LATVIEŠU REZERVES UN SARDŽU

BATALJONI


20-E. RĪGAS BATALJONS 

      Par 20. Rīgas bataljona formēšanu rakstīts 44. lpp. Kā rezerves un veselības uzlabošanā esošo karavīru vienībai bataljona sastāvs bieži mainījās. Laiku pa laikam bataljona sastāvu pārbaudīja attiecīgas veselības pārbaudes komisijas, kas visus veselos un karaklausības vecumam atbilstošos atzina par derīgiem ierindas dienestam un nosūtīja uz frontes vienībām. No turienes un no slimnīcām savukārt bataljonā ieradās ievainotie, kuriem kādu laiku bija atļauts atrasties ārrindas dienestā. Parasti bataljona karavīru skaits svārstījās no 250—300 vīriem.
     1942. g. 1. jūnijā no visiem Rīgas policijas iecirkņiem pārkomandēja uz bataljonu lielu skaitu kārtībnieku un saformēja divas jaunas rotas, 5. un 6. Bet tā paša gada 7. decembrī no bataljona 6 rotām atdalīja lielāku skaitu karavīru un saformēja pilnīgi jaunu 3 rotu stipru 277. Siguldas bataljonu, kas jau 11. decembrī pltn. G. Taubes vadībā atstāja Rīgu (skat. 229. lpp.). Par bataljona ārstu darbojās vltn. P. Eglītis. No 1942. g. 22. jūnija līdz Rīgas atstāšanai 1944. g. 10. oktobrī bataljons atradās Abrenes ielas kazarmās.1943. g. 16. aprīlī bataljonam pievienoja kā 5. rotu 266-E. bataljona 8. rotu, kuru komandēja vltn. Zieds. Tā paša gada 1. decembrī no bataljona 5., 6., 7. un 8. rotas saformēja jaunu 320. bataljonu. 1944. g. 20. septembrī, izformējot 320. bataljonu, tā 3. rotu atkal pievienoja 20. Rīgas bataljonam.
      Bataljona galvenā nodarbība bija sardžu dienests pie Daugavas tiltiem un dažādām noliktavām, kā arī ostā. Bataljona karavīri daudz palīdzēja arī Rīgas pilsētas policijai, atslogojot policijas iecirkņus daudzos iekšējā dienesta uzdevumos. Bataljona karavīri bija apbruņoti ar šautenēm, bet virsnieki un instruktori ar pistolēm. Ietērps bija vācu policijas parauga. Provinciešiem bija jādzīvo kop telpās Abrenes ielas kazarmās, bet ģimeņu cilvēkiem un visiem rīdziniekiem, kam bija dzīvokļi, brīvo laiku atļāva pavadīt mājās. Tikai 1944. g. vasarā, kad Rīga bija jau ienaidnieka apdraudēta, mītnēs vajadzēja uzturēties visiem instruktoriem un kareivjiem, bet no virsniekiem tiem, kas dežurēja. Jūlija mēnesī 5. rotu pārsūtīja uz Liepāju.
      Frontei tuvojoties Rīgai, cauri pilsētai dienu un nakti jau plūda bēgļu straumes un atkāpjošās vācu armijas daļas, kas nepārprotami lika saprast, ka Latvijai atkal būs jānokļūst kādas citas necilvēcīgas varas ž augos. Tieši toreizējās izšķirīgajās dienās bataljona karavīru skaits bija vismazākais, jo visi cīņai derīgie un tie, bez kuriem varēja iztikt, bija jau iepriekš pārvietoti uz frontes vienībām. Palikušajiem obligāti vajadzēja uzturēties mītnēs. Bataljona komandieri pltn. Užānu pēc paša vēlēšanās atvaļināja no dienesta, un bataljona komandēšanu uzņēmās 1. rotas komandieris kapt. O. Šeturiņs.
