LATVIEŠU KARAVĪRI VOLCHOVAS FRONTES SEKTORĀ

      2. Latviešu brigādes vienības no Ļeņingradas frontes sektora nedēļas laikā, no 1943. g. 29. aprīļa līdz 5. maijam, pa daļām pārveda uz Volchovas frontes sektoru Krečno rajonā, Volchovas upes kreisajā krastā. Uz turieni pārvietojās arī 2. SS mot. grenadieru brigādes stābs.). Brigādi šinī laikā komandēja ģenerālmajors Šolcs (Scholtz).
       Lai gan vēl pat vienību formēšana nebija nobeigta, nemaz nerunājot par tikai 3 nedēļu ilgām apmācībām, kas noritēja tuvā frontes aizmugurē, jaunajai brigādei bija tūliņ lielā steigā jāieņem apm. 15 km plats un stipri apdraudēts frontes iecirknis.
      Ceļā no Krasnoje Selo uz jauno frontes iecirkni brigādes ešeloni brauca desmitus kilometrus cauri vientuļiem mežu masīviem, kuriem abās pusēs gar dzelzceļa uzbērumu īgojās pēdām dziļš ūdens. Pavasara palos bija pārplūdis viss, — meži, klajumi, purvi. Gluchaja-Keres stacijā, apmēram 25 km ziemeļos no Novgorodas, Brigādes karavīriem bija jāpārkāpj lauku dzelzceļā, kurš praktiski bija uzbūvēts pāri purvam uz pāļu tilta. Kilometriem tāļu apkārt bija tikai ar ūdeni pieplūdis purvs un sīks mežs bez nevienas sausas vietas. Bija tikai ūdens klajumi, salauzītais mežs, kas bija piekaisīts sadragātiem kaujas ratiem un sarkanarmiešu līķiem, — viss tas ietekmēja pulka karavīrus, it īpaši jauniesauktos, kas jutās, it kā būtu nonākuši pasaules galā. Šinī rajonā 1942. gada vasarā bija notikusi t.s. Vlasova armijas ielenkšana un iznīcināšana.
        Volchovas upe, kas savieno Ilmeņa un Ladogas ezerus, 1943. g. veidoja daļu kaujas līnijas, bet posmā starp Novgorodu un Čudovu, kur novietoja latviešu brigādi (no Teremec Kurdļandskij līdz Spaskaja Poļistj, 1. pulks kreisajā un 2. pulks labajā pusē), fronte bija upes rietumu krastā, krieviem izliecot vācu pusē apm. 8 km dziļu tiltagala pozīciju. Pret šī tiltagala centru, ap Spaskajas Poļistj ceļu mezglu un ciema drupām atradās latviešu frontes iecirkņa smagumpunkts.
         Frontes līnija latviešu brigādes iecirknī turējās uz šaura skausta: Novgorodas-Čudovo šosejas un dzelzceļa. Abās pusēs dažus km platajai sausākai joslai bija purvs, kurā virs biezas blīvas māla kārtas bija dažas pēdas melnzemes. Pavasarī purvam pārplūstot, māls neļāva ūdenim notecēt. Tādēļ visi ceļi un ēkas bija jābūvē uz pāļiem. Pa šādu pāļu stigu tusnīja arī mazais frontes dzelzceļš.
      Vēlāk ūdens pamazām noplaka, purvs kļuva sausāks, bet ne pārejams, jo arī aizmugures biezokņi bija pilni vācu un krievu mīnām. Sausums nesa vēl arī citu ļaunumu: izžuva dziļās granāta bedres, atklādamas savu bieži vien drausmīgo mantojumu. Purvā tvanoja saldeni nepatīkama dvinga.
      Tā paša ūdens dēļ arī vēlāk tikai daļa latviešu ierakumu bija ierakumi vārda īstā nozīmē. Iecirkņa ziemeļdaļā, kuru komandēja pltn. K. Aperāts, un kur atradās Spaskaja Polistj klostera slavenās drupas — latviešu Alkazārs, ierakumi bija iegrauzušies vīra dziļumā. Tālāk uz dienvidiem, attālinoties no ceļa joslas, tie izlīda virs zemes, un posteņus no lodēm sargāja atsevišķas baļķu patvertnes, kuras savienoja pašķidra sīku koku — "blende". Pēdējās vietā latvieši gan vēlāk uzcēla solīdāku krūšsegu. Vispār, pozīciju izbūve un nostiprināšana pirmajos mēnešos bija latviešu karavīru svarīga nodarbība, jo priekšgājējas vienības bija vairāk paļāvušās uz laimi nekā drošību.
        Par latviešu karavīru pārcelšanos uz Volchovas frontes sektoru pastāsta 1. pulka II bataljona 6. rotas ltn. J.A. Bērziņš): — Pienāca diena, kad mums bija jāatstāj mierīgā piefrontes somu sādža Ļeņingradas frontes sektorā un jādodas ceļā. Uzlādēšanās notika nākošajā stacijā uz D no- Duderhofas, apm. 10 km pārgājiena attālumā. Bija 30. aprīlis, kad vienība uzsāka gājienu. 1. maija vakarā ieradāmies Gluchaja-Kerest, kur palikām pa nakti, lai 2. maija rītā, ar mazo bānīti — Volchovas ekspresi dotos uz jaunajām līnijām. Jau pēc dažām minūtēm bijām purvā, pa kuru uz krustām šķērsām saliktiem gultņiem, gāzelēdamies, virzījās šis mazais šaursliežu vilciens. Sēdēju uz kāda vagona platformas kopā ar vltn. Pēteri Antēnu, un, tā ka vagons bija piekrauts ar lielu kaudzi dažādām mantām un munīciju, tad sēdētāji kaudzes galā bija spiesti stipri uzmanīties, lai nenoveltos ūdeņainajā dūksnājā. "Ekspresis" gāzelēdamies un šņākdams devās arvien dziļāk šai "pasaules galā", kā to vācieši pareizi bija nokristījuši. Pirmā lielākā pietura bija Krečno, kur vēlāk bija brigādes stābs un galvenais pārsienamais punkts un kur latviešu ārsts Dr. A. Morovskis, Latvijas universitātes docents, strādāja brīnuma darbus, glābjot neticamus ievainošanas gadījumus. Aizmugurē jau palika "Špice", bet mūsu bataljons vēl arvien nebija sasniedzis savu nolādēšanās vietu. Beidzot pienāca arī tā.
      Bijām nozīmēti brigādes pašā kreisajā spārnā, un mūsu — 6. rota robežojās ar kādu vācu kājniekotu "Luftwaffes" divīziju. Bijām patīkami pārsteigti, ka mūsu rotas iecirknis bija ārpus "slapjā" purva uz cietzemes Spaskaja Polistj rajonā. Aizmugurē mums gāja kādreizējā Novgorodas—Volchovstrojas dzelzceļa līnija, bet tieši grāvju rajonā, tai paralēli, šoseja.
       Ienaidnieks bija 200—800 m tālu, un likās, ka iecirknis būs tīri patīkams. Manu vadu nozīmēja rotas labajā spārnā, kas robežojās ar 5. rotu, kuru komandēja vltn. Antēns un kura atradās bataljona centrā — Alkazāra rajonā. Alkazārs bija kāda klostera drupas, kurām ienaidnieka ierakumi pienāca 40 m attālumā.
     Tālāk no 5. rotas iecirkni ieņēma kapt. Ž. Kāna — 7. rota, kuru dēvēja arī par studentu rotu, jo, to saformējot pilnīgi no jauna Duderhofā, lielā mērā komplektēja no studentiem, kas bija pēdējā brīdī iesaukti. 7. rotā atradās 6 vai 7 no Universitātes Sporta airētāju astotnieka. 8. (smago), rotu, komandēja kapt. J. Ābols. Bataljona komandieris bija pltn. K. Aperāts, adjutants — ltn. V. Jukovics. Mūsu — 6. rotas komandieris, bija vltn. A. Aļļis, ļoti nopietns, apzinīgs un drošsirdīgs virsnieks, jau pirms leģiona dibināšanas apbalvots ar Dzelzskrustu. Pilnīgs alkohola pretinieks un tomēr īsā laikā jau bija ieguvis visas vienības simpātijas.
     Bataljona ieņemtais iecirknis bija apm. 5—6 km platumā, pie kam mūsu rotas iecirknis vien bija pāri par 2 km, jo skaitījās mierīgākais un drošākais.
     Sākām lēnām iekārtoties: labojot pozīcijas, izbūvējot jaunas ieroču ligzdas un veicot citus nepieciešamos darbus. Mūsu ierakumus šķērsoja maza, brūnu ūdeni, upīte. Kādā aizsegā esošā bunkurā, upītes malā iekārtojām pirti ar lāvu un īstu sutu. Pērties varēja lieliski, bet noskalošanās bija jāizdara ārpus pirts. Šī procedūra bija visnepatīkamākā, jo kamēr noskalojās un apģērbās, tikmēr visa miesa bija odu sakosta. Tie saviem plikajiem upuriem bruka virsū milzīgiem bariem. Vispār odi bija mūsu lāsts, jo tie līda garām apģērbam, koda sejā un rokās un siltajās dienās bija pilnīgi neciešami. Posteņi lietoja speciālus moskītu tīklus uz sejām un vilka cimdus rokās. Bunkuru priekšā, bundžās, kūpēja nepārtraukti dūmi, lai odi netiktu bunkuros. Ik pa laikam tos sita un dzina no bunkuriem ārā. Vārdu sakot, vedām nepārtrauktu cīņu ar odu bariem, kura gan bija pilnīgi bezcerīga līdz rudenim, aukstākam laikam.
     Ienākot Volchovā, saņēmām stingru pavēli kādu laiku atturēties no jebkādas izlūkošanas, lai ienaidniekam nerastos iespējas saņemt kādu gūstekni un tā uzzināt par mums kā jaunajiem viņu pretiniekiem.
    Šo absurdo pavēli jau pēc pāris nedēļām pārkāpa viens no lieliskākajiem mūsu pulka virsniekiem — 5 rotas komandieris vltn. P. Antēns.
     18. maija rītā dzirdam lielu kaujas troksni Alkazāra rajonā. Izrādās, ka Antēns gribējis uz savu roku likvidēt krievu ierakumus, kas pienāca viņa rotas galvena kaujas līnijai uz apm. 40 m attālumu. Sastādītas divas trieciengrupas, katra apm. 10 vīru sastāvā, no kurām vienu vadījis viņš pats, bet otru bataljona adjutants ltn. Jukovics. Spējā triecienā tuvais ienaidnieka ierakums ieņemts, krievi pat nav paspējuši izšaut. Pirmā brīdī arī pasākums licies lielisks. Tad tomēr iedarbojusies ienaidnieka artilērija un mīnmetēji, un savu zaudēto ierakumu burtiski noklājuši ar uguni, jo tas iepriekš jau bijis piešauts. Liekas, ka skaidrības par savu tālāko rīcību nav bijis arī Antēnam: vai iegūto ienaidnieka ierakumu paturēt, vai atiet. Kavēšanās bijusi liktenīga, jo kad A. izšķīries par atiešanu uz saviem ierakumiem, tad lielākā daļa no grupas bija jau smagi cietusi. Arī pats Antēns jau ievainots stāvējis atklāti un gaidījis, kamēr grupa atiet. Pēc tam meties skriešus atpakaļ, bet skrējienā kāda ienaidnieka mīna sprāgusi viņam blakus un viņu nonāvējusi.
      No 22 trieciena dalībniekiem tikai 5 atgriezās neskarti, pārējie bija smagi vai viegli ievainoti un vairāki krituši. Ievainots bija arī V. Jukovics.
     Tā neapdomība, pārgalvība paņēma vienu no vislabākajiem mūsu jaunajiem. virsniekiem, kas citādi bija pats miers un ar savu kluso raksturu un drošsirdību bija arī ļoti iemīļots visā pulkā. Antēnu kopā ar saviem kritušajiem trieciena grupas dalībniekiem apglabāja varoņu kapos pie pulka staba Spicē. Pēc nāves viņam piešķīra 1. šķiras Dzelzskrustu.
     Drīz pagāja noteiktais klusuma mēnesis, un mūsu vienība uzsāka dzīvu izlūku darbību. Es ar grupu vada vīru katru nakti gāju ārā, un mēs sīki izpētījām savu un ienaidnieka priekšlauku. Taisni priekšlauka vidū starp mūsu un ienaidnieka pozīcijām tecēja Polistj upīte. Upīte bija dziļa un tikai retās vietās pārbrienama. Otrā krastā stāvēja sašauts tanks un vecs traktors. Tā kā bija novērots, ka dažreiz no tiem šauj ienaidnieka snaiperi, nolēmām tos abus uzspridzināt. Sīki izpētījām pārejas pār upīti un labākās pielīšanas iespējas abiem objektiem. Kāds izlūkošanas gājiens beidzās gandrīz traģiski, jo nebijām pamanījuši, ka atradāmies ienaidnieka mīnu lauka vidū. Seši vīri bijām starp mīnām, ienaidnieka ierakumu priekšā. Viss tomēr beidzās labi, jo izlīdām no mīnu lauka, nevienu no tām neuzspridzinot. Tomēr daļa no mīnām bija jānovāc, lai atbrīvotu vismaz ceļu mūsu nodomātam pasākumam līdz tankam un traktoram.
