LATVIJA ATKAL OKUPĒTA ZEME

VĀCU CIVILĀ PĀRVALDE

           1941. g. 1. jūlija pēcpusdienā vācu kaujas grupas komandieris teica radio uzrunu latviešu tautai, apliecinādams savu prieku par Latvijas atbrīvošanu un nobeigdams to ar latvisku vēlējumu Dievs, svētī Latviju. Latviešu tauta bija pārliecināta, ka Latvija būs atkal suverēna valsts pašu latviešu pārvaldīta, kā tas bija pirms krievu iebrukuma 1940. gadā, bet vācu karavīri dosies tālāk Krievijas atbrīvošanai no komunistu jūga.
           Hitlers tomēr Baltijas valstis uzskatīja par iekarotu, nevis atbrīvotu zemi, kas tādēļ jāpārvalda vienīgi ar varu un teroru. Latviešu tautai iestājās atkal jauns nebrīvības laikmets. Gaišo cerību vietā pamazām nāca dziļa vilšanās, ko latviešu tauta sevišķi traģiski izjuta tādēļ, ka tikko bija atbrīvojusies kādas citas baigas varas. Viens no iemesliem, kamdēļ Hitlers ar vieglu roku upurēja Baltijas valstis Staļinam, bija — lai vēlāk pašam nebūtu jāuzņemas to neatkarības iznīcināšana, kuras uzturēšanā Vācija nekad nav bijusi sevišķi ieinteresēta.
           16. jūlijā Baltijas telpu Līdz Daugavai izņēma no padotības vācu militārai pārvaldei un nodeva vācu civilai pārvaldei. 17. jūlijā Hitlers nodibināja sevišķu „ieņemto austrumu apgabalu ministriju (Reichsministerium fūr die besetzten Ostgebiete) Igaunijas baltvācieša A. Rozenberga vadībā. 18. augustā civilo izpildvaru Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Baltkrievijā pārņēma „Austrumzemes valsts komisārs” (Reichskommissar fūr das Ostland) bij. Šlezvigas-Holheinas gauleiters H. Loze (Lohse).
          Pirmos noteikumus „Ostlandei” viņš izdeva jau savas valdīšanas pirmajā dienā, 1941. g. 18. augustā Kauņā.

OSTLANDES REICHSKOMISĀRA NOTEIKUMI
SAKARĀ AR PĀRVALDES PĀRŅEMŠANU

§ 1.

           Sakarā ar civilās pārvaldes pārņemšanu izpildvara pāriet uz Ostlandes reichskomisāru.

§ 2.

           Rīkojumus civiliedzīvotājiem Ostlandes reichskomisāra pārvaldītos apgabalos izdod vācu civilās pārvaldes iestādes.
           Ostlandes armijas pavēlnieka dienesta vietu piekritība izlietot zemes līdzekļus reicha aizsardzības uzdevumiem ar to netiek skarta.

§ 3.

           Vācu pārvaldes dienesta vietas ir: Ostlandes reichskomisārs,
Generālkomisārs,
      Galvenie komisāri un
      Apgabalu komisāri.

§ 4.

           Vācu civilā pārvalde pārņem visu Ostlandes reichskomisāra pārvaldītos apgabalos esošo, Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai, atsevišķajām republikām, atklātām, iestādēm, apvienībām un iestādījumiem piederošo kustamo un nekustamo mantu, ieskaitot visu veidu prasības uz 1941. g. 20. jūniju, vadoties no tuvākiem noteikumiem, kuri jau izdoti vai sekos.
           Pēc 1941. g. 20. jūnija dotie rīkojumi pārmaiņas vai ievedumi īpašuma tiesībās ir nelikumīgi, ja tos nav izdevušas vācu dienesta vietas. Vācu iestāžu jau izpildītā rīcība paliek neatsaucami spēkā. Īpašumu tiesību pārkārtošana līdz turpmākam, nav izdarāma.
           Vācu armijai pieder tiesības rīkoties ar Padomju Krievijas armijas mantu.

§ 5.

           Dienesta valoda Ostlandes reichskomisāriātā ir vācu. Katrā ģenerālapgabalā ir pieļauta zemes valoda.

§ 6.

           Noteikumi stājas spēkā izsludināšanas dienā. (V.B.1941 /1.) Kauņā, 1941. g. 18. augustā.

Ostlandes reichskomisārs
Loze.          

