LATVIEŠU BATALJONI PIE ĻEŅINGRADAS 

      Jau 1941. g. Augustā Vācu spēki bija sasnieguši Ļeņingradas pilsētas dienvidu nomali, bet šīs miljonu pilsētas ieņemšanai šie spēki bija par vājiem, sevišķi trūka pietiekoša artilērijas atbalsta. (Kara vēsturnieki atbalsta arī citus iemeslus.) Ar Šliselburgas (Petrokrepostjas) ieņemšanu 8. septembrī sākās pilsētas aplenkums, dīvainākais kara vēsturē, kas ilga 16 mēnešus.
       Jau 1937. g. Staļins Ļeņingradas pilsētu ar apkārtni bija pasludinājis par “Ļeņingradas cietokšņa apgabalu”. Tas  aptvēra 30,000 kv. km ar 5 milj. iedzīvotājiem. Cietokšņa apgabala robeža rietumos bija Narvas upe, Peipusa ezers un Volchovas upe un ziemeļos —Ladogas ezers un Somu jūras līcis. Pie Pleskavas tas savienojās ar t.s. Staļina līniju, kas sastāvēja no atsevišķiem lauku nocietinājumiem, tanku grāvjiem un dzeloņstiepļu aizsprostiem. Pēc Igaunijas okupācijas 1940. gadā šis lielais cietokšņa apgabals pieslēdzās igauņu salu grupai. 300 km rietumos no Ļeņingradas esošo Baltijas Portu (Paldiski) izbūvēja par priekšposteni Ļeņingradas aizstāvēšanai.
        Šī milzu cietokšņa aizstāvēšanai bija paredzēts garnizons no 5 armijām ar apm. 600,000 vīriem un 3,000 lidmašīnām. 
         Pēc Petrokrepostjas ieņemšanas Vācu spēki bija nogriezuši Ļeņingradas sauszemes satiksmi ar ārpasauli. Bija nogrieztas 3 Jau 1941. g. Augustā Vācu spēki bija sasnieguši Ļeņingradas pilsētas dienvidu nomali, bet šīs miljonu pilsētas ieņemšanai šie lielas šosejas, 12 dzelzceļa līnijas, kanālu sistēma un osta. Krievi paturēja vienīgi ūdens ceļu pa Ladogas ezeru. Tai pašā laikā somu spēki atradās Karelijas šaurumā tikai 30 km no Ļeņingradas un Ladoga ezera austrumu krastā bija sasnieguši Sviru. Šeit starp somu un Vācu spēkiem palika krievu rokās vienīgi nepilni 100 km plata josla, kas pieslēdzās Ladogas ezeram. No tās pa ezeru tad arī krievi naktīs piegādāja ielenktajai pilsētai pārtiku un kara materiālus. Ziemā pa ezera ledu gāja smago automobiļu ceļ, kā arī dzelzceļš.
        1942. g. pavasarī  Ļeņingradas frontes dienvidu sektorā bez citām Vācu vienībām operēja arī pol. ģen. Jekelna kaujas grupa, kuras sastāvā atradās vairāku tautu piederīgie karavīri: norvēģi, holandieši, flāmi, valoņi un arī igauņi. Tā ka ģen. Jekelnam kā augstākam SS- un policijas vadītājam Ostlandē bija padoti arī latviešu policijas bataljoni, viņš pretēji agrākajiem solījumiem tos neiesaistīt cīņās neapmācītus tomēr arī 5 latviešu bataljonus iesaistīja cīņās Ļeņingradas frontes sektorā.
        1941. g. 28. decembrī kā otrs latviešu bataljons ārpus Latvijas uz Baltkrieviju izbrauca 17. Vidzemes bataljons , bet kā trešais — 1942. g. 30. martā 21. Liepājas bataljons. Tā bija pirmā latviešu militārā vienība, kas devās tieši uz Austrumu frontes pirmajām līnijām pie Ļeņingradas. Līdz Latviešu brigādes nodibināšanai Ļeņingradas frontē cīnījās arī 19. Latgales un 24. Talsu bataljons, bet īsāku laiku pēc iekļaušanas brigādē arī 16. Zemgales un 26. Tukuma bataljons. 

 

Frontes līnija 1941. g beigās

Krievu auto kolonna uz Ladogas ezera ledus

 

21. LIEPĀJAS BATALJONS 

         1942. g. februāra un marta mēnešos Liepājā no Kurzemes apgabala brīvprātīgiem saformēja 5 latviešu bataljonus — 21., 24., 25,28.un 268. Bataljoni Liepājā bija pakļauti Liepājas apgabala SS un policijas vadītājam SS-ostubaf. Dr. Dītricham (Dietrich), par latviešu sakaru virsnieku pie viņa darbojās bij. Kurzemes artilērijas pulka saimniecības priekšnieks pulkv. Jākabsons.


