APCIETINĀTO LATVIEŠU VIRSNIEKU
LIKTENIS


1940./41. g. komunistiem par upuri krita 4.665 latviešu karavīri, to starpā 23 ģenerāļi un 1 admirālis:

 

Virsnieki

Instr. un Kareivj

Apcietināti

299

341

Deportēti 14. jūnijā

540

90

Pazuduši bez vēsts

247

3.148

Kopā

1.086

3.579

Vairums no pēdējās grupas bija ar nošaušanas draudiem piespiesti aiziet līdzi bēgošajai sarkanarmijai.
No apcietinātiem pēc komunistu padzīšanas atrasti noslepkavoti 52 virsnieki un 102 instruktori un kareivji. Kas noticis ar pārējiem apcietinātiem, vai tie nogalināti jau Latvijā un aprakti neuzietās vietās vai arī aizvesti uz Krievijas cietumiem, ir zināms ļoti maz. Rīgas Centrālcietuma pagalmā un pilsētas tuvākā apkārtnē vien 1941. g. vasarā un rudenī, atrada ap 300 noslepkavotu latviešu līķus. To starpā, bez jau iepriekš pieminētiem, tur noslepkavotus atrada pulkvedi J. Streipu, pltn. A. Muižuli, kapteiņus A. Liepiņu un K. Gūtmani, virsleitnantus V. Brāži, A. Brādiņu, K.Kergalvi, O. Penku (apc. Gulbenē un Lepši, Aviācijas pulka virsserž. Bergmani u.c. Atrada noslepkavotus arī daudzus brīvības cīņu dalībniekus — atvaļinātos karavīrus, piem., pltn. R. Grīnbergu, pltn. A. Jansonu, kapt. 2. Olu, vltn. J. Anšmitu, vltn. Ž. Grundmani, ltn. O. Cielēnu, ltn. A. Šulmani u.c.
Daudzi bija tā sakropļoti, ka nebija iespējams identificēt. Atrastajos un atvērtajos masu kapos čekas upuri gulēja juku jukām cits uz


Boļševiku upuri Baltezerā (2) un Rīgas centrālcietuma pagalmā (3)
(Tikai 1941. g. jūlijā, kad atvērās cietumu vārti un tika atklāti desmitiem masu kapu gan Rīgas centrālcietumā, gan Dreiliņu mežā, Baltezerā (lielākais masu kaps ar 113 upuriem), Babītē, Katlakalnā, Litenē, Gulbenē u.c. vietās, atklājās, cik bezgala liels ir nomocīto skaits un cik bezgala daudz ir izcietuši nelaimīgie komunistu upuri pirms nāve viņus atbrīvoja no tālākām ciešanām.)


Golgatas kapi Rīgā. Tanīs apglabāti arī daudzi noslepkavotie Latvijas
armijas karavīri

