SS-REICHSFĪRERS HIMLERS RĪGĀ

 

23. septembrī Rīgā ieradās SS-reichsfīrers Himlers. Pieņemšanā pie ģenerālkomisāra bija aicināts arī ģenerālinspektors ģen. Bangerskis ar štāba priekšnieku plkv. Plensneru. Sniedzam šeit Bangerska sarunu ar Himleru pēc plkv. Plensnera dienesta atzīmes:

— Pēc priekšā stādīšanās reichsfīrers Himlers lūdza ģenerālinspektoru un viņa štāba priekšnieku pie sava galda, pie kura sēdēja arī Jekelns un formējamās latviešu divīzijas komandieris ģen. grāfs fon Piklers.

Ģenerālinspektors pateicās reichsfīreram par uzticību, apstiprinot viņu amatā un paaugstinot dienesta pakāpē.

Reichsfīrers, pēc pāris laipnības vārdiem: — viņam būtu dažas lietas, ko paziņot. Pirmkārt, viņš rūpēšoties, lai iesaucamā vecumā esošos, kas tagad nodarbināti dažos kara saimniecības uzņēmumos, atbrīvotu iesaukšanai leģionā. Divīzija un brigāde tā iegūtu apm. 5.000 karotāju.

Ģenerālinspektors: ar šiem dažiem tūkstošiem vien nepietika. Tāpēc vispirms būtu jāatbrīvo vairāk par 12.000 latviešu, kas tagad karaspēkā kā izpalīgi un šinī laikā jau ieguvuši kādas militāras priekšzināšanas.

Reichsfīrers: tā esot arī viņa vēlēšanās. Viņš jau panācis no fīrera attiecīgu rīkojumu. Diemžēl, tā izpildīšana prasot zināmu laiku, jo šie ļaudis esot jāapmaina ar citiem. Latviešu izpalīgi esot nodarbināti neviens kā braucēji un darbaspēks, bet lielā vairumā arī kā cīnītāji. Viņu priekšniecība esot ar tiem mierā un negribot tos atdot. Tālāk viņš gribot paziņot, ka brigādi atvilkšot no kaujas iecirkņa un pārveidošot par divīziju. No abām divīzijām, kuras novietošot frontes otrā iecirknī kopā, izveidošot korpusu.

Ģenerālinspektors: Tas silti apsveicams solis. Kas attiecas tomēr uz izpalīgiem, tad apiešanās ar tiem nav vienādi. Dažās vienībās, valodas grūtības dēļ, tiem jācieš apvainojumi. Latviešu izpalīgi bez tam izkaisīti visā Austrumfrontē. Vienības pārvietojot uz citu fronti, piemēram, rietumu fronti, šie izpalīgi nonāk loti smagā stāvoklī kā vides, tā citu iemeslu dēļ, latvieši grib cīnīties tikai pret komunistu spēkiem un bieži dezertē. Viņam šo cilvēku liktenis stāvot ļoti tuvu, jo viņi apstākļu dēļ nonāk zem smagas apsūdzības. Tāpēc būtu vajadzīgs rīkojums, ka vienībām, kas no austrumfrontes tiek pārvietotas citur, jāatstāj savi izpalīgi šeit.

Reichsfīrers: viņš saprotot šo cilvēku stāvokli tālu no dzimtenes. Bet esot arī grūti vienībām, kas tiekot pārceltas, izdalīt no sava sastāva dažus simtus cilvēku. Viņš tomēr gādāšot, lai tie izpalīgi, kas aizvesti no dzimtenes, piemēram, uz Franciju vai citur, tiktu atsūtīti atpakaļ. Viņam vajadzētu tikai zināt, cik tādu izpalīgu esot un kur tie atrodoties. (Rodas jautājums, kā šīs ziņas iegūt.)

Ģen. grāfs Piklers: Te esot izpalīgu leitstelle. Viņš mēģināšot šīs ziņas neuzkrītošā kārtā iegūt tur.