         21. Liepājas bataljons izbraukšanas laikā uz Ļeņingradu sastāvēja no 3 strēlnieku rotām ar 3 strēlnieku un vienu ložmetēju vadu katrā. Bataljona sastāvā bija 18 virsnieki, 84 instruktori un 487 kareivji.
         Bataljona komandieris bija pltn. T. Rutulis, 1. rotas komandieris kltn. Ž. Kāns), 2. rotas — kltn. M. Znotēns, 3. rotas — vltn. A. Ģinters, Vācu sakaru virsnieks — pol. hptm. Jakobs un bataljona ārsts — ltn. R. Strautmanis.
        1. Aprīlī bataljons pa dzelzceļu ieradās Krasnoje Selo stacijā, kur to sagaidīja latviešu sakaru virsnieks pie ģen. Jekelna kaujas grupas štāba pulkv. R. Kandis) ar savu adjutantu ltn. Brechmani. Bataljons novietojās Krasnoje Selo tuvumā Lemedinjaki sādžā. Maija mēneša sākumā bataljonam no Rīgas pienāca sapieru rota 140 vīru sastāvā vltn. R. Sūnas vadībā. Šī sapieru rota gan palika kā bataljona vienība, bet frontes iecirkni neieņēma.
         Bataljona apbruņojumā bija Vācu un krievu šautenes, Vācu, krievu un čechu patšautenes, krievu un franču ložmetēji. Ietērpti karavīri bija Latvijas armijas formas tērpos.
         Bataljons līdz jūlija sākumam bija nodarbināts galvenokārt galvenās kaujas līnijas nocietināšanas darbos, pa starpām izdarot arī kaujas mācības. Šai laikā bataljons zaudēja vairākus kritušus un ievainotus karavīrus. 26. aprīlī ceļu labošanas darbos no minumetēju uguns krita 2. rotas kapr. R. Kaņeckis un kareivji A. Skudra un L. Lazdiņš, bet 12. maijā kareivis K. Treijs.
        Galvenā kaujas līnijā visu bataljonu novietoja jūlija pirmajās dienās, ieņemot iecirkni austrumos un dienvidaustrumos no Urickas, apm. 6 km platā frontē. Bataljona kreisā robeža bija Ļeņingradas šoseja, bet labā robeža — Ligovas kanāls. Visas trīs galvenā kaujas līnijā novietotās bataljona strēlnieku rotas bija apbruņotas dažādu sistēmu ieročiem, kas bieži radīja lielus sarežģījumus vajadzīgās munīcijas piegādē. Rotas kaujas sastāvā bija apm. 120 vīri ar 9 patšautenēm, 4 smagiem ložmetējiem un dažām mašīnpistolēm. Visas bataljona vienības bija novietotas galvenā kaujas līnijā, bez jebkādām rezervēm. Bataljona saimniecības vezumi atradās Krasnoje Selo.
       Jāpiezīmē, ka arī Vācu vienībām galvenā kaujas līnijā nebija nekādu rezervju. Visi esošie spēki vienmēr atradās galvenā kaujas līnijā. Kā vāciešu, tā arī latviešu karavīriem trūka vajadzīgā daudzumā smago ieroču un tanku apkarošanas līdzekļu.
         7. jūlijā ienaidnieks izdarīja izlūkošanas iebrukumu 1. rotas iecirknī austrumos no Staro Ponovo. Šo iecirkni ar savu vadu aizstāvēja ltn. V. Graumanis. Plkst. 05.30 ienaidnieks atklāja pa ltn. Graumaņa vada aizstāvēto iecirkni minumetēju un artilērijas uguni, pēc pusstundas pārnesot to uz aizmuguri. Jau naktī krievu trieciengrupa apm. 40 vīru sastāvā bija pievirzījusies un noslēpusies garajā zālē pie mūsu dzeloņstiepļu žogiem. Pēc artilērijas uguns pārnešanas uz aizmuguri krievi straujā uzbrukumā ielauzās vada kreisajā spārnā. Ltn. Graumanis ātri saformēja trieciena grupu un devās pretuzbrukumā. Trieciena grupa 16 vīru sastāvā ar mašīnpistoļu un rokas granātu palīdzību ienaidnieku pa daļai iznīcināja un  atlikušos padzina. Ienaidnieks zaudēja 16 kritušos, bet ltn. Graumaņa vads zaudēja 7 kritušus un 12 ievainotus. Pēc otrā dienā gūstā saņemta sarkanarmieša izteicieniem 7. jūlija uzbrukums izdarīts nolūkā saņemt kādu Latviešu karavīru gūstā. Tas krieviem neizdevās.
        Laikā no 20.—22. jūlijam bataljons atradās visu laiku smagās atvairies cīņās. Ienaidnieks arvien bija skaitliski lielākā pārsvarā, un iebrukumus ievadīja stundām ilga artilērijas un mīnmetēju uguns. Uzbrukumos bieži piedalījās pat smagie tanki un lidmašīnas.
        Vissmagākās cīņas šinī periodā notika salaidnē starp 1. un 2. rotu, kur ielauzās stipri sarkano spēki, apdraudot pat visa bataljona pozīciju. Efektīvai tanku atvairi ieroču nebija ne 21., ne 19. bataljonam. Tāpēc arī 20. jūlijā pēc iebrukuma 21. bataljona pozicījās sarkanarmijas tanki varēja netraucēti šaut ar saviem smagajiem ieročiem pat uz atsevišķiem karavīriem. Kaujā 20. jūlijā krita 2. rotas komandieris kapt. M. Znotēns, kas bija uzlēcis uz tanka un atrāvis tā lūku, lai iemestu tajā rokas granātu. Kapteini nopļāva tankam sekojošo sarkanarmiešu mašīnpistoļu lodes. Ievainoja ltn. Suski, un ltn. Brechmani. Abi ievainotie leitnanti krita krievu gūstā.
         Krievu iebrukumu gan ierobežoja ar pievilkto Vācu spēku palīdzību, bet tas bataljonam bija prasījis smagus upurus: 35 kritušos un no ievainojumiem mirušos, 139 ievainotus un 20 bez vēsts pazudušus, kā tas redzams no bataljona komandiera pltn. Rutuļa 5. augustā ziņojuma latviešu aizsardzības vienību komandierim. Vissmagāk bija cietusi kapt. Znotēna 2. rota, tajā neskarti bija tikai kādi 6 vīri. Par izcilu varonību šai kaujā bataljona komandieris stādīja priekšā apbalvošanai 4 bataljona virsniekus, 8 instruktorus un 22 kareivjus. Šī arī bija pirmā lielākā kauja latviešu karavīriem Otrā pasaules karā.
        Šo atvairos cīņu smagumu un latviešu karavīru varonību labi raksturo bataljona komandiera pltn. Rutuļa iesniegtais 34 karavīru apbalvošanas ierosinājums:
        Par izcilus drošsirdību š.g. 20.—22. jūlijam, kaujās pret lieliniekiem, stādu priekšā apbalvošanai šādus man pakļautā btl. karavīrus: 

1. rotā: 

        1)  1. vd  ltn. Graumanis Visvaldis 20.7. būdams ievainots, izrādīja nepārspējamu drošsirdību, atkārtoti atvairot ienaidnieka   frontālus un flankējošus uzbrukumus  vēl pēc mūsu GKL pārraušanas. Neskatoties uz apiešanu, līdz plkst. 10,00 noturēja nevien sava vada iecirkni, bet norobežoja arī lielāku ienaidnieka spēku ieplūšanu mūsu aizmugurē, ar to novēršot visa frontes iecirkņa tālāku stāvokļa pasliktināšanos. Par kaujas nopelniem 7.7. jau stādīts priekšā apbalvošanai.
        2) 2. vd. ltn. Aļļis Andrejs 20.7. pēc ienaidnieka tanku un pavadošo kājnieku ielaušanās mūsu pozīcijās, uz savu ierosmi ar nedaudz kareivjiem pārgāja prettriecienā un padzina vai iznīcināja ienaidnieka kājniekus atkārtojot šo darbību vairākkārt. Tādā kārtā, neskatoties uz ienaidniek dziļu ielaušanos mūsu pozīcijās pa labi un kreisi, noturēja sava vada iecirkni līdz plkst. 15.00.
        3) 1. vd. kapr. P. 20.7. būdams ievainots, pēc vairāku savas grupas kareivju krišanas pašaizliedzīgi cīnījās grupas priekšgalā, atvairot vairākkārtīgi ienaidnieka uzbrukumus, līdz otrreiz smagi ievainoja.
        4) 1. vd.dkar. P. 20.7. ar savu grupu nepārtrauktās tuvu cīnās līdz plkst 18.00 sedza vada spārnu un maziem spēkiem prettriecienā atguva bunkurus, ko bija ieņēmis ienaidnieks. Tika ievainots.
        5) ložm. vd. dkar. S. 20.7. būdams zem ļoti stipras ienaidnieka tanku un kājnieku Uguns, pēc ložm. apkalpes krišanas, viens ar savu ložmetēju ieņēma pozīciju ārpus ierakuma un iznīcināja daudzus no aizmugures uzbrūkošos ienaidniekus, tā atvairīdams vadam draudus no aizmugures līdz to smagi ievainoja.
        6) 1. vd. kar. P. 20.7. būdams patšautnieks, pēc frontālā uzbrukuma atvairīšanas savu patšauteni pārsvieda uz aizmuguri un stāvus no rokas, un vismazākā attāluma, iznīcināja uzbrūkošā ienaidnieka lielāku grupu.
        7) 1.vd. kar. N 20.7. pēc sava posma kom-ra un pārējo posma karavīru izsišanas no ierindas aukstasinīgi viens pats atturēja ienaidnieka grupas uzbrukumus no aizmugures, līdz to ievainoja.
        8) ložm. vd. kar. K. 20.7. palicis viens pie sava ložmetēja, tomēr nosedza caurrāvuma spārnu, lai gan brīžiem ienaidnieks bija pienācis uz 10—15 mtr. Savu posteni atstāja tikai pēc smaga ievainojuma.
          9) ložm. Vd kar. R. 20.7. viens pats zem ienaidnieka stipras uguns apkalpoja savu ložmetēju, lai gan ienaidnieks bija pienācis uz apm. 10 mtr., iznīcināja daudz ienaidnieka kājniekus.
        10) ložm. vd. kar. R. 20.7. izrādīja izcilu drošsirdību, apkarojot ienaidnieka uzbrukumus no  aizmugures, vairākkārt paceļoties  virs ierakuma pilnā augumā. Tā veda ļoti sekmīgu uguni un aizturēja ienaidnieku.
        11) feldš .-kar. Š. 20.7. tuvcīņas apstākļos ļoti ātri noorganizēja ievainoto iznešanu un pats sekmīgi piedalījās tuvcīņas. 22. un 23.7. cauri stiprai artil. ugunij iznesa uz aizmuguri mūsu un Vācu ievainotos karavīrus un atpakaļ nākot piegādāja munīciju.
        12) sanit.-kar. K. 20.7. pašaizliedzīgi cauri artil. ugunīm nesa uz aizmuguri ievainotos. Pēc ienaidnieka ielaušanās mūsu pozicījās smagi ievainotos ko nebija iespējams vairs evakuēt — neatstāja, bet pildīja savu pie nākumu līdz galam, līdz tika no ienaidnieka pilnīgi ielenkti.
        13) 2. vd. kar, Ķ. 20.7. ltn. Aļļis vadībā pēc tanku iebrukuma vairākkārt pārgāja prettriecienos un, sevi netaupīdams, tuvcīņas iznīcināja vai padzina iebrukušos ienaidn. kājniekus, tā noturot izolētā vada pozīciju Iīdz plkst. 15,00.

