VĀCIEŠI SĀK IESAUKŠANU

         Februāra vidū no Vācijas Rīgā ierodas SS-standartenfīrers Hirtess (Hierthes) un ierīko SS-papildinājumu pārvaldi Austrumzemē (SS Ersatzkommando Ostland). Marta sākumā Rīgā ierodas arī SS-brigadefīrers un ieroču-SS ģenerālmajors Hansens (Hansen), lai ievadītu Latviešu leģiona formēšanas darbus.
         Jau 19. februārī ģen. Jekelns ziņo slepenā telegrammā Himleram:
        — SS-grupenfīrers Bergers ziņoja par baumām, kādas klīst attiecībā uz Latviešu resp. Lietuviešu leģionu, es ziņoju:
       Starp karaspēka virspavēlnieku Ostlandē, gauleitera Saukeļa pilnvaroto un mani valda vislabākā saskaņa. Pēc dažām dienām sāksies iesaukšana ar jauktām komisijām 1919.-1925. gada gājumiem. Īsti derīgie vīri nāks leģionā, mazāk derīgos uzņems karaspēka virspavēlnieks kā karaspēka izpalīgus Ziemeļu armijas grupā, darbam derīgos piedalīs gauleiteram Saukelam. Es ceru, ka latviešu resp. lietuviešu divīzijas saformēšanu ar 15.000 vīriem katrā, paspēšu nobeigt visdrīzākā laikā.
       Reichskomisārs pašreiz nav Rīgā, šodien viņu tomēr sagaidām ierodamies. Tūliņ pēc tam tiks izsludināts uzsaukums saskaņā ar augšminētām dienesta vietām, Latvijas ģenerālkomisāru un Zemes pašpārvaldi.
       Es esmu lūdzis grupenfīreru Bergeru nekavējoties izsūtīt uz šejieni iesaukšanas komisiju priekšsēžus. —
       Pašpārvaldes 23. februāra sanāksmē „ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka no 1919.-1921. g. dzimušie jaunekļi saņēmuši no vācu Darba pārvaldes uzaicinājumu 26. februārī ierasties uz iesaukšanu, lai gan pirms dažām dienām ģenerālkomisārs bija izteicies, ka iesaukšanu laikam izdarīs latviešu iestādes, uzdodot tām veikt jau visus nepieciešamos priekšdarbus. Notikušajās sarunās ģenerālis Jekelns piekritis, ka uzstādāmā leģiona apmācībai būtu jānotiek Latvijā un tā izmantošanai mūsu zemes tuvumā, ka pulku komandieri būtu latvieši, akceptējot arī domu, ka divīzijas komandierim jābūt latvietim, un solījies arī pēc iespējas rūpēties par mūsu kārtības sargu bataljonu atpakaļ pārvešanu uz Latviju. Ģenerālmajors Šrēders izteicies, ka Lietuvā jau pieteikušies leģionā ap 30.000 vīru, ko gan Lietuvas 1. ģenerālpadomnieks Kubiliūnas, uzturoties pirms dažām dienām Rīgā, nav apstiprinājis. Mums jātiek skaidrībā, kādu stāvokli ieņemt pret šīm iesaukšanām, jo daudzi prasa padomu.
       Direktors Silgailis ziņo, ka tas apmeklējis standartenfīreru Hirtesu, kurš jau sagatavojis informācijas lapiņu sliktā latviešu valodā par iestāšanos „Latviešu SS-brīvprātīgo leģionā", kas būšot ieroču-SS sastāvdaļa.*) Leģiona vienības vadīšot latviešu virsnieki, iestāties varot vīri no 17-45 g. vecumam, minimālais garums 168 cm, jāsaistās līdz kara beigām. Pārtika būšot pēc vācu armijas normām, apgāde un nodrošināšana pēc SS noteikumiem. Šinīs dienās arī reichskomisārs nākšot ar savu uzsaukumu igauņiem, latviešiem un lietuviešiem iesaistīties cīņā pret lieliniekiem. Pēc tam arī ģmaj. Šrēders izlaidīšot savu uzsaukumu. Pastāvot arī doma, ka pati iesaukšanas komisija sadalīšot iesaucamos leģionā, karaspēkā un darbos, jo baidoties, ka visi pieteikšoties leģionā un pārējie palikšot tukšā.

       Kontroles šefs Vanags izsakās, ka tas nav pret leģionu, bet, kamēr vāci nav atzinuši mūsu nepiederību pie Padomju Savienības, mēs šai lietā piedalīties nevaram.
       Daļas priekšnieks Janums aizrāda, ka jācenšas panākt lielākas vienības, jo mūsu līdzšinējie piedzīvojumi ar kārtības sargu bataljoniem diezgan negatīvi, tāpēc ka visu noteikšanu tanīs cenšas pārņemt bataljoniem piekomandētie vācu policijas sakaru virsnieki.
       Ģenerāldirektora palīgs Krīpens izsakās, ka, kamēr nav izpildīti zināmi priekšnoteikumi, mums jāpaliek sāņus.