     Kad viss likās skaidrs, tad apbruņojušies ar diviem 8 kg tola lādiņiem un vadiem, devāmies uzspridzināšanas gājienā. Kad bijām jau pārkļuvuši upītei, pielīduši tankam, lai zem tā novietotu spridzināmo pamanījām, ka ienaidnieka karavīri pavisam tuvu tankam — savu ierakumu priekšā veic kautu kādus rakšanas darbus. Likās, ka viss pasākums pajuks, kad tie savus darbus pārtrauca un pazuda savos ierakumos.
     Kad spridzekļi bija novietoti, līdām uz upītes pusi, no kuras graviņu apm. 20—30 m attālumā ar baterijas palīdzību bija nolemts veikt mūsu uzdevumu. Atskanēja apdullinošs troksnis, un spridzinātāji metās uz upītes pārejas vietu, kur tos sagaidīja pārējie grupas vīri event. upītes pārejas nodrošināšanai. Kad bijām otrā krastā, tad redzējām, ka uzdevumu bijām izpildījuši tikai pa pusei, jo gaisā bija uzgājis tikai traktors, bet tanks palicis neskārts.
    Atgriezties tomēr vairs nevarējām, jo nenaidnieks uztraukts šāva raķetes un tūlīt atklāja mīnmetēju uguni pa upītes ieleju. Šis pasākums tomēr bija labs treniņš tiem vada karavīriem, kas frontē bija ieradušies īsi pirms pāriešanas uz Volchovu. Un daudzreiz, izvēloties izlūku grupas sastāvu, dzirdēju teicienu: "Kas jums, leitnanta kungs, ir pret mani, ka neņemat mani līdz? !" Karavīru sastāvs bija ļoti labs, un visi tvīka pēc darbības un kaujas, kas, esot mierīgā iecirknī, likās tik vilinoša.
      Bija arī traģiski — komiski momenti. Kāds bunkurs saucās — "Visu pa tīro!" Tā kādā reizē, kad bija izdota šņabja deva un dzeršana iekrita šim bunkuram, vīri arī nekavējās to ātri patērēt. (Citi bunkuri tādās reizēs pārņēma viņu posteņus.) Kāds no vairāk "ierāvušiem" izrāva granātas sprūdu un, pielicis granātu pie otra auss, teicis "paklausies kā šņāc". Skaidrākais no bara bija vēl laikā granātu no rokām izrāvis un pametis zem. lāviņas, kur tā eksplodējot tomēr visus 6 bunkura vīrus ievainoja, kaut ne smagi. Bunkura nosaukums vēl ilgi daudziem palika atmiņā sakarā ar šo notikumu.
     Tad manu vadu izņēma no ierakumiem un pārcēla uz bunkuriem apm.. 300—400 m attālumā no dzelzceļa līnijas, novietojot 2. līnijā. Tur atradās jau no 2. pulka viens mīnmetēju vads ltn. L. Šņukuta vadībā un viens prettanku lielgabalu vads ar ltn. T. Purpēteiri. Ar ltn. Šņukutu dzīvoju vienā bunkurā un ļoti iedraudzējos. Īss gan bija šis laiks būt ar viņu kopā, jo apm. pēc 10 dienām nācām atpakaļ uz ierakumiem. Pirms tam gan piedzīvojām lielu nelaimi, jo zaudējām rotas komandieri vltn. Aļļi.
         Tas notika 18. jūnijā. Metās jau krēsla, kad rotas komandpunktā ieradās bataljona ziņnesis ar vēsti, ka vakarā paredzama 2 vācu spiegu atgriešanās no pretinieka puses. Viņiem vajadzēja ierasties pa strauta ieplaku, kas šķērsoja mūsu pozīcijas. Spiegiem bija noteikta arī parole. Rotas komandieris vltn. Aļļis saņēmis zinu, devās uz norādīto vietu, lai informētu posteņus pie strauta ieplakas. Viens no tiem atradās ļoti sliktā pozīcijā ar ierobežotu novērošanas loku, jo priekšā apm. 15 m attālumā sākās mazs paugurs, kas radīja kā redzes, tā šaušanas ziņā neķerlauku. Šo posteni ieņēma piedalītās smagās rotas ložmetējnieki. Ar uguni šo frontālo neķerlauku pārvaldīja kāda patšautenes no flanka. Lai novērstu nepatīkamo situāciju, līdz jaunās pozīcijas izbūvei naktī priekšlauka krūmos izlika slēpni. Kad tovakar vltn. Aļļis devās pie saviem posteņiem, bija jau krēsla, bet slēpnis vēl nebija izlikts. Viss šī iecirkņa priekšlauka bija krūmains un pat dienā slikti pārredzams. Informējis posteņus par gaidāmajiem pamācējiem, rotas komandieris lēni soļoja atpakaļ uz savu bunkuru. Viņš vēl nebija sasniedzis bunkura eju, kad pie ieplakas atskanēja rokas granātu sprādzieni, kliedzieni un ieroču uguns. Aļļis metās skriešus uz notikuma vietu. Te gaisā izšāvās sarkana raķete un pār mūsu ierakumiem nogūlās ienaidnieka mīnmetēju sprostuguns. Pēdējais ilga tikai kādu minūti, klādams šauru joslu strauta tuvumā, bet tas bija ļoti blīvs un nesa mūsu vienībai lielu postu. Krita rotas komandieris vltn. Aļļis ar savu ziņnesi, smagās — 8. rotas grupas komandieris un 1 kareivis, smagi ievainoja šī iecirkņa vada komandieri kadetu J. Bišu un vēl 6 kareivjus.
     Vēlāk noskaidrojās, ka pēc tam, kad rotas komandieris bija posteņus atstājis, no strauta ieplakas pacēlušies 2 stāvi, tuvodamies mūsu ierakumiem. Domādams, ka nācēji ir pieteiktie spiegi, postenis, neatklājot uguni, pielaidis tos ložmetēju ligzdas tuvumā un vaicājis paroli. Tai brīdī abi nācēji izsvieduši vairākas granātas, jo ar savu saucienu postenis precīzi parādījis savu atrašanās vietu. No granātām. viens posteņa vīrs bija nonāvēts, otrs ievainots. Pēdējais vēl paspējis ievilkties satiksmes ejā un izglābties no gūsta. Ienaidnieka vienīgais ieguvums bija nolaupītais ložmetējs. Paņēmuši ložmetēju un atgriezušies pie strauta ieplakā, iebrucēji izšāva raķeti, dodot signālu mīnmetēju sprostam. Patšautenes postenis strauta otrā pusē nekavējoties atklāja pa ieplaku uguni. Pēc tam izsūtītā izlūku patruļa noskaidroja, ka abus pārdrošos iebrucējus pavadījusi un segusi vesela grupa atrada pamestus ieročus, asiņainus pārsiešanas materiālus .
     Laikam gan vācu spiegus krievi bija notvēruši un no viņiem uzzinājuši pāriešanas vietu. Sadursme bija sagādājusi mums smagus zaudējumus. Bijām zaudējuši rotas komandieri — vienmēr smaidīgo, sirsnīgo un tiešām drošsirdīgo vltn. Aļļi. Viņš bija sācis savas kauju gaitas 21. bataljonā pie Ļeņingradas, izcīnīdams smagās 1942. g. jūlija kaujas. 1943. gada februārī, nodibinoties brigādes 1. pulkam Duderhofā, A. pamāca uz mūsu bataljonu. Ar savu neviltoto draudzību, gādību un atklāto valodu viņš ātri ieguva visas vienības karavīru simpātijas. Netikām redzējuši, ka viņš lietotu alkoholu, turpretī katrs zināja, cik Aļļis dievbijīgs. Viņa ģimene bija aizvesta 1941. g. jūnijā. Tikai pēc ilgas meklēšanas bataljona ārsts atrada sīku šķembu, kas bija viņam ieurbusies pakrūtē, atnesot nāvi.
     Tā atkal 18. datums, mūsu bataljona melnā diena, bija atnesis smagu zaudējumu. Februārī šinī dienā aizsaules pulkiem bija piepulcēts vltn. P. Bļodāns, maijā — vltu. P. Antēns un tagad jūnijā arī vltn. A. Aļļis. Pēdējā vietā par rotas komandieri nāca 1. vada komandieris ltn. O. Melbārdis.
     Frontē atpakaļ ierados ap jūlija vidu un atradu priekšā lielas pārmaiņas:   komandieris vairs nebija ltn. Melbārdis, bet vltn. G. Šeibelis, kas bija pārcelts no III bataljona. Mans draugs "Melnais", kā Melbārdi saucām, bija kādu dienu šņabja iespaidā nevajadzīgi izsaucis trauksmi, zvanījis bataljona komandierim. Pēc tam ticis atcelts no amata un nosūtīts uz III bataljonu. Jaunais rotas komandieris vltn. Šeibelis bija ļoti bailīgs vīrs, no bunkura ārā nāca tikai tad, kad ierakumos ieradās pltn. Veiss vai pltn. Aperāts.
     Ltn. Bērziņa atmiņas papildina kadets Ints Vainadziņš: — Blakus rūpēm par pulka kaujas līnijas nostiprināšanu, pulka komandieris pltn. Veiss centās personīgi iepazīt katru savu karavīru. Pulka virsnieku sastāvs bija labs. II bataljonā bez allaž rāmā, nosvērtā un paļāvīgā pltn. K. Aperāta bija rūdīti rotu komandieri: 5. rotu komandēja ltn. P. Antēns, kas krita kā viens no pirmajiem kādā maija mēneša trieciena pasākumā (skat. iepr. lpp.), 6. rotu — vltn. Aļļis. I bataljonu komandēja kapt. K. Šnēbergs, kas vēlāk krita. Viņa dēls, par virsnieku kļuvis, krita vēlāk Kurzemē. Rotu komandieri bija: kapt. V. Reinholds, kapt. E. Laumanis, kapt. Ž. Jansons un vltn. V. Graumanis — visi drošsirdīgi un varonīgi virsnieki, kas izpelnījās augstas atzinības zīmes. Vienīgais pltn. Veisa pulka bataljona komandieris, kam kara laime smaidījusi līdz galam, ir pltn. (toreiz majors) R. Kociņš, vēlākais (6. latv.) gren. pulka komandieris. Stingrs un nopietnas dabas, viņš savā bataljonā turēja priekšzīmīgu disciplīnu. Beidzis Latvijas kara akadēmiskos kursus, viņš bija viens no vērtīgākiem Veisa virsniekiem, kura padomu Veiss allaž vērtēja augstu.
     Augumā neliels, tāpat kā Kociņš, arī akadēmisko kursu absolvents, bija pulka adjutants kapt. N. Galdiņš, Raksturā viņš tomēr bija pilnīgi citāds: skaļš, kustīgs, asprātīgs, īsts dzīvsudrabs. Karavīri viņu sevišķi nemīlēja, jo tā joki dažkārt bija pārprotami. Kad Veisu iecēla par brigādes kājnieku priekšnieku, Galdiņš kļuva par 1. pulka komandieri, bet Veisa acīs arī tad palika "enfant terrible", kas jāuzmana. Galdiņš, kas vēlāk Kurzemē saņēma augstus ordeņus un atzinību par varonību, krita gūstā un Ļeningradā nošauts. Krituši arī abi Veisa Volchovas staba virsnieki vltn. A. Bergs—agrākais jātnieku pulka virsnieks un ltn. R. Indāns, jauns zēns, ko, pildot 7. rotas komandiera amatu, gabalos saraustīja krievu mīna septembra kauju otrā dienā.
     Taču pltn. Vezsa interese par saviem vīriem gāja pāri virsniekiem — līdz pēdējam postenim ierakumu pirmajā līnijā. Ievērojis, ka 7. rotas vadā kopā sagadījušies kādi desmit Universitātes Sporta airētāji, Veiss vadu iesauca par airētāju vadu, bet rotu — par studentu rotu. Diemžēl, airētājus piemeklēja drūms liktenis — pašu jautrāko un nebēdīgāko no tiem — medicīnas studentu Bičevski nogalināja mīna jau 1943. g. jūlijā, bet pārējie krita septembrī vai atkāpšanās kaujās no Volchovas.
    Pulka karavīrus stipri ietekmēja Veisa personīgā drosme. Nekad viņš no saviem ļaudīm neprasīja to, ko nebūtu bijis gatavs darīt pats. Arī attieksmēs ar padotajiem viņš bija smalkjūtīgs, iecietīgs un korekts.

