VAJADZĪGS ARVIEN VAIRĀK BRĪVPRĀTĪGO



    Traucoties arvien dziļāk Krievijā, vācu piegādes līnijast kļuva garākas un garākas. Arī daudzās kājnieku divīzijas bija samazinājušās līdz 1/3, bet atvietojumi pienāca lēni. Ģen. pulkv. Halders 1941. g. 26. septembrī raksta savā dienas grāmatā:
    „Austrum frontē trūkst 200.000 vīru, kurus nevar iegūt citādi, kā ar tiem, kas atveseļojušies atgriežas šeit.”
    Bez tam ar kara ieilgšanu pieauga arī no Maskavas organizēto teroristu grupu aktivitāte visā vācu Austrumu frontes aizmugurē.
    1941. g. 3. jūlijā Staļins savā vēstījumā krievu tautai cita starpā teica:
    „Ienaidniekam nav atstājams neviens kilograms graudu, neviens litrs benzīna. Kājnieku un jātnieku partizānu vienības jādibina ienaidnieka ieņemtajos apgabalos, kas cīnās pret ienaidnieka vienībām, bojā tālruņu vadus, dedzina mežus, apmešanās vietas u.t.t.”
    Sakarā ar to Hitlers 1941. g. 16. jūlijā teicis saviem līdzstrādniekiem:*)
  „Dieser Partisanen-Krieg hat auch wieder seinen Vorteil: Er gibt uns die Moglichkeit, auszurotten, was sich gegen uns stellt.”
     Izpildot Staļina pavēli, krievi atkāpjoties atstāja aiz sevis ne tikai postažu, bet arī savus teroristus, kas ar laiku saorganizējās grupās, jeb „brigādēs” (kā komunisti paši dēvēja šīs grupas) arī tos daudzos sarkanarmiešus un dažādos partijas funkcionārus, kuriem daudzajos ielenkumos bija laimējies izvairīties no gūsta vai arī kuri apzinīgi bija palikuši mežos, lai izvairītos no karošanas.
     Tā, piem., uz ziemeļiem no Minskas, frontes aizmugurē gandrīz netraucēti darbojās 8 teroristu kavalērijas „brigādes”, kopā pāri par 4.000 labi apmācītu teroristu. No Volchovas līdz Ļeņingradai smagus zaudējumus nodarīja citas 14 teroristu „brigādes”, kas apvienoja ap 15.000 vīrus.


Sarkanie teroristi pārgājienā 

     Krievu virspavēlniecība bija pat izdevusi sevišķu „Rokas grāmatu partizāniem”, kurā bija dotas dažādas pamācības, piem., kā ierīkot slepenu nometni, kā iebrukt ciematos, kā atrauties no ienaidnieka partizāni apkarošanas vienībām, kā maskēties, kā lietot ienaidnieka ieročus un izgatavot mīnas, kā izvest sabotāžas aktus kā uzspridzināt tiltus, noliktavas, tankus, kā izpostīt ienaidnieka sakaru līnijas, kā izvest izlūkošanu ienaidnieka aizmugurē kā noskaidrot ienaidnieka novietojumu, benzīna noliktavas, iedzīvotāju noskaņojumu u.t.t. Īsviļņu radio ziņotājiem savi novērojumi bija nekavējoties jāziņo sarkanarmijas ģenerālštābam. Ziņu tālākai pārsūtīšanai bija jāizmanto arī pasta baloži, sakaru suņi un īpaši apmācīti kurjeri pēc katrreizējiem apstākļiem.
     Teroristi ne tikai nodarīja vācu armijai ievērojamus materiālus zaudējumus, bet jūtami demoralizēja arī visu frontes aizmuguri. Tas spieda vāciešus arvien vairāk izdalīt spēkus aizmugures nodrošināšanai un domāt par vietējo iedzīvotāju pastiprinātu iesaistīšanu kārtības un drošības uzturēšanai frontes aizmugurē. Bet, redzot vācu
civīlpārvaldes latviešiem nelabvēlīgo politiku, latviešu brīvprātīgo straume sāka jūtami apsīkt, kas vācu iestādēm nepavisam nebija pa prātam.

     Pltn. A. Bulle jau 41. lpp. pieminētajā ziņojumā raksta:

     — 1942. g. 6. janvārī pltn. Osi izsauca pie sevis Augstākais SS- un policijas vadītājs Ostlandē SS-ogruf . un pol. ģen. Jekelns un uzstādīja jautājumu par jaunu latviešu vienību formēšanu paredzamai darbībai frontē un bandītu apkarošanai. Pltn. Osis atbildēja, ka nav pilnvarots runāt visu vārdā, bet var izteikt tikai savas personīgās domas, un norādīja, ka ir divas iespējas formēt brīvprātīgo vienības.
     Pirmā solot zināmu paaugstinājumu atalgojumā un labvēlīgus noteikumus, un otra padarot to par tautas kustību. Pirmajā gadījuma zināmi panākumi būtu, un tos varētu vērtēt uz 5.000—6.000 brīvprātīgo, bet tas nebūtu visai labs un noderīgs elements, sevišķi, ja karš ieilgtu un nāktos pārciest grūtības, jo trūktu jebkāda morāla mērķa. Lai padarītu to par tautas lietu, būtu jādod zināmas tiesības jeb saistoši solījumi no oficiālu amatpersonu puses. Ir izteiktas domas, ka kājās celtos visa latviešu tauta, ja tā zinātu, ka tā cīnās par savu patstāvību. Šo lietu būtu lietderīgi pārrunāt ar Latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektoru ģenerāli Dankeru, kurš arī pats ir augstāks bijušais Latvijas armijas karavīrs.Uz to ģen. Jekelns atbildējis, ka viņš visu to ņemšot vērā, bet izšķirt patstāvīgi viņš šo lietu nevarot, bet pieteikšot to Vadoņa mītnē.
     Ģen. Jekelns ir arī griezies pie ģen.
Dankera, kā tas redzams no Pašpārvaldes ģenerāldirektoru padomes sēžu protokoliem:


 1942. g. 6. februāra sēdē „ģenerāldirektors O. Dankers ziņo, ka no augstākās vācu SS- un policijas vadības sagaidāms uzaicinājums formēt jaunas brīvprātīgo kārtības dienesta vienības, pie kam rēķinoties ar 15.—20.000 vīriem. Atzīst, ka šādas akcijas sekmīga izvešana ir atkarīga no zināmiem priekšnoteikumiem un ģenerāldirektors 0. Dankers uzņemas padomes atzinumus celt priekšā ģenerālkomisāram." (Protokols Nr. 8.)

     7. februārī: „Ģenerāldirektors O. Dankers informē padomi par savu sarunu ar ģenerālkomisāru brīvprātīgo vienību lietā, pie kam jautājums par uzsaukuma parakstītājiem no latviešu puses palicis atklāts.” (Protokols Nr. 9.)
     10. februārī: „Ģenerāldirektors O. Dankers ziņo par sarunām ar vācu
SS- un pol. ģen. Jekelnu un ģmaj. Šrēderu latvju kārtības sargu vienību formēšanas lietā. No minētām sarunām izriet, ka brīvprātīgo jautā jumu nav iespējams saistīt ar jebkādu citu jautājumu kārtošanu.” (Protokols Nr. 10.)
     Tā kā Latviešu pašpārvaldei nebija nekādas faktiskas varas, policijas bataljonu formēšana varēja notikt arī bez tās tiešas vai netiešas līdzdalības. Vācieši tomēr apzinājās, ka bez pašu latviešu iestāžu līdzdalības jaunu vienību formēšana būs grūta, jo pēc pirmo 3 bataljonu saformēšanas brīvprātīgo pieteikšanās bija strauji apsīkusi, kam par iemeslu bija latviešu tautas vilšanās cerībās uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Bet Pašpārvaldei bija skaidrs, ka vācieši latviešu iesaistīšanu kara mašinērijā izdarīs, neatsakoties pat no varas pielietošanas un latviešu dzīvo spēku izkaisīs pa daudzajiem kara laukiem vācu virsnieku tiešā padotībā. Tāds stāvoklis varētu sagādāt daudz ļauna, un tāpēc izturēties pilnīgi noraidoši nebija iespējams. Latviešu iestādes un visa mūsu tauta bija nokļuvusi situācijā, kur nebija izvēles. Totālā karā un tiešā frontes aizmugurē viens atsevišķs cilvēks var visādi izvairīties, bet ne vesela tauta. Sākās īpaša cīņa vācu un latviešu iestāžu starpā, vienā pusē ieroču vara, otrā morāliskās un starptautiskās tiesības, boļševiku asiņainā režīma atgriešanās draudu noēnotas.
     9. februārī pulkv. Knechts deva rīkojumu Latviešu kārtības dienesta štābam Annas ielā par jaunu kārtības dienesta bataljonu formēšanu un apmācību.
     Drīz vien brīvprātībai sekoja piespiedu iesaukšana kā „kārtības dienestā” , tā t.s. „armijas izpalīgos" **)

Kārtības policijas komandieris                                                                             Rīgā, 1942. gada 9. februārī
                    Ia

Saturā: Vervēšanas akcija latviešu Kārtības dienesta vienībām.

I. Ir paredzēts papildināt pastāvošos latviešu Kārtības dienesta bataljonus un uzstādīt jaunus bataljonus.
Šim nolūkam paredzēta liela stila vervēšanas akcija Latvijas ģenerālkomisāriāta apjomā.

II . Vervēšana (prese, plakāti, priekšlasījumi) uzdota ģenerālim Dankeram.

III. Vervēšanas tehniskā puse (pieteikšanās un sapulcēšanās vietu iekārtošana), kā arī jauno Kārtības
dienesta bataljonu formēšana un apmācīšana uzdota pltn. Osim. Savus rīkojumus šinī lietā viņš saņem
no Kārtības policijas komandiera Latvijā, Rīgā.

Šinī sakarā pavēlu sekojošo:

1) Par pieteikšanās vietām nosaku Rīgā, Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī latviešu policijas iecirkņus,
apriņķa pilsētās un laukos vācu policijas iestādes un latviešu policijas iestādes (iecirkņa policijas šefs
un apriņķa policijas šefs). Tajās pieteikšanās vietās, kas ir pilsētās ar policijas iecirkņiem, pēc iespējas
nokomandējami latviešu virsnieki. Visas pieteikšanās vietas saņems kā instrukcijas, kurās viss paskaidrots
tuvāk, tā arī apņemšanās solījuma zīmes. Pilsētu pieņemšanas vietās latviešu virsniekiem, laukos vācu,
resp., latviešu policijas darbiniekiem ar instrukciju palīdzību jānoskaidro kopā ar vīriem, kas piesakās, visi
jautājumi, kas viņus interesē. Tajā pat laikā izdarāma šo vīru derīguma un politiskās uzticamības pārbaude.
Tāpēc pieteikšanās vietu darbā pēc iespējas lielā mērā iesaistāmi virsnieki, kas labi pārzina vietējos iedzīvotājus.
     Pirmām kārtām vēlami 19-35 gadu veci vīri, kas dienējuši agrākajā Latvijas armijā. Taču arī citus apmācītus
vai neapmācītus vīrus, kas pārsnieguši 35 gadu vecumu, var pieņemt, ja viņi atbilst noteikumiem. Šinī gadījumā
jāpārbauda, vai vīram tādi veselības traucējumi, kas padara viņu Kārtības dienestam nederīgu.
     Pieteikšanās vietās vīriem izsniedzamas atgādinājuma un apņemšanās solījuma zīmes parakstīšanai.
Jācenšas pēc tā, ka apņemšanās solījuma zīmes tiek tūlīt parakstītas un atdotas atpakaļ. Tie vīri, kas neapņemas
dot solījumu uz vietas, var iesniegt apņemšanās solījumi zīmi 3 dienas pēc tās izsniegšanas.
     No vīriem pieprasāmi personāldokumenti. Tam, kas pieņem solījumu, uz apņemšanās solījuma paredzētajā
vietā jāatzīmē, vai, kur un kad vīrs ir dienējis Latvijas armijā un ka viņa personāldokumenti ir pārbaudīti un
atzīti par pareiziem. Pēc parakstīšanas savervētie vispirms atlaižami mājās ar pavēli būt gatavībā, jo drīzumā
notiks iesaukšana.