cita. Daudzi bija sasietām rokām, sašķaidītām galvām u.c. kropļojumiem. Viss liecināja par cilvēka prātam neaptveramu zvēriskumu un necilvēcību, nelaimīgos upurus nobendējot. Viņu mirstīgās atliekas apbedītas kopējā kapā t.s. Golgatas kapos, sevišķā nodalījumā Rīgas Mežu kapsētā. Baltezerā, Katlakalnā u.c. vietu upuri apbedīti tuvākajās kapsētās.
Pēc Latvijas otrreizējas okupācijas komunisti šos mocekļu kapus ir izpostījuši un nolīdzinājuši ar zemi. Pirms tam par šo kapu vietu apmeklēšanu daudzi ir apcietināti. Tā, piem., 1941. g. jūnijā komunisti uz ceļa pie Cēsīm nošāva divus latviešu karavīrus. Vienu no nošautiem 3. jūlijā apbedīja Raunas kapsētā. Karavīra māte bieži apmeklēja dēla kapu. 1947. g. viņa no kāda kapsētas apmeklējuma nav vairs mājās atgriezusies. Pie dēla kapa tā apcietināta un aizvesta uz Cēsu cietumu.
Valmieras cietumā atrada noslepkavotus kapt. V. Liepiņu, vltn. Grīnfeldu un leitnantus T. Delveri un Dunduru; Valkas cietumā — kapt. K. Holanderu un vltn. V. Sniķeri.
Vēl 1944. g. 27. aprīlī Stopiņos, 13 km no Rīgas, atrada četrus čekas upuru kapus, kuros bija aprakti 23 1941. g. maijā un jūnijā Rīgas Centrālcietumā noslepkavotie. To starpā atrada arī ģenerāļa K. Goppera sakropļoto līķi.
Latvijas skautu priekšnieks un bij. Vidzemes divīzijas komandieri ģenerāli K. Gopperu (dz. 1876. g.) apcietināja 1940. g. 30. septembrī. Viņš 8 mēnešus turēts ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, kur visu laiku, nežēlīgi spīdzinot, pratināts. 1941. g. 2. jūnijā īsi pirms pusnakts sirmo ģenerāli 3 čekisti izveduši no cietuma kameras, un viņš nav vairs atgriezies.
Pirms apcietināšanas draugi bija mēģinājuši ģenerāli pierunāt bēgt uz ārzemēm vai vismaz slēpties, bet ģenerāļa atbilde bijusi: „Es zinu, kas mani sagaida. Arvien esmu bijis komunisma destruktīvās varas apkarotājs un komunisti pārāk labi zina manus uzskatus. Slēpties es nedomāju — tas varētu atsaukties uz maniem piederīgiem, bez tam kā karavīrs to arī negribu darīt.”
Sirmais ģenerālis arī pēc notiesāšanas atteicās iesniegt apžēlošanas lūgumu.
Par ģenerāļa Goppera pēdējiem mirkļiem Rīgas Centrālcietumā liecina kāds laimīgi izglābies tautietis, kas bijis ar viņu kopā: Par spīti zvēriskai pratināšanai, sirmais latviešu karavīrs un jaunatnes audzinātājs garā bijis možs un nesalauzts līdz pēdējam brīdim 2. jūnija naktī. Ģenerālis jau vakarā sevī nojautis baigās nakts tuvumu. Kad naktī atvērušās kameras durvis un čekas algotņi likuši ātri saģērbties, Goppers pieceldamies teicis: „Es zinu, man ir jāiet uz neatgriešanos.” Atvadoties ģenerālis spiedis roku savam kameras biedram kapteinim N., sacīdams: „Nesalūsti zem šīs nastas, bet esi īsts latvju vīrs un izturi to, ko tev tavs liktenis un tēvzeme uzliek. Reiz cilvēces un Dieva priekšā par to slepkavām prasīs norēķinus. Neviens upuris lai nav par lielu, ko spēji nest savas tēvzemes Latvijas labā!” Ar šiem vārdiem sirmais karavīrs, paceltu galvu, lēnām atstājis kameru. Otrā dienā kāds no sargiem iznesis no kameras viņa atlikušās mantas, atstājot maizi, cukuru un ziepes — kā liecību, ka šīs mantas vairs nekad nebūs vajadzīgas.
Ģenerāļa Goppera sakropļoto līķi atrada 1944. g. 27. aprīlī kādā mežiņā pie Stopiņiem, apraktu kopā ar 12 citiem čekas upuriem. Viņš bija uz muguras sasietām rokām, nošauts ar diviem šāvieniem pakausī. Drēbēs atrada čekas nāves spriedumu. Uz nāvi viņš bija notiesāts jau 1940. g. decembrī.



 

Komunistu terors nebeidzās līdz pat viņu varas pēdējai dienai. Vēl 1941. g. 26. jūnijā LPSR Valsts drošības komisārs un NKVD karaspēka kara tribunāla priekšsēdis žīds Simons Šustins parakstīja nāves spriedumu 74 latviešu patriotiem: 6 sievietēm un 68 vīriešiem, to starpā 4 latviešu karavīriem — pulkvedim Nikolajam Fogelmanim (dz. 1885. g.), pltn. Miervaldim Lūkinam (dz. 1894. g.), kapteinim Eduardam Rinkam (dz. 1905. g.) un Jānim Kukam (dienesta pakāpe nav zināma). Par šo 74 patriotu nošaušanu 27. jūnijā paziņoja Rīgas garnizona priekšnieks ģenerālleitnants Safronovs.


