VĀCIJAS PSRS KARA SĀKUMS

VĀCU BRUŅOTIE SPĒKI IEŅEM LATVIJU

Pirms vācu-krievu kara sākuma gar Austrum Prūsijas robežu Ebenrodes-Tilzītes-Klaipēdas rajonā bija sakoncentrēta vācu bruņoto spēku ziemeļu grupa feldmaršala fon Lēba (Ritter W. von Leeb) vadībā. Šinī grupā ietilpa: 16. vācu armija ģenerālpulkveža Buša vadībā, 18. vācu armija ģenerālpulkveža fon Kichlera vadībā un 4. vācu tanku armija ģenerālpulkveža Hepnera vadībā, kopā 20 kājnieku, 3 bruņu un 5 motorizētās divīzijas. Vācu ziemeļu grupu atbalstīja 1. vācu gaisa flote ģenerālpulkveža Kellera vadībā. Visi šie spēki jau bija piedalījušies kaujās rietumu frontē, kā arī Polijas kara-gājienā.
Pretim šim vācu grupējumam bija Padomju Savienības maršala Vorošilova grupa, kurā ietilpa 39 divīzijas, no tām 2 bruņu, 6 motorizētas un mehanizētas divīzijas. Krievu karaspēks bija nogrupēts gar Austrum Prūsijas ziemeļu un austrumu robežu ar galvenajiem spēkiem Šauļu, Kauņas un Viļņas rajonos, bet rezervēm Pleskavas rajonā. Spēku samērs abās pusēs bija apmēram vienāds, tikai karaspēka vadība, tehniskais apbruņojums, apgāde un karavīru kaujas spējas vācu pusē bija daudz pārākas.
Karš sākās 1941. g. 22. jūnijā plkst. 2, vācu spēkiem uzbrūkot bez kara pieteikuma. Vācu ziemeļu grupai pirmais uzdevums bija, izmantojot pārsteiguma momentu, ar savu spēku labo spārnu ielauzties Baltijas valstīs, ielenkt un iznīcināt tur esošos krievu spēkus, ieņemt Baltijas valstu ostas un pēc Ļeņingradas ieņemšanas izvirzīties uz austrumiem no tās, nodibinot tiešu saskari ar Somijas armiju, kas 27. jūnijā arī uzsāka kara darbību pret Padomju Savienību. Vācu karaspēka vadība rēķinājās ar maršala Vorošilova dziļi nogrupēto spēku stipru pretestību, tādēļ bija paredzējusi stipras rezerves vienības, lai ievadītu tās kaujā tikai cīņas turpinājumā.
Vācu 16. armija ar kauju virzījās caur Kauņu, Daugavpili, Opočku uz Staraja Rusu, bet 18. armija caur Jelgavu uz Rīgu, Valmieru un Tallinu, daļu spēku norīkojot Liepājas un Ventspils ieņemšanai. 4. tanku armija ģen. Hepnera vadībā virzījās starp 16. un 18. armiju, lai vispirms forsētu Daugavu Krustpils un Daugavpils iecirkņos, tā atbalstot 16. armijas virzīšanos uz ziemeļiem un austrumiem.
Feldmaršala fon Lēba mērķis bija iespējami ātri izsisties cauri uz Ļeņingradu, tādēļ viņš personīgi noteica tanku kustības, atstājot kājnieku spēkiem Baltijas tīrīšanas darbu no sakautiem sarkanarmiešiem.
Vācu ziemeļu grupas ievirzīšanās Baltijas valstīs kara pirmajās dienās notika ļoti strauji, nesastopot lielāku pretestību. Vācu tanku spēki pārsteidza, izklīdināja un sajauca krievu vienības, piespiežot tās nekārtībā atkāpties. Tikai ziemeļos no Kauņas vācu spēki uzdūrās uz lielāku padomju tanku grupējumu, ko sīvā cīņā pilnīgi iznīcināja. Nākot pāri Taurogai un Raseiņiem, vācu tanki ceļā uz Daugavu sadalījās divās straumēs: viena 29. jūnijā ieņēma Jēkabpili, bet otra 26. jūnijā Daugavpili. Pēdējās divi tilti pavēra ceļu tālāk uz Ostrovu, Pleskavu, Novgorodu. Pārsteigtā krievu vadība bija aplam gaidījusi vācu tanku virzīšanos uz Rēzekni. Tanku vienībām sekoja vācu 16. un 18. armija, kas lielāko tiesu sastapa vairs tikai izkliedētās krievu vienības.
Jau 29. jūnijā 18. vācu armijas priekšējās vienības sasniedza Daugavu pie Rīgas, bet Rīgu ieņemt tūliņ vēl neizdevās, jo uzdūrās uz stipru pretestību Vecrīgas pusē. Vācu priekšējās vienības bija par vājām pretestības salaušanai, bija jānogaida galveno spēku pienākšana. Tā no 29. jūnija līdz Rīgas galīgai ieņemšanai 1. jūlijā vācu spēki atradās Torņkalnā.
Vācu priekšējām vienībām ienākot Pārdaugavā, tās tūliņ steidzās pāri vēl neuzspridzinātiem Daugavas tiltiem. Daži vācu tanki pat izlauzās līdz Rīgas auto ostai, bet krievi tos ielenca un iznīcināja, jo sakari ar Pārdaugavu bija nogriezti, krieviem uzspridzinot dzelzs tiltus. Pienākot pie Daugavas vācu galvenajiem spēkiem, tie uzcēla pontonu tiltu Salaspils rajonā, pār kuru tad arī pārgāja Daugavu un Rīgā ienāca 1. jūlijā no Latgales priekšpilsētas puses.
Vācu kara ziņotājs V. Vīnhēvers (Wienhōver) Rīgas ieņemšanu apraksta sekojoši*):
_________________
* Deutsche Zeitung im Ostland 1941. g. 3. jūlijā.