2) Tālāki rīkojumi par iesaukšanu sekos dotajā laikā no šejienes.

3) Savervēto parakstītās apņemšanās solījuma zīmes nepārtraukti iesūtāmas no pieteikšanās vietām SS- un
policijas standortfīreriem, Rīgā Drošības policijas komandierim. Pēc tam, kad būs pārbaudīts šo zīmju pilnīgums,
minētās iestādes zīmes nosūtīs uz Rīgu Kārtības policijas komandierim Latvijā. Savervētie virsnieki telefoniski
jāpieteic Kārtības policijas komandierim Latvijā Rīgā, minot virsnieka vārdu, dienesta pakāpi un dzīves vietu.

4) Kā palīgi un padomdevēji Liepājas, Ventspils, Jelgavas, Daugavpils, Rēzeknes, Valmieras un Ludzas
pieteikšanās vietām tiek piekomandēti pa vienam SS vadītājam.

5) Rīgā, Liepājā, Jelgavā un Rēzeknē Drošības policijas komandieriem, resp. SS- un policijas standortfīreriem un
žandarmērijas apgabalu vadītājiem nekavējoties jāiekārto kopmītnes. Jāgādā par vietu gulēšanai, par apgādi un
apkuri un par biroja iekārtošanu. Ziņojums par savervēto skaitu, kas novietojami atsevišķās kopmītnēs, un par
kopmītņu iekārtošanu iespējami ātri nosūtāms uz šejieni.

6) Tiklīdz būs zināms iesaukšanas termiņš, pltn. (latv.) Osim jānorīko uz sapulcēšanās vietām nepieciešamais
virsnieku un instruktoru skaits. Savervētie uz vietas sadalāmi tādos, kas ir jau dienējuši, un tādos, kas nav.
Tie, kas ir dienējuši, sadalāmi pa ieroču šķirām. Ārsta pārbaudei jānotiek pēc iespējas drīz.
    Par katru savervēto izgatavojama kartotēkas karte divkāršā izpildījumā. Viena karte paliek sapulcēšanās
vietā, otra nosūtāma uz Rīgu Kārtības policijas komandierim Latvijā. Attiecīgo kartotēkas karšu skaitu savlaicīgi
piesūtīs sapulcēšanās vietām.

7) Iekšējā dienesta personāls (pārvaldes ierēdņi, rakstītāji, pavāri) sastādāms no savervētajiem.

8) Dotajā laikā sapulcēšanās vietā piesūtīs uniformas, tehnisko iekārtu un ieročus.

Knechts
Pol. pulkvedis

    Himlera 1942. g. 6. marta pavēle SS Galvenās pārvaldes priekšniekam un Augstākiem SS- un policijas vadītājiem ģermāņu zemēs":
    Attiecas: SS Galvenās pārvaldes priekšnieka uzdevumi ģermāņu zemēs.

SS Galvenās pārvaldes priekšniekam es nododu sekojošos uzdevumus ģermāņu zemēs, kuri tam jāizved caur SS Galvenās pārvaldes VI daļu, ģermāņu brīvprātīgo vadības vietu.

   1) Vervēšana, papildinājumi ieroču SS leģioniem, policijas vienībām, sardžu bataljoniem.                  

2.—     —     —     —     —     —     —     —     —     —     —     —     —     —

6) Augstākie SS- un policijas vadītāji ģermāņu zemēs pārņem SS Galvenās pārvaldes priekšnieka uzdevumā uzraudzību par augšminēto uzdevumu izpildīšanu un šais uzdevumos ir padoti SS Galvenās pārvaldes priekšniekam..

   Vietējās vācu amatpersonas, jūtot arvien lielāku brīvprātīgo samazināšanos un Latviešu pašpārvaldes vilcināšanos šo pieteikšanos pietiekami aktīvi veicināt, pretēji oficiālās sarunās ar Pašpārvaldes pārstāvjiem izteiktam viedoklim tomēr zināmus solījumus izteica sarunās ar latviešu karavīriem frontē, kas gan vēlāk izrādījās bija izteikti bez Berlīnes piekrišanas. Tā, piem., Pašpārvaldes 1942. g. 7. jūlija protokolā Nr. 39 teikts:
    „Ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka ģenerālis Jekelns mūsu vienību virsniekiem austrumos teicis runu, kurā, atsaucoties uz savu neseno tikšanos ar reichskancleru Hitleru, starp citu izteicies, ka Latvijai, tāpat kā Igaunijai, būšot kulturālā un saimnieciskā patstāvība, sava naudas vienība, savs SS karaspēks un savs militārais pārstāvis Vācijas ģenerālštābā. To pašu ģen. Jekelns esot šinīs dienās teicis arī kārtības sargu priekšniekam pltn. Osim.”

    To apstiprina arī vācu žurnāls Spiegel 1967. g. sākumā kādā rakstā par nevācu karavīriem Vācijas bruņotajos spēkos. Šai rakstā teikts, ka SS- un policijas vadītājs Ostlandē ģen. Jekelns 1942. g. vasarā latviešu virsniekiem solījis, ka „lielģermāņu valstī arī latviešu tauta dabūs savu vietu saulē” taču par to Jekelns un citi SS vadītāji, kas rīkojušies līdzīgi, saņēmuši Austrumu ministrijas dusmas un brīdinājumus no līdzīgiem solījumiem atturēties. Tā Rozenberga vietnieks Meijers 1942. g. 14. augustā deklarējis: „Augstākā SS - un policijas vadītāja uzdevums nevar būt uz ārieni uzrunās izteikt savus uzskatus par Latvijas valsts tiesiskās attīstības varbūtējām iespējām.”
    Latviešu pašpārvalde vācu okupācijas laikā iesniedza vācu iestādēm kopskaitā 16 memorandus Latvijas patstāvības un suverenitātes jautājumā, uz kuriem parasti nesaņēma atbildi, vai arī tā bija izvairīga jeb noraidoša. Vienu tādu memorandu Pašpārvaldes ģenerāldirektori iesniedza reichskomisāram 1942. g. 2. decembrī, prasot Latvijas suverenitātes atjaunošanu un tiesību uzstādīt 100.000 vīru stipru nacionālu armiju Latvijas robežu aizsardzībai pret komunistiem.

    Kā Latvijas suverenitātes atjaunošana, tā nacionālās armijas uzstādīšana nebija vāciešiem pieņemama. Tādēļ sakarā ar šo iesniegumu SS Galvenās pārvaldes priekšnieks SS-gruf . Bergers 1942. g. 11. decembrī raksta Himleram:

„Pārbaudot 100.000 latviešu lietu, jākonstatē sekojošais:

1) Latviešu zemes pārvalde ir iesniegusi reichskomisāram lūgumu atļaut uzstādīt 100.000 vīru stipru Latvijas armiju. Vecais paņēmiens, lai ar šo armiju, kura starp citu ir tikai iedoma, iegūtu sev sevišķas politiskas dabas priekšrocības. Šo lūgumu kā pilnīgi nederīgu un vairāk kā bīstamu esmu noraidījis un taisu sekojošo priekšlikumu, protams, atkarīgu no SS-reichsfīrera piekrišanas:
    No brīvprātīgiem, kas rasiskā ziņā pilnvērtīgi, radīt vienu vienību, par kuru noteic vienīgi SS-reichsfīrers. Viņus izmantot policijas bataljonos jeb arī izdevīgā gadījumā Latviešu leģionā.

2)Esmu lūdzis reichsleiteru Rozenbergu norādīt reichskomisāram Lozem šajā lietā negriezties pie reichsmaršala (Gēringa, red.), jo šī lieta piekrīt vienīgi SS-reichsfīreram. Saņēmu piekrišanu.”

    Pašpārvaldes ģenerāldirektoru 28. decembra sēdes protokolā (Nr. 74) 2. p. lasāms:
    „Ģenerāldirektors Dankers ziņo par savu apmeklējumu 23. decembrī pie Reichskomisāra Lozes, kurš to pieņēmis kopā ar Ģenerālkomisāru Dreksleru, lai dotu atbildi uz Ģenerāldirektoru 2. decembra iesniegumu. 100.000 vīru lielas armijas uzstādīšana esot diezgan problemātiska, jo lielākā daļa vīriešu jau esot iesaistīta svarīgā saimnieciskā darbā, kur tad rastos liels robs. Slovākijas statusu mums nevarot dot, tā esot nodibināta jau priekš kara. Ar mums līdzīgā stāvoklī esot Beļģija, Holande, Igaunija. Ja mūsu jautā jumu atrisinātu, citi prasītu to pašu. Fīreram esot pašlaik svarīgāki jautājumi, jādomājot par uzvaru ..."

    Bet karavīri tomēr bija vajadzīgi kā frontei, tā frontes aizmugures nodrošināšanai vairāk kā „svarīgā saimnieciskā darbā”.

    Neskatoties uz SS Galvenās pārvaldes priekšnieka pieminēto augstprātīgo rakstu, Himlers ir tomēr divas reizes (1943. g. februārī un novembrī) griezies pie Hitlera ar priekšlikumu piešķirt Baltijas valstīm autonomiju vācu valsts aizsardzībā, lai varētu tur izvest starptautiski legālu mobilizāciju, bet Hitlers abas reizes to noraidījis.
   Tā, ka brīvprātīgo vervēšana nedeva vēlamo rezultātu, tad Kārtības policijas savrup dienesta darbiniekus un bij. Aizsargu organizācijas locekļus (t.s. C grupas) iedalīja bataljonos ar solījumu pēc 6 nedēļām atkal atbrīvot, bet šis solījums netika nekad pildīts. Kad piespiedu kārtā bataljonos iedalītie un ārpus Latvijas izvestie sāka protestēt pret solījuma nepildīšanu, tad KdOL, atsaucoties uz darba dienesta pildīšanas pienākumu, dienestu pašaizsardzības vienībās pagarināja uz nenoteiktu laiku.


L.A.V. SAKARU VIRSNIEKS PIE KdO.L. ŠTĀBA
83. PAVĒLE
1942. g. 16. decembrī.