Šustiņa parakstītā nāves sprieduma pēdējās lapas fotokopija

Pēc šī drausmīgā paziņojuma nolasīšanas Rīgas radiofonā sekoja kādreizējā cilvēcības profīta Sudrabkalna dzejolis, lai baumām neticot, fašistus sakaušot, un „kas tenko un pulgo, tas ārda, tam neticat ne vārda! Kas jauc, tam mūsu saimē nav dzīvot ļauts.” Nezvai tas nebija pirmais gadījums pasaules dzejas vēsturē, kur masu slepkavības paziņojumu izpušķo ar dzejnieka vārsmām.
Ar ko Šustins motivēja 74 cilvēku noslepkavošanu?
Pulkvedim N. Fogelmanim: „Bijis virsnieks cara armijā. 23. jūnijā aizdedzis sārtu savas mājas pagalmā un ar to rādījis mērķi vācu lidmašīnām. 1919. g. brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un ieņēmis vadītājus amatus. Pēdējā dienesta pakāpe — pulkvedis. Apsūdzēts uz S 58-13. Vaina pierādīta.”
Pltn. M. Lūkinam: „1919. g. vedis aktīvu cīņu pret Padomju valsti un Sarkano armiju. Visus sekojošos gadus, no 1920. g. līdz padomju varas atjaunošanai Latvijā, kalpojis kā prezidenta Ulmaņa u.c. adjutants. Apsūdzēts uz 58-13. Vaina pierādīta."
Kapt. E. Rinkam: „Bijis 3. ranga kapteinis bijušā Latvijas kara flotē. Vācu uzlidojuma laikā signalizējis spiegošanas nolūkā. Apsūdzēts pēc § 58-1a un 58-4. Vaina pierādīta.”
Karavīram J. Kukam: „1941. gada aprīļa mēnesī dezertējis no Sarkanās armijas un gatavojies kopā ar citiem bēgt pāri robežai. Apsūdzēts pēc § 58-1a. Vaina pierādīta.”
Pulkv. Fogelmaņa ugunskurs un kapt. Rinka signalizēšana bija neuzmanīga cigaretes aizdedzināšana no kāda viņu mājas iemītnieka, bet, saprotams, aizdomas krita uz latviešu virsniekiem.
Zviedru laikraksts "Stockholms-Tidningen" 1941. g. 5. jūlija rakstā „Drausmīgs terors Liepājā” ziņo:
„Liepājā dažas stundas pirms krievu vienības atstāja pilsētu GPU izveda drausmīgu teroru. Jau tūliņ pēc kara sākšanās apcietināja ļoti daudz latviešu, visvairāk bij. Latvijas armijas virsniekus. Viena daļa aizvesti, bet citi nošauti uz vietas.
Kādu vācu virsnieku uz ielas apturēja palīgā saucieni no kāda pagraba. Vācu karavīri devās pagrabā, kur tiem vajadzēja uzlauzt kādas smagas noslēgtas durvis. Pirmajā telpā atradās 4 līķi, 3 vīriešu un vienas sievietes. Pēc nākošo durvju uzlaušanas vācu karavīri nokļuva pie palīgā saucēja, kāda ievainota latviešu virsnieka.*) Trešajā telpā gulēja vēl divi smagi ievainoti latviešu virsnieki starp drausmīgi sakropļotu līķu kaudzēm.”
Apcietinātie virsnieki, ko aizveda no Latvijas cietumiem, ir ievietoti Maskavas un Ļeņingradas cietumos, kur tiesāti. Tur nokļuvusi arī daļa 14. jūnijā apcietināto virsnieku. Piem., ģenerāļi Klinsor. "un Spandegs vēl 1941. g. beigās atradušies Maskavas Burtiku cietumā, bet, kas ar tiem noticis vēlāk, nav zināms. Burtiku cietumā 1941. g. 15. decembrī ir nošauts tā paša gada 19. aprīlī apcietinātais bij. 4. Valmieras kājnieku pulka komandieris pulkvedis J. Skujiņš.
Ir zināms, ka arī Vladimiras cietumā noslepkavots lielāks skaits Latvijas armijas virsnieku, starp tiem bij. Auto tanku brigādes pulkvedis J. Kaļķis, pltn. J. Klipsons, Aviācijas pulka pltn. Ž. Jēre un bij. Armijas štāba pltn. A. Blaus. 1947. g. Rīgā apcietināta arī pltn. Blaua kundze. No Vladimiras cietumā nokļuvušiem latviešu virsniekiem uz vergu nometnēm nav nosūtīts neviens, bet visi noslepkavoti.
________________________________________
*Tas bija kapteinis Ž. Kāns, vēlākais 2. brigādes leģionārs. Viņu 1943. g. Jelgavā nošāva ķildā kāds vācietis.