        Ģenerāldirektors Valdmanis uzsver, ka mums nav pieņemams, ka no 50.000 iesaucamiem uz leģionu laiž tikai 15.000 bet pārējos izkaisa pa dažādām formācijām. Jāpieteicas pie ģen. Jekelna, bet, ja tas nebūtu Rīgā, tad pie reichskomisāra. Lai panāktu skaidrību par iesaukšanas vadības, apmācības un izmantošanas jautājumiem, jālūdz sarunās panākto vienošanos rakstiski apstiprināt, lai mums būtu pamats sākt strādāt un iesaistīt arī mūsu virsniekus un instruktorus.
        Ģenerāldirektors Zāgars atgādina, ka mēs bijām pārliecināti, ka iesaistīšana leģionā būs saistīta ar politisku priekšnoteikumu izpildīšanu, bet nupat publicētā rīkojumā par privāto īpašumu atjaunošanu ir tieši pasvītrots, ka mēs piederam pie Padomju Savienības. Nav domājama arī pārtikas normu palielināšana, jo, ja karaspēks turpinās pieprasīt līdzšinējos daudzumus, mēs pat būsim spiesti apmierināties ar samazinātām devām, un arī vienlīdzības pazīmes nav nekur saskatāmas.

        Ģenerāldirektors Prīmanis domā, ka nacionalizācijas atcelšanas rīkojums mums tomēr kaut ko dod un mūsu atturēšanās no iesaukšanas izdarīšanas neaizkavēs mūsu pilsoņu iesaistīšanu un mums tikai būs ņemta iespēja panākt vienu otru labvēlīgu atrisinājumu.

       Ģenerāldirektors Skujēvics aizrāda uz vācu negatīvo nostāju mūsu tautas nacionālo un sociālo centienu tuvākā un tālākā pagātnē novērtēšanu un atzīst, ka mēs varam dot savus vīrus tikai tad, ja zināms, par ko cīnāmies.
       Direktors Silgailis izsakās, ka neatkarīgi no tiesiskiem pamatiem jautājumus izšķir spēks un tāpēc mums arī šādā dotībā jāapsver, kā vislabāk saglabāt savu dzīvo spēku. Jāpanāk rakstiski fiksēta skaidrība par leģionu un tad jāaicina tanī iestāties, jo citādi mūsu cilvēkus sadalīs uz visām pusēm, jo iesaukšanu novērst nevaram.
       Ģenerālis Bangerskis sirsnīgi pateicas Pašpārvaldei par aicinājumu uzņemties amatu — nastu, kas nav viegla, sevišķi pašreizējos apstākļos. Nav šaubu, ka cīņā jāiesaistās, bet lai nebūtu tā, kā tagad attiecībā uz kārtības sargu bataljoniem, kur tauta nevar būt simtprocentīgi ar tiem. Par visām lietām jāpanāk skaidrība un vienota doma.
       Ģenerāldirektors Valdmanis atrod, ka visgrūtākā šaubu un cīņu brīdī nedrīkstam atkāpties un pamest savu tautu. Var pienākt brīdis, kad pašiem jāsarga sava zeme, tāpēc jāgādā, lai būtu spēku kopums. Nolasa iesnieguma projektu reichskomisāram, kuram apspriede pievienojas, un lūdz ģenerāldirektoru Dankeru to parakstīt Zemes pašpārvaldes uzdevumā." (Protokols nr. 85.)

IEKŠLIETU ĢENERĀLDIREKTORS                                                                       Rīgā, 1943. g. 23. februārī.

Austrumzemes valsts komisāra kungam!

Noraksti: 1) Augstākam SS- un policijas priekšniekam Austrumzemē.
                2) Armijas virspavēlniekam Austrumzemē.
                3) Latvijas ģenerālkomisāram.

       Mums ir zināms, ka nākošajās dienās 6 latviešu gada gājumus iesauks militārām un darba vajadzībām.
       Mēs atļaujamies vērst Jūsu uzmanību uz mūsu agrākajiem iesniegumiem, kur mēs norādījām uz event. mobilizācijas iespējām. Mūsu iebildumi pastāv vēl vienmēr. Ja vācu okupācijas vara tomēr izšķiras par zināmiem mobilizācijas soļiem, mēs lūdzam, uzstādot Latviešu leģionu, ievērot sekojošās minimālās latviešu prasības:
       1) Leģiona vadība piekrīt latviešu virsniekiem. Leģiona komandieris ir ģenerālis R. Bangerskis, štāba priekšnieks pulkvedis A. Silgailis;
       2) Iesaukšanas komisiju izraudzītiem 1919.-1924. gadu gājumu pilsoņiem ir tiesības iestāties leģionā. Nekādus spaidus par labu citām ieroču šķirām vai dienesta sektoriem nedrīkst pielielāt;
        3) Latviešu leģions apm. 6 mēnešus jāapmāca Latvijā un kā slēgta vienība padota armijas virspavēlniecībai;
        4) Cīņu rajons ir ziemeļu fronte;
        5) Uzturs, atalgojums, ietērps, aprūpe un vispārējā apiešanās ir katrā ziņā pielīdzināma vācu armijas piederīgo noteikumiem.
        Mēs atļaujamies uzsvērt, ka visi uzskaitītie punkti no kungiem obergrupenfīrera Jekelna, ģenerāļa Volfsbergera un ģenerālkomisāra Dr. Drekslera jau atzīti par labiem.. Tāpēc mēs atļaujamies Jūs lūgt tos apstiprināt rakstiski arī no Jūsu puses. Tādā gadījumā mēs par šo akciju iestāsimies un ceram arī uz tālejošu latviešu virsnieku un citu iesaucamo izpratni. Pretējā gadījumā Zemes pašpārvalde nevar šo akciju atbalstīt un līdz ar to rezultātā nekāds pastiprinājums vācu kara potenciālam neiznāks.