    Izsludinu zināšanai KdO.L. rakstu S.V. Nr. 10.00/42 Sch no 23.11.:

„Saturs: dienesta laika pagarināšana Apsardzības vienību karavīriem uz nenoteiktu laiku.

Pamats BdO. KdO. Abt. V. 10.03/Nr. 16 460/42. no 11.11.42.

    1) Uz RFSS un Chd.Dt.Pol. pieprasījumu, ieņemto Austrumu apgabala Valsts ministrs ar savu rīkojumu no 28.9.42. Nr. III.Wi. 5/2005. piekritis, ka aizsardzības vienību karavīriem sakarā ar darba pienākumu pildīšanas ievešanu Austrumzemē no 19.12.41. dienests tiek pagarināts uz nenoteiktu laiku.
    2) Ar Latvijas ģenerālkomisāra darba politikas un sociālās pārvaldes nodaļas piekrišanu pavēlu sekošo:
 a) Bataljonu sakaru virsniekiem, resp. dienesta vietu priekšniekiem ar apkārtrakstu jānoskaidro, kuri no aizsardzības vienību karavīriem brīvprātīgi saistās tālākam dienestam uz nenoteiktu laiku. Sakaru virsnieki, resp. dienesta vietu priekšnieki, šos aizsardzības vienību karavīrus pieteic piekritīgā apgabala komisāra darba pārvaldei pēc klāt pieliktā parauga.
    Par piekritīgo apgabala komisāru uzskatāms tas, kurā apgabalā atrodas attiecīgā aizsardzības vienības karavīra beidzamā dzīves vieta. Aizsardzības vienību karavīriem jāparaksta solījums latviešu un vācu valodā pēc klāt pieliktā parauga.
    Solījuma lapa jāpievieno dienesta gaitas sarakstiem.
  b) Ja aizsardzības vienību karavīri tālākam dienestam brīvprātīgi nesaistās, tad pieprasāma viņu saistīšana dienestā uz nenoteiktu laiku no piekritīgā apgabala komisāra darba pārvaldes, kura piesūta apliecību par attiecīgā karavīra saistīšanu dienestā sakaru virsniekam resp. darba vietai.
 3) Punktā 2b minētiem aizsardzības vienību karavīriem paskaidrojams, ka, pamatojoties uz Austrumzemju Valsts ministra rīkojumu no 19.12.41. par darba pienākumu ievešanu un Austrumzemes reichskomisāra nolikumu no 21.10.42., viņiem jāturpina dienests uz nenoteiktu laiku.
4) Saistības stājas spēkā nekavējoši, neatkarīgi no tā, vai apgabala komisāra rakstisks apstiprinājums līdz 31.12.42. ienācis attiecīgā vienībā resp. darba vietā.
5) Sakaru virsniekiem, resp. dienesta vietu priekšniekiem, aizsardzības vienību karavīriem jāaizrāda, ka viņi pakļauti tāpat kā līdz šim SS un policijas tiesai.
6) Sakaru virsnieki, resp. dienesta vietu priekšnieki, ir man par šīs pavēles izpildīšanu personīgi atbildīgi.
Par izpildīto man ziņot līdz 31.12.42., uzrādot (tikai skaitu), cik aizsardzības vienību karavīri saistījušies tālākam dienestam brīvprātīgi un cik ir saistīti dienesta kārtā.
7) Latviešu aizsardzības vienību sakaru virsniekam KdO.L. štābā jāizved sava štāba, komanda. esošo rotas un policijas skolas piederīgo saistīšana dienestam saskaņā ar izteikto.
Pielikums für den Kdr. der Gendarmerie, der Schutzpolizei, den SS und Polizeistandortfürer Dūnaburg und Libau:
„B" grupai piederīgie kārtības sargi (šutcmaņi) tāpat saistāmi atbilstoši šai pavēlei minētiem noteikumiem.
„C" grupas kārtības sargiem ar parakstu paziņo, ka viņi sakarā ar Austrumzemju Valsts ministra 19.12.41. rīkojumu un Austrumzemes reichskomisāra 21.10.42. nolikumu saistīti dienestam un ka to pienākums šai saistībai klausīt.

Viņiem paziņojams šī rīkojuma saturs un soda nolikumi."

Pulkvedis-leitnants R. OSIS.

   Līdz 1943. g. sākumam bez jau agrāk minētiem 3 kārtības dienesta bataljoniem bija saformēti vēl 26 citi bataljoni, t.i. 16 bataljonu vairāk, nekā sākumā bija paredzēts. Tā ka virs paredzētā plāna saformētiem bataljoniem pietrūka piešķirto numuru, tad jaunsaformētos bataljonus apzīmēja ar tiem pašiem jau iepriekš saformētiem bataljoniem piešķirtiem numuriem, pievienojot numuram burtu E (Ersatz), A vai B. Vēlāk arī šiem E, A un B bataljoniem piešķīra citus numurus, sākot ar 266 un augstāk. Vienīgi 16-E. bataljons paturēja arī burtu E un saucās par 266-E. bataljonu, jo šis bataljons Bolderājā pildīja apmācības un papildinājumu (rezerves) bataljona uzdevumus visām kārtības dienesta slēgtām vienībām. Pie šī bataljona darbojās arī vada un grupas komandieru kursi.
         Jaunu bataljonu formēšana neizbeidzās arī pēc Hitlera 1943. g. 10. februāra pavēles par Latviešu leģiona uzstādīšanu. Tā ka brīvprātīgo pieteikšanās bija galīgi izbeigusies un arī individuālā iesaukšana nedeva vēlamos rezultātus, ģen. Jekelns, nepanākot Latviešu pašpārvaldes piekrišanu, 1943. g. februārī patvarīgi izsludināja mobilizāciju un pavēlēja iesaukt no 1919. 1925. g. dzimušos. Mobilizāciju veica SS-staf. Hirtesa vadībā no Berlīnes izsaukti iesaukšanas komisiju priekšsēži. (Ģen. Jekelna 1943. g. 19. febr. raksts, Nirnbergas tribunāla dokuments Nr. 3302.)
         No mobilizētiem saformēja jaunus policijas bataljonus vai arī iedalīja vācu vienībās par izpalīgiem. Tas nepatika Berlīnei, jo tā. vēlējās lielākas latviešu vienības frontes dienestam. SS-reichsfīrera štāba galvenās daļas priekšnieks SS-gruf. Bergers raksta 1943. g. 23. maijā SS-staf . Hirtesam Rīgā bargu vēstuli, lai gan tas pats Bergers pirms pusgada bija noraidījis 100.000 vīru lielas Latvijas armijas radīšanu. Viņš raksta:

         „Mīļais Hirtes! Ar reichsfīrera pavēli man vajadzēja Jūs savā laikā pārņemt un iesaistīt iesaukšanas darbā. Pie kam man bija dziļa pārliecība, ka Jūs uzcītīgā pienākuma apziņā pildīsit savus uzdevumus. Šodien man bija pie reichsfīrera lielas nepatikšanas, jo Jūs pretēji savam pienākumam atstājāt mani neziņā par karaspēka daļu papildināšanu, īpaši par divīzijas „Latvija” un brigādes „Latvija” uzstādīšanu. Tamdēļ ir iespējams, ka tagad nav nedz latviešu divīzijas, nedz brigādes, bet tanī vietā saformēti policijas bataljoni.
         Līdz 1943. g. 1. jūnijam jābūt gatavai divīzijai un brigādei. Kādā veidā, man ir gluži vienaldzīgi. Sliktākā gadījumā jāizņem no pēdējos trīs mēnešos saformētiem policijas bataljoniem tik daudz vīru, lai divīzijai un brigādei sadabūtu nepieciešamo cilvēku skaitu. Par izpildīšanu ziņot.
         Jums pašam jāierodas 28. maijā pulkst. 11 pie manis Berlīnē, ņemot līdz attiecīgās aktis. Jūsu personīgai pārliecībai daru Jums zināmu, ka es šinī lietā esmu saņēmis SS-reichsfīrera skaidru pavēli.***

         Vienlaicīgi ar jaunu bataljonu formēšanu turpinājās arī jau saformēto vienību iesaistīšana ārpus Latvijas, izkaisot tās pa visu vācu Austrumu fronti, sākot no Somu jūras līča līdz Melnajai jūrai. Aizkomandēto vienību uzdevumi bija ļoti dažādi, sākot ar sardžu dienestu, satiksmes nodrošināšanu vācu frontes aizmugurē, sarkano teroristu apkarošanu un beidzot ar iesaistīšanu kaujās frontes pirmajās līnijās, neskatoties, ka šo vienību apbruņojums un apmācība neatbilda šādam uzdevumam. Iesaistīšana policijas bataljonos notika arī bez medicīniskas pārbaudes, kamdēļ daudzi izrādījās ierindas dienestam pilnīgi nederīgi, bet tiem tikt vaļā bija grūti.
         Otra pasaules kara laikā no 1941. g. septembra līdz 1944. g. jūlijam zem „kārtības dienesta” un „brīvprātības” aizsega saformēts kopskaitā 41 latviešu bataljons'') ar numerāciju 16 28, 266 282, 311—313 un 316—322 (ar Nr. 271 saformēti divi bataljoni Aizputes un Valmieras, arī ar Nr. 279 ir īsāku laiku pastāvējuši divi bataljoni— Aizputes un Cēsu). Bez tam saformētas vēl arī divas tehniskās rotas (NT Technische Nöthilfee) no speciālistiem, kurus izdalīja no citām kārtības dienesta vienībām, un to uzdevums bija sniegt tehnisko palīdzību ārkārtējos gadījumos. Pastāvēja arī divi apmācības bataljoni un trīs atsevišķas veselības atgūšanas rotas.
         Bataljoni bija dažāda sastāva un lieluma. Daži bataljoni paspēja saformēties tikai vienas rotas sastāvā (piem., 274., 275.), dažus atkal pēc īsāka vai garāka laika pievienoja citiem (piem., 17., 27., 268., 273., 275., 279., 282.), dažus saformēja tikai kādam noteiktam uzdevumam un pēc uzdevuma izpildīšanas atkal izformēja (piem., 280., 281., 313.).
         Pirmos 5 bataljonus saformēja 1941. gadā un 25 bataljonus vēl pirms Latviešu leģiona nodibināšanas. Pēdējais bataljons (332.) saformēts 24 stundu laikā 1944. g. 23. jūlijā Rīgā. 11 bataljonus 1943. un 1944. g. iekļāva leģionā un no 11 resp. 17 bataljoniem (6 iepriekš bija apvienoti ar 5 citiem) 1943./44. g. ziemā saformēja 3 policijas pulkus, kurus vēlāk savukārt pārformēja divos pulkos un pārveda uz Vāciju. Uz Vāciju pārvesti arī divi atsevišķi bataljoni (20. un 266.). Viens bataljons (270.) bija piedalīts vācu vērmahtam, un viens (269.) sastāvēja no muitas robežsargiem (Zollschutz). Kurzemē palika 5 bataljoni (23.,) 267., 269. un 322.) un 20. bataljona 5. rota (agr. 320. bataljona 3. rota), kā arī 19. divīzijā iekļautais 271. Valmieras bataljons.