K.P. FRONTES TEĀTRIS PIE 2. LATVIEŠU BRIGĀDES VOLCHOVĀ

         8. augusta uz Volchovas frontes sektoru izbrauca Karavīru Palīdzības Frontes teātris. Par šo braucienu ltn. J. Zegners 30. augustā ziņo Latviešu leģiona ģenerālinspektora staba priekšniekam:
        — 5. augustā saņēmu uzdevumu vadīt K.P. frontes teātri "Bunkurteātris" braucienā uz Volchovas apkārtni pie 2. Latv. brīvpr. brigādes.
        Izbraucām no Rīgas 8.8.1943. plkst. 15.30 virzienā Valka—Pleskava— Luga—Novgoroda.
        Teātra trupas dalībnieku garastāvoklis labs, brauciena apstākļi vilcienā labi — mūsu rīcībā vesels pasažieru vagons; 30 cilvēkiem, rekvizītam un sainīšiem gan nedaudz par šauru, tomēr apmierinoši.
       Pa ceļam stacijās dubultkvartets "Dzintarzeme" un "3 Vinteri" skandina dziesmas, karikatūrists Keišs rāda savu zīmēšanas māku.
       9.8.43. plkst. 10.45 pārbraucām robežu pie Izborskas. Plkst. 11.30 iebraucām. Pleskavā, saņēmām pienākošos apgādi un kantīni, tāpat siltas pusdienas un kafiju.
       Tanī pašā dienā plkst. 24.00 izbraucām tālāk uz Lugu. Tur iebraucām nākošā rītā plkst. 09.30; saņēmām atkal siltas pusdienas. Telefoniski sazinājos ar 2. brigādi — propagandas daļas vadītāju SS-ustuf. Sturcu (Sturz), kas apsolīja vakarā uz staciju Mojka sūtīt pretim autobusus.
       No Lugas izbraucām plkst. 16.47, st. Mojkā bijām plkst. 21.00, kur, kā runāts, sagaidīja SS-ustuf. Sturcs ar autobusu un smago mašīnu. Pārsēžamies un braucām tālāk uz Selo-Gora, kur pārnakšņojām.
      11.8.43. plkst. 10.00 devām pirmo izrādi ievainotiem un slimajiem. Pēcpusdienā sniedzām otru izrādi. Šeit, Selo-Gorā, atrodas brigādes sanitārā rota, kuru komandē maj. Rublovskis.
      12.8.43. plkst. 05.15 izbraucām tālāk ar autobusu uz Gluchaja-Kerestj, no kurienes plkst. 07.00 ar Volchovas purva vilcienu devāmies tālāk uz 1. pulku. Gluchaja-Krestj mūs sagaidīja 1. p. staba rotas kom. vltn. Baumanis, kas mūs pavada līdz 1. pulkam.
       1. pulkā (st. Špice) ieradāmies plkst. 10.30. Pēc īsa brīža mūs apsveikt ieradās pulka kom. pltn. Veiss. Apskatījām p. staba novietojumu, varoņu kapsētu u.t.t. Paēdām kopējas pusdienas kopā ar pulka staba virsniekiem. Pēc tam devāmies uz trupai paredzēto apmešanās un izrāžu vietu pie artilērijas diviziona, kuru komandē kapt. Grāvelis.
       Izrādes sākām 13.8.43., katru dienu dodot 2 izrādes. Skatuves apstākli apmierinoši — uzcelta brīvā dabā īpaša skatuve; laiks arī pieturējās labs. Trijās dienās trupas priekšnesumus redzēja artilēristi, 1. pulka I un III btlj., arī dažas tuvākās vācu vienības. Karavīri sevišķi apmierināti.
       15.8.43. plkst. 18 aizbraucām ar mašīnām tālāk uz II btlj., pie pltn. Aperāta. Laiks slikts — līst.
       16.8.43. turpinājām priekšnesumus. Izrādes vieta — kino baraka no mūsu dzīves vietas apm. 3,5 km, turp mūs aizveda mašīnās.
        Vienu izrādi sniedzām Olchovkā sapieru rotai.
        18.8.43. pēc pēdējās izrādes 1. pulkā atvadīšanās vakars — kopējas vaēariņas apm. 60 pers. (Pavisam 1. p. sniedzām 11 izrādes.)
       19.8.43. plkst. 12 ar speciālo vilcienu devāmies uz 2. pulku. Tur ieradāmies plkst. 15.30, mūs sagaidīja p. kom. pltn. Lobe ar dažiem virsniekiem un transporta līdzekļiem. Devāmies uz netālo 2. p. stabu — Imantas sētu.
        Plkst. 20.10 izbraucām ar autobusu uz Krečno dienvidus nometni, kur kino barakā mums klātas atvadu vakariņas. Pie galda sēžot, mums rādīja kino filmu.
       Vakarā plkst. 23.30 ieradās no trupas atvadīties brigādes komandiera v.p.i. SS-staf. Rohde. Viņš savā uzrunā pateicās trupai par tās uzupurēšanos un sniegumu viņa brigādes latviešu karavīriem. viņš arī uzsvēra, ka dzirdējis par trupas priekšnesumiem ļoti daudz sevišķi labas atsauksmes.
        Īsos vārdos pateicos brigādes komandierim par pretimnākšanu trupai un par iespēju latviešu karavīriem dažas stundas sniegt aizmiršanos un atpūtu.
        25.8.43. plkst. 00.30 šķīrāmies un ar autobusu devāmies atpakaļceļā uz dzimteni. Plkst. 06.20 ieradāmies st. Mojka un plkst. 07.00 devāmies ar vilcienu tālāk caur Lugu uz Pleskavu. Pleskavā ieradāmies plkst. 16.1 5; saņēmām pienākošos apgādi, kantīnes daļu un siltas pusdienas ar kafiju.
         Plkst. 18.20 izbraucām no Pleskavas un Rīgā, Zemitānu stacijā, iebraucām 26.8.43. plkst. 14.40.
        Otrreiz Frontes teātris apmeklēja latviešu cīnītājus Volchovas frontes sektorā no 1943. g. 29. decembra līdz 1944. g. 14. janvārim. 1943. g. beigās tur latviešu karavīrus apmeklēja arī rakstniece Ilze Kalnāre.
        Lai gan visu 1943. g. vasaru nekāda lielāka frontes kauju darbība brigādes iecirknī nenotika, tomēr arī šai laikā latviešu vienībām, sevišķi 1. pulkam, bija zaudējumi — krituši un ievainoti. Tā, piem., laikā no 18. maija līdz 4. jūnijam pie Mostki I bataljons vien zaudēja 6 kritušos un 43 ievainotos karavīrus. Daudzi varonīgi latviešu karavīri saņēma arī apbalvojumus. Tā, 4. jūnijā ar Dzelzskrustu 2. šķiru apbalvoja 1. pulka I bataljona 4. rotas komandiera a.p.i. kapt. Ž. Jansonu un 3 citus rotas karavīrus, 19. jūlijā Dzelzskrustu 2. šķiru saņēma 1. pulka komandieris pltn. V. Veiss, 30. jūlijā ar Dzelzs krusta 1. šķiru apbalvoja I bataljona 2. rotas komandieri vltn. V. Graumani un ar 2. šķiru I bataljona komandieri kapt. K. Šnēbergu un serž. A. Allažu, 3. augustā Dzelzskrustu 2. šķiru saņēma I bataljona 1. rotas 7 karavīri.
        Arī 2. pulka iecirknī šai "klusajā periodā" trieciengrupu un dažādu ieroču darbība bija samērā aktīva. Par patērētās munīcijas daudzumu liecina šī pulka 11 bataljona ieraksti karadarbības dienas grāmatā. Tā, piemēram, 21. jūlijā atzīmēts sekojošs munīcijas patēriņš šai dienā: 11.355 šauteņu un ložmetēju patronas, 1,400 MP patronas, 66 šauteņu granātas, 156 5 cm mīnas, 39 8 cm mīnas, 3 apgaismošanas raķetes un 7 krītširmju izpletņu raķetes. Apmēram tik pat liels munīcijas patēriņš bataljonam bijis šai laikā katru dienu.
        Ienaidnieks šāva ne tikai ar mīnām un svina lodēm (arī sprāgstošām), bet arī ar propagandas lapelēm. Diendienā kāds žīds lauzītā latviešu valodā skaļrunī aicināja bataljona karavīrus pāriet sarkano pusē un solīja "mierīgu" darbu aizmugurē. Vēlāk arī draudēja, ka pret brigādes karavīriem laidīšot sarkano latviešu divīziju. Mūsu karavīri aģitāciju uzņēma ar smiekliem un apšaudīja aģitatora pozīciju ar ienaidniekam atņemtām mīnām.
        Vēlāk, rudenī un ziemā arī mūsu vienības sāka propagandai izmantot skaļruņus. Par to jau pieminētajā 2. pulka II bataljona dienas grāmatā 7. un 8. decembrī rakstīts:
       "Uz mūsu skaļruņu propagandu ienaidnieks reaģē ar atsevišķiem uguns brāzieniem. Propagandas vešanai ar skaļruņiem un elektrisku aparatūru ieradusies korpusa propagandas nodaļa. Propagandas saturs: Lielniecisma kritika, lielniecisms kā nacionālo valdību ienaidnieks, krievu attiecības ar citām tautām, kādēļ Baltijas valstis iesaistījušās cīņā pret lielniecismu, ko lielinieki darījuši Baltijas valstīs. Skaļruņi atradās 7. rotas iecirknī."
        28. jūlijā 2. pulka III bataljona v.v. Ž. Butkus kopā ar virskapr. Šneidemani un dižk. Pabērziņu ar mīnām iznīcināja kādu ienaidnieka bunkuru. Par to 19. augustā v.v. Butkusu apbalvoja ar Dzelzskrustu I šķiru un pārējos divus karavīrus ar 2. šķiru. 11. augustā v.v. Butkusa trieciengrupa atkal iebruka ienaidnieka pozicījās un saņēma gūstā 2 ienaidnieka karavīrus. Uzbrukumā ievainoja 11 trieciengrupas vīrus.
        1. septembra agrā rītā 2. pulka 11 bataljona 7. rotas iecirknī pārnāca 4 krievu pārbēdzēji: 1 leitnants, 1 seržants un 2 kareivji. Pārbēdzēji pārnesa līdzi vienu ložmetēju. Tie stāstīja, ka boļševiku rotās esot tikai 46—55 vīri, vairums vecāki gados un jau vairākkārt ievainoti. Munīcijas piegāde esot ļoti vāja. Snaiperi lietojot trokšņa slāpētājus un sevišķu maztrokšņa munīciju. Krievi cītīgi gatavojoties gāzu karam, kura sākšanu gaidot no vācu puses. Sievietes tiekot nodarbinātas tuvākā aizmugurē kā telefonistes un arī kā snaiperis. Pārbēdzēju bataljons pēdējās 6 nedēļās esot zaudējis 57 vīrus. Gara stāvokli lielinieki cenšoties uzturēt ar visādiem meliem, piem., poļitruki stāstot, ka latvieši pie pirmā uzbrukuma pārnākšot krievu pusē.
        Pārņemot Volchovas pozīcijas no vācu vienībām, brigāde tās atrada galīgi neizbūvētas. Neskatoties uz mežaino un purvaino apvidu, brigādes karavīri tās 1943. g. vasarā izbūvēja par priekšzīmīgām pozīcijām, tanī pat laikā papildinot savu trūcīgo apmācību un nesot frontes dienestu pirmajās līnijās. Ar savu aktivitāti un varonīgiem izlūkošanas iebrukumiem brigādes latviešu karavīri izpelnījās toreiz kā augstākās vācu karaspēka vadības, tā arī visas latviešu tautas lielāko atzinību.

