, kas deva iespēju krieviem itin viegli sasniegt Baltijas jūras krastu un realizēt ielenkumu. Ģen. plkv. Guderians, kas tanī laikā bija Karaspēka Virspavēlnieks (Oberbefehlshaber des Heeres), atkārtoti, liekot svarā visu savu autoritāti, gribēja izdabūt no Hitlera atļauju Kurzemes evakuācijai. Hitlers tam nepiekrita un pavēlēja Kurzemi turēt. Šo Hitlera pavēli ģen. Šerners personīgi paziņoja sapulcētiem 19. divīzijas daļu komandieriem. Skaidrības labad jāpiezīmē, ka ģen. Štrekenbachs jau oktobra sākumā, kad divīzija vēl atradās Vidzemē, Mores pozīcijās, darīja neuzkrītoši zināmu, ka pastāv nodoms 19. divīziju pārvest uz Vāciju. Ar to bija domāts radīt un no jauna apvienot VI korpusa latvisko kodolu, jo tad abas latviešu divīzijas būtu savāktas atkal kopā. Krievu uzbrukuma draudi Dobeles telpā un spēku trūkums lika vācu virspavēlniecībai šo nodomu mainīt. Tādā kārtā 19. divīzija palika Kurzemē.
           Kolīdz 19. divīzijas daļās nāca zināma Hitlera pavēle, ka Kurzemi pa vēlēts aizstāvēt, morāliskā krīze kā nākusi tā pazuda. Kur oktobra beigās un novembra sākumā visās daļās bija dezertieri, tur novembra otrā pusē varēja jau konstatēt pretējo: atgriezās ne vien daļa aizgājušo, bet lielā skaitā pieteicās pavisam jauni cīnītāji. Ja karotāju morālo stāju nostiprināja noteiktā pavēle Kurzemi aizstāvēt, tad kāds cits ārkārtīgi svarīgs faktors šo morālo stāju pacēla leģendārā augstumā. Šis ievērojamais faktors bija latviešu iedzīvotāji Kurzemē, kas bēgļu gaitās te saplūda no visām Latvijas malām un novadiem, kopā ar pastāvīgiem šī apgabala iedzīvotājiem sastādīja skaitli, kas sniedzās pāri 500.000. Tie vienīgo glābiņu no boļševiku jūga un "baigā gada" atkārtošanās saskatīja nesaudzīgā ar boļševikiem. Kurzemi un tās 500.000 iedzīvotājiem ziemeļos un rietumos robežoja Baltijas jūra, bet visās citās debesu pusēs draudēja vēl briesmīgāk sarkanie varmācības, despotisma, nežēlības un posta plūdi, pret kuriem vienīgais valnis vairs bija palicis karavīrs. Šāda Kurzemes iedzīvotāju stāvokļa izpratne tapa par dziļāko cīņas vēlējumu saviem karavīriem, tā tapa par fatālu apņemšanos likt visu uz spēli, tā tapa par rītdienas cerību, redzēt atkal brīvu savu zemi; tas bija spēka avots, kas šos karavīrus vēlākās kaujās pacēla varonības kalngalos.
           Pēc pirmās Kurzemes lielkaujas nobeigšanās 19. divīzijā izveda pārgrupēšanos. Lai dotu iespēju 6. pulkam pēc smagajām cīņām no 19.—22. oktobrim sakārtoties un papildināties, tad bija paredzēts šo pulku izvilkt rezervē. 6. pulka vietā vajadzēja nākt 1. pulkam, kas visumā 15. un 16. okt. nebija tik stipri cietis. Vispirms no grāvjiem izvilka 6. pulka I btl. 27. oktobra vakarā. To pagaidām nomainīja fizilieru btl. Bet tad, 28. oktobrī, pienāca pavēle 6. pulkam ieņemt no jauna aizstāvēšanās pozīciju divīzijas labā spārnā, jo te bija jāatbrīvo kāds vācu pulks, kas tika pārsviests uz Saldus kaujas telpu. Saldus telpā izlūkošana konstatēja krievu spēku koncentrēšanu uzbrukumam.
           1. pulks nāca 6. pulka iecirknī, fizilieru bataljons tapa izvilkts rezervē. Pēc pārkārtošanās spēku grupējums izskatījās šāds: labā spārnā starp Mazčankasu un Ms. Lukstiņi, 6. pulks; centrā 2. pulks ar kreiso flangu pie Straģiem, bet kreisā spārnā 1. pulks, ar kreiso flangu pie Plamžiem. Iecirkņi tapa iedalīti platumā, skatoties pēc pulku kaujas stipruma. 1. art. pulka vieglie divizioni bija nozīmēti 19. divīzijas tiešam pabalstam, bet 2. art. pulks pabalstīja vācu 21. LF divīziju.
           6. pulka ieņemtajā iecirknī Bērzes upītes R krastā bija zināmi trūkumi: II btl. apšaudes lauks bija ne vairāk kā 40 līdz 70 m dziļš. Apšaudes lauku uzlabot bija grūti, jo turpat Bērzes A krastā atradās krievi. Tie bija jāpadzen no Bērzes krasta pāri Dobeles—Saldus lielceļam. Ar to tiktu saīsināta pulka aizstāvēšanās iecirkņa fronte un pamatīgi uzlabots apšaudes lauks. Izejot no šī apsvēruma, pulka komandieris izšķīrās par uzbrukumu ar ierobežotu mērķi. Uzbrukuma paveikšanai bija paredzēts II btl., ko 1. novembrī izvilka no ierakumiem., lai dotu pirms uzbrukuma nepieciešamo atpūtu. II bataljona ierakumus aizpildīja ar vienu fizilieru rotu. Tas bija zināms risks mežainā apvidū, bataljona iecirknī atstāt tikai vienu rotu. Bet tā kā krievi Vaiņodes— Priekules telpā bija sākuši lieluzbrukumu Liepājas virzienā, ar nolūku to ieņemt un tādā kārtā Ziemeļu Armiju Grupu galīgi atgriezt no Vācijas, tad varēja ar zināmu drošību pieņemt, ka Dobeles sektora tie nespēs uzbrukt spēku trūkuma dēļ.
           Uzbrukuma sagatavošana prasīja zināmu laiku, jo nācās gatavot laipas pāri upei, kas gan te bija tikai ap 20 cm dziļa. Laipas galvenā kārtā bija vajadzīgas piegādei un nogādei. Bez. tam bija jāsagatavo materiāli dzeloņdrāšu žogiem un bunkuriem, lai, nonākot jaunā apvidū, nekavējoties varētu nostiprināties. Piedzīvojumi rādīja, ka uzbrukumu izdarīšana un apvidus iekarošana bija nesalīdzināmi vieglāka nekā ieņemtā apvidus noturēšana ilgstošā kaujā. Lai iekaroto apvidu sekmīgi noturētu, tad bija aizstāvēšanai nepieciešamie palīglīdzekļi jau pirms uzbrukuma jāsagatavo. Divīzijas vadība deva palīgā sapierus un darba spēka pastiprināšanai divīzijas sodīto vadu.
           Uzbrukums tika nolikts uz 4. novembri plkst. 10.00, kas tika turēts slepenībā.
           2. novembrī divi sodīto vada kareivji pārbēga pie ienaidnieka. Tātad bija jārēķinās ar to, ka ienaidnieks uzzinās mūsu uzbrukuma nodomus. Lai gan kareivjiem par to itin nekas nebija teikts, tad tomēr sagatavošanās darbi kā laipu taisīšana, II btl. atvilkšana rezervē bija skaidri norādījumi uz mūsu tuvāko nolūku.
           Sazinoties ar divīzijas komandieri, 4. novembrī paredzēto uzbrukumu atlika uz nenoteiktu laiku. Sagatavošanas darbus turpināja līdz galam.
           3. novembrī priekšējie novērotāji īsi pirms plkst. 09.00 ziņoja, ka Amaru māju gravā, kas atradās 300 m mūsu pozīcijas priekšā, grupās salasās ienaidnieka kājnieki un tāpat izklaidēti sabrauc tanki. Nu bija skaidrs, ka ienaidnieks pulcējas uzbrukumam un grib mums aizsteigties priekšā. Nekavējoties tika informēta divīzija un pieprasīta artilērijas uguns. Diemžēl, artilēristi bija uzsēdušies uz kādu iepriekš saņemtu pavēli par munīcijas taupīšanu un vienkārši nešāva. Cīņa ar artilērijas vadību dēļ uguns pabalsta vilkās līdz apm. plkst. 11.00. Pa to laiku krievi sāka uzbrukumu pret II btl. iecirkņa pozīcijā m, kurās tievā diedziņā bija izstiepta fizilieru rota. Uzbrukumu krievi ievadīja ar īsu, bet ļoti koncentrētu artilērijas uguni, kam sekoja kājnieku un tanku trieciens. Krievi viegli pārrāva fizilieru rotas šķidro fronti un pēc plkst. 10.30 parādījās jau pie I btl. komandpunkta. Fizilieru rotas kreisais spārns bija izklīdināts, labā spārnā turējās viens vads. I btl. rotas atradās savos ierakumos. Krievi bija iespraukušies starp I btl. komandpunktu un bataljona rotām. II btl. sapulcēts atradās pie btl. komandpunkta Apšeniekos. I bataljona komandieris majors Praudiņš ar btl. staba ziņnešiem un pārējo personālu uzsāka kauju ar krieviem, lai nosprostotu to virzīšanos pozīcijas dziļumā. No pulka komandpunkta tāpat izsvieda ziņnešu vienību kpt. Mamja vadībā ienaidnieka nosprostošanai.
           Pulka komandieris noorganizēja pretuzbrukumu ar II bataljonu. Pēdējam tika pavēlēts savā iecirknī atgūt GKL; ar vienu rotu tam bija jāuzbrūk gar dzelzceļu, lai trāpītu to ienaidnieka grupējumu flangā, kas apdraudēja I btl. komandpunktu. Par notikušo 6. pulka iecirknī nekavējoties tika informēti kaimiņu pulku komandieri pa labi un kreisi: 2. pulks solīja nosūtīt palīgā vienu rotu.
           Pēc īsas artilēriskas sagatavošanas II btl. sāka pretuzbrukumu un jau pēc apmēram 20 minūtēm straujā triecienā izsita krievus no saviem ierakumiem. Virzienā gar dzelzceļu uzbruka šī bataljona 8. rota. Tā trāpīja krievus flangā, kas apdraudēja I btl. komandpunktu. Ar strauju triecienu arī te krievus padzina, bet rotas komandieri ltn. Atvaru smagi ievainoja.
           I btl. komandierim bija pārtrūkuši visi sakari ar savām rotām. Pēc sekmīgi izvestā II btl. pretuzbrukuma pienāca ziņojums, ka I btl. vienības vairs savos ierakumos neatrodas. Izrādījās, ka noticis jauns pārpratums. Sakaru pārtraukuma laikā nebija iespējams informēt bataljona rotas, ka ienaidnieks iebrucis ne vien fizilieru rotas iecirknī, bet ka tas atrodas arī I btl. rotu aizmugurē, un ka aizmugurei tāpēc jāpievērš vajadzīgā vērība. Kolīdz II btl. pretuzbrukumā sāka triekt krievus atpakaļ, tie caur mežu drāzās I btl. rotu aizmugurē un izsauca tur pamatīgu sajukumu. Rotu komandieri, nebūdami informēti par notikumu norisi, pieņēma, ka krievi uzbrūk no aizmugures. Uzbrukumus, ko krievi izveda pret I btl. frontāli, šis rotas bija atsitušas. Lai neļautu sevi galīgi sajaukt, tad I btl. rotu komandieri ātrumā bija vienojušies atvilkt savas rotas līdz dzelzceļam, kur tad sakārtoties un uzņemt sakarus ar vadību.
           Kolīdz šis stāvoklis nāca zināms, pulka komandieris organizēja arī šinī spārnā pretuzbrukumu. Divīzijas komandieris pretuzbrukuma pastiprināšanai atsūtīja palīgā fizilieru bataljonu. Pēc spēcīgas artilēriskas sagatavošanas abi bataljoni pārgāja pretuzbrukumā un īsā laikā krievus no I btl. ierakumiem izsita. Fizilieru btl. 2 rotas izvilka rezervē jaunu varbūtēju uzbrukumu likvidēšanai. Līdz tumsai ienaidnieks vēl divi reizes uzbrukumus atkārtoja, bet abas reizes tos atsita, jo arī lieliskā latviešu artilērija ņēma kaujā dzīvu dalību. Izcilus aktivitāti parādīja priekšējais novērotājs ltn. Ūdris.
           4. novembrī krievi, tanku atbalstā, uzbruka visu dienu galvenā kārtā pret 1. rotu, kas aizstāvējās abpus Dobeles—Saldus lielceļam. 1. rota ltn. Kovtuņenko vadībā šo spiedienu izturēja. Tikai pašā pievakarē krieviem izdevās iebrukums, ko prettriecienā fizilieru rota vltn. Sprinča vadībā likvidēja. Pēc šīs neveiksmes krievi uzbrukumus pārtrauca, jo bija pilnīgi no asiņojuši.
           Noskaidrojās, ka pret fizilieru rotu 3. novembrī bija uzbrucis pilnīgi svaigs krievu 661. pulks, bet pret I btl. 2 krievu soda bataljoni. Pēc pirmās Kurzemes lielkaujas 6. pulks nebija papildināts un kaujas stiprums skaitījās ap 250 vīru. Kopā ar fizilieriem šinī kaujā no mūsu puses piedalījās apm. 400 vīru, pret apmēram 1200 krieviem.
           5. novembrī  6. pulka komandpunktā ieradās no I btl. ierakumiem divi vīri: viens neliela auguma mūsu puses grenadieris un otrs liela auguma krievs no Rēzeknes apkārtnes. Pēc krievu nostiprināšanās Latgalē vēl vasarā tas iesaukts sarkanarmijā un iedalīts kādā soda bataljonā. Vācu laikā viņš bijis brīvs no karaklausības kā "UK" — neatvietojamais. Mazais grenadieris atstāstīja šādu epizodu: "3. novembrī mēs visus krievu frontālos uz brukumus atsitām. Pēkšņi nāca rotas komandiera pavēle atstāt mūsu ierakumus un atiet caur mežu uz dzelzceļa līniju. Tur jāieņem no jauna aizstāvēšanās pozīcija. Mūsu aizmugurē mežā manīja krievus. Es biju iegājis mūsu grupas bunkurā, lai paņemtu nepieciešamo līdzi un līdz ar to nokavējos atiešanā. Arī no frontes krievi iebruka mūsu ierakumos. Manā bunkurā parādījās divi krievi — pirmais ienāca, liela auguma vīrs, otrs bija mazs. Tas mazais taisījās mani ar durkli nodurt, bet lielais pasita mazā šauteni sāņus un uzbrēca tam kaut ko krievu valodā. Pagriezies pret mani, tas teica latgaļu izloksnē: "Tu esi mans gūsteknis. To es teicu arī tam negantajam krievelim." Pēdējais pa starpu bija nozudis. Tā kā lielais Saprata latviski, es tam teicu neiet ārā no bunkura, jo tūlīt sāksies spēcīga mūsu artilērijas uguns un mūsējie nāks prettriecienā. Pēc apmēram nepilnas pusstundas tas arī notikās, ar prettriecienu mūsu bataljons krievus no mūsu ierakumiem izsita. Dzirdot ārpusē atkal latviešu valodu, es teicu garajam Latgales krievam. "Tagad tu esi mans gūsteknis."
           Latgales krievs lūdza viņu paturēt mūsu rindās, bet tikai ne ierakumos, jo viņš neparko negribot karot. Šo vīru nozīmējām par braucēju pulka vezumos.
           Otra Kurzemes lielkauja norisinājās ar savu smagumpunktu pie Vaiņodes. Šinī laikā krievi laikā no 1. līdz 15. novembrim ievadīja kaujā 80 divīzijas, kuru kaujas sastāvs tur noasiņoja un uzbrukumi bija jāpārtrauc. Visā Kurzemē tanī laikā atradās apm. 32 vācu kājnieku un 2 tanku divīzijas. Šīs frontes garums bija pāri par 100 km. Pie Vaiņodes krievi uzbruka 12 km platā frontē. Tā tad lokālais pārsvars tur varēja tapt novērtēts 10:1 krieviem par labu. Ar šo uzbrukumu krievi ieguva telpu 4 km dziļumā un 12 km platumā, ziedojot par to 80 divīziju kaujas sastāvu.

STARPLAIKS LĪDZ ZIEMASSVĒTKU KAUJĀM

           Pēc 3. un 4. novembra kaujām krievi Dobeles telpā bija pasīvi, kaut tur atradās stipras karaspēka masas. Saskare ar mūsu galveno kaujas līniju tie turēja samērā vājus spēkus, kurus bieži mainīja. Aizmugurē krievi intensīvi apmācīja savu karaspēku, lietojot kaujas munīciju. Ar munīciju tie apmācībās neskopojās, jo artilērijas uguni kāpināja līdz viesuļuguns intensitātei. Šāda rīcība norādīja uz nākošā uzbrukuma sagatavošanu: kas Bagramjanam pie Vaiņodes nebija izdevies otrā Kurzemes lielkaujā ar 1. Baltijas fronti, to tagad gatavoja Jeremenko ar 2. Baltijas fronti Dobeles telpā.
           Tā kā bija iestājies atkal stabilizācijas periods, tad 19. divīzijas daļām bija noteikti sekojoši uzdevumi:
            a.) Jāved aktīva izlūkošana, lai būtu vienmēr informēti par ienaidnieka nodomiem, ar to nodrošinot rīcības brīvību un izvairoties no pārsteiguma.
           b.) Krievu intensīvās apmācības runāja skaidru valodu par priekšā stāvošo uzbrukumu. Lai aizstāvoties to sakautu, tad vajadzēja intensīvi nocietināties.
           c.) Pakāpeniski saņemtos papildinājumus vajadzēja apmācīt kaujas darbībai.
          
d.) vajadzēja savākt visus pārtikas līdzekļus iedzīvotāju atstātā kaujas apgabala.
          Divīzija sadalīja izlūkošanas uzdevumus. Tā katra pulka iecirkni katru nedēļu bija jāizved viens trieciena pasākums ar uzdevumu saņemt gūstekņus. Izlūkošana tika sekmēta un ievesta visās daļās. Sevišķi labus panākumus guva 6. pulks, kas šinī stabilizācijas periodā mēneša laikā saņēma 28 gūstekņus. Izcilus veiksmi parādīja ltn. Pētersons un v.v. Ansons.
           Apvidus sagatavošanu veica ar lielu nopietnību. Pozīcijas priekšā izveidoja minu laukus un drāšu žogus. Katrai grupai izbūvēja šāviņ drošas patvertnes. Aizstāvēšanās pozīciju izveidoja respektējamā dziļumā. Aizstāvēšanās iekārta dziļumā izskatījās šāda: GKL ar kopēju kaujas grāvi segtām un atklātam ieroču ligzdām; tad apm. 300 m dziļumā rotu atbalstu punktu līnija ar kopēju ierakumu, kas savienoja rotu komandpunktus un kur atradās rotu rezerves; apm. 1 km dziļumā atradās btl. aptures līnija, sastāvoša no atbalsta punktiem. Šajos atbalsta punktos bija novietoti ložmetēji un prettanku lielgabali. Pulka komandpunktu dziļumā (2,5-3 km) bija izbūvēta t.s. “otrā līnija", kas kaujas laikā bija jāieņem ar pulka komandpunkta, kājn. baterijas, sapieru un sakaru vadu rezervēm. Artilērijas pozīcijas priekšā tika izbūvēta  t.s. aizsprosta pozīcija (vāciski "Artillerie Schutzstellung"), kuru kaujas laikā ieņēma ar artilēristu šim nolūkam izdalīto dzīvo spēku un kājnieku pulku saimniecības rotu t.s. "traukšņa komandām". Tādā kārtā apvidus 5 km dziļumā tika pārvērsts par vienu vienīgu uguns sistēmu.
          