21. Liepājas bataljona karavīri pie Krasnoje Selo

         14) 2. vd. kar. A. 20.7. ltn. Aļļis vadībā pēc tanku iebrukuma vairākkārt pārgāja prettriecienos un, sevi netaupīdams, tuvcīņas iznīcināja vai padzina iebrukušos ienaidn. kājniekus, tā noturot izolētā vada pozīciju līdz plkst. 15,00.
         15) 2. vd. kar. S. 20.7. ltn. Aļļis vadībā pēc tanku iebrukuma vairākkārt pārgāja prettriecienos un, sevi netaupīdams, tuvcīņas iznīcināja vai padzina iebrukušos ienaidn. kājniekus, tā noturot izolētā vada pozīciju līdz plkst. 15,00.
         16). vd. kar. P. 20.7. ltn. Aļļis vadībā pēc tanku iebrukuma vairākkārt pārgāja prettriecienos un, sevi netaupīdams, tuvcīņas iznīcināja vai padzina iebrukušos ienaidn. kājniekus, tā noturot izolētā vada pozīciju līdz plkst. 15,00.
        17). vd. kar. Stendols Bierants 20.7. ltn. Aļļis vadībā pēc tanku iebrukuma vairākkārt pārgāja prettriecienos un, sevi netaupīdams, tuvcīņas iznīcināja vai padzina ienaidn. kājniekus, tā noturot izolētā vada pozīciju Iīdz plkst. 15,00. Kritis š.g. 23.7.
        18) rez. vd. kar. L. 20.7. vltn. Sūnas grupā izdarot prettriecienu pamanījis, ka pretinieks sāk grupu apiet, uz savu ierosmi stājies tam pretim, atsitis, un, tādējādi nodrošinādams prettriecienā ejošās grupas spārnu, sekmējis visas grupas darbību. 

2. rotā

         1) vltn. Laumanis Ernests 20.7. pēc rotas komandiera krišanas pārņēmis rotas vadību un cīņās pret pārspēku no 20.—22.7. to vadījis ļoti enerģiski. Pēc rotas frontes pārraušanas no rotas atliekām vairākkārt organizējis un personīgi vadījis prettriecienus, nodarot ienaidniekam lielus zaudējumus, atkarojot un noturot rotas iecirkņa lielāko daļu. Prettriecienu sparu vienmēr cēlis ar personīgas drošsirdības piemēru. Ar savu patstāvīgo un enerģisko rīcību nodrošināja btl. labo spārnu no ienaidnieka flanku un aizmugures uzbrukumiem.
         2) kar. K. 20.7. būdams ievainots, arī zem spēcīgas ienaidnieka uguns turpinājis kauju un kā snaiperis nodarīja ienaidn. lielus zaudējumus. 22.7. rotai ejot prettriecienā, uz savu ierosmi ieņēma jaunu pozīciju, no kurienes sekmīgi sedza rotas flanku, izvedot no ierindas daudz ienaidnieku.
         3) kar. O. 20.—22.7. vairākkārtējos izlūkošanas gājienos un prettriecienos gājis kā pirmais. ar savu priekšzīmi ļoti ceļot citu karavīru morāli un pasākumu sekmes. Tuvcīņas iznīcinājis daudz ienaidnieku. Saņēmis gūstekni.
         4) kar. Ķudis Ādolfs 20.—22.7. nogādādams rotas komandiera ziņojumus ātri un saprātīgi cauri stiprām artil. ugunīm, izrādījis lielu drosmi un pašierosmi. Prettriecienā, esot starp pirmajiem, tuvcīņas nodarīja ienaidniekam lielus zaudējumus. Uz savu ierosmi ieņēma pozīciju apejošā ienaidnieka atsišanai. Šo cīņu vedot, krita.
         5) kar. M. 20.7. ar rokas granātu saišķi līda pie ierakumos palikuša tanka, kas ar savu uguni nodarīja mums lielus zaudējumus. Neskatoties uz to, ka tanks uz kar. M. šāva ar lielgabalu, Viņš pielīda tankam uz 5 metr., bet, nepaspējis izmest saišķi, tika smagi ievainots ar no tanka mestu rokas granātu.
         6) kar. Zalonskis Kazimirs 20.7. būdams smagi ievainots žoklī, neatstāja savu ložmetēju, bet tanka tiešā tuvumā apkaroja ienaidnieka kājniekus, līdz krita no tanka granātas.
         7) kar. F. 20.7. sevišķi aukstasinīgi apkaroja ienaidn. tankiem sekojošus kājniekus no vismazākiem attālumiem. 22.7. prettriecienos bijis viens no pirmajiem, tuvcīņas nodarījis ienaidniekam lielus zaudējumus.
         8) kapr. D. 22.7. uzrādīja lielu drosmi un uzņēmību prettriecienos un tuvcīņas. Grūtākos brīžos cīnīdamies savas grupas priekšgalā, aizrāvis sev cīņā līdz padotos, tā sekmējot prettrieciena izdošanos.
         9) dkar. Škute Nikolajs 20.7. būdams ložm. pr-ks tanka tiešā tuvumā nomainīja kritušo ložm. 1. Nr. un aukstasinīgi turpināja Cīņu ar ienaidnieka kājniekiem, līdz krita no tanka granātas.
        10) dkar. N. 20.7. būdams snaiperis, neskatoties uz ienaidnieka spēcīgu tanku uguni, kas ar vienu granātu nosita blakus stāvošo kareivi un ar otru granātu norāva pozīcijai jumtu, ar labi mērķētu aukstasinīgi vestu uguni nodarīja ienaidniekam lielus zaudējumus.
         11) kar. J. 20.7. ar patšauteni ieņēma pozīciju uz bunkura jumta, lai sekmīgāki apkarotu dziļajā zālē tuvu pielīdušos ienaidnieka kājniekus. No šīs pozīcijas, neskatoties uz ienaidn. spēcīgu tanku un automātisko ieroču uguni, drošsirdīgi atvairīja ienaidnieka kājniekus Iīdz tika smagi ievainots.
         12) kar. R. 20.7. ar patšauteni enerģiski apkaroja uzbrucējus, kad tanks ar diviem šāviņiem iznīcināja viņa patšauteni un patšautenes ligzdu nezaudēja cīņas sparu, bet no blakus pozīcijas  ar šauteni turpināja ienaidnieka atvairīšanu, līdz pašu ievainoja.
         13) kapr. Čigāns Didriķis 20.7., atrazdamies 30 mtr. no ierakumos apstājušos tanka, kurš šāva uz viņu un viņa grupu ar lielgabalu, turpināja ienaidnieka kājnieku atvairīšanu, tā rādot grupai varonības piemēru. Nevienādajā Cīņā krita no tanka šāviņa. 