Latviešu aizsardzības vienību priekšnieks pltn. R. Osis (pa kreisi) uzrunā latviešu karavīrus. No labās: štāba priekšnieks pltn. K. Lobe un štāba apmācības daļas priekšnieks kapt. K. Augstkalns

Pēc Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba informācijas Kārtības dienesta slēgtās vienībās bija:

 
16.8.1943.
1.1.1944.
30.6.1944.
Virsnieki
374
363
405
Instruktori
1.976
2.067
2.321
Kareivji
7.360
7.772
10.579
__________________________________________
Kopā
9.710
10.303
12.186

      Šais skaitļos neietilpst 269. muitas robežsargu bataljons ar apm. 500 vīriem un 672. (agr. 270. Abrenes) sapieru bataljons ar apm. 600 vīriem.
         Bez šiem latviešu bataljoniem vācieši bez kādas latviešu līdzdalības saformēja Latgalē vēl 7 kārtības dienesta bataljonus (283., 314., 315., 325.— 328.) no krievu tautības iedzīvotājiem. Šie bataljoni nebija pakļauti arī Latviešu leģiona ģenerālinspektoram. Tos 1944. gada beigās vai nu izformēja vai arī pārveda uz Vāciju, kur daļu pārskaitīja ģen. Vlasova armijā.
         Lai gan latviešu kd bataljonu galvenais uzdevums bija paredzēts sardžu un sakaru dienests, kā arī sarkano teroristu apkarošana, tad tomēr 20 bataljoni dažādos laikos bija iesaistīti arī tiešās frontes cīņās, sevišķi pie Ļeņingradas un Nevelēs, kā arī vēlāk atvairies cīņās dzimtenē. Ārpus Latvijas robežām dabūja cīnīties 27 bataljoni.

         Pēc pltn. zaķa parakstīta kāda pārskata kārtības dienesta zaudējumi līdz 1944. g. 1. jūlijam bijuši:

 
Krituši
Miruši
Bezvēsts
Ievain.
Kopā
Slēgtām vienībām 
664
344
130
2.334
3.472
Savrup dienestam
109
92
22
112
335
Palīgdienestam-,,C" gr.
278
47
52
117
494
Kopā 
1.051
483
204
2.563
4.301
Bez tam vēl          
270./672. sap. batalj.
26
 11 
— 
61
98

         Šie skaitļi tomēr ir jāuzskata tikai par aptuveniem, jo dažkārt uz vienu un to pašu datumu pārskatus ir sastādījušas dažādas latviešu iestādes un skaitļi šais pārskatos ir atšķirīgi. Tas pats ar vācu pārskatiem. Tā, piem., ģen. Bangerska atmiņu 3. sējuma 135. lpp. ir publicēts kāds pārskats, kurā pol. bataljonos uz 1944. g. 1. jūliju ir uzrādīti 390 virsnieki, 2.520 instruktori un 11.974 kareivji. Tas pats ar zaudējumiem. Ģen. Bangerska atmiņu 137. lpp. ir publicēts kāds vltn. V. Reinfelda parakstīts pārskats, kurā slēgto vienību zaudējumi uz 1944. g. 1. jūliju uzrādīti: krituši 868 un bezvēsts pazuduši 128. Dažkārt arī vāciem tieši pakļauto 269. un 270., resp. 672. bataljona sastāvs un zaudējumi netiek uzrādīts, vai arī tos uzrāda atsevišķi.
         Kad Himlers ar 1943. g. 24. maija pavēli arī policijas bataljonus pieskaitīja Latviešu leģionam, ģen. Bangerskim bija iespējams apmeklēt inspekcijas nolūkos arī policijas bataljonus. Bataljoniem tomēr nebija atļauta tieša sazināšanās ar Leģiona ģenerālinspektora štābu. Tas bija jādara caur sakaru virsnieku pie KdOL.
         Kā Pašpārvaldes ģenerāldirektoriem, tā Leģiona ģenerālinspektoram vajadzēja bieži nodarboties ar kārtības dienesta, sevišķi slēgto vienību lietām, kā tas redzams no ģenerālinspektora daudziem iesniegumiem vācu iestādēm un Pašpārvaldes protokoliem. Tas bija grūts, ļoti grūts, skaudras īstenības uzlikts uzdevums — pienākums.

      Latviešu aizsardzības vienību štāba operatīvās daļas vadītājs kapt. A. Petrītis liecina:

   „Pēc vienības saformēšanas bija paredzēts izdarīt apmācības, kas nekad nenobeidzās, jo parasti jaunformētās vienības steidzamības kārtā, bez kādām apmācībām un vāji apbruņotas, tika izsūtītas uz darbības rajonu. Minētā stāvokļa grozīšanai spertiem soļiem panākumu nebija. Apbruņojums pēc statiem bija paredzēts pietiekams šādas vienības darbībai, bet parasti to saņēma ļoti trūcīgu un daudzreiz izsūtīja pat bez apbruņojuma, ko pamazām piegādāja uz vietas. Apbruņojums šautenes, patšautenes un ložmetēji, bija sliktas kvalitātes un jau nolietotas, pie kam šautenes — vācu, krievu un franču.

    No sākuma bija noteikti dažādi apsardzības uzdevumi, svarīgu punktu apsardzība, dzelzceļu nodrošināšana; tad nāca klāt teroristu apkarošana, un vēlāk vienības tika iesaistītas arī kaujas darbībā. Kaut gan sākumā bija noteikts, ka vienības paliks Latvijas teritorijā, tas netika pildīts jau pašā sākumā . . .

Visas saformētās vienības bija pakļautas KdOL štābam, un visas pavēles tika nodotas no štāba attiecīgiem pie bataljoniem norīkotiem vācu sakaru virsniekiem tiešai izpildīšanai."

Vācu sakaru virsnieku amats latviešu slēgto policijas vienību uzbūvē izrādījās par ļoti negatīvu faktoru. Šis amats bija radīts, lai atvieglotu bataljonu latviešu komandieriem sadarbību ar vācu štābiem un kārtotu vienības apģērbšanas, apbruņošanas un uztura jautājumus. Tiem pēc noteikumiem nebija nekādu komandēšanas uzdevumu, bet ļoti bieži tie savus uzdevumus pārprata, centās bataljona latviešu komandieri nobīdīt pie malas un pārņemt bataljona komandēšanu (piem., pol. vltn. Neiberdts 16. Zemgales bataljonā), vai arī izvērtās par kaut ko līdzīgu politiskiem komisāriem Padomju armijā. Tas izsauca lielu neapmierinātību ne tikai bataljonu latviešu komandieros, bet visos bataljona karavīros un bieži noveda pie nevajadzīgiem asumiem un pārpratumiem, ne reti ar kļūmīgām sekām (piem., kapt. Praudiņa gadījumā).
         Latviešu karavīru stāvokli iepretim vācu karavīriem, sevišķi vācu sakaru virsniekiem, labi raksturo SS- un policijas augstākā vadītāja Dienvidkrievijā (vēlāk Ostlandē) ģmaj. Gīsekes 1942. g. 29. jūlija pavēle.

AUGSTĀKAIS SS- UN POLICIJAS VADĪTĀJS
            DIENVIDKRIEVIJĀ

              Dg. IV— Orpo— Kr./F—

Dņepropetrovskā, 1942. gada 29. jūlijā

Pavēle Dg. IV nr. 17/42.

I.
................................................

II. Baltiešu Kārtības dienesta bataljonu pakļautība .

a) Baltiešu Kārtības dienesta bataljoni savas darbības laikā Dg. IV apjomā pakļauti Augstākajam SS- un policijas vadītājam
Dienvidkrievijā, Dg. IV darbības štāba šefam; referents visos jautājumos ir Policijas drošības nodaļas komandieris.

b) Visos jautājumos, kas skar darbu pie Dg. IV un ceļa, rotu, vadu un grupu komandieriem savos iecirkņos ir tiesības pavēlēt
kārtības dienesta bataljonu piederīgiem. Tādas pašas tiesības bez tam ir vēl visu dienesta pakāpju vācu policistiem
atsevišķajos būves posmos.

c) Iekšējā dienestā Kārtības dienesta bataljonu komandieri, resp. rotu komandieri ir patstāvīgi.
Vācu sakaru virsnieka rīkojuma tiesības šis noteikums neierobežo. Sakaru virsniekam par savu svarīgāko uzdevumu jāatzīst
vīru rūpīga apgāde un radušos trūkumu novēršana, par cik tas ir viņa spēkos; vajadzības gadījumā pieprasāma šo trūkumu
galīga novēršana.

d) Lai sekmētu netraucētu sadarbību starp vācu policiju un Kārtības dienesta bataljoniem un to sakaru virsniekiem, ir jāgādā
par to, ka rotu, vadu un grupu komandieru kontroles braucienos ir bieži iespējams piedalīties kā vācu sakaru virsniekiem, tā
arī Kārtības dienesta bataljonu virsniekiem, tā vienmēr uzturot sakarus ar bataljonu vīriem.

e) Kārtības dienesta bataljoniem piekomandētais vācu sakaru virsnieks ir personīgi pakļauts Augstākajam SS- un policijas
vadītājam Dienvidkrievijā, Dg. IV darbības štāba šefam. Viņš saskaņā ar RNGJ dotajiem rīkojumiem uzrauga Kārtības
dienesta bataljonu iekšējo dienestu un novada to korespondenci attiecīgajām vietām. Pavēles tiesības akcijās, kas norisnājas
pie ceļa, viņam ir tikai tādos gadījumos, kuros ir runa par principiālu kļūdu, kurā vainojams vairāk atsevišķais kareivis un kura
ir uz vietas jānovērš, piem., nepareizs izvietojums, uzraugot gūstekņus, žīdus vai ukraiņu darba spēkus.
       Vācu sakaru virsniekiem bez tam ir jāpievērš uzmanība disciplināriem pārkāpumiem Kārtības dienesta bataljonos un jāgādā
it sevišķi par to, ka gadījumi, kas tiesājami SS- un policijas tiesā, tiek tai nodoti kopā ar prasītiem dokumentiem ar darbības štāba
starpniecību. Sīkāki pārkāpumi baltiešu komandieriem jāsoda pagaidām vēl saskaņā ar 1940. gada 19. aprīļa Policijas spēku
pagaidu dienesta soda kārtību. Sakaru virsniekam jāuzrauga soda mērs un izpildījums.

f) Visa sarakste, kas attiecas uz Kārtības dienesta bataljoniem, ir novadāma Augstākajam SS- un policijas vadītājam
Dievidkrievijā, Dg. IV darbības štāba šefam, kas to nokārtos vai novadīs tālāk. Policijas drošības nodaļas kārtības policijas rotu
komandieri ir jāinformē par visu saraksti, lai, no vienas puses, izmantotu rotu pasta ordonances un lai, no otras puses, aizkavētu
rotu komandieru nodomātu saraksti ar to pašu saturu.