Ar armijas pavēli bija noteikts, ka līdz ar ienaidnieka viesuļuguns sākumu visas augšminētās pozīcijas jāieņem. Tam bija sevišķa nozīme. Krievi otras lielkaujas laikā bija pielietojuši jaunus taktiskus paņēmienus uzbrukumā: kustību aiz uguns velteņa un kustību "klusās joslās". Pie uguns velteņa kājnieki turēs cik vien cieši var pie savas artilērijas uguns sienas, lai tādā kārtā ar iespējamākiem mazākiem zaudējumiem iekļūtu aizstāvētāja ierakumos. šo paņēmienu franči plaši pielietoja Pirmā pasaules karā. Krievi to pielietoja otra pasaules kara laikā. Bīstamāks par šo taktisko paņēmienu bija krievu pašu ievestais jauninājums ar t.s. kustību "klusās joslās". Viņi uzbrukumu sagatavoja ar artilērijas viesuļuguni. Šinī laikā aizstāvētāja ierakuma garnizons spiests meklēt patvērumu aizsegtās līdz artilērijas viesuļuguns norimstās, kam tad parasti seko kājnieku uzbrukums. Ja modrs un morāliski stiprs aizstāvētājs, tad arī pēc viesuļuguns uzbrucēja kājnieki tiek atsisti. Krievi ieveda šādu jauninājumu: pēc stundas vai ilgāka viesuļuguns laika atstāja 100—200 m platas joslas neapšaudītas, kamēr citur visur turpināja apšaudi, turot aizstāvjus aizsegā un nemanot kādā 100 vai 200 m joslā uguns iztrūkumu. Pa šo joslu krievu kājnieki devās pozīcijas dziļumā un uzsāka kauju ar bataljona komandpunktiem. Otrā lielkaujā krievi ar šo paņēmienu bija guvuši taktiskas sekmes Vaiņodes telpā. Sakarā ar to armija pavēlēja līdz ar viesuļuguns sākumu ieņemt visas pozīcijas aizstāvēšanās taktiskā dziļumā. Otrs pretdarbības veids sastāvēja apvidus sagatavošanā.
           6. pulks izbūvēja šāviņdrošus novērošanas punktus un flankējošo ieroču ligzdas, kurās apkalpe varēja atrasties arī viesuļuguns laikā. Šīs ligzdas deva iespēju atklāt ienaidnieka kustības katrā laikā un nodrošināt visātrāko pretdarbību.
           Saņemtie papildinājumi tika apmācīti kaujai, izvedot kaujas mācības ar kaujas munīciju. Rota pēc rotas tika izvilktas no ierakumiem un piedalījās šajos treniņos.
           Kaujas josla skaitījās 10 km dziļumā no GKL. No GKL līdz artilērijas pozīcijai ieskaitot, visi civiliedzīvotāji bija izvākti. Pamesto māju šķūņos un laukos bija labība, cukurbietes, kartupeļi un cita raža, kas tika rūpīgi savākta. Karaspēka daļas ar to radīja pašas savus krājumus, kurus izlietoja uztura uzlabošanai.

ZIEMASSVĒTKU KAUJAS JEB 3. KURZEMES LIELKAUJA

           Intensīvās un nepārtrauktās kaujas apmācības Dobeles telpā lika ar aizturētu elpu gaidīt krievu uzbrukuma sākumu. Neatbildēts palika jautājums, kad un kur? Jau novembra vidū krievi bija pievirzījušies dažus simts metrus no Pūcēm 1. pulka II btl. priekšā un tur sāka sīksti ierakties, neskatoties uz mūsu granātmetēju un artilērijas uguni. Šādu pat uzbrukuma izej stāvokļa sagatavošanas darbus vēl plašākā mērogā krievi izdarīja 2 1. LF divīzijas frontes priekšā.
           VI korpusa, tāpat 19. divīzijas vadība bija ieskatos, ka uzbrukuma gadījumā krievi smagumpunktu izveidos Dobele, Putnakrogs, Jāņukrogs, Irlava virzienā. Tādā gadījumā smagākā piepūle ķertu 1. pulka I bataljonu, ko komandēja majors Reinholds. Kā otru eventuālu smagumpunktu uzskatīja 6. pulka mežaino iecirkni, jo krievi centās ar saviem kājniekiem panākumus gūt vietās, kur vācieši neprata labi aizstāvēties, t.i. purvos, mežos un tml.
          
Apvidus negrozāmi noteica taktiskās iespējamības: ja krievi censtos panākumus gūt ar tanku masām, tad to sekmīgu pielietošanu nodrošināja apvidus ziemeļos no 19. divīzijas iecirkņa, kas bija atklāts, nodrošinot nepieciešamo tanku, kājnieku, artilērijas un aviācijas kopdarbību. Praktiski šādas iespējas sniedza Džūkstes—Lestenes rajons. Šo rajonu aizstāvēja vācu 21. Luftwaffe Felddivision, kurai, kā redzējām, bija taktiski pakļauts latviešu 7. pulks majora Stīpnieka vadībā.
           Iespējamo ienaidnieka uzbrukumu virzienos VI korpuss organizēja kara spēles, ar nolūku sīki pārrunāt aizstāvēšanās iespējamības un izstudēt apvidu.
           Novembra beigās vienā no šīm kara spēlēm ģen. Krīgers cildināja 6. gren. pulku par intensīvo izlūkošanu un ar to sasniegtām sekmēm. Tanī pat reizē ģen. Krīgers kritizēja 6. gren. pulka komandieri pltn. Kociņu par to, ka tas ar izteikti naivu argumentāciju mēģina uzturēt vēlamā augstumā savu karavīru morāli. Pltn. Kociņš bija organizējis 18. novembra svinības Brunumuižā, pulka kaujas iecirkņa aizmugurē. Tur notika parāde un mielasts. Pltn. Kociņš uzrunājot karavīrus, starp citu norādīja uz latviešu tautas drūmo stāvokli, kas zaudējusi trīs ceturtdaļas savas zemes ar lauku sētām un pilsētām. Mums palikusi tikai Kurzeme, ko sargā mūsu fronte, mūsu bunkuru līnijas. Pret tām sašķīst iekarotāju krievu plūdi. Šie bunkuri mums tagad jāaizstāv tikpat kā savas sētas un pilsētas.
           Ģen. Krīgers bija simtprocentīgs nacionālsociālists. Viņš bieži lika izplatīt starp VI korpusa karavīriem lapiņas ar paša sacerētiem nacionālsociālistu saukļiem. Šīs lapiņas nonāca līdz pat pēdējam bunkuram.
           Visās vienībās bija uzdots ik desmit dienas sniegt ziņojumu par morāles stāvokli vienībās. Novembra sākumā šim ziņojumam bija jādod arī atbilde uz to, kādu iespaidu atstāj Krīgera lapiņas ar nacionālsociālistu lozungiem. Nāca zināms, ka mūsu kaimiņi, 93. divīzijas karotāji, bija šo lapiņu dēļ Krīgeru iesaukuši par "Zettelkrieger".
           No vienas 6. gren. pulka rotas pienāca dziļa pateicība korpusa komandierim par lielisko materiālu ierakumu atejā. Šo atsauksmi kopā ar citām es nosūtīju uz divīzijas stabu, kas ienākušos ziņojumus koordinēja un tad nosūtīja korpusa stabam. Vēlāk nāca zināms, ka div. komandieris palēcies gaisa pēc 6. pulka ziņojuma izlasīšanas un īsi komentējis: "kādam tomēr ir drosme pateikt patiesību."
           VI korpusa formācijas 3. lielkaujas sākumā bija grupētas sekojoši: labā spārnā, ar kreiso flangu pie Annenieki vācu 93. kājn. divīzija, starp Anneniekiem un Pečuriem latviešu 19. divīzija, no tās pa kreisi vācu 21. LF divīzija ar pakļauto latv. 7. pulku, iecirknī starp Krūmnieki un Sudmali. 19. divīzijas daļas bija grupētas sekojoši: labā spārnā 6. pulks ar piedalīto fizilieru bataljonu starp Balšņas un Mžs. Lutiķi, pie kam fizilieru bataljons bija pulka labā spārnā, centrā 6. pulka II btl., bet kreisā spārnā I btl. Divīzijas centra iecirknī 2. pulka I btl. (kom. kpt. Bumbieris) starp Mžs Lutiķi un Bērzbeķe. Šī pulka II btl. atradās divīzijas rezervē Mežmaļu, Priežusargu rajonā. Divīzijas kreisā iecirknī aizstāvējās 1. pulks ar I btl. labā un II btl, kreisā spārnā. Artilērija tiešam pabalstam — 6. pulkam 15. art. p. II dzn. (kpt. Strauts); 2. pulkam 15. art. p. III dzn. (kpt. Liniņš); 1. pulkam 19. art. p. I dzn. (kpt. Jaunsils). Pārējie vieglie divizioni pabalstīja 21. LF divīziju, bet smagie divizioni bija nozīmēti vispārējai darbībai divīzijas artilērijas priekšnieka pltn. Katiševa vadībā. Plkv. Skaistlauks bija saslimis un evakuēts uz Vāciju.

23. DECEMBRIS

           Plkst. 09.00 sākās krievu artilēristā sagatavošana un tika vesta visā 19. un 21. LF divīzijas iecirknī ar nolūku, lai neparādītu īsto uzbrukuma vietu. Pret 1. pulku un visā 21. LF divīzijas iecirkni krievi laida darbā kaujas aviāciju. Brīžiem gaisā bija vairāk nekā 500 mašīnu, kas ar klāja ieročiem un bumbām apstrādāja aizstāvētājus visā taktiskā dziļumā. Pēc apmēram divu stundu artilērijas uguns krievi sāka uzbrukumu. Tas tika izvests joslā Sudmaļi un kas trāpīja visu 21. LF divīziju un 19. divīzijas kreisā spārnā esošo 1. pulka II btl. Krievu uzbrukuma smagumpunkts izteicās pret 21. LF divīzijas centru, kur kaujā tika sviests vesels tanku korpuss. Citās vietās uzbruka stipras krievu kājnieku formācijas. Visā uzbrukuma frontē krieviem izdevās iebrukumi un pusdienas laikā viņu priekšējās vienības bija sasniegušas līniju Priežuragi—Rumbiņas—Krimunas—Pienava—Irbes.
           Priežusargos atradās 2. pulka II btl. majora Ruka vadībā. Šim bataljonam uzdeva nosprostot iebrukušo ienaidnieku, pie kam taktiskā to pakļāva 1. pulkam. Krievi bija izrāvušies 1. pulka II bataljona iecirknim cauri, apiedami nopietnākos atbalsta punktus. Starp tādiem krievu aizmugurē palika atbalsta punktu garnizoni Staros un Audžos, kas turpināja cīņu. Pie vācu 21. LF divīzijas ielauzušies krievu tanki rāvās cauri kājnieku pozīcijai, lai realizētu mūsu aizstāvēšanās pozīcijas pārrāvumu. Vācu 21. LF divīzijas daļas smagajā viesuļugunī bija cietušas līdz 50% zaudējumus, tā kā krievu tanku masām neizrādīja nopietnu pretestību. Stāvoklis šeit kļuva pavisam kritisks, jo tanki vācu kājnieku pozīciju bija caur lauzuši. Likās, ka tiem ceļš ir pilnīgi vaļā uz Ventspili., kas nozīmētu Kurzemes cietokšņa tūlītēju galu. Bet tad pēc kājnieku pozīcijas caur laušanas krievu tanki uzdūrās uz negaidītu pretestību: Mžs. Bērzi, Dirbas, Sūnas, Rumbiņas rajonā no ļoti labi maskētām pozīcijām majora Ozola (2. art. p./III) un majora Insberga (2. art. p./II) artilērijas divizioni uzsāka uguns kauju ar tankiem, šaujot ar tiešo tēmēšanu. Varenajā tanku un artilērijas divkaujā uzvarēja latviešu artilēristi: kaujas laukā kupli dūmodami dega 14 sašauti krievu tanki, daudzi bija bojāti un pazuda no kaujas lauka. Daudzi palika respektējamā attālumā, šāva, bet uz priekšu nevirzījās, līdz pievakarē visi tie no kaujas lauka pazuda. Kopā ar tankiem līdz 70 m attālumam no baterijām pienāca uz tankiem uzsēdinātie kājnieki, kas nespēja pacelties triecienam. pret mūsu baterijām. Pievakarē krievu kājniekus prettriecienā atspieda atpakaļ. Artilēristu, sevišķi majora Ozola aukstasinībai var pateikties, ka tika novērsts šis liktenīgais frontes pārrāvums. Mūsu artilērijai zaudējumi kā cilvēkos, tā materiālā daļā bija ievērojami. Kaujā bija sadragātas krievu tanku korpusa divi brigādes. Jāpiezīmē, ka krievu tanku korpuss bija nedaudz mazāks par vācu tanku divīziju, kurā skaitījās līdz 200 tanku.
           7. pulka iecirknī krievi panāca dziļu iebrukumu pateicoties tam, ka viesuļuguns laikā no ierindas bija izvesti visi kājnieku smagie ieroči, kā arī visas artilēristu priekšējo novērotāju komandas līdz ar viņu sakaru līdzekļiem. Otrkārt, krievi taisni šeit bija guvuši pārsteidzošus panākumus, pielietodami jau pieminētās "klusās joslas". Līdz ar viesuļuguns beigām. krievu kājnieki atradās dziļi 7. pulka aizstāvēšanās iekārtā: II btl. iecirknī krievi bija sasnieguši Pienavu, bet I btl. iecirknī Irbes, apdraudot bataljonu komandpunktus. Stāvokli pasliktināja vēl tas apstāklis, ka tika ievainots I btl. komandieris kpt. Salmiņš, bez tam gandrīz visi jaunākie virsnieki bija izvesti no ierindas. 7. pulks visā visumā bija cietis ap 60% zaudējumos. Steigā tika pievilkti jauni artilērijas priekšējie novērotāji, stāvoklis jūtami uzlabojās un ienaidnieka spiediens jūtami nobremzēts. Turpinot uzbrukumu, krievi pievakarē ieņēma Rimeikas, kur atradās III btl. komandpunkts. Šī btl. komandieris kpt. Ķīsis nekavējoties pārgāja pretuzbrukumā un Rimeikas atguva, bet pats tapa ievainots abās kājās. Visu nakti pulka vienības lielā steigā centās nostiprināties jaunā pozīcijā .

24. DECEMBRIS

           Plkst. 07.00 stāvoklis bija sekojošs: labā spārnā 6. pulks, tad 2. pulka I btl. un 1. pulka I btl. savos vecos ierakumos, jo 23. decembrī krievi te neuzbruka. Fronte tālāk uz ziemeļiem bija izveidojusies: Straģi, Jenkas, Audži, Jātnieki, Rumbiņas, Pienava, Irbes. Dirbas rajonā fronte nebija īsti stabila, tāpēc šinī vietā 24. decembra rītā stāvokli nevarēja noteikti precizēt. Iebrukuma vietas nosprostošanai tika pievilkti 93. divīzijas Hptm. Moora bataljons un 2. pulka kpt. Krasta improvizēts bataljons. Dirbas rajonā jau cīnījās pltn. Taubes sapieru btl., ciešot ievērojamus zaudējumus nemitīgos krievu triecienos. Lai stāvokli te uzlabotu, tad divīzija pieveda t.s. kaujas skolu vltn. Ancāna vadībā, apm. 180 vīru stiprumā. Iepriekš te bija cīnījušās dažādas mazākas vācu vienības, kuru atliekas turējās prettanku grāvī.
           24. decembrī ar gaismu krievi turpināja uzbrukumus, paplašinot tos arī pret 6. pulka fronti. Šeit ienaidnieks veda gandrīz divi stundas viesuļuguni visā pulka dziļumā un apm. plkst. 10.30 sāka kājnieku uzbrukumu, ar smagumpunktu pret II btl., ko komandēja majors Zālītis. Krievu uzbrukumu atsita. Ienaidnieks šeit savus uzbrukumus atkārtoja vēl trīs reizes, bet tie visi sabruka 6. pulka ugunī.
           Ar nesamazinātu sparu krievi turpināja uzbrukumus vakardienas iebrukuma vietā pret Jātniekiem, Teņņiem un Dirbām. 2. pulka II bataljonu šinī dienā atdeva atpakaļ 2. pulka komandierim, bez tam viņam pakļāva Moora un Krasta bataljonus. Ar Ruka un Moora bataljoniem bija jāizdara pretuzbrukums Priežusargi—Pakuļi—Audži virzienā. Pretuzbrukumu veica sekmīgi un krievi te tika atspiesti atpakaļ.
           Vltn. Ancāna kaujas grupa kopā ar kādu vācu kaujas skolu cīnījās Dirbas rajonā. Šeit, meklējot iespēju izšķīrējam pārrāvumam, krievi uzbruka ar ļoti stipriem spēkiem. Tā kā šī kaujas grupa nevarēja plašu fronti ieņemt, tad krievi aizslīdēja gar tās flangiem garām un to ielenca.
          
1. pulks ar savām rezervēm vltn. Videnieka vadībā atbrīvoja Staru atbalsta punkta garnizonu, kur ltn. Gaigals bija cīnījies ielenkts vairāk nekā diennakti.
          
Jātnieku, Ms. Bērzu rajonu turēja kpt. Krasta improvizētais btl., kas sastāvēja no 2. pulka sapieru vada, artilēristu traukšņa komandas, 2. pulka rtbr. vada ltn. Gailīša vadībā un kpt. Stiprā traukšņa rotas. (T.s. "traukšņa rotas tika sastādītas no saimnieciskā personāla.) Arī te kauja iedegās ar milzu sparu. Pateicoties artilērijas un triecienlielgabalu blīvam atbalstam, krievi šodien te nekādus panākumus neguva. Kaujas laikā te smagi ievainoja 19. divīzijas mācītāju ltn. V. Voitkusu.
           Tālāk uz ziemeļiem ienaidnieks guva panākumus, atspiežot vāciešus uz Vamžiem un tieši apdraudot Lesteni. 7. pulka iecirknī krievi uzbruka Irbēm un Rimeikām tanku atbalstā. Pulka vienības pēc iepriekšējās dienas neveiksmes, pateicoties pulka komandiera enerģiskai rīcībai, bija sakārtotas, nodrošināts bija arī artilērijas pabalsts, tā kā vīri bija atguvuši paļāvību uz saviem spēkiem un šinī dienā visus ienaidnieka uzbrukumus atsita. Vācu 21. LF divīzijas iecirknī krievi bez tam vēl ieņēma Pienavu.