3. rotā: 

         1) kapr. J. 22.7. pēc ienaidnieka caurlaušanas kaimiņu rotas iecirknī un pašu ciestiem lieliem zaudējumiem uz savu ierosmi ātri ieņēma un noorganizēja jaunu aizstāvēšanās pozīciju, atsita ienaidnieka drīz sekojošos uzbrukumus šai pozīcijai un tā nodrošināja rotas spārnu un aizmuguri. 

Btl. štābā: 

         1) vltn. Sūna Rūdolfs 20.7., būdams ievainots, pēc ienaidnieka ielaušanās pozīcijas  dziļumā ar rezerves vada atliekām un btl. ziņnešiem pārgāja prettriecienā un noturēja šo pozīcīju pret ienaidnieka milzu pārspēku, neskatoties uz apiešanu pa labi un pa kreisi Iīdz plkst. 17,00, līdz no ierindas izvesto lielais skaits neatļāva vairs tālāku efektīvu pretestību.
         2) kar. C. 20.7. hptm. Nitmaņa vadībā drosmīgi piedalījās tanka apkarošanā un tanka apkalpes sagūstīšanā un, būdams ievainots, nav atstājis kaujas lauku, bet, pats vezdams enerģisku cīņu, uzmudinājis vēl pārējos.
         Naktī no 22. uz 23. jūliju ienaidnieks mēģināja iebrukuma joslu paplašināt, bet tas viņam vairs neizdevās. Ar mainīgām sekām kaujas šinī rajonā turpinājās līdz 28. jūlijam.
         Pēc jūlija kaujām bataljona vienības novietoja galvenā kaujas līnijā izklaidus starp Vācu un holandiešu vienībām, Iespējams, ka tādai rīcībai pamatā bija 19. Latgales bataljona komandiera kapt Praudiņa apcietināšana it kā par pretvācisku rīcību frontē Sakarā ar vāciešu izrādīto neuzticību latviešu karavīriem to kaujas spars jūtami samazinājās. Latviešu karavīri tomēr visas pārestības panesa ar sakostiem zobiem. Ar savu brašo karavīru stāju un sekmīgo frontes darbību tie pierādīja, ka Viņi ir pat labāki karotāji nekā šinī rajonā esošie Vācu un citu tautu karavīri.
         1942. g. pārējais vasaras un rudens periods bataljona kaujas iecirknī pagāja samērā mierīgi, turpinoties bataljona pozīciju izbūvei, abpusējos izlūkošanas pasākumos un sīkāku triecienu grupu darbībā.
         11. Augustā saslimušo bataljona komandieri pltn. Rutuli evakuēja uz Rīgu, un viņa vietu līdz 20. augustam izpildīja 1. rotas komandieris kltn. Ž. Kāns,  pēc tam Vācu sakaru virsnieks pol. hptm. Jakobs. No decembra vidus bataljonu komandēja kā p.v.i. kapt. Ž. Jansons.
         Ziemas sākumā 21. Liepājas bataljonu nomainīja pozicījās pie Urickas un pārvietoja apm. 2 km pa labi uz ziemeļiem no Kiskino sādžas. Bataljons šeit ieņēma samērā šauru aizstāvēšanas iecirkni, jo tā cilvēku sastāvs bija samazinājies uz apm. 100 vīriem un tas sastāva papildinājumus nesaņēma.

Latviešu karavīri Ļeņingrades sektorā

         Ļeņingradas aizstāvju pozīciju kreisajā sektorā vairākkārtīgi bija izdarīti triecienu grupu iebrukumi ienaidnieka pozicījās, lai saņemtu kādu krievu gūstekni, bet šie iebrukumi nesekmējās. Tad frontes iecirkņa priekšnieks uzdeva 21. Liepājas bataljonam tuvākās dienās izdarīt vietēja rakstura iebrukumu ienaidnieka pozicījās un iegūt kādu krievu gūstekni. Šai laikā bataljons bija pakļauts kādam Vācu kājnieku pulka komandierim, bet tomēr ieņēma patstāvīgu kaujas iecirkni frontē.
         23. decembra rītā bataljons izdarīja pastiprinātas trieciena grupas iebrukumu krievu pozicījās ziemeļos no Kiskino. Iebrukums sekmējās, un trieciena grupa ieguva vienu gūstekni, vienu ložmetēju un uzspridzināja vienu krievu bunkuru. Trieciena grupa zaudējumus necieta, bija vienīgi daži ievainoti. Nākošā dienā Vācu virspavēlniecība savā frontes ziņojumā pirmo reizi minēja, ka “Ģermāņu tautu piederīgie sekmīgi izdarījuši izlūkošanas iebrukumu Ļeņingradas frontē”)
         1943. g. janvārī kāds krievu sodīto karavīru bataljons izdarīja uzbrukumu bataljona pozīcijām ziemeļos no Kiskino. Puteņainā ziemas diena krievi vispirms bija iebrukuši kaimiņu, holandiešu, frontes iecirknī. Holandieši ienaidnieka spiedienu neizturēja un atkāpās. Ienaidnieks, turpinot uzbrukumu, sāka apdraudēt arī 21. Liepājas bataljona kreiso spārnu. Prettriecienu izdarīja bataljona kaujas grupa 24 vīru sastāvā. Tā atsvieda krievus atpakaļ. Krievi zaudēja 5 kritušos, bet 21. bataljona trieciena grupa dažus ievainotos. Arī šī krievu iebrukuma atvairīšana bija atzīmēta Vācu virspavēlniecības frontes ziņojumā.
      1943. g. janvāra vidū Holandiešu leģiona komandieris stubaf. Fictums (Fitztum) bija atklājis 21. bataljona komandiera v.p.i. kapt. Jansonam, ka Himlers, apmeklējot Ļeņingradas frontes sektoru, esot pavēlējis internacionālo 2. SS- motorizēto brigādi pārformēt par tīru latviešu brigādi paredzētā Latviešu leģionā.)
         Janvāra beigās 21. un 19. bataljonu izveda no frontes un sapulcināja no sākuma Krasnoje Selo rajonā, bet pēc neilga laika pārvietoja uz Dudergofas rajonu. Te bataljoni izdarīja apmācības sakarā ar iekļaušanu Latviešu brigādē, kas oficiāli notika 8. februārī. 21. Liepājas bataljonu pārdēvēja par Latviešu leģiona I bataljonu (I/Lettische Legion), un tas pārgāja 2. SS motorizētās kājnieku brigādes pakļautībā un apgādē. 9. februārī par bataljona komandieri iecēla kapt. K. Šnēbergu. 
       Pēc pāris nedēļu apmācībām Dudergofas rajonā bataljonu atkal iesaistīja frontē Aleksandrovkas rajonā, kur agrāk bija stāvējis 19. Latgales bataljons. Tur bataljons palika līdz 1943. g. aprīļa beigām, kad to atkal izveda no frontes un nosūtīja uz Krasnoje Selo, kur iekļāva Latviešu brigādes 1. kājnieku pulkā (I/SS-Freiw. Rgt./Lett. Legion) kā I bataljonu. Šajā laikā bataljona adjutants bija ltn. Lūkins, ordonances virsnieks — ltn. J. Burkēvics, 1. rotu komandēja vltn. E. Laumanis, 2. rotu— vltn. Grazmanis, 3. rotu — vltn. A. Rabenko un 4. (ložmetēju, mīnmetēju un prettanku lielgabalu) rotu  kapt. Ž. Jansons. 30. aprīlī bataljonu 1. pulka sastāvā nosūtīja pa dzelzceļu uz Dolgovo staciju Volchovas frontes sektorā, kur priekšā Krečno sādžā jau atradās brigādes štābs.