Vairums 14. jūnijā apcietināto virsnieku ir vispirms aizvesti uz kādu koncentrācijas nometni Ukrainā. Nometnē bijuši divi nodalījumi, no kuriem vienā pulcināti atsevišķi apcietinātie, bet otrā no Litenes nometnes aizvestie virsnieki. Pēdējais nodalījums bijis mazāks par pirmo. No šīs nometnes virsnieki nosūtīti galvenokārt uz spaidu darbu nometnēm, bet daļa arī uz dažādiem cietumiem.
Autentiskāko liecību par 1941. g. uz Padomju Savienību aizvesto latviešu virsnieku likteni sniedz Jozefs Bergers, kādreizējais Palestīnas komunistu pārstāvis Kominternā. 1935. g. viņu kā trockistu apcietināja, un viņš padomju cietumos un spaidu darbu nometnēs pavadīja līdz 1956. gadam, t.i., vairāk nekā 20 gadus. Atgriežoties Izraēlā, Bergers rietumu presei sniedza intervijas par saviem pieredzējumiem šais 20 gados.
Par 1941. g. uz Padomju Savienību aizvestiem baltiešu virsniekiem Bergers liecina:*)
Tos (t.i. baltiešu virsniekus) aizveda tālu uz austrumiem un pēc tam uz ziemeļiem ar laivām pa Jeņiseju. Nožēlojamā stāvoklī tie 1941. g. 14. augustā nonāca Noriļskā, koncentrācijas nometnē Sibīrijas ziemeļos, ap 100 km no Jeņisejas.
Nometnes komandants nostādīja gūstekņus tundrā rindā un paskaidroja, ka viņi uz šo nomaļo vietu atvesti, lai tiesa pārbaudītu viņu lietas, nevainīgos drīzā laikā atbrīvošot. Gūstekņiem būšot jāstrādā nometnē, un kā atlīdzību par to viņi saņemšot uzturu. Tiem atņēma viņu uniformas un ietērpa gūstekņu drēbēs. Gūstekņiem deva vissmagāko darbu. Daudzi no viņiem ātri aizgāja bojā smagā darba un sliktā uztura dēļ.
Tiesas pārbaude sastāvēja no tā, ka vienu pēc otra izsauca uz nopratināšanu, nolasīja apsūdzību, kas bija visiem pēc viena šablona: spiegošana, pretrevolūcionāra darbība, sabotāža. Noprasīja, vai atzīstās. Saprotams, apsūdzētie neatzinās, un viņus aizveda atpakaļ. Drīz paziņoja spriedumu — spaidu darbus vai nāves sodu. —
Uz nāvi notiesātie ievietoti cietumā, kurā bijis ieslodzīts arī Bergers. Notiesātie nošauti cietuma tuvumā un aizvesti smagajās mašīnās sadedzināšanai. Bergers tuvāk iepazinies ar vairākiem uz nāvi notiesātiem virsniekiem. Sevišķi atmiņā viņam palicis kāds igauņu artilērijas ģenerālis. Tas saglabājis mieru līdz pēdējai minūtei un miris kā vīrs. Nošauti arī daži latviešu ģenerāļi, bet Bergers viņu vārdus vairs neatceras.
__________________________
*Zviedru laikrakstā Dagens Nyheter 1964. g. 28. februārī.