      1944. gada 10. oktobra pievakarē bataljona vienības uzsāka tālo un nezināmo kaitniecības ceļu, lai kājām dotos vispirms uz Liepāju. Pārejot Lielupes tiltu pie Bulduriem, bataljons novirzījās pa smilšaino Jūrmalas lielceļu, jo šoseju drīkstēja lietot tikai motorizētie satiksmes līdzekļi. Bataljons pāri Abavas ielejai, cauri Kandavai un Kuldīgai, 22. oktobrī sasniedza Liepājas apkārtni un apmetās Kapsēdes pagasta Piņķu māju mežā.
      Ceļā no Rīgas līdz Liepājai bija „pazuduši” daudz bataljona vīru. Daudzi nespēja šķirties no dzimtenes, nezinot, kas noticis ar piederīgiem, citi atkal bija devušies pie kureliešiem Dundagas mežos. Par pazudušajiem neviens neuztraucās un tos arī nemeklēja. Liepāju sasniedza apm. 2/3 no Rīgas bataljona sastāva.
      No skujām gatavotās būdās un teltīs bataljons Piņķu mežā pavadīja 3 dienas, līdz 25. oktobrī saņēma atļauju doties uz Liepājas ostu. Tur uzlādēšanās uz vācu tvaikoņa Horn" veicās ātri, bez starpgadījumiem. Īsi pirms pusnakts viss bataljons bija novietojies tvaikoņa kravas telpās. Tūliņ arī tvaikonis atstāja ostu. Tas bija pieblīvēts ar mantām un cilvēkiem, karavīriem un civiliem bēgļiem līdz pēdējai iespējai. Uz tvaikoņa atradās arī Latviešu leģiona ģenerālinspektors ģen. Bangerskis līdz ar daļu sava štāba personāla. Liepājā palika bataljona 5. rota.
      Brauciens noritēja bez sarežģījumiem, nepiedzīvojot ne krievu aviācijas, ne arī zemūdeņu uzbrukumus. 26. oktobra novakarē tvai
konis sasniedza Dancigas ostu. Dancigā bataljons novietojās kādā skolā, kas jau bija pilna ar vācu karavīriem. Pēc dažu dienu atpūtas bataljonu pa dzelzceļu 30. oktobrī pārvietoja uz Papavas (Pappau) ciemu, netālu no Tornas. Arī tur bataljons palika tikai dažas dienas, lai pēc tam kājām dotos uz Breitentāles (Breitenthal) muižu, apm. 20 km no Tornas. Bet, tiklīdz bataljona karavīri bija mazliet atspirguši no biežās pārvietošanās grūtībām, bija atkal jādodas uz citu vietukādu smilšu laukumu pie Kirchvēgas-Gurskes (Kirchveg-Gurske) stacijas, apm. 10 km no Tornas. Te nebija nevienas ēkas.
      Karavīri paši izbūvēja 17 dzīvojamās zemnīcas un dažas vienkāršākas saimniecības ēkas. Apgaismošanai lietoja karbīda lampas. Katrai rotai bija 4 zemnīcas, kuras nosauca latviskos vārdos: Māras zeme., Dzintarpils, Staburags, Koknese, Lāčplēsis, Spīdola, Daugava, Taurētājs u.t.t. Nometni šķērsoja trīs ielas, Imantas, Brīvības un Kalpaka ielas. Šinī nometnē 20. Rīgas bataljons arī izbeidza savu pastāvēšanu kā atsevišķa karaspēka vienība. 19. novembrī bataljonu ieskaitīja 1. Rīgas policijas pulkā kā 4. bataljonu. Šinī laikā bataljonu un 1. rotu komandēja kapt. Šeturiņš, 2. rotu — kapt. A. Laivinieks, 3. rotu — kapt. P. Baumanis un 4. rotu — kapt. K. Blaus.
      Bataljona 5. rota (agr. 320. bataljona 3. rota) apm. 165 vīru sastāvā vltn. V. Zieda vadībā, palika Kurzemē un pildīja sardžu dienestu Liepājā, Kapsēdē, Medzē un Otanķos. 1945. g. marta mēnesī rotas sastāvs bija palielināts līdz 246 vīriem, no kuriem 115 vīri atradās Liepājas garnizona priekšnieka rīcībā, 70 vīri Otanķos un 61 vīrs Medzē. Abās pēdējās vietās rotas vīri strādāja pie nocietinājumu būvdarbiem. Rotas vīri ar dažiem izņēmumiem nokļuva krievu gūstā. 