Krievu sašautā Gatčinas pils

19. LATGALES BATALJONS

         1942. g. maija sākumā arī 19. Latgales bataljonam lielā steigā bija jāsagatavojas izbraukšanai uz Ļeņingradas frontes sektoru.
         Šo ceturto pēc kārtas bataljonu sāka formēt 1941. g. decembrī kapt. K. Porietis. Jau 16. decembrī bataljonu uzskatīja par saformētu, lai gan apģērbs un apbruņojums bija ļoti nepilnīgs. 1942. g. 5. janvārī bataljonu nosauca par 19. Latgales kd bataljonu. 13. janvārī bataljona komandēšanu pārņēma kapt. G. Praudiņś. Bataljons Iīdz maija sākumam pildīja Rīgā sardžu dienestu, pa starpām izdarot arī apmācības.
         Pirms izbraukšanas uz fronti bataljonam nebija pilna sastāva smagā granātmetēju vada. To steigā sastādīja, pārņemot no rotām tos karavīrus, kas Latvijas armijā bija dienējuši t.s. kājnieku baterijās. No 16-E (vēlākā 266-E) rezerves bataljona pieprasīja vadam vienu virsnieku un 4 instruktorus. Kājnieku baterijā dienējuši instruktori bija, bet nebija neviena virsnieka, tāpēc izvēle krita uz bij. Latgales artilērijas pulka vltn. H. Rozentalu. 
         12. maijā izbraucot no Rīgas bez sapieru vada, bataljons bija 512 vīru sastāvā. l. rotu komandēja kapt. K. Miķelsons, 2. rotu —kapt. O. Akmentiņsv un 3. rotu — vltn. V. Strazdiņš. Par Vācu sakaru virsnieku KdOL stabs piekomandēja pol. hptm. Heifeldtu (Heufeldt), ļoti iedomīgu vīru. Sapieru vads 40 vīru sastāvā un ltn. P. Ijaba vadībā pie bataljona izbrauca tikai 20. jūnijā.
       Bataljona apbruņojumā skaitījās bez šautenēm vēl vienīgi 8 dažādu sistēmu patšautenes, 2 smagie ložmetēji un daži Vācu vieglie granātmetēji. Tikai nonākot frontē, vads saņēma krievu vidējos granātmetējus, bet bez optiskiem mērķēšanas instrumentiem. Latviešu sakaru virsniekam pie ģen. Jekelna kaujas grupas štāba pulkv. Kandim izdevās tomēr īsā laikā sagādāt franču optiskos instrumentus. Granātu un lādiņu netrūka.
         Krasnoje Selo dzelzceļa staciju bataljons sasniedza 15. maijā un novietojās Lemedinjaki sādžā, apm. 7—8 km no stacijas, iepriekšējā ziemā Todta organizācijas celtās mītnēs. Te bataljons tūliņ uzsāka īsu apmācības kursu taktikā, piemērojoties vietējiem apstākļiem un vajadzībām.
         No sādžas Ļeņingradas pilsēta bija redzama kā uz delnas. Pretim atradās Pulkovas kalns) un pa labi Puškina. Somu jūras līcī bija redzami sašauti krievu kara kuģi.

           Apmācības un galvenās kaujas līnijas izbūves darbos pagāja maija, jūnija un lielākā daļa arī jūlija mēneša. Ienaidnieks ar artilēriju bieži apšaudīja bataljona novietojumu, nodarot arī zaudējumus. 3. jūlijā krita ltn. A. Briģis un serž. P. Rubenis.
         19. Latgales bataljona gaitas Ļeņingradas frontes sektorā labi raksturo izvilkumi no bataljona ieroču virsnieka ltn. P. Rēvalda dienas grāmatas.
         19. jūlijs. Jauka un saulaina svētdiena. Apmeklēju Puškinu, kuru ir ieņēmušas SS vienības, gar to tieši iet fronte. Vēsturiskā cara pils ir šinī karā daudz cietusi, un apmēram puse ir izdegusi no pašu krievu iešautas degbumbas. Veselo daļu apdzīvo Vācu un latviešu karavīri. Te bibliotēkā glabājas daudz dažādu grāmatu. Ir arī daudz dažādu piemiņas lietu un palieku no cara greznības un varas laikiem. Viss tas tagad iet neatturami pretim iznīcībai. Parks un citas cariskās celtnes stipri nolaistas un nekoptas. Še tomēr var vēl daudz ko redzēt, apbrīnot un pārdomāt. Reiz viss te bija citādi, un no katras fasādes un koka ēnas tad dvesa varenība, bagātība un spēks. Tagad viscaur te valda posts, iznīcība un neapturama bojā eja.
         20. jūlijs. Plkst. 8 sākas viesuļuguns frontes Urickas rajonā. Nav zināms, kas šauj, bet visa pamale vārās kā raganu katlā. Bataljonā satraukums. Vai krievi uzbrūk? Pienāk pavēle būt gataviem iziešanai. Boļševiki uzbrūk 21. latviešu bataljona rajonā un ar tankiem pārrāvuši fronti. Visu dienu tur notiek sīvas cīņas. To varam labi redzēt un dzirdēt. Pievakarē Vācu ziņnesis no kampf grupas atved pavēli bataljonam iziet uz Krasnoje Selo. Trešai rotai pat ar auto mašīnām atbrauc pakaļ. Bataljons iziet kaut kādā uzdevumā.
         21. jūlijs. Dienas pievakarē bataljons iziet frontes sektorā dienvidaustrumos no Urickas, kur ienaidniekam izdevies pārrāvums. Ienaidnieku gan pagaidām ir apturējis 121. Vācu policijas bataljons. Vācu bataljons cietis smagus zaudējumus, daudz kritušo. Arī mūsu 21. bataljons smagi cietis. Pirmā rota pavisam izjukusi, daudzu karavīru liktenis nezināms. Visu nakti notiek kaujas, boļševikus aptur un mazliet atspiež atpakaļ. Mūsu 19. bataljons iet pirmo reizi kaujā.
         22. jūlijs. Kaujas troksnis turpinās nepārtraukti. Saņemu rīkojumu ierasties frontē un noorganizēt vienībām munīcijas piegādi. Braucu ar divriteni. Pēcpusdienā iebraucu kauju rajonā Staro-Ponovc ciema tuvumā. Šai brīdī krievi veļ viesuļuguni šīs sādžas daļā, kurā nostiprinājušies Vācu un mūsu spēki. Sādža deg, vienu dūmu un liesmu jūra. Parādās divi krievu tanki, tie uzbrauc uz pašu izliktām mīnām un uzsprāgst gaisā. Vēl seko trešais, bet tas, redzēdams abu iepriekšējo nelaimi, atgriežas atpakaļ. Artilērijas uguns nostājas, un krievi nāk uzbrukumā. Savu darbu sāk Vācu artilērija, kura savu uguns vilni veļ pret uzbrūkošiem krieviem. Uguns ir iznīcinoša, un uzbrukums atslābst. Arī vairāki krievu tanki, Vācu artilērijas šāviņu trāpīti, uzsprāgst gaisā, veidojot dūmu un uguns strūklu līdz pat mākoņiem. No kauju sektora nāk daudz ievainoto, Vācu sanitārās mašīnas nespēj pat visus uzņemt. Mūsu bataljona ambulancē ārsts pārsien arī daudz Vācu karavīrus. Mums šodien ir tikai ievainotie, kritušo nav. 
           23. jūlijs. Šodien frontē īsta artilērijas divkauja. Ar bataljona komandieri un vācu sakaru virsnieku izlocījām visus rotu pozīcijas  iecirkņus. Tie vēl nepabeigti. Puiši cīnās dūšīgi, lai gan visapkārt sprāgst granātas. Lauks priekšā un aiz muguras ir mīnēts, un nezinātājam bīstami caur to līst. Otrā rotā vienu saplosa granāta, tas ir pirmais šīs kaujas upuris. Staro-Ponovo sādža jau gandrīz visa ir nodegusi, tikai drupas vien rēgojas. Pie sagrautās baznīcas ir krievu Iielgabalu policija un no turienes šauj arī krievu tanki. Šīs vietas nikni apstrādā Vācu artilērija, un beidzot vakarā savu darbu sāk arī smagie vācu bumbvedēji. Boļševiku pozīcijas  pārvēršas liesmu un dūmu jūrā. Krievi nespēj izturēt un atiet. 