Noriļskas nometnē bijuši ieslodzīti arī latviešu ģenerāli Kļaviņš'' ) un Krustiņš. kā arī pulkvedis Liepiņš. (Tur bijuši arī pulkveži Ceplītis, Žīds, pltn. Krīpens, Rozītis un Rinkovičs, kapteiņi Melliņš, Kaugurs u.d.c.) No tiem 1000 virsniekiem, kas nonākuši Noriļskā, daļa ir tomēr palikusi dzīva, bet cik daudz, par to Bergers neuzdrošinās izteikties. Ir zināmi daži atsevišķi virsnieki, kas pēc Staļina nāves atbrīvoti kā no Noriļskas, tā citām spaidu darbu nometnēm.
Kāds latviešu virsnieks, kas laimīgi atgriezies dzimtenē no Noriļskas, liecina, ka tur nošauti ap 250 baltiešu virsnieki, to starpā 126 latvieši. Pēc kāda cita liecības baltiešu virsnieki Noriļskā tiesāti 1941. gada beigās un uz nāvi notiesātie nošauti 1942. gada vasarā. Ir zināms, ka tad nošauti, piem., pltn. K. Krīpēns un pltn. V. Lejiņš.
1948. g. vasarā kāda virsnieka kundze Vācijā saņēmusi caur vīra vecākiem (Latvijā) no sava vīra 1948. g. 15. februārī no Sibīrijas sūtītu vēstuli:
„Austrīte, Austrīte, mana dārgā! Kur Tu esi, kā dzīvo, ko dari? Es, kā redzi, esmu vēl dzīvs, stiprs un vesels. Pārciests gan šos gadus ir bezgala daudz. Atrodos visu laiku tālos ziemeļos, aiz polārā loka. Daudzi, kuriem sirdis bija par vājām un sāpes pāri mēram, vairs nav pie mums. Arī Bolšaitis, Lācis, Otanķis vairs nav. Dziļie sniegi un mūžīgais sasalums auklē viņus. Es esmu starp tiem nedaudzajiem laimīgajiem, kas izturējuši visus trūkumus un grūtumus. Tagad man iet labi, nekādus fiziskus grūtumus vairs nejūtu, pie visa esmu pieradis un aklimatizējies. Strādāju par mehāniskas darbnīcas priekšnieku. Esmu paēdis un apģērbies. Daudz man palīdz māšuks un vecāki. Lūdzu par mani nebēdā, bet neaizmirsti mani. Es Tevi neesmu aizmirsis. Brienu pa mūžīgo nakti un saucu: Austrīte, Austrīte ...”
Kāds poļu armijas bij. karavīrs, kas kritis krievu gūstā pēc Polijas sabrukuma un notiesāts uz 8 gadiem spaidu darbos, liecina, ka viņš 1943. g. Eiropas Krievijas tālajos ziemeļos kādā spaidu darbu nometnē sastapies arī ar latviešu virsniekiem, it sevišķi no jātnieku un artilērijas pulkiem. Mūsu virsniekus viņš sastapis arī vairākās citās blakus esošās nometnēs, kas bijušas izkaisītas ar 7—14 km lielām atstarpēm.
Šīs vergu nometnes atrodas ap polāro loku, tundrā starp lielo Pečoras upi un Urālu kalnu ziemeļu daļu. Latviešu virsniekus viņš
__________________________
* Latvijas PSR Mazajā enciklopēdijā (Rīgā, 1968. g.) par ģenerāli R. Kļaviņu teikts, ka viņš miris 1944. g. 12. janvārī, bet nav teikts, kur un kādā nāvē.


Intas nometnē Sibīrijā ieslodzīto latviešu celtais piemineklis nometnes kapsēta. (No A. Tildes arhīva)