Latvijas pašpārvaldes uzdevumā
0. Dankers,
Iekšlietu ģenerāldirektors.

       Par jauniešu reģistrāciju Tēvija 5. martā rakstīja:

       „Pamatojoties uz austrumu reichsministra Alfreda Rozenberga 1941. g. 10. decembra rīkojumu par darba pienākumu ievešanu, arī Latvijas jaunatne tiek iesaistīta totālā karā. Patlaban Rīgā un provincē notiek jauniešu reģistrācija. Rīgā reģistrācijas komisijas darbojas Lāčplēša ielā 43/45 un 60. Reģistrācijas komisijas telpās jauniešus uzrunā vācu karaspēka, Latviešu SS leģiona un Darba pārvaldes pārstāvji, aicinot ikvienu pildīt savu pienākumu uzvaras izcīnīšanai. Jaunieši, kas strādā svarīgos kara saimniecības uzņēmumos, bruņošanās rūpniecībā vai dzelzceļa dienestā, skaitās mobilizēti šajos uzņēmumos līdz kara beigām un tie no derīguma pārbaudes atsvabināti. Sekojošā ārstu apskatē pārbauda jauniešu veselības stāvokli un piemērotību darbam. Tālākais jauniešu ceļš ved derīguma pārbaudes komisijā, kur jaunietim dota iespēja brīvi izvēlēties: 1) vai nu stāties Latviešu SS leģionā, 2) stāties vācu karaspēkā par izpalīgu vai 3) svarīgos kara saimniecības darbos."

       Jau iepriekšējā dienā Tēvija bija publicējusi sava līdzstrādnieka sarunu ar ieroču-SS pulkvedi Hīrtesu, kurš paskaidrojis, ka:
       „Daži simti pirmo brīvprātīgo leģionāru, kam iesaukšanas paziņojumus izsūta pakāpeniski, izveidos leģiona sākotnējās vienības. Tās rūpēsies par jauno mītņu, virtuvju, noliktavu un taml. ierīkošanu un sakārtošanu tūkstošiem leģionāru, kas viņu pēdās sekos nākamās dienās. Šīm sākotnējām vienībām jau izraudzīti brīvprātīgi pieteikušies Latvijas bij. armijas virsnieki. Pirmos iesauc tos leģionārus, kas agrāk izpildījuši kara dienestu Latvijas armijā vai arī bijuši brīvprātīgie Vācijas darba dienestā, jo sākotnējām vienībām vajadzīgi vīri ar piedzīvojumiem un militāru stāju. Visu jauno leģionāru apmācības Latvijā iesāksies pakāpeniski patlaban veidojamā leģionā virsnieku kadra — Latvijas bij. armijas virsnieku vadībā."
       Formāli šī obligātā reģistrācija un pārbaude bija nostādīta kā brīvprātīga pieteikšanās. Jauniešiem bija arī jāparaksta, ka izvēli tie darījuši brīvprātīgi un pēc tam tos līdz turpmākam rīkojumam atlaida mājās.
       Bija gadījumi, kad iesauktie atteicās parakstīt apliecinājumu, ka iestājies leģionā brīvprātīgi. Piem., vēlākā 33.(4. latv.) pulka kareivis V. Miltiņš liecina:
       „1943. g. 16. jūlijā iesaukšanas komisijā Rīgā, Kaļķu ielā atteicos parakstīties kopā ar 50 citiem, ka brīvprātīgi iestājos leģionā. Mūs aizturēja līdz otrai dienai, lai mēs pārdomātu. Nākošā dienā palikām tikai 10, pārējie parakstīja. Mūs nosūtīja automašīnā uz Salaspils koncentrācijas nometni un ievietoja zem izmeklēšanas esošo politisku iemeslu dēļ apcietināto nodalījumā. Atsevišķām ieslodzīto grupām bija dažāda kārtība un disciplīna. Vislabāk klājās politiskajiem, kas bija darbojušies boļševiku laikā un par to ieslodzīti.
       Pēc 6 mēnešiem tiku izlaists. Bija tūliņ jāiestājas leģionā, bet vājās veselības dēļ man iesaukšanu atlika."
       25. februāra apspriedē „Valdmanis nolasa iesnieguma projektu reichskomisāram, kurā lūgts izsniegt atpakaļ tam 23. februārī nosūtīto rakstu**) un jauna iesnieguma projektu ģenerālkomisāram attiecībā uz Latviešu leģiona uzstādīšanu.
       Pēc projekta iztirzāšanas plkst. 17.15 pārtrauc apspriedi, lai dotos pie ģenerālkomisāra vietnieka Simma. Plkst. 18.15 apspriedi atkal atjauno.

