LATVIEŠU LEĢIONA TAPŠANA

KĀ LATVIEŠU LEĢIONA DIBINĀŠANA ATSPOGUĻOJAS
PAŠPĀRVALDES PROTOKOLOS UN LEĢIONA
ĢENERĀLINSPEKTORA ŠTĀBA DOKUMENTOS

      Jau 1942. g. sākumā SS-reichsfīrers Himlers uzdeva SS-galvenās pārvaldes priekšniekam SS-grupenfīreram G. Bergeram rūpēties par vācu militāro spēku papildināšanu ar okupētās „ģermāņu zemēs" savervētiem brīvprātīgiem.*) Savā 1942. g. 6. marta pavēlē*) Himlers noteica, ka uzdevuma izpildīšanas uzraudzība SS-Galvenās pārvaldes uzdevumā piekrīt augstākiem SS- un policijas vadītājiem attiecīgās zemēs. Latvijā tāds bija SS-obergrupenfīrers Jekelns (Jeckeln).
      Sevišķi sākot ar 1942. g. rudeni, lai veicinātu latviešu jaunekļu brīvprātīgu pieteikšanos militāram dienestam vācu armijā resp. Latviešu kārtības dienesta bataljonos, vācu civilā pārvalde Latvijā arvien noteiktāk sāka pielietot ieņemto austrumu apgabalu reichsministra A. Rozenberga 1941. g. 19. decembra rīkojumu par „darba pienākumu" Ostlandē, kā arī baidīt ar iesaukšanu vācu valsts darba dienestā.
   
   Tā, piem., Pašpārvaldes ģenerāldirektoru**) 1942. g. 11. augusta apspriedes protokolā lasāms:
        „Ģenerāldirektors M. Prīmanis ziņo, ka pēc informācijas, kas saņemta no vācu valsts darba dienesta pārstāvjiem, sagaidāms Ostlandes reichsministra Rozenberga rīkojums, ka visiem vidusskolu abiturientiem, kas vēlas iestāties universitātē, iepriekš būs jānokalpo viens gads vācu valsts darba dienestā. Ģenerālkomisāra vietniekam Brenneram par šādu nodomu tomēr nekas neesot zināms.” (Protokols nr. 48.)
        Bet jau 4. septembra apspriedes protokolā lasāms:
         „Ģenerāldirektors Prīmanis ziņo, ka uz ģenerālkomisāra rīkojumu šī gada abiturientus, kas dzimuši no 1921.-1924. gadam, varēs uzņemt Universitātē un Lauksaimniecības akadēmijā tikai pēc viena gada nokalpošanas vācu valsts darba dienestā." (Protokols nr. 51.)
          Redzot vācu civilās pārvaldes izdarības, brīvprātīgo pieteikšanās drīzi vien apsaka. Ja Himlera 1942. g. 6. marta pavēlē ir runa vienīgi par brīvprātīgo vervēšanu, tad SS-Galvenās pārvaldes II nodaļas 1943. g. 29. janvāra rakstā visām papildinājumu dienesta vietām runā jau par iesaukšanu, lai gan tas bija pret starptautiskiem noteikumiem. Šī raksta 7. p. arī teikts, ka „iesaukšana notiek ar SS-galvenās pārvaldes VI/2 nodaļas starpniecību."
     To centās izmantot mūsu Pašpārvalde un prasīja Latvijas suverenitātes atjaunošanu un tiesību uzstādīt savas zemes aizsargāšanai 100.000 vīru stipru nacionālo armiju. Kā vienu, tā otru Hitlers no- raidīja, jo tas nesaskanēja ar viņa kara mērķiem.
      1942. g. augusta beigās kļuva zināms, ka Igaunijas galvaspilsētas atbrīvošanas no komunistu jūga gada dienā (28. augustā) vācu vadība paziņojusi, ka igauņiem atļauts formēt savu leģionu. Šī ziņa izraisīja latviešos zināmu neapmierinātību, kas vācu rīcībā saskatīju priekšrocību piešķiršanu igauņiem iepretim latviešiem, lai gan abas tautas karā līdz šim nesušas vienādi lielus upurus un piepūli.
       Par leģiona formēšanas atļauju igauņiem latviešiem oficiāli paziņoja tikai 3. novembrī. Par to Pašpārvaldes ģenerāldirektoru 4. novembra apspriedes protokolā lasāms:
       „Ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka vakar, 3. novembrī, viņš kopā ar pltn. Veisu, pulku. Krīpenu, puļkv. Silgaili un pltn. Osi uzaicināti pie vācu SS- un policijas vadītāja Latvijā ģen.maj. Šrēdera, kurš teicis, ka igauņi uzstādot Igauņu leģionu, ka arī mēs vēl varētu to panākt, ja mēs grieztos pie vācu augstākā SS- un policijas vadītāja Austrumzemē ģenerāļa Jekelna, kurš varbūt vēl būtu šinī lietā runājams. Ģenerāldirektors Dankers atbildējis, ka pašreizējos apstākļos labvēlīgais noskaņojums šādam pasākumam stipri kritis, nav ne mazāko cerību izvest brīvprātīgi šādu akciju un būtu labāk šādos apstākļos jautājumu nemaz necilāt. Ģenerālmajors Šrēders tad ieminējies, ka varbūt varētu iesaukt dažus gada gājumus, lai mēs griežoties vēl šodien pie Jekelna, kuram esot jāizlido atpakaļ uz fronti. Ģenerāldirektors Dankers lūdz par šo jautājumu izteikties, pie kam sekojošās debatēs tika izteiktas šādas domas:


Text Box: 15

Silgailis — Ģenerālmajors Šrēders, pats ieinteresēts leģiona dibināšanā, ir nesaprašanā, kāpēc kaimiņu apgabalā ir, bet viņa pārzinātā apgabalā nav.
    Veiss — vāci sagaida mūsu soli šodien vai rīt.
     Dankers — No pastāvošiem kārtības sargu bataljoniem cilvēkus ņemt nevarēšot, izņemot nedaudz karavīru ar kaujas piedzīvojumiem, kuru vietā tad jādod citi aizstājēji.
    