           Par Latvijas ģenerālkomisāru (Der Generalkommissar im Riga) kļuva bij. Libekas pilsētas virsbirģermeistars Dr. Drekslers (Drechsler). Bez tam iecēla vēl 6 apgabala komisārus: Liepājā--.Alnoru, Jelgavā Mēdemu, Daugavpilī - Rikenu (vēlāk Švangu), Valmierā -Hansenu, Rīgas apriņķī Fustu un Rīgas pilsētai — Vitroku (Oberbirgermeister).
           Vācu civilā pārvalde sastāvēja no nacionālsociālistu partijas biedriem, galvenokārt baltvāciešiem, kuri atgriezās kā tulki (zonderfīreri), „Wirtschaftskommando Nord” vienību locekļi, vēlāk kā dažādi „lietpratēji” ‑ referenti partijas dzeltenās uniformās ar pistoli pie sāniem un kāšu krustu uz rokas.
           Jau pirmajās dienās tie paziņoja par spēkā esošiem nevis brīvās Latvijas valsts likumus, kā to jau bija pasteigušās deklarēt atjaunotās latviešu iestādes, bet gan komunistu izdotos likumus un visu krievu okupācijas laikā izdarīto juridisko un saimniecisko pārgrozību spēkā atstāšanu.
           Saimnieciskais noteicējs bija reichsmaršals Gērings ar savām neskaitāmajām „Ostlandes” sabiedrībām. Viņš bez kautrēšanās akceptēja komunistu izdarītās nacionalizācijas un to radīto saimniecisko sistēmu. 17. oktobrī reichskomisārs Loze izdeva rīkojumu, ka komunistu nacionalizēto īpašumu īpašniekiem par viņu pārvaldītiem īpašumiem jāmaksā noma. Arī par noliktavās atrodamām jēlvielām bija jāsamaksā. 19. oktobrī reichskomisāra oficiozā Deutsche Zeitung im Ostland preses šefs Cimmermanis publicēja paskaidrojumu, ka padomju zemēs nav pastāvējuši privātīpašumi, ja ar vācu karavīru asinīm šīs zemes tagad atbrīvotas, tad par nacionalizēto īpašumu tiesisko mantinieci kļuvusi Lielvācijas valsts. nacionālsociālistiskās Vācijas valsts īpašumā pārgāja neviena Baltijas valstu manta, bet arī nacionalizētie privātīpašumi. 1943. g. 18. februārī Rozenbergs izdeva noteikumus vienīgi par zemes reprivatizāciju, bet praktiski arī to lēnām sāka izpildīt krietni vēlāk.
           Te var pieminēt, ka 1939. g. 7. jūnijā Berlīnē starp Latvijas un Vācijas valdībām uz 10 gadiem noslēgtā draudzības līguma 1. p. bija teikts:
           „Latvijas republika un Vācijas valsts nekādā gadījumā nevērsīsies viena pret otru ar karu vai pielietojot citāda veida varas līdzekļus.
Ja no kādas trešās valsts puses notiktu pret vienu no līdzējām pusēm kādā pirmā rindkopā aprādītā veida darbība, tad otra līdzēja puse šādu darbību nekādi neatbalstīs.**)
           Vācu civilajai pārvaldei blakus un arī pār to, bija H. Himlera vadītā vācu policija un SS organizācija**) ar Drošības dienestu (Sicher
heitsdienst) SD un sevišķu karaspēku - Waffen-SS. Pēdējais kara laikā taktiskā ziņā bija pakļauts armijas (vērmahta) vadībai, bet disciplinārā ziņā SS kontrolei. Vācu policijas un SS organizācijas augstākais vadītājs Ostlandē bija SS-ogruf. un policijas ģenerālis F. Jekelns (F. Jeckeln) ar sēdekli Rīgā Saeimas namā. Reichskomisārs savu rezidenci iekārtoja Tiesu pilī un ģenerālkomisārs Finansu ministrijas jaunajā namā.
          Te piezīmējams, ka H. Hēne (Hōhne) savā grāmatā Der Orden unter dem Totenkopf (1966) raksta, ka Hitlera varas aparāta iekšējās cīņās H. Loze un Ukrainas reichskomisārs E. Kochs bijuši Himlera SS-organizācijas pretiniekos. Kochs tādēļ, ka SS neatzinusi viņa ģermānistā pārcilvēka un slaviskā zem cilvēka morāli. Turpretim Loze bijis pret SS tādēļ, ka SS metodes nepatīkami līdzinoties tām, ko praktizē Staļina čeka.