Pieņem abus iesniegumus galīgā redakcijā un uzdod kancelejas pārvaldniekam Skrēberam nodot tos līdz ar saņemtu uzsaukuma tekstu ģenerāldirektoram Dankeram parakstīšanai, kuram rīt plkst. 8.50 jāierodas ar visiem rakstiem pie ģenerālkomisāra vietnieka Simma." (Protokols nr. 86.)
      Pašpārvaldes 27. februāra apspriedes beigu daļā piedalās arī ģenerālkomisāra propagandas nodaļas vadītājs Dreslers.


Standartenfīrera Hīrtesa paziņojums „Tēvijā"

       Šai apspriedē „noklausās ģenerāldirektora Dankera ziņojumu, ka tas līdz parakstījis ģenerālkomisāra uzsaukumu latvju tautai iesaistīties cīņā, bet, ka šī uzsaukuma tekstu nevarot uzskatīt par atbilstošu latvju tautas mentalitātei un būtu jādomā, vai Pašpārvaldei nevajadzētu nākt ar savu uzsaukumu.
       Noklausās direktora Silgaiļa ziņojumu par vācu Darba pārvaldes vakar uzsāktās iesaukšanas gaitu un rezultātiem un par mūsu iestāžu pūlēm panākt iesaukšanas atlikšanu studentiem, kas šogad var beigt universitāti un vidējo mācības iestāžu audzēkņiem. Atzīst, ka nepieciešama latviešu virsnieku iesaistīšana, lai iesaukto vadība paliktu latviešu rokās.
       Ģenerālkomisāra propagandas nodaļas vadītājs Dreslers vispirms konstatē, ka nevarot noliegt, ka leģiona uzstādīšanas jautājumā pielaistas kļūdas. Viņa iestāde tikai tagad iesaistījusies šinī lietā, pareizi būtu bijis, ja sākumā sniegtu informāciju par leģionu un tikai pēc tam stātos pie iesaukšanas. Viņš nodevis laikrakstam Tēvija paziņojumu, ka fīrers atzīstot latvju tautas nopelnus cīņā pret lielniecismu un nolēmis nodibināt Latviešu leģionu. Drīzumā tikšot arī izsludināti tuvāki iestāšanās noteikumi. Pret direktora Silgaiļa apgalvojumu, ka angļu un amerikāņu pieminēšana ģenerālkomisāra uzsaukumā vienā plāksnē ar lieliniekiem nav piemērota latvju tautas mentalitātei, varot iebilst, ka Anglija un Ziemeļamerikas Savienotās Valstis mums nekad palīgā nenākšot. Nepieciešams Zemes pašpārvaldes uzsaukums, kurā latvisko varētu vairāk ņemt vērā.
       Ģenerāldirektors Prīmanis aizrāda, ka līdzšinējā pieeja radījusi veselu sašutumu vētru. Pašpārvaldes uzsaukums varētu nākt, bet iepriekš nepieciešama skaidrība.
       Ģenerāldirektors Valdmanis konstatē, ka visi ir vienprātis, ka jāatbalsta vienību uzstādīšana pret lieliniekiem, bet pašreizējās rīcības veids atstājis katastrofālu iespaidu uz tautas noskaņojumu, un, ja vēl Rīgā šis tas izlobās attiecībā uz leģionu, laukos, kur jaunekļiem vienkārši liek parakstīt kādu papīru, valda pārliecība, ka šeit notiek daudz lielāka krāpšana nekā ar C grupas vīriem, jo lieta grozās ne tikai ap 1919.-1924. g. dzimušiem, bet gan arī ap virsnieku brīvprātīgu iesaistīšanu. Lielinieki uzstāda karaspēka daļas, kurās var būt 90 % kirgīzu, bet nosauc tās latviešu vārdā, vāci uzstāda vienības, kurās 100% latviešu, bet nekas nav dzirdēts, ka tās citu zem latviešu karoga. Mūsu kārtības sargi izmantoti Baltkrievijā un Ukrainā pavisam citiem uzdevumiem, nekā bija pieteikušies. Mūsu cilvēki negrib būt policisti, bet gan karavīri. Mums nepatīk arī izpalīgi, mēs gribam izvēlēties starp strādniekiem vai karavīriem, bet ja tas neiet, mēs vēlētos, lai mūsu izpalīgi būtu apvienoti bataljonos līdzīgi Todta organizācijai un nevis izkaisīti pa vienam starp vācu vienībām.
       Kontroles šefs Vanags aizrāda, ka jārūpējas, lai arī lauku sētas nepaliktu bez darba rokām.
       Dreslers vēl reiz uzsver, ka īsta noskaņojuma radīšanai nepieciešams jau parīt, pirmdien, Pašpārvaldes uzsaukums, otrdien ģenerāldirektors Dankers varētu sniegt interviju presei." (Protokols nr. 87.)
       Pašpārvaldes 2. marta apspriedes sākumā ģenerāldirektoram Dankeram zvana ģenerālkomisāra propagandas nodaļas vadītājs Dreslers un spiež, lai Zemes pašpārvalde nāk ar savu uzsaukumu, uz ko ģenerāldirektors Dankers atbild, ka vēl nav skaidrības leģiona jautājumā un uz zilu gaisa nevaram uzsaukumu parakstīt.
       Noklausās ģenerāldirektora Dankera un direktora Silgaiļa ziņojumus par viņu apmeklējumu 28. februārī izpalīgu lietā pie Latvijas drošības apgabala komandanta ģenerāļa Volfsbergera, kurš zinājis tikai pateikt, ka viņam jāsagādā 20.000 vīru, kuri varbūt pa daļai aizstāšot karavīrus vācu aizmugures iestādēs, bet ka sīkākas ziņas varēšot sniegt kāds speciāls virsnieks, kuru tas sagaidot šinīs dienās no Virspavēlniecības štāba.
       Ģenerāldirektors Dankers ziņo par savu šīs dienas apmeklējumu pie Austrumzemes SS- un policijas vadītāja ģenerāļa Jekelna, lai mēģinātu dabūt skaidrību par Latviešu leģiona vadību. Noteiktas atbildes ģenerālis Jekelns nav varējis dot, jo gaidot kādu brigadefīreru no Vācijas, kurš būšot pilnvarots uzstādīt leģionu Latvijā un Lietuvā. Līdz pulka komandierim ieskaitot būšot latvieši, bet attiecībā uz divīziju jautājums vēl neesot skaidrs. Virsniekus labāk būtu iesaistīt brīvprātīgi nekā iesaukt. Instruktoru skolās varēšot ieskaitīt tikai tādus, kas jau bijuši frontē. Tos viņš mēģināšot dabūt no kārtības sargu bataljoniem.
       Direktors Silgailis paskaidro, ka fīrera pavēle par Latviešu leģiona dibināšanu datēta ar š.g. 10. februāri un fakts, ka ģenerālmajors Šrēders jau janvāra beigās izteicies, ka fīrers atļāvis leģionu, kā arī tas, ka kāda mūsu kārtības sargu bataljona pie Ļeņingradas jau 4. februāra pavēlē atzīmēta Latviešu leģiona dibināšana, domājams, izskaidrojams ar to, ka šādu pavēli vispirms devis SS-reichsfīrers un tikai pēc tam pats fīrers. Tagad jāizšķiras, vai aicināt virsniekus vai ne. ja neaicināsim, vāci dos savus.