Ģen. Jekelns: Ģenerālinspektoram vajadzētu būt iespējai sakopot ziņas par visiem latviešiem, kas ar ieročiem cīnās pret lieliniekiem. Pie ģenerālinspekcijas jānodibina arī izpalīgu kartotēka.

Reichsfīrers (uz ģenerālinspektora štāba priekšnieka piezīmi, ka karaspēka vienības nedod vajadzīgās ziņas): Ziņas varētu iegūt no piederīgiem. Lai tie uzdod izpalīgu vārdu un lauku pasta numuru.

Jekelns: varbūt tāda veida uzaicinājumu varētu publicēt pat laikrakstos.

Ģenerālinspektors piezīmē: Viņš savā laikā iesniedzis ģen. Jekelnam ierosinājumu nozīmēt pie lielākām vienībām latviešu sakaru virsnieku, kas varētu rūpēties par izpalīgu kulturālo u.c. vajadzību apmierināšanu.

Reichsfīrers: Atzīst ierosinājumu par labu un apsola rūpēties, lai vismaz pie katras armijas, ja ne korpusa, būtu tāds sakaru virsnieks. Latviešu brigādes darbība frontē esot sīki pārbaudīta virspavēlnieka štābā, kur tā guvusi vienprātīgu atzinību kā uzbrukuma, tā aizstāvēšanās posmos. Pats vadonis izteicies, ka tauta, kurai ir tik krietni cīnītāji, pelnījuši sava ceļa nolīdzinājumu. Viņš pats (reichsfīrers) var teikt, ka Latviešu brigādes cīņas latviešus krietni tuvinājušas tam, ko viņš pazīst kā latviešu sirsnīgāko vēlēšanos — Latvijas valstij — un tās vietai jaunajā Eiropā.

Ģenerālinspektors: pateicas par šo ieskatu.

Reichsfīrers: viņš cienot katru, kas cīnoties pret lieliniekiem, un neviens lieliniekiem, bet arī krieviem vispār, neatkarīgi no tā, kas būtu viņu priekšgalā. Viņš zinot, ka tāds esot arī latviešu uzskats, ka bīstami neviens lielinieki, bet krievi ar savu ekspansiju vispār. Cienīdams šo nostāju, viņš esot latviešu lietu ņēmis tieši savās rokās. Viņš esot radījis latviešu bataljonus, izveidojis tos tālāk par pulkiem, brigādi un divīziju, bet tagad gribot izveidot korpusu. Viņš gribot panākt, lai visi latvieši cīnītos vienkopus un pie savas zemes robežām. Latviešu korpusa izvēršanu viņš tāpēc esot paredzējis otrā līnijā, tieši aiz Latvijas robežām, kur tam, iepriekš sagatavotās pozīcijās nākšoties uztvert daļu paredzamā krievu ziemas uzbrukuma. Korpusa iecirknis būšot apmēram pret Veļikije Luki rajonu. Latviešu lieta esot uz laba ceļa, un latviešu karavīrs varot būt pārliecināts, ka tas cīnoties par savu zemi, savu Latviju.

Ģenerālinspektors, pieskaroties nocietinājumu jautājumam, norāda, ka pēc viņa ieskata tiem būtu pievēršama lielāka rūpība, cilvēku taupīšanas nolūkā, nekā nācies vērot. Brigādes pozīcijas bijušas ļoti primitīvi izbūvētas. Tikai ar pietiekamu pozīciju izbūvi var panākt spēku ietaupījumu.

Reichsfīrers: Tas tiesa. Tagad tam piegriežot lielāku vērību. Kas attiecoties uz Latviešu brigādes iecirkņa nocietināšanu, tad viņš šim uzdevumam jau devis 1000 strādniekus, lielāko tiesa no sagūstītiem bandītiem. Brigādes iecirknī tikšot izbūvēta neviena galvenā kaujas līnija, bet arī otra un trešā josla. Līdzīgā veidā tiekot izbūvēta tā līnija, kas paredzēta ziemas uzbrukuma atvairi.