25. DECEMBRIS

           Pret 6. pulku krievi savus uzbrukumus neturpināja, jo iepriekšējā dienā tie bija šeit cietuši pamatīgu neveiksmi pret spēcīgi nocietināto pozīciju. 6. pulka zaudējumi toties bija niecīgi: divu stundu viesuļugunī bija kritis viens un ievainoti astoņi vīri visā pulka iecirknī. To nozīmēja apvidus sagatavošana.
           Krievu iebrukuma vietas galotnē pret kpt. Krasta bataljonu uzbrukumi turpinājās ar pieaugošu sparu. Jātnieki tikai ar prettriecieniem tika atgūti, bet atkal pazaudēti. Atkārtoti prettriecieni tika izvesti enerģiskā rtbr. vada ltn. Gailīša vadībā. Arī Ms. Bērzi gāja no rokas rokā, tomēr ltn. Dardzānam ar artilēristu trauksmes vienību izdevās šo punktu noturēt.
            Dirbas rajonā vltn. Ancāna grupa atsita krievu uzbrukumus, ar tuvcīņas līdzekļiem iznīcinot 12 krievu tankus. Šinī pašā vietā bija ielenkta 2. art. pulka vltn. Eglāja baterija, kurai bija palicis vairs tikai viens lielgabals. Ar to sašāva 4 ienaidnieka tankus.
           7. pulka iecirknī no rīta krievi ielauzās Irbēs, Rimneikās un Gailīšos. Ap pusdienas laiku kpt. Līdums, kas komandēja šī pulka II bataljonu, prettriecienā atguva Irbes, bet pēcpusdienā majora K. Ozola vadītā prettriecienā atguva Gailīšus. Šās un iepriekšējās dienas uzbrukumos ciestie zaudējumi atstāja iespaidu uz krievu uzbrukuma sparu — tas acīmredzot saplaka. 7. pulks palika šinī iecirknī līdz 29. decembrim, kad to pārvietoja tieši 19. divīzijas iecirknī.
           Intensīvajās kaujās arī mūsu formācijas bija cietušas ievērojamus zaudējumus. Vismazāk bija cietis 6. pulks un fizilieru bataljons. Lai iztaisnotu fronti un rastu jaunas rezerves, tad korpuss bija izlēmis naktī no 25. uz 26. decembrī atvilkt 19. div. labo spārnu un centru atpakaļ, ieņemot jaunu aizstāvēšanās pozīciju ar GKL uz iepriekš sagatavotās t.s. "aizsprosta pozīcijas. Šī jaunā GKL atradās uz līnijas Annenieki—Brūnumuiža—Stepīši—Stāvaiņi —Temji—Rumbas—Zvejnieki. Iegūtās rezerves bija ārkārtīgi svarīgas, jo izlūkošana konstatēja jaunu krievu spēku pievilkšanu. Pārgrupēšanās izdevās labi.

26. DECEMBRIS

           Pēc pārgrupēšanās 19. divīzijas stāvoklis bija šāds: labā spārnā no Saulītēm līdz A no augst. 73,0 un Stāvaiņiem 6. pulks, no turienes līdz A no Birzniekiem 2. pulks ar piedalīto fizilieru bataljonu, kreisā spārnā ar kreiso flangu purva malā R no Vanagiem i. pulks. Kpt. Krasta kombinētais bataljons līdz ar to tika nomainīts.
            Vltn. Ancāna grupa saņēma atļauju izlauzties no ielenkuma. Sadalīta divi daļās šī grupa izlauzās. Smagajā kaujā no 180 vīriem pie savējiem atgriezās 35. Vltn. Ancāns bija ievainots. Kritušos un ievainotos izvāca ar triecienlielgabaliem.
           Fizilieru bataljons savā iecirknī veda smagu kauju ap Rumbu mājām, pret kurām krievi neatlaidīgi uzbruka. Rumbas atkārtoti gāja no rokas rokā, tomēr šīs dienas kaujai apklustot, fizilieri tās paturēja. Galvenais krievu spiediens šodien izteicās pret fizilieru bataljonu un 1. pulku. Krievi par katru cenu centās iegūt Zvejnieku augstumu, lai nodrošinātu labas novērošanas iespējas tālākam uzbrukumam Jāņukroga šaurumā. 1. pulks Zvejniekus zaudēja un tos atgūt neizdevās.
           2. pulks gar ceļu Tempji—Jāņukrogs savas pozīcijas noturēja, pret kurām krievi sīksti uzbruka. 26. decembra vakarā ap plkst. 21.00 krievi ar nakts uzbrukumu pārsteidzoši iebruka 2. pulka I btl. iecirknī, kuru tagad komandēja kpt. Bumbērs. Tie ieņēma augst. 73,0 un Stāvaiņus, pēc kam īsā laikā sasniedza Upmaļus un Tiltiņus Stāvoklis šeit līdz ar to kļuva augstākā mērā kritisks, jo šis krievu grupējums bija sasniedzis purva malu pie Upmaļiem un Tiltiņiem, tādā kārtā radot ap 2 km platu spraugu starp 6. un 2. pulku. Krievu uzbrukuma attīstīšanu dziļumā nedrīkstēja pielaist ne pie kādiem apstākļiem. Ja tas notiktu, tad tiktu apdraudēts 6. pulka kreisais flangs. Vēl bīstamāka šī situācija varēja izveidoties, ja krievi spiestos uz Jaņukrogu un pārķertu šo svarīgo ceļu Krustojumu. Ar to jau taptu apdraudēta visas divīzijas aizmugure.
           2. pulka labā spārnā ltn. Baumaņa rota pēc savu ierakumu atstāšanas savācās pie Maķīkām, kur šinī laikā atradās 6. p. I bataljona komandpunkts. 2. pulka kom. plkv. Osis informēja 6. pulka komandieri pltn. Kociņu par notikumiem 2. p. I btl. iecirknī. Tanī pat brīdī 6. p. I btl. komandieris maj. Praudiņš pa telefonu pateica 6. pulka stabam jaunradošos stāvokli. 6. pulka komandieris pavēlēja savam I bataljonam nekavējoties izsūtīt izlūkošanas vienību, lai konstatētu, vai netiek pievilkti jauni ienaidnieka spēki iebrukuma vietā un vai Stāvaiņi ienaidnieka ieņemti. I btl. komandiera rīcībā nodeva pulka rezervi — 6. rt. ar kpt. Adamsonu un rtbr. vadu ar ltn. Piķeli. Ar šo grupējumu tika pavēlēts uzbrukt augst. 73,0 virzienā, slīdot ar labo flangu gar mūsu GKL. 2. pulka 2. rt. komandierim ltn. Baumanim ar savu rotu un citiem savāktiem 2. p. I btl. vīriem uzdeva uzbrukt Maķīkas— virzienā un ieņemt Upmaļus un Tiltiņus 2. pulka komandieris paziņoja, ka viņš noorganizējis no savas puses pretuzbrukumu Arāji—Tempji virzienā. Uzbrukuma sākumu abi pulku komandieri noteica uz plkst. 23.15. Pirms šis uzbrukums bija sācies, 6. pulka komandieris saņēma ziņojumu, ka I btl. izsūtītā izlūkošanas vienība padzinusi krievus no augstuma 73,0, uzbrūkot tiem no aizmugures. Šo vērtīgo pakalpojumu stāvokļa glābšanai uz savu iniciatīvu izdarīja 6. pulka 3. rotas vada komandieris virsn.v. Ansons, Noteiktā laikā sākās noorganizētais pretuzbrukums un ap plkst. 01.00 stāvoklis visā 2. pulka I btl iecirknī bija atjaunots 6. pulks savu 6. rotu un rtbr. vadu no jauna izvilka rezervē.

27. DECEMBRIS

           Divīzijas labā spārnā pret 6. pulku krievi uzņēma saskarus pie Saulītēm un Stepīšiem. Pie Saulītēm saņemtie gūstekņi stāstīja, ka bez sapieru palīdzības tiem pavēlēts pārvarēt mūsu mīnu laukus, uzzinot, ka mūsu iepriekšējās pozīcijas Bērzupes krastā atstātas.
           Priekšpusdienā kauja no jauna iedegās gar ceļu Jāņukrogs—Tempji. GKL bija atvilkta līdz ar gaismu nedaudz atpakaļ. Tā atradās gar jaunbūvēto Bērzupe—Tukums dzelzceļa līniju. Krievi mēģināja par katru cenu izlauzties cauri 2. pulka un fizilieru bataljona aizstāvēšanās pozīcijai, tomēr to nepārtrauktie uzbrukumi sabruka aizstāvju ugunī.
           1. pulks centās šinī dienā atgūt Zvejnieku augstumu. Pulka komandieris noorganizēja koncentrisku uzbrukumu pret Zvejniekiem: vltn. Bērziņa rotai bija jāuzbrūk Vanagi—Zvejnieki virzienā, bet ltn. Pauzera rotai, izmantojot purva sedzi, jāapiet Zvejnieki un jāuzbrūk no Z. Vltn. Bērziņa rota, uzbrūkot pilnīgi atklātā apvidu, neskatoties uz pašu artilērijas uguns pabalstu, nonāca ļoti blīvā krievu ugunī un uz priekšu netika. Lai neciestu zaudējumus pārāk spēcīgajā krievu ugunī, vltn. Bērziņš rotu atvilka izejas stāvoklī.
            Lestenes telpā krievi tāpat turpināja uzbrukumu, bet vācu daļas šos uzbrukumus atsita.
            Pret Džūksti krievu spiediens bija stipri atslābis, tā kā 7. pulks bez sevišķām grūtībām savu iecirkni noturēja.
            Šīs dienas pievakarē 6. pulku uzsāka nomainīt vācu 93. div. 270. pulks, jo 19. divīzijā bija paredzēti pārgrupējumi. Visumā bija izlemts ar kauju atiet uz Jāņukroga pozīcijā m, pie kam no kaujas ešelona bija paredzēts izņemt stipri cietušos 1. un 2. pulku, kā arī fizilieru bataljonu. Tādā sakarībā 6. pulks saņēma pavēli pēc nomainīšanas pārņemt 2. pulka aizstāvēšanās iecirkni, pie kam pulkam kā labā robeža bija noteikta ieskaitot. Fizilieru bataljons palika līdzšinējā aizstāvēšanās iecirknī, taktiski to pakļaujot 6. pulkam. Ar divīzijas pavēli bija noteikts, ka 6. p. II bataljons jātur aizmugures ierakumos pie Pumpuriem divīzijas rezervē.. Pārgrupēšanās tika nobeigta 28. decembrī plkst. 09.30. Pēc pārgrupēšanās divīzija bija grupēta sekojoši: labā spārnā 6. pulks ar piedalīto fizilieru bataljonu no Bitšķēpiem līdz Birzniekiem, kreisā spārnā 1. pulks Zvejnieku augstuma R nogāzē un tālāk uz Z līdz Pūcēm. 2. pulks divīzijas rezervē Priežu—Kundziņu —Jagintu rajonā.

28. DECEMBRIS

           Plkst. 10.30 krievi sāka ļoti spēcīgu artilērisko sagatavošanu, kas vilkās apm. stundu. Pēc tam sākās kājnieku uzbrukums pret visu 6. pulka fronti. Drīzā laikā ienaidnieks ieņēma Rumbas un Birzniekus. Ziņu trūka par stāvokli pulka centrā un labā spārnā, jo stiprā ugunī visi sakaru līdzekļi uz laiku nedarbojās. Fizilieru btl. atbalstam 6. p. komandieris sakopoja ļoti spēcīgu artilērijas uguni pret Rumbām un Birzniekiem, pavēlot fizilieru bataljonam atgūt zaudētos punktus. Fizilieru bataljons divu dienu nemitīgā kaujā ap Rumbām bija cietis ievērojamus zaudējumus un stipri sarucis. Neskatoties uz šādu fizilieru stāvokli, tiem šinī dienā bija jākaujas tālāk un savs iecirknis jānotur. Lai gan rezervē atradās 6. p. II btl., to tomēr bez divīzijas atļaujas nedrīkstēja izlietot. No otras puses bija skaidrs, ka ienaidnieka uzbrukumi turpināsies vēl labu laiku un līdz ar to spēki bija jātaupa un ar tiem jāapietas ļoti uzmanīgi. Gods, kam gods — fizilieri artilērijas efektīvā atbalstā stāvokli savā iecirknī atjaunoja, ieņemot prettriecienā atpakaļ Rumbas un Birzniekus.
           Tanī pašā brīdī, kad fizilieri pieteica pulka komandierim savu panākumu, no labā kaimiņa, vācu 270. p. staba pa tālruni stāvokli pulka labā spārnā pieteica 1. rt. komandieris vltn. E. Sūna. Šī rota aizstāvēja Bitšķēpu mājas. Līdz ar krievu uzbrukuma sākumu tai pašas spēkiem nācās atsist visus uzbrukumus, ko krievi izveda no augst. 73,0. Vairākkārtējā pārspēkā esošie krievi iebruka Bitšķēpos, kur norisinājās ārprātīga tuvcīņa. i. rota cīnījās vārda pilnā nozīmē līdz pēdējam elpas vilcienam. No tuvcīņas mudžekļa izkļuva vltn. Sūna ar cauršautām krūtīm, ltn. Pētersons ar sadragātu roku un vēl deviņi smagi ievainoti vīri, kurus uzņēma 270. p. pārsienamais punkts.
           1. rotas traģēdijas cēlonis bija ienaidnieka artilērijas uguns pārtrauktie sakari. Rota bija laikā atklājusi krievu uzbrukuma sākumu, bet nebija spējusi pieprasīt artilērijas uguni, jo kā telefona, tā radio sakari nedarbojās. Tāda pati nelaime gadījās arī artilērijas priekšējam novērotājam, kas uz savu ierosmi tāpat nespēja artilērijas uguni izsaukt. Lai gan ienaidnieks uzbruka visā pulka frontē, kas dabīgi izsauca savas uguns saskaldīšanu, tad tomēr, ja vien stāvoklis būtu zināms, 1. rotai spētu palīdzēt, jo mūsu artilērija veikli izdarīja uguns pārnesumus un spētu palīdzēt arī šinī vietā. Kā vēlāk noskaidrojās, tad 1. rota bija uzņēmusies tuvcīņu ar divi krievu bataljoniem.
           Ieņēmis Bitšķēpu A mājas, ienaidnieks pārgāja dzelzceļu, ieņēma Bitšķēpu R mājas un virzījās uz ģeom. p. 68,5. Šeit 3. rota ar automātisko ieroču uguni ienaidnieku apturēja.
           Krievu uzbrukumus gar ceļu Tempji—Jāņukrogs 6. pulka I btl. vienības atsita. Pēcpusdienā ienaidnieks no jauna uzbruka Rumbām, bet tika atsists. Tanī pašā laikā pulkam nācās organizēt prettriecienu labā spārnā, kur bija zaudēti Bitšķēpi un lai likvidētu krievu iebrukumu pāri dzelzceļam. Tā kā apvidus uz R no dzelzceļa loti līdzens, pie kam augst. 73,0 ienaidniekam sniedza ļoti labas novērošanas iespējas, tad prettrieciens dienas laikā nekādas sekmes nesolīja. Prettriecienu pulka komandieris nolēma izvest tumsā. Tam nolikām tika nozīmēts pulka rtbr. vads. Šis vads bija komplektēts no Rīgas apriņķa aizsargiem, kas brīvprātīgi pieteicās pulkā. Labi apmācīts laikā no novembra vidus līdz Ziemassvētku kauju sākumam un labi apbruņots, šis vads piedzīvojušā ltn. Piķeļa vadībā bija īstā gvardiņa. Prettrieciena sakums bija nolikts uz plkst. 15.45, kad tumsa jau pilnīgi iestājusies. Tā arī šinī dienā pēc īsas artilēriskas sagatavošanas rtbr. vads gar dzelzceļu pārgāja prettriecienā un izsita krievus no Bitšķēpu R mājām. Ar vācu 270. pulka vadību bija norunāts, ka tie piepalīdzēs tālākā uzbrukumā Bitšķēpu A mājās. Bet vācieši norunu neturēja. Sakarā ar to 6. p. komandieris pavēlēja uzbrukumu pāri dzelzceļam uz Bitšķēpu A mājām neturpināt, bet noturēt Bitšķēpu R mājas. Bija nācis zināms divīzijas nodoms fronti no dzelzceļa atvilkt purva spraugā starp Jāņukrogu un Vanagiem. Ar Bitšķēpu R māju atgūšanu kaujas sakari ar labo kaimiņu bija atkal atjaunoti.
           Ap plkst. 18.00 krievi no jauna uzbruka fizilieru bataljonam un ieņēma Rumbas. Fizilieru btl. komandieris lūdza palīdzību, jo arī šīs dienas kaujā bija ciesti no jauna zaudējumi un fizilieru rotas ilgajā kaujā bija nogurušas. 6. pulka komandieris nosūtīja 8. rotu vltn. Vinklera vadībā, kam uzdeva ar labo flangu pieslieties 6. pulka I btl. un uz ziemeļiem nomainīt divas fizilieru rotas. Šo uzdevumu 8. rota veica līdz plkst. 20.00. Pa to laiku kāds fizilieru vads uz savu ierosmi pārgāja prettriecienā un krievus no Rumbām izsita. Lai taupītu dzīvo spēku, tad 6. pulka komandieris pavēlēja Rumbas uzskatīt kā priekš grupu ar pretošanās uzdevumu un ne vairs kā GKL sastāvdaļu. Ar šo brīdi 28. decembra kauja aprima.
           Naktī uz 29. decembri notika pārkārtošanās. Fronte no dzelzceļa tika atvilkta atpakaļ uz jauno GKL — Brūnumuiža, Stepīši, Bitšķēpī R., Upmaļi, Pumpuri, Vanagi, Silgaiļi, trg. p. 68,0, Ērmes, Vamži. Divīzijas robežas bija noteiktas sekojoši: labā — ceļš Tempji—Jāņukrogs ieskaitot; kreisā —Kraučas—Siliņu Pūpji izslēdzot. Spēku grupējums bija sekojošs: labā spārnā 6. pulks ar kreiso flangu pie Kps. Z no Vanagiem, centrs — starp Kps. un Muceniekiem 1. pulks, starp Muceniekiem un Ormaņiem 7. pulks; kreisā spārnā 2. pulks; fizilieru btl. rezervē — Pastorātā.
           Spriežot pēc apvidus, jaunajā aizstāvēšanās pozīcijā  galvenā piepūle bija paredzama 6. pulkam, kam tagad nācās aizstāvēt t.s. Jāņukroga šaurumu starp divi purviem. Abi purvi kā Z, tā D no 6. pulka iecirkņa kājniekiem bija pārejami, bet pajūgiem nē. Tā tad cīņai bija jānorisinās dēļ svarīgā ceļa Tempji—Jāņukrogs 6. pulks nogrupējās ar II btl. pirmā un I btl. otrā ešelonā, pie kam I btl. ierakumi bija 1,5 km aiz II btl. ierakumiem.