"ALKAZĀRA" KAUJAS

      Tas, ko vltn. Antēns gribēja nokārtot jau maijā, ienākot brigādei Volchovas frontes sektorā, to arī pulkv. Veiss ar brigādes komandieri vpulkv. Šuldtu atzina rudens sākumā par nepieciešami nokārtojamu, jo 1. pulka pozīcijas bija pārāk apdraudētas no krievu rokās iepretim Spaskaja Polistj esošiem uzkalniem. Tādēļ nolēma šos uzkalnus ar kauju ieņemt un ienaidnieku no tiem padzīt.
     Uzbrukuma sākumu nolika uz 2. septembri un tā vadību uzticēja l. latv. pulka II bataljona komandierim pltn. K. Aperātam, viņa rīcībā paredzot sekošas spēkus: 2 rotas (vltn. Ozola un Indāna) no 1. pulka II bataljona, 1 rotu (vltn. Rabenko) no I bataljona un pusi 4. rotas kapt. Ž. Jansona vadībā. Bez tam 2 artilērijas baterijas no kapt. V. Grāveļa diviziona un 10 baterijas no vācu vienībām. Bija solīta, bet izpalika vācu triecienlidmašīnu piedalīšanās.
      Šo pltn. Aperāta vadībai pakļauto vienību uzdevums bija samērā šaurā iecirknī artilērijas atbalstā ieņemt mūsu frontes priekšā esošos uzkalnus, kurus ienaidnieks ieņēma ar 137. divīzijas vienībām.
      Pirms uzbrukuma sākuma visu iepriekšējo nakti līņāja smalks lietus, izmērcējot izejas pozicījās novietotos vīrus līdz ādai. Atausa mitrs, dūmakains 2. septembra rīts. Plkst. 9 sākās mūsu artilērijas uguns, kas pārgāja nepārtrauktā dunoņā, kurā vairs nebija iespējams atšķirt atsevišķus grāvienus. Pēc laika uguni pārnesa uz priekšu, un mūsu vīri aiz šīs sienas devās uzbrukumā. Pretinieka fronti pārrāva vairāk nekā divu kilometru platumā un jau pēc neilga laika sasniedzot visus paredzētos punktus. Uzbrukuma laikā krita 5 mūsu karavīri.
       Pēc mūsu zibenīgā trieciena ienaidnieka pusē valdīja pilnīgs apjukums. Pēc pirmā pārsteiguma ienaidnieks sāka tomēr nikni aizstāvēties, un gandrīz katru bunkuru nācās ieņemt sīvā tuvcīņā. Sākās arī spēcīga ienaidnieka artilērijas un mīnmetēju uguns, un nepārtrauktas "Staļina ērģeļu" kārtas noklāja apvidu.
       Kaujas par augstienēm ievilkās vairākas dienas. Ienaidnieku dzīvi atbalstīja bumbveži un kaujas lidotāji zemlidojumos, apšaudot klāja ieročiem mūsu ierakumus. Uguns brāzmai sekoja ienaidnieka kājnieku triecieni, kas turpinājās līdz pat 9. septembrim. 18 reizes mainījās ienaidnieka triecieni ar mūsu prettriecieniem. Ienaidnieks pievilka arī tanku spēkus, bet tie purvainā apvidus dēļ cīņās nespēja piedalīties. Arī mūsu vienībām no Rīgas ieradās papildinājumi.

     Par šīm "Alkazāra" kaujām kara ziņotājs J. Gulbis rakstīja: 

   — 1943. gada rudens pie Volchovas. Kādas vecas klostera drupas ar Visu nocietinājumu sistēmu ir kā Vientuļa sala vētrainā jūrā. Kas gan var atminēt un izskaitīt visus tos trakojošā ienaidā aurojošo boļševiku viļņus, kas dienām un naktīm bez mitas un apstājas veļas pret mīnu viesuļos aizbērtajiem un sagrautajiem ierakumu grāvjiem. Veļas, lai tad kā triecienu dabūjuši atsīktu atpakaļ, bangotos un triektos no jauna.
      Ir brīži, kad nakts tumsā sāk trakot kauja. Jau pirmajās minūtēs tiek sarauti sakaru vadi, un atsevišķas rotas, palikušas bez saskares, cīnās pret ienaidnieku rindām, kas veļas un lien, rāpo un triecas. Šāviņu troksnī un sprādzienos viss liekas sagriezies varenā viesulī, kur nevar vairs izšķirt, kas savējs, kas ienaidnieks. Taču komandieris pltn. Aperāts dzelžaina miera pilns. Viņš tik paņem no galda mašīnpistoli, iziet ārā, brīdi paklausās un zina visu.
     “Tas man vēl no pirmā kara gadiem," viņš tikai nosaka, “pēc trokšņa vien ziņu, kas tur notiek — sakari tad var ari nebūt"
       Un tiešām, tūdaļ atskan īsas, apsvērtas pavēles, un boļševiku uzbrukums saplok.
        Dienām ilgi klosteris iztur desmitkārtīgu pretinieka pārspēku un dienām ilgi neviens neatmin, kad komandieris pēdējo reizi gulējis. Vienalga, dienu vai nakti, viņš sēž savā komandpunktā vai apstaigā pirmās līnijas.
        Kādreiz īsi pirms gaidāmā boļševiku uzbrukuma komandieris iegriežas kādas rotas iecirknī. “Tos atvairīt gan šoreiz maniem zēniem nebūs pa spēkam," vaļsirdīgi atzīstas rotas komandieris, pārlaizdams skatu retajām rotas rindām. Taču komandieris ir atkal auksta miera pilns. Viņš ātri apsver, novērtē un īsi nosaka: “Jūs noturēsit gan, pavisam droši!" Un tik pārliecinoši ir šie vārdi, ka jaunie karavīri jūt sevī ieplūstam kaut ko no viņa miera, drosmes un paļāvības. Uzbrukumam sākoties, atvairīšanas uguns spars ir tik drausmīgs, ka triecienvilnis izšķīst, pirms tas īsti sācis velties.
         Dienām un naktīm novietnes klostera drupās stāv neieņemamas un neiedragājamas, līdz apsīkst visi boļševiku triecieni.
         Šajās, Alkazāra, kaujās ienaidnieks bija upurējis divu latviešu bataljonu iecirknī vien 3 savas divīzijas. Arī mūsu zaudējumi bija smagi — ap 140 kritušo un 600 ievainoto. Vissmagāk cieta 1. pulks, bet vēlāk arī vienības no 2. pulka un arī dažas vācu rotas, kas bija nākušas palīgā.
         Kā to noskaidroja brigādes staba izlūkošanas nodaļa, mūsu 2. septembra uzbrukumu ienaidnieks bija noturējis par plaša vācu uzbrukuma sākumu visā Volchovas frontē. Tādēļ krievi lielā steigā atvilka rezerves no citiem frontes iecirkņiem un ievadīja kaujā pat savas toreiz tik nedaudzās lidmašīnas. Tomēr par spīti šiem krievu nesamērīgi pārākiem spēkiem, mūsu karavīri noturēja iegūtās augstienes.

      Jau ltn. J.A. Bērziņš stāsta:

     "Arī es dažas dienas biju pārcelts uz Alkazāru, kaut mūsu rotu kā blakus stāvošo atstāja tikpat stipru, jo bija jābaidās no krievu atslogošanas uzbrukumiem arī mūsu iecirknī. Man bija jāpiesakās pie kaujas tiešā komandiera, mūsu bataljona komandiera pltn. Aperāta, kas lielā mierā Alkazāra pagrabā mani saņēma teikdams: “Ak tu dēls, arī atnāci mums palīgā." Katru dienu kaujas iecirknī bija redzams arī plkv. Veiss. Vairākas reizes arī brigādes komandieris Šuldts. Kādā drusku mierīgākā brīdī abi bija pakāpušies Alkazāra drupās, lai tālskatiem papētītu priekšlauku, kad ienaidnieka prettanku lielgabala granāta trāpīja drupas tikai nedaudz augstāk par viņu galvām. Šuldta mieru tas nevarēja iztraucēt, jo, apklustot Veisa balsij, viņš jautāja: “Kāpēc, pulkvedi, jūs neziņojat tālāk?" Abi bija reti drošsirdīgi virsnieki, un tāpēc saprašanās abu starpā bija ļoti laba. Šuldts, tāpat Veiss, par visu augstāk stādīja drošsirdību. Pat Veisa pretinieki par viņu saka, ka viņš bijis ļoti apdāvināts virsnieks: elastīgs, enerģisks, godkārīgs, darbīgs un drošsirdīgs. Tieši šī elastība, savienota ar diplomāta spējām, viņam deva lielas priekšrocības attiecībās ar vāciešiem.. Tai pašā laikā viņš bija ļoti uzmanīgs, sirsnīgs arī attiecībās ar padotiem. Tāpēc ne par velti katrs 2. brigādes karavīrs, kuram bija bijusi tieša saskare ar plkv. Veisu, viņu ļoti cienīja."
      Par varonību un drosmi kaujas laukā ar 1. šķiras Dzelzskrustu apbalvoti šādi Volchovas septembra kauju dalībnieki: pltn. Valdemārs Veiss, pltn. Kārlis Lobe, pltn. Kārlis Aperāts, kapt. Kārlis Šnēbergs, ltn. Miervaldis Ādamsons, ltn. Rūdolfs Gaitars, ltn. Viktors Jukovics, ltn. Kārlis Lamberts un kareivis Roberts Lapiņš.
      Ar 2. šķiras Dzelzskrustu apbalvoti kopskaitā 19 virsnieki un 85 instruktori un kareivji.

      Pēc “Alkazāra" kaujām 1. pulka komandieris pltn. V. Veiss pulka 79. pavēlē raksta:

     “Par uzbrukuma sagatavošanu pulka iecirknī D. no Spaskaja-Polistj, uzbrukuma sekmīgu izvešanu un ienaidnieka vairākkārtēju pretuzbrukumu atvairīšanu jauniegūtajā K.L. ar pulka un piedalītām vienībām š.g. 4. septembrī kaujas laukā tiku apbalvots ar Dzelzskrustu I šķiru.
       Ar šo apbalvojumu mūsu augstākā vadība ir atzinusi pulka kaujas gatavību, pulka leģionāru drosmīgo un varonīgo cīņas stāju notikušajai kauja, kas devis spīdošu šīs kaujas rezultātu. Mana visdziļākā pateicība varonīgajiem pulka leģionāriem, kas ierakstījuši zelta lapu netikai pulka, bet gan visa leģiona — latvju karavīra cīņas vēsturē.
       Mūsu kritušo cīņas biedru nestais upuris ir ķīla turpmākām pulka uzvarām par latvju tautas nākotni un mūsu dzimtenes drošību."
      “Alkazāra" kauju pirmajās dienās 1. pulka III (agr. 16. Zemgales) bataljona komandiera a.p.i. kapt. V. Reinholds raksta bataljona 64. pavēlē:

64. PAVĒLE.

       1. Latviešu SS-brīvprātīgo pulka III bataljonam.
1943. g. 4. septembrī.
Austrumu frontē.

1. §

Zemgales bataljona karavīri!

       Šodien šeit, Volchovas purvā, mēs atzīmējam sava bataljona otru gadadienu. Ja bataljona dzīves gājums nav ilgs, tad toties tas ir sevišķi bagāts pārdzīvojumiem un bagāts varoņu darbiem.
       Bataljons pēc ierašanās frontes joslā, tūliņ veic sekmīgi dzelzceļu apsardzību un cīnās ar partizāniem. Pēc neilga laika bataljona dažas vienības piedalās cīņā pret regulāriem boļševiku spēkiem pie Ilmenes ezera, Staraja-Rusas, pie Holmas un citur. Un no šī gada sākuma piedalās Ļeņingradas aplenkuma aizstāvēšanā, un tagad cīnās Volchovas purvos, jau kā 1. latv. SS-brīvpr. pulka sastāvdaļa.
      Šis pārdzīvotais laiks, kaujas apstākļi un sākumā nepilnīgā apgādes jautājuma nokārtošanās, ir prasījusi no katra bataljona karavīra milzu spējas un piepūli. Par ko liecību dod bataljona karavīriem piešķirtais kuplais goda zīmju skaits:

1. Dzelzs Krusts 1. šķira 
1
2. Dzelzs Krusts 2. šķira  
32
3. Kara nopelnu Krusts 2. šķira ar šķēpiem
9
4. Trieciena nozīme 
61
5. Ostmedaļa 
70
6. Austrumu Kara Ord. 2. Šķ. bronzā ar šķēpiem
62
7. Austrumu Kara Ord. 2. Šķ. bronzā  
33
8. Sevišķās Atzinības raksts 
63

         Šinī dienā lai atceramies savus kritušos cīņu biedrus, kas atdevuši dārgāko to mērķu sasniegšanai, ko prasa no mums mūsu tēvu zeme — Latvia. Šos varoņus lai nedalīti salīdzinām ar tiem, kas pirms gadu simteņiem krita; ar tiem, kas dažus desmit gadus atpakaļ nolika savas galvas tēvu zemei brīvību karodami. Un tagad mūsu zemgaliešu un pārējo bataljonu kritušie cīnītāji kopā ar saviem priekšgājējiem uzspiež nedzēšamu zīmogu vēstures lapaspusēs. Šīs asinis lietas dzimtenes, tēvu zemes un tautas labā, ir tās nesaraujamās saites, kas mūs vieno latviešu kopībā, pagātni ar tagadni mūžīgās Latvijas nākotnes labā. Šinī dienā arī lai atceramies ievainotos draugus slimnīcās, atpūtas vietās un kas jau atgriezušies mūsu vidū, vēlot veselību viņiem.
        Cīņa vēl nav galā. Tā mums jāturpina kopā ar Lielvāciju un tās sabiedrotajiem. Vēl priekšā stāv daudzas grūtības. Ņemot vērā pavadītos divus gadus un to piedzīvojumus, esmu pārliecināts, ka zemgaliešu bataljona karavīri, sekojot slaveno senču piemēram un tradīcijām, daudz jo daudz darīs vēl latvju tautas labā un vairos latvju vīru un ieroču slavu. Dievs, svētī Latviju!