Vācu spēki Latvijas robežu pie Rucavas sasniedza jau pirmajā kara dienā. 26. jūnijā ieņēma Daugavpili, 29. jūnijā — Liepāju, Jēkabpili, Bausku, Jelgavu un sasniedza Rīgas Pārdaugavu; 1. jūlijā ieņēma Rīgu un Ventspili, 6. jūlijā — Alūksni un Valku. 8. jūlijā visa Latvijas teritorija bija atbrīvota
no komunistiem. Daudzas vietas jau vairākas dienas pirms vācu spēku ierašanās bija atbrīvojuši vietējie nacionālie partizāni.


Daugavas tilti Rīgā


boļševiku saspridzinātie Daugavas tilti 1941, g. jūlijā


Daugavas mala Rīgā 1941, g. 1, jūlijā

Mūsu vienības atrodas Rīgas rietumu priekšpilsētā. Uguns sārtas spīd debesis no liesmām, kas apņēmušas lielās ādu fabrikas un daudzas citas degošas ēkas.
Dažus kilometrus dienvidos no Rīgas tiek gatavots lielais pēkšņais uzbrukums pilsētas centrālai daļai. Vienu pionieru bataljonu ātrlaivās pārceļ pāri Daugavai. Tur veidojas tilta gala nocietinājums. Šī bataljona komandierim ir padotas arī divas kājnieku rotas un viens smagais bruņotais vilciens.
Kāds cits pionieru bataljons būvē pāri lēni plūstošai platajai upei smagus preču prāmjus, ar ko, tumsai iestājoties, cels pāri dažus tankus un bruņumašīnas.
Uzbrucēja vienība, ienaidnieka nepamanīta, sasniedz pilsētas robežu un novietojas tuvākās ēkās. Tad liekas, ka no mūsu pārdrošās rīcības kāda boļševiku baterija dabūjusi „vēju būrās” un sāk apšaudīt mūsu vīru ieņemtās mājas, bet bez nopietnām sekām, jo bez sevišķām grūtībām varam no apšaudes izvairīties. Arī mūsu artilērija nav bezdarbīga. Svilpodami pāršalc smagie drupinātāji pāri mums un nokrīt ienaidnieka daļā. Tad iestājas klusums. Viegla migla nosēžas pāri laukiem un karavīriem.
1. jūlijs plkst. 5 no rīta. No izej vietas divās paralēlās kustībās lēni, bet droši spiežamies pilsētā abu saspridzināto tiltu virzienā. Daži agrie gājēji iznāk uz ielas. Viņi ir no pārsteiguma apstulbuši.
Mūsu pirmās rūpes pieder kara biedriem, kas svētdienas priekšpusdienā pāri vēsturiskam tiltam iespiedās pilsētā, bet tilta uzspridzināšanas dēļ bija aizkavēti atkāpties, un tos nogrieza no palīdzības. Mazā saujiņa viena bija spiesta aizstāvēties pret lielu boļševiku pārspēku. Kas ar viņiem ir noticis?
Plkst. 9 sasniedzam dzelzceļa uzbērumu. Tur mūs sagaida automātisko ieroču uguns. Ar dažām zalvēm apklusinām ienaidnieku. Tuvojamies boļševiku slēptuvei. Kāds milicis ar ieroci rokā stājas mums pretim. Viņu nāvīgi ievaino. Metam rokas granātas nocietinājumā, bet neviens nerādās. Stāvam pie boļševiku baterijas. Tās apkalpe visa ir kritusi. Visapkārt, kur vien skatāmies, guļ kritušie boļševiki.
Mēs uzrāpjamies uz uzbēruma un stāvam pie tilta, par ko tik sīvi cīnījāmies. Mūsu cīņas biedri — priekš izlūki un tie, kas viņiem gribēja palīdzēt, guļ tur miruši ar rokas granātām sastingušās rokās. Klusā godbijībā ejam garām. Pēkšņi viens sakustas, pieceļas, stīvi skatās uz mums un saka: „7. kompānija.” Saucam sanitārus. Tad sakustas vēl viens, kāds jauns leitnants. Arī viņu paņem savā gādība Sarkanais Krusts un noved slimnīcā.*)
Ielās parādās civiliedzīvotāji, pa daļai apbruņoti. Tie ir latvieši, kas palīdz atrast noslēpušos boļševikus. Šur tur vēl atskan reti šāvieni. Saņemam vēl dažus gūstekņus. Iedzīvotāji stāsta, ka boļševiki pagājušā naktī aizgājuši austrumu virzienā.
Mēs virzāmies pilsētas austrumu virzienā. Šī virzīšanās kļūst mums par nepieredzētu suminājuma gājienu. Visur skan gaviles un plīvo sarkan-balt-sarkanie Latvijas karogi. —
Baltijas zemēs vācu karavīrus visur uzskatīja par atbrīvotājiem no komunistiem un sagaidīja tos ar ziediem un nacionāliem karogiem. Visiem vēl bija ļoti svaigā atmiņā komunistu režīmā pārdzīvotais, sevišķi tikko notikušās deportācijas.
Vācu tanku spēki un 16. armijas vienības 8. jūlijā ieņēma Pleskavu un jau 10. jūlijā sasniedza Veļikajas upes līniju starp Opočku un Pleskavu. Ar Liepājas un Ventspils ieņemšanu bija ierobežota arī krievu Baltijas flotes darbība, kā arī nodrošināta vācu spēku apgāde pa jūras ceļu.
Kara ziņotājs Vīnhēvers šai rakstā nepiemin tos dažus vācu karavīrus, ko boļševiki pēc tiltu uzspridzināšanas saņēma gūstā un Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas pagalmā nošāva.