Latviešu karavŗs pie "municījas noliktavas"

...pie bunkura

           24. jūlijs. Šodien tikai reta artilērijas apšaudīšanās. Abi pretinieki meklē trāpīt viens otra pozīcijas . Tagad te redzamas visas ieroču šķiras, mūsu pusē: “paki”, “flaki”, tanki, smagā artilērija u.c. Bataljonam iedotas visas trūkstošās ieroču šķiras, šodien atveda arī “S” mīnas, dūmu granātas un sveces tanku apkarošanai. Šodien atkal viens kritušais 3. rotā. To saplosījusi krievu 120 mm granātmetēja granāta, kas iekritusi šī strēlnieka bedrē. (Laikā no 18.—25. jūlijam bataljons bija zaudējis 3 kritušos, 4 ievainotos un 4 kontuzētos.)
         31. jūlijā. Šodien frontē ieradies pltn. Veiss ar adjutantu kapt. Galdiņiu, t.i., mūsu nākošā augstākā latviešu priekšniecība. Jādomā, ka viņi spēs mūsu bataljona organizācijas un papildinājumu labā kaut ko darīt, jo tas tiešām nepieciešams un ir pēdējais laiks.
          1. Augustā. Līdz plkst. 11 noņēmāmies bataljona komandpunktā ar ziņu sagatavošanu pltn. Veisam. Mājās — Lemedinjakos pienākusi ziņa par iziešanu uz jaunu mājvietu — Krasnoje Selo ezermalā, Dudergofas rajonā. Vēlāk novietojumā ierodas arī pltn. Veiss ar kapt. Galdiņu. Viņi sīki mūs informē par pāriešanu uz Krasnoje Selo un arī par to, ka abus bataljonus drīz no pozīcijām izņems un pārvedīs uz Rīgu pārformēties. Tā, protams, visiem priecīga ziņa.
         7. Augustā. Fronte mierīgi. Bataljona komandieri kapt. Praudiņu nomaina Vācu sakaru virsnieks pol. hptm. Heifelds. Kapt. Praudiņu izsauc uz Jekelna kaujas grupas štābu. Seko izmeklēšana it kā par pretvāciski noskaņotu darbību.)
           9. Augustā. Šonakt vienības jāizņem no ierakumiem un jālaiž atpūtā tepat Sosnovkas sādžā, lai pirtī nomazgājas un apkopjas. Nākošā naktī atkal jāieņem pozīcijas  citā vietā. Apcietinātais bataljona komandieris kapt. Praudiņš lidmašīnā pārvests uz Rīgu. Viņu tiesāšot kara tiesa. Maz izredžu viņam atlicis, jo apvainojumi par pretvācisku darbību ir ļoti smagi. Šorīt steidzami uz Rīgu izsaukts arī pltn.
       Veiss ar visu štābu. Kāds būs mūsu, palikušo liktenis, pagaidām nav zināms.
           13.  augusts. Šonakt uzlādējās mūsu tross un agrā rīta stundā izbrauc uz Rīgu. Žēl, ka mums vēl jāpaliek. Gaidām katru izdevību saklausīt kaut ko par braukšanu. Viegli saprast, cik liela interese ir tikt no šejienes projām.
         16. augusts. Vakarā novietojumā pārbrauc 1. rota no Novgorodas. Viņi tur nodarbojušies ar kara trofeju vākšanu nākošam Iatviešu leģionam, kas, domājams, formēsies Rīgā, uz kurieni arī visas mantas nosūta.
         17. augusts. Šodien novietojumā dzīva kustība. Mūsu atbraucējiem vezumi pilni dažādām mantām. Gandrīz katrs kareivis ir apgādājies ar automātisko šauteni, un priekšnieks ar mašīnpistoli.
         19.  Augustā. Vakarā 1. rotas pirmo vadu aizveda automašīnās uz fronti. Līdzi ņēma lāpstas, jo naktī paredzēts ierakties iespējami tuvu ienaidniekam. Šobrīd bataljons stipri izkaisīts. 3 vadi Rīgā, 2 padoti 21. bataljonam, 1 vads un 3. rota pārcelti prom pie Peldjas, un no 2.  un 3. rotas viņu pozīciju rajonā palikusi tikai neliela daļa. Esam te visi padoti kādam holandiešu pulkam, un tie nu mūs mētā un izmanto, cik vien var. Neapskaužams stāvoklis.
         14.   septembris. Bataljona komandpunkts pārceļas no Sosnovkas sādžas uz Honoklovo sādžu, iepretim Pulkovas kalnam, kur frontē stāv bataljona 2. rota. Bataljons ir padots kādam holandiešu pulkam, kurā komandējošos amatus pa lielākai daļai ieņēma Vācu virsnieki.
         21. septembris. 1. rotu novieto pozīcijās pie Nikolajevas sādžas, bet 2. un 3. rotas pie Aleksandrovkas. 3. rotai tagad tieši pretim ir PuIkovas kalns. Starp mūsu un krievu pozīcijām pie Pulkovas ir apm. 1,5 km plata neitrāla josla, stipri mīnēta no krieviem. No Pulkovas kalna krievi labi pārredzēja mūsu novietojumu.
         28.  septembris. Bijām ar kapt. A. Vītiņu bataljona komandpunktā. Tur ieradies jauns bataljona komandieris — kāds Vācu policijas hauptmanis saslimušā hptm. Heifeldta vietā. Viņš nevienam mums nelikās simpātisks. Pēc audiences mans ceļš veda uz Aleksandrovku, kur pārceļas arī bataljona stabs. 2. un 3. rota nākošā naktī iet pirmajās līnijās, t.i., taisni pret Pulkovu. Šovakar ieradies no Rīgas arī zilais autobuss ar Annas ielas paciņām, un solās visā drīzumā gādāt arī ziemas silto veļu.
         15. oktobris. Šodien no Rīgas atbrauca zilais autobuss un atveda tautiešu dāvāto silto veļu un paciņas. Viņi briesmīgi steidzās, lai tiktu atpakaļ uz Krasnoje Selo, jo te stipri apšauda.
         24. oktobris. Esmu Aleksandrovkā, sādžā starp Krasnoje Selo un Puškinu. Krievu fronte te ir tikai apm. 500 m. Te nu vienreiz viss bataljons ir kopā. Tam ierādīts atsevišķs aizstāvamais frontes sektors. Priekšējās līnijās ir 1. un 2. rota un 3. rota sādžā rezervē.
           29. oktobris. Nakts bija visai nemierīga, visāda kalibra artilērija šāva visādos virzienos. Abām rotām ir zaudējumi: divās stundās divi krituši un divi ievainoti. Arī 3. rotā ir 3 ievainoti, viens smagi. — 


