Pulkakomandieris

Dzelzskrustnieks

            Nesen laikrakstos lasījām vēsti, ka kāda kājnieku pulka komandieris leģionā pltn. Lobe izpelnījies vācu bruņoto spēku augstāko atzinības zīmi — Dzelzskrustu  šo apbalvojumu pltn. Lobes personā varam apsveikt vienu no tiem mūsu karavīriem , kuri pēc dzimtenes atbrīvošanas  no boļševisma važām kā pirmie stājās atkal ieroču nesēju rindās, lai austrumos kaldinātu savai tautai un tēvijai jaunu nākotni Pltn. Lobe dzimis vienā no vislatviskākie novadiem — Piebalgā, kas mūsu zemei devuši jau daudz dižu darbinieku.
           Tagadējais pulka komandieris dzimis 1895. gada 26 martā. Pēc draudzes skolas beigšanas apmeklējis Pleskavas guberņas lauksaimniecības skolu ko absolvējis 1941. gadā. Sākoties kaŗa vētrām, Lobe iestājies armijas rindās un, izšķīries par virsnieka gaitām, dodas uz kaŗa skolu, ko pabeidz 1916. gadā. Pēc tam Jauno virsnieku redzam. latviešu strēlnieku rindās. 1918. gadā viņš dodas uz Sibīriju, kur cīnās Kolčaka armijā. 1919. gada februārī Lobe pāriet uz Vladivostoku un uzņemas Imantas pulka komandēšanu. 1921. g. Lobe sāk darboties Latvijas karaskolā, veltīdams savas zināšanas un kaujās krāto pieredzi jauno virsnieku audzināšanai. 1932. gadā agrākā un tagadējā Imantas pulka komandieris. beidz augstāko karaskolu. No 1935.—1937. gadam viņš ir rotas komandieris 12. Bauskas kājnieku pulkā, bet pēc tam redzam viņu atkal karaskolā, kur viņš turpina savu iemīļoto audzināšanas darbu līdz 1939. gadam, kad viņu. paaugstina par pulkvedi-leitnantu un ieceļ par 2. Ventspils kājnieku pulka štāba priekšnieku. Tad pienāk baigais gads, un 1940. gada oktobri pltn. Lobi atvaļina no armijas kā "nederīgu sarkanās armijas dienestam”. Ilgāku laiku Lobe  ir bez darba un tikai vēlāk dažus mēnešus viņam izdodas rast skolotāja vietu kādā no Rīgas bērnu namiem. Kad beidzot situsi mūsu dzimtenes atbrīvošanas stunda, pltn. Lobe jau no pirmās dienas veltī savus spēkus Latviešu pašaizsardzības vienību organizēšanai un kādu laiku vada mūsu aizsardzības vienības Ventspilī 1941. gada decembrī pltn. Lobi aicina stāties pie latviešu pirmo bataljonu organizēšanas, un viņš kļūst par latviešu aizsardzības vienību štāba priekšnieku.. 1942. gada oktobrī viņu piekomandē latviešu pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijai ar uzdevumu ievadīt priekšdarbus tālāko latviešu kaujas vienību organizēšanai. Šāgada februārī pltn. Lobi ieceļ par 280. bataljona komandieri un viņš dodas uz austrumiem apkarot boļševiku bandītus. Nodibinoties latviešu SS-­brīvprātīgo leģionam, pltn. Lobe uzņemas kāda kājnieku pulka vadību un dodas uz fronti, lai tur ar ieročiem rokā atmaksātu boļševikiem par visām tām ciešanām un pazemojumiem, ko mūsu tauta un karavīri izcietuši sarkanā terora laikā. Sava tēva piemēram sekojis arī viņa dēls Imants, atstādams skolas solu, lai cīnītos leģionā. Blakus saviem tiešajiem dienesta pienākumiem un audzināšanas darbam pltn. Lobe pazīstams arī kā rosīgs dažādu militāru rakstu autors.
           Dzelzskrustu tagadējais pulka. komandieris Izpelnījies par sava pulka priekšzīmīgu apmācību un sekmīgu vadīšanu kaujās Še skaidri redzamas tās sekmes, ko devis viņa audzināšanas darbs. Arī tagad, tālu no dzimtenes, pltn. Lobe dzīvi interesējas par visiem sabiedriskiem. notikumiem tēvijā un ārpus tās. Būdams stingru principu cilvēks, pulka komandieris šos. savus principus ar nelokāmu konsekvenci realizējis arī savā pulkā Tā, piemēram, izskausti nelatviskie, tapinātie un žargona nosaukumi, kas ieviesušies latvisko militāro apzīmējumu vietā. Latviešu karavīrs vēlās redzēt ap sevi glītu un gaumīgu apkārtni un tādēļ nenogurstoši strādā, uzlabodams savas mītnes, kaut tās arī atrastos Volchovas purvos, kur jau soli no sprunguļu ceļa kāja nozūd dubļos un dūņās. Pulka komandiera ierosināts un atbalstīts, šis gars jau guvis visai taustāmu izpausmi. Tuvojoties pulka komandpunktam, jau pa gabalu ceļa gājēju sveicina latviskais uzraksts "Imantas sēta", norādot, ka še apmeties jaunā Imantas pulka komandieris ar saviem tuvākajiem palīgiem. Ieejot šinī nometnē, patiesi liekas, ka esi ienācis kādā lielā latviešu sētā. Pulka karavīri izveidojuši nevien mērķtiecīgus, bet arī glītus un acij tīkamus bunkurus un citas celtnes. Nedaudz tālāk nejaušu garāmgājēju sagaida vēl cits pārsteigums Aiz kokiem pēkšņi Iznirst celtne, ko droši var nodēvēt par glītāko un Iepnāko visā Volchovas frontē. Šo "Mežotnes pili", kas patiesi, gan drusku samazinātās dimensijās, atgādina sen latviešu pili, cēlis viens no pulka komandiera palīgiem sapieru leitnants Vilnis. Tā no latviešu karavīra gara un cietās gribas Volchovas neizbrienamajos purvos un brikšņos ir radies gabaliņš latviskas pasaules. Pulka komandiera ticība Imantas garam ir radusi savu atspoguļojumu taustāmā veidā un tēlos, un šī ticība liek arī mums pārējiem ticēt, ka šo latviskās dvēseles spēku Volchovā nesalauzīs nekādi kauju viesuļi, nedz ienaidnieka negantība "Mēs visi," saka pulka komandieris “kritušie un dzīvie, reiz nāksim atpakaļ uz Latviju”.

_______________________________________________________

“Daugavas Vanagi” avīze 3 Septembris 1943

ATPAKAĻ

©