       Ģenerāldirektors Skujēvics aizrāda, ka mums savās lietās līdz šim nekādas teikšanas nav, prasa tikai mūsu uzsaukuma. Cilvēkiem ne-dod brīvu izvēli, bet bieži vien nozīmē pretēji iesaucamā gribai. Nevar ierobežot leģionā iesaucamo skaitu ar 15.000, jādod visiem vienlīdzīgas iespējas.
       Ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka vakar pie viņa ieradusies Lāčplēša kara ordeņa biedrības biedru-virsnieku delegācija un izteikusies par leģionu. Īstenībā neskaidrs ir vairs tikai jautājums par divīzijas komandieri un izpalīgu izvietošanas veidu, tāpēc var būt laiks nākt ar uzsaukumu un aicinājumu virsniekiem iestāties.
       Ģenerāldirektors Prīmanis saka, ka visi gaida Pašpārvaldes vārdu. Atbildība mums jāuzņemas, aiziet projām nevaram. Cīņā jāiesaistās, jāpasaka arī kaut kas presē.
       Ģenerāldirektors Zītgars noraida pārmetumus, it kā mēs ar nodomu kavētu lietu, kurā visi ir vienis prāts. Mums visiem jānes polītiska atbildība. Raksti vācu iestādēm iesniegti visu mūsu vārdā, uz iesaukšanu ierodas līdz 90%, nevar runāt par sabotāžu, ko mums pagājušā nedēļā pārmeta.
       Ģenerāldirektors Leimanis atzīst, ka ilgāk nevaram gaidīt, jādod uzsaukums, citādi var ievākt lielinieki un tauta mums pārmetīs, ka neesam gādājuši ieročus.
       Ģenerāldirektors Valdmanis atgādina, ka, izņemot skaidrību par leģiona nepieciešamību, cits nekas nav skaidrs. Pagaidām vāci prasa, lai aizrādām laikrakstos, ka, pamatojoties uz rīkojumu par darba pienākuma pildīšanu, iesaukšanas aicinājumam jāpaklausa. Šādu norādījumu mēs varam ievietot, lai pateiktu, ka par rīkojuma nepildīšanu paredzams sods. Varētu ievietot arī mazu piezīmi laikrakstos par Lāčplēša kara ordeņa kavalieru apmeklējumu pie ģenerāldirektora Dankera.
       Ģenerāldirektors Zāgars ieteic nogaidīt dažas dienas, kamēr ieradīsies pieteiktais ģenerālis, tad varbūt mums būs vairāk ko pateikt.
       Nolemj pie paziņojuma laikrakstos par obligātu ierašanos iesaukšanas komisijās pievienot aizrādījumu, ka pastāv iespēja iestāties Latviešu leģionā, kura vienības komandēs latviešu virsnieki." (Protokols nr. 88.)
       5. marta apspriedē „ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka tas griezies pie SS-brigadefīrera Hansena, kas pārzina leģiona formēšanu Latvijā, ar jautājumu, kā ir ar ģenerāļa Bangerska iecelšanu, un saņēmis atbildi, ka jautājums vēl neesot izšķirts. Līdz ar to ģenerāldirektors Dankers vēl nav publicējis sagatavoto uzsaukumu virsniekiem, kuros arī valda noskaņojums leģionā neiestāties, pirms nav skaidrības par leģiona vadību.
       Ģenerālis Bangerskis un pulkvedis Silgailis bijuši stādīties priekšā obergrupenfīreram Jekelnam un brigadefīreram Hansenam***), bet arī atturējušies no tiem priekšā celto jautājumu iztirzāšanas, liekām nav nokārtots iecelšanas jautājums. Par kāda bataljona komandieri, kas domāts iesaucamo uztveršanai, no mūsu puses likts priekšā pulkvedis Apsitis.****) Solīts, ka uzņemšanas noteikumus leģionā, kas līdz šim izsludināti bez paraksta, turpmāk došot attiecīgo amatpersonu parakstītus.
       Ģenerāldirektors Zagars ziņo, ka ģenerālkomisāra galvenās daļas vadītājs Dr. V. Borke tam pārmetis, ka ģenerāldirektori vairs negribot piedalīties darbā pie leģiona uzbūves, aģitējot pret to, neesot parakstījuši kādu propagandas daļas vadītāja Dreslera atsūtīto rakstu, saimniecības ģenerāldirektors demonstratīvi neesot ieradies nupat notikušajā lauksaimniecības darbinieku sanāksmē u.tml. Uz to ģenerāldirektors Zāgars atbildējis, ka, ja Pašpārvalde būtu nostājusies pret leģionu, uz ierašanos ierastos nevis 90, bet tikai 20-30%, Dreslers esot slikts propagandas vadītājs, nevaram katru dienu izlaist pa uzsaukumam un lauksaimniecības lietu kārtošana saskaņā ar pašu vācu amatpersonu apgalvojumiem ar š.g. 1. janvāri vairs neesot pakļauta saimniecības ģenerāldirektoram, kāpēc tam lauksaimniecības darbinieku sanāksmē nebija ko piedalīties. Dr. v. Borke izteicis izbrīnu, ka ģenerālkomisāra propagandas nodaļas vadītājs Dreslers piedalījies ģenerāldirektoru apspriedē. Pēc ģenerāldirektora Dankera informācijas Dreslers teicis, ka ieradies uz apspriedi ģenerālkomisāra uzdevumā.
       Tālāk ģenerāldirektors Zāgars ziņo par iesaukšanas gaitu Rīgā un par iegūtiem norādījumiem, ka gatavojas sieviešu iesaukšanu, kāpēc būtu jācenšas tās novietot darbā pašu zemē, lai nebūtu jābrauc uz ārzemēm. Ar mūsu uzsaukuma būtu vēl jānogaida, jo mums taču šodien vai rīt solīta atbildes telegramma par vadību.
       Kontroles šefs Vanags aizrāda, ka vajadzētu publicēt pavēli par leģiona nodibināšanu. Tanī paredzēts, ka leģiona lielums atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita, bet šeit cenšas leģiona lielumu ierobežot, kas nesaskan ar fīrera pavēli. Nav pielaižama iesaucamo piespiedu ieskaitīšana armijā. iesaucamiem jādod vismaz brīva izvēle starp leģionu, armiju un darbu karam svarīgos uzņēmumos." (Protokols nr. 89.)
       Pašpārvaldes 9. marta apspriedē „ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka SS-brigadefīrers Hansens, kas vada Latviešu brīvprātīgo leģiona uzstādīšanas darbu, šorīt paziņojis, ka no Berlīnes saņemta telegrāfiska piekrišanu latviešu ģenerāļa R. Bangerska iecelšanai par Latviešu leģiona komandieri.*****)