Augstākā SS- un policijas vadītāja Dienvidkrievijā,
Dg. IV darbības štāba priekšnieka vietā
                                   Gīseke

Nenormālo situāciju labi raksturo arī Latviešu kārtības dienesta priekšnieka pltn. R. Oša 1942. g. 26. jūnija raksts vācu kārtības policijas komandierim pol. pulkv. Knechtam:

KĀRTĪBAS DIENESTA PRIEKŠNIEKS
      Pulkvedis-leitnants                                                                                                      Rīgā, 1942. gada 26. jūnijā
                                                                                                                                                         Nr. 1540.
                                                                  Kārtības dienesta komandierim Latvijā.

Saturā: Latviešu bataljonu komandieru tiesības un pienākumi.
      Kā esmu uzzinājis daudzās sarunās ar bataljonu komandieriem, bieži izceļas domstarpības starp vācu sakaru
virsniekiem un bataljonu komandieriem. Lielākoties šādus jautājumus nokārto, klusu ciešot. Taču pamazām tas
izsauks zināmu neapmierinātību un neuzticību, kas vēlāk varētu būt par pamatu savstarpējai nevienprātībai un konfliktiem.
Manuprāt šeit vainojami sekojošie apstākļi:

1)Sakaru virsnieku tiesības un pienākumi līdz šim nav konkrēti noteikti. Tas pats sakāms par bataljonu komandieru
tiesībām un pienākumiem.

2) Līdz šim pieredze rāda, ka vācu sakaru virsnieki izturas kā priekšnieki bataljonu komandieru priekšā.
Daži šajā sakarā pat dod tiešas pavēles. Tas izsauc bataljonu komandieros lielu neapmierinātību un
sašutumu, jo viņi nav pieraduši pie tā, ka bataljonu komandē divi virsnieki.
Tā kā kārtība armijā balstās uz stingri autoritatīviem pamatiem, bataljonu komandieri sagaida zināmu respektu,
kas attiecas uz pavēļu došanu.
Bieži kareivji uzskata bataljona komandieri par sakaru virsnieku, tā samazinot bataljona komandiera autoritāti.
Bez tam sakaru virsnieks ne vienmēr spēj izmeklēties labākos bataljona vīrus, kas spētu sniegt viņam zināmu
informāciju, jo viņš nepārvalda latviešu valodu.

3) Latviešu bataljonu komandieri un citi virsnieki jūtas ļoti apvainoti par to, ka viņiem dažādu akciju laikā atņem
vadības tiesības, kuras tad pārņem sveši virsnieki, kas bataljonu nepazīst.
Kapteinis Bēms, viens no vecākajiem un godājamākiem kādreizējās Latvijas armijas kapteiņiem, kam piemīt
smalkjūtīga un krietna stāja, ir rakstījis man vēstuli, kurā viņš burtiski saka sekojošo: „Tas ir ļoti slikti, ka esam
pakļauti jaunam vācu policijas rotas vadītājam pulkvežleitnantam, kas uzvedas kā ģenerālis un neievēro manus
vai sakaru virsnieka iebildumus. Šai sakarā 12. jūnija dienesta apspriedē ierosināju jautājumu, vai esmu bataljona
komandieris vai ne. Ja esmu bataljona komandieris, tad man arī jābūt dotai iespējai vadīt bataljonu; ja turpretī
esmu lieks, tad lai mani atlaiž no dienesta. Visumā mūsu priekšniecības izturēšanās nav tik korekta, kāda tā bija Rīgā.”

      Piezīmēju, ka sakaru virsnieks kapteinis Kaincs ir izrādījies par vienu no pieredzējušākiem un cītīgākiem sakaru
virsniekiem. Viņš uzņēmies daudz pūļu bataljona apgādes un dažādu vajadzību kārtošanā.
      Manuprāt šādi atgadījumi ir novēršami. Bataljona vadītājam jābūt īstam bataljona komandierim, kā tam patiešām
arī būtu jābūt. Bet sakaru virsniekam būtu viņam jāpalīdz kārtot apgādes un mītņu jautājums ar vācu dienesta iestādēm.
Sakaru virsnieka iejaukšanās bataljona iekšējā dzīvē un taktisku uzdevumu izpildīšanā būtu pilnīgi lieka. Ja
sakaru virsnieks redz gadījumu, kas prasa ātru rīcību, viņš Jums varētu attiecīgi par to ziņot.
      Līdz ar to paaugstinātos kā vadītāju autoritāte, tā arī bataljonu militārā darbība, kas abos gadījumos būtu mūsu nolūks.
Ja jau latviešu virsnieki upurē savu dzīvību cīņā, tad pret viņiem jāvalda uzticībai, un viņiem uzticēto kareivju vadīšana un
apmācīšana ir jāatstāj pilnīgi viņu rokās. To viņi jau ar labiem panākumiem veikuši kādreizējā Latvijas armijā. Tikai
pateicoties brīvprātīgo ļoti lielajai sajūsmai un gribai ziedoties, tik īsā laikā varēja sastādīt bataljonus, kas gatavi
pildīt dažādus uzdevumus.

Tā varētu tāpat radīt lielāku darba prieku un enerģiju.

      Mani cīņās biedri ir pierādījuši cīņās ar stiprām boļševiku vienībām savu atbildības sajūtu un gatavību ziedoties.
Piemēram, 5.2.42. Jašķos rota par spīti stiprajiem zaudējumiem (50%) un par spīti trūkstošajam virsniekam
uzraudzītājam, kam būtu pakļauti latviešu virsnieki un instruktori, atstāja kaujas lauku kā uzvarētāja. Tas norāda uz to,
ka sakaru virsnieka iejaukšanās ne vienmēr ir vēlama (kā, piemēram, 12. jūnijā, kad raidīja kaujā 267. bataljonu,
vadību pārņēma majors Šārers, lai gan viņam nebija nekāda pārskata par latviešu kareivjiem un to pielietojamību.
Šādā kārtā ne tikai sarūgtina un apvaino ar kaujas sparu un labu gribu apveltītos kareivjus, bet arī grauj disciplīnu.
Komandieri un priekšnieki zaudē cieņu savu kareivju acīs; tas sevišķi manāms tad, ja vācu virsniekam ir zemāka
dienesta pakāpe nekā latviešu bataljona komandierim. Piemēram, 267. bataljona komandieris, pltn. Bebris ir beidzis
Augstāko kara akadēmiju, tāpat arī bataljonu komandieri: pltn. Gredzens (260. bataljons), kapteinis Skrauja (26. bataljons),
kapteinis Kociņš (16. bataljons) un pltn. Meija (266. bataljons), kam kā virsnieks uzraudzītājs piedalīts leitnants,
kura patvaļu es biju spiests lūgt Jums ierobežot.

Ar uzticības palīdzību var radīt uzticību un atbildības sajūtu.
                                                                                                                                                             Pulkvedis-leitnants Osis

      Kārtības dienesta (kā savrup dienesta, tā slēgto vienību) ietērpa, dienesta pakāpju un nozīmju jautājums netika galīgi nokārtots līdz pat kara beigām. Sākumā noliedza jebkādu Latvijas armijas ietērpa piederumu lietošanu. Drīz tomēr vācieši bija spiesti izmantot bij. Latvijas armijas mantu krājumus un tos izsniegt Kārtības dienesta slēgto vienību ietērpšanai.
      Līdz tam pilnīgi neskaidrā Kārtības dienesta locekļu dienesta pakāpju jautājumā pltn. R. Osis 1942. g. 17. janvārī izdeva sekojošu pavēli:

17. PAVĒLE
RĪGAS KĀRTĪBAS DIENESTAM
Rīgā, 17. janvārī 1942. g.
§ 1.

 —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —  —

§ 2.

Ar š.g. 18. janvāri Rīgas kārtības dienestam nēsāt šādas nozīmes:

1) Dienesta štāba darbiniekiem (izņemot manu 2. palīgu, kas pārzina iecirkņu lietas) 16., 17., 18., 19. un 20. btl. sastāvam, 11. rotas kadru sastāvam, orķestrim un sakaru virsniekam pie Kārtības policijas komandiera -- bij. Latvijas armijas zīmotnes ķiršbrūnā krāsā (citas krāsas zīmotnes nēsāt noliedzu*) ar tādu dienesta pakāpju apzīmējumiem, kādas iegūtas līdz 1940. g. 17. jūnijam;*) tiem kārtības dienesta locekļiem, kas 1940. g. beiguši Latvijas kara skolu, rezerves leitnantu vai jaunāko virsnieku kursus,****) līdz jautājuma galīgai nokārtošanai nēsāt leitnanta nozīmes un kadetiem --virsn.vietnieka nozīmes. Instruktoriem līdz jautājuma galīgai noskaidrošanai, nēsāt tādu dienesta pakāpju nozīmes, kas iegūtas (arī pēc 17. jūnija 194(). gadā) Latvijas armijas vienībās.

2) Iecirkņu darbiniekiem un pārējiem augstāk neminētiem Rīgas kārtības dienesta locekļiem nēsāt līdzīgas nozīmes ar to starpību, ka iecirkņu priekšnieki vai tiem tiesībās pielīdzinātie nēsā 3 zvaigznītes, iecirkņa priekšnieku palīgi 2 zvaigznītes, bet pārējie policijas virsnieki 1 zvaigznīti; virs kārtībnieki nēsā 2 šauras zeltītas svītriņas.

3) Visiem 1. un 2 p. minētiem virsniekiem (iecirkņos uzraugiem un augstāk) rokas lentas nav jānēsā un tās nododamas dienesta štābā.

§ 3.

Atļauju bataljonu komandieriem paaugstināt par dižkareivjiem uz grupu komandieru palīgu un līdzīgām vietām priekšzīmīgākos kareivjus. Priekšlikumus paaugstināšanai instruktoru dienesta pakāpēs iesniegt man.

§ 4.
__  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __  __

Kārtības dienesta priekšnieks

pulkvedis-leitnants R. Osis

Dienesta pakāpes un to nozīmes Kārtības dienesta slēgtās vienībās noteica Himlers ar 1942. g. 30. maija rīkojumu:

            SS- REICHSFĪRERS
UN VĀCU POLICIJAS PRIEKŠNIEKS
            Iekšlietu ministrijā                                                                                                      Berlīnē, 1942. g. 30. maijā.
O.Kdo I O /1/ Nr. 204/42

Satura: Dienesta pakāpes un nozīmes Kārtības dienestā.

    1) Dienesta pakāpes.

Sākot ar šī gada 1. jūniju, Kārtības dienesta vienībās to dienesta pakāpju vietā, kas zemāk minētas punktā a), tiek
ievestas dienesta pakāpes, kas minētas punktā b).


Latvijas armijas dienesta pakāpju nozīmes.
Kājniekiem — ķiršu sarkanas, artilēristiem — zilas,
tehniskām dalām — melnas, Jātnieku pulkam — dzeltenas
un Armijas štābam — baltas.

                        
a)              
b)
Bataljona komandieris                 Kārtības dienesta bataljona komandieris
Rotas_komandieris                           "             "         rotas komandieris       
       "             "         rotas komandiera       
                               vietnieks
Vada komandieris                           "             "         vada komandieris       
                                                          "             "         virsseržants                
Instruktors                                         "             "         apakšseržants            
       "             "         kaprālis                        
Instruktors                                         "              "         virsdižkareivis            
Kareivis                                            "              "         dižkareivis                   
                                                          "             "         kareivis                      

Igauņu, latviešu un lietuviešu Kārtības bataljonu komandieriem no vada komandiera uz augšu saskaņā ar dienesta pakāpēm piešķir dienesta pakāpju apzīmējumus Kārtības dienesta leitnants, virsleitnants, kapteinis, majors, resp., pulkvežleitnants.