visvairāk sastapis Kolvas un Usas upju (800 km ziemeļaustrumos no Archangeļskas) izveidotā trīsstūrī, šaipus un aiz ziemeļu polārā loka.
Katrā tādā spaidu darbu nometnē atradušies 700—800 ļoti dažādu tautību ieslodzītie. Lielākā daļa no ieslodzītiem bijuši apzīmogoti ar pazīstamo 58. pantu par „padomju ienaidniekiem” un notiesāti uz 8—10 gadiem spaidu darbos. Arī mūsu virsnieki, kas iepriekš pavadījuši vairākus mēnešus vai pat gadu kādā Iekš Krievijas cietumā (14. jūnijā aizvestie?), notiesāti uz tikpat ilgu laiku. Uz spaidu darbu nometnēm tie pārvesti pa upēm, kur tas bijis iespējams, bet simtiem kilometru bijis jānoiet kājām. (Skat. Bergera liecību.) Vēl 1943. gadā daudziem bijis mugurā vecie, gan stipri noplīsušie un salāpītie armijas formas tērpi ar visām zīmotnēm. Vienīgi dienesta pakāpju zvaigznītes bijušas noplēstas. Šinīs nometnēs ieslodzītiem latviešu virsniekiem bijušas dzeltenas un zilas zīmotnes. Daži virsnieki, kuri savas uniformas bija paspējuši novalkāt, bijuši tērpušies nometnes izdotās skrandās. Ieslodzītie strādājuši 10—12 stundas dienā pie dzelzceļu un lidlauku būves tundras purvos, dubļos vasarā un stindzinošā salā ziemā.
Ieslodzītie dzīvojuši milzīgās teltīs, apmēram 400 cilvēki katrā. Lielā telpa apsildīta ar divām krāsnīm. Gulēšana — uz apaļa koka plikām divstāvu nārām, bez pagalvja, bez segām. Sanitārie apstākļi drausmīgi, ārstēšanas nekādas, tādēļ mirstība liela. Sieviešu un arī no Latvijas deportēto civiliedzīvotāju šinī nometņu apgabalā neesot bijis.
Kāds vācu kara gūsteknis pēc atgriešanās Vācijā liecināja, ka viņš pie Staļingradas drupu novākšanas esot strādājis kopā ar kādu 1941. gadā deportētu latviešu virsnieku. Šis virsnieks bijis tikai 30 gadus vecs, bet izskatījies kā vecs vīrs.
1948. g. pavasarī vismaz 4 latviešu virsnieki ir atradušies Krasnojarskas apgabalā, „Kontor Medstroj” spaidu darbu nometnē.
Ģenerālis Virsaitis, pltn. Lapiņš un daži citi virsnieki vēl 1948. g. atradušies kādā spaidu darbu nometnē pie Kirovas, kur arī miruši.
Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis H. Buks miris Sibīrijā 1958. gadā.
14. jūnijā deportēja arī trīs pirmo Latvijas Valsts prezidentu adjutantu pltn. E. Kuplo. Viņš miris 1948. g. Kuplā kundze 1957. g. sākumā tieši no Sibīrijas (Kanskas) ieradās Zviedrijā pie radiem.
Jātnieku pulka pēdējais komandieris pulkvedis J. Puksis miris Sibīrijā 1959. gadā.

 


Pēdējais Latvijas sūtnis Maskavā
pltn. F. Kociņš

Leitnants Ozoliņš nošauts 1941. g. rudenī kādā nometnē Kaukaza kalnos.
Pēc daudziem nesekmīgiem lūgumiem starptautiskajam Sarkanam Krustam u.c. pazudušo meklēšanas iestādēm par kapteini A. Lūsi, ko apcietināja Salaspils nometnē 1941. g. 14.jūnijā, beidzot Latvijā saņemta atbilde tieši no Maskavas, ka viņš Sibīrijā tiesāts 1941. g. novembrī un miris 1942. gadā. Kādā nāvē kapteinis miris, par to, protams, Maskava klusē.
Brīvās Latvijas pēdējais sūtnis Maskavā pltn. L.k.o.k. Fr. Kociņš Lubjankas cietumā nošauts jau 1941. g. 28. jūlijā, bet rakstnieks kapteinis Aleksandrs Grīns*) nošauts 1941. gada Pirmajos Ziemsvētkos. Jau 1941. g. mocekļu nāvē miruši starp daudziem citiem arī ģen. J. Indāns, pltn. J. Briedis, pltn. A. Staltmanis, kapt. T. Bebris, vltn. Anžjānis un daudzi, daudzi citi.
_______________________________________
* Dvēseļu puteņa autors rakstnieks A. J. Grīns aktīvā karadienestā atpakaļ iestājies tikai 1939. g. rudenī. Kara ministra ģen. Dambīša 1940. g. 10. Jūlijas pavēlē (nr. 23) 7. § teikts:
,,Skaitīt aktīvā kara dienestā: 1) Kapteini Jēkabu Grīnu — Armijas štābā no 1939. g.20. novembra ar izdienu kapteiņa dienesta pakāpē no 1933. g. 7. decembra''.