       Pieņem zināšanai šādu kandidātu sarakstu leģiona augstākam komandējošas sastāvam:
       a)uz leģiona un pagaidām arī uz 1. divīzijas komandiera amatu — ģenerālis R. Bangerskis;
       b)uz divīzijas komandiera amatu — pulkvedis T. Kalniņš;
      
c) uz kājnieku pulka komandiera amatu — pulkveži A. Apsītis,
       V. Janums, pulkveži-leitnanti K. Lobe, K. Tirzītis, A. Vēveris;
           d) uz artilērijas pulka komandiera amatu — pulkveži-leitnanti J. Rapa un J. Šēls;
           e) uz leģiona un pagaidām arī uz 1. divīzijas štāba priekšnieka amatu — pulkvedis A. Silgailis;
            f) uz divīzijas štāba priekšnieka amatu — pulkvedis V. Janums, pulkveži-leitnanti K. Lobe, K. Tirzītis un A. Zaķis.
        Atzīst, ka leģiona karavīriem uz piedurknes būtu paredzams vairogs nacionālās krāsās un zem tā uzraksts Latvija. Lūdz iekšlietu Ģenerāldirektoru griezties pie vācu iestādēm ar attiecīgu priekšlikumu.
        Iepazīstas ar uzsaukuma projektu latviešu vīriem iestāties leģionā un lūdz iekšlietu ģenerāldirektoru pēc galīgas rediģēšanas to parakstīt un publicēt Latvijas zemes pašpārvaldes vārdā." (Protokols nr. 90.)