29. DECEMBRIS

           Priekšpusdienā pēc ārkārtīgi spēcīgas artilēriskas sagatavošanas, kas skāra 6. pulka iecirkni visā dziļumā, ienaidnieks uzsāka tanku atbalstītus uzbrukumus pret visu pulka fronti. Tā kā kauja norisinājās šaurumā, tad arī no mūsu puses varēja likt pretī masveidīgu artilērijas uguni. Ļoti nozīmīgu atbalstu sniedza t.s. "metēju uguns. Krieviem bija pazīstams t.s. "Zalvju lielgabals", bet vāciešiem "metēju" vienības. Tie bija izšauti no motorizētām vai arī stacionārām lafetēm ar raķešu dzenošiem lādiņiem. Pie tam tapa šauti lielās masās, apkarojot laukumus. Vāciešiem šie metēji bija līdz 32 cm kalibriem. Mazākie kalibri bija montēti uz auto un sastāvēja no lielāka stobru skaita (līdz 36), tāpēc arī pie krieviem šis ierocis iemantoja "Staļina ērģeļu" nosaukumu. Vācu 32 cm metēju tapa izšauti no koka rāmjiem. Tiem bija divējāda munīcija: brizantā un ar degeļlu pildītā. Lietojot eļļas šāviņus, apšaudītais laukums pārvērtās liesmu jūrā. Kaujas sākumā 6. pulka rīcībā bija 18 rāmji un pietiekami munīcijas. Zinot, ka krievi savu karaspēku novieto izej stāvoklī uzbrukumam artilēriskas sagatavošanas laikā, tad kopā ar korpusa un divīzijas artilēriju atklāja spēcīgas koncentrācijas pa iespējamām krievu izej stāvokļa vietām: apm. 400—500 m Pumpuru un Vanagu priekšā. Izrādījās, ka šī artilērijas uguns kā telpas tā laika ziņā bija pareiza, nevienā vietā šinī dienā ienaidnieks nespēja pacelties triecienam. Artilērijas uguni sekmīgi papildināja kājnieku automātisko ieroču uguns. Šīs dienas kauja izvērtās par īstu abpusēju artilērijas orkānu. Visi krievu uzbrukumi tapa atsisti. Neskatoties uz mūsu artilērijas spēcīgo atbalstu, mūsu kājnieki tomēr bija padoti tikpat smagam ienaidnieka artilērijas slogam. Šo slodzi šajā dienā labi izturēja.
           Sešu dienu kaujā arī ienaidnieks bija cietis ļoti smagus zaudējumus. Šo zaudējumu iespaidā krievi savus uzbrukumus telpas ziņā sašaurināja. Sākot ar 29. decembri visa uzbrukuma piepūle tapa vērsta pret Jāņukroga šaurumu, lai šinī vietā realizētu taktisku pārrāvumu. Uzbrukumi uz ziemeļiem no Jāņukroga šauruma bija vairāk domāti kā triecieni saskares pārbaudei, lai konstatētu, vai no šīm vietām nav atvilktas mūsu vienības.
           Šādā sakarībā 7 . pulkam nācās priekšpusdienā uztvert krievu uzbrukumu, pie kam krievu rokās krita augstums Z no Muceniekiem. Pievakarē 7. pulks krievus no šī augstuma ar prettriecienu padzina.
           29. decembra kaujā bija redzams, ka krievi vislielāko piepūli vērš pret Vanagu mājām. Šīs mājas bija artilērijas ugunī nopostītas līdz pamatiem. Mūra pamatos un dzīvojamās ēkas pagrabā bija iekārtoti mūsu automātisko ieroču ligzdas, no kurām tika vērsta ļoti sekmīga uguns. Lai Vanagus iekarotu, tad pret tiem, koncentrēja milzīgas artilērijas uguns masas, pēc kam sekoja krievu kājnieku neatlaidīgi uzbrukumi. Jau 29. decembra vakarā pienāca ziņojums, ka 6. rota tālāk vairs nespēs Vanagus noturēt pārāk lielo zaudējumu dēļ.
           6. pulka komandieris izdeva pavēli katru nakti starp plkst. 02.00 un 04.00 izvest izlūkošanu, ar uzdevumu saņemt gūstekņus, lai nākošās dienas sākumā būtu svaigas ziņas par ienaidnieka nodomiem. Naktī no 29. uz 30. decembri 7. rotas izlūkiem izdevās pie Birznieku mežmalas sagūstīt 2 krievu kareivjus, kas izrādījās kāda btl. staba ziņneši. 6. pulka stabs no šiem gūstekņiem uzzināja, ka nākošā rītā plkst. 09.30 uzbrukumus turpinās pret Pumpuriem un Vanagiem.
           Bija sagaidāms, ka krievi lietos savu parasto taktiku, kur zināmu iecirkni tik ilgi turas zem uguns un uzbrukumiem, līdz tā aizstāvētāji ir galīgi iznīcināti. Uz pašu zaudējumiem krievi negrieza absolūti nekādu vērību. Lai izvairītos no šādas "izmērdēšanas taktikas, tad 6. pulka komandieris lika no Vanagiem izvākt visu dzīvo spēku, atstājot tur tikai novērošanas posteni. Ja ienaidnieks iebrūk, tad tas jāiztriec ar prettriecieniem, kādam nolūkam 7. un 6. rotas komandieriem, kas bija pa labi un kreisi no Vanagiem, jātur triecienu vadi gatavībā.

30. DECEMBRIS

           Gūstekņu izteicieni izrādījās pareizi: taisni plkst. 09.30 sākās krievu artilēristā sagatavošana pret Pumpuriem un Vanagiem. Plkst. 10.00 mēs no savas puses atklājām ārkārtīgi spēcīgus uguns brāzienus pār krievu izejstāvokla vietām. Plkst. 10.15 sākās krievu kājnieku uzbrukums kā pret Pumpuriem, tā Vanagiem, pie kam krievi iebruka Vanagos. Plkst. 10.45 kpt. Adamsons ar 6. rotu izdarīja prettriecienu un krievus no Vanagiem izsita. Pēc šī panākuma dzīvais spēks no jauna tapa no Vanagiem izvilkts, atstājot tikai novērošanas posteni ar pat šauteni. Plkst. 12.00 sekoja nākošais uzbrukums ar tikpat spēcīgu artilērijas sagatavošanu. Ap plkst. 13.00 krievi sēdēja Vanagos, bet 14.00 ltn. Šmits ar 7. rotu tos no jauna izsita, pie kam paši atkal izvācas.
           Tā kā 6. rota bija smagi cietusi, tad 6. pulka komandieris izdarīja pārkārtojumu: Vanagu un Kps. iecirkņa aizstāvēšanu nodeva I btl., kas šinī rajonā novietoja ltn. Bitera 2. rt. un ltn. Vanaga 3. rotu. Plkst. 17.00 sekoja jauns krievu uzbrukums un Vanagi mainīja atkal īpašnieku. Plkst. 19.00 ltn. Biters tos asā prettriecienā izsita ārā.
           Pusdienas laikā krievi pārtrauca uzbrukumus pret Pumpuriem, bet tanī vietā uzbruka 1. pulka iecirknī pret Silgaiļiem. Krievi Silgaiļus ieņēma. Pēcpusdienā 1. pulka vienības, pabalstītas ar trieciena lielgabaliem, izdarīja pretuzbrukumu un Silgaiļus atguva.
           Visā 6. pulka frontē tika saņemti gūstekņi. Tie bija no dažādām divīzijām. Pret 6. pulku kaujā bija sviestas krievu 21. gvardijas divīzijas, 28. un 37. strēlnieku divīzijas daļas: pavisam 6 kājnieku pulki. Vakarā starp saņemtiem gūstekņiem bija kāds krievu virsleitnants, kas liecināja, ka visas šīs divīzijas ietilpstot 100. korpusā ar korpusa komandieri ģen. maj. Dmitrovu, kura komandpunkts Zvejnieku augstumā, tātad pievilkts ārkārtīgi tuvu: tikai pāris km no mūsu GKL. Šis 100. korpuss saņēmis no 2. Baltijas frontes komandiera ģen. plkv. Jeremenko kategorisku pavēli pārraut vācu fronti Jāņukroga šaurumā. Gūsteknis tālāk liecināja, ka zaudējumi esot ārkārtīgi krievu pusē, sevišķi no mūsu artilērijas uguns. Vaicāts, kā viņš vērtē krievu kājniekus, salīdzinot ar mūsējiem, gūsteknis atbildēja 3 :1 par labu latviešiem. Kauja pierādīja, ka praktiski šī attiecība ir 1 latviešu pulks pret 6 krievu pulkiem.

31. DECEMBRIS

           Plkst. 09.30 sākās krievu artilēristā sagatavošana, kam cieši uz pēdām sekoja uzbrukums pret Vanagiem. Tos krievi atkal ieņēma. Plkst. 11.00 ltn, Biters tos izsita ārā. Šinī pat laikā, nākot no purva, krievi triecās pret Kps., bet ltn. Vanaga 3. rota uzbrukumu atsita.
           Pēcpusdienā gar ceļu Zvejnieki—Vanagi krievi no jauna uzbruka apmēram pulka stiprumā. Pārsteidzošais bija tas, ka šoreiz bez artilērijas un tanku atbalsta, vienīgi ar kājniekiem. Krievu kājnieku viļņus mūsu artilērijas un kājnieku automātisko ieroču uguns piespieda apm. 400 m mūsu GKL priekšā pie zemes un tad ar koncentrētiem brāzieniem kapāja apstādinātos uzbrucējus. Krievu iekārta pajuka un mūsu spēcīgā ugunī viņu kājnieki ar pārskrējieniem centās sasniegt ziemeļu pusē esošo purvu. Pievakarē mūsu izlūku patruļas saņēma gūstekņus, kas apliecināja, ka te gājis bojā 37. strēlnieku divīzijas 91. pulks.
           Ar šo Ziemassvētku kaujas noslēdzās. Jaungada rītā saņemtie gūstekņi apliecināja, ka visas krievu sakautās formācijas atvilktas atpakaļ un ka pavēlēt pāriet uz aizstāvēšanos.
           Trešā Kurzemes lielkauja bija beigusies, kurā krievi uzbruka ar smagumpunktu gan Saldus, gan Vaiņodes, gan Dobeles telpā. Lai iegūtu nedaudzus kvadrātkilometrus apvidu, krievi šeit no jauna ziedoja 46 kājnieku un 22 tanku divīziju kauju sastāvu. Šie skaitļi uzrādīti Vācu Bruņoto Spēku Virspavēlniecības 1945. gada 1. janvāra ziņojumā.
           Latviešu 2. divīzija (deviņpadsmitā) šinī laikā cīnījās ar desmit krievu kājnieku divīzijām un daudzām tanku formācijām: 14 dienu laikā krievu desmitkārtīgais pārspēks bija pārvērties asiņainā neveiksmē. Bet Kurzemes cietoksnis palika nesagrauts.
           Palēninot Ziemassvētku kauju filmu, paskatīsimies tuvāk dažās raksturīgās epizodēs:
           23. decembrī ap pusdienas laiku vācu 21. LF divīzijas fronte vairs neeksistē, tā ir saārdīta. Visā kājnieku aizstāvēšanās pozīcijā  atrodas ienaidnieks. Vesels tanku korpuss, grupēts dziļumā, pa 21. divīzijas atvērtām slūžām gāžas pozīcijas dziļumā. Tanku smailes jau pieci kilometri dziļumā, kur pārvārāmas vēl dažas aizstāvju baterijas un prettanku grāvis, un tad ceļš uz Ventspili ir brīvs. Ziemassvētku priekšvakarā sarkanie tanki būs Baltijas jūras krastā pie Ventspils, Pāvilostas un Liepājas. Tā domā ģen. Jeremenko un sarkano tanku komandieri. To saprot arī latviešu artilērijas divizionu komandieri majori Jānis Ozols un Kristaps Insbergs. Lai nokļūtu Ventspilī, tad jātiek šim pēdējam barjerām pāri. Tanku ķīļu galotnes uzsāk kauju ar labi maskētām latviešu baterijām; no dziļuma piebrauc arvienu jauni tanki, izvēršas un šauj. Viņiem pilnā sparā atbild divu latviešu vieglo divizionu 24 stobri. Kanonāde ir apdullinoša. Trāpīti deg pirmie tanki, tad nākošie un atkal nākošie . 8. baterija dara darbu kā reglamentā noteikts: tēmē, šauj, pienes munīciju. Un pēc katra trāpīta krievu tanka munīcijas pienesēji laiž vaļā kaislīgus kaujas saucienus. Tas nekas, ja viens pašu lielgabals iznīcināts ar visu apkalpi, tas nekas, ja pēc brīža iznīcināts otrs. Tas nekas, pa 70 metru attālumā pie prettanku grāvja pievirzījušies krievu kājnieki, kas milzīgajā artilērijas un tanku divkaujas troksnī apstulbuši un nespēj pāriet triecienā pret mūsu baterijām. 8. baterijas komandieris pieteic zaudējumus diviziona komandierim majoram Ozolam. Baterijas komandierim liekas, ka ir īstais laiks atrauties, lai kauju turpinātu no dziļuma, kā tas artilērijai paredzēts. Viņš saņem telefonā majora Ozola atbildi: "Jums šauj vēl divi lielgabali? Kāda laime, kapteini! Devītam strādā vairs tikai viens. Šaujat ! Tanī dienā sarkanie tanki netika pāri diviem latviešu artilērijas divizioniem. Majoram Ozolam trijās baterijās palika pāri 5 kaujas spējīgi lielgabali.
           Jānis Vigals ASV ir nodevis DV arhīvā kāda 2. artilērijas pulka kanoniera vēl kara laikā rakstītu savu piedzīvojumu aprakstu Ziemassvētku kauju laikā. Raksta autors ir nokļuvis krievu gūstā un notiesāts uz 10 gadiem par to, ka šāvis uz sarkano armiju. Autora vārds redakcijai nav zināms.