Ieradies "Zilais autobus" ar Tautas Palīdzības veltēm


Veltes piegādā rotām

         1942./43. g. ziema bataljona frontes iecirknī pagāja samērā mierīgi, darbojās vienīgi atsevišķas trieciengrupas. Tomēr bija vairāki kritušie, un ļoti daudz karavīru bija jāevakuē apsaldēšanās dēļ, jo trūka silto ziemas apģērbu.
         Janvāra beigās bataljonu izveda no frontes uz Dudergofas rajonu, kur to 8. februārī iekļāva jaunformējamā Latviešu leģionā kā 2. bataljonu un par bataljona komandieri pol. hptm. Heifeidta vietā iecēla pltn. K. Aperātu. Pēc tam bataljonu atkal ieveda galvenā kaujas līnijā iepretim Pulkovai.
         14. februāris. Pagājuši Ziemassvētki, pagājis Jaungads. Visi bezgala noguruši, un papildinājumu no Rīgas mums nedod. Nevienam nezinot, no brigādes štāba ieradās pats brigādes komandieris un piešķir pirmos Dzelzs un Kara nopelnu krustus.
         18. februāris. Krievu uzbrukums Pulkovas rajonā. Ap plkst. 6 no rīta sākās artilērijas sagatavošanas uguns, kuru vēlāk pārceļ uz Aleksandrovku un nolej reti sirsnīgi. Vispār šī diena nes daudz liktenīgu piedzīvojumu un notikumu. Krīt 2. rotas komandieris vltn. P. Bļodāns, uzsprāgst gaisā rotas munīcijas rezerve. seržantu K. Mišinski ievaino kājā, un rotas ziņnesis krīt ceļā uz bataljona štābu. Izdodot no bataljona noliktavas jaunu rezervi, manā munīcijas verandā iekrīt 82 mm krievu mīna un mani smagi ievaino labajā kājā.
            Aprīļa otrā pusē bataljonu izņēma no galvenās kaujas līnijas un atvilka uz Dudergofas rajonu. Bataljona karavīrus ieģērba jaunās uniformās un izdeva jaunus Vācu ieročus. 30. aprīlī bataljonu 1. latviešu kājnieku pulka sastāvā pārveda pa dzelzceļu uz Volchovas fronti. 

24. TALSU BATALJONS 

         1942. g. 5. novembrī uz Ļeņingradas frontes sektoru bija jāaizbrauc arī 24. Talsu bataljonam pltn. A. Vēvera vadībā. Bataljons pa dzelzceļu ieradās Krasnoje Selo. Pēc nedēļas uzturēšanās frontes aizmugurē bataljons devās uz nozīmēto frontes iecirkni Somijas jūras šī dienvidus piekrastē, dienvidos no Kronštates cietokšņa., Sergijevskij Monastir rajonā, gandrīz Vācu ziemeļu frontes pašā kreisajā spārnā.
         Šeit bataljons bija padots vērmachta 380. kājnieku pulka komandierim maj. Herbam (Herb). Bataljons pozīcijas  ieņēma ar visām rotām galvenā kaujas līnijā. 2. rota vltn. E. Stīpnieka vadībā pozicījās novietojās uz austrumiem pret Ļeņingradu, bet bataljona pārējās divas rotas vltn. V. Vabuļa un vltn. A. Nūdieņa vadībā—gar Somijas jūras līča dienvidus krastu. Bataljona kreisais flanks atradās iepretim Kronštatei. Ļeņingradas ostas moļa galā atradās kāda krievu baterija, kas pastāvīgi apšaudīja bataljona novietojumu. Ar šīs baterijas artilērijas uguni jau pirmajās dienās ievainoja bataljona adjutantu kapt. A. Vaidmani un ārstu vltn. A. Stepi. Citādi bataljona kaujas iecirknis šinī rajonā bija ļoti mierīgs. Izņemot izlūku sadursmes Somijas jūras līča ledus, Citu kājnieku cīņu tikpat kā nebija.
         Šinī periodā bataljons izcīnīja ne tikai izlūkošanas un patruļa cīņas ar ienaidnieku, bet arī iekšēju politisku cīņu ar bataljona Vācu sakaru virsnieku pol. hptm. Markvardtu (Marquardt). Šis vācietis bija tipisks nacionālsociālists, agrāk bijis tirgotājs, bet Hitlera laika uzdienējis par policijas hauptmani. Latviešu karavīri viņu dēvēja par “kaupmani”. Viņš pat personīgi dalīja latviešu vienību uzturziņiem pārtiku, lai varētu sev ko vairāk atlicināt spekulēšanai vai sūtīšanai uz Vāciju. nonāca ļoti asās attiecībās ar bataljona komandieri ( pltn. Vēveri, jo sevi uzskatīja par bataljona faktisko komandieri Asumi nonāca tik tālu, ka Markvardts bataljona apzīmēšanai pavelēja izlikt plāksni ar uzrakstu Einheit Marquardt. Latviešu karavīri tad savukārt izlika vienības apzīmējumu Einheit Vēveris.
         Strīdū iejaucās 380. Vācu kājnieku pulka komandieris maj. Herbs un noteica, ka viņš grib sazināties vienīgi ar latviešu bataljona komandieri, bet ne ar bataljona sakaru virsnieku. Labās Vācu valodas prašanas dēļ par latviešu sakaru virsnieku (Ordonanzoffizier) pltn Vēvers nozīmēja v.v. G. Odiņu, kurš līdz tam bija bijis bataljona sakaru vada komandieris. 


24. Talsu bataljona karavīrs uz sašauta krievu tanka pie Sergijevskij Monastir klostera.
Klostera priekšā redzami kritušo karavīru kapi.