    2) Dienesta pakāpju nozīmes.

Bataljona komandieris nēsā pītus alumīnija uzplečus, uz kuriem Kārtības dienesta pulkvežleitnanta pakāpe, bataljona komandieris vienu zelta zvaigzni.
    Rotas komandieris, rotas komandiera vietnieks un vada komandieris nēsā plakani pītus alumīnija uzplečus ar divām četrstūru zelta zvaigznēm rotas komandierim un vienu zelta zvaigzni rotas komandiera vietniekam.
    Ārstiem, zobārstiem un veterinārārstiem ir apzīmējums Kārtības dienesta (zob-) ārsts, resp., veterinārārsts, vajadzības gadījumā arī Kārtības dienesta bataljona galvenais (zob-) ārsts vai galvenais veterinārārsts. Šādas pakāpes piešķiršana saskaņā ar 3. punktu darāma, ievērojot līdzšinējo darbību, pie kam par minimālo vecumu galv. ārsta pakāpes piešķiršanai uzskatāmi 35 g. Ārsti nēsā rotas komandiera dienesta pakāpes uzplečus, resp., galvenie ārsti un galvenie veterinārārsti nēsā bataljona komandiera dienesta pakāpes uzplečus. Piedevām uz kreisās piedurknes nēsājama nozīme, kas apzīmē Drošības policijas ārstus un veterinārārstus. (Sal. 1942. gada 12. maija pavēli O.Kdo II W /1/ nr. 43/42 — MBLiV.)
    Instruktori nēsā dienesta pakāpju nozīmes mēteļa un svārku kreisās piedurknes virspusē.
    Virsseržants nēsā, sākot 6 cm no apakšās piedurknes malas, 4 līmeniski sakārtotas 10 cm garas un 1 cm platas pītas alumīnija svītras ar 0,5 cm lielu atstarpi ik divām svītrām. Virs virsējās svītras piešujams tāda paša materiāla vaļējs kāsis, kura smaile rāda uz leju un kura malu garums ir 8 cm un galu atvērums ir 10 cm liels.
    Apakšseržantam atkrīt apakšējā svītra.
    Kaprālim atkrīt divas apakšējās svītras.
    Virsdižkareivim atkrīt kāsis. Viņš tātad nēsā tikai vienu svītru, un proti tajā augstumā, kur virsseržantam paredzēta augšējā svītra. Līdz ar to rokas apsējs nēsājams augšējā piedurknes pusē.
    Komandieriem un instruktoriem par brīvu izdalāmo dienesta pakāpju nozīmju piegāde ir jau pavēlēta. Cepuru nozīmes piesūtīs atsevišķi pēc to izgatavošanas.

    3) Norīkojumu un paaugstinājumu kārtība.
    Pirmās reizes norīkojumam jaunā dienesta pakāpē jānotiek tā, lai paaugstinājuma vietas paliek normas ietvaros vēlākiem gadījumiem brīvas. Pielikumā ir uzrādītas Kārtības dienesta bataljonu nepieciešamā sastāva lieluma direktīvas. Komandieru vietas var līdz 50% sadalīt divkārt. Šīs liekās vietas domātas kā komandieru rezerves (jaunu bataljonu uzstādīšanas gadījumiem utt.).
    Par pirmās reizes norīkojumu un par tālākiem paaugstinājumiem atbild: komandieriem Augstākie SS- un policijas vadītāji (Kārtības policijas pavēlnieki), instruktoriem SS- un policijas vadītāji (Kārtības policijas komandieri). Par paaugstinājumu attiecīgajam izsniedzams vienkāršs apstiprinājums, kura noraksts pievienojams personālaktīm. Paaugstinājumi nav izsakāmi atpakaļejoši.

    Lai norīkotu kādu vīru virsnieka vai instruktora pakāpē un lai viņu vēlāk paaugstinātu, ir nepieciešams šo vīru novērtēt. Šinī vērtējumā izšķīrējiem faktoriem jābūt: vīra raksturam, vecumam, līdzšinējai uzvedībai, veikumam Kārtības dienestā un politiskajai uzticamībai. Ja ir runa par viņa politisko uzticamību, tad jāprasa Drošības policijas viedoklis. Bez tam norīkojumu vai paaugstinājumu gadījumos jāievēro vīra agrākie militārie uzdevumi un dienesta pakāpe. Paaugstinājumu priekšlikumi bez izņēmuma novadāmi ar vācu sakaru virsnieka, resp., virsnieka uzraudzītāja starpniecību.
    4) Atalgojumu nosaka sevišķa pavēle.
    5) Apgādi noteiks jauna sevišķa pavēle. Kamēr šī pavēle vēl nav izdota, krievu apgabalos ārpus Igaunijas, Latvijas un Lietuvas robežām, sākot ar 1942. gada 1. augustu, piešķirami tikai 50% pabalstu, kas paredzēti 1941. gada 6. novembra pavēles O Kdo I O /1/ Sch. nr. 1/41 III nodaļas 2. junkta 3c rindkopā.

Atvietojot parakstījis Daluēge

       1943. g. sākumā Himlers noteica arī, ka „līdzšinējā vietējā formas tērpa vietā tiek ievests, vispirms gan priekš aizsardzības vienībām, zaļais formas tērps”. Bet atkal nelaime, trūka vācu policijas dienesta pakāpju apzīmējumi. Tādēļ KdOL 12. februārī paziņo:

SS- UN POLICIJAS VADĪTĀJS LATVIJĀ

        Kārtības policijas komandieris                                                                          Rīgā, 1943. g. 12. februārī


              S.V. Nr. 31..00/43.

Attiecas: uz vācu parauga zīmotņu un dienesta pakāpju apzīmējumu nēsāšanu no aizsardzības dienesta piederīgo
puses, ja tie ietērpti vācu policijas zaļā tērpā.

1)Sakarā ar RFSS u. ChdDtPol. SS - reichsfīrera un vācu policijas priekšnieka) rīkojumu līdzšinējā vietējā
formas tērpa vietā tiek ievests, vispirms gan priekš aizsardzības vienībām, zaļais formas tērps.

2) Aizsardzības dienesta kārtības sargiem tuvākās dienās tiks izprasīts kādreizējais policijas zilais formas
tērps tādā daudzumā, kāds nepieciešams, lai apģērbtu tos kārtības sargus, kuriem ar aizsardzības vienību
piederīgo formas tērpu maiņu pietrūktu rīcībā esošais vietējais formas tērps.

3) Tā ka no mūsu puses ar RFSS u. ChdDPol. 2711.42. rīkojumu noteiktie jaunie dienesta pakāpju
apzīmējumi aizsardzības dienesta piederīgiem nevarēs tikt saņemti no Berlīnes ātrāk par 5 mēnešiem,
bet no otras puses ar RFSS u. ChdDPol. rīkojumu noteikts, ka no aizsardzības dienesta piederīgiem
paredzētiem zaļiem formas tērpiem noņemami vācu apzīmējumi, nepieciešams attiecībā uz dienesta
pakāpju apzīmējumiem atrast kādu vidus ceļu.

4) Tādēļ līdz turpmākam nosaku sekojošo:
 a) darba cepurēm piestiprināmas līdzšinējais latviešu apzīmējums (saulīte) ;

 b) uz svārku un mēteļu kreisās piedurknes piešujams vairogs ar zemes karoga krāsām;*)
 c) vācu virsnieku un kareivju zīmotņu, kā arī vācu uzpleču nēsāšana noliegta. Viņu vietā nēsājamas līdzšinējās zīmotnes ar dienesta apzīmējumiem;
    d)aizsardzības dienesta piederīgiem paredzētie speciālie uzpleči tiks izsniegti tuvākā nākotnē dienesta vietām.

Knechts.                         

Pol. pulkvedis                         

(Raksta tulkojums no L.A.V sakaru virsnieka pie KdOL štāba 1943. g. 17. februāra pavēles Nr. 25.)

AUGSTĀKAIS SS- UN POLICIJAS

VADĪTĀJS OSTLANDĒ

J./Gy                                                                                                                                Rīgā, 7.9.43

Latv. SS-brīvpr. Leģiona generālinspektoram
SS-gruf. un ieroču SS-ģenerālleitnantam Bangerskim,

Rīgā.

Att.: Formu valkāšana.

Pamats: Jūsu 3.8.43. g. raksts Nr. 1383.

Man jau bija izdevība Latv. SS-brīvpr.. leģiona Ģenerālinspektoram SS-gruf. Bangerskim personīgi paskaidrot, ka noteikta visu leģiona daļu vienveidīga ieģērbšana.

15. Latv. SS-brīvpr. divīzijai un Latv. SS-brīvpr. brigādei ieģērbšanas jautājums jau bez tam nokārtots. Trūkst vienīgi vēl SS Galvenās pārvaldes lēmuma, kādā veidā un kurā vietā nēsājamas latviešu nacionālās zīmes. Jādomā, ka šis lēmums drīz kļūs zināms.

Kas attiecas uz 3. Leģiona daļu policijas pulku „Rīga”, resp. uz policijas bataljoniem, kas stāv ārpus austrumu apgabalu robežām, tad ir noteikts, ka šīs vienības valkā policijas zaļās lauka formas ar vācu dienesta pakāpju apzīmējumu. Bez šiem apzīmējumiem arī policijas vienību piederīgie nēsā latviešu nacionālo zīmi.

Kas attiecas uz vajadzīgo drēbju un dienesta pakāpju apzīmējumu sagādāšanu, sakarā ar kara apstākļiem pastāv grūtības. Šo vienību vajadzības jau pieteiktas kārtības policijas šefam.

Ciktālu 3. Leģiona daļas piederīgie paši spēj iegādāties vai jau iegādājušies vācu policijas dienesta pakāpju apzīmējumus, man nav iebildumu, ka tos pieliek nekavējoties.

Par Leģiona 3. daļas paātrinātu vienveidīgu ieģērbšanu rūpēšos, tāpat kā līdz šim, arī turpmāk.

Jekelns

SS-ogruf. un pol. ģenerālis 


      1944. g. maijā KdOL pol. pulkv. Klepšs savā 67. pavēlē raksta:

  „Izsludinu zināšanai un izpildīšanai vācu kārtības policijas komandiera 1944. g. 26. maija rīkojumu Abt.V.Nr.31.00/44:

  Attiecas uz neatļautām nozīmēm pie vācu policijas formas tērpa.

  Kā konstatēts, dažos gadījumos pie vācu policijas formas tērpa tiek lietotas latviešu papildus nozīmes (piem., pie cepurēm    latviešu kokardes, uz apkakles latviešu zīmotnes un sudraba uzšuvumi svītriņas vai SS nozīmes). Tas nav atļaujams.