Bataljona komandiera a.p.i.
Leg. hstuf. Reinholds.

     Pēc šīm, “Alkazāra" kaujām frontē iestājās atkal samērā kluss periods. Abas puses aprobežojās vienīgi ar izlūku gājieniem un trieciengrupu darbību.
    Jau 6. septembrī cīņās nogurušās 1. pulka vienības iebrukuma rajonā sāka nomainīt 2. pulka vienības, pareizāk  1. un 2. pulka vienības apmainījās viena ar otru. Pēc pulku apmaiņas tagad stāvoklis brigādes frontē bija sekojošs: brigādes kreisajā spārnā 2. grenadieru pulks, labajā spārnā 1. grenadieru pulks. Pa labi Novgorodas virzienā fronti ieņēma vācu karaspēka daļas, tāpat arī pa kreisi Čudovas stacijas virzienā.
     Visa šī Alkazāra kaujas iecirkņa komandēšanu ar 1943. g. 10. septembri pārņēma 2. pulka komandieris pltn. K. Lobe

     2. pulka dkar. K. Zirnis savā atmiņu stāstā raksta:

  — Pulka komandieris K. Lobe jeb Imanta, kā mēs viņu saucām, bija visu mīlēts. Savā lēnā, bet drošā gaitā, viņš vairākkārt aizrādīja: “Zēni, neesiet tik pārgalvīgi, mēs nedrīkstam ar savām dzīvībām spēlēties, mums nākotnē katra dzīvība būs dārga." Viņš skuma par katru kritušo.
      Reiz kapt. Grants sūtīja mani ar vēstuli pie Lobes. Biju tikko saņēmis savu kantīnes devas šņabi un kārtīgi sametis pa lampu. Nonācis Imantas sētā, atradu tur priekšā viesus. Nodevu vēstuli un gaidīju atbildi. Laipnais mājas tēvs arī drusku pacienāja, tas man bija par daudz — es nolūzu. Otrā rītā Lobe teica: “Es domāju, ka tu esi kārtīgs vīrs, iedevu vienu šņabi, tūliņ beigts kā cālis. Lai mans gļēvums nekļūtu zināms bataljona komandierim Grantam, kas disciplīnas ziņa bija ļoti stingrs, Lobe uzņēmās vainu uz sevi.
        Reiz atkal, kādu vakaru nākot no līnijām, novārtījies ar māliem un apaudzis ar bārdu, satieku pulkvedi. Viņš sniedz man roku, draudzīgi uzsit uz pleca un nosaka: “Ziķera zēns, tikai apaudzis kā tīģera."
       Septembra dienās pa kreisi sāk vārīties kaujas elle, nevar vairs izšķirt atsevišķus šāvienus. 1. pulks pārgājis uzbrukumā un ielauzies ienaidnieka līnijās. Troksnis nemitas, tas turpinājās vairākas dienas. Mums jāiet biedriem palīgā. Mūsu vietās paliek vācieši.
       Imanta veda savus zēnus ciņa. Viņš teica: “Tā vieta nav tik svarīga, bet svarīgs tas, ka tā pirkta ar mūsu asinīm, un tādēļ tā mums jāpatur. Es zinu, imantieši to arī paturēs.
       Cīņas turpinājās, desmit dienas, uzbrukumi mainījās ar pretuzbrukumiem, līdz beidzot sarkanie smago zaudējumu dēļ pārtrauca atgūšanas mēģinājumus un sāka nomierināties. Latviešu karavīrs nebija pārspējams.
       Kādā dienā viesojās mūsu sirmais tēvocis ģenerālis Bangerskis. Uz viņa jautājumu: kāds cīņas gars? Mēs visi kā viens atbildējām, ka labs. Ģenerālis apmeklēja arī "Alkazāru" un, nākot uz aizmuguri, dabūja iekrist dubļos, jo sarkano maksis bija paņēmis uz grauda, tikai gan mazliet par augstu. —

       Dažas zīmīgas epizodes pastāsta arī I bataljona v.v. G. Odiņš:

       Mana pirmā sastapšanās ar pulkvedi bija Volchovas frontē 1943. g. maija sākumā, un pulkvedim tā bija pirmā sastapšanās ar pulku. Biju toreiz vada komandieris 2. rotā, un bijām jau iegājuši Volchovas purva pozicījās apgabalā, kurā varēja atrast latviskas pēdas: mūsu bataljona komandpunkts atradās vietā, kur kādreiz bijusi sādža Teremec Kurlandskij (Kurzemes pils), tagad gan, protams, noārdīta līdz pamatiem.
       Mūsu pirmā satikšanās mūsu rotai bija ne sevišķi patīkama, un varbūt arī Lobem tā nebija patīkama; vēlāk gan viņš to nekad nelika manīt. Rota atradās rezerves pozicījās, un rotas komandieris vltn. Kvietiņš bija aizgājis uz priekšējām līnijām izlūkot prettriecienu virzienus. Mēs ar vada komandieri cirsserž. agr. Andersonu, izmantojām klusumu un sauļojāmies. Sēdējām sporta biksītēs un atgaiņājāmies no odiem, kad pa tipisko "knipeldambi" (koku taciņa pār purvu) pamanījām nākam trīs virsniekus, acīm redzami, augstākas pakāpes. Laika apģērbties vairs nebija, un man bija jādodas ar ziņojumu tāpat puskailam. Atnācējus nebiju agrāk redzējis un vācu valodā sāku ziņojumu, kad vīrs ar pulkveža zīmotnēm latviski uzprasīja, vai viņu nepazīstot? Mēs ar Andersonu samulsumā saskatījāmies — tas bija pulkvedis Lobe, kas ieradies pārņemt pulku un tagad bija adjutanta un vācu sakaru virsnieka pavadībā. Pēdējo nevērodams, pulkvedis turpināja sarunu latviski. Mūsu samulsums kļuva vēl lielāks, kad nobira jautājumi par priekšgrupu pozīciju, vienību dziļumu, apšaudes laukiem, mīnu sprostiem un citām kara teorijas problēmām. Samulsums bija ne tāpēc, ka mēs nevarējām uz jautājumiem atbildēt, bet vienkārši tāpēc, ka Volchovā nebija ne izveidojumu pozīciju dziļumā, neapšaudes lauku, un mīnu aizsprosti nebija zināmi pat tām vācu vienībām, kas tos bija likušas. Tas bija apvidus, kas normālajā kara teorijā nebija paredzēts. Kad ieradās rotas komandieris, arī tas stāvokli glābt nevarēja — mēs bijām eksāmenā "izkrituši" un vēlāk pārrunājām, ka mūsu rotu pulkvedis tāpēc nekad lāga neieredzēs. Bet notika citādi — pulkvedis ļoti ātri iedzīvojās īpatnējos Volchovas apstākļos, nepiedienīgos tērpos sastaptos karavīrus ar ļaunu nepieminēja un rota tomēr ieguva viņa simpātijas, visvairāk pateicoties vltn Kvietiņa personai, kuru apglabājot, pulkvedis teica, ka gulda zemes klēpī "Imantas krietnāko karavīru".
      Pulkvedis gan iedzīvojās Volchovas apvidus prasībās, bet ne vācu diktētajā vienību numerācijā un vāciskajā terminoloģijā. Kad man reiz vēlāk pulkvedim vajadzēja ziņot par mūsu “trosu" (saimniecisko vienību) stāvokli, tūlīt dabūju aizrādījumu, ka es laikam domājot “vezumus". Tā nebija sīkumainība, kas pulkvedim Lobem lika pasvītrāt latvisko, bet gan konsekventa nostāja, ik brīdi parādot arī valodā, ka esam latviešu karavīri, kas cīnās par savu tēvzemi. Atdzīvinot pirmo Imantas pulka atceri, pulka komandpunkts tika dēvēts par “Imantas sētu", bataljonus un rotas pazina ne pēc numuriem, bet pēc latviešu vietu vārdiem: Talsu bataljons, Stendes rota u. tml. Arī uzrunās karavīriem pulkvedis pasvītrāja latvisko momentu mūsu cīņā. It sevišķi atceros viņa Jāņu uzrunu 1943. gada vasarā, lai gan klāt bija arī vācu novērotāji. Tā mēs, kā Volchovas mierīgajā periodā, tā Alkazāra kauju laikā septembrī un atejot pa ziemu smagās kaujās ar ienaidnieku, paturējām acīs, ka esam Imantas karavīri.
      Arī militārā audzināšanā pulkvedis ne reizi vien rādīja savu ietekmi kritiskās situācijās. Tā 6. februāra meža kaujā pie Veljaševa Gora pulkvedis parādījās pirmajās līnijās dažus simts metru no ienaidnieka, kad bijām ne pārredzamā apvidū iedzinušies ar ķīli krievu pozivijās un dzirdējām sev flankos krievu “urrā" saucienus. Pulkveža parādīšanās atdeva pašapziņu, kas vainagojās pulkam ar panākumiem — tika iznīcināta pretinieka divīzija, saņemot gūstā divīzijas sakaru un sanitāro rotu, divīzijas artilēriju un milzumu citu trofeju.
     Bet nevien panākumiem bagātos brīžos pulkvedis parādījās pirmajās līnijās — 1944. g. 24. februārī, kad divu bataljonu komandieri (majors A. Skrauja, I btlj. un kapt. V. Grants, II btlj.) bija krituši, kad mūsu bataljona rotas komandēja instruktori, un kad tomēr pavēle bija “par katru cenu" noturēties vēl vienu dienu, pulkvedis atkal parādījās pirmajās strēlnieku līnijās un palīdzēja atturēt vācu vienību atraušanos flankos. Panākumi bija jūtami smagās atiešanas beigu posmā, kad izrādījās, ka neviena imantiešu vienība nekad nebija ielenkta un visas sasniedza uztverošās pozīcijas pie Pleskavas. Kad, kā mūsu bataljona sedzošās rotas komandieris, ziņoju pulkvedim par pēdējo vienību ierašanos, bija patīkami dzirdēt pašpaļāvīgo piezīmi: “Lobi tik viegli neielenks." Krievu radio jau bija par latviešu brigādes iznīcināšanu.