2. LATVIEŠU ARTILĒRIJAS PULKA 8. BATERIJAS (FP Nr. 11861 C)

ZIEMASSVĒTKU KAUJU APRAKSTS

           Krievu uzbrukums Ziemassvētkos bija kaut kas nebijis. Sākās jau 23. dec. no rīta ar nepārtrauktu artilērijas uguni. Vienkārši gribēja mūs noslaucīt no zemes, ar visāda kalibra bumbām. Rezultātā tikai trīs ievainoti, bet priekšā nav vairs kājnieku. Apmēram 600 metros vakara tumsā ir jau krievu kājnieki un ap 20 tanki. Tie novietojās kādās mājās mums priekšā un gaida rīta gaismu, lai sāktu kustēties atkal uz priekšu. Ko darīt? čupā mēs esam ar visiem lielgabaliem. Puikas gan lien uz priekšu un divus tankus iznīcina, bet paliek pārējie. Tiek nolemts atvilkt bateriju apm. 1 km atpakaļ. To pa tumsu, un ievērojot vislielāko klusumu, arī izdara. Novietojamies aiz tanku grāvja mežiņā.
           24. decembrī līdz ar gaismu sākās. Krievi sāka nākt virsū kā melna nakts. Pirmās rindas noslaukām viegli. Mūsu kājnieki iziet uz priekšu, pāri tanku grāvim, ap 300 m mums priekšā. Krievi vēl mēģina uzbrukt, bet tiek piespiesti pie zemes. Tanki nerādās, aviācija arī nē, jo ir mākoņains. Ziemassvētku vakars! Gandrīz uz klaja lauka. Mūsu bunkuri palika krieviem. Te steigā, dažās stundās, uzcelti citi, tikai ar vienu koku kārtu un drusku dubļiem virsū. Nakts paiet mierīgi. Mūsu trosi, tas ir vezumi, aizlaidušies un nav pat ko ēst.
           25. decembrī no rīta ierodas jaunas vienības un ieņem mežmalā pozīcijas, pa kreisi un labi no lielgabaliem. Ar gaismu mēģina iet uzbrukumā, bet krievi nikni atsit. Pulksten 10.00 sākās Viesuļuguns pa mūsu mežu. Kājnieki arī atnākuši atpakaļ, pa kreisi un labi tie atgājuši, tarās tikai mūsu mežā. Mēs nevaram paņemt savus lielgabalus un atiet. Jā, plkst. 10.00 sākās viesuļuguns un kaut ko tādu netiku pat sapņi iedomājies. Līdz plkst. 13.00 mūsu mežā sprāgst nepārtraukti dažāda kalibra artilērijas Nav atsevišķu sprādzienu, bet drausmīga rūkoņa. Slēpjamies izkašātās bedrītēs. Visas granātas sprāgst kokos un zemi kapā šķembas. Kad mežā koku lielākā daļa nodragāta, tad granātas sāk krist arī zemē. Nolādēts, bunkurā līst nav vērts, tas pat šķembas laiž cauri. Tupu savā bedrē un gaidu laipnu granātu, kas aizraidīs mani pie tēviem. Pa muguru ķer šķēpele saplēš svārkus, truša ādas vesti, adīto, kreklu, bet pašu neievaino! Mana pistole! Arī tā dabū ar šķembu, un maz no viņas kas paliek pāri, saliekta, sajukusi. Trešā šķēpele iet no elkoņa uz delnu, uzšķēržot piedurkni, bet ādā tikai skramba. Kāds lādiņš apber mani ar smiltīm, galva vien ārā. Nu vismaz mani neķer šķēpeles. Plkst. 13.00, kad pār mums nospēlējušas arī Staļina ērģeles, uguns pārtrūkst un nāk virsū krievi, kuri paspējuši pielīst pavisam. tuvu klāt.
           Visi veselie skrien uz mežmalu un krievus gandrīz tuvcīņā atsit, strādā arī mūsu lielgabali, šaujot ar tiešu tēmēšanu krievu rindās. Tad ir brīdi miers, līdz skan kliedziens: "Tanki nāk !" Jā, priekšā, krūmos, kas sniedzas līdz pat mūsu mežam, kustās tanki. Puikas ar tanku dūrēm lien uz priekšu. Lielgabalus pielādē ar prettanku granātām, tās ir no tā paša materiāla kā tanku dūres. Tanki pienāk līdz pat tanku grāvim. Tad sāk degt divi reizē. Trešais griež stobru uz mūsu pusi. Tas ir pie paša grāvja. Urā! Arī tam trāpījums. Bet tas nedeg. Puikas sastājas apkārt, bet tanku apkalpe sāk mest rokas granātas pa visām lūkām. Vairākus ievaino. Tanks prasās vēl pēc dūres un to arī dabū. No krūmiem lien vēl citi tanki. Nu ir darbs arī lielgabaliem. Urā! Deg īsts milzis KW 85, jeb Josif Stalin, kā viņu sauc. Tad vēl viens un vēl. Mēs sašaujam 3 tankus, vienu tikai 20 metru attālumā no lielgabala. Mūsu pirmās lielgabalam tanka granāta norauj riteni, krīt divi vīri. Tanku uzbrukumu atsit. Sašauti. un deg 9 tanki. Saņemti daudzi gūstekņi. Arī latvieši — daži "neatvietojamie" no Rīgas un Latgales. Ir arī krievi.
           Tad rīkojums artilērijai, atiet 2 km, te atstājot kājniekus. To izdarām, bet izrādās, ka pa labi un kreisi krievi aizgājuši mums garām un tagad grib mūs galīgi ielenkt. Vienīgi tumsas aizsegā izdodas atiet, velkot lielgabalus rokām, un kaujoties ar atsevišķām krievu grupiņām. Izvelkam arī mūsu sašauto lielgabalu un aizvelkam uz aizmuguri. Paši līdz ar gaismu ieņemam pozīciju norādītā vietā.
           26. decembra rītā neesam to paspējuši izdarīt, kad no meža lien ārā krievi. Galīgi mums aiz muguras! Mēģinām gan kaut kā vēl pretoties, bet tie dod mums tādu uguni virsū, ka bailes. Lielgabaliem arī nav granātas pievestas. Rīkojums no augšas: uzspridzināt lielgabalus un atiet! Kur nu uzspridzināsi, kad pie lielgabaliem jau krievi! Tomēr tiekam vēl klāt pie lielgabaliem un divus uzspridzinām. Trešam neiet lādiņš vaļā. Tad mūkam mežā un ejam uz aizmuguri. Visas mūsu mantiņas, kā veļa un viss cits palika pie lielgabaliem. Aiz meža kalnā ierakumi, ieņemam pozīcijas tur. Ar pāris puišiem dodos atpakaļ uzņemt saskari ar krieviem. Vairākas pamestas mājas, bijuši laikam kaut kad trosi un, kaujai sākoties, aizmukuši pa galvu pa kaklu. Pa mežu ejot, aizejam līdz lielgabaliem. Tie mūsu pusē, jo bijis triecienlielgabalu atbalstīts mūsu prettrieciens un baterijas pozīcija atgūta. Krievi mūsu mantas pamatīgi izrevidējuši — attaisīta un pārskatīta niecīgākā kārbiņa. Meklētas ēdam lietas, kuras tad arī turpat patērētas. Brīnums — vienā zilā krūzē palicis medus neizēsts — domājuši laikam, ka tavots. Tūlīt sameklēju puikas un izvelkam savu veselo lielgabalu uz aizmuguri. Izvelkam arī saspridzinātos. Varbūt varēs ko labot.
           27. un 28. decembrī atpūtāmies kādā mežā. Saņēmām svētku paciņas un daudz dzeramā. Ieradās "lieli kungi" un izteica pateicību un uzslavu par lielajām cīņām.
          29. decembrī jau esam atkal ierindā ar diviem lielgabaliem, bet pēc pāris dienām dabūjam klāt divus jaunus, tā kā esam. atkal kārtībā. Krituši mums četri. Ievainoti puse. Krievs ielīdis purvā, paejot uz priekšu no savas izejas pozīcijas par apmēram 8 km.
           Par šīm kaujām baterijai piešķirti 3 pirmās un 14 otrās pakāpes (šķiras) dzelzs krusti.
           23. decembra vakarā, krēslai iestājoties, abus tuvu kaujā iesaistītos divizionus pakāpeniski izvelk no tiešas saskares ar ienaidnieku. Artilēristu vietā nostājas no jauna sapulcinātas vācu 21. divīzijas atliekas. Artilērija tiek novietota atkal dziļumā. Kā pēdējie aiz savas baterijas soļo pa guļkoku ceļu pāri Dirbu čikstei 8. baterijas sakarnieki, kas uzritinājuši telefona vadus un tā palikuši lielu gabalu atpakaļ. Ir jau dziļa krēsla. Sakarnieki dažus metrus priekšā redz vairākus siluetus, kas virzās pavisam lēni. Pienākot tiešā tuvumā, tie izrādās bruņoti sarkanarmieši. Sakarnieki bez lielām pūlēm viņus sagūsta. Uz saucienu "ruki verch !" kāds vēsi atbild vislabākā limbažnieku izloksnē: "Iekš vien mier, vecīš! Mēs netik šāvuš jūs, nešau jūs mūs !" Tie izrādās latvieši, kas iedalīti pēc iesaukšanas 43. divīzijā. Noskaidrojas, ka krievu pusē uzbrukumā ņem dalību 43. un 216. divīzijas, kas uzpildītas ar iesauktiem latviešiem un kurās visi virsnieki krievu tautības. Abas divīzijas ietilpst kādā korpusā, ko komandē ģen. Brantskalns. Šīs dienas tanku un artilērijas kaujas laikā viņu rota aizslīdējusi mūsu baterijām garām un līdz vakara krēslai sabijusi krūmos pie Dirbu čikstes. Kopš laba laika vērojuši no krūmiem, ka dažus metrus gar degungalu garām aizbrauc lielgabali un munīcijas rati. Sākumā jau bijuši gatavi šaut, bet tad izdzirdoši braucējus runājam latviski. Nosprieduši — "nešaus viss, tur brauc latviešu puikas !" 43. un 216. latviskās divīzijas jau trešā uzbrukuma dienā krievi izvilka no 19. divīzijas frontes un pārsvieda uz Saldus iecirkni pret vācu vienībām. Šo sarkanarmijas karotāju sirdis bija kopā ar kurzemniekiem.
           Veselu nakti Staros un Audžos turas ielenkti 1. grenadieru pulka vīri ltn. Gaigala vadībā. Vltn. Videnieks vada prettriecienu, atbrīvo ielenktos, lai pievienotos atkal savam pulkam un turpinātu kauju.
           Krievu iebrukuma telpas pašā galotnē cīnās pie Rumbām kpt. Krasts ar savu steigā sastādīto bataljonu, pie Dirbām vltn. Ancāns ar divīzijas kaujas skolu. Fronte starp šiem atbalsta punktiem nav viengabala. Pa atstarpēm garām sūcas krievu kājnieki. 19. divīzijas cīnītāji saprot, ka šinīs vietās tur ceļus rokās. Bez tiem uzbrucēji var . gan slīdēt garām, bet nevar dabūt līdzi munīciju un pārtiku, bez kā viņu uzbrukuma spars drīzi izsīkst. To zinot, vīri cīnās zobus sakoduši. Zaudējumi ir smagi, bet uzdevums ir izpildīts: vadība ir ieguvusi laiku, lai pārkārtotu aizstāvēšanos. Atvelkot divīzijas labo spārnu atpakaļ, radītas no jauna rezerves: uzbrukuma telpas galotni tagad pārņem plkv. Osis ar savu 2. grenadieru pulku un Laumaņa fizilieriem. Vltn. Ancāns kopā ar 2. art. p. 7. baterijas komandieri vltn. Eglāju ielenkti divas diennaktis atvaira visus uzbrukumus. Sašauti 16 krievu tanki ar 7. baterijas vienīgo lielgabalu un prettanku tuvcīņas ieročiem. Ar triecienlielgabalu palīdzību izdodas pārsist ielenkuma žņaugu. Triecienlielgabali izved ievainotos. Vltn. Eglājs izkļūst ar baterijas atlikumu, un no kaujas skolas 189 vīriem veseli iznāk 35. Pārējie visi ievainoti. Daudz kritušo. Pie Rumbām smagi ievainots divīzijas mācītājs ltn. Voitkus.
           26. decembra vakarā 6. pulka 3. rotas pašos kreisos sānos vada komandieris virsnieka vietnieks Ansons jūt. ka "kaut kas nav labi. Kā tad —pazudis kaimiņš pa kreisi, kas aizstāvēja Tempju augstieni. Tagad tur dzird krieviski lādamies. Aizelsies piesteidzas 3. rotas komandieris ltn. Fricis Vanags un atdod pavēli: "Anson, ar vadu izlūkošanā! Noskaidrot, vai augstumā 73,0 ir krievi un vai no aizmugures nepienāk jauni krievu spēki! Atgriezties pēc ziņu ievākšanas. Informācijai: ienaidnieks pārsteidzoši iebrucis visa 2. pulka I bataljona iecirknī un sasniedzis jau Spigu purvu apmēram 1 km pa kreisi un aizmugurē mums. Pretuzbrukums tiek organizēts. Ansons ar 2 pat šautenēm nodrošina savas rotas kreisos sānus un tad ar vadu dodas virzienā uz austrumiem. Viņš grib redzēt, vai nenāk kas ārā no Laķkalējiem., jo tikai no tā virziena var pienākt jauni spēki. "Bet kas ir augšā tanī pumpā ?", viņš vēro 73,0 pāri plecam, kas tumsā projektējas pret debesīm. Soļojis vēl gabaliņu austrumu virzienā, V.V. Ansons aptur savu vadu. Viņam iešāvusies prātā jauna ideja: vads atrodas krietni austrumos no 73,0; līdz Laķkalējiem vēl labs gabals ko stampāties . Kā būtu, ja uzprasītu krieviem pašiem, vai jauni spēki pienāk vai ne? Viņš īsi apspriežas ar pāris kaprāļiem, un tad paziņo lēmumu vadam: mēs esam krievu palīgspēki un dodamies uz 73,0, kas tagad atrodas rietumos no mums. 73,0 mēs viegli ieņemsim no aizmugures cerībā, ka vaņkas mūs noturēs par savējiem. Pēc tam viņi paši pateiks, vai bez mums vēl citi papildspēki gaidāmi. Šis plāns vada vīros atrod visdzīvāko piekrišanu un atsaucību. Ansons rīko vadu strēlnieku barā un ved tagad uz rietumiem. Tuvojoties 73,0 skaustam, no kalna kaut ko krievu valodā sauc, ko grūti saprast. Atskan mašīnpistoļu uguns. Ansons dod pavēli triecienam — skriešus pret kalna skaustu, ko īsā laikā ieņem. Krievi pajūk tumsā uz visām pusēm. 4 saņemti gūstā. Par jaunu spēku pienākšanu tie tomēr nekā nespēj pateikt. Kopā ar ziņojumu gūstekņus nosūta uz pulka komandpunktu. Sācies ir mūsu pretuzbrukums. Augstuma 73,0 ieņemšanai ir ļoti svarīga nozīme: iebrukušie krievi, jūtot savu aizmuguri apdraudētu, steigā atstāj 2. pulka iecirkni. To no jauna ieņem šī pulka I bataljons, un Ansons atgriežas pie savas rotas. Pēc nedēļas viņš kļuva Bruņinieku Krusta Kavalieris kā pirmais latviešu instruktors.
           Rumbu atbalsta punktu jau trešo dienu aizstāv majora Laumaņa fizilieri; tas iet no rokas rokā, bet fizilieri arvienu paliek pēdējie īpašnieki.
           27. decembra priekšpusdienā 6. pulka komandierim no vācu 270. pulka pārsienamā punkta piezvana vltn. Ernests Sūna, pulka 1. rotas komandieris un ziņo par stāvokli pulka labā spārnā, kur rota uzņēmusies tuvcīņu ar apmēram 2 krievu bataljoniem. Ienaidnieka lielā pārspēka dēļ ciesti smagi zaudējumi un Bitšķēpu atbalsta punkts kritis. "Pulkvedi, mēs te esam vienpadsmit smagi ievainoti — es, leitnants Pētersons un vēl deviņi vīri. Tas ir viss, kas palicis no rotas. Mēs darījām visu, vairāk nevarējām, aizžņaugtu elpu nobeidz ziņojumu vltn. Sūna, kam cauršautas plaušas.
          
Ziemassvētku kauju epilogs Jāņukroga šaurumā, ko aizstāv 6. pulks. Pret to vēršas visa krievu 2. Baltijas frontes artilērija un 100. korpusa 3 strēlnieku divīzijas, kā arī kaujas aviācija. Visa šī uguns un uzbrucēju kājnieku slodze gulstas galvenā kārtā uz grenadieriem ierakumos. Vissmagākā kauja norit ap Vanagu māju drupām. Katru krievu iebrukumu likvidē ar prettriecieniem. Kurzemes cietokšņa virspavēlnieks katru rītu noprasa 19. divīzijas komandierim, vai krievi šodien būs Liepājā? Divīzijas komandieris to pašu jautā tālāk 6. pulka komandierim pltn. Kociņam, kas atbild: "Uzbrucēji jau grīļojas, mēs turam Jāņukroga pozīciju. Caur to ne Ventspilī, ne Liepājā nokļūt nevar !"

5.1.45. UZBRUKUMS JEB 4. KURZEMES LIELKAUJAS

PIRMAIS POSMS

VI korpusa vadība bija ieskatos, ka pēc smagajām Ziemassvētku kaujām ienaidnieks šī korpusa iecirknī ir ievērojami novājināts. Vēl 1 .1.45. 6. pulks ar izlūkošanas iebrukumu bija saņēmis gūstekņus, kas noteikti izteicās, ka krievi savus spēkus atvilkuši no Jāņukroga šauruma uz ziemeļiem un dienvidiem. Pamatojoties uz frontes citos sektoros ievāktām ziņām, jauni krievu uzbrukumi bija sagaidāmi Saldus telpā. VI korpuss bija nolēmis izdarīt lokālu uzbrukumu, pirmkārt, lai saistītu krievu spēkus pret sevi un otrkārt, lai uzlabotu pozīciju aizstāvēšanās nolūkam 19. divīzijas kreisā spārnā. Tur atradās meži priekšā, kas ienaidniekam deva iespēju netraucēti pulcēties uzbrukumam, jo meži apgrūtina mūsu novērošanu un atvieglo ienaidniekam viņa kustības.
           Mežu josla atradās 19. divīzijas priekšā no Vanagiem līdz Ērmēm. Nonākot šī meža austrumu malā, mežs kalpotu mums, sedzot mūsu kustības. Uzbrukumam nolēma izmantot 19. divīziju un divas tanku divīzijas. Frontes līnija 5.1.45. bija šāda: Pumpuri, Vanagi, Silgaiļi, 68,0, Ērmes A., Vamži, Atmatnieki, Galenieki. Ar uzbrukumu bija nodomāts atspiest atpakaļ krievus un jauno aizstāvēšanās pozīciju izveidot uz līnijas: Vanagi, Pūces, Kātiņi, Zikmaņi, Veccirpji.
           VI korpuss bija nodomājis izvest koncentrisku uzbrukumu. 19. latviešu divīzijai bija jāuzbrūk vispārējā virzienā Ormaņi—Kātiņi, bet 4. un 12. vācu tanku divīzijām virzienā Džūkste, Zikmaņi. Tādā kārtā cerēja ielenkt visus tos krievu spēkus, kas atradās uz A no Ormaņi,—Ērmes līnijas.
           Lai sapulcētu uzbrukumam nepieciešamos spēkus, tad divīzijai vajadzēja pievilkt klāt 6. pulku, kas atradās aizstāvēšanās pozīcijās Jāņukroga šaurumā. Šo pulku naktī no 2. uz 3. janvāri nomainīja un sapulcēja Lestenes muižā.
           4. janvārī divīzijas komandieris sapulcētiem pulku komandieriem atdeva uzbrukuma pavēli, ar kuru noteica šādu grupējumu: divīzijai jāuzbrūk ar visiem trim kājnieku pulkiem kaujas ešelonā, pie kam labā spārnā Mucenieki, Pūces jāuzbrūk 6. pulkam, centrā virzienā 68,0, Ģibeles 1. pulkam, kreisā spārnā virzienā Ērmes, 2. pulkam. Pa kreisi no 2. p. virzienā Vamži, Kraučas bija jāuzbrūk Holveina krievu bataljonam. Divīzijas rezervē palika Laumaņa fizilieru bataljons. Uzbrukuma sākums tika pavēlēts sekojoši: 6. pulkam 5.1.45. plkst. 11.00; pārējām dalām plkst. 11.20. Pavēlēdama uzbrukumu sākt ar labo spārnu ātrāk, divīzija bija domājusi ar šo vienību ietriekties krievu grupējumā un:
           a) nogriezt atkāpšanās ceļu tām krievu vienībām, kas bija mežā Z no 68,0,
           b) norobežot iebrukuma vietu no D,
           c) dažādos laikos uzbrūkot, rast iespēju ērtāk vadīt artilērijas uguni.
           Kā pirmais uzbrukuma mērķis bija Pūces; otrais — ceļš Dirbas, Augst kalni, Ģibelas, Paugibelas; trešais — divīzijas dienas mērķis. Artilēriju divīzija paturēja centralizētu savās rokās. Katra pirmā ešelona bataljona priekšējām vienībām bija jānorīko līdzi artilērijas novērotāji ar radio ierīcēm. Pēc otra mērķa sasniegšanas artilēriju bija paredzēts decentralizēt, dodot katram kājnieku pulkam tiešam pabalstam 1 vgl. divizionu. Triecienlielgabalu pabalsts atkrita, jo bija jāuzbrūk mežā.
           Uzbrukumu sagatavojot, divīzijas rīcībā nebija pietiekami skaidru ziņu par ienaidnieka spēku sastāvu un grupējumu. Divīzijas vadība bija pieņēmusi, ka mūsu frontes priekšā gar purvmalu un mežmalu A no līnijas Vanagi—Silgaiļi—68,0—Ērmes ir tikai vājas kaujas priekš grupas. Pamatojoties uz šādu nepārbaudītu pieņēmumu un nezinot ienaidnieka grupējumu dziļumā kaut aptuveni, radās šis aplamais artilērijas sadalījums. Uzbrūkot mežā līdz ar uzbrukuma sākumu katram kājnieku pulkam bija jādod tiešam pabalstam artilērijas divizions. Divīzija nevarēja nodrošināt artilērijas pabalstu tad, ja šis pabalsts izrādītos pēkšņi nepieciešams uzbrūkošām vienībām.
           Uzbrukuma gaitā pierādījās, ka saskaros ar mūsu GKL atrodas ienaidnieka apsardzības vienības, bet apm. 1 km aiz tām noorganizēta un pa daļai izbūvēta aizstāvēšanās pozīcija. Tanī brīdī, kad 6. pulka vienības uzdūrās šai aizstāvēšanās pozīcijai, artilērijas trūka, jo tā bija aizņemta citā vietā. Kājnieku pulku komandieri sīvi karoja ar artilērijas vadību dēļ uguns pabalsta. Bez atbalsta palikušās vienības cieta sāpīgus zaudējumus.
           5.1.45. precīzi plkst. 11.00 6. pulks pēc īsas artilēriskas sagatavošanas sāka uzbrukumu. Īsā laikā tika sasniegta mežmala R no Pūces kalna, te uzduroties uz krievu galveno aizstāvēšanās pozīciju. I btl. uzdūrās šai pozīcijai frontāli. Tagad krievu pozīciju vajadzēja noklāt ar pamatīgu artilērijas uguni, bet to nevarēja dabūt, jo bija aizņemta kaut kur citur. Krievi apjēguši un saskatījuši 6. pulka uzbrūkošās vienības, atklāja pa tām spēcīgu artilērijas uguni. I btl. rotas izmantoja koku aizsegu, pārgāja triecienā un ielauzās krievu bunkuru līnijā, izcīnot nežēlīgu tuvcīņu. Tuvcīņā I btl. rotas krievu pretestību salauza un izvirzījās Pūces kalna R nogāzē. II btl. bija laimīgāks: tam izdevās savā uzbrukuma virzienā uzdurties uz kādu vājāku vietu un tad ar strauju triecienu izlauzties krievu bunkuru līnijai cauri. Arī šis bataljons sasniedza Pūces kalna R nogāzi. 6. pulka komandieris abus bataljonus uz šīs līnijas apturēja, lai tur sakārtotos un noorganizētu artilērijas uguni pār Pūces kalna skaustu. Plkst. 13.50 Pūces tapa noklātas ar varenu uguni, pēc kam II btl. pārgāja triecienā un Pūces ieņēma.
           1. pulkam bija jāuzbrūk pa kreisi no 6. pulka. 1. p. II bataljons nesaprotamā kārtā visu dienu nomīdījās 6. pulka aizmugurē, tikai pievakarē jau bez kaujas izvirzoties uz pavēlēto mērķi. 1. pulka I btl. uzbruka pavēlētā virzienā un līdz vakaram ieņēma mežmalu R no Vidiņiem.
           2. pulks pēc artilēriskas sagatavošanas vispirms ieņēma Ērmes māju A viensētu, kur mūra ēkās krievi sīksti pretojās, tad pakāpeniski lauzās no stigas uz stigu un līdz plkst. 16.00 sasniedza uzkalnus pie Paugibelas, pie kam līdz tumsai arī ieņēma šīs mājas.
           Vācu tanku vienības nebija tikušas tālāk par Dūķiem un Atmatniekiem.
          