266-E. BATALJONS 

      1942. g. 21. martā pltn. O. Meija saformēja Rīgā no Latviešu brīvprātīgiem 16-E. bataljonu un izveidoja to par rezerves un apmācības bataljonu visām Latviešu vienībām. Pirmajā laikā 1. rotu komandēja kapt. E. Ezernieks, 2. rotu — kapt. R. Jenkēvičs, 3. rotu — vltn. K. Kronis un ložmetēju rotu — kapt. E. Pērkonis. 18. maijā bataljonu pārdēvēja par 266-E. bataljonu. Maija vidū pie bataljona saformēja arī pirmo veselības atgūšanas rotu un 1943. g. februārī vēl otru tādu rotu. 1942. g. 1. jūlijā arī ltn. Bandera noorganizēto pūtēju orķestri ieskaitīja bataljona statos. 
      1942. g. 1. augustā 1. un 2. rota izbrauca uz Minskas rajonu . 13. augustā bataljonu pārvietoja no Rīgas uz Bolderāju. kur 14. augustā par bataljona komandieri iecēla kapt. A. Skrauju, kuru atkal savukārt 1943. g. 9. februārī nomainīja kapt. O. Tiltinš.
      Īsāku vai garāku laiku bataljonā ir dienējuši apm. 3.000 latviešu karavīri. (1944. g. 20. februārī to skaits bija 2.555.)Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba dienesta atzīme par bataljona inspekciju 1943. g. 4. augustā:1. Inspicēja ģen. Bangerskis. Braucienā piedalījās arī pltn. Meija un kapt. Ziemelis.266-E. bataljonu komandē maj. Tiltiņš, kurš patlaban slimo. Viņa vietā bataljonu komandē kapt. K. Kaliņš, bataljona adjutants kapt, Cīrulis. Bataljonā ietilpst:

           a) štābs,
           b) apvienotā rota,
           c) 1. un 2. veselības atgūšanas rotas,
           d) vadu komandieru kursi,
           e) instruktoru kursi,
            f) ambulance.
     
       Pēc saraksta uz 1943. g. 4. augusta bataljonā ir 76 virsnieki, 307 instruktori un 779 kareivji.
       2. Ierindas apmācībā pieturas pie latviski tulkotā vācu kājnieku apmācības reglamenta, kuru gan maz var pielielāt, jo ieroči (patšautenes un šautenes) ir citas sistēmas nekā reglamentā. Neiznāk vienādība arī pagriezienos. Reglaments vairāk noderīgs kā kaujas apmācības reglaments.
      3. Konstatējama ietērpa daudzveidība. Pulkv. Knechts teicis, lai bataljons nēsājot latviešu zīmotnes, bet nav iespējams apzīmēt piem. majora dienesta pakāpi. Pol. bataljoniem būtu vēlami vācu formas un vācu dienesta pakāpju apzīmējumi, lai arī „ārzemnieki” respektētu dienesta pakāpes, ko nevar. katrreiz teikt par latviešu dienesta pakāpju apzīmējumiem.
      4. Vadu komandieru kursos ir 73 kursanti, kuri sadalās:
pab. augstskolas  —   1       v.v.     — 37          kājn.    — 44
nep. augstskolas   — 11      vserž.   — 9          artil.     — 13
pab. vidusskolas   — 33      serž.   — 19          pārējie — 16
nep. vidusskolas   — 20       kapr.    — 8         
pamatskolas         —   8 

      No plkst. 08—09 taktikas stunda, pasniedzējs kapt. Rudzītis. Iztirzāja rotas izšķirīgu aizstāvēšanos, aplūkojot laika aprēķinu, mūsu spēkus un ienaidnieka spēkus. Uzdevuma sagatavošanai kursantiem dotas šādas dienesta pavēles : 1) vispārējais stāvoklis, 2) priekš pavēle, 3) pavēle izlūkošanai un pozīciju ieņemšanai, 4) pavēle aizstāvēšanās pozīcijas ieņemšanai.
     Kursantiem bija dota arī bataljona smago ieroču uguns plāna tabula, kuru 
mācību gaitā tiem pašiem nācās papildināt. Mācības noorganizētas visumā labi, kursantu atbildes labas. Klases telpas par šaurām, vēlams galdus novietot brīvā dabā.
     No ģen. Bāngerska uzrunas: vēlams vēl lielāku vērību piegriezt partizānu cīņām grupas, vada un rotas mērogā, kā arī slēpņiem. Priekšniekiem jādod priekšzīme pakļautajiem, jāapkaro dzeršana, jābūt stingriem, bet taisnīgiem.
     Vadu komandieru kursanti guļ koka gultās atsevišķās istabās. Ir divi palagi, spilveni un segas. Veļu mazgā uzņēmums „Hanza” uz bataljona rēķina.
     5. Instruktoru kursi: priekšnieks ir vltn. Ozols. Kursos 70 kursanti (69 latvieši un 1 lietuvietis), kuri sadalās:

pēc izglītības
pēc dien. pak.    
pēc vecuma     
nep. Augstskolas      —     2
vkapr.     —  7
līdz 20 g. — 17
pab. vidusskolas      —     7
dkar.      — 44
līdz 25 g. — 37
nep. Vidusskolas     —    16
kareivji   — 19
līdz 30 g. — 10
pab. Pamatskolas   —     33
 
vecāki       — 6
nep. Pamatskolas   —     12
   

      Precējušies ir 8. 41 ir laucinieks, un 29 ir pilsētnieki. Partizānu cīņās ir piedalījušies 62, no pēdējiem 8 ir bijuši jau arī frontē. Kursanti guļ divstāvu nārās diezgan saspiesti.
      6. Ieroču noliktavā kārtība laba. Kurpnieku darbnīca cīnās ar materiālu trūkumu. Drēbnieku darbnīcā strādā divi drēbnieki. Ieroču un galdnieku darbnīcas atrodas kopējās telpās.
      7. Ambulanci apmeklē ap 30 cilvēku dienā. Ir 7 gultas, patlaban ambulancē 2 slimnieki.
      8. Virtuvē vēlama lielāka tīrība. Nav ūdens krāna telpā, kur mazgāt šķīvjus. Trauku dvieļu nav netiekot izsniegti. Produktu noliktavā maize pelot.
       Bataljons uzturu saņem, pēc 3 devu sadalījuma. Maize uz cilvēku dienā 700 gr., tās pietiekot. Pusdienās olu zupa uz karavīra 3 olas, 30 gr. rīsa un 100 gr. burkānu. Ēdamtelpa laba. Uzturā skaitās 1.108 karavīru. Ēd trīs maiņās, jo ir tikai ap 200 šķīvju, pārējie ēd no personīgiem traukiem.
        9. Sardzes telpa: Patronas glabājas pie sargmaiņa, kurš tās izsniedz sargiem, uz posteni ejot, katram 5 gabalus.
        V . v. Tīrelis atrodas apcietinājumā jau 13 dienas, saskaņā ar SD rakstu. Viņš izsakās, ka nezinot apcietināšanas iemeslu.
        10. Vadu komandieru kursu, kā arī instruktoru kursu ilgums ir apm. 3 mēneši. Abi kursi sākušies 15. jūnijā un beigsies: vada komandieru kursi 9. septembrī, instruktoru kursi 4. septembrī.
         Sākumā kursos 2 nedēļas mācīti tikai džiu-džitsu (tuvcīņas) paņēmieni. No plkst. 09 11 katru dienu tagad notiek peldēšanās Lielupē. No labākajiem peldētājiem sastāda „stipro” grupu, ko apmāca vācu instruktors. Tika sagatavota lēktuve un demonstrēta nepeldētāju transportēšana pāri ūdens šķēršliem. 

         Bataljona kazarmās patlaban formējas 280-B. un 282-A. bataljoni no C grupas un apriņķu policijas darbiniekiem.
         1944. g. 4. februārī bataljona apvienotā rotā skaitījās 500 vīru un abos kursos 50 kursanti katrā.
         1944. g. 3. oktobrī bataljons saņēma pavēli iziešanai uz kuģi, lai brauktu vai nu uz Liepāju, vai pat tieši uz Vāciju. Otrā rītā plkst. 01 bataljons kapt. A. Tauriņa vadībā izgāja no Bolderājas uz Rīgas Eksportostu, jo jau plkst. 05 bataljonam bija jābūt pie kuģa un jāuzlādējas. Bataljons noteiktā laikā arī ieradās pie kuģa, bet, tā ka ar to pašu kuģi brauca arī civilie bēgļi, tad bataljona karavīri uz kuģa uzlādēties varēja tikai pēcpusdienā. Līdzi varēja ņemt vienīgi ieročus un personīgās mantas. Karavīrus novietoja kuģa kravas telpās.
          Vakarā kuģis no Eksportostas pārvietojās uz ostas saldētavas rajonu, kur otrā rītā turpināja uzņemt civilos bēgļus. 5. oktobra vakarā plkst. 20 kuģis beidza uzņemt paredzēto bēgļu daudzumu un tūliņ arī atstāja krastu.
          Kapt. Tauriņš sapulcināja uz kuģa klāja visus bataljona karavīrus, un tie kopīgi nodziedāja Dievs, svētī Latviju un korāli Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils. Tā karavīri atvadījās no sirmās Rīgas, no dzimtenes.
          7. oktobrī plkst. 07 kuģis laimīgi iebrauca Dancigas ostā. Karavīriem visu dienu un nākošo nakti bija jāpavada uz kuģa. 8. oktobra rītā bataljons gājiena kārtībā atstāja Dancigas ostu un ap pusdienas laiku sasniedza Dameravas muižu, kur ierādīja bataljonam telpas dažādās vietās. Te bataljons palika līdz 13. oktobrim, palīdzot novākt muižas kartupeļu laukus.
         13. oktobrī plkst. 23 vakarā bataljons izgāja uz 9 km attālo staciju, lai no turienes ar vilcienu dotos uz Sofienvaldi. Tur bija paredzēts bataljonu ieskaitīt 15. latviešu divīzijas sastāvā. Ieskaitīšana 15. divīzijā nezināmu iemeslu dēļ tomēr nenotika. Sofienvaldē bataljons palika līdz oktobra mēneša beigām. Šinī laikā bataljona komandēšanu pārņēma pltn. K. Gerbers. Mēneša beigās bataljons pa dzelzceļu pārvietojās uz Posendorfas staciju pie Tornas, kur to iedalīja 1. Rīgas policijas pulkā. 