14. jūnijā deportētais Rīgas apgabaltiesas priekšsēdis atv. pltn. L.k.o.k. A. Kociņš (dz. 1892. g.) miris Sibīrijā 1942. g. 15. jūlijā.
Bij. Armijas štāba priekšnieks ģenerālis M. Hartmanis Kazachstanā izdarījis pašnāvību.
1940. g. 20. augustā čeka apcietināja pltn. L.k.o.k. A. Aparnieku un 1941. g. sākumā aizveda uz kādu spaidu darbu nometni Krasnojarskas apgabalā. Viņu atbrīvoja tikai pēc 15 gadiem, 1956. g., un atļāva atgriezties Latvijā. 1966. g. viņam atļāva arī izbraukt uz ASV pie ģimenes, kur viņš mira 1968. gadā.
Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā pltn. Aparnieks saformēja un vadīja Ziemeļu Latvijas partizānu pulku. Viņš apbalvots ne vien ar Lāčplēša, bet arī ar Igaunijas, Lietuvas un Somijas kara ordeņiem. 1922. gadā Aparnieks aizgāja no armijas civilā dzīvē, bet 1940. g. Valsts prezidents K. Ulmanis aicināja viņu atkal atpakaļ armijā un iecēla par Latgales kara apgabala priekšnieku. Viņš nebija vēl pilnīgi šo amatu uzņēmies, kad Latvijā iebruka sarkanarmija.
Atceroties spīdzināšanas padomju cietumos, pulkvedis Aparnieks tās apzīmēja par drausmīgām. Tās notikušas sistemātiski, no dienas dienā. Divas reizes viņš vests uz Daugavpils Stropu mežu nošaušanai, liekot tur pašam izrakt kapu, tad šautenes stobra galā prasīta atzīšanās čekistu sagudrotos apmelojumos. „Šīs spīdzināšanas un vispār izsūtījuma elli spēju pārdzīvot tikai tāpēc, ka ticu katra cilvēka iepriekšnoteiktam liktenim. Sakoncentrēju visu gribas spēku un apņēmos izturēt, sakot nopratināšanā tikai patiesību. Esmu fiziski salauzts, bet nekad garīgi. Visgrūtākos brīžos Sibīrijas vergu nometnē spēku man deva trīs ticības: ka vēl redzēšu Latviju, savus piederīgos un ka Latvija atkal atgūs brīvību.” Pulkvedis bija sācis rakstīt savas atmiņas par pārdzīvoto, bet diemžēl, tās palika nepabeigtas.
1966. g. martā pie savas dzīves biedres Vācijā ieradās Aizsargu aviācijas pulka vada komandieris atv. vltn. L.k.o.k. O. Ozoliņš. Viņu čeka apcietināja 1940. g. septembrī un ievietoja Madonas cietumā, kur viņš kādu laiku bijis kopā ar atv. vltn. L.k.o.k. A. Veckalniņu. 1941. g. viņš pārvests uz Rīgas Centrālcietumu, kur sastapies arī ar apcietināto pulkv. L.k.o.k. K. Mateusu. Rīgā Ozoliņš notiesāts uz 8 gadiem pārmācības darbos un nosūtīts uz Intas soda nometni Kedrovi-Šor Pečoras upes krastā Komi APSR.
Pēc soda izciešanas, 1948. g. septembrī, Ozoliņš deportēts uz Tasejevas rajonu Krasnojarskas apgabalā. 1956. g. viņam atļauts pārcelties uz Ukrainu. Sibīrijā Ozoliņš ieguvis mugurkaula tbc un Charkovas slimnīcā nogulējis 2½ gadus. Tikai 1966. g. sākumā Ozoliņam kā 100% invalidam atļauts izbraukt uz Vāciju pie piederīgiem. Viņa ciešanu stāsts ir garš un baigs: apcietināšana, pratināšanas, pārpildītas cietumu kameras, pārvietošana no viena cietuma uz otru, no vienas soda nometnes uz otru gan aizrestotos preču vagonos, gan gājienu kolonnās nežēlīgu sargu un plēsīgu suņu pavadībā. Soda un nometinājumu vietas — Kožva, Inta, Vorkuta, Igarska, Dudinka, Novosibirska, Tasejeva pie Krasnojarskas, un tā nepārtraukti svina smagi 25 gadi . . .