ĢEN. BANGERSKIS APMEKLĒ VOLCHOVAS FRONTES SEKTORU

      Latviešu leģiona ģenerālinspektors ģen. R. Bangerskis 27. septembra rītā devās inspekcijas braucienā uz Latviešu brigādi Volchovas frontes sektorā. Ģenerālinspektoru pavadīja vācu pulkv. Theuermans, kapt. Ziemelis un ltn. Zegners.
      Latviešu brigādes stabā Krečno ziemeļu nometnē ģenerālinspektoru sagaidīja brigādes komandieris ar Ozollapu vainagu pie Dzelzskrustu Bruņinieku pakāpes apbalvotais ieroču-SS virspulkv. Šuldts (Schuldt). Pēc pārrunām par stāvokli un inspekcijas iespējām, ģenerālinspektors apmeklēja brigādes galveno pārsienamo punktu- slimnīcu, kuru vada ķirurgs Dr. A. Marovskis.
      Bez Dr. Marovska slimnīcā vēl strādā Dr. Īve un Dr. Rublovskis, kā arī 5 latviešu žēlsirdīgās māsas un 3 medicīnas studenti -praktikanti. Kaut grūtos apstākļos, tomēr Dr. Marovskis izveidojis galveno pārsiešanas punktu par īstu lauku lazareti, ar iespēju uzņemt līdz 100 slimnieku. Pašlaik ārstējas 40 ievainotie.
      Šinī sanitārā punktā novietoti smagi ievainotie, kuri nepanes transportu un kuriem jāizdara kādas ķirurģiskas operācijas. Smagi ievainotie iekšējos orgānos novietoti otrā brigādes sanitārā punktā, kurš atrodas Tesovo -Stroi. Arī šis sanitārais punkts padots sanitārās rotas komandierim, kurš savukārt padots brigādes vecākam ārstam.
Sanitārā rota sastāv no 3 vadiem. Rotā ap 300 karavīru. transportē ievainotos un slimos karavīrus, veic dažādus darbus, būvē jaunas barakas un apkalpo sanitāros punktus.
       Brigādes sanitārā punktā Krečno ir 3 operāciju galdi. Līdz šim visas sarežģītās operācijas ar sekmēm veic Dr. Marovskis. Uz 15 galvas smadzeņu operācijām bijis tikai 1 miršanas gadījums. Tagad ar korpusa pavēli aizliegta Krečno sanitārā punktā operēt galvas smadzenes. Būtu vēlams panākt šī aizlieguma atcelšanu, vismaz attiecībā uz latviešu karavīriem, jo, piem., transportējot galvā ievainoto ar lidmašīnu uz aizmuguri, daudzreiz jau var būt par vēlu. Ievainoto miršanas gadījumā tos guldot zārkā, ar pajūgu aizvedot uz kapsētu “Lager Sūd" un tur apglabājot.
      Ir sava atutošanas iestāde-pirts, kur 20 min. laikā dezinficē no GKL nākošo karavīru drēbes. No apaļiem baļķiem purvā izbūvēta arī virtuve un produktu noliktava. Ir arī koka barakas — ārstu un māsu dzīvokļi, cik iespējams, labi. Nav ugunsdzēšamo aparātu (Minimax). Ir pašiem savs elektriskās strāvas avots — benzīna motors, un tāpēc katru vakaru visās sanitārā punkta barakās deg elektrība līdz plkst. 23.00.
      1943. gada 29. septembra rītā ģenerālinspektors izbrauca brigādes komandiera pavadībā ar drezīnu uz 1. pulka stabu. Pēc pārrunām un vispārējā stāvokļa apsvēruma pie 1. pulka komandiera pulkveža Veisa brigādes komandieris pasniedza ģenerālinspektora klātienē 1. pulka karavīriem piešķirtos Dzelzskrustus. Karavīrus uzrunāja brigādes komandieris un ģenerālinspektors, norādot uz stāvokļa nopietnību un pateicoties par dienestu un kaujās parādīto izturību un varonību, kas par latviešu karavīru labo slavu atkal reiz liek runāt ārpus mūsu dzimtenes robežām.
      Pēc tam ģenerālinspektors brigādes komandiera, 1. pulka komandiera un pulkveža Theuermaņa pavadībā izgāja apskatīt 1. pulka III bataljona komandpunktu un kādas rotas pozīcijas. Pulka karavīru garastāvoklis visumā labs. Ar apgādi karavīri apmierināti, uzturs samērā labs. Tagad uzturā saņem arī kartupeļus, kuru līdz šim trūka. Atsevišķi karavīri gan izteicās, ka maizes deva varētu būt lielāka.
      1. pulka zaudējumi pēdējās septembra kaujās — 70 karavīri krituši un apm. 350 ievainoti.
      Pēc pusdienām ģenerālinspektors ieradās 2. pulka stabā pie pulka komandiera pltn. Lobes. Tur pulka komandieris sniedza vispārējā stāvokļa pārskatu un ziņojumu par pulka kaujas darbību. Brigāde; komandieris pasniedza pltn. Lobem piešķirto 1. pakāpes Dzelzs krustu. Pēc tam brigādes komandieris ģenerālinspektora klātienē pasniedza pārējiem 2. pulka karavīriem piešķirtos Dzelzskrustus. Karavīrus uzrunāja brigādes komandieris un ģenerālinspektors. Pēc tam ģenerālinspektors brigādes komandiera, 2. pulka komandiera un pulkveža Theuermaņa pavadībā izgāja apskatīt 2. pulka 1. rotas no vietojumu un pozīcijas. Šinī laikā sākās diezgan spēcīga ienaidnieka automātisko ieroču un minumetēju uguns, kas ilga 20 minūtes. Parādījās arī 4 ienaidnieka lidmašīnas.
     Pievakarē ģenerālinspektors ieradās 2. pulka III bataljona komandpunktā un apskatīja 9. un 11. rotu karavīrus. Šīs rotas novietotas pulka rezervē, lai vajadzības gadījumā varētu izdarīt prettriecienus. Rotu un vadu komandieri personīgi izlūkojuši prettriecienu virzienus un var ar savām vienībām ierasties galvenā kaujas līnijā vēlākais 30 minūšu laikā.
      2. pulka karavīru garastāvoklis labs. Ar apgādi karavīri apmierināti. Ēdiens labs un pietiekamā vairumā.
      Pulka zaudējumi pēdējās septembra kaujās — 75 kritušie un 288 ievainotie.
     Vakarā ģenerālinspektors atgriezās brigādes stabā.
     30. septembra rītā ģenerālinspektors ieradās pie 2. pulka 9. rotas. Rotas sastāvā ļoti daudz jaunu karavīru —18 gadus veci, bet jau piedalījušies daudzās kaujās. Ģenerālinspektors uzrunāja karavīrus, pateicoties pēdējiem par kaujas nopelniem, un lūdza viņus arī turpmāk būt par priekšzīmi un paraugu jaunajiem, neliedzot tiem padomus un aizrādījumus no saviem kauju pieredzējumiem.
      Pēc tam ģenerālinspektors apskatīja 1. un 2. rotas 280 jaunatnākušos no 15. divīzijas pulkiem, kas šeit ieradušies pirms dažām dienām. Pašlaik notika ierindas apmācība.
     Apmācības gaitu traucē piedzīvojušu instruktoru trūkums. Daudzi apmācītāji paši nav beiguši instruktoru kursus, bet tikai dienestā policijas bataljonos paaugstināti par instruktoriem. Būtu ļoti vēlams sagatavot instruktorus no tiem spējīgākiem leģionāriem, kuri beiguši darba dienestu Vācijā.
     Brigādes komandieris norādīja uz vajadzību jaunkareivjiem apmācībās vairāk vērības piegriezt cīņai ar tankiem, parādot praktiski šaurās, dziļās bedres, kas pasargā no tankiem. Svarīgi esot kareivjos novērst bailes no tankiem. Tāpat vairāk vērības piegriezt ierakšanās darbiem un pozīciju izbūvei.
      Ģenerālinspektors uzrunāja jaunkareivjus, norādot nepieciešamību mācīties un cīnīties par mūsu nākotni, pieminēdams labās atsauksmes par latviešu karavīru līdzšinējo labo stāju.
      Apgādes ziņā 2. pulkā būtu nepieciešami novērst dažādus trūkumus:
      1. Pulkā sevišķi jūtams instruktoru trūkums, jo arī pēdējās kaujās vislielākie zaudējumi starp instruktoriem. Nepieciešams visdrīzākā laikā rūpēties par instruktoru kadra papildinājumu.
       2. Pulkam pēc stātiem pienāktos 830 zirgu, bet pašlaik ir apiri. tikai 100. Tāpat trūkst aizjūgu un ratu.
       3. Stipri sajūtams pulkā transporta līdzekļu trūkums, jo grūti pat no dzimtenes sūtītos sainīšus izvadāt pa atsevišķām pulka vienībām.
      4. Pēc noteikumiem katram karavīram vajadzētu saņemt zābakus (garos) un šņorzābakus, t.i. katram karavīram 2 pāri apavu. Tomēr līdz šim tie vēl nav saņemti. Bez tam šņorzābaki (tanki) Volchovas apstākļos pilnīgi nepiemēroti, derīgi tikai garie zābaki. Vēlams būtu, lai katram karavīram būtu pat 2 pāri garo zābaku.
      5. Nepieciešama būtu atpūta kadram, kas nāk no policijas bataljoniem, jo tie nav atpūtušies no paša kara sākuma.
      6. Ievainoto iznešanai no GKL trūkst nestāvu. Nepieciešams tās visdrīzākā laikā sagādāt, vai arī gumijas riepu ratiņus (pēdējie gan ievainotos tricinātu, braucot pa koka ceļiem).
      7. Ieroču ziņā pulks pietiekami apgādāts.
      8. Laikrakstu trūkums lazaretēs.

       Plkst. 09.40 ģenerālinspektors ieradās Olchovkā pie l. pulka jaunkareivju apmācības rotas (3 00 jaunkareivju — komandē virsleitnants Šeibelis). Ģenerālinspektoru šeit sagaidīja 1. pulka komandieris pulkvedis Veiss.
       Pašlaik izdarīja kaujas apmācības—priekšlauka novērošana un aprakstīšana. Jaunkareivjiem pēc ierašanās brigādē šī bija 4. apmācības diena. Pēc 10 dienu apmācības jaunkareivji tikšot sadalīti pa rotām starp veckareivjiem tālākai apmācībai.
       Ģenerālinspektors sarunājās ar kādu kareivi- dieninieku, kas dienējis sarkanarmijā, saņemts gūstā un tagad dien leģionā.
       Turpat netālu ģenerālinspektors apmeklēja un uzrunāja 1. pulka 6. un 7. rotas karavīrus, kas visvairāk piedalījās nesenajās kaujās, kā ari cietuši vislielākos zaudējumus un pašlaik atrodas rezervē.
       Pēc tam brigādes komandieris ģenerālinspektora klātienē apbalvoja vel 11 1. pulka karavīrus ar Dzelzskrustu.
       Plkst. 11.50 ģenerālinspektors ieradās pie Atsevišķā artilērijas diviziona 3. baterijas, kur viņu sagaidīja diviziona komandieris kapt. V. Grāvelis un baterijas komandieris kapt. E. Kessels.
       Katrā baterijā 4 lielgabali, moderni un ļoti labā stāvoklī. Par to saņemšanu jāpateicas bij. brigādes komandierim ģen. Šolcam. Lielgabalu kalibrs — 10,5 cm, sniedz līdz 12 km, kadence 6 šāvieni minūtē. Granātas labas, nesprāgstošas nav novērotas. Munīcijas ir pietiekami. Pēdējās septembra kaujās izlietoti 8000 Iepriekšējai artilērijas sagatavošanai pirms trieciena bija paredzēts tikai 140 šāviņi.
       Pēc diviziona komandiera datiem divizionam trūkst: 5 virsnieku, 61 instruktors, 164 kareivju.
       Katrā baterijā pašlaik 6—8 instruktori, bet pēc stātiem vajadzīgi 30.
       Zirgu divizionā pašlaik 182, trūkst vēl 353 zirgu. Latviešu veterinārārsts divizionam ir — Dr. Baltiņš. Apgādes ziņā karavīri apmierināti. Pa kauju laiku brigāde saņem apgādes papildinājumu paciņas (Grosskampfzulage). Saturā: cigaretes, šokolāde, biskvīti, konfektes un degvīns. Jaunpienākušajiem maizes deva esot nedaudz par mazu. Agrāk esot trūcis garo zābaku, tagad visi saņēmuši labus garos zābakus. Brigādes komandieris pasniedza vltn. Holanderam kā pirmām artilērijas virsniekam piešķirto Dzelzskrustu.
        Pēc tam ģenerālinspektors atgriezās brigādes stabā un pēc pārrunām ar brigādes komandieri par inspekcijas rezultātiem plkst. 15.30 izbrauca uz korpusa stabu Roglicos) pie ģen. Hercoga. Pārrunās ar korpusa komandieri pēdējais izteica prieku, ka viņam padotā korpusā ietilpst tik kaujas spējīga un drošsirdīga vienība kā Latviešu SS-brīvprātīgo brigāde. Pēc pārnakšņošanas otrā rītā ģenerālinspektors izbrauca uz Lugu. Pulkv. Theuermanis aizbrauca atpakaļ uz brigādi, lai sīkāk noskaidrotu latviešu karavīru vajadzības un sekotu jaunkareivju apmācībām.
        Chrapzy sādžā ģenerālinspektors apmeklēja kādu 122. divīzijas lauku lazareti, kur ārstējas arī 13 ievainotie un 17 slimie latviešu karavīri. Ir vācu un igauņu māsas. Latviešu personāla nav. Labi nostādīts lazaretes zobārstniecības kabinets, kur pagatavo mākslīgus zobus ar modernākiem līdzekļiem (Kunstharz). Latviešu avīžu un grāmatu nav. Redaktors Krastiņš solīja nokārtot.
        “Ortslazarett 2 Luga" ievietoti 400 vācu, igauņu, ukraiņu un 40 latviešu karavīri. Ir vairākas igauņu māsas un latviešu māsa Marta Sniķere, kura darbojas zobārstniecības kabinetā. Lazaretē pacienti paliek tik ilgi, kamēr tie ir transports spējīgi pārsūtīšanai uz tālāko aizmuguri. Telpas labas, ēdiens arī labs. Grāmatas un laikrakstus nesaņemot, par to redaktors Krastiņš solījās rūpēties.
       Pleskavā ģenerālinspektors apmeklēja armijas korpusa galveno ārstu, lai parunātu jautājumu par latviešu ievainoto transportu. Tādi gadījumi, kā latviešu ievainoto nosūtīšana uz Viļņu vai citām Polijas pilsētām turpmāk vairs nenotikšot, bet visi ievainotie pēc iespējas tikšot nosūtīti ārstēšanai uz Latviju. Varbūt tomer būtu nepieciešams Pleskavā kāds latviešu ārsts vai virsnieks, kas kārtotu ievainoto evakuācijas lietas.
       Pēc tam ģenerālinspektors apmeklēja kādu lazareti Pleskavā (kriegslazarett 916, Block 3), kur strādā 2 latviešu ārsti — Dr. A. Osītis, un Dr. R. Līcis, kā arī 15 latviešu žēlsirdīgās māsas.  Pavisam Pleskavā darbojoties ap 80 latviešu māsu.
       Pavisam III blokā ir 300 gultas. 9 latviešu karavīri 2. oktobrī pārsūtīti uz Rīgu. No leģiona palikuši vēl tikai 2 ievainotie. Liela daļa slimnīcas inventāra jau iesaiņota evakuācijai. Šeit ievietoti ļoti daudz ievainoto krievu brīvprātīgo karavīru. Ir arī kaukāzieši un kazachi. Krievi nedisciplinēti un neuztur tīrību. Ļoti labi šeit jūtas igauņu ievainotie karavīri, kuru stāja ir priekšzīmīga. Avīžu un grāmatu ir pietiekami.
       Heeresgruppe Nord Oberquartermeister 4-b Pleskavā solīja dot rīkojumu par to 50 latviešu ievainoto karavīru, kuri atrodas Viļņā, Pārvešanu uz Latviju. Kā arī rūpēties un gādāt, lai turpmāk latviešu ievainotos, pēc iespējas, sūtītu ar sanitārvilcieniem uz Latviju.
      Pēc pārnakšņošanas Pleskavā, 2. oktobrī ģenerālinspektors izbrauca atpakaļ uz Rīgu. —