 

269-W. MUITAS ROBEŽAPSARDZĪBAS BATALJONS

        1942. g. 18. martā vācieši paši saformēja no palīg robežsargiem 19-E. latviešu policijas bataljonu, kuru tā paša gada 18. maijā pārdēvēja par 269. muitas robežapsardzības bataljonu. Bataljons atradās pilnīgi vācu padotībā un vadībā. Bataljona lielākā daļa bija novietota Latvijas ostas pilsētās, bet mazākas vienības gar visu Latvijas jūras robežu.
        1943. g. augustā bataljonā bijuši 497 vīri. Pēdējās ziņas par šo bataljonu ir no 1944. g. septembra beigām, kad bataljons, sadalīts pa kādām 50 vietām, atradās Baltijas jūras krastā Kurzemē.
 

280-A resp. 311-W. BATALJONS

       1943. g. 5. maijā pēc KdOL rīkojuma kapt. K. Deksnis sāka formēt Valmierā no lauku kārtības sargiem 280-a. latviešu kārtības sargu bataljonu. Par bataljona adjutantu darbojās kapt. A. Rullītis un par saimniecības virsnieku — kapt. P. Edelmanis. Par 1. rotas komandieri iecēla vltn. P. Miķelsonu, 2. rotas — kapt. V. Michailovski (no 19. maija kapt. T. Miezīti), 3. rotas — kapt. K. Blitti, 4. rotas — kapt. Ž. Helmutu un 5. rotas — vltn. G. Stūrmani. 5. rotu jau 19. maijā atkal izformēja.
       Pēc saformēšanas bataljonā skaitījās 632 karavīri, to starpā 24 virsnieki. Apbruņojumā bija 392 šautenes un 30 patšautenes.
       14. maijā bataljona komandēšanu uzņēmās pltn. E. Ozoliņš. Bataljonu nodarbināja pie Valkas—Meitenes dzelzceļa apsardzības.
       2. jūlijā bataljonu atkal pārformēja un ar 29. jūliju to pārdēvēja par 311. latviešu sardžu bataljonu, bet jau augusta mēneša sākumā to izformēja. 

320-W. BATALJONS

       1943. g. decembra sākumā L.P.V. sakaru virsnieks pie KdOL štāba pltn. O. Meija saformēja Rīgā 320. latviešu sardžu bataljonu, ņemot sastāvu no 20. Rīgas bataljona 5., 6., 7. un 8. rotas. Bataljons pildīja sardžu dienestu galvenokārt Rīgā, bet arī Ķegumā, Jelgavā un pat Liepājā. Bataljonu komandēja kapt. Levings. 211 
       1940. g. 20. septembrī bataljonu izformēja un 3. rotu pilnā sastāvā piedalīja atpakaļ 20-E. Rīgas bataljonam kā 5. rotu. Šī rota, vltn. V. Zieda vadībā, jau no 1944. gada jūlija pildīja sardžu dienestu Liepājas apkārtnē.  

                                                         ATPAKAĻ