LATVIEŠU PAŠPĀRVALDE

          Pēc tam kad SS-brigf. un pol. ģen. Stālekers, Augstākais SS un policijas vadītājs pie Armijas grupējuma Nord aizmugures spēku pavēlnieka (Befehlshaber des Rūckwārtiges Heeresgebiet Nord), 1941. gada 3. jūlijā bija strupi noraidījis bij. satiksmes ministra L.k.o.k. B. Einberga mēģinājumu radīt provizorisku Latvijas valdību, Latvijas Organizācijas Centrs (LOC) ar Einberga aktīvu līdzdalību 4. jūlijā izraudzīja vienīgi agrāko ministriju pagaidu vadītājus: Finanču - J. Skujēvicu, Tirdzniecības un rūpniecības - A. Bulli, Zemkopības - A. Ķuzi, Satiksmes - T. Šteinbergu, Tautas labklājības - O. Sīli, Valsts kontrolei - P. Vanagu un Latvijas Bankai - J. Stalbovu.
          Ar to vismaz bija radīta iespēja sākt kaut cik atjaunot dažādās dzīves nozares un tās aizstāvēt pie jaunās okupācijas varas. Dažas nedēļas vēlāk minētajiem pievienojās vēl: kā tieslietu kārtotājs - T. Zvejnieks, pašvaldību lietu - J. Zankevics un izglītības lietu - 1. Celms. 25. jūlijā šo sastāvu pieteica vācu militārajai pārvaldei, kas to pieņēma zināšanai.
          5. jūlijā Rīgā no Vācijas ieradās pulkv. A. Plensners un pltn. V. Deglavs (skat. 1. grāmatas 279. lpp.). No laukiem Rīgā ieradās bij. finansu ministrs A. Valdmanis u.c. atklātības darbinieki. Lai kopīgi pārrunātu radušos situāciju, LOC 8. jūlijā sasauca Finanču ministrijas telpās plašāku bij. valsts, saimniecisko un kultūras darbinieku apspriedi. Kā LOC pārstāvji apspriedē piedalījās ģen. V. Skaistlauks, pltn. R. Veckalniņš, pltn. Līcis un kapt. Šteinbergs. Apspriede akceptēja arī jau izraudzītos iestāžu pagaidu vadītājus un pārrunāja taktiku sarunās ar vācu iestādēm. Otru Līdzīgu apspriedi LOC sasauca Izglītības ministrijas telpās 11. jūlijā. Tā vienojās sūtīt uz Berlīni sevišķu delegāciju, sastāvošu no pltn. V. Deglava, A. Valdmaņa un L.k.o.k. G. Celmiņa, gūt skaidrību par vācu mērķiem Latvijā.


Pulkv. L.k.o.k, Ernests Kreišmanis, LOC vadītājs

          Vietējās vācu militārās iestādes delegācijai oficiālu piekrišanu braucienam uz Berlīni nedeva, bet atļāva „privātu” braucienu, kas netieši norādīja, ka delegācijai nekādu panākumu nebūs. Tādēļ delegācija uz Berlīni nemaz neaizbrauca.
          Šais vēsturiskajās dienās norisinājās arī kāda latviešu karavīra liela latviešu patriota mīklaina traģēdija. 18. jūlija pēcpusdienā, apmeklējot saslimušo pulkv. A. Plensneru, nāve piemeklēja pltn. V. Deglavu. (Skat. arī 1. grāmatas 279. lpp.) Viņu atrada pulkv. Plensnera nama kāpnēs saļimušu ar brūci galvā. Oficiālais atzinums bija, ka pltn. Deglavs izdarījis pašnāvību, iešaujot lodi galvā. Viņa dokumentu mape bija nolaupīta, izmeklēšanu vācieši neatļāva.