         Saspīlējums ar Vācu sakaru virsnieku turpinājās un beidzās ar vltn. Vabuļa apvainošanu, nosaucot to par “Schweinehund”. Šai gadījumā gan Markvardts bija iereibis, kas pie viņa gadījās ļoti bieži. Bataljona komandieris iesniedza Vācu pulka komandierim oficiālu ziņojumu par notikušo. 1943. g. janvāra beigās vērmachta divīzijas štāba virsnieki hptm. Markvardtu apcietināja un ievietoja mājas arestā. Pēc izmeklēšanas lietu nodeva Vācu policijas tiesai Rīgā, bet tā lietu pret Markvardtu izbeidza un uzsāka vajāt pltn. Vēveri, vltn. Vabuli, vltn. Mālu un v.v. Odiņu kas bija liecinājuši pret Markvardtu. Pol. ģen. Jekelna ļaudis paspēja gan tikai atcelt pltn. Vēveri no bataljona komandiera amata, pret pārējiem vajāšanu pārtrauca bataljona iekļaušana jaunformējamā latviešu brigādē. 9. februārī bataljona komandēšanu pārņēma kapt. A. Skrauja.
           Pirms 1942. g. 31. decembra (datums, līdz kuram formāli bija dienesta līgums kārtības dienestā) pienāca rīkojums visiem bataljona karavīriem uzrakstīt ziņojumu, ka tie vēlas dienestu pagarināt. Sakarā ar Vācu sakaru virsnieka neciešamo izturēšanos, neraugoties uz iespējamām vajāšanām, 80% no bataljona karavīriem iesniedza pretēja satura ziņojumu, t.i., ka nevēlas policijas vienībās dienestu turpināt. Par dienesta neturpināšanas iemesliem visi uzdeva, ka nav turēti pie dienesta uzsākšanas dotie solījumi par latviešu ietērpu un Iatviešu dienesta pakāpēm, kā arī uz piederīgo apgādi, atvaļinājumiem u.t.t. Nekādu seku šiem ziņojumiem tomēr nebija, neviens netika ne atvaļināts, ne arī vajāts.
         1943. g. 11. aprīlī bataljonu no frontes atvilka uz aizmuguri, dienvidos no Puškinas, kur Perjakules sādžas apkārtnē bataljons izdarīja apmācības.
         18. aprīlī bataljonu ieskaitīja jaunformējamā 2. (43.) pulkā kā I bataljonu un pārvietoja uz Volchovas frontes sektoru. 

16. ZEMGALES BATALJONS 

         16. Zemgales bataljons no Bukmuižas caur Ludzu, Rēzekni, Abreni un Pleskavas ieradās Krasnoje Selo 1943. g. 8. februārī. Bataljons līdz ar izbraukšanu no Ludzas 3. februārī izgāja no KdOL padotības un, ierodoties Krasnoje Selo, kļuva par jaundibināmā Latviešu leģiona III bataljonu (III Lettische Legion).
           Bataljons saņēma arī 81 vīru lielu papildinājumu no 276. Kuldīgas bataljona un 10. februārī no brigādes jaunus ieročus: 300 Vācu šautenes, 36 patšautenes, 12 smagos ložmetējus, 6 smagos granātmetējus, 7 vieglos granātmetējus un 20 mašīnpistoles. 


16. Zemgales bataljona komandieris kapt. R. Kociņš apbalvo bataljona karavīrus

           Drīz pēc tam bataljonu kopā ar I (agr. 21.) un 11 (agr. 19.) bataljonu nosūtīja uz galveno kaujas līniju iepretim Pulkovai, kur bataljons ieņēma apm. 3,5 km platu frontes iecirkni no Venerjazi ciema Iīdz Verch. Kojrovo kreisajās spārnā. Pie Kojrovo ienaidnieks no bataljona pozīcijām atradās tikai apm. 100 metrus tālu. Šo vietu uzskatīja par vienu no visbīstamākajām Ļeņingradas frontes sektorā. Šai frontes iecirknī bataljons palika līdz aprīļa beigām. Šai laikā bataljona frontes iecirknī kaujas darbība bija niecīga. Bataljona karavīri uzlaboja ierakumus un taisīja pievedceļus no ierakumiem uz bataljona štābu. Lielāka kauja izcēlās vienīgi, kad krievi 19. marta rītā pa visu bataljona iecirkni atklāja stipru artilērijas uguni, kas ilga 2 stundas. Pēc tam ienaidnieka kājnieki, 2 soda bataljoni, sāka uzbrukumu Verch. Kojrovo, kuru aizstāvēja 2. rota. Vltn. Juraida vadībā rota pirmos uzbrukumus atsita. Tad krievi otrreiz atklāja spēcīgus artilērijas uguns brāzienus, šoreiz tikai pa 2. rotas pusloka ierakumiem, izsitot no ierindas daudz automātisko ieroču. Pēc tam ienaidniekam arī izdevās ielauzties rotas ierakumos, pāršķeļot rotu divās daļās. Rotas komandieris vltn. Juraids nekavējoties noorganizēja prettriecienu no labās puses, kamēr serž. P. Bogdanovs patstāvīgi uz savu ierosmi noorganizēja prettriecienu no kreisās puses. Prettriecieni deva panākumus, smagās tuvcīņas stundas laikā ierakumus izdevās iztīrīt no iebrukušā ienaidnieka.
         Par šai kaujā izrādīto varonību serž. Bogdanovu kā pirmo latvieti apbalvoja ar 1. šķiras Dzelzskrustu un vltn. Juraidu līdz ar citiem II rotas karavīriem apbalvoja ar 2. šķiras Dzelzskrustu.
           30. aprīlī bataljons kopā ar pārējiem diviem bataljoniem kā 2. Latviešu brigādes 1. (42.) kājnieku pulka III bataljons devās uz Volchovas frontes sektoru. 

26. TUKUMA BATALJONS 

           26. Tukuma bataljons bija piektais latviešu bataljons Ļeņingradas frontes sektorā. Tā 2. un 3. rota no Novgorodas ieradās Krasnoje Selo 1943. g. 31. marta rītā, bet pārējās bataljona vienības pāris dienas vēlāk.
           Ierodoties Ļeņingradas rajonā, bataljonā bija 3 kājnieku rotas, 1 smago ložmetēju rota, sakaru, sapieru un mīnmetēju vadi. Apbruņojumā bija krievu smagie ložmetēji, krievu šautenes, Vācu patšautenes, mašīnpistoles un pistoles. Apģērbs bija loti dažāds: latviešu formas tērpi, Vācu policijas tērpi un Vācu gaisa spēku tērpi, pie tam viss galīgi noplīsis.
         Jau 3. aprīlī bataljons pārgāja Latviešu leģiona 2. brigādes formēšanas štāba rīcībā. Par bataljona komandiera v.p.i. pltn. Aperāta vietā, kurš pārgāja par 1. pulka 11 (agr. 19.) bataljona komandieri, nāca Vācu sakaru virsnieks SS-hstaf. K. Vichmans, līdz maijā par bataljona komandieri iecēla kapt. E. Stīpnieku no 24. Talsu bataljona.
         9. aprīlī bataljonu pārvietoja uz Dudergofu-Ost, kur tas izdarīja apmācības, cik to atļāva noplīsušais ietērps un lielie dubļi. Daudzus karavīrus aizkomandēja arī uz dažādiem kursiem, kā, piem., instruktoru, gāzu, prettanku u.c.
         Ar 19. aprīli bataljons beidza pastāvēt kā policijas vienība, jo ar šo dienu bataljonu ieskaitīja jaunformējamā brigādes 2. pulkā kā II bataljonu. Bataljona karavīri nodeva policijas tērpu un krievu sistēmas ieročus, pretī saņemot Vācu ietērpu bez zīmotnēm un Vācu parauga ieročus. 24. aprīlī visiem bataljona karavīriem piešķīra SS dienesta pakāpes, bet ar piezīmi “Leg.”, nevis “SS”.
         Aprīļa beigās bataljons saņēma nelielu papildinājumu. Laikā no 29. aprīļa līdz 5. maijam bataljonu mazākās vienībās pa dzelzceļu pārvietoja no Dudergofas-Ost uz Volchovas frontes sektoru.
______________________________________________________________________________