*

       Pašpārvaldes 12. marta apspriedē „pieņem zināšanai, ka no Iekšlietu ģenerāldirekcijas laikrakstam Tēvija nosūtītā tekstā par Lielvācijas vadoņa parakstīto rīkojumu par Latviešu leģiona nodibināšanu cenzūra svītrojusi norādījuma, ka leģiona lielums atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.
       Iepazīstas ar ģenerālkomisāra 8. marta instrukciju iesaukšanas komisiju vadītājiem par brīvprātības principa atmešanu pie 1919.— 1924. g. dzimušo vīriešu iedalīšanas bruņoto spēku izpalīgos un nolemj iesniegt ģenerālkomisāram iebildumus. Tekstu uzņemas sastādīt ģenerāldirektors Zāgars.
       Apsveicot zviedru presē latviešu, igauņu un lietuviešu tautas vārdā publicēto deklarāciju*****), ka Baltijas valstis pievienotas Padomju Savienībai pret to gribu, un atzīst, ka jāpanāk iespējas nosūtīt uz neitrālām valstīm materiālus par šo jautājumu un jāmēģina aktivizēt informāciju ārzemju presē un radiofonos par latviešu tautas patieso nostāju un vēlējumiem." (Protokols nr. 91.)
       Pašpārvaldes 19. marta apspriedē „ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka pēc saņemtās informācijas SS-reichsfīrers piekritis ģenerāļa Bangerska kandidatūrai un rīt, 20. martā, paredzēts oficiāls paziņojums par tā iecelšanu amatā.
       Pieciem zināšanai, ka pulkvedis Teodors Kalniņš vājas veselības dēļ lūdzis neuzturēt viņa kandidatūru uz Latviešu leģiona 2. divīzijas komandiera amatu." (Protokols nr. 93.)
       Šai „Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona SS-pavēlnieka" un SS-brigadefīrera un ieroču-SS ģenerālmajora Hansena 19. marta „pagaidu rīkojumā." par ģenerāļa Bangerska iecelšanu bija teikts:
       „Ar SS-reichsfīrera pavēli ģenerālim Rūdolfam Bangerskim, dzim. 21.7. 1878. g. kā leģiona brigadefīreram un Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona ģenerālmajoram uzdots Latviešu brīvprātīgo leģiona 1. divīzijas vadība skaitot ar 1943. g. 1. martu."
       Pulkveža A. Silgaiļa iecelšanas rīkojumā teikts:
       „Ar SS-reichsfīrera pavēli pulkvedis Arturs Silgailis, dzim. 13.11.1892. gadā, pārņemts kā leģiona standartenfīrers un Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona 1. divīzijas.
       Tanī pašā dienā ģenerālis Bangerskis un pulkvedis Silgailis, klātesot ģen. Dankeram, pie ģenerālmajora Hansena parakstīja svinīgo solījumu:
       „Dieva vārdā svinīgi apsolu cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram neierobežotu paklausību, un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.
      Kad 1943. g. 9. martā ģen. O. Dankers un 22. martā ģen. Bangerskis aicināja stāties Latviešu leģiona rindās, tad latvju tauta leģionā saskatīja neatkarīgās Latvijas armijas atdzimšanu. Bet par nožēlošanu šo no jauna uzliesmojošo latvju tautas cīņas gribu drīzi vien aptumšoja dažādas vilšanās.
       Plkv. Silgaiļa 22. martā publicētā aicinājumā Latvijas bij. armijas virsniekiem un instruktoriem brīvprātīgi iestāties Latviešu leģionā, bija piezīmēts, ka „Padomju armijā iegūtās virsnieku un instruktoru dienesta pakāpes neņems vērā."
       Brīvprātīgo vecums bija noteikts: virsniekiem līdz kapteiņa dienesta pakāpei ieskaitot — 50 gadi, augstākās dienesta pakāpēs — 55 gadi, administratīvos amatos paredzētiem — 66 gadi, virsnieku vietniekiem un administratīviem instruktoriem — 48 gadi, visiem pārējiem — 45 gadi.
       Pašpārvaldes 23. marta apspriedē „ģenerālis Bangerskis ziņo, ka sakarā ar viņa iecelšanu par Latviešu SS-brīvprātīgo leģiona divīzijas komandieri un pulkveža Silgaiļa iecelšanu par divīzijas 1. ģenerālštāba virsnieku, tie ieradušies stādīties priekšā un lūgt Zemes pašpārvaldes norādījumus.
       Ģenerāldirektors Prīmanis izsaka savu gandarījumu par notikušām iecelšanām un apsola, ka darbam, kas nebūs viegls, arvien būs nodrošināts Pašpārvaldes vislielākais atbalsts.
       Ģenerāldirektors Dankers izraka pārliecību, ka mūsu nākotne atkarīga no mūsu karavīru darbības, un cerību, ka upuri nebūs velti nesti.
       Kontroles šefs Vanags atgādina, ka mūsu jaunatne ir mūsu vienīgā nākotnes cerība un tāpēc lūdz pielikt vislielākās pūles, lai vadība, apmācība un apbruņojums būtu savos augstumos un mazāki līdz ar to mūsu upuri.
       Ģenerāldirektors Leimanis novēl vislabākās sekmes grūtajā un atbildīgajā darbā un apsola, ka mūsu karavīri arvien varēs paļauties uz visciešāko sadarbību ar Tehniskā un satiksmes resora plašo darbinieku saimi.
       Ģenerālis Bangerskis pateicas par novēlējumiem, sola ar latviešu sirdi pieiet visu jautājumu kārtošanai un izsaka cerību, ka latvju tautas domas un cerības izdosies apvienot ap leģionu.
       Pārrunā Leģiona draugu biedrības dibināšanu un atzīst, ka organizācijas un komitejas, kas nodarbojas ar karavīru atbalstīšanu, apvienojamas pie Tautas Palīdzības.