                              
Pulkvedis Aleksandrs Plensners                           Pltn, Viktors Deglavs
Pēdējais Latvijas militārais                            Pēdējais Latvijas militārais
pārstāvis Vācijā                                                pārstāvis Lietuvā

Kamdēļ? Arī vēlākos gados notika vairāki tādi mīklaini latviešu virsnieku nāves gadījumi.
1941. gada 1. maijā pulkv. A. Plensnera, pltn. V. Deglava u.c. latviešu virsnieku iniciatīvā Berlīnē darbību atjaunoja 1917. g. Valkā dibinātā Latviešu Nacionālā Kareivju Savienība, apvienojot tanī 1940. g. jūnijā uz Vāciju pārbēgušos un vēlāk otrā repatriācijā 1941. gada sākumā uz Vāciju izceļojušos Latviešu karavīrus. Toreiz, lai repatriētos, pietika ar jebkādu saistību ar vācu draudzi, kādu radniecību vai tamlīdzīgu iemeslu. Iniciatoru uzskats bija, ka Latvijas atbrīvošanai un neatkarības atjaunošanai ir jānotiek ar latviešu bruņoto spēku līdzdalību. Tas svarīgi kā no morāliskā, tā politiskā viedokļa. Tādēļ Savienības atjaunotāju nolūks bija radīt kodolu Latvijas nacionālo bruņoto spēku atjaunošanai, kad tāda iespēja rastos.
          Īsā laikā LNKS pievienojās ap 300 bij. latviešu karavīru u.c. patriotu. To starpā bija pulkveži V. Janums, A. Silgailis un Pētersons, pulkvežleitnanti E. Grapmanis, N. Karlsons, P. Celle u.c. dažādu pakāpju jaunāki karavīri, kā, piem., Kovaļevskis-Klāns, Galindoms jun., Bulle jun., Spāde jun., Voitkus u.t.t.
          Savienības dvēsele bija pēdējais Latvijas militārais atašejs Lietuvā pltn. Deglavs, kuram bija laimējies ar ģimeni 1940. g. jūnijā ar lielām grūtībām pārbēgt uz Vāciju. 1941. g. maijā viņa dzīvoklī Berlīnē jaunākie ieročus nest spējīgie savienības biedri nodeva svinīgu solījumu kalpot latviešu nacionālām interesēm kā karavīriem. Šo jauno latviešu karavīru militārā apmācība notika Kēnigsbergas tuvumā īpašā nometnē. Daļa no šiem latviešu karavīriem ieradās Latvijā caur Lietuvu pirms vācu karaspēka, citi kā tulki kopā ar vācu karavīriem.
          Pltn. Deglavam bija arī izdevies nodibināt vislabākās attiecības ar vācu armijas (Wehrmacht) vadītājām personām. Šķiet arī, ka šie sakari ar vācu armijas vadītājiem un viņu dotās pilnvaras un solījumi noveda šo lielo latviešu patriotu kapā, jo viņam no armijas dotās pilnvaras un solījumi bija pretrunā ar Hitlera mērķiem Baltijā.
          Viņu apbedīja 23. jūlijā Brāļu kapos ar militāru godu, klātesot lielam pavadītāju pulkam.
          Tad augusta vidū Rīgā atgriezās bij. Kurzemes divīzijas komandieris L.k.o.k. ģenerālis O. Dankers. Ģen. Dankers 1940. g. 20. jūnijā bija paspējis kopā ar ģimeni ar pēdējo vilcienu no Rīgas izkļūt uz Vāciju. Ģen. Dankers savā atmiņu grāmatā „Lai vēsture spriež tiesu” (1965. g.) raksta:
          Gribēdams nokļūt atpakaļ dzimtenē, arī es iesniedzu Pozenes policijas prezidentam attiecīgu lūgumu. Tā, ka es nebiju repatriants, bet gan Latvijas bēglis, man atļauju izsniedza ātri.***)
          Rīgā mani gaidīja Ziemeļarmijas virspavēlnieka ģenerāļa de Roka (de Roques) uzaicinājums ierasties virspavēlnieka štābā. Pārrunās noskaidrojās, ka viņš vēlējās, lai zemes iekšējo pārvaldi uzņemtos latviešu iestāde, un piedāvāja man uzņemties šīs iestādes vadību. Es izlūdzos divi dienas laika pārdomām.
          Latvijā bija tikai viena kompetenta persona, kas varēja dot padomu un kura spriedumu es respektēju, tas bija mūsu agrākais Valsts prezidents Alberts Kviesis... Viņam arī es atreferēju situāciju un lūdzu viņa ieskatus un padomu.
          Prezidents Kviesis, brīdi padomājis, lēni atbildēja: „Okupācijas laikā zemes pārvaldes ir paredzētas starptautiskā Hāgas konvencijā, un tās ir likumīgas.... Pēc manām domām būtu nepareizi, ja mēs atteiktos no piedāvātās līdzdalības zemes pārvaldē. Atsakoties no šīs līdzdarbības, mums zūd katra iespēja ieskatīties vācu iestāžu un viņu ierēdņu darbībā, un mēs nezinātu, kas notiek ar mūsu ļaudīm, zemi un mantu. Turpretim, darbojoties līdz ar savām latviešu iestādēm un ierēdņiem, mums ir dota iespēja vismaz pa daļai ievirzīt dzīvi mums vēlamā virzienā, pasargāt tautu no pārestībām. un nelikumībām un griezt dažu ļaunumu par labu. ..."