Boļševiku nodedzinātā Pētera baznīca 1941. g.

Tā apmēram divu nedēļu laikā bez sevišķas piepūles vācu spēki atbrīvoja no komunistu jūga Baltijas valstu teritoriju. Cīņas ieilga vienīgi pie Tallinas, ko ieņēma tikai 28. augustā.
Paši komunisti sarkanarmijas izdzīšanu no Latvijas attēlo sekojoši:
— Viena no pirmajām padomju republikām, pret kuru vērsās fašistiskās armijas triecieni, bija Padomju Latvija. Jau dažas dienas pēc kara sākuma, bet Liepājas rajonā (pie Rucavas) — pat pirmajā kara dienā vācu fašistiskais karaspēks ielauzās Latvijas PSR teritorijā. 29. jūnija vakarā vācieši ieņēma visu Liepāju, tomēr atsevišķās vietās pretošanās vēl turpinājās līdz 1. jūlijam. Ieņēmuši Liepāju, hitlerieši 1. jūlijā iegāja Ventspilī, kur pēc tam, kad to bija atstājuši padomju karavīri, dažas dienas bija plosījusies buržuāziskie nacionālisti. Saldus, Tukums, Kuldīga, Talsi, Sabile, Kandava un citas Kurzemes apdzīvotas vietas ap šo laiku arī krita fašistu rokās.
26. jūnijā ienaidnieka 8. tanku divīzijas apakšvienības pēkšņi uzbruka skaitliski nelielajam padomju karaspēkam Daugavpils rajonā, sagrāba neskārtu tiltu pār Daugavu un ielauzās pilsētā.
Vācu spēki 29. jūnijā ieņēma Jelgavu, Bausku, Jēkabpili, Krustpili un Livānus, kā arī pēkšņi ielauzās Rīgas Pārdaugavas daļā. Hitleriešu spēkiem viegli izdevās 30. jūnija vakarā forsēt Daugavu Katlakalna rajonā un 1. jūlija rītā iesoļot Rīgas pamatdaļā.
Vācu tanki 4. jūlijā jau bija sasnieguši Ostrovu, ko tie pēc sīvām kaujām ieņēma 6. jūlijā.
4. jūlijā gar piekrasti Cēsu-Valmieras un Alūksnes virzienā no Rīgas un Jaunjelgavas pa padomju karaspēka jau atstāto teritoriju devās vācu 18.armijas divīzijas.
Daļa Sarkanarmijas vienību, strādnieku gvardes bataljoni, partijas un padomju aktīvs atkāpās uz Valku, kur darbojās Latvijas PSR valdība un LKP Centrālā Komiteja. Vienību atkāpšanās noritēja, vietām cīnoties pret buržuāzisko nacionālistu bandām (lasi: nacionāliem partizāniem). Naktī no 4. uz 5. jūliju padomju karaspēks un arī Latvijas PSR vadošie orgāni atstāja Valku.
Ap 8. jūliju visu Latvijas PSR teritoriju bija okupējis ienaidnieks.*) —
___________________________________
„Latviešu tautas cīņa lielajā tēvijas karā', Rīgā, 1966.

 

___________________________________________________________
LATVIEŠU KARAVĪRS OTA PASALES KARA LAIKĀ
pirmā grāmata lpp. 241-248