       Ar SS-reichsfīrera 1943. g. 29. septembra pavēli pltn. V. Veisu paaugstināja pulkveža (Leg. standartenfīrera) dienesta pakāpē, skaitot jau ar 1. augustu. Bet tas pulkā kļuva zināms tikai oktobra mēneša otrā pusē.
       7. oktobra rītā ienaidnieks uzbruka apmēram bataljona stiprumā 1. grenadieru pulka I bataljonam un tam piedalītai tā paša pulka 6. rotai, kuru komandēja ltn. J. Bērziņš. Ienaidnieka uzbrukumu atvairīja, tam zaudējot ap 50 kritušos un 8 gūstā saņemtos. Zaudējumi bija arī mūsu vienībām. Smagi ievainoja I bataljona komandieri kapt. K. Šnēbergu, kas mira no ievainojumiem 9. oktobrī. Bataljona komandēšanu pārņēma kapt. Ž. Jansons.
       Šo kauju augstu novērtēja brigādes komandieris Šuldts, par ko liecina viņa personīgā ierašanās 6. rotas iecirknī un Dzelzskrustu pasniegšana jau nākošajā dienā.
       15. oktobri I bataljona komandiera a.p.i. kapt. Ž. Jansons dienas pavēlē informēja bataljona karavīrus par brigādes komandiera kapteinim Šnēbergani veltītiem piemiņas vārdiem un pulka komandiera lēmumu par I bataljona nosaukšanu kapteiņa Kārļa Šnēberga vārdā.

        1. pulka I bataljona 1943. g. 15. oktobra dienas pavēles pilns teksts:

Pavēle Nr. 32.
I./1. Latv. SS-brīvpr. pulka
Komp. 15. oktobrī 1943. g.

§ 1.

        Š. g. 7. X plkst. 04.20 sākās ienaidnieka ugunsbrāziens un nedaudz vēlāk uzbrukums. Saņēmis pirmās ziņas par ienaidnieka rīcību, btl. komandieris nekavējoties deva vajadzīgos rīkojumus, bet pats devās uz notikumu vietu. Netālu no komp. viņu smagi ievainoja. Vēl smagi ievainots būdams, viņš deva vajadzīgos rīkojumus cīņai. 9.X.43. plkst. 03.15 mūsu komandieris mira. Par leg. hstuf. Šnēberga dzīvi un darbiem vislabāko liecību dod 1. pulka Nr. 93 pavēlē teiktie vārdi.

§ 2.

         Izsludinu zināšanai brigādes komandiera 9. oktobra diena sapavēli Nr. 30/43 tulkojumu:
         Drošsirdīgais 1. latv. SS-brīvpr. pulka I. btl. komandieris leg. hstuf. K. Šnēbergs vadot savu btl. atvairīšanas kaujā pret ienaidnieku, tika š.g. 7.X. smagi ievainots.
        No cīņā gūtiem ievainojumiem leg. hstuf. Šnēbergs miris š.g. 9.X. plkst. 03.15, kara lauka lazaretē Krečno.
        Divas stundas pēc leg. hstuf. Šnēberga ievainošanas viņa 20 gadus vecais dēls pieteicās pie manis, lai stātos kara dienestā sava tēva vietā.
       Šeit karavīra gars!
       Lai brigādes latviešu un vācu SS karavīri ņem piemēru no šī drošsirdīgā virsnieka, lai 1 . pulka I. btl. dara godu savam kritušajam. drošsirdīgajam komandierim.
       Es nekad neaizmirsīšu šo bruņniecisko latviešu virsnieku.

Šuldts
SS-standartenfīrers

§ 3.

       Korpusa komandieris ģenerālis Hercogs personīgi izteica līdzjūtību par pulka zaudējumu leg.hstuf. Šnēberga miršanas gadījumā.

§ 4.

       Godinot varoņa nāvē mirušā i. btlj. komandiera Dzelzskrustu I. un 11. šķiras kavaliera leg.hstuf. Kārļa Šnēberga piemiņu, nosaucu

I. bataljonu leg.hstuf. Kārļa Šnēberga vardā.

       Šo apzīmējumu lietot pulka iekšējā dzīvē. Lai ikvienam. pulka leģionāram grūtajās cīņās dod sparu pārvarēt šīs grūtības gaišais un varonīgais leg.hstuf. Šnēbergs; savas tautas rītdienai veltītais cīņas un darba piemērs.

V. Veiss
Leg. obersturmbanfīrers un
pulka komandieris

Ž. Jansons
Leg.hauptsturmfīrers un
bataljona komandiera a.p.i.

            Pēc oktobra kaujām, 1943. gada rudenī, Latviešu brigādes frontē vairs nekādas lielākas kaujas nenotika. Abi pulki palika līdzšinējos iecirkņos: kreisajā spārnā 2. pulks un labajā spārnā 1. pulks. Visu laiku notika vienīgi abpusēja trieciengrupu darbība un izlūkošana. Rezerves vienības izdarīja aizmugurē kaujas mācības, trenējoties triecienu izvešanā. Arī ar komandējošo sastāvu izdarīja apmācības uz kartes, sagatavojot komandierus darbībai atiešanas apstākļos, jo visas pazīmes rādīja, ka atiešana no līdzšinējām pozīcijām būs nenovēršama.
     1943. g. oktobra mēneša vidū pulkv. V. Veisu iecēla par brigādes kājnieku priekšnieku un 1. pulku plkv. Veisa vietā īsu laiku komandēja pltn. K. Aperāts, bet pēc viņa saslimšanas pulka komandēšanu 11. novembrī pārņēma majors R. Kociņš. Bet, arī pēdējam saslimstot, pulka komandēšanu 16. decembrī pārņēma līdzšinējais pulka adjutants kapt. N. Galdiņš, kurš starplaikā komandēja II bataljonu. I. pulka adjutanta vietu uzdeva izpildīt vltn. A. Bergam.
      Brigādes un arī divīzijas kājnieku priekšnieka amats apmēram līdzinājās bij. Latvijas armijas divīzijas komandiera palīga amatam. Tam bija uzticēta visu brigādes kājnieku daļu apmācības pārraudzība, pozīciju izbūve, apgādes daļu inspicēšana u.t.t. Pulkvedis Veiss tagad bija praktiski visu brigādes latviešu augstākais latviešu priekšnieks. Bruņots ar kaujinieka pieredzi, pulkvedis Veiss tagad vairs necentās griezt ceļu brigādes staba vācu personālam. Viņš juta, ka viņu respektē, un centās šo respektu izmantot savu karavīru labā. Brigādes vadībā pulkv. Veisa iespaids bija ļoti liels, kaut gan brigādi komandēja tik spēcīga personība kā virs pulkvedis Šuldts.
     1943. g. 8. novembrī brigādes 1. pulku pārdēvēja par 39. grenadieru pulku (1. latv.) un 2. pulku par 40. grenadieru pulku (2. latv.).
     Apstākļus Volchovas frontes sektorā labi raksturo daži citāti no 40.(2. latv.) pulka Kurzemes (11) bataljona dienas grāmatas:

10.9.1943. — 15.10.1943.

      Sākot ar 10. septembri, rotu strēlnieki pavada diennaktis atklātos bunkuros un "āpšu alās", neskatoties uz samērā vēso un mitro laiku, jo pastāvošos kaujas apstākļos izbūvēt bunkurus nav iespējams. Tikai pamazām, sākot ar oktobra mēnesi, radās pirmie bunkuri un līdz ar to reizē ar palīgspēku baltkrievu strādnieku "pulka" sapieru un aktīvu paša bataljona strēlnieku līdzdarbību tiek uzsākta kaujas žoga izbūvēšana 6. rotas iecirknī.
      Šo apstākļu dēļ ap 90—95% karavīru ir utu apsēsti, kādēļ radās vajadzība pēc pirts, kādas bataljona iecirknī un aizmugurē nav. Ar pirts izbūvi un visu karavīru novietošanu bunkuros higiēniskais stāvoklis uzlabojas.
      Pēc bataljona un pulka ārsta novērojumiem karavīri stipri noguruši, pie kam daļa noguruma noteikti attiecināma uz nepietiekošām pārtikas devām olbaltuma trūkumu pārtikā.
      Karavīru garastāvoklis ir možs. Karavīri ar sevišķu pacietību panes sāpes ievainošanas gadījumos. Pēc ārsta izteicieniem nav bijis neviena gadījuma, kurā pie samaņas esošais ievainotais būtu vaidējis vai kliedzis.

15.10.1943. — 18.11.1943.

       Bataljona zaudējumi: 8 krituši, 1 pazudis bez vēsts, 55 ievainoti (no pēdējiem 20 palikuši ierindā) un 48 slimi. No slimajiem 10 saslimuši ar gripu, 6 ar plaušu karsoni, 9 ar reimatismu, 4 ar ausu iekaisumu, 3 ar sirdi, 3 ar nierēm un 3 ar gremošanas orgānu slimībām. Ambulatoriski ārstējušies 25 ādas slimnieki. Karavīri stipri cieš no apsaldēšanās.
      Karavīri miesīgi un garīgi stipri noguruši, tomēr cīņas spējas nav mazinājušās. Jūtams nepilnīga uztura iespaids. Garastāvoklis možs un labs.
        % zaudējumi vienībās: stabam — 8.9% ievainoto. No ierakumu stipruma: 5. rotai — 3.2% krituši un 15.9% ievainoti; 6. rotai — 1.1% krituši un 14.1% ievainoti; 7. rotai — 3.4% krituši un 30% ievainoti; 8. rotai —2% krituši un 8.5% ievainoti no ierakumu stipruma.
       Uz 17. novembri bataljonā bija 310 karavīri. —

18. NOVEMBRIS VOLCHOVĀ

         40.(2. latv.) grenadieru pulka komandieris pulkv. K. Lobe raksta "Latvijas" 1963. g. 18. novembra numurā:

       "Klāt bija 18. novembris un mūsu brīvvalsts svētku diena. Imantiešiem svētku norises kārtība bija zināma. Svētku runai bija paredzētas piecas minūtes, ar sākumu tieši pulksten 12.
       Saskaņā ar svētku norises noteikumiem vienību komandieri ar busoles palīdzību noteica virzienus uz Latvijas zemi, lai svinīgajā klusuma brīdī visu skati ar auguma fronti būtu vērsti tieši virzienā pret tēvu zemi.
       Vietās, kuras bija segtas no ienaidnieka zemes novērošanas, bija uzvilkti gan lieli, gan mazi mūsu nacionālie valsts karogi, un tie bija vai pie ik bunkura. Ar katru mirkli tuvojās divpadsmitā stunda, un pacilāts saviļņojums cēla krūtis spēcīgiem elpas vilcieniem, tā ka sarunājoties dažam drebēja balss. Grupu komandieri un ieroču priekšnieki raudzījās pulksteņos.
      Tad pulkstenis 12. Ļaudīm acīs asaras, un kā ar kādas mūžības rokas mājienu viss visā pulka plašajā frontē uz mirkli apklusa, un tanī pašā sekundē atskanēja briesmīgs uguns brāziens. Tad viss sastinga. atkal klusumā, un roku pie cepures viss pulks stāvēja pagriezts ar muguru ienaidniekam, bet skatu virzienā uz tēvu zemi. Lielais klusuma brīdis ilga divas minūtes. Tad atkal atskanēja jauns uguns brāziens pa iepriekšējiem mērķiem, un svētku runa Latvijas brīvvalstij Volchovas purvā bija izskanējusi, gluži bez viena vārda.
     Svētku runas laikā pulka vadība ar vienību pārstāvjiem, egļu zaru vainagiem un vienību tēvu zemes smilts urnām, cirstām Volchovas baltajā bērzā, atradās Volchovas Brāļu kapos. Pēdējam uguns brāzienam. izskanot, Brāļu kapos sacēlās īsa, milzīgi spēcīga vētra. Tā saķēra kritušās sausās lapas, pacēla tās gandrīz stāvus gaisā un aiznesa Latvijas virzienā. Klātesošie klusēdami skatījās dabas parādībā, bet kāds bijīgā balsī teica: "Vai tiešām šīs zemes pelni dodas līdzi atbrīvotajām dvēselēm uz tēvu zemi, pametot šeit tikai trūdu dvašu?"
       Imantas sētā nebija līdzekļu sarīkot svētku mielastu, apsveicējiem pasniedza tikai vīnu kādā traukā. Kad iestājās vakars un Latvijas karogi bija nolaisti, komandieris atstāja Imantas sētu un devās uz Tukuma sētu, kur namatēvs bija sarīkojis svētku mielastu. Uz savu roku rīkoti mielasti bija vairākās sētās. Nakts frontē pagāja mierīgi. Ienaidnieks, redzams, bija lielā neziņā."

LATVIEŠU SS BRĪVPRĀTĪGO LEĢIONA

28. decembri 1943. g.
ĢENERĀLINSPEKTORS
Nr. 5208.


Latviešu SS-brīvprātīgo brigādes komandierim
    SS-oberfīreram Šuldtam.
                 Augsti godātais Oberfīrer!

       Neraugoties uz manu sirsnīgāko vēlēšanos brigādes pieprasīto virsnieku un leģionāru papildinājumus nosūtīt Jūsu rīcībā līdz Jaunam gadam, tomer man nav izdevies.
       No 60 priekš brigādes iesauktiem virsniekiem līdz šim ieradušies 30, bet apģērbt no tiem izdevās tikai 15, kuri arī Jūsu rīcībā nosūtīti. Pārējiem 15 vēl trūkst ietērpa priekšmetu, kuru sagādāšana rada lielas grūtības. Ceru, ka pēc Jaunā gada virsnieku papildināšana ies sekmīgāk.
       Jūsu pieprasīto pulkv. Rapu viņa dienesta priekšniecība neatbrīvo, par ko Jums pieteiks arī pulkv. Veiss. Par pulkv. ltn. Jurko atbrīvošanu šodien iesniedzu rakstu ģen. Šrēderam.
       Leģionāru Jums nosūtīts tikai 1700 jeb 57% no vajadzīgā skaita, kas izskaidrojams ar Jūsu vēlēšanos saņemt galvenā kārtā lauciniekus. Pārējie sekos pēc svētkiem. No sabiedrības puses man jādzird lieli pārmetumi, kāpēc iesauktie jaunieši netiek apmācīti šeit Latvijā, bet tos neapmācītus sūta projām, kā tauta saka "uz fronti". Es jau zinu, ka Jūsu vēlēšanās ir pēc iespējas sekmīgāk veikt iesaucamo apmācības, izmantojot gatavus apmācības kadrus, bet sabiedrībai to grūti izprast.
        No savas puses nožēloju, ka brigādes jauniesaukto rezerves vienības atrodas izklaidētas un tāļu no brigādes, vietām pat tuvāk Ļeņingradas frontei kā brigādei. Bez tam, izņemot pavisam niecīgu procentu, jauniesauktie vācu valodu neprot, kāpēc, izmantojot vienīgi vācu apmācītājus, apmācību gaitā var rasties lielākas grūtības un žēlošanās no apmācāmo puses, ka viņi nostādīti bezizejas stāvoklī. Labi zinādams, ka Jūs kā gādīgs tēvs darāt visu, lai Jums pakļautos jauniešus nostādītu iespējami labvēlīgākos apstākļos, tomēr lūdzu vēl apsvērt, vai paredzētais latviešu virsnieku skaits — 1 uz atsevišķi novietotu nometni — norādītos apstākļos — nebūtu par mazu un vai latviešu kadru nebūtu iespējams pavairot, ja ne virsnieku skaita ziņā, kuru, kā man ir jau zināms, brigādei trūkst, tad vismaz attiecībā uz instruktoriem. Brigādei, man šķiet, instruktoru nevarētu trūkt, jo tā no jauniesausamiem instruktoriem ir atteikusies.
     Izmantojot šo gadījumu, novēlu Jums un Jums pakļautai brigādei visu labāko un tālākus panākumus jaunajā — 1944. gadā.

R. Bangerskis
SS-grupenfīrers un ieroču-SS
ģenerālleitnants.

Uz šo ģen. Bangerska rakstu brigādes komandieris atbildēja ar sekojošu 9. janvāra rakstu:

ŠULDTS 
 
SS-OBERFĪRERS  
 
2. LATV. SS-BRĪVPR. BRIGĀDES
 
KOMANDIERIS
 
   
Latviešu SS-brīvpr. leģiona  
Ģenerālinspektoram  
SS-grupenfīreram Bangerskim.  

                                                    

Ļoti godātais Grupenfīrer!

       Es padevīgi pateicos par laimes vēlējumiem Jaunā gadā un sirsnīgi atbildu Jums un latviešu tautai ar to pašu.
       Tālākam vēstules saturam es atbildu sekojoši:
   1) Pārmetums, ko Jums taisa atklātība, ka jaunkareivji nosūtīti uz fronti bez apmācības, var būt tikai riebīga rīdīšana un pēc manām domām būtu viegli atspēkojama ar preses starpniecību. Īstenība ir pilnīgi pretēja! Latviešu dzimtene un tās rīcībā esošie virsnieki un instruktori nespēj jaunkareivjus apmācīt tā, kā to prasa kara apstākļi austrumu frontē. Trūkst attiecīgo zināšanu un pieredzējumu. Ja es jaunkareivjus lieku šeit, tālu aiz frontes, apmācīt, tad pulkvedis Veiss un es, bez tam vēl latviešu virsnieki, pārrauga apmācības, tad Jūs, grupenfīrer, un latviešu tauta varat būt pārliecināti, ka apmācības notiks tik labi un pamatīgi, ka vēlāka iesaistīšana kaujā prasīs mazākos asins upurus no Jūsu tautas, grupenfīrer. Man ir pienākums rūpēties, lai zaudējumi būtu iespējami mazi un panākumi iespējami lieli. To es varu panākt tikai tad, ja jaunkareivji priekšzīmīgi apmācīti. Jūs pats, grupenfīrer, savā beidzamā apciemojumā brigādē redzējāt un aizrādījāt, ka kareivji vāji apmācīti. Tas ir neatbildīgi, jo katra vāja apmācība maksā asinis.
    2) Es to apsveiktu — un Jūsu vēlēšanās ir pilnīgi manējā — ja apmācības bataljona rīcībā varētu nodot ne tikai vienu, bet pēc iespējas daudz latviešu virsnieku un instruktoru. To brigāde personāla trūkuma dēļ nespēj. Vainīgi pie tā ir vienīgi latviešu virsnieki, kuri, kā man ziņots lielā skaitā atrodas Latvijā, bet nožēlojamā kārtā nenāk uz fronti. Tas ir vienīgais iemesls, kādēļ Jūsu vēlēšanos, grupenfīrer, nevar izpildīt. Pie brigādes esošie latviešu virs nieki līdz pēdējam nodarbināti. Daži kungi nav pilnīgi veseli, tomēr lazaretē neiet, jo zina, ka viņu latviešu dzimtenes nākotne izšķiras frontē un ne Rīgā! Latviešu dzimtene nevar aptvert, kas šiem kungiem jāveic, jo citādi brigādē nebūtu tāds virsnieku trūkums. Es piezīmēju, ka ieradušies virsnieki vēl nav iesaistāmi frontes vienībās, bet frontes dienestam vispirms jāapmāca. Vadus un rotas es viņiem vēl nevaru uzticēt: jo tas maksātu vienīgi asinis. Sūtat man virsniekus, grupenfīrer, kas ko var un dara, tad tie nekavējoties nokļūs apmācības btl. Tas pats attiecas uz instruktoriem! Jūsu uzskats, ka jauniesauktie instruktori nav vajadzīgi, ir nepareizs. Es būtu pateicīgs, ja tos nosūtītu pēc iespējas daudz un drīz uz brigādi. Es lūgtu viņus sūtīt nekavējoties, bet ne uz lauku rezerves btl., bet tieši uz brigādi, jo šeit formē īpašu lauku rezerves btl. Virsnieku ieģērbšana nedrīkst nosūtīšanu aizkavēt. Ja ieģērbšana Rīgā tiešām nebūtu iespējama, tā katrā gadījumā var notikt brigādē.

Patiesā cieņā esmu Jūsu padevīgais

Šuldtš
SS-oberfīrers

1943. g. pēdējās dienās brigādē bija sekojošs komandējošais sastāvs:
Brigādes komandieris — SS-oberfīrers Šuldts
Brigādes kājnieku priekšnieks — plkv. V. Veiss
39.(1. latv.) grenadieru pulka komandieris — kapt. N. Galdiņš
      I  bataljona komandieris — kapt. Ž. Jansons
      II  bataljona komandieris — vltn. G. Šeibelis
      III bataljona komandieris — kapt. V. Reinholds

40.(2. latv.) grenadieru pulka komandieris — pltn. K. Lobe
      I  bataljona komandieris — kapt. A. Skrauja
      II bataljona komandieris — kapt. V. Grants
      III bataljona komandieris — maj. E. Stīpnieks

Artilērijas diviziona komandieris — kapt. V. Grāvelis
        2. latv. grenadieru pulka sastāvs 1944. g. 1. janvārī:
                     65 virsnieki,
                  386 instruktori,
               2.198 kareivji.

Spēkrati:
               10 smagie auto,
                  5 vieglie auto,
             264 zirgi.

Apbruņojums:
                  7 prettanku lielgabali,
                  7 kājnieku lielgabali,

              149 patšautenes un smagie ložmetēji,
                67 snaiperu šautenes,
          1,858 šautenes,
              238 mašīnpistoles,
              551 pistole.

         Jau 1943. g. pēdējās dienās no vācu vadības ienāca ziņas, ka drīzumā ir sagaidāms krievu uzbrukums un paredzama mūsu spēku atiešana uz jaunām aizmugures pozīcijām.
         1943./44. g. ziemai Latviešu brigāde bija gatavojusies visu vasaru un rudeni, pārvēršot vācu nolaisto kaujas iecirkni labi izbūvētā nocietinājumu sistēmā. Šķidrās žagaru "blendes" vietā karavīrus no pretinieka uguns sargāja baļķu un zemes atbalsta punkti un aizsargsētas. Paralēli galvena kaujas līnijai bija izbūvētas uztverošās pozīcijas dziļumā. Nepietiekošais sprunguļu ceļu tīkls bija papildināts. Karavīriem bija sagatavotas apkurināmas un drošas ziemas mītnes. Nevien cilvēkiem, arī zirgiem un ierīcēm bija uzceltas pret salu un sniegu drošas mītnes.
          1943. g. Ziemsvētki Volchovā tāpēc varēja paiet puslīdz droši, silti un bezrūpīgi, par ko jo sevišķi gādāja bagātīgie svētku sainīši no dzimtenes. Katram karavīram iznāca pa 4—5 sainīšiem ar cepumiem, sviestu, speķi u.c. gardumiem. Taču svētku miers bija tikai Šķietams. Tieši 3. Ziemsvētkos, kad brigādes kājnieku priekšnieks uz Kara skolu izvadīja brigādes 30 jaunos kadetus, korpusa komandieris jau brīdināja brigādi par plašām ienaidnieka kustībām tiešā frontes aizmugurē.