Ap plkst. 13.30 divīzija pavēlēja 6. pulkam izvirzīties līdz ceļam Dirbas —Augstkalni (500 m A no Pūcēm). Tā kā abi 6 .p. bataljoni bija cietuši jūtamus zaudējumus, tad uzbrukuma turpināšanai divīzija palīgā deva fizilieru bataljonu. Uzbrukuma turpināšanai 6. p. II bataljons deva divas un fizilieru bataljons divas rotas, majora Zālīša vadībā. Tumsai iestājoties šis grupējums sasniedza ceļu un padzina krievus no ceļa grāvja, kurā tie aizstāvējās. Tad notika kāds starpgadījums: pa kreisi beidzot mežmalā izvirzījās 1. p. II bataljons. Krievi, saskatījuši te kustību, atklāja artilērijas un mīnmetēju uguni. Šeibeļa bataljons šo uguni neizturēja un atplūda mežā. Sakarā ar tumsu, nevarēja zināt, vai krievu kājnieki ir devušies uz priekšu vai nē. Lai to noskaidrotu, tad 2. un 6. p. komandieri vienojās izsūtīt gar mežmalu kaujas patruļas. Izsūtītās patruļas satikās un noskaidroja, ka krievi nav nākuši mežā. Ap plkst. 22.00 1. pulkam izdevās savas vienības sakārtot un novest atpakaļ savā iecirknī. Pirmā uzbrukuma diena bija galā, bet korpusa spraustais mērķis nebija sasniegts.
           6. janvārī uzbrukums tika turpināts. Vissmagākās cīņas notika ap Vidiņiem un Ģibelām., pret kurām uzbruka kādas vācu tanku divīzijas atliekas un 1. pulka I btl. Vidiņus beidzot pievakarē ieņēma. Katru nakti uz šiem punktiem krievi pievilka jaunus spēkus. Trīs dienas no vietas Ģibelas gāja no rokas rokā, līdz 9. janvārī vācu tanku strēlnieki tās ieņēma un noturēja. Līdz ar to beidzās arī šī kauja, kas izraisījās ar 5. janvārī sākto uzbrukumu.

Majors Stīpnieks ziņo:

          
1944. gadā, pēc Vidzemes atstāšanas, 2. Robežapsardzības pulks pltn. Jansona vadībā tiek pārvietots uz Džūkstes rajonu, kur tas ieņem aizstāvēšanās pozīcijas un sekmīgi atvaira ienaidnieka vietējos triecienus un paši izved sekmīgus prettriecienus. Par sekmīgām kaujām pie Iecavas un atvairīšanas cīņām pie Džūkstes, 2. Robežapsardzības pulku pārdēvē par 106. (latviešu 7.) grenadieru pulku. Šinī laikā pulks ir padots 2. (Luftwaffe) aviācijas divīzijai.
           4. novembrī pulks ieņem aizstāvēšanās pozīcijas uz līnijas: gar ceļu Durbji, Krieviņi, Pēteri, Priednolas, Bolti.
          
Robežas: labā — Pienava, ieskaitot, Rožkalni, izslēdzot, Priednieki, ieskaitot, Spuguļi, Ruskas, ieskaitot; kreisā: Smiltnieki, ieskaitot, Ķīši izskaitot, W.w. Schule izslēdzot.
           4. novembrī pltn. Jansons personīgi ar četru vīru izlūku grupu ,iziet izlūkot, lai konstatētu, vai W.w ir ienaidnieka ieņemta vai nē. Kad izlūku patruļa izgāja no mežziņa, kas atrodas 0,5 km Z no Kalniņiem, patruļa iekļuva ienaidnieka mīnmetēju sprostugunī. Pltn. Jansonu smagi ievainoja. Ievainoto pulkvedi nogādāja Talsu slimnīcā, kur arī varonīgais cīnītājs no ievaino juma slēdza savas acis uz mūžību.
           4. novembrī pienāca pavēle man pārņemt pulku. Tanī pat dienā pārņēmu pulka komandēšanu. Pulks sastāvēja no 2 bataljoniem, katrā pa trim rotām, bez smagajiem ieročiem. Sākās drudžains darbs pie pozīciju izbūves, pulka papildināšanas, apmācības un smago ieroču vienību organizēšanas.
           I bataljonu komandēja kpt. Salmiņš, kura komandpunkts atradās atsevišķā mājā 1 km DA no Irbēm. II bataljonu komandēja maj. Ozols. Viņa komandpunkts atradās mājā bez nosaukuma, 2 km DA no Pienavas. Pulka komandpunkts atradās 7 km DA no Džūkstes, Zemgaļu mājās. Robežas starp bataljoniem: Zemgaļi, Pēteri, Branči, visi pulka I btl. ieskaitot. Otro līniju izbūvēja: Ķīši, Irbes, Remeši, Putniņi, Priednieki. Apmēram uz tās līnijas bija izrakts arī tanku grāvis.
           Priekš grupu līnija: mežiņš 1 km R no Meža muižas, Kalniņi, Priedes, Sprigauli. Tāds bija mūsu vienību taktiskais novietojums.
           Ap novembra vidu pulkam pienāca papildinājums: atliekas no Ivanova bataljona un 5. Robežapsardzības pulka (izlasīti apm. 300 vīru). Šīs vienības pienāca ar visiem smagiem ieročiem. No pienākušajiem smagajiem ieročiem pulks noorganizēja smago ieroču bataljonu, kura komandēšanu uzdeva kpt. Ķīsim ar komandpunktu Remešos. Ap šo laiku katru nedēļu pulka iecirknī bija jāizved viens trieciengrupas pasākums un katru nakti jāizved izlūkošana katras rotas iecirknī. Tāpat bija vēl jāapmāca vēl neapmācītie karavīri, kā arī jāizbūvē pozīcijas pirmā un otrā līnijā. Bija nojaušama ienaidnieka gatavošanās uzbrukumam. No saņemtiem gūstekņiem dabūjām zināt, ka pulka rajonā ieradies ienaidnieka artilērijas izlūkošanas divizions. Tas norādīja, ka ienaidnieks gatavo uzbrukumu tieši pulka rajonā. Tās ziņas bija drošas, jo gūstā saņēma artilērijas izlūkošanas diviziona virsseržantu. Triecienu pasākumos daudzi tika ievainoti, tāpat bija arī kritušie. Ap 15. decembri vienā no šādiem pasākumiem krita varonīgais 1. rotas komandieris ltn. Salna. Tā pagāja laiks intensīvā darbā līdz 23. decembrim. Tuvojoties Ziemassvētkiem, gatavojāmies arī viņu cienīgai sagaidīšanai un svinēšanai. Rotas gatavoja alu, cepa pīrāgus u.t.t. Tanī pat laikā pienāca arī ziņas par ienaidnieka gatavošanos uzbrukumam. Dzīvojām nojautā par lielkaujas tuvošanos. Krievi ierakās un būvēja smago ieroču pozīcijas. Tas norādīja uz drīzu uzbrukumu. Bet mums bija pavēle, ka artilērijas uguni varam atklāt tikai uz ne mazāk kā 150 uzbrūkošiem krieviem. Tā ienaidnieks mierīgi gatavojās uzbrukumam, mēs viņu traucēt nevarējām, lai gan bieži bija ļoti pateicīgi mērķi. Bet artilērijas uguns atklāšanai bija vajadzīga divīzijas komandiera atļauja. Kamēr atļauju saņēma, tikmēr jau mērķi arvien bija nozuduši.
           23. decembrī pulka stiprums bija ap 1000 vīru un novietojums augstāk minētais. 23. decembrī jau no rīta ziņoja par aizdomīgām kustībām ienaidnieka pusē. Ap plkst. deviņiem sākās ienaidnieka artilērijas uguns, kura pakāpeniski pieņēmās un ap plkst. 11.00 sasniedza savu augstāko pakāpi, un tā turpinājās līdz plkst. 13.00. Visa pulka frontes platumā un 3 km dziļumā nebija neviena kvadrātmetra, kur nebūtu kritusi ienaidnieka kaut kāda kalibra granāta. Gaisā nepārtraukti atradās ap 500 ienaidnieka lidmašīnu, kuras bombardēja aizmugures mērķus un ceļus, kā arī piķēja uz katru atsevišķu ziņnesi. Artilērijas sagatavošanas uguns iznīcināja visas priekšējo artilērijas novērotāju radiostacijas ar visām apkalpēm. Tāpat ar kājnieku smago ieročus ap 85%.
           Plkst. 13.00 sākās ienaidnieka kājnieku uzbrukums. Ienaidnieks ielauzās visā pulka iecirknī. I btl. ienaidnieka uzbrukumu uztvēra uz otrās līnijas un apturēja. II btl. uztvēra ienaidnieka uzbrukumu uz III līnijas. II bataljona rajonā ienaidnieks bija izveidojis artilērijas ugunī ejas, pa kurām artilērijas uguns sagatavošanas laikā bija nonācis līdz bataljona komandpunktam un līdz ar to arī otras līnijas aizmugurē, caur ko sagrāva arī otras līnijas aizstāvēšanu. I btl. komandieri un 5. rotas komandieri ievainoja. No vadu komandieriem rets kāds palika neievainots. Tā kareivji, palikuši bez vadības, sāka plūst atpakaļ, kamēr tika uztverti uz otrās līnijas. Par artilērijas uguns sagatavošanas laiku vien pulks zaudēja ap 60% ievainoto un kritušo, kā arī gandrīz visus smagos kājnieku ieročus. Pēcpusdienā izbīdīja jaunus artilērijas priekšējos novērotājus. Ar to stāvoklis uzlabojās, jo mūsu artilērija sāka apkarot ienaidnieka kājniekus un kājnieku smagos ieročus, ko krievi parasti mēdza pievilkt ļoti tuvu izej stāvoklim, it īpaši prettanku lielgabalus. Pēc tam ienaidnieka kājnieki ievēlās mūsu grāvjos līdz ar savu mīnmetēju uguni. Vakarā ienaidnieku apturēja uz līnijas: mežiņš, kas atradās 1.5 km A no Irbēm., Irbes, Remeši, ceļa dakša ZA no Pienavas. Labā kaimiņa iecirknī ienaidnieks bija sasniedzis Krimūnas. Kreisajam kaimiņam ienaidnieks neuzbruka. Visu nakti tika vākti laukā ievainotie un nostiprinātas jaunās aizstāvēšanās pozīcijas. Vakarā ienaidnieks ielauzās arī Remešos, bet ar prettriecienu tos atguva. Prettriecienu drošsirdīgi vadīja kpt. Ķīsis, kuru trieciena laikā ievainoja abās kājās.
           24. decembrī ienaidnieks tanku atbalstā vairākas reizes uzbruka Irbēm un Remešiem, bet tika visur atvairīts. Labā kaimiņa iecirknī ienaidnieks sasniedza Pienavu un arī ceļu Pienava—Irbes. Pienavā atkal bija daudz ievainoto un kritušo.
           25. decembrī no rīta ienaidnieks ielauzās Irbēs, Remešos un Gailīšos. Ap pusdienas laiku kpt. Līduma vadībā ar prettriecienu atguva Irbes un pēcpusdienā ar maj. Ozola vadīto prettriecienu atguva Gailīšus. Ienaidnieku uz šīs līnijas arī galīgi apturēja. Ar vairākkārtējiem uzbrukumiem. ienaidniekam šinī rajonā neizdevās tikt tālāk uz priekšu un šīs pozīcijas mēs noturējām līdz 29. decembrim, kad pulku pārsvieda 19. divīzijas rīcībā un 29. decembra vakarā pulks ieņēma ar savām atliekām — 150 vīru kaujas stiprumu — aizstāvēšanās pozīcijas: Ermes ieslēdzot, augstiene, kas 1 km ZR no Pūcēm, Silgaiļi izslēdzot. Pulka atliekas sakopoja 2 kājnieku rotās kpt. Līduma vadībā. Pulks minētās pozīcijas ieņēma vakarā. Rītā atkal sākās ienaidnieka uzbrukums 2 pulku sastāvā. No sākuma ienaidniekam izdevās ielauzties mūsu pozīcijās, bet ar momentāniem prettriecieniem pozīcijas iztīrīja un noturēja, lai gan ienaidnieks stipras artilērijas un mīnmetēju uguns atbalstā vairākas reizes uzbrukumu atkārtoja. Ienaidniekam izdevās nostiprināties pakalnā, bet vakarā, pēc artilērijas sagatavošanas, kalnu atkal atguvām. Nākošās dienās frontē valdīja klusums.
           5. janvārī mūsu 1., 2. un 6. pulki pārgāja uzbrukumā un līdz vakaram sasniedza līniju Pūces—Vidiņi. 7. pulks palika savās iepriekšējās pozīcijās uzbrukuma nodrošināšanai.
           6. janvārī pulkam ar piedalīto korpusa trauksmes rotu vajadzēja ieņemt pozīcijas: Silgaiļi — kps. 1 km D no Silgaiļiem. Šīs pozīcijas pulks noturēja līdz 15. janvārim.
           15. janvārī saņēmu pavēli par pulka likvidēšanu. Pulks bija jālikvidē tādēļ, ka nebija papildinājumu, ieroču un sakaru līdzekļu. Tas pats bija arī pārējiem pulkiem. Tamdēļ kaujas daļas izdalīja citiem pulkiem, bet ar atlikušajiem kadriem vajadzēja dibināt rezerves pulku. Rezerves pulka ap mācības vietai vajadzēja atrasties Lužņas stacijas rajonā. Kareivjiem priekš rezerves pulka vajadzēja pienākt no Vācijas. Tie nepienāca un pulks netika nodibināts. 19. martā izbraucu no frontes uz Liepāju ģenerālinspektora rīcībā.
           Pēc ievāktām ziņām, Ziemassvētku kauju laikā ienaidnieks latviešu 7. grenadieru pulkam un vācu zemessargu pulka rajonā uzbrucis ar 6 kājnieku divīzijām, ar milzu artilērijas un aviācijas atbalstu. Ienaidniekam šinī rajonā bijuši 6 speciāli minumetēju pulki, nerēķinot nemaz vienību mīnmetējus. Ienaidnieks bija cerējis ar tik milzīgu uguns pārsvaru galīgi sadragāt mūsu pretestību un uzvelt mūsu fronti līdz jūrai. Otras dienas mērķis ienaidniekam jau bijis Tukums. Neskatoties uz milzīgajiem zaudējumiem kā dzīvā spēkā un kājnieku smagajos ieročos, ienaidniekam neizdevās savu nodomu realizēt. Pulka karavīru lielākai daļai arī vēl nebija lielkaujas rutīnas, bet neskatoties uz visu to, ienaidnieks ielauzās pulka iecirknī tikai 2 km dziļumā. Tā tad mūsu karavīru varonība uzvarēja ienaidnieka milzīgo pārsvaru. Pēc pavirša konstatējuma, ienaidnieka zaudējumi dzīvā spēka ziņā bijuši desmitkārt lielāki par mūsējiem. Pulks savu uzdevumu izpildīja spīdoši. Žēl, ka atlikušajiem karavīriem pēc milzīgajiem lielkaujas piedzīvojumiem bija jāizklīst un pulka kaujas gaitas ar to arī izbeidzās.

Pulkvedis Roberts Osis raksta:

           Pēc kaujām 1945. gada janvāra vidū (4. Kurzemes kaujas), 19. divīzijas frontē iestājās "bez pārmaiņu periods, kas ilga apm. mēnesi. Šajā laikā diezgan lielu aktivitāti sāka parādīt īpaši apmācītas, sagatavotas un speciāli apbruņotas krievu izlūkošanas vienības. Daudzi 19. div. veterāni bija krituši un ievainoti; maz to bija palicis vienībās, kālab vienu otru reizi krieviem veicās. Nebija vairs vīru, kas, piem., maisā pārnesa izlūku gājienā miegā pārsteigtu krievu rotas komandieri. Janvāra beigās Pūces purvā krievi iznīcināja mūsu 8 vīru kaujas patruļu.
           5. Kurzemes kaujas laikā (15. febr.) krieviem sākumā izdevās dziļāks pārrāvums vācu 12. Luftw. div. iecirknī ZA no Lestenes un arī ielauzties Lestenes muižā, tā apdraudot 19. div. kreiso spārnu. Krievu vienības jau bija pusceļā uz Irlavu, kad no Zebras ez. rajona pārsviestais 19. div. 2. pulks, izvēršoties no gājiena, izsita krievus no Lestenes muižas un piespieda tos atiet; ielenkums neizdevās vācu vienību nokavēšanās dēļ. Smagākas kaujas notika vēl Zariņu, Vamžu un Cīruļu apkārtnē, bet frontes stāvoklis palika bez pārmaiņām.
           Pēc 5. Kurzemes kaujas latviešu vienības atradās apm. 30 km garā frontē no Lestenes līdz Zebras ezeram, kad 22. martā sākās 6. Kurzemes kauja ar krievu uzbrukumu starp Zebras ez. un Cieceres ez. Vācu vienībām. neizdevās fronti noturēt un dziļāki krievu iebrukumi jau apdraudēja Remti un Saldu. Steigā uz šo rajonu pārsviestā 19. divīzija vairāku dienu kaujās, mežainā apvidū, atspieda krievu vienības atpakaļ gandrīz līdz to izejas pozīcijām. Līdz ar to lielāku kauju posms Kurzemes frontē izbeidzās.
           Kaujās mūsu zaudējumi bija diezgan prāvi. Tā Ziemassvētku kaujās divi dienās 2. pulks zaudēja kritušus un smagi ievainotus 12 rotu komandierus, bet visā Ziemassvētku kauju 1. periodā (līdz 31.12.) 73 kritušus un 341 ievainotu karavīru.
           Visās sešās lielajās kaujās krievi bija zaudējuši prāvus spēkus, pie kam kaujas iepriekš rūpīgi sagatavotas. īpaši jāatzīmē krievu gatavošanās Ziemassvētku kaujām ,kad tiešā frontes joslā 3 nedēļas notika kaujas mācības, kurās vienības tika apmācītas darbībā iespējami līdzīgā patiesiem kaujas apstākļiem, piem., ciešā sekošanā artilērijas brāzieniem, sadarbībā ar gaisa spēkiem, tankiem, pretdarbībā triecienlielgabaliem u.c. Reizēm apmācību laikā uz iedomāto ienaidnieku smago ieroču viesuļuguns ilga 6—8 stundas, un vairākas bumbvedēju eskadriļas nometa lielākas smago bumbu kravas, ko varēja arī novērot no mūsu ierakumiem.
           Lielākas tanku vienības ņēma dalību pirmajās trīs kaujās (piem. 1. kaujā I tanku korp.), bet pārējās stipri piesardzīgi, jo zaudējumi bija prāvi (1. kaujā 19. div. iecirknī 47 tanki). Tas pats sakāms par gaisa spēku darbību, lai gan lidmašīnu frontē bija prāvs skaits. 8. maija rītā krievi, lai aizkavētu izkļūšanu no Liepājas, bombardēja Kara ostu un piekrasti (bumbas krita arī pilsētā) ar apm. 270 lidmašīnām.
           Ļoti izšķērdīgi kauju laikā krievi rīkojās ar munīciju, sevišķi sm. ieroču šāviņiem, kurus viņi piegādāja frontē ar amerikāņu 8 t automobiļiem. Dažreiz, piem., Ziemassvētku kauju laikā, mūsu vienības atņēma tādus šāviņu daudzumus, ka varēja ar tiem iztikt ("melnie" šāviņi jo vācu vadība tos nezināja un viņas atļautais vairums kaujās ātri izsīka) ilgu laiku. Nekādu jaunu ieroču, izņemot "katjušas" krievi nepielietoja.
           Ziemassvētku kaujās un vēlāk, tika izmēģinātas no vācu puses 19. div. iecirknī 32 cm raķetes, pildītas ar V2 raķešu sprāgstvielām un ari šķidrumu, līdzīgu naftalīnam. Tās tika izšautas no zediņiem līdzīgiem statīviem. To iedarbība bija apmēram kā "miglas metējiem", tikai spēcīgāka.
           Dažu kauju laikā, sevišķi 4. Kurzemes kaujās 16. janvārī, lai "nogurdinātu ienaidnieku, krievi uzbruka ar t.s. soda rotām. Tās, tikpat kā neapbruņotas, cieta smagus zaudējumus. 19. div. iecirknī tādās soda rotās tikpat kā nebija latviešu, bet nomainīto vācu vienību priekš laukā (piem., pie Zebras ez., Smiltniekiem un Baložiem) mūsu izlūki atrada daudzus kritušus latviešus no krievu soda rotām. Atrastie dokumenti liecināja, ka, krieviem ieņemot Vidzemi, tie bija mobilizēti un iedalīti soda rotās, pie kam lielākā daļa bija dažādu slimību dēļ atbrīvoti no iesaukšanas leģionā.
           Tiešais kauju rajons tika stipri papostīts un mājas vai nu nojauktas, nodedzinātas jeb sagrautas. Vairākās vietās laukus izpostīja ierakumi un šķēršļi; jāatzīmē plašie mīnu lauki. Vācu SS karavīri ļoti necienīgi izturējās pret dievnamiem: Džūkstes baznīcā bija ierīkota garāža un iekšiene stipri izpostīta, bet Lestenes baznīcas kokgriezumi izvazāti pa apkārtējiem ierakumiem un zemnīcām. Altāra telpa bija piegānīta un baznīca tikko nenodega, kad daži vācu karavīri baznīcas tornī naktī uz 7. februāri bija sarīkojuši iedzeršanu. Baznīcu no nodegšanas paglāba tai naktī no Džūkstes uz Zebras ezera rajonu ejošais 19. div. pulks. Amatniekos bija izpostīts un izsvaidīts Lercha-Puškaiša arhīvs.
           Māju šķūņos atradās daudz labības un to mūsu karavīri ar īpašnieku atstātām kuļmašīnām izkūla, samala un tā papildināja devu. Tāpat labi noderēja plašie cukurbiešu lauki. Pavasarī šie krājumi izslīka un bija stipri izjūtams to trūkums. Frontē tika izdota arī zirgu gaļa.
           Kurzemē mūsu vienības tikpat kā bija atgrieztas no aizmugures. Atvaļinājumus piešķīra pavisam retos izņēmuma gadījumos. Trūka sakaru ar latviešu iestādēm un ģenerālinspektors tikai reizi — 29. decembrī — varēja apmeklēt mūsu vienības. Vairakkārt, kad radās iespējas, vācu augstākai vadībai tas tika atgādināts, un kā savu panākumu pretimnākšanā šai ziņā tās atzīmēja Nacionālās Padomes nodibināšanā Potsdamā.
           Mūsu karavīri ar lielu nepatiku vēroja vācu priekšniecības rīcību, izvirzot sev piemērotākos, kas mazāk pretotos diezgan atklāti paustam vācu viedoklim, ka cīņa jāved pašas cīņas dēļ un latviešiem nevar un nedrīkst būt savu mērķu. Daži karavīri jau agrāk bija sakaros ar mūsu bij. politiķiem (Sēju, Einbergu, Tepferu, Cielēnu u.c.), bet tas stāvokli daudz negrozīja. Iespējams, ka dažu 19. div. vecāko virsnieku asa protesta dēļ nenotika plašākas izrēķināšanās ar arestētiem kureliešiem.
           Vēl pēdējā brīdī vairāki Liepājā esošie virsnieki mēģināja kopā ar dažiem mūsu politiķiem stāties sakaros ar sabiedrotiem un tā paglābt Kurzemi no krievu okupācijas. Nodibinājās Tautas Padome, kura izvirzīja valdības galvu un pagaidu valdības delegācija mēģināja arī 6. maijā pie Ziemeļfrontes virspavēlnieka ģen.-plkv. Hilperta panākt 19. divīzijas glābšanu, bet virspavēlnieks atbildējis, ka viņš nekapitulēšot un cīņu turpināšot. Vēlāk, 7. maija vakarā, viņš bija apdomājies, bet 19. divīzija tad vairs nebija glābjama.

PIEKTĀ KURZEMES LIELKAUJA

           1945. gada 10. janvārī sākās krievu ofensīva, izejot no Varšavas telpas vispārējā virzienā uz Berlīni. Šīs ofensīvas mērķis bija Vācijas galīga satriekšana.
          Kopš 1944. gada 6. jūnija, kad sabiedrotie uzsāka savu izšķirīgo desanta operāciju pret Kantentīnas pussalu, forsējot Lamanša kanālu, Vācija bija spiesta cīnīties apļa frontē. Militāri karš bija zaudēts. Ja militārās operācijas tika turpinātas, tad tām bija pamatā politiski nolūki.
           Kā jau iepriekš tika aizrādīts, tad nepieciešamo rezervju radīšanai pašā Vācijas teritorijā vācu karaspēka virspavēlnieks ģen.-plkv. Guderiāns centās par katru cenu piedabūt Hitleru evakuēt Kurzemi. Hitlers tam kategoriski pretojās. Tomēr pēc krievu uzbrukuma sākšanās 1945. gada 15. janvāri, Guderiānam izdevās panākt atļauju izvākt no Kurzemes 7 divīzijas, starp tām abas tanku divīzijas. Tas atstāja samērā jūtamu iespaidu uz turpmākām Kurzemes garnizona kaujas spējām, jo nu 170 km garās frontes aizstāvēšanai bija palikušas vairs tikai 25 skeletiem līdzīgas divīzijas. Piemēram, vācu 12. Luftwaffen Felddivision sastāvēja no reducēta staba, dienesta orgāniem un pāris kājnieku rotām.
           Lai aizstāvēšanās uzdevumu izpildītu, tad nācās pirmkārt, divīzijām ierādīt plašākus aizstāvēšanās iecirkņus, vai — otrkārt, saīsināt fronti, ar kauju atdodot ienaidniekam apvidu.
           Tas nenozīmēja, ka krievi būtu izturējušies pasīvi. Kā februāra, tā marta lielkaujas bija krievu uzbrukuma sekas, pie kam mērķis arvienu bija tas pats — iztriekties cauri kādā vietā aizstāvēšanās pozīcijai, ieņemt Liepāju un Ventspili un līdz ar to nolikvidēt Kurzemes cietokšņa garnizonu.
           1945. gada 12. februārī krievi sāka uzbrukumu Džūkstes, Irlavas virzienā ar smagumpunktu pret Lesteni, ko aizstāvēja 12. Luftw. Felddivīzija. Spēcīgi uzbrukumi tika vērsti arī pret Pūcēm, Stepīšiem un Brūnumuižu, bet 6. pulks visus uzbrukumus atsita.
           Nākošās dienās krieviem izdevās iebrukumi Lestenes muižā, kas gāja dažkārt no rokas rokā. 15. februārī pievilka Laumaņa fizilieru bataljonu, kam nodeva aizstāvēt iecirkni starp Svilpjiem un Vidiņiem. Laumaņa btl. cīnījās pret lielu ienaidnieka pārspēku un sekmīgi noturēja savu pozīciju. Turpmākās dienās pie novājinātās 12. divīzijas krievi panāca iebrukumu, ieņēma Lesteni un atradās gājienā uz Irlavu, kad no Zebras ezera rajona steigā pievilka 2. pulku. 18. februārī šis pulks no gājiena iekārtas izvērsās un pārgāja pretuzbrukumā, ieņēma Lesteni un piespieda krievus steigā atstāt visu iebrukuma vietu. 19. februārī vēl notika krievu spēcīgi uzbrukumi, bet tie tika atsisti. Līdz ar to 5. Kurzemes lielkauja beidzās, līdz marta otrā pusē sākās 6. un pēdējā.

6. KURZEMES LIELKAUJA

           Pēc februāra 5. lielkaujas 19. divīzija ieņēma rajonu no Lestenes līdz Zebras ez. un vēl R no tā, kas iztaisīja apm. 30 km platu fronti.
           Marta vidū sākās šī pēdējā Kurzemes lielkauja, kas norisinājās ļoti īpatnējos apstākļos. Kurzemē bija sācies atkusnis. Lai gan ziema nebija nekāda dziļā, tad tomēr upes, strauti un grāvji bija pārplūduši. Karaspēka kustības varēja notikt tikai gar ceļiem. Kājnieki izmantoja apvidu kā parasts, tikai tad gan bez smagiem ieročiem kā prettanku lielgabaliem un kājnieku artilērijas, kas saistīti ar zirgu vai motoru velkmi pie ceļiem. Kājnieki līdzi transportēja vieglos automātiskos ieročus un granātmetējus līdz 8 cm kalibriem. Krievi šinī kaujā izrādījās kustīgāki: pateicoties amerikāņu mašīnām, kam visi četri riteņi velkošie, tāpat pašu kāpurķēžu vilcējiem, tie spēja piegādāt kaujas materiālus un divi nedēļas uzbrukt. Vācu transports bija pilnīgi sabrucis. Milzīgas mašīnu kolonnas bija iestrēgušas pavasara dubļos. Vienīgais piegādes un nogādes līdzeklis bija zemnieka zirgs ar vienjūga ratiem. Droši var teikt, ka 6. Kurzemes lielkaujā visu transporta smagumu iznesa Kurzemes zemnieku Šķūtis Ceļi tapa izbraukti līdz pamatu pamatiem. Tie burtiski bija kļuvuši par dubļu upēm.
          
6. lielkaujai sākoties marta otrā pusē, vācu daļas soli pa solim tika atspiestas līdz ceļam Annenieki—Saldus. Krievi uzbrukumus ievadīja ar smagumpunktiem Saldus, Brocēni, gan atkal Pilsblīdenes un Bikstu rajonā.
           Pret 19. divīziju 6. lielkauju krievi sāka ar triecieniem pret Brūnumuižu un Bērzupes staciju, ko aizstāvēja 6. pulks. Šos krievu uzbrukumus atsita.
           19. martā 2. pulku steigā pārsvieda uz Pilsblīdenes rajonu, kur vācu pozīcija bija izārdīta un vācu vienības pajukušas. Triju dienu kaujā pulks apturēja ienaidnieka tālāk virzīšanos un atguva daļu zaudētās pozīcijas. Kaulaču rajonā krieviem no jauna izdevās pārrāvums, ko nosprostoja steigā pievestais 1. pulks. 6. pulks cīnījās Bikstu rajonā. Uz laiku šim pulkam bija atņemti abi bataljoni un nolikti uz virzieniem, kur vācu vienības vairs lāgā neturējās. Šie bataljoni kļuva tanīs vietās par aizstāvēšanās mugurkaulu.
           Kurzemes cietokšņa vadība bija izlēmusi ar atkāpšanās manevru fronti pakāpeniski atvilkt tās vidus daļā uz Viesātes upes līnijas, kur bija sagatavotas jaunas aizstāvēšanās pozīcijas. Pēc šīs atiešanas kustības būtu izveidota visīsākā iespējamā fronte starp Baltijas jūru D no Liepājas un Rīgas jūras līci ZA no Tukuma. Faktiski tur arī fronte nonāca un izskatījās šādi: Jūrmalciems (krieviem, apm. 23 km D no Liepājas), Priekule (krieviem), Pampāļi, Saldus, Grenči, Radziņciems (6 km ZA no Tukuma), Klapkalnciems.
           30. martā nobeidzās 6. un līdz ar to pēdējā Kurzemes lielkauja. Latviešu 19. divīzija taisni šinī kaujā bija tas neuzvairāmais spēks, kas saglāba Kurzemes cietoksni. Šis spēks palika kaujā neuzvarēts.
            1945. gada 8. maijā tieši plkst. 14.00 divīzijas komandieris ģltn. Strekenbachs pa telefonu paziņoja pulku un atsevišķo bataljonu komandieriem, ka tie atbrīvoti no militāro pienākumu pildīšanas. Karaspēka daļu komandpunkti atradās tolaik Variebā. Šinī momentā beidza eksistēt Kurzemes cietoksnis. Sarkanarmieši bez ieročiem piecēlās no saviem ierakumiem un pārpludināja Kurzemes aizstāvju kaujas grāvjus. Ar ieročiem sarkanarmieši to nebija spējuši.

Kaprāļa Riekstiņa liecība par 5. lielkauju.

           19. divīzijas fizilieru bataljona (majora Laumaņa) 1945. gada februāra kaujas pie Lestenes.
           1945. gada februāra pirmā pusē majora Laumaņa bataljons ieņēma kaujas sektoru Annenieku baznīcas rajonā. Naktī no 13. uz 14. februāri kāda vācu vienība nomainīja šo bataljonu un pēc nelielas sagatavošanās tam vajadzēja doties uz iebrukuma vietu Lestenes rajonā, kuru krieviem bija izdevies gūt tieši salaidnē starp vācu vienībām un 19. divīzijas kreiso flangu. 15. februāra pēcpusdienā zem ienaidnieka smago ieroču uguns, pārvarot no Lestenes Sīlīšiem frontes virzienā esošo klajumu, šis iebrukums tika nosprostots un aizstāvēšanās līnija izveidota sākot no Vamžiem. kurus ieņēma fizilieru btl. 1. rotas (ltn. Pētersona) II vads v.v. Grauduma vadībā (kritis naktī no 18.uz 19. martu kaujās pie Pilsblīdenes), pieslēgdamies vāciešiem. Tālāk pa labi Augstkalni—Svilpji—Paugibelas—Vidiņi.
           Naktī no Augstkalnos un Svilpjos novietotā vada izlūku grupa pēc lielās rosības un tanku trokšņiem ienaidnieka pusē varēja konstatēt, ka tas šeit savilcies ievērojamus spēkus, tā tad drīzumā gaidāms arī to uzbrukums. Ievērojot to, ka Augstkalnu priekšā esošais klajums piemērots tanku uzbrukumiem, pie tur novietotā vada naktī izsūtīja arī bataljona tanku medniekus.
           Mēdz teikt, ka frontē nekas tik droši neliecina par lielāka uzbrukuma sākumu, kā absolūts klusums frontes priekšējās līnijās. Tāds klusuma brīdis bija iestājies arī 16. februāra rītā, kad kopā ar rotas komandieri apstaigāju pēdējo reizi vada sektoru, lai kopīgi orientētos apvidū un noteiktu svarīgākos punktus artilērijas un granātmetēju uguns vadīšanai. Vēlāk, vēl joprojām valdot šim nospiedošajam klusumam, vērojot starplaiku, atklājās pavisam neparasts skats, kurā izpaudās viena no krievu pielietotajām taktikām, sagatavojot uzbrukumu — tie reizē ar smago ieroču viesuļuguni mēģina izbīdīt pēc iespējas tālu uz. priekšu vairāk smagos ieročus un novietot tādās vietās, no kurienes ar tiešo tēmēšanu var apšaudīt pretinieka pirmajās līnijās novietotos ložmetējus un bunkurus. Šoreiz šī darbība tiem iznāca nesa skaņota, jo vēl pastāvot klusumam, starplaikā parādījās četrjūgs, kurš aiz sevis vilka smago prettanku lielgabalu un mēģināja sasniegt vietu, no kurienes mēs tam bijām kā uz delnas. Lai gan šī darbība vilkās īsu brīdi, tomēr ar to pietika, lai uz turieni vērstu 4 patšauteņu stobrus un šo skrējienu noguldītu pusceļā. Tūlīt sākās krievu raidītā artilērijas un pārējo smago ieroču uguns, kas nepārtraukti ilga 4 stundas, pēc kam sekoja viņu ievadītais uzbrukums visā 19. divīzijas sektorā.
           Pēc šīs spēcīgās sagatavošanas uguns un sekojošā uzbrukuma spara bija skaidrs, ka šeit par katru cenu un visiem līdzekļiem tiek mēģināts rast pārrāvumu. Tas vēlāk apstiprinājās, kad mūsu rokās nāca kāda krievu virsnieka karšu soma ar uzbrukuma pavēli, pēc kuras bija redzams, ka pirmajā dienā tiem vajadzēja sasniegt Kandavu un otrā Sabili.
           Pirmais uzbrucēju vilnis, ap 300 vīru, pret Vamžos, Augstkalnos un Svilpjos novietoto 1. rt. dažu tanku atbalstā izspieda vāciešus un vienu mūsu vadu no Vamžiem, bet atdūrās apm. 300 m dziļumā pie prettanku lielgabala pozīcijas, kur atradās latvieši. Tie, sašaujot 2 tankus, savu uguni vērsa pret krievu kājniekiem.
           Augstkalnu priekšā šis pirmais vilnis tika piespiests pie zemes pusceļā, un labi ja trešais daļai izdevās atgriezties savās izejas pozīcijās. Tomēr zaudētie Vamži arī mums radīja raizes, jo no Augstkalnes un Svilpjos novietotā vada bija jāizņem pa grupai, lai nodrošinātu kaujas līnijas kreiso flangu.
           Pārkārtošanos nācās veikt zem artilērijas un smago granātmetēju uguns, jo sastopot te pretestību, atkārtoti tika noklāta mūsu pozīcija. Jau drīzi sekoja jauns uzbrucēju vilnis, šoreiz 5 tanku atbalstā. Stāvoklis kļuva kritisks, kad otrajam vilnim. sekoja trešais. Atsitot pirmos divus uzbrucēju viļņus Augst kalnos esošās 3 patšautenes (42. g. modelis) bija patērējušas labu daļu munīcijas, kuras piegādi traucēja artilērijas uguns pa tuvējo aizmuguri. Nācās ievērot vislielāko taupību. Šeit parādījās mūsu precīzā sadarbība ar smago ieroču vienībām un artilēriju. Visu ieroču uguns sadarbības rezultātā un vienībai pārejot prettriecienā, krievu uzbrukums tika likvidēts. Starplaikā stāvoklis bija krasi mainījies Svilpjos. Kādam krievu tankam ar tiešu trāpījumu bija laimējies apklusināt tur esošo mūsu patšauteni līdz ar pusi no apkalpes. Divi ievainotiem izdevās sasniegt Augstkalnus un ziņot ka caur radušos spraugu tur nepārtraukti plūst krievi, kuri jau tuvojas btl. komandpunktam Ērmās. Pieprasot no btl. komandiera rezerves plaisas nosprostošanai, izrādījās, ka tādu nav, jo btl. vienīgais rezerves vads sava komandiera v.v. Vārnas (kritis 20. martā kaujās pie Pilsblīdenes) vadībā bija devies uz Paugibelām, lai tur likvidētu kādu pārrāvumu. Šis vads tur cīnījās vairāk nekā stundu smagā tuvcīņā Augstkalnos esošā vienība atradās pakavveida ielenkumā. Lai glābtu stāvokli un nosprostotu abās pusēs radušos iebrukumus, šeit esošā vienība sava komandiera kpr. Riekstiņa (1945. g. 22. aprīlī paaugstināts par leitnantu) vadībā, sazinoties ar rotas komandieri, atstāja Augstkalnus un virzīdamās gar meža malu Ērmes virzienā, mēģināja nosprostot tur radušos spraugu. Šinī kustībā to pārsteidza spēcīga krievu trieciena vienība, kas bija iesūkusies mežā. Tuvcīņā izdevās krievus atspiest. Smagi tika ievainots rotas komandieris ltn. Pētersons un vēl daži. Rotas vadību pārņēma kpr. Riekstiņš. Kopā ar tanku apkarotāju grupu izdevās spraugu noturēt, līdz, palīgā piesteidzās kāda rota no 2. pulka. Pēc ievainoto nogādāšanas un munīcijas papildināšanas fizilieru btl. 1. rt. virzījās uz Vamžiem, lai nosprostotu tur esošo plaisu. Šinī prettriecienā no sava iepriekšējās dienas sastāva (136 vīri) varēja sūtīt tikai vairs 45 vīrus.
           Naktī no 16. uz 17. februāri trieciengrupa 25 vīru sastāvā devās uz Augstkalniem, kurus triecienā ieņēma, bet nespēja noturēt un grupa atgriezās izejpozicījās.
           18. februāra naktī btl. Augstkalnu, Svilpju, Vidiņu rajonā organizēja jaunu uzbrukumu, ar kuru stāvokli Vamžu, Augstkalnu Svilpju rajonā nostabilizēja.

