VĀCIJAS - PADOMJU SAVIENĪBAS KARA PIRMIE DIVI GADI

 

        Vācijas — Padomju Savienības kara pirmajā gadā vācu armiju Ziemeļfrontes (Heeresgruppe NORD) spēki — 16. un 18. vācu armijas — ātrā gājienā un ar samērā nelieliem zaudējumiem atspieda Padomju Savienības bruņotos spēkus no Baltijas telpas. 1941. gada beigās vācu Ziemeļfrontes spēki sasniedza jau Ļeņingradas priekš-pilsētas, ieņēma Šliselburgas, Tichvinas, Čudovas, Novgorodas un Stāraja Russas pilsētas. Tomēr bargā 1941./42. g. ziema, Krievijas satiksmes ceļu sliktais stāvoklis, mežainais un purvainais apvidus, kā arī atkārtotie krievu spēku pretuzbrukumi nodarīja vāciešiem lielus karavīru, apbruņojuma un satiksmes līdzekļu zaudējumus. Arī vācu aizmugures satiksmes un piegādes ceļi bija stipri izstiepušies. Šos satiksmes ceļus arī sāka stipri apdraudēt vietējie sarkanie aizmugures partizāni. Jau 1941. g. beigās vācu straujais skrējiens uz austrumiem apstājās, nesasniedzot paredzētos mērķus. Kā Ļeņingrada, tā Maskava palika neieņemtas.

1942. g. sākumā vācu Ziemeļfronte gan kaut cik nostabilizējās uz līnijas Ļeņingrada—Čudova—Volchovas upes kreisais krasts—Novgoroda—Stāraja Russa un pārgāja uz aizstāvēšanos. Par vācu ofensīvas turpmāko smagumpunktu kļuva Krievijas dienvidi un Kaukāza naftas rajons. Arī no Ziemeļfrontes vairākas vācu divīzijas pārvietoja uz jaunā smagumpunkta rajonu.

1942. g. sākumā vācu Ziemeļfrontē, apm. 600 km platumā, atradās vairs tikai apm. 28 stipri cietušas vācu divīzijas pret 75 krievu divīzijām, no kurām liela daļa nemaz līdzšinējās kaujās nebija piedalījušās un kas pilnīgi svaigas, pietiekoši silti apģērbtas un labi apbruņotas bija pārsūtītas no Sibīrijas.

1942. g. janvārī vācu Ziemeļfrontē krievi uzsāka lielofensīvu ar nolūku, ja ne pilnīgi atbrīvot Ļeņingradu, tad vismaz to atslogot un atbrīvot kādu satiksmes ceļu no aizmugures uz ielenkto pilsētu.
1941./42. g. ziemā vienīgais šāds satiksmes ceļš bija pāri Lādogas ezera ledum, bet ar pavasara iestāšanos šis ceļš nebūtu vairs lietojams.

1942. g. pavasarī stipri krievu spēki atspieda vāciešus dienvidos no Lādogas ezera un arī dienvidos no Čudovo. Krievu 2. triecienarmija tanī pašā laikā pārgāja aizsalušo Volchovas upi, ieņēma Spaskaja Polistj, Gluchaja Kerest un Piņev Lug, tā dziļi iespiežoties vācu frontes aizmugurē Volchovas purvu rajonā.

Iznīcināšanas kaujas starp krievu un vācu spēkiem vilkās līdz pat 1942. g. maija mēneša beigām. Krievu ģenerāļa Vlasova 2. triecienarmiju Volchovas purvos vācu spēki ielenca un 5 mēnešu ilgās cīņās pilnīgi iznīcināja.

Pēc šo smago cīņu periodi vācu frontēs iestājās daļēja krīze. Vairākos frontes iecirkņos vācu spēki bija spiesti atkāpties vai arī pāriet uz ilgstošu aizstāvēšanos. 1943. g. 31. janvārī kapitulēja vācu 6. armija Staļingradā pie Volgas.

Karam ieilgstot, vajadzība pēc karavīriem un dažādiem „izpalīgiem" kļuva arvien lielāka. Vācu zaudējumi kara pirmajos mēnešos bija ļoti smagi. Jau 1941. g. augustā zaudēti bija 380.000 vīru. Līdz gada beigām zaudējumi pārsniedza jau 800.000 vīru, un līdz 1943. gada martam tie bija pieauguši uz 1.107.830.