       Piekrīt ģenerāļa Dūzes kandidatūras uzstādīšanai uz leģiona rezerves bataljona komandiera amatu.
       Noklausās pulkveža Silgaiļa ziņojumu par leģiona formēšanas gaitu.
       Pieņem iesnieguma tekstu ģenerālkomisāram attiecībā uz Latvijas valsts tiesisko stāvokli un nolemj, ka ģenerāldirektors Dankers to personīgi iesniegs ģenerālkomisāram." (Protokols nr. 94.)
      
26. marta apspriedē „noklausās direktora Reinharda ziņojumu par iespējamiem tālākiem iesaukumiem un uzdod direktoram Sīlim ievākt no visiem resoriem ziņas, kādu amatpersonu iesaukšanas atlikšana ir absolūti nepieciešama.
       Pulkvedis Silgailis informē par Latviešu leģionu un par soļiem, kādi sperti, lai mēģinātu panākt leģiona apmācīšanu pašu zemē.Ģenerālis Bangerskis informē par svētdien, 28. martā, paredzamo leģionāru zvēresta nodošanu.
       Pārrunā Karavīru palīdzības organizācijas dibināšanas jautājumu.
       Pārrunā leģiona komplektēšanu ar virsniekiem un instruktoriem.
       Ņemot vērā, ka nav pielaižama vācu iesaukto latviešu karavīru atstāšana bez latviešu virsniekiem un instruktoriem, pilnvaro leģiona latviešu vadību piesūtīt virsniekiem un instruktoriem rakstiskus uzaicinājumus iestāties Latviešu leģionā.
       Ģenerāldirektors Dankers ziņo, ka brigadefīrers Hansens paziņojis, ka leģiona karavīriem tiesība uz vācu militārām goda zīmēm un ka varbūt, varētu nodibināt arī kādu latviešu atzinības zīmi. Piekrīt, ka noskaidrojams jautājums par varbūtēju Lāčplēša kara ordeņa atjaunošanu." (Protokols nr. 95.)
------------------------------------------------------------------------
*Šī standartenfīrera Hirtesa „lapiņa" 27. februāri bija iespiesta „Tēvijā" bez paraksta. Pirms tam, 24. februāri, „Tēvijā" bija publicēts reichskomisāra Lozes uzsaukums latviešiem „Ar Ādolfu Hitleru uz uzvaru!"
**Šo Zemes pašpārvaldes iesniegumu Austrumzemes reichskomisārs Loze nepieņēma, bet atsūtīja atpakaļ ar motivējumu, ka Zemes pašpārvalde kā Latvijas ģenerālkomisāram Rīgā pakļauts iestādījums nav tiesīga ar iesniegumiem griezties tieši pie viņa. Pēc tam Zemes pašpārvalde līdzīga satura rakstu iesniedza Latvijas ģenerālkomisāram.
***Sakarā ar Pašpārvaldes 16. februāra lēmumu par viņu izraudzīšanu par latviešu bruņoto spēku vadītājiem.
**** Pulkv. A. Apsītis (dz. 1895. g.) 1. Pasaules kara laikā cīnījās latv. strēlnieku pulkos un 1919. g. Baloža brigādē kā rotas komandieris. Vēlāk 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris.
***** Bet rakstisku iecelšanas rīkojumu ģen. Bangerskis ar pulkv. Silgaili saņēma tikai 20. martā.
****** Šai zviedru presē, 1943. g. 10. un 11. martā, publicētā garākā atklātā vēstulē trīs baltiešu kultūras darbinieki — igauņu prof. Perlics (Perlitz), latviešu prof. Fr. Balodis un lietuvju rakstnieks I. Šejniuss (Scheynius) — vērsās pret to, ka pie baltiešu tautām nepiederīgas personas apgalvo, ka Baltijas valstis būtu brīvprātīgi iekļāvušās Padomju Savienībā un lūdza brīvās pasaules sabiedriskās domas atbalstu cīņā par Baltijas tautu taisnīgo nacionālo prasību. „Trīs miermīlīgas un mieru mīlošas tautas nevar upurēt citu valstu imperiālistiskām interesēm!"
       Šie trīs baltiešu kultūras darbinieki arī vēlāk zviedru presē publicēja vairākus citus savu zemju aizstāvētājus rakstus. Tā, piem., prof. Fr. Balodis politiskā mēnešrakstā „Svensk Tidskrift" 1943. g. 6. numurā publicēja plašu rakstu „Latvija zem svešinieku jūga 1940.-1943." Sakarā ar šo rakstu krievu Stokholmas sūtniecība pieprasīja žurnālam publicēt it kā no Maskavas telegrāfiski pārraidīto Kirchenšteina pretrakstu. Žurnāls to arī publicēja 1943. g. 10. numurā kopā ar prot. Fr. Baloža atbildi
.