  Latviešu policijas piederīgiem vācu formas tērps nēsājams ar vācu nozīmēm. Latviešu vienīgā pazīšanās zīme var būt tikai latv. piedurkņu nozīme (vairodziņš) ".

  Ar vienādu ietērpu un dienesta pakāpju un nozīmju noteikšanu apsardzības vienību karavīriem un kārtības savrupdienestam piederīgajiem ļoti neapmierināti bija aizsardzības vienību karavīri, un šī neapmierinātība dien no dienas pieauga. Sevišķi nepatika noteikums, ka starp savrupdienesta un slēgto vienību dalībniekiem pastāv „sasveicināšanās pienākums”. No sākuma savrupdienestam bija jālieto vācu sveiciens (labās rokas pacelšana), bet slēgtajām vienībām militārais sveiciens. Bet ar 1943. g. 4. jūliju arī slēgtajām vienībām bija jālieto vācu sveiciens (Latgales krievu un ukraiņu vienībām palika militārais sveiciens).

      1944. g. 8. jūnijā pltn. Bulle raksta ģen. Bangerskim:

 

1944. g. 30. jūnijā ģen. Bangerskis raksta ģen. Jekelnam:

 

LATV. SS-BRĪVPR. LEĢIONA

ĢENERĀLINSPEKTORS                                                                                    Rīgā, 30. jūnijā 1944. g.

                                        Augstākajam SS- un policijas vadītājam Ostlandē.

Saturā: Policijas savrupdienesta dienesta pakāpes.

 

Leģiona karavīru rindās jau sen valda neapmierinātība par to, ka policija; savrup dienestā dienesta pakāpes
tiek piešķirtas pēc amata. It sevišķi policijas slēgto vienību karavīri ir vairakkārt griezušies pie manis, lai šī iemesla
dēļ panāktu kādas atšķirības zīmes no savrupdienesta. Viņu stāvokli es arī zināmā mērā saprotu, jo no vienas
puses policijas slēgtajās vienībās visā visumā atrodas karavīri, kas savas dienesta pakāpes ieguvuši par izdienu
vai par kaujas nopelniem, tamdēļ tie jūt sarūgtinājumu, ja citi avansē tikai pēc amatiem noteiktas dienesta pakāpes.
Gadās, ka vecam armijas dienesta kapteinim tagad jāsveicina savas vienības bijušais kaprālis vai pat dižkareivis,
kas tagad kļuvis par majoru vai pulkvedi-leitnantu.

Šis jautājums top vēl akūtāks sakarā ar Jūsu š.g. 14.5. mutisko rīkojumu, ka arī savrupdienesta policija
pieskaitāma pie Latviešu Leģiona. Vienā saimē nedrīkstētu būt nekāda rīvēšanās, tamdēļ domāju, ka savrupdienesta
policijas dienesta pakāpju jautājums būtu nokārtojams.

Ja jau frontē, piem., var komandēt rotu leitnants vai pat instruktors, pie kam tas netiek vis tūlīt paaugstināts par
kapteini, tad es neredzu, kamdēļ kādu policijas amatu aizmugurē nevar pildīt amatpersona, kura ir zemākā dienesta
pakāpē, nekā pēc stāta pielaistā augstākā dienesta pakāpe.

Es domāju, ka arī vecu vecais princips, ka ārrindā un aizmugurē nedrīkst ātrāk avansēt nekā ierindā un frontē, ir
pelnījis savu daļu ievērības.

Lūdzu Jūsu norādījumus šinī jautājumā.

Ģenerālis R. Bangerskis

 

Sakarā ar notikumiem frontē šim iesniegumam nebija vairs sevišķas nozīmes.

Pēc Latviešu leģiona nodibināšanas tanī neiekļauto aizsardzības vienību karavīri centās tikt, gan legāli, gan nelegāli, leģiona vienībās, lai varētu cīnīties frontē, nevis ar teroristiem kaut kur Krievijā vācu frontes aizmugurē. Leģiona vienībām bija arī labāka apgāde kā apbruņojuma, tā uztura un apģērba ziņā.

Lai šo tiekšanos mazinātu, Himlers 1943. g. 24. maijā visas latviešu aizsardzības vienības (t.s. šucmanšaftes slēgtās vienības) ieskaitīja Latviešu leģionā, reizē tomēr tās nosaucot par policijas vienībām.

 

 

AUGSTĀKAIS SS- UN POLICIJAS                                                                                Rīgā, 1943. g. 22. jūnijā

VADĪTĀJS OSTLANDĒ                                                                                             Jēkaba ielā 11.

J/Gy

                                        Latviešu Leģiona Ģenerālinspektoram Leg.-gruf. un ģmaj. Bangerskim

        Saskaņā ar SS-reichsfīrera un OKW rīkojumiem attiecībā uz Leģiona organizāciju un latviešu brīvprātīgo
apbalvošanas kārtību paziņoju Jums sekojošo:

1) Reichsfīrers savā 24.5.43. rīkojumā noteicis „Latviešu leģionu” kā kopjēdzienu visām, ieroču SS- un policijas
ietvaros uzstādītām vienībām sekojošā kārtībā:

        a) latviešu SS-brigāde, ko pašreiz komandē SS-brigf. von Šolcs (Scholtz);
        b) latviešu SS- brīvprātīgo divīzija, par kuras komandieri iecelts SS-brigf. un ieroču SS-ģmaj. grāfs von Piklers (von Pūckler);
        c) latviešu policijas bataljoni.

2) Līdzšinējos latviešu kārtības sargu bataljonus SS- reichsfīrers ar savu 24. 5.43. g. rīkojumu apbalvojis ar nosaukumu
„Latviešu policijas bataljoni”, atzīstot ar to viņu līdz šim parādīto teicamo stāju.

3) Tā kā saskaņā ar šai rakstā augstāk (1) teikto latviešu policijas bataljoni noteikti par Latviešu leģiona daļu, tad līdz ar to
Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektora piekritība attiecas tagad arī uz šiem policijas bataljoniem.

4) OKW uz Vadoņa ierosinājuma pamata nolēma, ka Latvijas brīvprātīgos vairs neapbalvos ar Austrumu medaļu. Ar tūlītēju
spēkā stāšanos visi Latviešu SS-leģiona brīvprātīgie latviešu vīri līdzīgi vācu karavīriem apbalvojami ar Dzelzs krusta vai
kara nopelnu krustu ar šķēpiem.

Piešķiršanas tiesības attiecībā uz visām vienībām, kas tiek nodibinātas Austrum apgabalu augstākā SS - un policijas
vadītāja uzdevumu ietvaros, piekrīt Austrum apgabalu augstākam SS- un policijas vadītājam.

Izpildīšanas noteikumus un tālākos norādījumus par apbalvošanas priekšlikumu iesniegšanas kārtību paziņos tieši
karaspēka vienībām.

Jekelns

SS-ogruf. un pol. ģenerālis

(Raksta tulkojums no ģenerālinspektora 1943. g. 30. jūnija pavēles Nr. 1/s.)

 

Ar šo formālo iekļaušanu leģionā un pārdēvēšanu par policijas vienībām faktiski nekas nemainījās nedz vienību formēšanā, nedz arī padotībā un apgādē.

Latviešu sakaru virsnieka pie KdOL štāba 1943. g. 24. septembra pavēlē ir publicēts KdOL tieslietu virsnieka raksts, kurā teikto,, ka:

„Tiesas kungs (Gerihtsherr) attiecībā uz latviešu policijas slēgtām vienībām un latviešu policijas kārtības dienestu ir Augstākais SS- un policijas vadītājs Ostlandē, kurš daļu savu tiesību deleģējis SS- un policijas vadītājam Latvijā.”

Formālā iekļaušana leģionā vienību karavīros arī nemazināja pastāvošo neapmierinātību. To labi raksturo šeit pievestā sarakstīšanās.


LATV. SS-BRĪVPR. LEĢIONA      Pulkvedis-leitnants                                                                                19. oktobrī 1943. g.
GENERĀLINSPEKTORS
          Nr. 3514

L.P.V. sakaru virsniekam K.d.O.L. štābā

Attiecas: Uz Nr. 6715. š.g. 15. oktobrī.

Pilnīgi piekrītot Jūsu viedoklim attiecībā uz policijas vienību stāvokļa uzlabošanas vēlamību, man tomēr nepieciešami tuvāki paskaidrojumi
no Jūsu puses policijas vienību komplektēšanas lietā:


1. Cik man zināms, tad daži bataljoni, kuri arī tagad piedalās bandītu apkarošanas operācijās, sastādās no gadījuma rakstura palīgpolicijas
personāla, kuru palikšana bataljonos ilgstoši nav paredzēta. Pēc zināma uzdevuma veikšanas, piem. 313. (bij. 282a) un 316. (bij. 280b)
bataljonus laikam gan izformēs, jeb vismaz lielāko daļu personāla atlaidīs mājās.
2. Apmeklējot, savā laikā, Krāslavas-Indras rajonā novietotos policijas bataljonus, dabūju zināt, ka tikai neliels procents viņos sastāda tā
saucamus kadrus, pārējie policisti gaidīja, ka tos tuvākās nedēļās atlaidīs mājās, jo tie iedalīti bataljonos tikai uz dažām nedēļām.
      Lai varētu nākt ar kādu ierosinājumu Jūsu rakstā minētā lietā, būtu jāzina, uz kādiem bataljoniem un rotām varētu attiecināt Jūsu izteikto
vēlēšanos par ieskaitīšanu SS vienību sastāvā. Ja pašreiz visus bataljonus pārskaitītu par SS vienībām, tad līdz ar to viss personāls jau
skaitītos aktīvā kara dienestā, no kura atbrīvošana vairs nebūtu iespējama.
3. Kas attiecas uz to, ka par Volchovas frontes cīnītājiem raksta laikrakstos, apbalvo un viņu nopelnus izceļ, tad tas neatkarājas no tā, vai
bataljoni pārdēvēti par SS vienībām, vai nē. Arī par policijas vienību varoņdarbiem var rakstīt laikrakstos, un arī policijas vienību darbinieki
par izcilu varonību stādāmi priekšā apbalvošanai ar augstākām goda zīmēm.

Tas atkarājas no policijas vienību priekšniekiem.

Arī apbruņojuma ziņā cīņai ar bandītiem neizbēgami būs starpība kaut prettanku ieročos, kuri frontē pavisam nepieciešami, bet cīņai ar
bandītiem ne vienmēr vajadzīgi.

Domāju, ka attiecīgās vienības pārveidošana par SS-vienību būs neizbēgami saistīta ar iekļaušanu vai nu latviešu SS- brigādes vai
SS-divīzijas sastāvā.

Lūdzu pie šī jautājuma vēl reiz atgriezties ar konkrētākiem datiem un priekšlikumiem un personīgi pārrunāt.

R. Bangeskis
Ģenerālis

 

L.AV SAKARU VIRSNIEKS
       PIE Kd.O.L. ŠTĀBA
   Rīgā, 25. oktobrī 1943. g.
               Nr. 6906

Latviešu SS- Brīvprātīgo Leģiona Ģenerālinspektoram.

Ziņojums.

 

Attiecas: Uz Nr. 3514. no 18.X.43.