Pēc tam sarunā ar ģen. grāfu Pikleru noskaidrojās, ka latviešu korpusa komandieris jau izraudzīts. Bez tam reichsfīrers pavēlējis arī visiem Latviešu leģionā esošiem vācu virsniekiem nest uz labās rokas latviešu vairodziņu ar uzrakstu „Latvija". —

23. septembrī ģenerālinspektors griezās pie Pašpārvaldes ar sekojošu rakstu:

 

LATVIEŠU SS-BRĪVPRĀTĪGO LEĢIONA                     23. septembrī 1943. g.

ĢENERĀLINSPEKTORS

 

Ģenerāldirektoru padomei.

 

Nāk priekšā gadījumi, kad leģionāri ar savu vecāku vai tuvinieku nāvi un citiem, no viņiem neatkarīgiem apstākļiem ir kļuvuši par lielāku saimniecību vienīgiem īpašniekiem un vadītājiem, vai savu ģimeņu vienīgiem darba spējīgiem apgādniekiem. Paši atrazdamies dienestā, karavīri bieži nespēj nokārtot savus mājas apstākļus un ir spiesti pamest saimniecības savam liktenim. Šādi atstātām karavīru saimniecībām no attiecīgām pašpārvaldes iestādēm vajadzētu piegriezt pienācīgu uzmanību, jo karavīrs, kas visu laiku ir spiests domāt tikai par saviem grūtajiem mājas apstākļiem, pārvēršas par sliktu karotāju un līdz ar to bojā visas karaspēka vienības noskaņojumu un kaujas spējas. Vadoties arī no pašreizējām tautsaimnieciskām un kara saimnieciskām interesēm, šādos ārkārtējos gadījumos būtu jāpanāk iespēja lielāku lauku saimniecību īpašniekus, vai citādi grūtībās nonākušo ģimeņu vienīgos apgādniekus, atbrīvot no dienesta leģionā.

Jāievēro arī tas, ka 1941. g., sakarā ar latviešu bataljonu dibināšanu tanīs pieteicās daļa aktīvāku lauksaimnieku, lai būtu palīdzīgi lielinieku padzīšanai. Toreiz viņi iestājās uz zināmu laiku un bija pārliecībā, ka pēc šī laika izbeigšanās tie varēs atkal atgriezties savās saimniecībās. Tas tomēr nenotika, jo viņus aizturēja arī pēc noteiktā termiņa notecēšanas un daļu viņu vēlāk iedalīja arī leģionā. Tā viņi ir atrauti no savām saimniecībām ilgāk, nekā to sākumā domājuši, un viņu saimniecībām draud pilnīgs sabrukums. Šādus, jau ilgāku laiku dienējušus lauksaimniekus, vajadzētu atbrīvot vispirmām kārtām.

Līdz šim tādas iespējas nebija, jo latviešiem vēl nav tādas iestādes nedz amata personas, kam būtu tiesības ārkārtējos gadījumos leģionārus atvaļināt no kara dienesta, kamdēļ visi šāda satura karavīru lūgumi ir bijuši jānoraida. Šāds stāvoklis rada dziļu sarūgtinājumu un dibinātu neapmierinātību leģiona karavīros, kuri labā pārliecībā brīvprātīgi iestājušies kara dienestā un uzskata, ka ārkārtējos gadījumos tiem būtu arī tiesības kara dienestu atstāt. Minētie apstākļi stiprā mērā atsaucas arī uz pašreizējām leģiona komplektēšanas iespējām.

Ņemot vērā šeit izteikto, lūdzu Jūsu gādību pie attiecīgām vācu iestādēm par tiesību iegūšanu ārkārtējos gadījumos atvaļināt latviešu brīvprātīgos karavīrus no dienesta policijas un leģiona vienībās, ar attiecīgiem norādījumiem kādām latviešu iestādēm vai amata personām šādas atvaļināšanas tiesības piekristu.

Šeit ieskatam pievienoju saraksti leģionāra Rikarda Jurjāņa atvaļināšanas lietā, kura sākta š.g. aprīļa mēnesī, bet līdz šim nav sekmējusies.

Pielikumā: 6 lapas.

Ģenerālis R. Bangerskis

 

  ATPAKAļ