Silgailis — Līdzšinējie bataljoni ir policijas vienības, leģions būtu nācijas militārā vienība.
    
Osis — Kad š.g. 6. janvārī man ģenerālis Jekelns prasīja par vienībām, teicu, ka brīvprātīgi mēs varētu savākt 4-5.000 vīrus; ja viņi cer uz lielāku skaitli, tad jādod politiski solījumi. Toreiz ģen. Jekelns solījās runāt par to Hitlera galvenā mītnē. No visas dienesta sarakstīšanās esmu guvis iespaidu, ka līdzšinējās vienības politikas svaru kausos nevar Tikt, tie tikai kara algotņi, kuru darbs tiek samaksāts.
     Silgailis — Ja turēsimies pie nogaidīšanas taktikas, vēlāk nevarēs būt runa par tiesību piešķiršanu.
      Krīpens — Ja mēs nodibinātu leģionu, mūsu karavīri būtu sadalīti 2 grupās: leģionāri un līdzšinējie kārtības sargi. Agrāk pats ģenerālis Jekelns runāja, ka latviešu daļas apvienos lielākās vienībās, bija mazs mēģinājums pie Pēterpils, bet no tā nekas neiznāca. Ja līdzšinējo bataljonu karavīrus nevar ieskaitīt leģionā, iznāk, ka tie, kas gājuši par ideju, cīnījušies gadu un pat ilgāk, tiek atstumti, tā būtu liela pārestība frontes cīnītājiem.
      Dankers — Skaidrs, ka vāci, kas nes vislielākos asins upurus šinī cīņā, gaida arī no mums tādus, tikai jautājums, vai pašreizējos apstākļos mēs drīkstam prasīt no tautas šādus upurus.
      Vanags — Vāci zina, par ko tie cīnās, mūsu tauta ne, tas rada grūtības; brīvprātīgo nebūs, mobilizēt mums nav ne tiesības, ne varas.

      Dankers — Es baidos, ka pret mūsu tautu nesāk pielielāt tādus paņēmienus, kā pret poļiem un čehiem, mums katrā ziņā tauta no tā jāpasarga.
         Valdmanis — Karavīriem bez mundiera un ieročiem jādod vēl kaut kas. Lielinieki mūs aplaupīja, vai ir kas labots? Vajadzētu vismaz pateikt, ka nepadzīs no mājām, kā citādi lai cīnāmies ar pret- propagandu? Mums vēl šodien vācu kungi pateica, ka katrs drīkstam interesēties tikai par sava resora lietām, tālāku tiesību mums nav. Leģions būtu vajadzīgs, bet lai ģenerālis Jekelns palīdz radīt tam labvēlīgus apstākļus, tam jāpasaka, ka mēs šai zemē neesam nekas. Lai neatdod mums mantu, 'bet lai atdod vismaz ticību mūsu nākotnei. Par 18. novembra svinēšanu mums šodien radās iespaids, ka to laikam neatļaus, tas taču nevar neatstāt iespaidu uz brīvprātīgo pieteikšanos.
          Zāgars — Pievienojas Valdmaņa kunga izteiktam. Pavasarī visi silti dzīvoja līdzi brīvprātīgiem, liekas, labākie no tiem tagad dziļi vīlušies, tiem sāpīgi būt par vienkāršiem algotņiem. Igaunijā uzsaukumu iestāties leģionā parakstījis ģenerālkomisārs, tas politisks jautājums, bet pie mums to ierosinājis ģenerālmajors .Šrēders pie mūsu karavīriem, lūdzot par to tālāk pat nerunāt, mēs pat nedrīkstam to apspriest, jo pēc Austrumu reichsministra dekrēta mēs esam tikai atsevišķu resoru vadītāji, kas katrs pakļauts ģenerālkomisāra attiecīgās nozares ierēdnim. Jautājumu nevar izlemt 24 stundās.
            Osis — Pēc līdzšinējiem piedzīvojumiem ar bataljoniem tauta mums vairs nevar ticēt, jārada plašāka bāze.
            Dankers — Tā tad principā leģions cīņai pret lieliniekiem vēlams, bet neredz iespēju tādu uzstādīt, nav nepieciešamo politisko, saimniecisko un juridisko priekšnoteikumu.
            Nolemj informēt ģenerālmajoru Šrēderu par mūsu viedokli, bet pie ģenerāļa Jekelna pagaidām negriezties." (Protokols nr. 65.)

--------------------
*SS-galvenai pārvaldei piekrita dažādu sveštautiešu vienību komplektēšana, formēšana, apgāde un papildināšana līdz to nosūtīšanai uz fronti. Pēc tam šo vienību apgāde un operatīvā izmantošana pārgāja frontes vadības pārzināšanā.
**No 1942. g. 7. marta līdz 1944. g. janvārim Latvijas zemes pašpārvalde sastāvēja no 8, bet pēc tam no 9 ģenerāldirektoriem, kas par savu darbību bija atbildīgi tieši Ģenerālkomisāram. Lai gan ģenerāldirektoriem kopīgas apspriedes nebija paredzētas, tie tomēr pēc savstarpējas vienošanās regulāri sanāca kopā mazākais reizi nedēļā, lai apspriestos par stāvokli un saskaņotu savu darbību. Apspriežu protokolus rakstīja Iekšlietu ģenerāldirekcijas kancelejas priekšnieks.