       Attiecībā uz manu ierosinājumu par latv. policijas bataljonu pārveidošanu par SS- vienībām, resp. iekļaušanu tajās,
esmu domājis tos pol. bataljonus, kas kā slēgtas vienības pastāvējušas un darbojušās visu laiku, bet ne tos pol.
bataljonus, kas savākti tikai zināmu gadījuma uzdevumu veikšanai no savrupdienesta policijas darbiniekiem. Šādi pastāvīgi bataljoni būtu:

22. Daugavas bat
23. Gaujas bat.
25. Abavas bat.
267. Rēznas bat.
268. Ērgļu bat.
271. Valmieras bat.
Rīgas latv. brīvpr. pol. pulks, sastāvošs no 4 bataljoniem.

266. rezerves bataljons.

Bez tam būtu jāatļauj pāriet uz SS- vienībām, resp. jāpārņem arī tos karavīrus, kas atrodas dažādās atsevišķās pol. komandās, kā: Reit- und Fahrschule Postavy, Mot. Kommando I (W) . II(K), III (S) , Kradsch-Einh. (L). Kā slēgta pol. vienība, varbūt, varētu palikt 20. sardžu bataljons, kas tiek izmantots tikai sardžu dienestam, kurā saplūduši visi no veselības atgūšanas rotām pārskaitītie G.v.H. vīri. Bet arī no turienes nevajadzētu liegt pāriet uz SS- vienībām vēl par karot spējīgiem atzītos.
     Kas attiecas uz manu konstatējumu, ka avīzēs raksta un izceļ apbalvotos Volchovas frontes cīnītājus, tad tas nebija domāts tādā nozīmē, ka te būtu kādam par to skaudība, bet gan tajā nozīmē, ka taisni pol. bataljonu karavīri jūtas apbēdināti, ka viņi nevar skaitīties un justies, kā to vienību saimes locekļi, kas par šīm cīņām tiek cildināti, un ka viņiem ņemta izredze arī kā SS- karavīriem dažreiz pašiem stāvēt tādās cīņās. Lai kādās cīņās arī neatrastos pol. bataljoni, tie pie tagadējā tautas noskaņojuma vienmēr būs it kā mazvērtīgāku darbu darījuši, jo tautas acīs pašreiz īsts karavīrs ir tikai SS- formā tērpies SS- vienību karavīrs, bet ne pol. bataljona piederīgais, kas arī ārējā tērpā neatšķiras no policista, kas stāv uz ielas stūra. Un taisni tāpēc arī notiek daudzās bēgšanas no pol. bat. uz SS- vienībām. Tā tad neatkarīgi no vienību darbības veida, vai frontē, vai cīņā pret bandītiem, visiem vajadzētu būt vienas organizācijas piederīgiem.
       Attiecībā uz apbruņojumu taisni pol. vienībām atliek daudz ko vēlēties. Piem.: visi latv. SS- virsnieki apgādāti ar pistolēm, turpretī latv. pol. vienību virsnieki reti kad tiek pie tām. Karavīru apbruņojumā ir tikai krievu ieroči, kas pa daļai ir ne visai labā stāvoklī, turpretī latv. SS- vienībām izdoti vācu ieroči, uz kuriem lielāka uzticība.

0. Meija       
Pulkvedis-leitnants

 

Neskatoties uz to, ka BdO (SS-brigf. Šrēders) jau 1943. g. 30. martā bija paziņojis, ka:

„Aizsardzības vienību karavīri ir nepieciešami. Kā izņēmums ir kārtības sargi vecumā, kas padoti vispārējiem iesaukšanas noteikumiem. Aizsardzības vienību karavīri, kā arī kārtības sargi, kuri pēc sava vecuma nav padoti vispārējiem iesaukšanas noteikumiem, brīvprātīga pāriešana leģionā ir aizliedzama, ja viņiem nevar tikt doti vietnieki.”

Pāriet gribētāju skaits tomēr arvien pieauga un radīja neapmierinātību Kd vācu vadībā.

SS- UN POLICIJAS VADĪTĀJS LATVIJĀ
            KdO. V. nod./44                                                                                                                        Rīgā, 1944. g. 10. februārī

Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektoram
SS-gruf. un SS-ieroču ģltn. Bangerskim,

Rīgā.

 

Attiecas: uz latviešu policijai piederīgo pāreju Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā.

Pēdējā laikā vairojas gadījumi, kur lūgumus pārskaitīt Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā iesniedz nevien daudzi latviešu policijas vienību virsnieki un vīri, bet arī pats noskaņojums atsevišķos latviešu policijas bataljonos ir tāds, ka vīri patvarīgi atstāj savas vienības, lai pieteiktos tuvākā Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona vienībās. Daudzos gadījumos šādi vīri faktiski ir uzņemti leģionā bez jebkādas konstatējamas pārbaudes, no kurienes un kādā kārtā tie nāk uz leģionu.
   
Šo centienu iemesli ir zināmi: idejiski centieni nostāties aiz latviešu vadības, vēlēšanās finansiāli uzlabot ģimeņu apgādi un, beidzot, iespēja tikt pie labākiem ieročiem, un apgādes.
    Nokārtotas reģistrācijas, vienību komplektēšanas un, galvenais, kara vajadzībām piemērotu vienību formēšanas apstākļos Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā un arī latviešu policijas vienībās, jāuzskata par nepielaižamu, ka personīgu vēlmju un bez vadības notiekošu pāreju rezultātā vienību sastāvos rodas ilgstošas pārmaiņas, kas beigās izpaužas stāvoklī, kurā latviešu policijas bataljoni cieš no ieilguša skaitliskā sastāva diluma.
     Es tādēļ lūdzu dot visām Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona vienībām rīkojumu neuzņemt nevienu latviešu policijai piederīgo, ja tas nevar uzrādīt savas dienesto vietas izsniegtu izziņu. Šai nolūkā esmu jau griezies pie man padotiem policijas bataljoniem un paskaidrojis, ka katru latviešu policijai piederīgo uzskatīs par dezertieri, ja viņš turpmāk atstās savu vienību ar nolūku pieteikties uzņemšanai Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā.

       Atļaujos lūgt šinī lietā Jūsu atbalstu, jo vairāk tādēļ, ka tai ir tikai viens mērķis — panākt nokārtotus apstākļus neviens Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā, bet it sevišķi latviešu policijas bataljonos. Lūdzu man paziņot, ko Jūs no savas puses šinī lietā esat darījis.

Šrēders,
SS-brigadefīrers


     Kārtības policijas pavēlnieka Ostlandē SS-brigf. un pol. ģmaj. Gīsekes štābs, piesūtot šo ģen. Jekelna rakstu Kārtības policijas komandierim Tallinā un Rīgā, savā pavadrakstā 1944. g. 17. jūnijā raksta:

 

AUGSTĀKAIS SS- UN POLICIJAS VADĪTĀJS

OSTLANDĒ UN ZIEMEĻKRIEVIJĀ

Rīgā, 1944. g. 5. maijā Jēkaba ielā 11.

Attiecas uz: Latviešu un igauņu leģionāru patvarīgu pāriešanu uz citām leģiona daļām.

Pamats: Nav.

     Pēdējā laikā vairojas gadījumi, kad latviešu resp. igauņu leģionāri patvarīgi atstāj savu vienību un pāriet uz kādu citu leģiona karaspēka daļu. Tā zināms skaits latviešu policijas piederīgo patvarīgi pārgājuši uz ieroču-SS karaspēka daļām. Lai cik iepriecinošs arī nebūtu fakts, ka leģionāriem ir vēlēšanās cīnīties frontes pirmajās līnijās, tomēr šādu patvarību paciešanai klusuciešot jānoved pie disciplīnas un leģiona formēšanas apdraudēšanas, pie kam kārtējā kara klausības pārraudzība tiek nostādīta pilnīgi zem jautājuma.

    Šajā sakarībā norādu, ka papildinājumu piešķiršanai visām leģiona daļām (ieroču-SS, policijas vienībām, policijas savrupdienestam) ieskaitot virsniekus, ir piekritīga vienīgi SS-papildinājumu inspekcija Ostlandē, Rīgā, Bruņinieku namā. Es tādēļ lūdzu vajadzīgos papildinājumus pieprasīt šai dienesta vietai un izbeigt katru patstāvīgu leģionāru iesaistīšanu. Papildinājumu piešķiršana notiek attiecīgi pašreizējam papildinājumu stāvoklim.

   Ja leģionāri piesakās tiem ieskaitīšanai ieroču-SS karaspēka daļām vai policijai, tie atraidāmi un tiem norādāms iesniegt pārvietošanas lūgumus dienesta ceļā SS-papildinājumu inspekcijai Ostlandē. Vienības komandieriem jādod atsauksme par caurejošiem pārvietošanas pieprasījumiem.

Jekeln

SS-ogruf. un pol. ģen.           

 

        Kārtības policijas komandieris Latvijā pol. pulkv. Klepšs ģen. Jekelna raksta norakstu piesūtīja visām latviešu policijas vienībām ar norādījumu :

      „Noraksts zināšanai un ievērošanai, sevišķi pēdējā teikumā!”

      „Noraksts zināšanai un attiecīgai rīcībai. Augstākais SS- un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā 14.5.1944. mutiski izšķīris, ka arī vietējā savrupdienesta policija Igaunijā un Latvijā pieskaitāma pie latviešu, resp. igauņu SS-leģiona.”

____________________________
* Stern Magazin, 1971. g. 26. n-rā.
**1941.g. 19. decembrī Rozenbergs izdeva sevišķu rīkojumu par „darba pienākumu” Ostlandē. Pamatojoties uz šo „darba pienākumu”, vācieši caur Darba pārvaldēm iesaistīja savas armijas „izpalīgos” (Hiwi) tūkstošiem latviešu jaunekļu. To stāvoklis kā apģērba, tā vispār apiešanās ziņā bija nesalīdzināmi sliktāks kā Kārtības dienestā. Pēdējie vismaz bija pašu latviešu virsnieku tiešā ziņā.
*** Pēc vācu avotiem Lietuvā saformēti 40 un Igaunijā 26 policijas bataljoni.
****Papildinājumi.
1) 1942. g. 28. marta pavēlē: „Visiem latviešu aizsardzības vienību karavīriem nēsāt bij . Latvijas armijas formas tērpus ar iekantējumiem, kādi bija armijas ieroču šķirām, bet zīmotnēm jābūt ķiršbrūnā krāsā (kājnieku) .

2) Latviešu leģiona generālinspektora ģen. R. Bangerskis savā 1944. g. 15. pavēlē noteica, ka „atzīstami visi paaugstinājumi dienesta pakāpēs, kas izdarīti Latvijas armijā līdz 1940. g. 5. augustam", t.i., līdz Latvijas iekļaušanai Padomju Savienībā.
3)1942. g. 5. marta pavēlē: „Pēc vārdiem 'vai jaunāko virsnieku kursus' iespraust: un kuri paaugstināti leitnanta dienesta pakāpē arī pēc 1940. g. 17. jūnija".
***** 1943. g. 13. septembrī ģen. Jekelns ar Himlera piekrišanu atļāva lietot nacionālo krāsu vairodziņu ar uzrakstu LATVIJA.