Sakarā ar šiem milzīgiem zaudējumiem vācu vienības sāka izmantot darbā gūstekņus un okupēto apgabalu civiliedzīvotājus t.s. „izpalīgus" (Hilfswiļlige — saīsināti Hiwis), tos izmantojot galvenokārt dažādos saimnieciskos darbos — kā pavārus, slimnieku kopējus, šoferus un tml. No sākuma vienību komandieri šos izpalīgus nemaz nepieteica augstākai priekšniecībai. Bet izpalīgu skaitam arvien vairāk pieaugot, par tiem dabūja zināt arī augstākā vadība un tai vajadzēja ieņemt stāvokli. Frontes komandieri sāka prasīt tiesības organizēt tos arī kaujas vienībās. Tos atbalstījis ģenerālštāba priekšnieks ģen. Halders, bet pretojies sevišķi Rozenbergs un no sākuma arī Himlers. Šim savu padomdevēju uzskatam pievienojies arī pats fīrers Hitlers.

Kādā rakstu sērijā par nevācu karavīriem vācu bruņotos spēkos arī vācu žurnāls „Spiegel" 1967. g. sākumā raksta, ka Ieroču-SS vadītāji (piem. ģen. Šteiners) ir bijuši pirmie, kas atzinuši, ka karu iespējams uzvarēt vienīgi tad, ja krievu apspiestām tautām dod patstāvību un ļauj tām plecu pie pleca ar vācu vienībām cīnīties pret padomju spēkiem. Hitlers sākumā tādam viedoklim pretojies, bet beidzot juties spiests savu nostāju mainīt.

    Jau 1941. g. vasaras sākumā formējās arī pirmā lielāka ārzemnieku vienība — SS divīzija „Wiking" no flāmu, holandiešu, dāņu un norvēģu brīvprātīgiem vācu vadībā.

SS-grupenfīreram Bergeram laimējās pierunāt SS-reichsfīreru atzīt gandrīz visus austrumeiropiešus par iekarotiem ģermāņiem, no sākuma baltiešus, tad ukraiņus, beidzot arī krievus un citas tautības līdz pat Balkānu musulmaņiem.*)

1941. g. rudenī arī no latviešu brīvprātīgiem saformēja vairākus t.s. Kārtības dienesta bataljonus, no kuriem vairākus 1941. g. beigās un 1942. g. sākumā nosūtīja uz Ļeņingradas frontes sektoru (skat. šīs grāmatu sērijas II grāmatu), kur tie 1943. g. sākumā kļuva par 2. Latviešu brigādes kodolu.

1942. g. sākumā vācu bruņoto spēku virsvadība (OKW) bija piekritusi arī sevišķu leģionu dibināšanai turkestāniešiem, ziemeļkaukaziešiem, azerbeidžaņiem, gruzīniem un Volgas tatāriem, lai gan Hitlers par pilnīgi uzticamiem uzskatījis vienīgi muhamedāņu tautas.

Zīmīga ir epizode 1943. g. 8. jūlija apspriedē pie Hitlera. Tanī feldmaršals Keitels izteicis Ziemeļfrontes vēlēšanos atļaut ieskaitīt vācu vienībās par kareivjiem baltiešu brīvprātīgos. Uz to Hitlers atbildējis: „Nekādā gadījumā. Tas novestu pie tā, ka galu galā es šīs

vienības padarītu pilnīgi nedrošas Tā vispārīgi to nedrīkst darīt Tas ir pavisam kas cits, ja es no šiem ļaudīm noorganizēju kādu leģionu"."**)

 

 

 


32. grenadieru pulka kaujas karogs Latviešu leģiona

 

 

 

 

 ------------------------------------------------------------------------------

*Skat. H. Höhne — Der Orden unter dem Totenkopf, Die Geschichter der SS. (Spiegel, 1966) un zviedru izdevumu — Hitlers SS och Gestapo. (Malmē, 1967.)

**Hitlers Lagebesprechung, die Protokollfragmente seiner militärischen Konferenzen, 1942-1945; Stuttgart, 1962.

 

ATPAKAĻ