Kāds 19. Art. pulka karavīrs ziņo:

           Jūlija beigās II divizions atgāja caur Goliševo uz Kārsavas rajonu, kur Stac. Mežuli (D no Kārsavas) saņēma jaunus, modernus lielgabalus un tika pārvietots uz Lubānas rajonu, kur dažas dienas palika vienību sakārtošanai. Ievērojamāka kaujas darbība .abiem divizioniem bija pie Lubānas ezera (R krastā). Šeit I divizions bija pozīcijās Cerpelnieku rajonā, bet II divizions  — Ošagala rajonā. Ienaidnieka uzbrukums bija vērsts pret Barkavu, gar Lubānas ezera D galu. Abi 19. art. pulka divizioni un 15. art. pulks šeit kopā ar koncentrētu artilērijas uguni mēģināja 4 stundas atturēt ienaidnieka kājnieku masu uzbrukumu no ezera D gala uz Buzāniem. Munīcijas trūkums un ienaidnieka apdraudējums no Barkavas rajona spieda pakāpeniski atvilkt artilērijas vienības pāri Aiviekstes upei pie Meirāniem un pāriet uz aizstāvēšanās pozīcijā m upes R krastā.
           I divizions pārgāja uz Lubānas rajonu, bet II divizions uz Aizpurves rajonu. Divas dienas II divizions sekmīgi darbojās artilērijas uguns koncentrācijas pie Meirāniem, lai aizkavētu ienaidniekam forsēt Aiviekstes upi. Divizions piedalījās uguns koncentrācijas, mainot bateriju uguns pozīciju pat vairāk nekā par 90 grādiem. Ienaidniekam tomēr izdevās forsēt Aiviekstes upi pie Meirāniem un uzsākt strauju uzbrukumu virzienā uz Madonu. Šis apstāklis radīja draudošu stāvokli II divizionam un tam blakus novietotām 15. artilērijas pulka vienībām. Tā kā pozīciju aizmugurē atradās nepārbraucami purvi, tad vienīgais atkāpšanās ceļš bija uz ziemeļiem gar Lubānas ezera R malu. .Šo ceļa izeju uz lielceļa Lubāna—Dzelzava 2 dienas noturēja 19. art. pulka I divizions un 15. art. pulka I divizions, atrodoties nepārtrauktās tuvcīņas ar uzbrūkošo ienaidnieku. Pēc šīm kaujām abi 19. art. pulka divizioni tika atvilkti uz pretošanās pozīcijām pie Liedes kroga un vēlāk uz Cesvaines rajonu. I divizions ieņēma pozīcijas Z no Cesvaines, bet II divizions ZA no Cesvaines (Kraukļu rajonā). Ienaidnieka uzbrukumi vērsās pret stac. Dzelzava un Cesvaini. Uzbrukumus stac. Dzelzava rajonā palīdzēja atturēt II divizions, kopā ar 15. art. pulka II divizionu. Ienaidniekam pārceļot uzbrukuma smagumpunktu uz Cesvaines rajonu, II divizions tika pārvietots uz Kārzdabas rajonu, kur arī atradās visas latviešu artilērijas vienības 15. artilērijas pulka komandiera pulkveža Skaistlauka vadībā. Ievērojamāki ienaidnieka uzbrukumi šeit sākās ap 16. augustu 1944. gadā. Aviācijas atbalstīti, lielāki ienaidnieka spēki uzbruka salaidnei starp 19. divīziju un kaimiņu, vācu armijas divīziju, pa labi. Tika ieņemts Nesaules kalns, un ienaidnieks pievirzījās līdz pat Kārzdabai. Viņa tālākie uzbrukumi tika apturēti ar sekmīgi koncentrētu 6 artilērijas divizionu uguni.
           Augusta mēneša beigās ienaidnieka uzbrukumu smagumpunkts vērsās pret Liezeri un tas sāka apdraudēt vispārējo frontes stāvokli, tādēļ tika iesākta frontes pakāpeniska atvilkšana rietumu virzienā.
           19. art. pulka II divizions tika pārvietots uz Kraukļu rajonu un septembra sākumā — uz Tirziešu rajonu, kur sekmīgi atbalstīja mūsu kājnieku prettriecienus. No šejienes divizions pārvietojās uz Rankas rajonu, kur sadarbojās ar vācu armijas artilērijas vienībām. No šejienes II divizions darbojās vairākās pretošanās pozīcijās līdz pat Auļukalna rajonam, no kurienes tam uzdod pāriet uz armijas labo robežu. Divizions ar gaismu uzsāka gājienu un pēcpusdienā ieņēma jau uguns pozīcijas Maišelu rajonā (R. no Alauksta ezera). Ap plkst. 18.00 II divizions tika no jauna pārcelts uz Bānūžu rajonu. I divizions no Kārzdabas rajona tika pārvietots uz Živas rajonu un no turienes caur Piebalgu uz Maišeļu rajonu līdz ar 15. art. pulku. No šejienes I divizions darbojās kopā ar 15. art. pulku līdz Nītaures rajonā esošām aiz stāvēšanās pozīcijām. No Bānūžu rajona II divizions darbojās atkal uz armijas kreisās robežas, ieņemot uguns pozīcijas SēIu rajonā (apm. 4 km D no stac. Rāmuļi). Šeit divizions ar artilērijas uguni sekmīgi likvidē ienaidnieka uzbrukumus, dodot iespēju noturēt pretošanās pozīcijas līdz tumsai. Tumsā un lietū divizions atgāja pa vienīgo atiešanas ceļu, kurš bija jau no ienaidnieka apdraudēts. Ienaidnieks bija ielauzies starp armijām apm. 3 km dziļumā. Nākošās pretošanās pozīcijas II divizionam bija Asaru rajonā. Diviziona sekmīgā uguns deva iespēju arī šīs pozīcijas noturēt līdz tumsai, kad atgāja caur Mores pagasta valdi uz Kadaru rajonu, kur ieņēma uguns pozīciju jau iepriekš sagatavotās uguns pozīcijās. Šinī pozīcijā  I un II divizions ar l. oktobri atradās 19. art. pulka komandiera majora Grāvela vadībā un sekmīgi darbojās pretuzbrukumu pabalstīšanā un artilērijas uguns koncentrācijas. Jūtamais artilērijas munīcijas trūkums un frontes stāvoklis prasīja atiet arī no šīs izbūvētās aizstāvēšanās pozīcijas. 3. oktobra naktī II diviziona rīcībā bija tikai 28 šāviņi. II divizions tika atvilkts uz Jūdažu rajonu, no kurienes kopā ar I divizionu 5. oktobra vakarā tika izvilkti no kaujas darbības, lai gājienā caur Inčukalnu, Ropažiem, Juglas elektr. spēkstaciju, Rīgu un Kalnciemu pārvietotos uz jaunu frontes iecirkni Kurzemē. Džūkstes rajonā abi divizioni nonāca 10. oktobrī. II divizions saņēma pavēli nomainīt kādu vācu armijas artilērijas divizionu Branču rajonā, kur sabija dažas dienas un jau 12. oktobrī tika pārvietots uz Caunes rajonu (apm. 9 km D no Lestenes). Šeit II divizions sekmīgi atbalstīja 42. Gren. pulka ienaidnieka uzbrukuma atvairīšanā un pretuzbrukumu izvešanā. Ar 1. novembri I divizions tika pārvietots uz jaunām uguns pozīcijām Putnu rajonā (apm. 4 km D no Džūkstes) un kopā ar I divizionu un vairākiem vācu armijas artilērijas divizioniem. nonāca vienas vācu armijas divīzijas rīcībā, kā tās vispārējās darbības artilērija 19. artilērijas pulka komandiera maj. Grāveļa vadībā.
           I divizions ar 10. oktobri ieņēma uguns pozīcijas Midzeņu rajonā (apm. 3 km DA no Džūkstes), kur arī atradās līdz 1945. gadam. Divizions ar artilērijas uguni sekmīgi darbojās ienaidnieka uzbrukumu atvairīšanā, īpaši augstuma 73,0 rajonā.
           19. art. pulka II un IV (sm.) divizioni ar oktobra mēnesi 1944. g. atradās uguns pozīcijās Tēviņu rajonā (apm. 9 km DR no Džūkstes), artilērijas vispārējās darbības grupas sastāvā.
           III divizions palika šinīs pozīcijās līdz 24. decembrim, bet IV (sm.) divizions oktobra beigās tika izformēts un no tā izdalītie kadri tika nosūtīti uz Vāciju tur formējamam jaunajam 15. art. pulka (Rēberga) smagās artilērijas divizionam. IV diviziona materiālā dala tika nodota 15. art. pulka IV diviziona papildināšanai.
          1944. gada decembra sākumā ienāca ziņas, kas deva iemeslu domāt, ka ienaidnieks šinī iecirknī gatavojas lielākam uzbrukumam. Šāds uzbrukums sākās Ziemassvētku priekšvakarā, 23. decembra rītā ar lieliem kājnieku un artilērijas spēkiem. Mūsu galvenā kaujas līnija līdz pat atbalsta punktiem tās tuvākā aizmugurē tika pārklāta ar ienaidnieka mīnmetēju un "Katjušas" uguni. Stipras artilērijas uguns koncentrācijas bija vērstas pret mūsu rezervēm, artilērijas novietojumu, satiksmes un sakaru mezgliem. Jau pēc pusstundas artilērijas telefona sakari bija pilnīgi pārtraukti. Pat radio sakaros bija jūtami traucējumi. Ienaidnieka blīvā uguns izslēdza katru apvidus novērošanas iespēju, tā kā artilērija palika bez redzes. Arī aizmugures novērošanas punkti nedeva iespēju pārredzēt notikumus uz galvenās kaujas līnijas. Mūsu artilērija uzsāka pēc plāna paredzēto "aklo" uguni, kas ilga apmēram 30 minūtes. Šī uguns ienaidnieku tomēr pārsteigusi, jo tā bijusi ļoti iedarbīga tieši uz uzbrūkošo ienaidnieka kājnieku koncentrējumiem. Pēc ienaidnieka artilērijas uguns sagatavošanas, sākās tā kājnieku un tanku uzbrukums ar smagumpunktu abu divīziju saskarē. Vācu divīzijas iecirknī ienaidnieks pārsteidzis mūsu kājniekus bunkuros, jo bija pievirzījies ļoti tuvu savai artilērijas ugunij. Šeit tika pārsteigti arī daudzi artilērijas priekšējie novērotāji. Šinī iecirknī ienaidnieks strauji virzījās uz priekšu un ap plkst. 10.00 jau bija pie priekšējām artilērijas pozīcijām.
           19. divīzijas iecirknī ienaidnieks sastapa sīvu pretestību, ko veicināja samērā šķēršļotais un segtais apvidus. Līdz ar ienaidnieka kājnieku uzbrukuma sākumu (triecienu), artilērijas uguns tika pārnesta uz mūsu pozīciju tuvāko aizmuguri. Sāka intensīvi darboties ienaidnieka aviācija, apkarojot ar bumbām un automātiskiem ieročiem katru kustību uz aizmugures ceļiem, darbojošās artilērijas uguns pozīcijās un pat kustību apvidū. Tā, piemēram, ap plkst. 10.00 vienā brīdī gaisā varēja saskaitīt ap 60 lidmašīnu. Aizstāvju pusē tādi netika manīti. Tātad ienaidniekam bija pilnīgs gaisa pārsvars. Ienaidnieka aviācijas darbība tādēļ iespaidoja munīcijas piegādi, rezervju pievešanu un artilērijas darbību. Ap plkst. 10.00 ienaidnieks jau bija iznīcinājis vienu vācu artilērijas divizionu un nonācis pie 19. art. pulka II un III diviziona uguns pozīcijām. Šo divizionu dažas baterijas nonāca loti kritiskā stāvoklī, jo bija kategoriska pavēle uguns pozīcijas neatstāt. Šie divizioni bija spiesti aizsargāt apdraudētās baterijas ar artilērijas uguni no vēl neapdraudētām baterijām. II diviziona viena baterija visu dienu atradās tuvu cīņās ar uzbrūkošiem ienaidnieka kājniekiem. Abi divizioni tomēr savas uguns pozīcijas noturēja. Ar sekmīgām artilērijas uguns koncentrācijā 23. decembrī izdevās ienaidnieka kājnieku un tanku virzīšanos apturēt artilērijas uguns pozīciju tuvumā. Šinī dienā lielu artilērijas uguns pabalstu sniedza 19. art. pulka I divizions, kura uguns pozīcijas nebija apdraudētas no tiešiem ienaidnieka uzbrukumiem. 15. art. pulka vienības atradās izdevīgākā stāvoklī, jo netika vēl apdraudētas no ienaidnieka kājnieku tiešiem uzbrukumiem. Pulka dotās artilērijas uguns koncentrācijas ievērojami palēnināja ienaidnieka uzbrukumu.
           24. decembrī ar gaismu atjaunojās ienaidnieka uzbrukumi, bet to smagumpunkts vērsās tagad vairāk pret 19. divīzijas iecirkni. 19. divīzija bija spiesta atliekt savu kreiso spārnu. Ienaidnieks līdz vakaram ielauzās arī šeit līdz artilērijas uguns pozīcijām. Ar divīzijas rezervju palīdzību uzbrukumu izdevās apturēt. Salaidnē starp abām divīzijām ienaidniekam tomēr izdevās ielauzties līdz 8 km dziļumā, ieņemot mežu Pūces, Zvejnieku, Ģibeles rajonā.
           15. artilērijas pulks ar artilērijas uguni ierobežoja ienaidnieka izplešanos rietumu virzienā, dodot iespēju mūsu kājniekiem noturēt šķērspozīcījas.
           Vācu divīzijas labajā spārnā ar pievestām vācu armijas rezervēm izdevās noturēt artilērijas pozīciju līniju. Vakara krēslā tika dota atļauja mainīt uguns pozīcijas 19. art. pulka III divizionam un II diviziona 2 baterijām, kuras atradās ienaidnieka uzbrukuma smagumpunkta rajonā. II diviziona komandpunkts ar 1 bateriju palika tiešā ienaidnieka tanku apdraudējumā, sekmīgi atvairot tanku uzbrukumus ar tuvcīņas ieročiem. Vakara krēslā tomēr 8 ienaidnieka tankiem izdevās apiet diviziona komandpunktu un tam pievirzīties no aizmugures. Gaidīja 8 vācu triecienlielgabalu ierašanos no aizmugures. Tuvumā esošā diviziona baterija krēslas dēļ bija spiesta atklāt uguni ļoti vēlu. Ātras divkaujas rezultātā bija sašauti 4 ienaidnieka tanki un arī 3 pilnīgi sadragāti lielgabali. Padējos 4 tankus iznīcināja ar tanku dūrēm. Krita baterijas vecākais virsnieks un vesela lielgabala apkalpe. II divizions saņēma pavēli tumsā atiet uz aizmuguri. šinī dienā divizions bija iznīcinājis 1 3 ienaidnieka tankus. 6 tankus iznīcināja viens pats vīrs.
           19. art. pulka I divizions atradās Mideņu rajonā un sekmīgi atbalstīja maj. Stīpnieka pulka cīņas ar uzbrūkošo ienaidnieku, visumā noturot savas pozīcijas ar atliektu labo spārnu.
           Ņemot vērā vispārējo frontes stāvokli, naktī no 24. uz 25. decembri tika pārgrupēta arī artilērija. 15. art. pulka vienības tika atvilktas no Lestenes uz Lestenes pagasta valdes rajonu, kur ieņēma jau iepriekš izlūkotas pozīcijas, pārkārtojot sakarus un novērošanas sistēmu. Pulkam kopā ar vācu armijas artilērijas un mīnmetēju vienībām turpmākās dienās bija paredzēts pretuzbrukuma pabalsts. 19. art. pulka vienības tanī pat laikā tika pārvietotas uz Džūksti un rajonu Z no Džūkstes, ar fronti uz DA. Rajonā starp Džūksti un Lesteni pozīcijas ieņēma vācu armijas artilērija un miglas metēju vienības.
           26. decembrī 19. divīzijas vienības uzsāka drosmīgu pretuzbrukumu. atgūstot mežu starp Pūcēm un Vanagiem. Šinī pretuzbrukumā sekmīgi darbojās 15. art. pulka vienības, dodot reti iespaidīgas artilērijas uguns koncentrāciju un ievērojami atvieglojot pretuzbrukuma izvešanu. Ienaidnieka vietējie uzbrukumi vēl turpinājās līdz 31. decembrim bez ievērojamākiem panākumiem un fronte šinī iecirknī nostabilizējās uz vispārējās līnijas Annenieku pagasta valde, Bitšķēpi Vanagi, Veccirpji, Smulkas, augstiene 53,0 (A no Džūkstes), Rūtene.
           Ziemassvētku kaujās latviešu artilēristiem bija jācīnās ar ienaidnieku, kura rīcībā ap 10- kārtīgs artilērijas pārsvars un pirmās kaujas dienās arī pilnīgs gaisa pārsvars. Pirmās divi uzbrukuma dienās artilēristi bija uzņēmušies savu uguns pozīciju priekšā cīņu ar ienaidnieka tankiem un uzbrūkošām kājnieku masām, kamēr pienāca pašu kājnieku rezerves. Šī cīņa nebija velta, jo izdevās samazināt un dažos iecirkņos pat apturēt ienaidnieka uzbrukuma sparu. Tā prasīja zaudējumus cilvēku sastāvā un materiālā daļā, bet parādīja arī cīņas sparu un karavīru varonību.
           1945. gada janvāra pirmajā pusē 19. artilērijas pulka vienības tika pārvietotas uz Lestenes pag. valdes — Vīlītes rajonu, lai pastiprinātu artilēriju 19. divīzijas iecirknī. Šeit abi artilērijas pulki atradās līdz marta beigām, kad 19. divīzijas vienībām pavēlēja pārvietoties uz Saldus rajonu. Izmirkušo ceļu dēļ pārvietošanos izveda pakāpeniski un vienības tur nonāca ap aprīļa vidu. Šeit vienības atradās līdz kapitulācijas dienai.

Atpakaļ