  
Ģen. L.k.o.k. Oskars Dankars

          Pēc šīs sarunas ar prezidentu Kviesi es nolēmu nepalaist garām izdevību mūsu zemes pārvaldīšanā iesaistīt latviešu iestādes un pieņemt piedāvāto amatu.
          No ziemeļgrupas virspavēlnieka štāba saņēmu pilnvaru:

 

ARMIJAS ZIEMEĻGRUPAS                                                                                                    Galvenā mītnē,
VIRSPAVĒLNIEKS                                                                                                                   21. augustā 1941. g.
Attiecas: Uz Vispārējo un iekšlietu pārvaldi;
              Personālām lietām latviešu pārvaldītā apgabalā.

          Ar vispārēju un iekšlietu vadību padotā apgabalā tanī Latvijas daļā, kas pakļauta virspavēlniekam (austrumos no Daugavas,
ieskaitot Rīgas pilsētu un apriņķi), tiek pilnvarots ģen. O. Dankers Rīgā. Turpmāk viņš tiek pilnvarots pārbaudīt personāla
sastāvu visās latviešu centrālās iestādēs un vajadzības gadījumā nākt ar priekšlikumu par vadošo posteņu jaunu
iecelšanu vai atcelšanu.
                                                                                                                                                      Virspavēlnieks
                                                                                                                                                      Ģenerālis Roques.

          Bez manis zemes pārvaldē vēl tika nozīmēti prāvests V. Sanders un pltn. A. Freimanis. —

          Faktiski pirmajā Zemes pašpārvaldē (ģenerāldirektoriņā) bija 5 personas, arī pltn. V. Veiss un Ev. Andersons, vēlākais Karavīru Palīdzības ģenerālsekretārs. Ģen. Dankera oficiālais amata nosaukums bija: Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirekcijas vadītājs.
          Tikai pēc ilgām sarunām ar LOC aprindām, 1941. g. decembrī ģen. Dankeram izdevās noorganizēt Pašpārvaldi plašākā sastāvā. Bet ģenerālkomisārs Drekslers to atzina tikai 1942. g. 18. martā, pēc tam, kad reichsministrs Rozenbergs bija 7. martā izdevis

VADLĪNIJAS PĀRVALDES VADĪBAI LATVIJAS
GENERĀLAPGABALĀ
(Ordnungserlass Ostland Nr. 2)

I Pārvaldes struktūra:

1. Ģenerālkomisārs, reichskomisāra vadībā, iedzīvina vācu suverenitātes tiesības un politisko vadību ģenerāla apgabalā. Zināmas lietas viņš var pārņemt vācu civilās pārvaldes ziņā, izņemot tās no Pašpārvaldes kompetences; sevišķi tas zīmējas uz saimnieciskām lietām, cik to prasa četrgadu plāns.
2. Zemes pārvaldi šo noteikumu ietvaros realizē pašu iestādes un pašu amatu personas, kuru vadība atrodas ģenerāldirektoru rokās. Pēdējos ieceļ ģenerālkomisārs ar reichskomisāra piekrišanu.
4. Apriņķu vecākais vada visa apriņķa pārvaldi, to ieceļ ģenerālkomisārs pēc apgabala komisāra un ģenerāldirektoru uzklausīšanas. Rīgas pilsētai paredzēti sevišķi noteikumi.
4. Apgabala komisārs ģenerālkomisārs vadībā realizē vācu suverēno varu apriņķī. Viņš dod padomus apriņķu vecākiem un pārrauga tos, un ir pakļauts vienīgi vācu pārraudzības iestādēm,. Apgabala komisāram ir tiesības katrā laikā aizkavēt vai atcelt Pašpārvaldes rīkojumus, vai steidzīgos gadījumos pašam spert vajadzīgos soļus.
5. Tieslietas ģenerālapgabalā kārto vācu un Pašpārvaldes tiesas. Tiesnešiem lietu izšķiršanai nav dodami nekādi norādījumi. Ģenerālkomisārs var izdot tuvākus noteikumus Pašpārvaldes tiesu lēmumu pārbaudei vācu tiesās.