Kā pirmais, un kā vienīgais, tūliņ īsi pēc kara, dzimtenē atgriezās uz „kursiem” Maskavā aizvestais 24. teritoriālā strēlnieku korpusa štāba priekšnieks ģenerālis O. Ūdentiņš. Viņu par ģenerāli paaugstināja „tautas armijas” laikā. Pēc atgriešanās viņu iecēla par kara zinību lektoru Rīgas universitātē.
Dzimtenē ir atgriezies (no Marinskas rajona) uz 15 gadiem spaidu darbos notiesātais Armijas štāba pltn. Dauge, uz 12 gadiem notiesātais vltn. J. Biezais, kā arī pltn. P. Bokalders (atgriezies 1963. g., miris 1964. g.), pltn. K. Vidiņš (miris 1959. g. 5. februārī Ventspilī, drīz pēc atgriešanās) un daži citi.
1941. g. 14. jūnijā deportētais admirālis T. Spāde (dz. 1891.g.) vēl 1967.g. beigās bija pie dzīvības kaut kur Sibīrijā.
Bija arī daudz gadījumu, kad latviešu patrioti, sevišķi virsnieki, pie apcietināšanas pretojās ieročiem rokā. Apcietināmo pretošanās prasīja ne viena vien čekista vai partijas vīra dzīvību.
Dobelē 1940./41. g. ziemā apcietināja vltn. P. Skuju, bet viņš izbēga, nošaujot dažus krievu sargus. Pēc kāda laika nodevības dēļ viņu atkal apcietināja un Tukumā nošāva.
Valkā 1940. g. novembra beigās ltn. N. pie apcietināšanas nošāva divus krievus. Sekojusi apšaudīšanās, kamēr ltn. N. izlietojis visu savu munīciju — 16 patronas un nācies padoties. Ltn. N. kāda krieva un virsn. vietn. Spilvas apsardzībā vests vilcienā no Valkas uz Cēsīm. Pie Strenčiem ltn. N. izlēcis no ejoša vilciena un aizbēdzis. Viņa sagūstīšanai norīkots 285. strēlnieku pulka 1. bataljons, bet bēgli sagūstīt nav izdevies.
Arī vācieši ltn. N. divas reizes apcietināja un tiesāja, pēdējo reizi piespriežot nāves sodu. Bet ltn. N. atkal izbēga un izglābās no nošaušanas.
Tad, jau pieminētais, vltn. Fr. Feldmanis u.c. 14. jūnijā Litenē.
Dažas dienas pēc 1941. g. 14. jūnija Rīgā bija redzams bēru gājiens ar milzu sarkanu ziedu vainagiem. Gājienā piedalījās arī jaundibinātais Rīgas milicijas bataljons savos tumšzilos tērpos. Mirušais bija kāds augstāks deportācijas akcijas funkcionārs — Latvijas armijas pltn. L.k.o.k. Kārlis Zālīša pašaizsardzības upuris.
13./14. jūnija naktī čeka iebruka pltn. Kārlis Zālīša dzīvoklī, lai viņu ar ģimeni apcietinātu un deportētu. Pulkvedis bija nolēmis, ka viņš ar ģimeni dzīvs nedosies čekistu rokās. Pret dzīvoklī iebrukušiem čekistiem pulkvedis raidīja vairākus revolvera šāvienus, vienu nošaujot. Pēc tam viņš vērsa savu ieroci pret sievu un meitu, bet uztraukumā tās tikai ievainoja. Pēdējo lodi pulkvedis iešāva sev galvā. Nesamaņā, bet vēl dzīvu, čekisti viņu aizveda nevis uz slimnīcu, bet čekas galveno mītni, kur viņš, nenākot pie samaņas, drīz mira. Viņa smagi ievainoto sievu tomēr nogādāja uz slimnīcu, kur viņa pamazām atveseļojās, bet vieglāk ievainoto pulkveža meitu čekisti aizveda un deportēja uz Sibīriju.
________________________________________________________________
LATVIEŠU KARAVĪRS OTA PASALES KARA LAIKĀ pirmā grāmata lpp. 225-240