II Tiesisku priekšrakstu un pārvaldes rīkojumu izdošana.

1. Ģenerāldirektori var izdot rīkojumus savās apgaitās, kas nav nokārtotas no reichskomisāra un ģenerālkomisārs puses, un lietās, kas nav rezervētas vācu iestādēm. Šo rīkojumu izdošanai vajadzīga ģenerālkomisāra piekrišana.
2. Sev pakļautām iestādēm ģenerāldirektori var izdot norādījumus. Ģenerālkomisārs šo norādījumu izdošanu var darīt atkarīgu no savas piekrišanas un noliegt Pašpārvaldes rīkojumu izpildīšanu.****)

III Pašpārvaldes iestāžu un amatpersonu stāvoklis.

1. Ģenerālapgabals ir tiesību un pienākumu nesējs. Tiesiskā satiksmē to pārstāv ģenerālkomisārs vai ģenerāldirektori, par cik to atrod par vajadzīgu ģenerālkomisārs.
2. Finanču ģenerāldirektors sastāda Latvijas ģenerālapgabala budžetu, to noteic ar ģenerālkomisāra rīkojumu. Finanču ģenerāldirektoram ir tiesības izdot rīkojumus par publiskiem nodokļiem, par cik ģenerālapgabalam piešķirti savi nodokļu avoti.
3. Pašpārvaldes amatu personas ieceļ iekšlietu ģenerāldirektors izņemot ģenerāldirektorus, pārējo centrālo iestāžu vadītājus un apriņķu priekšniekus. Pilsētu, pagastu un pagastu apvienības amatpersonas ieceļ ģenerāldirektors ar ģenerālkomisāra piekrišanu. Ģenerālkomisārs var padarīt atkarīgas no sava lēmuma vai rezervēt sev atsevišķas vai visas iecelšanas.
4. Vajadzības gadījumos zināmas Pašpārvaldes iestādes, ieskaitot pagastu valdes, var tikt pārvaldītas komisāriski ar sevišķu pilnvarnieku palīdzību. Ciktāl šīs iestādes tad izņemtas no Pašpārvaldes ziņas, noteic ģenerālkomisārs.
5. Oficiālā valoda vācu un Pašpārvaldes iestāžu starpā ir vācu, Pašpārvaldes iestāžu starpā ‑ latviešu.
6. Pašpārvaldes dienesta satiksmi noteic ģenerālkomisārs.
7. Pašpārvaldes orgāniem un iestādēm ir savas dienesta zīmes un zīmogi, kuru lietošanu un veidu noteic ģenerālkomisāra.

          Ģenerāļa O. Dankera noorganizēto Pašpārvaldi ģenerālkomisārs atzina 1942. g. 18. martā ar piebildumu, ka Pašpārvalde nav lemt tiesīgs koleģiāls orgāns, ka ģenerāldirektori par savu darbu ir atbildīgi tieši viņam un ka par vienīgo latviešu pārstāvi viņš atzīst vienīgi ģen. Dankeru. 9. maijā ģenerāldirektori nodeva ģenerālkomisāram svinīgu solījumu „uzticīgā sadarbībā pildīt savus pienākumus un veltīt visus savus spēkus tēvzemes labklājībai”. Ģenerāldirektori tomēr regulāri noturēja apspriedes, lai kopīgi izlemtu svarīgākos jautājumus un saskaņotu savu darbību. Tikai 1944. g. 16. martā ģenerālkomisārs paziņoja ģen. Dankeram, ka viņš iecelts par pirmo ģenerāldirektoru ar tiesībām pārstāvēt visu Pašpārvaldi un dot norādījumus pārējiem ģenerāldirektoriem.
          Pašpārvaldes sastāvs no 1941. g. decembra līdz 1943. g. martam, kad notika dažas pārmaiņas, bija sekojošais:

Iekšlietu ģenerāldirektors ‑ ģenerālis L.k.o.k. O. Dankers;
          viņa vietnieks un iekšējās drošības
          galvenais direktors ‑ pltn. V. Veiss;
Izglītības ģenerāldirektors ‑ prof. M. Prīmanis;
Tieslietu ģenerāldirektors ‑ A. Valdmanis;
Finanču ģenerāldirektors ‑ J. Skujevics;
Saimniecības ģenerāldirektors ‑ V. Zāgers;
Satiksmes ģenerāldirektors ‑ O. Leimanis;
Revīzijas ģenerāldirektors ‑ P. Vanags;
Kancelejas priekšnieks ‑ kapt. A. Skrēbers.

          1943. g. martā A. Valdmaņa vietā stājās bij. Latvijas valsts prezidents A. Kviesis un no 1944. g. marta senators T. Zvejnieks; 1943. g. beigās V. Zāgera vietā O. Leimanis, un no 1944. g. janvāra Saimniecības ģenerāldirekcijai pakļauto Lauksaimniecības direkciju pārkārtoja par patstāvīgu Lauksaimniecības ģenerāldirekciju ar agr. J. Andersonu kā ģenerāldirektoru.
          Iekšējās drošības galvenajam direktoram*****) bija pakļauti divi departamenti Administratīvais departaments pltn. K. Tirzīša vadībā, kas kārtoja kārtības policijas savrup dienesta lietas un Vadības departaments pltn. R. Oša vadībā (vēlāk kapt. A. Branta un pēc tam pltn. Dzenīša) vadībā, kas kārtoja slēgto vienību lietas. Pltn. Osis ar 30. decembri pārņēma no pltn. Veisa arī Rīgas kārtības dienesta priekšnieka pienākumus. Līdz Latviešu leģiona nodibināšanai Iekšējās drošības galvenajā direkcijā darbojās arī pulkveži A. Silgailis, A. Plensners, V. Janums, A. Kripēns, pltn. K. Lobe, A. Zaķis u.c.
          Kā Iekšējās drošības galvenās direkcijas, tā visas Pašpārvaldes kompetences bija ļoti ierobežotas ne tikai no reichskomisāra un ģenerālkomisāra, bet lielā mērā arī no vācu policijas un SS vadības, kas darbojās pilnīgi patstāvīgi. Pašpārvaldes iestādēm un amatpersonām bija pilnīgi neiespējami, piem., novērst sevišķi vācu Drošības dienesta (SD) akcijas kā pret latviešiem, tā citām tautībām. Šo bezspēcību vēl palielināja daudzo pašu vācu iestāžu nesaskaņotā un bieži vien pretrunīgā rīcība un vēlēšanās atbildību novelt uz citiem. Vācu civilās pārvaldes rīcību noteica galvenokārt 3 reichsministriju iestādes Rozenberga, Gēringa un Himlera, bet bieži vien arī citām reiha ministrijām bija kas ko teikt.
          Neskatoties uz visu to, latviešu tautā valdīja pārliecība, ka „sliktāk tak vairs nevar būt, kā bija zem komunistu varas”, un cerība, ka šai karā sabruks abas lielās diktatūras valstis un Latvija kļūs atkal brīva valsts.

_______________________________________________
* Likumu krājums 1939. g. nr. 128.
** Himlers (Himmler) bija SS (Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas apsardzības organizācijas - Schutzstaffeln, dib. 1925. g.) vadītājs no 1929. gada, Vācijas policijas priekšnieks no 1936. gada un Vācijas iekšlietu ministrs no 1943. gada.
***Diemžēl, ģen. Dankers nemin datumu, kad viņš atgriezies Rīgā.
****Tā paša gada 15. augustā ģenerālkomisārs Drekslers pilnvaroja ģenerāldirektorus izdot rīkojumus un izpildnoteikumus ar „likuma spēku”, bet ar piezīmi, ka „visi rīkojumi un izpildnoteikumi iesūtāmi manai apstiprināšanai pirms izsludināšanas” un, ka „ģenerāldirektoru rīkojumi jāizsludina bez ievadformulas un nedrīkst atsaukties uz saņemto pilnvaru vai uz ģenerālkomisāra doto piekrišanu”.
*****1943. g. 7. aprīlī par Iekšējās drošības galveno direktoru pltn. V. Veisa vietā stājās bij. Rīgas prefekts pltn. P. Pommers.